Žurnāla rubrika: Cilvēki

Katra dzīves sekundīte

Posted on februāris 11, 2015 by - Slavenība

Režisore Baņuta Rubess pusotru gadu pēc vīra komponista un džeza mūziķa Nika Gothama nāves stāsta, kā pārvarēt sēras un atrast prieku vislielākajās grūtībās

Trausls, gandrīz caurspīdīgs Niks Gothams sēž krēslā ziedošā vasaras dārzā, pie viņa, pozējot fotogrāfam, noliekusies Baņuta un abu bērni Dzintars un Kaiva. Ir 2013.gada vasara, pāris mēnešu līdz Nika aiziešanai. Mirstošo aprūpes nams Toronto neatgādina par iemesliem, kādēļ viņš šeit nokļuvis – glītā ēka ar krāšņo dārzu, smaidīgo Niku un viņa tuvākajiem drīzāk liek domāt par jaukām ģimenes svinībām.

Baņutai nepatīk, ja par Nika divus gadus ilgo cīņu ar ļaundabīgo kakla audzēju apkārtējie runā ar bijību vai bailēm. Kad 2012.gada pavasarī viņa uzzināja, ka vīram atlicis dzīvot tikai gadu, nolēma – tas būs prieka pilns, nevis grūtsirdīgs. Baņuta sāka rakstīt blogu, kurā cilvēciski un atklāti fiksēja svarīgākos Nika slimošanas notikumus, vēlāk aprakstīja arī katru dienu, ko viņiem izdevās ar labām sajūtām pavadīt kopā. Niks no dzīves šķīrās 2013.gada 25.jūlijā. Tagad viņa atraitne režisore Baņuta Rubess bloga ierakstus pārvērtusi grāmatas manuskriptā. 20.februārī radošuma konferencē Liepājā Subject: Creativity Baņuta virtuāli lasīs lekciju par radošumu krīzes apstākļos. 

Pēc vīra aiziešanas viņa dzīvo Kanādā, pasniedz Toronto Universitātē un iestudē izrādes. Kanādas latviete Baņuta Rubess un tur uzaugušais mūziķis Niks Gothams Latvijā nodzīvoja vairāk nekā 15 gadu. Panākumus mūzikā komponists guva, vēl dzīvojot Kanādā – viņam bija 29 gadi, kad opera Nigredo Hotel Ziemeļamerikā, Austrālijā, Anglijā un Skotijā piedzīvoja gandrīz simt izrāžu, saņēma vairākus apbalvojumus. Latvijā Niks strādāja par pasniedzēju Rīgas Doma kora skolas džeza nodaļā un pasniedza teoriju un saksofona spēli Mūzikas akadēmijā. Doktora grādu ieguvušais mūziķis sarakstījis vairākas kameroperas, kormūziku un džeza skaņdarbus. Pēc viņa nāves Latvijā tika izveidota Nika Gothama balva, ko ik gadu saņem kāds no jaunajiem džeza izcilniekiem.

Vai cilvēkam ir iespējams būt laimīgam pēc tam, kad piedzīvojis tādas grūtības, kā tu, Nikam saslimstot?
Bez šaubām. Cilvēks atdzimst visu laiku, arī kad pārcieš šausmīgas traumas – koncentrācijas nometni, karu. Zaudēt partneri, vismaz tādu kā Niks, ar ko es biju ļoti saaugusi, ir šausmīgi. Taču Niks vēlējās, lai esmu laimīga. Tas bija viņa vēlējums man. Angliski viņš skaisti pateica: mourning me peacefully. Sērojiet par mani gaiši. Pasaulei ir jāļauj man to darīt. Apgrūtinoši, ja aizej uz kādu ballīti un visi ievelk elpu. Svarīgi ir saprast: kamēr vien esam dzīvi, lai kas notiktu, dzīve var iet tālāk, tā grib iet tālāk un neatvairāmi iet tālāk. Ja vien pati sev nedari galu, kā tas ir Indijā, kur atraitnes pēc vīra aiziešanas kāpj sārtā. Par laimi… Es nezinu, vai mākslinieki vispār var būt laimīgi cilvēki. Visa viņu dzīve ir viens izaicinājums. Pat tad, kad laime ir, melnās krāsas ir ļoti vilinošas.

Vai ir bijis tā, ka cilvēki nekontaktējas, jo nezina, ko sacīt, jūtas vienkārši neērti?
Šī tradīcija ir stipra Latvijā. Pretēji ir Kanādā. Šeit cilvēki palīdz cits citam, pat ja jūtas neērti. Dažiem ir grūti – to redzu un mēģinu uzmundrināt. Bieži to piedzīvoju, kad Niks bija slims: cilvēki nāca ciemos, un tas viņiem prasīja saņemšanos. Taču bija tādi, kas labi saprata: Niks ir dzīvs! Mēs varam smieties, pļāpāt, priecāties! Nevis apraudāt.

