Kāds teiktu, ka viņš ir neprātis, skarbos kalnu izturības skrējienos izaicinādams likteni. Bet Mārtiņš Zvīdriņš sevi dēvē par mākoņskrējēju un sajūtu inženieri, kurš tic – lai sasniegtu lielus mērķus, ik pa laikam sevi jāiznīcina
Ievadot interneta meklētājā Mārtiņa Zvīdriņa vārdu, biju pārliecināts, ka atklāsies kāds tipisks «dzelzs vīrs», taču izrādījās – šā stāsta varonim ir tikai 22 gadi. Neraugoties uz jaunību, viņš sekmīgi piedalījies jau vairākos kalnu izturības skrējienos, kuru distance pārsniedz 100 kilometru. Skarbākais pārbaudījums, kurā viņš piedalījies, ir 161 kilometra skrējiens apkārt Fudži vulkānam Japānā. Paralēli šiem nežēlīgajiem pārbaudījumiem Mārtiņš ar domubiedriem Latvijā organizē komerciālus, psiholoģiski smagus piedzīvojumu pārbaudījumus. Piemēram, jūnijā gandrīz simt interesentu piedalījās Mārtiņa organizētajā gājienā no Kolkas līdz Dubultiem – mērķis bija divās diennaktīs nosoļot 136 kilometrus. Ne visi tika līdz galam. Nākamajā dienā Facebook vietnē ievēroju kādas man pazīstamas meitenes ievietotus attēlus – arī viņa bija starp drosmīgajiem, taču pārbaudījums viņai bija beidzies pusceļā ar divreiz lielāku potīti.
Lielā atsaucība šādiem pasākumiem, visticamāk, nav nejaušība, bet gan liecina par zināmu tendenci. Jaunās paaudzes avantūristiem apstākļi pieprasa būt radošākiem par saviem priekšgājējiem. Arī krietni pārgalvīgākiem un nežēlīgākiem pret sevi. Neiekarotu virsotņu deficīts liek meklēt citas atklājumu un piedzīvojumu formas – priekšplānā aizvien biežāk izvirzās nevis cīņa ar nezināmo fiziskās pasaules telpu, bet gan savu iekšējo robežu pārvarēšana. Citiem vārdiem sakot, piedzīvojums mūsdienās kļuvis ne tik daudz par pasaules, cik par sevis iepazīšanas procesu. Kādēļ Mārtiņš tik agrā vecumā izvēlējies sevi regulāri pakļaut ārkārtīgi smagiem fiziskiem izaicinājumiem un vai apzinās, uz kurieni ved savus sekotājus?
Enerģijas angāri
Pirmo reizi ar Mārtiņu satiekos kādā no Miera ielas kafejnīcām. Viņš ierodas jakā ar National Geographic simboliku un melnu mugursomu plecos. Kājās skriešanas apavi. Vēl nepaguvis apsēsties, sāk stāstīt par savu darba dienu Stūra mājā, kur pirms dažiem mēnešiem izturējis atlasi un pieņemts par gidu. «Patiesībā pieteicos konkursā, jo gribēju uzzināt, vai zem čekas nama eksistē apakšzemes ejas,» viņš atzīstas un, aizvien nepārtraukts, ātri pievēršas tēmai par pazemes Rīgu. «Tas nav mīts,» viņš pārliecināti apgalvo, taču piebilst, ka Stūra māja šajā ziņā viņam gan likusi vilties. «Izrādījās, ka tur bijusi tikai viena neliela eja un tā pati aizmūrēta.» Toties tagad viņam esot interesants darbs līdz pat projekta no-slēgumam oktobrī. Par līdzšinējo darba pieredzi viņš stāsta, ka paralēli studijām Banku augstskolā esot strādājis dažādus darbus, bijis arī pārdevējs tūrisma preču veikalā, taču tas viņam ātri licis saprast, ka jēga esot darīt tikai to, kas pašam šķiet interesanti.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.