Žurnāla rubrika: Cilvēki

Joki mazi

Posted on februāris 12, 2014 by - Personības

Intervija ar jaunā TV3 raidījuma Valstī viss ir kārtībā veidotājiem izvēršas ļoti nopietnā sarunā par to, ko noklusēt nevar, bet ko klāstīt visā nopietnībā arī nav īsti jēgas

Ieslēdzu televizoru – Šlesers. Atveru e-pastu – atkal Šlesers. Nopērku veikalā konservu bundžiņu. Bail vērt vaļā. Šī no oligarhu laikiem saglabājusies anekdote atgādina, kam vajadzētu būt gataviem šogad, kad maijā būs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, bet oktobrī – 12.Saeimas vēlēšanas. Politiķu sejas ar visiem viņu solījumiem, patīk mums tas vai ne, būs it visur. Tādēļ apbrīnojama šķiet apņēmība, ar kādu pieci cilvēki – Viesturs Dūle, Baiba Sipeniece-Gavare, Valters Krauze, Jānis Skutelis un Nadežda Kokina – piedāvā jaunu TV raidījumu Valstī viss ir kārtībā, kurā iecerējuši zem lupas likt politiķu un ar viņiem saistītu cilvēku darbību. Ko smieklīgu viņi atrod politikā?

Pavisam nopietni

Iniciatīvu veidot jaunu humora raidījumu uzņēmās viens no šajā jomā pieredzes bagātākajiem producentiem Viesturs Dūle. Ui, piedodiet, Zuarguss! Lai gan 2012.gadā kādreiz populārās radošās grupas Mēmais šovs direktors daudzus sasmīdināja, paziņojot, ka sāk jaunu dzīvi ar numerologa izskaitļotu vārdu Zuarguss, pēdējos gados viņš ir rosījies ne pa jokam – vadīja raidījumu par izglītību Intelektuālā apokalipse, sarīkoja akciju Oligarhu kapusvētki un Balso ar baltu lapu referendumā par valsts valodu, izveidoja Latvijas Intelektuālās attīstības fondu. Tagad sapulcinājis komandu humorpilna raidījuma veidošanai. 

Smieklīgākais, ka Zuargusam nemaz nav gribējies veidot jaunu raidījumu. Daudzi viņu mudinājuši to darīt, bet viņš – ne! Neesot bijis motivācijas. Līdz sāka skatīties Džona Stjuarta (Jon Stewart) vadīto amerikāņu satīrisko raidījumu The Daily Show, kur komiskā rakursā atainoti galvenie ziņu sižeti, politiskie notikumi, politiķu un arī mediju darbs. Tas ir viens no populārākajiem TV šoviem, kurā piedalījušies arī daudzi pasaules mēroga politiķi – Bils Klintons, Tonijs Blērs, Gordons Brauns un Baraks Obama. Kad 2012.gada septembrī pēc kaujinieku uzbrukuma ASV konsulātam Bengāzī gāja bojā ASV vēstnieks Lībijā, Džons Stjuarts spēja izsmiet veidu, kā valsts pārvaldes pārstāvji skaidroja traģiskos notikumus amerikāņiem. 

Viņa asprātīgie un drosmīgie joki Zuargusu pārliecināja – ar humora palīdzību var runāt par ļoti svarīgām un nopietnām tēmām. «Tādai sabiedrībai, kādu es gribētu redzēt – liberālu, no homofobijas brīvu, nesašķeltu, orientētu uz modernu izglītību -, jābūt jokiem,» saka Zuarguss.

Vienīgais no raidījuma komandas, kurš sakās sekojam politiskajiem notikumiem, ir pats Zuarguss. Baiba saka – viņai nav laika ķert kreņķi, Valters un Nadja vispār neinteresējas par politiku. Zuarguss gan. Tiesa, viņš neklausās radio, neskatās TV, bet par aktuālo spriež pēc tā, par ko notiek diskusijas sociālajos medijos. Viņš ir arī vienīgais, kurš neslēpj – kādreiz būtu gatavs darboties politikā. Bet ne tagad.

«Tas ir princips «nejaukt gaļu ar zivi!». Ja pašlaik esmu saistīts ar mediju un esmu apņēmies politisko darbību novērot no malas, nedrīkstu un nesadarbojos ne ar vienu no partijām. Man ir bijis daudz piedāvājumu iesaistīties, bet, ja godīgi, neesmu lāgā izpratis ne Reformu partijas, ne Vienotības, ne kādas citas partijas piedāvājumu sabiedrībai,» stāsta Zuarguss, kurš uzsver, ka nekādi neesot saistīts ne ar vienu politisko grupējumu. Arī politisko simpātiju viņam neesot. Ja kādreiz tiešām gribēs darboties politikā, visticamāk, būšot sava ceļa gājējs. Vienīgais, par ko viņš vēl nav domājis, lai raidījumam nepārmestu politiskās neitralitātes trūkumu – par reklāmu izvietojumu raidlaikā. Tā kā reklāmu pērk MTG Latvia, teorētiski ir iespēja, ka reklāmas pauzē atskan politiskā reklāma.

Ilgas pēc humora

Zuarguss ir sapulcinājis komandu, kurā četrus no pieciem ekrāna cilvēkiem mēs labi pazīstam. Līdzās Zuargusam Baibu Sipenieci-Gavari un Valteru Krauzi daudzi atceras no joku raidījumiem Savādi gan un Ak, kungs, kur viņi jokojās uz vella paraušanu gan politiķu, gan skolotāju un ārstu, gan pensionāru tēlos. Arī stand up jeb stāvizrāžu komiķis Jānis Skutelis pierādījis, ka latviešus var sasmīdināt ar politiskiem jokiem (komandējuma dēļ viņš diemžēl nepiedalījas sarunā). Vienīgā no jaunā raidījuma komandas, kas skatītājiem pilnīgi nepazīstama, ir Nadežda Kokina, ko Zuarguss pamanīja kādā no YouTube ievietotajiem jauniešu veidotiem klipiņiem Projekt Koza. Plastiska, smaidīga meitene, kuras aizraušanās ir dejas.

Valters un Baiba atklāti saka – bija sail-gojušies pēc humora. Valters secinājis, ka cilvēki, bieži vien pukojoties un bubinot par visu, kas šajā valstī nepatīk, neapjauš, ka daudzas lietas viņiem līdz galam nav izprotamas. Viegli neiedziļinoties pateikt – ai, visi politiķi ir uzpērkami stulbeņi, ierēdņi korumpēti, augstprātīgi un neizdarīgi! Visi viņi vienādi!

Tā vietā, lai vienotu cilvēkus pie TV ekrāniem pārliecībā «viņi – sliktie, mēs – labie», jaunais raidījums gatavs vairot sapratni par aktuālajiem notikumiem. «Humora raidījums ir arī viens no veidiem, kā, ironizējot un smejoties, iemācīties izturēties pret nepatīkamām lietām,» saka Baiba. «Ja ierēdņi izturas augstprātīgi, var par to dusmoties, bet var arī par to smieties. Un, zini ko, man ir daudz grūtāk izturēt pret mani vērstu ironiju nekā dusmas.» Skaidrs, ka tā, jo dusmas ir viens no vienkāršākajiem emociju izvirdumiem, turpretim ironijai vajag arī asu prātu. «Atļaušos pateikt, ka mums ir tik daudz intelekta un humora izjūtas, lai ietu šajā virzienā,» saka Baiba un norāda – asprātīgs cilvēks ir nevis tas, kurš zina daudz anekdošu un omulīgi par tām smejas, bet tas, «kuram ir tik ass prāts, ka viņš spēj pateikt īsto vārdu īstajā brīdī».

Valters un Baiba saprot viens otru no pusvārda, viņi runā, papildinādami viens otru. Lai Zuarguss ar savu sakāmo iespurgtu pa vidu, viņam, pieklājīgi atvainojoties, jāpārtrauc Baiba pusvārdā. Taču viņš to dara, jo vēlas pateikt, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem ir «nebūt negatīviem». «Mums jābūt intelektuāliem un vērīgiem, un tie būtu galvenie instrumenti, ar kuriem studijā darbosimies,» saka Zuarguss, kurš neapšaubāmi ir raidījuma idejiskais līderis. Taču, kad viņš stāsta, ka vēlas būt sirsnīgs pat pret Lembergu un Šķēli, nevilšus jāpasmaida. Tomēr ar šo iestarpinājumu pietiek, lai saprastu, ka raidījumā Valstī viss ir kārtībā nebūs cīņas, nosodījuma, iestāšanās «par» vai «pret», neviens necels dūres pret debesīm un nekliegs: «Kā jums nav kauna!» Bet varbūt vajadzētu?

Nauda tērējas, kauns paliek!

Kad Baiba Sipeniece-Gavare, ko daudzi uztvēra kā tikai un vienīgi «TV dīvu», 2007.gadā raidījumā Kas notiek Latvijā? diskusijā par KNAB ietekmēšanu sirdīgi uzdeva Tautas partijas ministriem jautājumu: «Kā jums nav kauna?», šķita, ka ar viņas muti runā tūkstošiem cilvēku. Iespējams, toreizējam ārlietu ministram Artim Pabrikam patiešām sametās kauns, jo viņš drīz pēc tam atkāpās no amata un atstāja Tautas partiju. Pēc raidījuma daudzi prasīja Baibai, vai ies pie Saeimas protestēt pret KNAB vadītāja Alekseja Loskutova atbrīvošanu. Kad viņa teica «jā», prasītāji teica – tad mēs arī. Tā bija reize, kad Baiba apzinājās, kādu ietekmi uz cilvēkiem atstāj viņas paustais viedoklis. 

«Kopš tiem laikiem, ja kādam kaut kas nepatīk un viņš purpina, vienmēr saku, lai raksta, lai mēģina radīt kaut kādu neērtības sajūtu tam, kurš, viņaprāt, nepareizi rīkojas,» stāsta Baiba, teikto pavadīdama ar tikai viņai raksturīgu izteiksmīgu mīmiku un enerģiskām kustībām. «Kad mēs apglabājām oligarhus, dažs labs arī bija noraustījies,» Baiba atminas 2011.gadā Zuargusa rīkotos Oligarhu kapusvētkus uz AB dambja Daugavā, kuru devīze bija Izvadi savu oligarhu silti! Lai gan akcija bija miermīlīga un ar humoru, tajā iesaistījās tik daudz sabiedrībā pazīstamu un mīlētu cilvēku, ka Baibai šķiet – dažam labam, kuram ir daudz naudas, bet maz kauna, kļuva tā kā neērti.

Tādēļ Baiba pieļauj, ka TV raidījums var ietekmēt ne tikai sabiedrisko domu un attieksmi, bet kādam var dot iemeslu pārdomām. «Protams, ir svarīgi, kurš runā – džeks no Ipiķiem atbrauc un kliedz pie Saeimas: «Cūkas!», vai kāds sabiedrībā labi zināms saka: «Kungi, jūs rīkojaties nekorekti!»» Baiba to pasaka tā, ka ļoti negribētos būt šā teikuma adresātam. Kā pati smiedamās stāsta, viņa prot būt gan dzirkstīga un humorpilna, kādu ļaudis viņu ieraduši dzirdēt radio un redzēt TV, bet var būt arī prasīga mamma, kādu viņu laiku pa laikam redz tikai meitas. «Bet skaidrs, ka šiem cilvēkiem, kas aizrāda, jābūt ar nesacūkotām biogrāfijām. Ja gribi kādam iebakstīt acīs, nepārtraukti jādomā, vai tev ir tiesības tā rīkoties. Pirms piekrist pievienoties kādai partijai vai kaut vai tikai piedalīties tās reklāmas kampaņā, jāatceras krievu aktrises Fainas Raņevskas teiktais: «Nauda notērējas, kauns paliek!»»