Vai esi kaut ko ieguvusi no notikušā?
Ļoti daudz. Esmu sapratusi, cik cilvēks var būt kolosāls. Vēl viena lieta, kas man kopīga ar citām atraitnēm (Toronto esam cita citu atradušas), – nav bail no nāves. Dzīve ir vienreizēja, mūsu laiks – ļoti īss. Nevajag to tērēt stulbām, tukšām lietām. Attieksme pret ikdienu ir izmainījusies. Vairs nešausminos par to, kas notiks pēc trim gadiem. Cenšos izdzīvot šodienu, nevis rītdienu, kas neeksistē, vai vakardienu, kas pagājusi.

Kāda Toronto ir atbalsta sistēma cilvēkiem smagos dzīves gadījumos?
Kanādā ir neticami laba atbalsta sistēma mirstošajiem un viņu tuviniekiem. Toronto šādos gadījumos tuviniekiem nāk palīgā visi, kas var un kā vien var. Ar maziņām lietiņām – iedod grāmatu, atnes konfektes. Kad Niks slimoja, svešinieki nāca, tīrīja man māju, lika vāzē ziedus.

Esmu neparasta atraitne, un tās atraitnes, kuras pati sameklēju, arī ir neparastas. Mākslinieces. Tagad, ja vajag padomu, jo kāds ir ļoti slims, es palīdzu kā eksperte. (Smejas.) Visu laiku gan es tā negribētu. Ir jau arī citas lietas dzīvē, ko darīt.

Tavs blogs bija patiess un cilvēcisks. Vai rakstīji to, lai palīdzētu sev vai citiem?
Blogu par Nika slimības laiku esmu pārvērtusi par grāmatas manuskriptu. Ir tāda slavena grāmata par sērošanu, ko sarakstījusi amerikāniete Džoana Didiona (Joan Didion), The Year of Magical Thinking. Maģiskās domāšanas gads. Viņas vīrs nomira pusvārdā pie vakariņu galda. Viņas pieredze atšķiras no manas – tā nebija lēna atvadīšanās no vīra, bet pēkšņa nāve. Viņas grāmata daudziem cilvēkiem ir palīdzējusi. Arī man likās, ka varu palīdzēt citiem, uzrakstot grāmatu. Kas ar to notiks, vēl nezinu. Pagaidām esmu iedevusi dažiem draugiem izlasīt, gaidu atsauksmes. Apzināti rakstīju tā, lai cilvēkiem izlasot ir labi. Nevis slikti. Neviens nespēj dzīvot sagrauts. Cenšanās meklēt, kas tevi pacels, ir svarīga. Aspazijai ir brīnišķīgs teksts: Mums jāceļas! Mums jāceļas! Bez spārniem mums ir jālaižas! Ja esi domājošs cilvēks, radošs, tad visas savas sāpes pārvērtīsi zeltā. Tas pat ir mūsu uzdevums.

Labi Nika dzīves pēdējos mēnešos mums pasacīja psihoterapeite, kura specializējās tēmā par nāvi. Nikam sacīja: Don’t be sick, be Nick!* Tu dzīvo! Lai kas notiktu, ir jāatrod, kā to svinēt ik dienu! Ar humoru uztverot notiekošo, rakstot jaunu skaņdarbu… Pat ja vairs pavisam maz vari ieēst… Kad ar dēlu gājām uz restorānu, Nikam atnesām mazus, mazus gabaliņus no vakariņām – lai arī viņš ir piedalījies. Protams, Nika slimošanas laikā man bija arī briesmīgas dienas. Es izvairos par tām domāt, arī grāmatā tās nav aprakstītas. To gandrīz nevar literāri izstāstīt.

Mēs ar Niku, dēlu un meitu izdomājām, ka pavadīsim laiku, kas atvēlēts mums kopā, oriģināli. Mainīsim veidu, kā domājam par notiekošo. Nāve pienāks tik un tā – arī man, arī tev. Vai tāpēc dzīvot šausmās un bailēs? Nē, ir jādomā, ko varam vēl izbaudīt. Terapeiti, kas Kanādā strādā ar nedziedināmi slimajiem, daudz ņēmuši no budisma. Ir termins mindfulness – mācīties visā pilnībā izdzīvot mirkli, nevis pagājušo vai vēl nepienākušo. Tas ir ļoti grūti. 

Ko tev iemācīja pats Niks?
Es redzēju to iekšējo pagriezienu, kad viņš akceptēja, kas ar viņu notiek – ka cīnīties pret slimību vairs nav iespējams. Tad viņš kļuva tāds… transcendentāls. Neiedomājami devīgs. Ikvienu, ko satika, viņš gribēja iepriecināt. Kad cilvēks uzzina, ka viņam atlicis gads, ko dzīvot, parastā reakcija ir – grib ceļot. Pēdējo reizi kaut kur. Vēl nesaprot, ka būs ļoti slims, negribēs atstāt mājas un nekur neaizceļos. Taču tas ir cits stāsts. Kad Niks uzzināja, ka viņam atlicis gads, viņš sēdās pie klavierēm un rakstīja mūziku. Viņā bija vajadzība radīt.

