Kāds teiktu, ka viņš ir neprātis, skarbos kalnu izturības skrējienos izaicinādams likteni. Bet Mārtiņš Zvīdriņš sevi dēvē par mākoņskrējēju un sajūtu inženieri, kurš tic – lai sasniegtu lielus mērķus, ik pa laikam sevi jāiznīcina
Ievadot interneta meklētājā Mārtiņa Zvīdriņa vārdu, biju pārliecināts, ka atklāsies kāds tipisks «dzelzs vīrs», taču izrādījās – šā stāsta varonim ir tikai 22 gadi. Neraugoties uz jaunību, viņš sekmīgi piedalījies jau vairākos kalnu izturības skrējienos, kuru distance pārsniedz 100 kilometru. Skarbākais pārbaudījums, kurā viņš piedalījies, ir 161 kilometra skrējiens apkārt Fudži vulkānam Japānā. Paralēli šiem nežēlīgajiem pārbaudījumiem Mārtiņš ar domubiedriem Latvijā organizē komerciālus, psiholoģiski smagus piedzīvojumu pārbaudījumus. Piemēram, jūnijā gandrīz simt interesentu piedalījās Mārtiņa organizētajā gājienā no Kolkas līdz Dubultiem – mērķis bija divās diennaktīs nosoļot 136 kilometrus. Ne visi tika līdz galam. Nākamajā dienā Facebook vietnē ievēroju kādas man pazīstamas meitenes ievietotus attēlus – arī viņa bija starp drosmīgajiem, taču pārbaudījums viņai bija beidzies pusceļā ar divreiz lielāku potīti.
Lielā atsaucība šādiem pasākumiem, visticamāk, nav nejaušība, bet gan liecina par zināmu tendenci. Jaunās paaudzes avantūristiem apstākļi pieprasa būt radošākiem par saviem priekšgājējiem. Arī krietni pārgalvīgākiem un nežēlīgākiem pret sevi. Neiekarotu virsotņu deficīts liek meklēt citas atklājumu un piedzīvojumu formas – priekšplānā aizvien biežāk izvirzās nevis cīņa ar nezināmo fiziskās pasaules telpu, bet gan savu iekšējo robežu pārvarēšana. Citiem vārdiem sakot, piedzīvojums mūsdienās kļuvis ne tik daudz par pasaules, cik par sevis iepazīšanas procesu. Kādēļ Mārtiņš tik agrā vecumā izvēlējies sevi regulāri pakļaut ārkārtīgi smagiem fiziskiem izaicinājumiem un vai apzinās, uz kurieni ved savus sekotājus?
Enerģijas angāri
Pirmo reizi ar Mārtiņu satiekos kādā no Miera ielas kafejnīcām. Viņš ierodas jakā ar National Geographic simboliku un melnu mugursomu plecos. Kājās skriešanas apavi. Vēl nepaguvis apsēsties, sāk stāstīt par savu darba dienu Stūra mājā, kur pirms dažiem mēnešiem izturējis atlasi un pieņemts par gidu. «Patiesībā pieteicos konkursā, jo gribēju uzzināt, vai zem čekas nama eksistē apakšzemes ejas,» viņš atzīstas un, aizvien nepārtraukts, ātri pievēršas tēmai par pazemes Rīgu. «Tas nav mīts,» viņš pārliecināti apgalvo, taču piebilst, ka Stūra māja šajā ziņā viņam gan likusi vilties. «Izrādījās, ka tur bijusi tikai viena neliela eja un tā pati aizmūrēta.» Toties tagad viņam esot interesants darbs līdz pat projekta no-slēgumam oktobrī. Par līdzšinējo darba pieredzi viņš stāsta, ka paralēli studijām Banku augstskolā esot strādājis dažādus darbus, bijis arī pārdevējs tūrisma preču veikalā, taču tas viņam ātri licis saprast, ka jēga esot darīt tikai to, kas pašam šķiet interesanti.
Sarunas laikā Mārtiņš bieži maina tematus, mazliet atgādinot cilvēku, kurš nokļuvis atrakciju parkā un sajūsmā metas no viena karuseļa pie nākamā. Tomēr, atbildot uz āķīgākiem jautājumiem, viņš lielākoties nevis šauj ārā to, kas uz mēles, bet ietur lietpratīgu pauzi, acīmredzami apsverot un izvērtējot iespējamo atbildi.