Tomēr, nemīlēdama pārlieku nopietnību, Baiba noslauka visu teikto kā drupačas no galda, uzsvērdama, ka raidījuma Valstī viss ir kārtībā galvenais uzdevums – ļaut izsmieties. «Ja tevi moka sajūta, ka jādzīvo valstī, kurā nedarbojas likumi, un nevari šo situāciju mainīt, tad maini savu attieksmi,» definē Baiba. Viņa pat nesapukojas, redzot, ka esmu saglabājusi savu nopietno attieksmi un skaļi paužu bažas par to, ka oligarhi taču nav kapiņos un, ja arī bijuši, lien ārā. Uz to raidījuma veidotāji reaģē ar līksmu prieku – oligarhu kapusvētki nebūs vienreizējs pasākums, to varēsim rīkot regulāri! Gluži kā olimpiskās spēles – reizi četros gados. «Bet vispirms mums jāizvada oligarhi pašiem no sevis,» saka Zuarguss. 

Vai tiešām nav nekā svēta!?

Tā kā intervijā nepiedalās Jānis Skutelis, mēs labprāt runājam par viņu. Lūk, kad viņš savā stāvizrādē parodēja Valsts prezidentu Andri Bērziņu, zālē bija neapmierināta murdoņa. Kad Savādi gan savulaik parodēja Vairu Vīķi-Freibergu, arī bija auditorijas šūmēšanās – kā tā var?! Vai tiešām latviešiem nav nekā svēta?

«Krievi, angļi un amerikāņi māk pasmieties paši par sevi, bet mēs tikai par klātneesošajiem,» saka Valters Krauze. Viņš vēlētos, lai mēs iemācītos smieties par sevi, tādēļ raidījumā, visticamāk, būs daudz parodiju.

Spriežot par svētumiem, ko nevajadzētu zaimot, Baiba aizrunājas par to, cik muļķīgi parodēt, piemēram, gruzīnu. Bez iemesla, bez konteksta, tāpat vien. Latvieši smejas par igauņiem, lietuviešiem un krieviem, tāpat kā krievi droši vien par latviešiem, un rezultātā atjēdzamies, ka, pat dzīvojot vienā valstī, uzturamies dažādās informācijas, izglītības un kultūras telpās. «Paradoksāli, ka mums ir tautību partijas,» neslēpdams samulsumu, saka Zuarguss. «Ir nevis ideju, bet tautību partijas. Manuprāt, Nils Ušakovs un Raivis Dzintars abi ir diezgan līdzīgi spēlētāji, tikai katrs spēlē savā pusē, lai nopelnītu pēc iespējas vairāk vēlētāju balsu. Tas ir dumji – noskaņot jauniešus, lai nemācās krievu valodu. Tik pretdabiski cilvēka intelektuālai attīstībai!» Baiba zina tam izskaidrojumu: tas esot veco drošībnieku pirksts – gādāt, lai latviešu bērni nemācās krievu valodu. Tā viņi mazina latviešu konkurētspēju darba tirgū.

Raidījumā Valstī viss ir kārtībā vislielākā sarkasma, ironijas un joku deva tiks politikas veidotājiem, valsts pārvaldes darbiniekiem un ierēdņiem, taču vienlaikus Zuarguss vēlētos, lai neveidojas priekšstats, ka būt bagātam ir kauns, aplami veidot karjeru valsts pārvaldē un jāpiesargājas iesaistīties politikā. 

Viņam pašam šajā ziņā ir negatīva pieredze – kad pirms pusotra gada viņš kopā ar domubiedriem pateica, ka ir gatavs politiskai darbībai, daudzi kardināli mainīja attieksmi pret viņu. «It kā es būtu paziņojis, ka esmu Karleoni mafijā un vismaz 17 nogalināti cilvēki ir uz manas sirdsapziņas,» saka Zuarguss. «Jāmaina politiskā kultūra un arī attieksme pret politiku, lai cilvēki nebaidītos veidot jaunas partijas. Latvijā nebūtu neviena laba pastnieka, ja visi smietos par pastniekiem.»

Viņš to saka ļoti nopietni. Taču, pamanīdams Baibas smaidu, paskaidro: «Taču, ja mēs uzstādītu mērķi mainīt notikumu virzību vai sabiedrības attieksmi, baidos, ka šādas ambīcijas atņemtu mums jelkādu humora dzirksteli.»

Saules iedarbinātie

Posted on februāris 12, 2014 by - Veiksme

Raivja Šķērstena pirmā meistarotā ierīce ūdens sildīšanai ar saules enerģiju vairāk līdzinājās kandžas aparātam un sasmīdināja kaimiņus, tomēr aizrautīgais ķimerētājs tagad izveidojis Latvijā pirmo saules kolektoru ražotni

Raivja privātmājas jumts un pagalms gluži vai noklāts pelēki spīdīgām plāksnēm. Viņš precizē, ka uz jumta ir pieci dažādi paša meistaroti saules kolektori – gribējies redzēt, kā katrs no tiem strādā. Pirmās ierīces saules staru uztveršanai, lai izmantotu tos mājsaimniecībā nepieciešamā ūdens karsēšanai, tapa šīs pašas mājas garāžā. Aiz ziņkārības, vai tas maz iespējams. Un aiz sapīkuma, ka pat tveicīgākajās vasaras dienās darbojas gāzes skaitītājs.

Kad Raivis pārliecinājās, ka saules kolektori patiešām strādā un palīdz ietaupīt naudu, turklāt ir videi draudzīgi, viņš kopā ar diviem radiniekiem nodibināja uzņēmumu Sun Investments, kā arī patentēja un sertificēja paša izgudrotos saules kolektorus. Tā kā pēdējos gados valsts ir līdzfinansējusi projektus ēku energoefektivitātes celšanai un vienlaikus dabasgāzes un elektrības cenas ir pieaugušas un turpina celties, arvien vairāk gan mazu namiņu, gan lielu māju īpašnieki liek uz jumtiem spožās plāksnes, lai izmantotu noķerto saules siltumu.

Saliek kā lego

Vēlme radīt tehniskas lietas Raivim ir gēnos – viņa vecvecāki un vecāki bija radiotehniķi. Arī viņš pats Pionieru pilī apmeklēja jauno tehniķu pulciņus un uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas bez lielas šaubīšanās iestājās Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē. Taču, kad 90.gadu sākumā pārstāja darboties gan rūpnīca Radiotehnika, gan VEF, bet studenti turpināja mācīties ar vismaz pusgadsimtu vecām tehnoloģijām, Raivis nolēma, ka daudz perspektīvāk ir studēt ekonomiku.

90.gados viņš nodarbojās ar tirdzniecību, pēc tam 2000.gadā pievērsās darījumiem nekustamo īpašumu tirgū, līdz iestājās krīze. Raivis ir viens no tiem, kas vārdu «krīze» izrunā bez smaguma vai naida. 

Jo tieši pārmaiņu laikā viņš beidzot atgriezās pie tā, kas viņu patiešām interesē – tehnisku lietu meistarošana. «Mana aizraušanās nebija ne tirdzniecība, ne māju būvniecība. Kaut gan, darbojoties nekustamo īpašumu jomā, piedomāju par māju energoefektivitāti, lai ekspluatācijas izdevumi būtu pēc iespējas mazāki,» stāsta Raivis. Kad viņam vairs nebija darba, viņš beidzot atrada laiku tam, lai pētītu, kā uzmeistarot saules kolektoru. «Tā pēc pāris mēnešu intensīvas rakāšanās pa internetu tapa kaut kas līdzīgs kandžas aparātam – savīta caurule, kas tika ievietota koka kastē un aizklāta ar stiklu,» Raivis atminas, ka kaimiņi par to smējušies. Bet viņš pārliecinājās, ka ar šādu saules kolektoru dienas laikā var uzsildīt tik daudz ūdens, ka ģimene vakarā var nomazgāties.

«Bija doma iepirkt no ārzemēm jau gatavus saules kolektorus un pārdot,» neliedzas Raivis. «Tomēr tad padomāju – varbūt labāk kļūt pirmajam, kas var kaut ko saražot? Kādēļ mums tik daudz naudas maksāt par importētām precēm, ja varam radīt paši?»

Pēc Raivja stāstītā, viņš vismaz divus gadus analizēja informāciju par saules kolektoriem, mēģinādams pats tos uzmeistarot. Lai gan pašlaik Sun Investments ražotnē viņš algo cilvēkus, kas gatavo kolektorus pēc Raivja patentētās versijas, viņam pašam nav nekādu grūtību izstāstīt, kā taisa tādu iekārtu: «Mums ir alumīnija ietvars (neizmantojam tērauda vai plastmasas detaļas), kurā ieklājam siltumizolācijas materiālu – akmens vati piecu centimetru biezumā. Pēc tam klāj alumīnija foliju, kas atstaro infrasarkano starojumu, tad liek gofrētu alumīnija loksni, kas nepieciešama siltuma absorbēšanai. Galvenais elements šajā ierīcē ir līkločos izvīta vara caurule, kas daudzos izraisa asociācijas ar kandžas aparātu. Pa to plūst siltumnesējs – mašīnas tosolam līdzīgs šķidrums, tikai tas nav indīgs. Tas saules ietekmē sasilst un nogādā siltumu ūdens apgādes sistēmai. Apkures telpā ir sūknis un automātika, kas lietus laikā atslēdz cirkulāciju, lai iegūtais siltums paliktu mājā.»

Raivis nav vienīgais, kuram šīs tehniskās detaļas šķiet interesantas. Katrs desmitais viņa klients izsakot vēlmi nopirkt saules kolektora sastāvdaļas, lai mājās pats tās saliktu kopā. Vienkārši interesanti, gluži kā bērnībā likt konstruktoru vai lego. «Ko tur liegties, primitīvu saules kolektoru var uzmeistarot no būvmateriālu veikalā nopērkamām lietām,» saka Raivis. «Vācijā mājturības stundās bērniem māca uztaisīt kasti no finiera, salocīt kapara caurulīti, ielikt alumīnija plāksni un uzlikt virsū stiklu – lūdzu, primitīvs saules kolektors gatavs! Tas spēj sasildīt tikai 70% no tā ūdens daudzuma, ko uzkarsē rūpnieciski ražots kolektors, bet bērni saprot principu.»

Ja jau tas ir tik vienkārši, kādēļ Raivis izrādījās pirmais, kas sāka ražot šādus kolektorus Latvjā? Iepirkt ārzemēs ir lētāk nekā pašam ražot. Šā iemesla dēļ valsts un pašvaldību rīkotajos iepirkumu konkursos Sun Investments ražojumiem grūti konkurēt ar lētākiem saules kolektoriem, par kuriem Raivis ir pilnīgi pārliecināts – daudzi ir sliktāki par viņa mazajā ražotnē tapušajiem. Tiem esot plastmasas ietvari un akrila stikls, kas mūsu klimatiskajos apstākļos jau 3-4 gadu laikā būs nolietojies un neturēs siltumu. Šos un citus knifus cilvēki, kas gādā par ēku energoefektivitāti, nezinot. Latvijā, pēc Raivja pārliecības, ir pārāk maz informācijas par energoefektivitāti.