Šķiet, ka cilvēks rada tad, kad jūt sevī lielu dzīvības spēku, nākotni. Nikā tas bija?
Spēks ir garā, nevis fiziskajā ķermenī. Ar cilvēkiem mēdz notikt dažādas briesmīgas lietas: viņi mēdz šķirties, zaudēt darbu. Kā teikusi Māra Zālīte, viss tev vēl priekšā. Tāpēc ir vajadzīga gatavība strādāt, izpausties. Nevis vienkārši sēdēt. Man, piemēram, Nika slimošanas laikā ārsti ieteica būt aktīvai. Braukt ar riteni, skriet. Darīt kaut ko fizisku. Es to nepiekopju, kaut gan jogu gan. Vasarā braucu ar riteni – Toronto ir četri stāvi kalni, kas man jāizbrauc, ja gribu tikt no mājām līdz pilsētas vidienei. 

Vēl Rīgā dzīvojot, tu pat zumbas nodarbības esot apmeklējusi!
Tas ir forši, iesaku! Tagad gan man tam nav laika.

Vai Nika slimošanas laikā tev nebija iracionālu baiļu – cik dziļas bēdas cilvēkā var būt? Vai varēji atļauties raudāt?
Man bija paniski bail. Meklēju veidus, kā tikt ar to galā. Ja ir vajadzība raudāt, ir labi to darīt kopā ar kādu – vai nu tuvu draugu, vai terapeitu. Kad esi viens, vari iekrist bezdibenī. Savā ziņā asaras palīdz tāpat kā zumba. Ir jāļauj sev sērot, bēdāties. Tomēr jāsaprot, vai asaras tev ir veids, kā sevi atvieglot, vai iznīcināt? Tas ir svarīgs jautājums.

Vai Nika slimības laikā tev nesāka šķist, ka māksla ir kaut kas tik niecīgs pret dzīves galējām izpausmēm?
Tieši pretēji. Niks rakstīja mūziku līdz pēdējām savas dzīves nedēļām. Kad viņš uzzināja, ka dzīvot atlicis gadu, nolēma, ka rakstīs operu. Taču radīt operu – tas prasa aptuveni trīs gadus. Viņš nosprauda sev neiespējamu mērķi. Kādam bija jāraksta librets. Laimīgā kārtā Niks bija precējies ar kādu, kura to varēja izdarīt. Tā mēs sākām rakstīt libretu, zinot, ka viņš droši vien šo operu neuzrakstīs. Tik un tā tas bija prieks. Māksla Niku pacēla līdz pēdējam mirklim.

Kas bija pēdējais, ko Niks sarakstīja?
Burtiski ar pēdējo spēku uzliesmojumu četrus mēnešus pirms aiziešanas viņš sarakstīja mūziku pēc Martas Beilī hipnotiskā romāna Pazudušais Heinrihs Šlēgels radītajai mākslas instalācijai Toronto. Kad skatos Nika fotogrāfijas no tā laika, redzu, ka no cilvēka palicis tikai gars, fiziski viņa gandrīz vairs nav. Taču viņam bija tāds prieks un aizraušanās ar šo ierakstu.

Tajā laikā visi Nika kolēģi sanāca kopā, lai uztaisītu retrospektīvu viņa koncertu. Viņš ļoti cerēja piedalīties, bet bija pārāk vājš. Skatījās skaipā. Koncerts bija fantastisks, publikā parādījās cilvēki no visas viņa dzīves, sākot ar pirmo draudzeni. 

Kurš ir tev tuvākais Nika skaņdarbs?
2000.gadā tapusī kameropera Pilots, ko rakstījām kopā. Par nāvi un mīlestību. Es to atcerējos, kad Niks sāka slimot. Mēs nebijām nekad domājuši, ka tik ātri būs jāšķiras.

Vai tiesa, ka Nika slimību Latvijā atklāja pārāk vēlu?
Niks četras reizes gāja pie ārsta ar sūdzībām. Ja ārsts būtu pavaicājis, vai viņa vecāki ir slimojuši ar vēzi, viņš teiktu «jā» – mans tēvs ar šo slimību nomira un mammai tā bija vairākas reizes. Niks vaicāja, vai nevajadzētu veikt biopsiju, bet ārsts to noraidīja. Visā pasaulē, arī Kanādā, gadās tā, ka diagnozes atklāj novēloti vai palaiž garām. Tomēr ārstiem Latvijā vajadzēja izpētīt Nika gadījumu. Vai to varēja novērst? Onkoloģe Kanādā teica, ka ne. Vēzis bija agresīvs. Var slavēt Latvijas  ķirurgus, kuri izglāba Nika dzīvību tā, ka viņš varēja nodzīvot vēl divus gadus.