Vēl kādu brīdi turpinām apakšzemes Rīgas tematu, pievēršoties pat kādai urbānajai leģendai par zelta strāvas vadiem, kuri zem pilsētas varētu būt saglabājušies kopš Krievijas impērijas laikiem, taču pamazām saruna nonāk pie apstākļiem, kas pirms vairākiem gadiem mainījuši Mārtiņa dzīvi un likuši viņam pievērsties skriešanai.
«Tolaik es biju parasts rajona «čuvaks»,» viņš piesauc vēlāk diezgan bieži lietoto slenga vārdu. Mārtiņš atzīstas, ka pusaudža gados daudz laika aizņēmušas datorspēles, taču visu mainījusi iepazīšanās ar kādu meiteni, kura likusi viņam apjaust sava dzīvesveida bezmērķīgumu. Lai to mainītu, Mārtiņš, kurš ar sportu iepriekš nebija nopietni nodarbojies, sācis skriet. Vēl pēc kāda laika šajā jomā sācis meklēt dažādus izaicinājumus. «Internetā uzdūros informācijai par 161 kilometra skrējienu apkārt Fudži vulkānam,» viņš stāsta par spontāno lēmumu piedalīties pārbaudījumā, kura dalībnieku vidējais vecums ir 40-50 gadu. Viņam pašam tobrīd bija 21.
Vairākus mēnešus pirms pārbaudījuma Mārtiņa ģimeni piemeklēja traģēdija. Rīgas centrā bojā gāja viņa brālis. «Dzīve pēc tam apgriezās kājām gaisā. Vissmagākais bija tas, ka es par to uzzināju pirmais un man vajadzēja paziņot vecākiem. Es biju tik izmisis, cik vien cilvēks var būt. Pametu mācības, pametu darbu, viss manā dzīvē gāja uz leju. Taču doma par Fudži skrējienu mani savilka kopā un radīja vēlmi piecelties, lai parādītu pasaulei, ka viss ir iespējams. Kaut vai mana brāļa dēļ.»
Nokļūt Japānā Mārtiņam palīdzēja sociālo tīklu lietotāji, kuri, atsaucoties uz viņa lūgumu, ziedoja simboliskas summas. Vēl līdz pēdējam mirklim nebija skaidrs, vai naudu izdosies savākt. «Bija brīdis, kad saviem paziņām, kuri spēlē pokeru, teicu: ņemam visu, kas man ir, un ejam uz kazino.» Draugi atturējuši. Labi, ka tā, jo Mārtiņš atzīstas: «Es spēlēju slikti, jo vienmēr steidzos un gribu riskēt ar visu uzreiz.»
Arī Mārtiņa māte līdz pēdējam nav zinājusi, ko viņš grasās darīt. «Es vienkārši pateicu, ka būšu atpakaļ otrdien,» viņš atceras došanos ceļā.
Japānas pārbaudījums viņa spēkiem izrādījās par nopietnu, tomēr distancē izdevies tikt visai tālu. «Ap 110.kilometru man bija skaidrs, ka ir cauri, bet brāļa dēļ ļoti gribējās tikt līdz galam. Tajā brīdī manu ķermeni pilnībā pameta visas sāpes, ar ko pietika, lai es noskrietu vēl desmit kilometrus un saprastu, ka tas ir viss. Biju pārkāpis pāri sev un secinājis, ka tālāk vairs nav kur kāpt. Biju sevi pilnībā iznīcinājis.»
Apjūku, kad Mārtiņš atzīstas – pārbaudījuma laikā pildījis pienākumu pret saviem atbalstītājiem un, izmanojot modernās tehnoloģijas, internetā publicējis informāciju par skrējiena gaitu. Kādu laiku viņš pat veltījis cīņai ar mobilo sakaru operatoru, kurš skrējiena laikā grasījies atslēgt viņa telefona pieslēgumu. Vai viņš nepieļauj domu, ka šīs aktivitātes laupīja nepieciešamo enerģiju, lai tiktu līdz finišam? Nē, Mārtiņš tā nedomā.
«Man ir sava teorija par enerģijas angāriem. Tā darbojas aptuveni šādi: sākot skriet, atveras pirmais no angāriem, un es jūtos ļoti stiprs. Taču pēc kāda laika tas iztukšojas, iestājas bedre un rodas vēlme izstāties.