Izvēlas zaļie un taupīgie

2008.gadā nodibinātais uzņēmums Sun Investments ar peļņu sāka strādāt tikai 2012.gadā. Raivis uzsver, ka tas ir likumsakarīgi – informācija par saules kolektoriem Latvijā pieejama tikai pēdējos četrus gadus.

Paši pirmie klienti 2009. un 2010.gadā bija cilvēki, kas saules kolektorus izvēlējās nevis ekonomisku, bet ekoloģisku apsvērumu dēļ – lai kaut nedaudz mazinātu gāzes kaitīgo izmešu daudzumu. Lielāka interese par saules kolektoriem radās vēlāk, kad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ar valsts finansētu programmu Klimata pārmaiņu finanšu instrumenti piedāvāja līdzfinansējumu ēku energoefektivitātes paaugstināšanai.

Taču daudz spēcīgāks pamudinājums interesēties par šo tēmu bija gāzes un elektrības cenu celšanās, apgalvo Raivis Šķērstens. «Tiklīdz Latvenergo paziņoja par cenu celšanos, tā palielinājās iedzīvotāju interese par saules kolektoriem un alternatīviem enerģijas ieguves avotiem. Salīdzinot ar 2012.gadu, pērn interese bija vismaz divreiz lielāka,» skaidro uzņēmuma īpašnieks. Pašu Raivi viņa darbā virza arī maza deva niknuma par Latvijas enerģētisko atkarību no Krievijas. «Mēs maksājam kādam citam, lai varētu sildīties,» viņš nav apmierināts. Saules kolektori vasarā kaut nedaudz palīdz samazināt patērētās gāzes daudzumu.

Lielāko daļu – 90% – ar zīmolu SelSol reģistrētos saules kolektorus iegādājas privātmāju īpašnieki. Raivis aprēķinājis – ja tiek izmantota malkas apkure, pirkums atmaksājas vidēji desmit gadu laikā. Ja ēkas sildīšanai izmanto gāzi, tad 6-7 gadu laikā. Ja namā ir elektriskā apkure, tad četros gados ar ietaupījumiem atmaksājas nauda, kas atdota par saules kolektoru.

Teju katram klientam Raivis rūpīgi skaidro, cik ilgi Latvijā var izmantot saules enerģiju. Jāatspēko gan mīts, ka Latvijā saules ir pārlieku maz, lai paļautos uz tās siltumu, un jāstāsta arī, ka patiesībai neatbilst solījumi arī ziemā ar sauli piesildīt mājas. Ar saules stariem ūdeni var uzkarsēt tikai no maija līdz septembrim, bet ziemā tomēr jāizmanto citi veidi. Viņš gan piebilst, ka saules daudzums katru gadu ir atšķirīgs, piemēram, 2012.gads bija lietains, bet pērn saules bija gana daudz jau no februāra vidus līdz pat oktobrim.

«Saules enerģija nav un nekad nebūs galvenais siltuma avots ūdens un mājas piesildīšanai. Taču tas ļauj ietaupīt galveno apkures veidu,» uzsver Raivis Šķērstens. Viņš strādā ar pārliecību, ka nākamajos gados aizvien vairāk skolu, bērnudārzu, veikalu, viesnīcu un atpūtas namu, kur ikdienā patērē daudz ūdens, iegādāsies saules kolektorus. «Mūsu lielākais projekts tika īstenots 2012.gada nogalē sadarbībā ar Rimi Salaspilī. Tas ir pirmais lielveikals Latvijā, kur ūdens karsēšanai tiek izmantoti saules kolektori. No maija līdz septembrim lielā veikala karstā ūdens patēriņš tiek segts ar saules kolektoru sistēmas palīdzību, līdz ar to ietaupījumi ir gana lieli.»

Lai gan Sun Investments mēģina gatavot arī vēja turbīnas un pārdod Lietuvā ražotas saules baterijas, Raivis Šķērstens neslēpj savu pārliecību – Latvijā ir pārlieku maz saules un vēja, lai šos dabas resursus izmantotu liela daudzuma elektroenerģijas ražošanai. «Saules kolektoru sistēmas atkarībā no lieluma atmaksājas vidēji 4-8 gados, bet saules baterijas atmaksājas desmit un vairāk gadu laikā. Tādēļ pieprasījums pēc saules baterijām Latvijā ir ļoti zems,» saka uzņēmējs.

Būdams aizrautīgs cilvēks, viņš Latvijā ir uzstādījis trīs anemometrus – ierīces, kas mēra vēja daudzumu, ātrumu, virzienu. Secinājums skarbs – gana daudz vēja enerģijas ražošanai ir tikai jūras piekrastē. Iekšzemē ir pārāk maz vēja, lai būtu ekonomisks pamatojums vēja ģeneratora uzstādīšanai. Taču – jo dārgāka kļūst elektrība, jo vairāk cilvēku apsver iespēju iegūt vismaz daļu no mājsaimniecībai nepieciešamās elektroenerģijas ar sauli vai vēju. Tā kā milzīgu trīsspārnu vēja ģeneratoru pie privātmājas, pēc Raivja pārliecības, likt ir bīstami, viņa uzņēmumā vīri gatavo vertikālas ass vēja turbīnas – konstrukcijās vieglas, bet izturīgas. 

Pārsteidzoši, ka ražotnē strādā tikai četri cilvēki, turklāt lielākā daļa darba tiek paveikta rokām. Ziemā, kad sniega un ledus dēļ ir apgrūtinoši strādāt uz jumta, Raivis darbiniekus nodarbina citā savā uzņēmumā Zaļās vides serviss, kurā tiek veikti pētījumi un sniegtas konsultācijas par ekonomiskām un videi draudzīgām apkures sistēmām.

«Ja kāds biznesā kaut ko sasniedzis, citi to mēdz saukt par veiksmes stāstu. Tie nav tikai veiksmes stāsti,» saka Raivis. «Tie ir ilgi negulētu nakšu un smaga darba pilni stāsti, kuros ir daudz pārdzīvojumu un stresa.» Tomēr tagad, kad viņš ar aizrautību strādā jomā, kas pašam šķiet interesanta, Raivis jūt gandarījumu par katru darbā pavadīto dienu.

3 biznesa principi

1. Jaunrade. Ja importējamu preci ir iespējams aizstāt ar pašu ražojumu, dari to! Nopelnītā nauda paliks Latvijā.
2. Izglītošana. Latvijā ir maz informācijas par ēku energoefektivitāti, tāpēc nedrīkst žēlot laiku, lai katram klientam skaidrotu alternatīvus enerģijas ieguves veidus.
3. Kvalitāte. Svarīgākais ir noturēt izstrādājumu kvalitāti, lai ražojums ilgi kalpotu mūsu skarbajos klimatiskajos apstākļos.

Nav vērts plānot dzīvi

Posted on februāris 12, 2014 by - Jauna seja

Mārtiņš Upenieks (24)

Jaunajam aktierim ir liela loma Jaunā Rīgas teātra jaunajā izrādē «Peldošie – ceļojošie», viņš piedalās arī teātra tekstu izstrādes darbnīcā «36 stundas»

Kuru personību tu apbrīno? Nevaru izcelt vienu konkrētu, jo pasaulē ir daudz ģeniālu cilvēku.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem? Esmu piedzimis vesels un varu darīt to, kas man patīk.

Būtiskākais, ko dzīve tev ir iemācījusi? Nav vērts plānot dzīvi.

Kad pēdējo reizi raudāji? Septembra beigās, kad pabeidzu lasīt E.M.Remarka Triumfa arku.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā? Cīnītājs, mierīgs un mērķtiecīgs.

Labākā atpūta ir…? Miegs ar sapņiem.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud? Absolūto dzirdi un spēju to izmantot.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu? Virvi, ziepes un Dostojevska Idiotu.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot? Man ir labi Latvijā. Pilsētās, laukos.

Suns vai kaķis? Kuru mājdzīvnieku tu izvēlētos? Mūsu ģimenē ir trīs suņi. Suns priecājas tevi sagaidīt, par visu priecājas, tāda beznosacījuma mīlestība. 

Kādas īpašības tu novērtē sievietēs? Sievišķību, pašpietiekamību, humora izjūtu un atklātību.

Ar kuru savu īpašību visvairāk esi neapmierināts? Bailēm uzdrīkstēties.

Par ko esi gatavs atdot visu savu naudu? Par iespēju uz trim dienām aizceļot pagātnē – uz 1969.gada Woodstock festivālu.

Kritušais varonis

Posted on februāris 5, 2014 by - Dzīve

Pirms trim gadiem Jēkabpils policists Salvis Tihanovskis (33) gandrīz gāja bojā, drosmīgi aizturot laupītājus, bet tagad viņu pašu tur aizdomās par dzīvības atņemšanu cilvēkam. Sievai, kolēģiem un policijas vadībai atšķiras domas par senās traumas lomu notikušajā

Pie Jēkabpils spēļu zāles Fēnikss aplaupītāju nogalinātā policista Andra Znotiņa kapa janvāra beigās sanāca tuvinieki, draugi un kolēģi, taču viņu vidū šoreiz nebija Salvja Tihanovska. Policists, kuru liktenīgajā 2011.gada 25.janvāra rītā smagi sašāva laupītāji, tagad atrodas apcietinājumā Rīgā. Viņu tur aizdomās par cilvēka piekaušanu līdz nāvei. Daudzi jēkabpilieši ir šokēti par to, kā varonis pārtapis likumpārkāpējā, un turpina meklēt atbildi uz jautājumu – kas vainojams šajā nelaimē?

Oficiālās ziņas ir sausas un atgādina ikdienišķu policijas notikumu hroniku – piektdien, 27.decembrī, Jēkabpilī kādā sadzīviskā strīdā cietusi sieviete. Policija ieradusies notikuma vietā, taču sieviete atteikusies rakstīt iesniegumu un oficiāli apsūdzēt pāridarītāju, savu 58 gadus veco paziņu.

Tā vietā nobiedētā sieviete pasūdzējusies bijušajam draugam Kasparam Tihanovskim (38), kurš nākamajā dienā devies uzbrucēju pārmācīt saviem spēkiem. Kopā ar brālēnu Salvi un vēl kādu sievieti uzmeklējuši viņu pilsētā un piekāvuši. Abi jaunie vīrieši ir likumsargi – Kaspars Jēkabpils cietuma apsargs, bet Salvis strādā Jēkabpils policijas iecirknī, taču tas viņus nav kavējis. Iebāzuši vīrieti mašīnas bagāžniekā, izveduši ārpus pilsētas, vēlreiz piekāvuši un atstājuši. Vēlāk kāds atradis piekauto un nogādājis slimnīcā, taču 29.decembra rītā vīrietis no traumām mira.

«Kad 29.decembrī devos uz darbu, zvanīju kolēģim Kasparam, lai paķertu viņu pa ceļam, bet viņš neatbildēja. Nodomāju, ka pats saviem spēkiem nokļūs darbā. Nebija ne jausmas, kas noticis. Kad atnācu uz darbu un uzzināju, ka ir aizturēts Kaspars un Salvis, nespēju vairs koncentrēties,» stāsta Kaspara Tihanovska kolēģis, kas nevēlas publiskot savu vārdu. 