Slimot Toronto ir laime, jo notiek aktīva onkoloģisko slimību pētniecība, ir augsta līmeņa veselības aprūpe. Latvijā tā ir katastrofālā stāvoklī. Vēl Latvijā ir tā, ka grūtībās katram pašam jātiek galā. Kanādā ir attieksme: mēs tev palīdzēsim! Kad Latvijā notika ekonomiskā krīze, politiķi sludināja: tu, cilvēk, esi tas, kurš visu mainīs! Tas it kā skan līdzīgi slavenajam prezidenta Kenedija teicienam: neprasi, ko valsts tev var dot, prasi, ko tu vari dot valstij. Tomēr Latvijā tam cauri vīd: «tu esi viens pats, tiec galā!» Vismaz tā es izjutu, kad Niks saslima. Pusgadu pēc diagnozes apstiprināšanas nodzīvojām Latvijā, tad aizbraucām uz Kanādu. Jau pirms tam biju uzaicināta strādāt Toronto Universitātē, tāpēc mūsu ģimene saņēma valsts veselības apdrošināšanu. Bez tās mēs nevarētu atļauties atgriezties Toronto. Tobrīd Nikam ārsti solīja 7-12 mēnešus dzīves. Viņš nodzīvoja trīspadsmit. Mums bieži cilvēki teica: jūs esat tik stipri! Es domāju – vairums cilvēku ir stipri, kad jāiztur. Ikkatra sieviete, kurai piedzimst bērns, atklāj, cik viņa ir stipra. Bēgļi Ukrainā pašreiz atklāj, cik viņi ir stipri – jo tādi ir apstākļi. Latvieši vēsturē to vairākkārt sevī atklājuši.

Nikam bija grūti pamest Latviju, kolēģus un studentus, kurus viņš mīlēja. Tie viņam pietrūka līdz pēdējam brīdim. Varbūt viņā bija cerība, ka varēs atgriezties. 

Kā jūsu ģimenei palīdzēja Kanādas paliatīvās aprūpes sistēma?
Domāju, ka Kanādā ir līdzīgi kā Latvijā: pēdējās mūža dienas daudzi cilvēki grib pavadīt mājās. Kanādā to var sagādāt, ir paliatīvās aprūpes «lidojošās komandas» – katru dienu nāk ārsts, medmāsa. Starp citu, bieži tās ir medmāsiņas un ārsti no Austrumeiropas, tiek nodrošināts viss kā palātā. Man personīgi to negribējās – lai mājās paliek šādas atmiņas. Turklāt ne man, ne Nikam nebija tuvu saišu ar māju Toronto. Ja būtu, tad citādi. Kanādā tikām paliatīvās aprūpes mājā, katram no desmit slimniekiem tur bija sava istabiņa. 70% no [nemedicīniskā personāla] darbiniekiem bija speciāli mācīti brīvprātīgie. Māja – aizkustinoši skaista. Taču aiziet uz šo māju cilvēkam ir briesmīgi, jo viņš zina – tā ir pēdējā. Tur nevar nokļūt, ja dzīvot atlicis ilgāk par trim mēnešiem. Tomēr, kad esi tur ticis, ir ārkārtīgs atvieglojums. Visas slimnieka fizioloģiskās grūtības, ar kurām ikdienā mājās nodarbojas tuvinieki, pazūd. Brīvprātīgie cep un vāra, arī tuvinieki var paēst, nakšņot viņiem paredzētās istabiņās. Kad mēs ar Niku tur nokļuvām, bija 2013.gada vasara. Ļoti skaists dārzs. Mēs svinējām dzimšanas dienu tur. Neiedomājami, kā slimojošie un viņu tuvinieki tur tiek atbalstīti.

Var ir kādi dzīves mirkļi, par ko tu Niku apbrīno?
Niks līdz pēdējam brīdim bija asprātīgs. Viņš teica: es zinu, ka man nevajag tādam būt, bet – jūtos laimīgs! Visu riebīgo, kas notika, mēs pārvērtām par joku. Tikko tu par kaut ko smejies, tā tiec grūtībām pāri. Jo grūtāki apstākļi, jo svarīgāk atrast, kā uz notiekošo paskatīties caur jokiem.

Vai jums ar Niku bija domas par asistētās pašnāvības tēmu?
Nupat tā Kanādā legalizēta, bet mums nenāca prātā. Asistētā pašnāvība var palīdzēt cilvēkiem, kuri cieš neiedomājamas mokas. Nikam tādu nebija. Paliatīvās aprūpes mājā, kur viņš pavadīja pēdējos dzīves mēnešus, izbeidzās jebkāda diagnostika – cerības un uztraukumi. Piemēram, par to, ka audzēja metastāzes varbūt ir tikušas līdz smadzenēm. Tur to vairs nepārbauda, jo zina, ka neko nevar atrisināt. Kāda jēga raizēties? Tur garantēja, ka nebūs sāpju. Nikam līdz pēdējam bija mīļa katra dzīves sekundīte. Viņš izbaudīja, kā terapeite teica, atrašanos uz edge of life**. Nika tēvs nomira, nesasniedzis 50 gadu vecumu. Niks dabūja nodzīvot 53 gadus. Ja mirtu sešgadīgs bērns, es nerimtos prasīt sev – kāpēc? Taču Nikam bija piepildīta dzīve. Viņš teica: esmu izdarījis visu, ko gribēju!

Vai tev grūtākais laiks nesākās pēc Nika aiziešanas?
Paliatīvās aprūpes namos Kanādā ir sociālie darbinieki, kuru uzdevums ir veselu gadu pēc slimnieka aiziešana aprūpēt viņa tuviniekus. Ir plāns, kā viņi to dara. Dod padomus, viņiem var arī zvanīt jebkurā laikā. Aprūpes namā ir skaista tradīcija: reizi gadā sastapties un nosvinēt dažādos mūžus, kas šeit beigušies. Nesen es tur biju. Turklāt man Kanādā ir milzīgs palīdzības tīkls, pilns ar cilvēkiem – mākslas galerijās, koncertos, teātros! Netrūkst kontaktu, drīzāk trūkst vienatnes.

