Šovasar stāstām par pilsētniekiem, kas iekopuši vasaras mājas. Ko rīdzinieki meklē un atrod laukos? Nacionālā teātra aktieris Ainārs Ančevskis ar ģimeni pirms septiņiem gadiem izlēma iegādāties Bekas, cerot reiz šeit ierīkot pirti «ar visām ekstrām»
Ceļš uz Aināra un Martas Ančevsku mājām Vecumniekos kādā brīdī atgādina ekstrēmu šķēršļu pārvarēšanas šovu, kur pa šauru, līkumotu zemesceļu jāprot izbraukt tā, lai zem riteņiem netiek četri kaimiņmāju kucēni – riedami un kūleņodami, tie pēkšņi parādās no krūmiem un visām četrām lec uz auto sāna. Pavisam neilgi pēc tam iebraucam Beku pagalmā. Labi atjaunota, jauniem logiem, 19.gadsimta guļbaļķu māja liek sirdij atmaigt. Lūk, tie ir īsti lauki! Pār pagalmu pretī nāk smaidīgs Ainārs ar dēlu Raiti, no tāluma māj Marta. Spožajā dienas vidus saulē Ančevski atpūšas uz terases pie kādreizējās kūtiņas, kas nu pārtapusi ballīšu vietā tām reizēm, kad sabrauc draugi vai radi. Martas plātsmaize ir gardāka nekā dažā labā Rīgas kafejnīcā. Gatavot aktrisei patīk, un pašai ir arī komiski stāstiņi par to. Reiz mammas kolēģiem iedevuši pagaršot zapti no mazajām dzeltenajām plūmītēm. Aliču ievārījums no Bekām! Kolēģi galvu vien grozījuši – nez, kur tā beku garša, nemaz nejūt!
Ar Beku veco saimnieci Ančevski iepazinās pirms septiņiem gadiem, kad Aināru bija pārņēmusi ideja par mājām laukos. Tēvs smējās – ar māju bagāts nekļūsi, visa nopelnītā nauda aiztecēs tieši tai! Taču, pēc aktiera domām, ir vērtības, kuras nevar izmērīt naudā. Pie tādām pieder arī māja laukos, kur kopā ar ģimeni vadīt vasaras.
Ja kusīs ledāji…
Pirms septiņiem gadiem saimniece pārdeva trīs ceturtdaļas mājas. Ceturtdaļu paturēja, kaut šeit nedzīvoja. Ainārs neslēpj, ka ar šodienas pieredzi tādā afērā neielaistos. Tajā laikā likās forši. «Kad pirmoreiz šurp atbraucām, Raitis bija bēbis – sēdēja pliku dibenu smiltīs un kaifoja,» Ainārs atceras. Nu Raitis ir deviņus gadus vecs. «Man labāk patika, ka tur bija smilgas, varēja pa lauku skriet,» zēns māj ar roku pāri pļaviņai. Šo gadu laikā Bekās piedzīvotas visvisādas pārmaiņas. Vispirms veco māju uzlika uz kārtīgiem pamatiem. Tad mainīja logus, nosiltināja. «Galvenais – guļbūvei ir jāelpo. No kondensāta baļķi sāk pūt. Tāpēc nedrīkst būt tā, ka ārā auksts, bet iekšā silts,» Ainārs skaidro. Pavadījis daudz laika, konsultējoties ar guļbūvju speciālistiem. Sākotnēji māju atjaunot palīdzēja meistari, tagad Ainārs daudz dara pats. Rīgā atradis veikaliņu ar ekoloģisko vati, pakulām, citiem dabīgajiem materiāliem. Zina stāstīt, ka siltināšanai starp baļķiem var likt aitu vilnu vai sūnas, bet tās jāvāc noteiktā laikā. Aizņemts ar darbu teātrī, Ainārs nebija drošs, ka tas viņam izdosies. Tāpēc izmantoja rūpniecisko piedāvājumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.