Viņš piebilst, ka Salvja iesaistīšanās šādā linča tiesā bijusi liels pārsteigums, jo
vienmēr uzskatīts par ļoti savaldīgu policistu.

Arī Viesītes pašvaldības policijas inspektors Indulis Surkulis, kas bija Jēkabpils Kārtības policijas priekšnieks tolaik, kad notika spēļu zāles Fēnikss aplaupīšana un apšaude, sauc Salvi par klusu cilvēku.

«Viņš vienmēr norobežojās, negribēja līst uz priekšu, nebija publiska persona. Darīja savu darbu. Bija vidusmēra policists, bet aizturēšanas laikā rīkojās varonīgi. Vai policists var kļūt par noziedznieku? Mēs visi esam nākuši no tās pašas sabiedrības. Par Salvi es pabrīnījos – tas nav viņam raksturīgi, nu nav,» saka Surkulis.

«Kā tur bija, kā nebija, lai to noskaidro izmeklēšana. Paši Jēkabpils policisti atklāja šo noziegumu – nebija tā kā citās policijās, kur varbūt falsificēja datus, slēpa savējos,» uzsver Surkulis.

Viņaprāt, traģēdijā vainojams alkohols – policija noskaidrojusi, ka abi likumsargi uzbrukumu izdarījuši dzērumā. «Visdrīzāk, tas nolādētais alkohols. Salvis pēc operācijas to nedrīkstēja lietot. Zinu, ka viņš kādu gadu pēc ievainojuma vispār nedzēra, to viņam pat ārsti aizliedza.»

Surkulis šo briesmīgo gadījumu saista ar traģisko apšaudi pirms trim gadiem – viņaprāt, smagais ievainojums ir atstājis sekas uz Salvja veselību.

Toreiz, 25.janvāra rītā, spēļu zāles aplaupītāji, bēgot no pilsētas, iebrauca strupceļā netālu no Daugavas, taču nevis padevās policijai, bet gan atklāja uguni, nogalinot Andri Znotiņu, smagi ievainojot Salvi Tihanovski kaklā un viņa pārinieku Rimu Švedu – augšstilbā.

Mediķi cīnījās par Salvja dzīvību, viņš vairākas dienas pavadīja komā un pēc atlabšanas medijiem stāstīja, ka ārsti teikuši – likteni izšķīruši daži milimetri lodes ceļā. Par smago ievainojumu ik brīdi atgādināja garena rēta pāri kaklam, bet vislielākais šoks, pēc paša Salvja teiktā, bijis par to, ka uzbrucēji izrādījās policisti, kas šāva uz kolēģiem. Pārdzīvotais par sevi neļāva aizmirst arī vēlāk, kad cietušie policisti ar uzbrucējiem satikās jau tiesas zālē, – spriedums Fēniksa lietā tika paziņots 2012.gada nogalē, taču tika pārsūdzēts, un galīgais iznākums vēl jāgaida.

Salvis pēc ievainojuma izārstēšanas atgriezās policijā, 2011.gadā kopā ar kolēģi Rimu Švedu tika atzīts par gada jēkabpilieti un saņēma arī gada policista godu.

Tiesa, intervijā gadu pēc asiņainās apšaudes viņš ar rūgtumu atzina, ka reizēm domā par citu darbu: «Alga, protams, ir zem katras kritikas. Par 250 latiem nākas riskēt ar dzīvību, doties uz jebkuru izsaukumu.»

Rims Šveds notikušo tagad nevēlas nekādi komentēt. Kāds Salvja kolēģis anonīmi atzīst: «Grūti pateikt, kāpēc tā notika, – vai sekas pēc apšaudes bija vai nebija. Otram jau galvā neielīdīsi, bet iespējams, ka tas savu lomu nospēlēja.» Vēl cits policists secina: «Trīs gadi ir ilgs laiks, daudz kas apaug ar citiem notikumiem, tomēr kaut ko tādu kā apšaude Jēkabpilī nav iespējams aizmirst.»

«Nebija indikāciju» 

Policijas vadība atzīst, ka notikušais ir prātam grūti aptverams – par varonību godalgots policists pastrādā smagu noziegumu, bet tajā pašā laikā uzsver, ka nav nekāda pamata saistīt notikušo ar trīs gadus seno noziegumu, kurā Tihanovskis bija cietušais.

Tā uzskata arī Jēkabpils policijas iecirkņa priekšnieks Zigmunds Januševskis. Pēc viņa teiktā, Salvis atgriezies darbā kā ierindas policists. «Līdz šim no viņa puses disciplinārpārkāpumi netika konstatēti, darbā ieradās laikus, strādāja kā visi – tādu indikāciju, kas varētu liecināt par likumpārkāpumiem, mūsu rīcībā nebija.»

Viņš piebilst – izvēloties darbu policijā, ikvienam ir jāsaprot, ar ko nāksies saskarties ikdienā. «Stājoties darbā policijā, ir jāiziet kārtējā psiholoģiskā testēšana. Turklāt katru gadu ikvienam policistam ir obligāta prasība iziet ārstu komisiju, un tajā ietilpst gan psihologa, gan psihiatra pārbaude. Ja cilvēks šo pārbaudi ir izturējis, tad ir atzīts par derīgu dienestam, tāpēc es negribētu uzņemties atbildību par to, kam ilgtermiņā varētu būt kaut kādas sekas,» skaidro Januševskis.

«Jebkurā gadījumā šos divus notikumus savstarpēji nesaistu,» saka policijas priekšnieks. «Runa ir par to, kā darbinieks uztver šos notikumus. Es tos neuztveru personiski. Tas ir mans darbs – to nedrīkst darīt ar naidu, tas jādara likuma ietvaros. Un, kad tu apzinies šīs galvenās lietas, tad arī viss sakārtojas.» Diendienā sastopoties ar zagļiem, laupītājiem un slepkavām, policisti nedrīkst likt tos ienaidnieku lomā, jo katram ir jāatbild tikai likuma priekšā. Januševskis atzīst, ka pats nekad nav lūdzis psihologu palīdzību, tomēr visi, kas vēlas, var to saņemt.

«Ikvienā profesijā ir arī noziedznieki, un gadās tā, ka arī kāds mūsu profesijas pārstāvis nokļūst uz tiesājamo sola. Bet mēs nerunājam šeit par policistu, mēs runājam par noziedznieku. Cilvēku, kas izdara konkrētu noziegumu, nevajadzētu saistīt ar konkrētu profesiju,» rezumē Zigmunds Januševskis, gan piebilstot, ka sabiedrībā valda tendence cilvēkus jau notiesāt, pirms to izdarījusi tiesa.

«Ar Salvi psihologi strādāja, viņam taču arī piedāvāja: nu, varbūt citu darbu – tajā pašā ceļu policijā vai konvojā, kaut ko mierīgāku. Nē, viņš bija gatavs strādāt, vadīt transportlīdzekli, fiziskās normas visas nokārtoja. Viņam nebija problēmu,» atceras bijušais Tihanovska priekšnieks Indulis Surkulis. «Man vienkārši žēl, ka tas ir policijas darbinieks un atkal mūsu – Jēkabpils policijā,» Surkulis secina. «Kopumā Jēkabpils policija strādā labi, te ir profesionāļi.»

Arī Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Sigita Pildava atzīst – apšaude Jēkabpilī bija ārkārtas gadījums, un policistiem tika nodrošināta iespēja saņemt visu veidu psiholoģisko palīdzību, pēc šā notikuma Jēkabpilī strādāja psihologu brigāde. Tiesa, psihologa apmeklējums ir brīvprātīgs, un Pildava atzīst, ka daļa iekšlietu sistēmas darbinieku to neizmanto, jo uzskata, ka meklēt palīdzību nav vīrišķīgi.

Valsts policijas psihologu grupas vecākā inspektore Tatjana Griškina uzsver – tas, ka cilvēks ir cietis no vardarbības, nekādi neattaisno viņa paša vardarbību, jo katram pieaugušajam ir jāuzņemas atbildība par savu dzīvi un traumas jādziedē pie speciālistiem, nevis uz citu rēķina. «Protams, cilvēks, kurš ir cietis, var kļūt dusmīgāks, agresīvāks, impulsīvāks, vairāk lietot alkoholu. Un tur, kur ir alkohols, var būt tuvu noziedzīgs nodarījums. Tomēr vēlos uzsvērt –  ja kāds ir cietis, tas nekādā veidā nekalpo par attaisnojumu viņa tālākai agresīvai vai noziedzīgai rīcībai.»

Psiholoģe Grišina saka – sabiedrība pierod pie melnbaltas uztveres un var sākt uztraukties, ka mūsdienu pasaule kļūst bīstama un neprognozējama, ja «varoņi» pārvēršas «slepkavās». Taču no krišanas panikā varam sevi pasargāt, ja apzināmies, ka pasaule patiesībā ir sarežģīta, un neizdarām vienkāršotus, pārsteidzīgus vai idealizētus secinājumus par citiem.

«Vai kāds mūs nolādējis?»

Pats Salvis Tihanovskis nevēlas stāstīt, cik lielu ietekmi uz viņu atstājuši Fēniksa notikumi un kāda tiem saistība ar noziegumu, kurā viņš ir iesaistīts. Sazinājāmies ar viņa dzīvesbiedri Kristīni, taču Salvis atteicās no iespējas izteikt savu versiju par notikušo. Sieva saka: «Es negribu, ka Salvi tagad iztēlo par cilvēku, kurš ir psihiski slims un staigā apkārt, slepkavodams cilvēkus. Tā tas nav.» 

Viņa ir pārliecināta, ka pirms trim gadiem piedzīvotais šoks ir atstājis iespaidu uz vīru. «Skaidrs, ka Fēniksa apšaudē notiekošais ietekmēja viņa emocionālo stāvokli – kaut ko tādu taču nav iespējams aizmirst.» Tuvinieki ir pārdzīvojuši par Salvi toreiz un pārdzīvo arī tagad. «Vai kāds mūs būtu nolādējis, ja vienmēr janvārī ar mums atgadās kas ļauns? 2011.gada 25.janvārī notika tā nelaime, bet nākamā gada janvārī mans vīrs cieta avārijā, pēc tam nākamajā gadā nomira mūsu radiniece, un tagad atkal viss ir noticis apmēram tajā pašā laikā,» melno notikumu virkni atklāj Kristīne.

«Jā, toreiz pēc apšaudes bija psihologi un veica pārbaudes. Bet vai viņi pietiekami iedziļinājās Salvja smadzenēs, lai saprastu, kādu iespaidu tas viss atstājis? Par to es šaubos. Vienkārši par to visu negribas runāt, jo nevēlos, ka manu vīru iztēlo par cilvēku, kas nav spējīgs kontrolēt savu prātu un jūtas,» saka Salvja Tihanovska sieva.

Arī Tihanovska advokāts Dainis Lūsis atgādina, ka Fēniksa traģiskā lieta ir ietekmējusi visus iesaistītos, ne velti viens no policistiem – Raitis Cipruss pēc tam atvaļinājās no dienesta.

«Iespējams, tā ir sistēmas vaina, ka policisti ir mācīti noziedzniekus aizturēt, bet paši nav ne fiziski, ne psiholoģiski tik labi sagatavoti tam, ka viņiem uzbrūk. Pēc Fēniksa notikumiem bija vajadzīga ļoti nopietna rehabilitācija, taču tādas nebija. Policisti nav radināti problēmu izslēgt no savas dzīves un paši mokās ar to. Kādā veidā ar to tiek galā? Kā nu kurš māk,» secina Lūsis.