Tajā brīdī tiek šķērsots ceļš no viena angāra durvīm līdz nākamajām. Tās atverot, iestājas tas, ko sauc par otro elpu. Tā tas turpinās vismaz septiņas reizes, vienīgi ceļš līdz katram nākamajam angāram kļūst garāks. Jautājums – kas šos angārus piepilda? Pirmos es jūtu kā savējos, bet Japānā bija sajūta, ka cilvēki, kuri man sekoja līdzi, atvēra kādu angāru, kas vairs īsti nebija manējais.»
Mazliet vēlāk viņš atzīstas, ka pēc atgriešanās mājās ķermenis esot sabrucis un sākušās smagas veselības problēmas. «Ārsti domāja, ka man ir C hepatīts,» viņš smaidot saka. Taču pēc diviem mēnešiem Mārtiņš sekmīgi piedalījies 168 kilometrus garā skrējienā apkārt Monblāna kalnam Alpos, kur sava vecuma grupā ieguvis trešo vietu!
«Tad, kad esi izgājis no savas komforta zonas, atgriežoties labāk spēj novērtēt tās lietas, kuras ikdienā uztveram kā pašsaprotamas,» viņš stāsta par galvenajiem secinājumiem pēc Japānas skrējiena. «Kopš tā laika makā līdzi nēsāju Japānas skrējiena distances profila karti. Ja man kādreiz šķiet, ka ir grūti, izvelku to un atceros – nē, grūti bija toreiz.»
Pēc tikšanās ar jauno mākoņskrējēju, kurš, tāpat kā daudzi mūsdienās, runā par robežu pārvarēšanu un nepieciešamību iziet ārpus komforta zonas, man šķita lietderīgi padomāt par šo jēdzienu būtību. Vai kāds atceras, kopš kura laika jēdziens «komforta zona» ir kļuvis par lamuvārdu? Piemēram, medicīnā šis jēdziens tiek raksturots kā gaisa temperatūras robeža, pie kuras cilvēka ķermenis spēj uzturēt organismam nepieciešamo temperatūru bez svīšanas vai drebuļiem. Psiholoģijā par komforta zonu sauc situāciju vai pozīciju, kurā persona jūtas droši, komfortabli vai noteicoši.
Uzkrītoši bieži komforta zonas laušanai tiek piedāvāts adrenalīnu saturošs risinājums. Sākot ar tādām metodēm kā izpletņlēkšana, ceļošana vienatnē vai uzstāšanās auditorijas priekšā, beidzot ar tik nopietniem lēmumiem kā nepatīkama darba pamešana vai sava uzņēmuma dibināšana. Vai ir kāds pamats uzskatīt, ka hormons, kura galvenais uzdevums ir nodrošināt organisma funkcionalitāti stresa apstākļos, varētu izrādīties brīnumains mūsdienu problēmsituāciju risināšanas līdzeklis? Tādēļ, kad vēlreiz satieku Mārtiņu, vēlos viņam pajautāt: kas tavai komforta zonai bija lielāks izaicinājums – skrējiens apkārt Fudži vai pārdevēja darbs veikalā?
Lielveikals nogalinātu
Otro reizi satiekamies Biķernieku mežā, kur Mārtiņš pavada daudz laika, gatavojoties saviem izturības skrējieniem. «Man patīk šā meža reljefs,» viņš stāsta pie viena no pauguriem, kuru iesaucis par atspoles kalnu – nepārtraukti skrienot augšā un lejā, te viņš mēdzot pavadīt pat vairākas stundas. Mārtiņš ar lepnumu norāda uz taciņu, kura radusies šā procesa rezultātā. «Cenšos neskriet pārāk bieži, varbūt reizi nedēļā, taču izvēlos tikai visskarbākos laika apstākļus,» viņš atklāj savu treniņmetodiku, kura palīdzot norūdīt raksturu.
Kad sarunājamies, viņa nākamais pārbaudījums gaidāms jau pēc nedēļas – 119 kilometru garš skrējiens Itālijas Dolomītu Alpos. Laikā, kad top šīs rindas, Mārtiņš jau ir paguvis sekmīgi finišēt.