Pēc Nika aiziešanas man palīdzēja studenti no Toronto Universitātes. Sešas nedēļas pēc bērēm mēs iestudējām Virdžīnijas Vulfas darba Deloveja kundze adaptāciju. Tas ir par sērojošiem cilvēkiem. Sēras ir kaut kas briesmīgs, tās ir kā mežonis, kas tev uzklūp no pasakas. Jābūt stiprai vēlmei dzīvot, lai sēras izturētu. Tu sāki šo interviju ar jautājumu, vai pēc notikušā varu būt laimīga. Es zinu, kā ir, kad sēras iziet caur cilvēku. Un tagad zinu arī, kā ir, kad cilvēks iziet cauri sērām. Tas ir iespējams.

Tagad man atkal veidojas viens teātra projekts. Es pasniedzu universitātē. Esmu pabeigusi grāmatu. Ļoti piepildītas ir manas dienas. Man ir sākusies jauna dzīve. Es gribu to izpētīt.

Ko dara tavi un Nika bērni?
Kaiva mācās vidusskolā Toronto – vēl meklē, kas viņas prātu aizraus visvairāk, jo labi padodas viss. Dzintars studē medicīnu Londonā. Viņš aizrāvies ar medicīnas tiesību jautājumiem. Vienkāršiem vārdiem, no visām pasaulē sastopamajām slimībām pašlaik iespējams izārstēt 6%. Tajos ietilpst slimības, ar ko sirgst bagāti cilvēki. Pārējās netiek pētītas, jo farmācijas industrijai nav intereses. Tie ir jautājumi, par kuriem interesējas Dzintars.

Blogā tu rakstīji, ka Nika slimošanas laikā bērniem bija strauji jāpieaug. 
Viņi ir nopietnāki un stiprāki nekā viņu vienaudži. Mediķi teica, ka bērni ņem piemēru no vecākiem, kā reaģēt uz notiekošo. Mēs ar Niku to labi apzinājāmies. Bērni mums ļoti daudz deva. Visi kopā atradām veidu, kā nevis cīnīties pret neiespējamo, bet priecāties par iespējamo.

* Neesi slims, esi Niks! – angļu val.
** Dzīves robeža – angļu val.

Atrast sevi tulkojumā

Posted on februāris 11, 2015 by - Veiksme

Pirms deviņiem gadiem kolēģu Artura Svekra un Kristapa Kveldes dibinātā tulkošanas aģentūra Nordtext izaugusi par vienu no lielākajām Latvijā. Cīņā par tādiem klientiem kā Google, Microsoft, Siemens uzņēmums konkurē ar pasaules līmeņa tulkošanas birojiem 

Sākoties jaunai darba dienai, Nordtext birojā valda klusa un rāma rosība. Tie 20 cilvēki, kuri ik dienu nāk uz biroju pašā Rīgas centrā vienā no Brīvības ielas skaistākajiem namiem, ir dažādi darbu vadītāji, un viņi nav tie, kas rada pareizu priekšstatu par tulkošanas aģentūras patiesajiem darba apjomiem. Ārpus biroja telpām aģentūrai tekstus tulko un rediģē simtiem speciālistu vismaz 46 pasaules valstīs. Pērn Nordtext sadarbojās ar 456 tulkotājiem, redaktoriem vai kādas valodas ekspertiem, no kuriem daudzi lielākoties strādā tikai šīs aģentūras labā. Nepilnu desmit gadu laikā aģentūra ir izveidojusi kvalificēto tulkotāju datubāzi, un tajā ir 3173 ekspertu koordinātas visā pasaulē. Ar viņu palīdzību Arturs Svekris un Kristaps Kvelde savu uzņēmumu izveidojuši par vienu no lielākajām tulkošanas aģentūrām Latvijā, kas spēj sagatavot tekstus gandrīz jebkurā pasaules valodā.

Raiba vēsture

Nordtext biroja sienas rotā dažādu pasaules zemju košas fotogrāfijas. Zināmā mērā tās simbolizē telpu, kurā darbojas uzņēmums: aina krāsaināka, nekā šķirstot žurnālu National Geographic. 2014.gadā uzņēmuma tulkotāji sagatavoja tekstus 242 valodu kombinācijās. Visbiežāk viņi tulkoja no angļu uz latviešu, lietuviešu un igauņu valodu, bet daudz arī angļu-norvēģu, angļu-zviedru un angļu-dāņu valodā, strādāts arī krievu, vācu un citās Austrumeiropas tautu valodās. 

Jau no 2006.gada, kad Arturs un Kristaps nodibināja tulkošanas aģentūru, viņi vienojās, ka specializēsies ziemeļvalstu valodās. 