Par Tihanovska vainu vīrieša piekaušanā līdz nāvei advokāts nevēlas sniegt komentārus. Viņš uzsver, ka lūgs kriminālprocesā noteikt arī tiesu psihiatrisko ekspertīzi – nevis lai pārbaudītu policista pieskaitāmību, bet gan pilnvērtīgi izvērtētu un saprastu visus notikušā apstākļus. 

Cik droši ir Sočos?

Posted on februāris 5, 2014 by - Olimpiāde

 

Lai arī ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Maiks Morels izteicies, ka Sočos spēles būs pēdējā laikā bīstamākās un pirmdien medijos parādījās informācija, ka Melnajā jūrā iebraukuši divi ASV karakuģi, dzīve olimpiskajā ciematā un spēļu norises vietās ir mierīga, pirmdien pa tālruni žurnālam Ir stāstīja Latvijas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Žoržs Tikmers. Viņš aizvadījis vairākas dienas olimpiskajā ciematā Sočos un secina: «Jūtos tikpat droši kā iepriekšējās olimpiādēs.»

Latvijas delegācijai drošības kontrole lidostā «bija ļoti rūpīga un prasīja vairāk laika nekā citās spēlēs». No ielidošanas brīža līdz nokļūšanai ciematā pagāja četras stundas. Ar stingriem drošības pasākumiem jārēķinās visiem, kas ieiet vai iebrauc olimpiskajos ciematos vai sacensību norises vietās: skrupulozi tiekot pārbaudīti visi transporta līdzekļi, aizliegts ienest alkoholu, šķidrumus stikla traukos (arī minerālūdeni). 

Lai arī iepriekš bija izskanējusi informācija, ka spēļu organizētāji katrai delegācijai norīkos pa vienam drošības inspektoram, pagaidām vienīgie Latvijas sportistu konsultanti esot no Drošības policijas Latvijā.

Ārvalstu prese ziņo, ka savus drošībniekus sportistiem norīkojušas tādas lielvalstis kā Francija un Lielbritānija.  Briti Sočos tur piecas pasažieru lidmašīnas iespējamai evakuācijai. Amerikāņi ieteikuši savai delegācijai nevalkāt diezgan uzkrītošās sporta formas ar valsts simboliku ārpus sporta objektiem. Savukārt Austrālija vispār aizliegusi savas zemes sportistiem apmeklēt Soču centru, bet uzturēties tikai sporta objektos Adlerā, kas atrodas 30 km no Soču centra.

Saasinātu uzmanību drošībai Sočos pievērsa terorakti dienvidu pilsētā Volgogradā, kas ir Krievijas vārti uz Melno jūru. Decembra beigās pašnāvnieki sarīkoja divus sprādzienus dzelzceļa stacijā un pārpildītā trolejbusā, bojā gāja vairāki desmiti cilvēku. 

 

Vīru runas

Posted on februāris 5, 2014 by - Olimpiāde

Sporta komentētāji par savām izjūtām un priekšnojautām pirms Soču spēļu atklāšanas


Anatolijs Kreipāns, radio SWH sporta ziņu redaktors

Ar ko šīs ziemas spēles atšķiras no citām? 

Pirmo reizi tās notiek Krievijā neparastā vietā, kur klimatiskie apstākļi ļauj 30 kilometru attālumā no Melnās jūras ierīkot slēpošanas trases. Ziemas olimpiskajās spēlēs Vankūverā (2010) arī nebija sniega, bet tomēr gaisa temperatūra nesasniedza +18 grādu pēc Celsija, kā tas ir Sočos.

Kas sagādātu vislielāko saviļņojumu? 

Ja kāds no Latvijas sportistiem iegūtu zelta medaļu, kas kopš neatkarības atgūšanas ziemas olimpiskajās spēlēs nekad nav noticis. Man vienalga, vai zelta medaļu nopelnītu skeletonists Martins Dukurs, Latvijas bobsleja pilota Oskara Melbārža ekipāža vai biatlonists Andrejs Rastorgujevs. Atšķirība tikai tā, ka uz Martinu visi liek lielākās cerības. Taču kādēļ gan lai Melbārža četrinieks vai Andrejs Rastorgujevs neatvestu uz Latviju zeltu!? 

Kas raisītu vislielāko rūgtuma izjūtu? 

Ja neviens no mūsējiem nedabūtu medaļu. Tas, protams, būtu skumīgi, kaut gan sportā tā mēdz gadīties un tā nebūtu lielākā nelaime. Taču, ja Sočos mēs piedzīvotu teroraktu, par ko daudzi satraucas, tas tiešām būtu ļauni. 

Interesantākā pasaules sporta zvaigzne, kurai pievērst uzmanību?

Es noteikti sekošu līdzi norvēģu biatlonista Ūles Einara Bjērndalena sniegumam, kurš ir visu laiku medaļām bagātākais biatlonists. Būs interesanti redzēt, vai Martēns Furkads atkal dominēs biatlona sacensībās. Ja būs Krievijas un Kanādas spēle hokejā, tas arī būtu ļoti interesanti. Vankūverā gaidīja, ka abu valstu hokeja komandas cīnīsies par zelta medaļu, taču tās tikās jau ceturtdaļfinālā, un Kanāda sagrāva Krieviju. Distanču slēpošanā piesaista Māritas Bjergenas un Justinas Kovaļčikas duelis, redzēsim, ko iespēs ambiciozais Peters Nurtugs. Vēl varētu daudzus pieminēt, taču noteikti izcelsies kāds vai pat kādi, kurus pagaidām neviens pat ar pušplēstu vārdu nepiemin. Gaidiet!  

Dāvids Ernštreits, LTV sporta žurnālists

Ar ko šīs ziemas spēles atšķiras no citām? 

Pirmkārt, ar milzīgām izmaksām – tās ir ne tikai visu laiku dārgākās ziemas olimpiskās spēles, to cena ir visu iepriekšējo ziemas olimpisko spēļu vērtē. Otrkārt, ar kontrastiem, ko redzēs visa pasaule, – līdz šim olimpiskajās spēlēs ikdienas sadzīves līmenis nav tik ļoti atšķīries no olimpiskās infrastruktūras augstā standarta. Daudziem tas šķitīs eksotiski, bet mums būs žēl krievu cilvēku, kas par šo izšķērdību maksās. Treškārt, gaisa temperatūras svārstības no teju + 20 grādiem Sočos līdz nelieliem mīnusiem kalnos. Ceturtkārt, drošības pasākumi būs daudz stingrāki nekā jebkad iepriekš.

Kas sagādātu vislielāko saviļņojumu?

Rezultāti. Medaļas var atvest skeletonisti Dukuri. Bobsleja treneris Sandis Prūsis un federācijas ģenerālsekretārs Zintis Ekmanis ir nodrošinājuši pēctecību bobslejā, izkopjot principus un neļaujot dominēt dažu sportistu ambīcijām. Bobslejs ir pelnījis medaļas. Man būtu liels prieks, ja kamaniņu braucējam Mārtiņam Rubenim izdotos vēlreiz iegūt olimpisko medaļu. Tas būtu vēl vienas dokumentālās filmas vērts stāsts. Brāļu Šicu ceļš uz spēlēm bijis īpašs, ņemot vērā Jura smago autoavāriju pirms trim gadiem.

Kas raisītu vislielāko rūgtuma izjūtu? 

Ja Martins Dukurs neizcīnītu zeltu. Ja Tomass Dukurs nedabūtu medaļu. Vērojot brāļus treniņos un sacensībās, esmu redzējis tikai atbalstu, ko viņi sniedz viens otram. Apbrīnoju, kā Dukuros dabiski sadzīvo konkurence un brāļu attiecības. Kaut piepildītos Daiņa Dukura sapnis par divām zelta medaļām! Ja brāļiem būtu pilnīgi identisks rezultāts, teorētiski tas būtu iespējams. 

Interesantākā pasaules sporta zvaigzne, kurai pievērst uzmanību?

Visvairāk mani interesē, kā krievu sportisti tiks galā ar olimpisko spriedzi. Tāpat gribu zināt, kā veiksies biatlonistam Ūlem Einaram Bjērndalenam – vai viņa vecumā (39) iespējams tikt pie zelta medaļas tik ārprātīgi grūtā sporta veidā.

Arturs Vaiders, sporta komentētājs

Ar ko šīs ziemas spēles atšķiras no citām?

Ar to, ka notiek subtropu zonā. Labi, kalnos gaisa temperatūra nesasniegs 20 grādu siltumu pēc Celsija, bet arktiskā aukstuma arī tur nebūs. Milzum daudz ieguldīts drošības pasākumos, kas saistīts ar nestabilo situāciju reģionā. Domāju, daudzus tūristus tas atturēja braukt uz Sočiem. Krievijas mērķis bija panākt, lai šīs spēles būtu valsts varenības simbols, taču nav noslēpjams, cik ļoti olimpiskā spozme disonē ar apkārtējo sādžu nabadzību. Pat Pekinā tādu kontrastu nebija.

Kas sagādātu vislielāko saviļņojumu?

Zelts! Esmu pārliecināts, ka tas būs. Uz šīm ziemas spēlēm brauc visu laiku spēcīgākā Latvijas delegācija. Tajā ir gan brāļi Dukuri, Martins šogad jau piekto reizi izcīnījis Pasaules kausu skeletonā, Tomass ir otrs labākais pasaulē. Zeltu var atvest arī bobsleja pilota Oskara Melbārža ekipāža, biatlonists Andrejs Rastorgujevs, varbūt arī ātrslidotājs Haralds Silovs un kamaniņbraucēji. Ceru, ka iepriecinās hokejisti. Tos sportistus, kas būs tālu no pjedestāla, lūdzu, nesauksim par tūristiem! Jāiegulda liels darbs, lai kļūtu par olimpieti. 

Kas raisītu vislielāko rūgtuma izjūtu? 

Nedod Dievs kādu teroraktu! No otras puses – tieši bažās par to iespējamību spēļu norises vieta ir nocietināta gluži kā cietums, un arī tas rada rūgtumu. Baidos, teroristi labi apzinās, ka Soči ir gandrīz nepieejami, bet pārējā Krievija ir ievainojamāka, un tur gan var sarīkot visu ko. Tas arī spēlēm uzliks drūmu zīmogu.

Interesantākā pasaules sporta zvaigzne, kurai pievērst uzmanību?

Jāskatās hokejs, jo, iespējams, šīs būs pēdējās ziemas olimpiskās spēles, kurās piedalīsies NHL zvaigznes. Spēlēs piedalīsies tikai 10.janvārī smagu kritienu piedzīvojušais austriešu tramplīnlēcējs, trīskārtējais olimpiskais čempions Tomass Morgenšterns. Protams, jāpievērš uzmanība arī Jamaikas bobsleja komandai vai Indijas slēpotājiem. 

Valdis Valters, bijušais basketbolists un treneris, raidījuma Overtime TV vadītājs 

Ar ko šīs ziemas spēles atšķiras no citām? 

Man šķiet, ka šīs ziemas olimpiskās spēles būs līdzīgas tām, kas notika 1936.gadā Vācijā. Nevaru atminēties nevienas citas, pirms kurām būtu tik daudz negatīvas informācijas, kā pirms šīm. Nedienas ar olimpisko lāpu man šķiet kā Dieva zīme. 

Kas sagādātu vislielāko saviļņojumu? 