Kad jautāju, kā viņš gatavojas, Mārtiņš uzsver, ka lielāku uzmanību pašreiz pievēršot psiholoģiskajai, nevis fiziskajai gatavībai. «Jau zinu, kas mani gaida. Zinu, ka būs tumsa un aukstums. Zinu, ka sāpēs un būs ļoti daudz lūzumpunktu.»
Jautāts par konkrētām metodēm, kas viņam varētu palīdzēt tos pārvarēt, Mārtiņš sākumā negribīgi, tomēr sāk stāstīt: «Bieži pavadu laiku aizvērtām acīm, iztēlojoties skrējienu. Ja varu to iztēloties, mans prāts notic, ka esmu spējīgs to izdarīt.» Tam paralēli tiek apzināta un analizēta visa pieejamā informācija par skrējienu, īpašu uzmanību pievēršot dažādām stratēģiskām niansēm. «Parasti visvairāk bail ir no tā, ko nezini. Tādēļ, jo vairāk zinu, jo drošāks esmu,» viņš saka. «Japānā šajā ziņā jutos kā kamikadze – nezinu, kas būs, bet raušu līdz beigām. Tagad zinu, uz ko esmu spējīgs. Zinu, ka varu to izdarīt, ja pielikšu visas pūles.»
Mūsu saruna atgriežas pie komforta zonas un tās robežām. «Ir jāzina, kad nobremzēt,» viņš saka. «Japānā šķita, ka atdošu galus. Gulēju viesnīcā uz grīdas, un ļoti gribējās ēst un dzert. Taču tajā brīdī man bija skaidrs, ka spēka pietiek tikai vienai no šīm lietām,» viņš atkal atceras Japānu, kas kalpojusi par vienu no līdz šim svarīgākajām dzīves mācībstundām. «Tagad veicu dažādus preventīvus pasākumus, lai riskus samazinātu. Cenšos domāt ilgtermiņā.»
Tomēr es ļoti vēlos uzzināt, kāda ir visu šo darbību jēga. Kādēļ tik mērķtiecīgi būtu jācenšas iznīcināt komforta zonu, kuru cilvēks gadu tūkstošiem cēlis ap sevi, lai aizsargātos pret mežonīgo un nežēlīgo pasauli. «Vienaudžos redzu, ka viņi dzīvo dzīvi, kuru nemaz negrib dzīvot,» Mārtiņš atbild. «Mācās tāpēc, ka jāmācās. Strādā tāpēc, ka jāstrādā. Gribu viņiem parādīt, ka ar to nav jāsamierinās, bet jāmēģina mainīt. Viss ir iespējams tad, ja tu kaut ko dari, jo pats no sevis nekas nenotiek. Strādājot lielveikalā, sapratu, ka nevar kaut ko gaidīt – tas, ko vēlos, ir jādara tūlīt. Tur atrasties man šķita bīstamāk, nekā piedalīties skrējienā apkārt Fudži vulkānam. Ilgtermiņā tas mani nogalinātu.»
Pēc pārdomu brīža viņš izsaka vēlmi atbildēt precīzāk. «Esmu sapratis, ka viss iet cikliski. Iespējams, mēs esam sasnieguši komforta augstāko punktu un sākuši iet atpakaļ. Jaunais komforts ir diskomforts,» viņš īsi rezumē savu viedokli.
Kamielis purvā
Vēl viena Mārtiņa dzīves nianse varētu kalpot par iedvesmas avotu tiem, kuri pārāk daudz laika pavada virtuālajā vidē. Izrādās, aizraušanās ar datorspēlēm Mārtiņa dzīvi nav ietekmējusi vienīgi negatīvi. Galvenokārt viņu interesējušas stratēģijas spēles. «Tikai nesen sapratu, ka to pieredzi esmu pārcēlis uz dzīvi,» viņš saka, stāstot par domubiedu brālību Baltais kalns, kas organizē piedzīvojumu pasākumus, to scenārijos savērpjot kinofilmu, vēsturisku notikumu un datorspēļu sižetu līnijas. «Mūsu klienti līdz šim galvenokārt bijušas reklāmas aģentūras, kuru vadītāji vēlas, lai mēs viņu radošās komandas pārsteidzam ar kaut ko netradicionālu,» viņš stāsta un atceras kamieļa nogādāšanu purvā, liela katla piepildīšanu ar Venecuēlas putnu zirnekļiem, peldēšanu pāri Daugavai uz Nāves salu un meitenes, kuras kādā pasākumā rūpējušās par sirreālu gaisotni, dziedot spokainas melodijas pamestos tuneļos. Vai tā ir lieta, kuru pieņemts saukt par team building jeb komandas saliedēšanu? Mārtiņš atbild: «Patiesībā tas ir team crushing (komandas sagraušana – angļu val.). Tie ir psiholoģiski smagi, pat pretīgi pasākumi, kuru mērķis ir atrast cilvēku vājos punktus ar provokatīvām metodēm. Mēs liekam meklēt vājākos savā vidū un iznīcināt citam citu. Taču pēc tam viņi kļūst stiprāki.»