Visupirms tāpēc, ka gan viens, gan otrs bija dzīvojis Zviedrijā, labi pazina tās kultūru, vērtības, biznesa principus. Arturs savulaik kā Nacionālo bruņoto spēku virsnieks četrus gadus bija studējis Karaliskajā Zviedrijas Kara zinātņu akadēmijā, savukārt Kristaps skolas gados bija mācījies Lundas katedrāles skolā starptautiskajā bakalaurāta programmā. Kad Arturs nolēma militāro karjeru nomainīt pret civilo, atklājās, ka viņa lielākā priekšrocība ir ne tikai virsnieka darbā izkoptās spējas plānot, organizēt un disciplinēt, bet arī pieredze, kas gūta, strādājot starptautiskās militārās vienībās kopā ar dažādu tautību cilvēkiem. Savukārt Kristaps vēl Latvijas Universitātē (LU) studēja biznesa vadību, kad viņa draugi norādīja, ka ar savām lieliskajām angļu un zviedru valodas prasmēm viņš var atrast labu darbu. Tādi Arturs un Kristaps iepazinās tulkošanas birojā Baltic Media. Turklāt abus vienoja doma par savu uzņēmumu. Arturs šā mērķa labad bija Vidzemes Augstskolā studējis biznesa vadību, un arī Kristaps bija iestājies LU Ekonomikas un vadības fakultātē tieši tāpēc, ka kopš bērnības zināja: reiz man būs savs uzņēmums. 

Tagad, izvērtējot padarīto, abi ir vienisprātis: «Pareizi darījām, ka tulkošanas aģentūru veidojām kā uzņēmumu.» 

«Pārsvarā tulkošanas pakalpojumus piedāvā tulkotāji, bet viņiem ir grūtāk nekā mums nodrošināt uzņēmuma attīstību un izaugsmi gluži vienkārši tāpēc, ka trūkst zināšanu par biznesa vadību. Mēs aģentūru izveidojām kā uzņēmumu, kas īsteno dažādas idejas, nodrošina lielisku servisu un pelna naudu,» paskaidro Kristaps. 

Runā klientu valodā

Jau no paša sākuma abiem Nordtext dibinātājiem bija skaidrs, ka klientus meklēs ārpus Latvijas. «Latvietis nekad nekļūs bagāts, ja strādās tikai vietējā tirgū. Tas ir pārāk mazs,» saka Arturs. Skandināvijas valstīs tulkošanas biznesā ik gadu ir 3,5 miljardi eiro apgrozījums, Arturs un Kristaps tajā saskatīja peļņas iespējas. 

Pirmajos gados vairums Nordtext klientu bija Baltijā un ziemeļvalstīs, savukārt pērn tulkošanas aģentūras pakalpojumi eksportēti uz 34 valstīm, visvairāk tulkojumu nonācis Lielbritānijā, Vācijā un ASV. Taču vairāk nekā 400 klientu vidū ir arī daudzi Zviedrijas, Beļģijas, Nīderlandes, Lietuvas, Dienvidkorejas, Īrijas un Luksemburgas uzņēmumi. To vidū ir arī Google, Microsoft, Siemens. Lai gan Arturs un Kristaps neslēpj, ka materiāli tulkoti pastarpināti, tas ir, Nordtext tos tulkoja lielām tulkošanas aģentūrām, kas noslēgušas sadarbības līgumu ar Google un Microsoft, tas nemaina faktu, ka šie gigantiskie uzņēmumi tekstus Baltijas valstu valodās uztic aģentūrai Nordtext. 

«Ar savām zināšanām, pieredzi, tehnoloģiskajām iespējām konkurējam ar jebkuru tulkošanas biroju pasaulē,» par sasniegto gandarīts Kristaps. Lai ilustrētu teikto, Arturs pastāsta par kādu amerikāņu start-up uzņēmumu, kas izstrādājis ar kases aparātiem savienojamu lietotni – kases operāciju sistēmas programmu, kas ļauj planšetē vai viedtālrunī analizēt ieņēmumus un izdevumus. Lai iegūtu tiesības tulkot šo lietotni vācu, franču, spāņu, itāļu, krievu valodā, Nordtext izkonkurēja daudzas citas aģentūras. Jo Nordtext ir gatava iztulkot tekstu tik valodās, cik nepieciešams. 

Lielākā daļa Nordtext darbinieku tulko tekstus valodā, kas viņiem ir dzimtā. Tas ir ļoti svarīgi, uzsver Arturs un Kristaps, jo, lai kāds būtu tulkotais teksts – lietošanas instrukcija, viesnīcas informācija mājaslapā vai bankas reklāmas bukleti -, lietotājiem svarīgi, lai lasītais būtu pareizā, labi izjustā un skaistā valodā. «Viens no Vācijas bijušajiem kancleriem Villijs Brants teicis: «If I’m selling I’m happy to speak to you in English. But if I’m buying dann müssen Sie Deutsch sprechen*»,» citē Kristaps. «Tā ir – ja man no tevis kaut ko vajag, es runāju tavā valodā. Taču, ja tu vēlies man kaut ko pārdot, runā manā valodā. Arī valstīs, kur vairumam iedzīvotāju ir labas angļu valodas prasmes, piemēram, Skandināvijā, 75% cilvēku dod priekšroku tekstam dzimtajā valodā.» 