Skaidrs, ka zelta medaļas latviešu sportistiem. Vēl labāk būtu, ja izdotos iegūt vairākas zelta medaļas. Olimpiskajās spēlēs liela nozīme ir nejaušībai, līdz ar to var būt daudz dažādu pārsteigumu. 

Kas raisītu vislielāko rūgtuma izjūtu? 

Man jau tagad ir liels rūgtums par to, ka Soču olimpisko spēļu organizēšanā sports nav galvenais virzītājspēks. Ir daudz politikas, un vainīgi pat nav organizētāji, bet Krievijas vadoņi. Ar šīm spēlēm saistīti tik daudzi nepatīkami incidenti, ka nekas nav paredzams. Ja būs vēl kāds izlēciens saistībā ar Krievijas likumu, kas aizliedz homoseksuālisma propagandu, būs pavisam interesanti. Es olimpisko spēļu laikā braukšu prom no Eiropas, lai nevajadzētu redzēt un dzirdēt visu to, kas saistīts ar Sočiem. 

Interesantākā pasaules sporta zvaigzne, kurai pievērst uzmanību?

Hokejs būs olimpiskā rozīnīte. Lai gan skaidrs, ka latvieši zeltu nedabūs, dažai labai lielvalsts komandai viņi varētu pabojāt nervus. Nacionālā hokeja līga paziņojusi – ja notiks kaut viens terorakts, tā atsauks no olimpiskajām spēlēm visus NHL spēlētājus. Turklāt šīs varētu būt pēdējās olimpiskās spēles, kurās piedalās NHL profesionāļi, jo līgas vadība pieļauj iespēju, ka tās spēlētājiem nevajadzētu piedalīties cīņā par olimpiskajām godalgām. 

 

Zelta zēni?

Posted on februāris 5, 2014 by - Olimpiāde

Brāļi Dukuri jau ilgus gadus centīgi kāpuši augšup uz pasaules skeletona eliti, un cerams, ka ziemas spēlēs Sočos pjedestāls piederēs viņiem

Ir lasītāju novēlējumi brāļiem Dukuriem

Atcerēties, ka visa Latvija ar domām palīdzēs iestumt!

Izkausēt krievu ledu!

Lai tās sekundes, ko viņi pavada galvu reibinošajā lidojumā virāžu labirintos, uznes viņus čempionu Olimpā! Ar latviešu sīkstumu un apņēmību tas ir panākams. Latvija ir ar jums!

Lai slieces vārās, līdz zelts krājas!

Jebkuros apstākļos jūs paši esat Latvijas zelts. Jūsu ģimene – Latvijas lepnums.

Būt labākajiem brāļiem pasaulē!

Lai skeletona dievs nebeidz brāļus mīlēt! Un lai latviešu prāts, uzņēmība un gribasspēks ir pārāks par Krievijas neizmērojamo vēlmi uzvarēt par jebkuru cenu!

Jūsu Ņujorkas latviešu fanu klubs sūta aizjūras labākos vēlējumus, lai mūsu trīs zvaigznes mirdz virs jums. SARAUJ!

Lai jūsu sasniegumi turpina iedvesmot strādāt cītīgāk, iet uz mērķiem neatlaidīgāk un galvenais – darīt to visu ar prieku un degsmi! Par jums, kas mūs iedvesmo izcīnīt katram savas medaļas!

Dukurē, dukurē, izdukurē zeltu!

Vēja ātrumu un zelta trajektoriju!

Nauda kastēs

Posted on februāris 5, 2014 by - Veiksme

Divtūkstošajā gadā, aizņēmies no mātes desmit latu, Ruslans Semjonovs no Daugavpils aizbrauca uz Rīgu iepirkt kartonu. Tagad viņa firma Aimax ar vairāk nekā 1000 klientiem ir viena no lielākajām konditorejas iesaiņojuma un kartona stendu ražotājām valstī

Ruslanam 2000.gadā bija divdesmit pieci, un viņš strādāja par iespiedēju privātā Daugavpils tipogrāfijā. «Nevar teikt, ka man darbs tipogrāfijā nepatika. Patika,» saka tagad jau Aimax īpašnieks un valdes priekšsēdētājs Ruslans Semjonovs, «vienīgi vienmēr gribējās pašam būt menedžerim, organizēt citus un realizēt savas idejas.»

Par šādu ideju, kas aizvedusi viņu pretim iecerētajam mērķim, kļuva parastas apaļas kartona tortes kastes. Lai arī zinot, cik daudz darba tajās jāiegulda, pirms ieliek tortes, Ruslans par parastām tās nesauc. Viņaprāt, tas esot ļoti interesants, tipiski latvisks produkts ar senu vēsturi. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur laika gaitā iegājušās kantainas kartona vai vēlāk – apaļas plastikāta kārbas, pie mums apaļās kartona kastes ir populāras joprojām. Pašlaik Daugavpilī tapušas 90 no katrām 100 Latvijā izgatavotajām apaļajām tortu kastēm. Bet tortes kaste ir tikai daļa no aptuveni 500 veidu kartona iesaiņojuma, produktu stendiem un citiem izstrādājumiem, kas pašlaik tiek radīti Ruslana uzņēmumā.

Vadā papīru un gaisu

Par tortes kastēm, vēl strādājot tipogrāfijā, Ruslans uzzināja no kāda paziņas, kas apkalpoja un laboja svarus – arī konditorejās un maizes ceptuvēs. Paziņa stāstījis, ka ceptuves esot burtiski piekrautas ar apaļajām kastēm, kuras uz Latgali vedot no Rīgas. «Man radās doma, ka varētu tās taisīt tepat uz vietas,» atceras Ruslans un piebilst, ka pēc dabas esot ļoti pedantisks cilvēks. 

«Strādājot par iespiedēju, tas nāk tikai par labu, jo, kā zināms, pelēkai krāsai vien ir vairāk nekā 45 toņi, un tev jāprot atrast tieši to, kuru grib pasūtītājs. Pašlaik  biznesā, kad nereti ātri jāpieņem izšķirīgi lēmumi, šis septiņreiz nomēri un vēl septiņreiz pārmēri man drusku sāk traucēt,» viņš godīgi atzīstas. 

Bet toreiz internets vēl nebija tik plaši pieejams kā tagad, tāpēc puisis devies uz bibliotēku, kur izlasījis pilnīgi visu, ko izdevies atrast par tortu kastēm. 

«Tad nodibināju uzņēmumu, kura statūtkapitāls bija veļasmašīna, gāzes plīts un ledusskapis, jo nekādu brīvu līdzekļu man nebija, aizņēmos no mammas desmit latus un braucu uz Rīgu pēc kartona,» ar vieglu ironiju stāsta Ruslans. Toreiz gan smieties nav gribējies: «Mašīna veca, pa ceļam nepārtraukti slāpa. Riepas galīgi nobrauktas gludas. Naudas benzīnam vairs nebija, tāpēc nezināju – tikšu līdz mājām vai netikšu.»

Atgriezies viņš ķēries pie darba. Strādājis dzīvoklī. Rokas no kartona griešanas bijušas vienās tulznās. Turklāt viss izrādījies sarežģītāk, nekā sākumā šķitis, tāpēc darbs uz priekšu gājis gausi. Tēvs uzkonstruējis un palīdzējis izgatavot dažas samērā vienkāršas ierīces, kas strādāšanu atviegloja, tomēr tehnoloģija joprojām bija nepilnīga, un tapa skaidrs – šādos tempos darbojoties, nekāds bizness nesanāks. «Par laimi, zināju, ka arī konkurenti, kas izgatavo līdzīgas kastes, to dara ar rokām. Tātad risinājums bija, un man neatlika nekas cits kā to atrast,» stāsta Ruslans. Viņš speciāli pircis tortes, pat braucis pēc tām uz Rīgu, jaucis ārā kastes un meklējis kvalitatīvi labāko tehnoloģisko risinājumu.

Pašlaik ar pašradīto un laika gaitā pilnveidoto metodi strādā visa viņa kārbu ražotne. Tas joprojām ir gandrīz simtprocentīgs roku darbs, tomēr atliek tikai pabrīnīties, kādā tempā, pateicoties dažām salīdzinoši vienkāršām ierīcēm un darbinieču roku veiklībai, top apaļās kastes un to sagataves.

Kvalitatīvu, ar pārtikas plēvi pārklātu kartonu Aimax jau sen importē no Somijas, bet gatavo produkciju piegādā teju visiem, kas Lavijā ražo tortes un citus saldumus. To skaitā ir tādi uzņēmumu kā Lāči, Lido, Skrīveru saldumi. Pēdējā laikā kastes savām tortēm Daugavpilī sākuši iepirkt arī igauņu un lietuviešu konditori. Pavisam uzņēmumā strādā 30 darbinieku, un pērn tā apgrozījums bijis ap 700 000 eiro.

Pirmais Ruslana klients, kam piegādātas kastes, ir kāda neliela ceptuve Ludzā. «Ņemot vērā, ka man nebija starta kapitāla, bizness sākumā attīstījās ļoti lēni. Gatavo produkciju vedu ar savu automašīnu, bet kastes, lai arī vieglas, aizņēma daudz vietas. Pēc kāda laika tiku pie piekabes,» stāsta Ruslans. 

Piekabe bijusi dīvaina – augstāka un citāda nekā parastā, tāpēc bieži piesaistījusi ceļu policistu uzmanību. Kas ir kastēs? – viņi aizdomu pilni vaicājuši. Reizēm diezgan grūti nācies ieskaidrot, ka tajās nav nekā un viņš ved nevis kontrabandu, bet tukšu gaisu. Vēl pārsteigtāki policisti bijuši, uzzinot, ka tas ir viņa bizness. To, ka tukšās kastes arī ir nauda, daudzi tobrīd nesaprata. Ruslana spēja saskatīt lielas iespējas šķietamajā necilumā patiesībā arī ir viņa šābrīža biznesa veiksmes pamatā.

2001.gadā Semjonovs pieņēmis pirmos darbiniekus. Iesākumā vienu, tad vēl divus. Īrējuši nelielu telpu, kur visi četri strādājuši.

Vēl pēc gada sagataves jau pasūtījuši tipogrāfijā un paši nodarbojušies vienīgi ar kārbu līmēšanu. Tolaik visas kastes – gan Aimax, gan konkurentu ražotās – bijušas no balta kartona. Liekot lietā savu poligrāfista pieredzi, Ruslans izdomājis, kā varētu tās apdrukāt. «To uzņēmumu skaits, kas vēlējās sadarboties ar mani, strauji pieauga. Es ne tikai ražoju apdrukātas kastes, bet ar savu smieklīgo piekabi nodrošināju arī to piegādi,» viņš stāsta. Tādējādi konditoriem no Rēzeknes, Ludzas, Jēkabpils, Līvāniem un citām Latgales apdzīvotām vietām vairs nevajadzēja pašiem ar savu transportu braukt pēc tām uz Rīgu.

Strādā tur, kur ir nauda

2006.gadā uzņēmumā jau strādāja vairāk nekā desmit cilvēku un tika saražots gandrīz miljons tortu kastu. Ap to laiku sadarbību piedāvājis arī lielākais Daugavpils konditorejas uzņēmums Antaris, un, kā tagad saka Ruslans Semjonovs, beidzot viņš varējis atviegloti uzelpot.