Viņaprāt, ilgtermiņā šādi pasākumi tomēr varētu stiprināt kolektīva saites un attīstīt katra dalībnieka spējas. Nākotnē viņš šo pasākumu organizēšanu saskata kā savu galveno nodarbošanos un ienākumu avotu. «Ik pa laikam sevi ir jāizaicina. Jādara kaut kas tāds, ko nekad neesi darījis vai esi baidījies. Pie liela mērķa nav iespējams nokļūt, ejot pa vienu un to pašu ceļu. Lai nokļūtu tur, kur nekad neesi bijis, tev ir jādara tas, ko nekad neesi darījis,» viņš pamato.
Saprast Mārtiņu Zvīdriņu vislabāk spēs tie, kuriem pašiem nācies lauzt savu dzīvi. Nevis aiz gara laika, bet gan vēlēšanās darīt ko aizraujošāku un piepildošāku par lietām, kuras automātiski piedāvā mūsdienu pasaule. Šādi celmlauži ir pastāvējuši vienmēr, un, jāsaka godīgi, tikpat kā nevienam no viņiem nav klājies sevišķi viegli. Arī Mārtiņš ne brīdi nemēģina izlikties laimīgāks, kā ir patiesībā. «Esmu paguvis nokrist daudzas reizes,» viņš saka. «Taču tikpat reižu esmu arī piecēlies.»
Vairākkārt dzirdu, ka viņa motivācija un gandarījums meklējams iespējā iedvesmot citus cilvēkus, mudinot kaut ko mainīt savā dzīvē. «Ja redzu, ka ar savu rīcību iedvesmoju citus, tas kurbulē manu motoru uz lielākiem apgriezieniem,» viņš kādā brīdī saka. Mani gan māc šaubas, vai tāda līmeņa empātija un pašuzupurēšanās iespējama tik agrā vecumā, tāpēc cenšos atrast tajā kaut ko egoistisku. Mārtiņš atbild atklāti – iespējams, tā ir viena no labākajām viņa īpašībām: «Neesmu pārliecināts, vai darītu to visu, ja neviens par to nekad neuzzinātu. Atzinība man tomēr ir svarīga, lai arī saprotu, ka tas neizklausās pārāk labi.»
Tomēr pietiek atcerēties dalībnieku simtu pārgājienā no Kolkas, pietiek uzmest aci viņa sekotāju skaitam sociālajos tīklos, lai saprastu, ka visas šīs runas nav plika izkārtne. Acīmredzot ir cilvēki, kuriem viņš patiešām ir vajadzīgs tieši šādā veidā. Vairākas kompānijas un organizācijas jau ir aicinājušas viņu pie sevis uzstāties ar motivējošām lekcijām. Kļuvis par tādu kā jaunās paaudzes supervaroni, viņš tomēr apzinās, ka ne visiem ejams tāds pats ceļš kā viņam. «Kad runāju ar cilvēkiem, es ļoti piedomāju pie saviem vārdiem. Pirms kāda laika mani uzaicināja uz Brocēniem parunāt ar jauniešiem no nelabvēlīgām ģimenēm, un toreiz sapratu – nedrīkstu viņus pārlieku ietekmēt, jo bērni visu uztver diezgan tieši,» viņš atbild, kad jautāju vai pats zina, uz kurieni ved savus sekotājus.
Cita lieta, par ko derētu padomāt – vai patiešām labākais, kas šai stresa un steigas nomocītajai pasaulei vajadzīgs, ir skrējiens līdz spēku izsīkumam un vēl ilgāk. Taču, kamēr tu domā, Mārtiņš Zvīdriņš skrien. Kaut kur virs mākoņiem.