Turklāt Nordtext sapratis, ka ir būtiski zināt, kurā reģionā tiks izmantots tulkotais teksts. «Ja tulkojums ir krievu valodā, jautājam: tas paredzēts krievu tautības iedzīvotājiem šeit, Latvijā, vai Krievijā?» skaidro Arturs. «Ir lielas atšķirības starp Krievijas un Latvijas krievu valodu. Piemēram, Latvijas krievi lieto vārdu salikumu «mobilais telefons», savukārt Krievijā saka: tīklu telefons. Esmu dzirdējis, ka Maskavas vai Sanktpēterburgas krievi, lasot tekstu krievu valodā, iebilst: pie mums tā neviens nerunā! Kad uzzinām, kura reģiona iedzīvotājiem tulkotais teksts būs vajadzīgs, gādājam, lai ar to strādā mūsu cilvēks, kurš dzīvo šajā reģionā.»

Investē, lai moderns

Līdz pat 2014.gadam Nordtext īpašnieki lielu daļu ienākumu ir reinvestējuši uzņēmumā. 2013.gadā uzņēmuma apgrozījums bija 1,42 miljoni eiro, bet peļņa – tikai 8929 eiro. Tas tāpēc, ka iepriekšējos gados tūkstošiem eiro ieguldīti dažādās tulkošanas atmiņas sistēmās un uzņēmējdarbības vadības sistēmas Plunet Business Manager ieviešanā. Arturs uzsver, ka tikai ar šādu datorprogrammu palīdzību ir iespējams uzlabot un optimizēt tulkošanas aģentūras darbu, lai tā kļūtu ātra, efektīga, jaudīga un konkurētspējīga.

«Tagad Plunet sistēmā katram tulkotājam ir savs profils, kuram viņš pieslēdzas gluži kā Draugiem.lv. Tajā redzams, cik viņš daudz izdarījis un cik daudz nopelnījis,» stāsta Arturs. Dažādi tulkošanas rīki ļauj vairākiem cilvēkiem vienlaikus strādāt pie viena teksta, turklāt savstarpēji sazinoties, lai vienotos par kopēju terminoloģiju. Tā tekstu, pie kā viens tulkotājs sēdētu mēnesi, četri speciālisti var iztulkot piecu dienu laikā.  

Savukārt tulkošanas atmiņas sistēmās saglabājas visi reiz tulkotie teksti, kas ievērojami atvieglo darbu tulkotājam un samazina izmaksas klientam. Tiklīdz sistēma atpazīst reiz jau lietotus vārdu salikumus un teikumus, tā piedāvā šos tulkojumus izmantot. Tā kā par reiz jau iztulkotu netiek prasīta samaksa, klientam, kurš Nordtext atkal un atkal iesniedz, piemēram, dažādu ierīču atjaunotas vai papildinātas lietošanas instrukcijas, tulkošanas izmaksas samazinās par 30-50%. Turklāt tehnoloģiski ir iespēja automātiski atjaunināt informāciju arī klientu mājaslapās vai lietotnēs. 

Kristaps un Arturs atzīst, ka līdz šim Nordtext bez īpašas izvēles tulkoja visus klientu iesniegtos materiālus, lai tikai pieaugtu darba apjoms un apgrozījums. Pērn tas sasniedza 1,69 miljonus eiro. Arturs lēš, ka peļņa ir 22 tūkstoši eiro. Viņš un Kristaps uzskata, ka uzņēmumam šis ir īstais brīdis, lai specializētos un izšķirtos strādāt tikai un vienīgi ar tehnisko un medicīnas tekstu tulkošanu. Pēc Kristapa vārdiem, «varēšana un tehnoloģiskās iespējas izaugušas tik tālu, lai mēs specializētos sarežģītu un liela apjoma tekstu tulkošanā». Lielākie izaicinājumi uzņēmumam vēl tikai gaidāmi. 

* Ja es jums pārdodu, ar prieku runāju ar jums angliski. Bet, ja es pērku, jums jārunā vāciski – angļu un vācu val.

 

Dzinējspēks

Apziņa, ka mazas valsts iedzīvotāji spēj izveidot globālā mērogā konkurētspējīgu uzņēmumu. Starptautiskas tulkošanas aģentūras ir izrādījušas vēlmi nopirkt Nordtext, bet Arturs Svekris un Kristaps Kvelde to vēlas saglabāt kā latviešu uzņēmumu. Lai pierādītu, ka latvieši var!

Kļūda

Sākumā Nordtext darbinieki centās visu izdarīt paši, neizmantojot ārpakalpojumus. Pieredze liecina, ka tā naudu nevar ietaupīt. Daudz izdevīgāk noteiktus uzdevumus uzticēt speciālistiem, piemēram, juristiem vai finanšu konsultantiem. 

Padoms citiem

Daudz latviešu uzskata, ka vienā uzņēmumā jānodarbojas ar vairākiem uzņēmējdarbības veidiem. Taču, lai spētu aptvert kaut vai tikai vienu nozari un tās nerakstītos likumus, vajadzīgi vismaz 6-7 gadi. Tādēļ iesakām izvēlēties vienu darbības jomu, censties tajā kļūt par labākajiem.