Tobrīd uzņēmumam jau bijis savs mikroautobuss un vienkrāsas iespiedmašīna Heidelberg, bet ražošanas apjomu pieaugums ļāvis iegādāties citas jaunas iekārtas, to skaitā arī divkrāsu iespiedmašīnu, līmēšanas un vairākas izciršanas iekārtas. Nu klientiem jau varēja piedāvāt daudz augstākas kvalitātes izstrādājumus. 

«Paralēli tortu kastēm mums
arvien biežāk sāka pasūtīt arī kārbas cepumiem, konfektēm, citiem konditorejas izstrādājumiem, tāpēc pati dzīve lika paplašināt sortimentu. Neraugoties uz to, ka esam no Latgales, mums jāstrādā tur, kur ir nauda, bet nauda ir Rīgā un citās Latvijas lielajās pilsētās,» stāsta uzņēmuma īpašnieks.

Pārsteidzošā kārtā uzņēmumam naudīgs bijis arī krīzes laiks. Ruslans to skaidro vienkārši – lai izdzīvotu un saglabātu konkurētspēju, konditorejas ražotājiem nācies izdomāt arvien jaunus produktus. Likumsakarīgi pieaudzis arī iesaiņojuma pasūtījums. 

«Jau 2004.gadā sapratām, ka bez laba dizaina šos izstrādājumus pārdot nav iespējams, un pieņēmām darbā dizaineru. Tagad mums ir arī savs mākslinieks konstruktors, kas izstrādā drošu, funkcionālu un izturīgu iesaiņojumu,» stāsta Ruslans. Šim nolūkam tiek izmantota ļoti dārga datorprogramma, kāda Latvijā labākajā gadījumā esot vēl trim četriem lietotājiem. Bet 2009.gadā piepildījies vēl viens Ruslana senlolots sapnis – radusies iespēja iegādāties pašiem savu ražotnes un biroja ēku.

Laika gaitā Aimax izstrādājumi kļuvuši arvien sarežģītāki. Atvāžamas kastītes, kārbas ar rokturiem, maisiņi un citu veidu iesaiņojums. Pirms vairākiem gadiem tika izstrādāti dažādu lielumu un formu kartona stendi, kas pašlaik tiek realizēti Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un par kuriem interesi izrādījuši arī Krievijas un Kazahstānas tirgotāji. Kopumā tiek eksportēts aptuveni 15% uzņēmuma produkcijas.

Arī pats tirgus pa šo laiku, protams, ir mainījies. Lielos ražotājus pašlaik apkalpo reklāmas kompānijas. No tām Aimax saņem jau gatavus drukas failus, bet pretī nosūta savu iesaiņojuma rasējumu. Tad abi tiek salikti kopā, un var ķerties pie konkrētā iesaiņojuma drukāšanas, bet pēc tam locīšanas un līmēšanas.

Uzņēmuma attīstību nākotnē tā īpašnieks saista ar sarežģītiem un ekskluzīviem produktiem. «Mums ir iekārtas, kas ļauj izgatavot nestandarta formas patentētas kārbas,» ir lepns Ruslans. Tās var būt gan kāda burta, gredzena, pakava, gan sirds formā. 2012.gadā ar  Latvijas kontūras formas konfekšu kārbu Aimax uzvarēja Latvijas Iepakojuma asociācijas konkursā. Pagaidām Latvijā neviens neko līdzīgu neražojot. Tiesa, kārbas ir salīdzinoši dārgas, tāpēc attīstība neesot tik strauja, kā gribētos.

Vaicāts, vai nākotnē arī ražotni negrasās pārcelt tur, kur ir nauda, piemēram, uz Rīgu, Ruslans atbild ar nē. «Pirmkārt, Daugavpils ir mana dzimtā pilsēta, otrkārt, pagaidām mēs šeit varam nodrošināt kaut nedaudz zemāku produkcijas pašizmaksu. Latvijā ir daudz transporta kompāniju, tāpēc loģistika ir samērā lēta – transporta pakalpojumi mums neizmaksā tik dārgi, cik izmaksātu ražotne Rīgā,» skaidro Ruslans Semjonovs. Savukārt iesaiņojuma ražotājam tikties ar pasūtītājiem neesot nekādas nepieciešamības. Galvenais – pasūtījuma izpildes termiņi un kvalitāte. Jau tagad lielāko daļu savu klientu viņi vaigā nekad neesot redzējuši. Komunikācija un materiālu pārsūtīšana notiek tikai elektroniski. Jo vairāk tāpēc, ka pēdējos gados Aimax galvenokārt sadarbojas ar pastāvīgiem klientiem un kā vienīgais atsevišķu produktu ražotājs Latvijā var atļauties pats izlemt – ņemt jaunu pasūtījumu vai neņemt. 

3 biznesa prioncipi

Paļauties uz paša intuīciju.

Precizitāte it visā. Tajā skaitā arī detaļās, niansēs un sīkumos.

Novest katru produktu, katru izstrādājumu līdz pilnībai

 

Jaunākā olimpiete

Posted on februāris 5, 2014 by - Jauna seja

Agnese Āboltiņa (17)

Vecāki: Alīne – finansiste, Guntis – būvuzņēmējs.

Kuru personību tu apbrīno?

Pasaulē labāko kalnu slēpotāju Lindsiju Vonu, jo viņa vienkārši ir katras kalnu slēpotājas elks.

Par ko visvairāk pateicies saviem vecākiem?

Par neizmērojamo atbalstu un ticību man vienmēr un visur.

Būtiskākā lieta, ko dzīve tev jau ir iemācījusi?

Patstāvību, jo 16 gadu vecumā viena pārcēlos uz dzīvi un treniņiem Norvēģijā.

Kad pēdējo reizi raudāji? Kāpēc?

Ap Ziemassvētku laiku, kad pēc vairāk nekā triju mēnešu prombūtnes atkal satiku savu lielo un mīlošo ģimeni.

Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā?

Kautrīga, apzinīga un nedaudz trakulīga.

Labākā atpūta ir …?

Manos laukos, vecvecāku dzimtas mājās, kur var atslēgties no straujās ikdienas.

Kādu talantu cilvēkos visvairāk apskaud?

Spēju improvizēt.

Trīs lietas, kuras tu paņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Grāmatu, šūpuļkrēslu un tēju. Protams, arī sērkociņus.

Suns vai kaķis? Kuru izvēlētos?

Bērnībā vēlējos suni.

Kādas īpašības tu novērtē puišos?

Pieklājību un pašpārliecinātību.

Sapņu vieta, kur tu gribētu dzīvot?

Saulainā un siltā zemes nostūrītī.

Ar kuru īpašību visvairāk esi neapmierināta?

Ar nesavaldību, es pārāk ātri uzvelkos.

Par ko esi gatava atdot visu savu naudu?

To, ko es vēlos, par naudu nevar nopirkt.

Digitālajā gaismā

Posted on janvāris 29, 2014 by - Personība

Deviņdesmito gadu sākumā pašmācības ceļā «izkodusi » datorus, videomāksliniece Ineta Sipunova (43) nu strādā Alvja Hermaņa komandā. Viņi kopā veidojuši Briselē tikko pirmizrādi piedzīvojušo operas Jenufa iestudējumu

Trīs ceturdaļas telpas virs skatuves klāj videopanelis, kur stilizētā zvaigžņveida ritenī griežas mākslinieka Alfonsa Marijas Muhas jūgendstila magones, tām vidū – viņa dzimtenes Morāvijas lauku ainiņa ar vecām ūdensdzirnavām. Magones apvij arī abas skatuves malas – tāda ir viena no pirmajām Muhas tautieša, čehu komponista Leoša Janāčeka operas Jenufa ainām Briseles La Monnaie/ De Munt teātrī.

Ēka ar izšķērdīgi krāšņajām Luija XIV laika dekorācijām ir vēstures kapsula, tūristu ceļveži arvien piemin, ka tieši šeit 1830.gada 25.augustā, izrādes Mēmā meitene mūzikas iedvesmoti, beļģi uzsāka revolūciju, pieprasot administratīvu neatkarību no Nīderlandes. Bet 2014.gada 21.janvāra Jenufas pirmizrāde Briseles Karaliskās operas vēsturē ierakstīja divu latviešu vārdus. Iestudējuma režisors ir Alvis Hermanis, videomāksliniece – Ineta Sipunova.

Meitene ar projektoru

Mūsdienu tehnoloģijas ir neticamas. Izmežģot kaklu, nevaru ieraudzīt projektorus, ar kuriem jūgenda ziedus un mežģīnes skatuves rāmim izplaucē latviešu videomāksliniece. Inetas Sipunovas darbs ir filigrāns kā viņas pašas tēla neatņemamā sastāvdaļa spīdīgo, rūpīgi pīto bizīšu pusmēness pakausī. Viņa ir cilvēks, kurā apvienojas jaudīgas tehniskās zināšanas un jūtīgs, artistisks mākslinieka gars.

Kopā ar Alvi Hermani atlasījusi Muhas darbu fragmentus, Ineta kopējusi, griezusi, skenējusi, montējusi, ar operas tehniķiem saskaņojusi katru soli, lai video Jenufā būtu tieši tāds, kādu to vēros Briseles mūzikas gardēži.

Inetas Sipunovas dzīvē šis ir operu un Eiropas galvaspilsētu periods. Ar Hermani viņa sadarbojās arī Cosi fan tutte iestudējumā Berlīnes Komiskajā operā, kas pirmizrādi piedzīvoja novembrī, ar Andreju Žagaru – Riharda Vāgnera Tanheizerā, tas Maskavā tika pirmizrādīts septembrī.

«Viss ir vienkārši,» Ineta, arvien priecīga un mierīga, sarunā vairākkārt atkārto šo frāzi. Esmu dzirdējusi: kamēr citi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas absolventi stresoja, vai tiks iekšā Mākslas akadēmijā, Madonas meitene Sipunova paziņojusi, ka nekur nestāsies. Izdomās, ko īsti grib. Mājās adīs.

Iespējams, laikabiedriem, kas katrs bija aizņemts ar savas dzīves ģenerālplānu, paskrēja garām kāda nianse. 1992.gadā
Latvijas Universitātes avīzei vajadzēja
mākslinieku. Inetai bija iespēja apgūt pilnīgu novitāti – datoru. «Ieraugi, ka alfabētu, ko lietišķajos pusgadu lauzi un zīmēji, vari uztaisīt ātri, kopējot, dublējot…» viņas balsī skan sajūsma. «Pirmo pusgadu pasēdēju blakus tehniķim, bet vasarā apguvu datoru pašmācības ceļā. Man vienkārši atvērās uz datoriem, nekas vairāk neinteresēja.» 

Mākslas akadēmijā datordizaina studiju tolaik nebija, bet medijos varēja darbībā izmēģināt dažādas programmas. Ineta bija pirmā māksliniece žurnālā Mans Mazais, izpētīja Preses nama izdevumus, gadu nostrādāja pat Mārča Bendika izveidotajā firmā BCCS, kas Latvijā ieveda Macintosh datorus un piedāvāja poligrāfijas dizainu. «Jauns un zaļš gurķis, bet tajā laikā salikums – mākslinieks un datoriķis vienā personā – bija retums,» Ineta secina. Ar draugu matemātiķi viņa no detaļām uzkonstruējusi savu pirmo datoru. «Pazīstu dāmu, muzeja sistēmas administratori, kuras parfimērijas maciņā arī vienmēr ir skrūvgriezīši, ar kuriem datora aizmugurē var atskrūvēt jebkuru skrūvīšu formātiņu,» viņa negrib sevi izcelt.

Interesei par kustīgo bilžu projicēšanu gan avots ir skaidrs. «Tētis Aleksandrs, pirms mēs ar brāli piedzimām, bija kinomehāniķis laukos. Viņš mums uzdāvināja mazu projektoru Etīde,» Ineta stāsta. «Bija tāda «uztināmā» pasaka Alibaba un 40 laupītāji. Mammas nebija mājās, kaimiņu meitenes bija slimas, un mēs ar bračku izdomājām: pagriezīsim projektoru uz blakusmājas gala sienu. Piezvanām Lāsmai ar Sarmīti, kuru logi ar mūsējiem uz vienu pusi, – lai skatās!»

Ventspils Saskija un citi

Mākslas akadēmijā Ineta iestājās četrus gadus vēlāk. «Viss notiek liktenīgi,» viņa secina. No rīta līdz vakaram sēžot pie datoriem, pāršāvusi pār strīpu. Acīs iemetās nervu tiks, un pie datora vairs nevarēja darīt neko! «Acu daktere teica: nu, pastāvi četrus gadus ar izstieptu roku, paskatīsimies, kuri muskuļi tev lēkās,» Ineta drāmu spēj pārvērst jokā. Kā vienmēr, viņai bija plāns B.

«Solvita Krese, laba draudzene, tolaik vadīja keramikas pulciņu. Aizbraucu, parunājām, mazliet iedzērām Sangriju, es teicu: virpošu! Un, saproti, izdevās virpu iecentrēt tajā vakarā. Viss, izlēmu – –akadēmijā jāiet uz keramiķiem!» Par pārsteigumu sev pēc iestājeksāmeniem Ineta bijusi saraksta augšgalā. Maģistrantūrā tomēr pārgājusi uz vizuālās komunikācijas studijām. «Biju «atgriezusies» pie savām acīm, jo intuitīvi izvēlējos tieši to, kas bija vajadzīgs. Daktere teica, ka strādāt ar pirkstiem – tas manā situācijā bijis pats labākais. Izrādās, caur pirkstu galiem tu masē acis!»

Šajā laikā Ineta jau ierādīja datordizainu Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolas audzēkņiem. «Pati to iemācījusies pašmācības ceļā, rakstīju programmu, kā apgūt datoru no nulles.»

Bet Solvita Krese viņu uzaicināja piedalīties izstādē Ventspils Tranzīts Termināls. «Un pēkšņi saslēdzās stāsts par mazo diaprojektoriņu,» Ineta smaida. Savulaik lekcijās, lai nebūtu garlaicīgi, viņa skicējusi tēlus no mākslas klasikas. Meklējusi, kuram no kursabiedriem katrs ir līdzīgs. «Izdomāju, ka tranzīts – tā tikpat labi var būt reinkarnācija – kāds imperators var tagad būt tavs kaimiņš purčikā.» Izvēlējusies viskriminālāko Ventspils rajonu. Izbraukājot pamanījusi, ka tur ir veiksmīgs ugunsmūru novietojums, daudziem pretim ir laternu stabi. Augšā uz lampām var piestiprināt projektorus. Mainīgajām bildēm safotografējusi rajona cilvēkus, 1999./2000.gada mijā uztaisījusi galeriju Kaimiņi. «Nogurums, ieeju veikalā enerģijai nopirkt Snikeru, skatos uz pārdevēju – rudmate, viņa man kaut ko atgādina. Zinu, ka viņa ir mākslas vēsturē. Sieviete nosauc Snikera cenu, bet es saku: vai negribat fotografēties?» atstāsta Ineta. «Viņa taču ir perfekta kopija Rembranta Saskijai!» Un vēl – pie Inetas pēc tam pienākusi tantiņa: «Paldies, man vairs nav bail rajonā staigāt pa nakti.» Bet Sipunovai tā bijusi pirmā reize, kad viņas vārdu ierindoja starp akadēmiskajiem māksliniekiem.

Ineta jau stāsta par nākamo projektu, kur piedalījušies viņas «mīļie mazie projektoriņi». Izlasījusi Rīgas Laikā rakstu par Bārbijām – psihologi atklājuši, ka mazām meitenēm tās maina uztveri par cilvēka figūru -, Ineta uzprojektējusi dažādus «supervaroņus» – Bārbiju, indiešu dievu Šivu, kuros jebkurš varēja «ieiet», nofotografēties, bildi izdrukāt. Par Mūkusalas Mākslas salona izstādi Laika plūsma, kur Ineta uz ēkas fasādes spēlējās ar Kārļa Ubāna gleznotajām Pārdaugavas ainiņām un pilsētas mūsdienu vaibstiem, viņa pagājušā gada trešajā ceturksnī nominēta Purvīša balvai.

Kā trešā plāna aktrise

Nedēļām ilgi mājās adījusi Sipunova nav nekad. Viņa varētu krāšņi aprakstīt piedzīvojumus, 2003.gadā dažādās Eiropas valstīs liekot video Hardija Lediņa diskotēkās. Pēdējie desmit gadi ir mierīgāki, astoņus no tiem Ineta bijusi grafiskā māksliniece Nacionālajā mākslas muzejā, «arī tur mani uzaicināja, lai palīdzu tikt galā ar datoriem». No muzeja pirms diviem gadiem viņa aizgāja: viens posms dzīvē vienkārši bija noslēdzies.

Jau tad Sipunova paralēli mācīja datorgrafiku jaunajiem Mākslas akadēmijas keramiķiem, vēlāk – scenogrāfiem. Tur sadraudzējās ar režisora Andreja Žagara sadarbības partneri scenogrāfijā, profesoru Andri Freibergu. Ir pateicīga liktenim, ka nokļuva viņa lekcijās. «Kopā uztaisījām skici operai Masku balle.» Freibergs sācis pieaicināt savās scenogrāfijās. «Lucia di Lammermoor, Donžuāns, Tanheizers,» Ineta uzskaita. Par pēdējo piekomentē: «Andris Freibergs bija uztaisījis nenormāli skaistu scenogrāfiju ar kalniem, bet uvertīrā pilnīgi neplānoti ielikām manu kalnu ainavu. Paveicās, biju izbraukusi pie draugiem kalnos pie Zalcburgas, no viņu namiņa uztaisīju stop motion, kā kalnos uzaust saule, lēni, lēni ceļas.» Dzīve viņai pašlaik organiski saplūst ar videomākslu.

Ar Alvi Hermani Ineta satikās izrādē Oņegins. Komentāri 2012.gada pavasarī. «Hermanis jau bija Berlīnē uzvedis Oņeginu, taisīja adaptāciju Rīgā. Scenogrāfs Andris Freibergs atnāca: nav neviena, kas palīdzētu tikt galā ar bildēm. Es saku: tas taču tik vienkārši!» Inetai uz mēles atkal sakrālā frāze. «Tikko biju aizgājusi no muzeja. Teicu: nav atšķirības, vai sēžu mājās vai teātrī drusciņ pasēžu.»

Tad kādā brīdī pie viņas pienācis Hermanis. Teicis: Vācijā tā nestrādā.

«Tas bija tā: o-o-o?» Ineta iepleš acis. «Bet viņš – vai es negribētu pastrādāt pie nākamā projekta. Tas «Vācijā tā nestrādā» man tiešām bija patīkams kompliments. Nedomāju, ka tā ir – vienkārši viņam nav sagadījies satikt īstos speciālistus.»

Berlīnes iestudējumam Cosi fan tutte tāpat kā Jenufai Hermanis videoilustrācijas izlēmis meklēt skaņdarba tapšanas laikmeta un reģiona klasiskajā mākslā. «Alvim ir perfekta gaume. Ļoti interesanti, kā viņš nodefinē koncepciju,» stāsta Ineta. Piebilst: «Milzīgs paldies Nacionālajai bibliotēkai! Ja internetā meklē, pieņemsim, rokoko stila bildes, serveris piedāvā ārkārtīgi maz. Bet bibliotēkas mākslas nodaļā tu izfotografē bildes no mākslas grāmatām, ar Alvi lēnā garā ar tām darbojies. Sākumā viņam bija doma, ka bilde jārāda visa, tad netīšām pavilkām vienu uz datora, palika tikai cilvēka roka – saskatījāmies – eu! Jārāda fragmenti!» Tā Cosi fan tutte «videotapetēs» sāka spēlēties plecs, acs maliņa, ķermeņa krociņa.

Pirms Jenufas Hermanis veicis izpēti Morāvijā, par kuras nacionālo operu tiek uzskatīts šis Janāčeka darbs. Atgriezies ar etnogrāfiskiem attēliem un albumiem pilnu automašīnas bagāžnieku, devis tos Sipunovai un izrādes kostīmu māksliniecei Annai Votkinsai: visam jābūt izbalējušā dzeltenā tonī, kā atmiņām par saulainām, skaistām vasaras dienām, radošajā procesā ļauj ielūkoties Ineta. «Satiekoties viņš man arī rādīja salīmētu maketiņu ar aizveramu priekšu, pilnīgi tādu kā vecmāmiņas lādīti. Tas arī bija smeķis, ko viņš bija atradis Morāvijā.»

Savukārt  Ineta Alfonsa Marijas Muhas bilžu kopijas Briseles iestudējumam vākusi ne tikai Rīgā, bet arī Slovākijā, Bratislavā, kur vasarā pāris dienās sagatavoja Andreja Žagara operas iestudējuma Loengrīns adaptāciju.

Gan Cosi fan tutte, gan īpaši Jenufa Hermanim un Sipunovai esot pierādījusi: nepietiek uzlikt uz skatuves iepriekš līdz detaļām izdomātu shēmu: konstrukcijas, toņus. «Tu aizbrauc uz turieni, bet bilde nesēž,» viņa atceras. Turklāt reālajā dzīvē arī gaisma ir citāda. «Digitālā gaisma ir ārprātīgi sintētiska un agresīva. Gļebs Fiļštinskis, ģeniāls gaismu mākslinieks, Jenufā spēja izvilkt meiteni, solisti, neskarot manu bildi – ja viņš uzlaistu gaismu uz mani, viss, manis vairs nav,» nu jau Ineta saplūst ar savu mākslu. Viņa atviegloti un laimīgi nopūšas: «Tas bija sirsnīgs darbs – sabalansēt visas detaļas. Pilnīgi jauns darbalauks, milzīgs azarts! Spēles noteikumi: tu esi telpas daļa, kas palīdz aktieriem.» Viņa atceras, kā Cosi fan tutte abi ar Hermani un solistiem smējušies: «Alvis teica – nu, ar to, ar ko jūs netiksiet galā, būs jātiek galā trešā plāna aktieriem. Tā biju es. Piemēram, erotiskos momentus, grozies, kā gribi, uz skatuves dziedot tik labi neizspēlēsi. Tad attiecīgi strādā fona vizuālais materiāls.»

Gan režisors Alvis Hermanis, gan scenogrāfs Andris Freibergs par Inetas videoprasmēm runā lakoniski – kā par vērtību, kas neprasa komentārus. «Ja viņa var strādāt manā komandā, tad tas ir rādītājs,» nosaka Hermanis, bet Freibergs piebilst: «Radošajā darbā optimiste, vidutāja un dažkārt arī mierinātāja.» Sarunu sākumā, abiem Sipunovas kolēģiem uzzinot, ka taps šis raksts, reakcija ir viena: «Viņa ir to pelnījusi!»