Alda Strēlniece, puķu sieva tirgū

Posted on februāris 4, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Krizantēmas podiņos? Tās februāra vidū jau beigušās, pašlaik pārdošanā prīmulas un hiacintes, Alda Strēlniece atbild kundzei, kura meklē dāvanu pensionāru biedrības kolēģei jubilejā. Apgājusi loku pa Centrāltirgus ziedu eju, dāma ir atpakaļ. Tomēr iegādāsies baltu hiacinti podiņā cerībā, ka gaviļniecei patiks aromāts. Patiešām, ienākot kioskā, Aldas puķu kolekcijas smarža ir reibinoša. «Cits jautā, vai man nesāp galva. Bet ne, 15 gados ir pierasts,» pārdevēja tik smaida. Jau pusseptiņos no rīta nostājusies pie puķēm, Alda gaidīs klientus līdz pieciem pēcpusdienā. Pusdienlaikā tepat uzvārīs tēju. «Cenšos nestaigāt riņķī, katrs pircējs ir jāgana. Ja aiziesi prom, tad, kā par spīti, kāds būs klāt,» viņa apstiprina Mērfija likumu. Diena sākusies pieticīgi. «Puķes pērk, kad ir vārdadienas. Uz Ilzēm labi papirka. Nu, tagad uz Dacēm kaut kas pakustēsies,» viņa ieskatās kalendārā, kuri pie sienas ir pat divi – 2014. un 2015.gada. «Valentīndiena? Mums nav ko cerēt. Ziniet, uz tirgu nenāk tāda publika, kas to svin, te vairāk nāk padzīvojuši cilvēki. Jaunieši tādai Valentīna dienai visu sapērk lielveikalā. Un ko viņš te pirks? Podu taču nedāvinās meitenei Valentīndienā.»

Pārsvarā tirgū puķes iegādājoties sievietes. Ap 8.martu parādoties arī kungi. Viens otrs sācis svinēt jau no rīta, bet, ja ticis līdz puķu kioskam, turas pieklājības robežās. Alda neatklāj klientu noslēpumus, runā vispārināti. «Pilnmēnesī nāk interesanti cilvēki, viņiem pēkšņi viss liekas par dārgu. Kaut gan cena gadiem nav mainījusies: hiacinte vai prīmula podiņā maksā 1,50 eiro, agrāk tirgojām par latu. Komplektiņš maksāja 3,50 latus, tagad piecus eiro,» viņa rāda vienkopus sastādītas daudzkrāsainas prīmulas un hiacintes.

Pirms puķu biznesa Alda bija pavāre Ministru Padomes ēdināšanas uzņēmumā, restorāna Rīga filiālē. Vīrs Māris – agronoms kolhozā Mārupe. Kad abiem darbs paputēja, piemājas saimniecībā Upeslīči sabūvēja siltumnīcas. «Tas tāds skaistumiņš, visiem vajadzīgas puķītes,» Alda pamato izvēli. Strēlnieku ģimene īrētajā Centrāltirgus kioksā piedāvā ziemas ziedus, bet pavasarī pārceļas uz Āgenskalna tirgu. «Tur izejam ar puķu stādiņiem vasarai: samtenītes, leduspuķītes, begonijas, alisītes, lobēlijas,» Alda runā mīļi, pamazināmajā formā.

Pircēji visbiežāk pat nenojauš, kādu garu ceļu pie viņiem mērojuši šie augi. «Prīmulītes ir jāsēj jūnija beigās. Stādiņus sapiķē, podo podiņos, lej, mēslo. Hiacintēm septembrī sīpoliņi tiek ielikti podiņos, tos ievieto speciālā saldēšanas kamerā plus deviņos grādos. Decembrī pirmās šķirnītes iznes siltumnīcā, lai dzenas ārā vālītes, janvārī, februārī, martā tirgojam. Alpu vijolītes jau ir beigušās, bet narcisītes un tulpītes pašlaik tikai dzenās ārā. Jo lielāks aukstums aiz loga, jo ilgāk iet.»

Zinātnieks baskājis

Posted on februāris 4, 2015 by - Dzīve

Datorzinātņu doktors Edgars Rencis (32) izpētīja, kā pārspēt Ginesa rekordu skrējienā ar basām kājām, neapsaldējot kāju pirkstus. Un izdarīja to!

To, ka Edgars par divām minūtēm uzlabojis iepriekšējo Ginesa rekordu piecu kilometru skrējienā ar basām kājām pa sniegu un ledu, pievarot šo distanci 21 minūtē un 28,48 sekundēs, drīz vien daudzi būs aizmirsuši. Ir taču tik daudz Ginesa rekordu, cits par citu dullāks! Taču faktu, ka Edgars skrien sporta šortos, bezpiedurkņu kreklā un basām pēdām gan vasarā, gan ziemā, Latvijas skrējēji un sporta interesenti neaizmirsīs nekad. Edgars mums ir pirmais baskāju skrējējs, kurš, zibot plikajām pēdām, skrien maratonus, ultramaratonus un nu arī nelielas distances ziemas spelgonī. Ja kādam šķiet, ka noskriet basām kājām piecus kilometrus pa sniegu un vižņiem tāds nieks vien ir, viņš bez tupelēm uz dažām sekundēm jāizgrūž laukā. Pieredzējušajam Latvijas garo distanču skrējējam Signim Vāverem pietika pēc pirtiņas izskriet ārā pačurāt, lai caur kailajām pēdām sajustu, ko vērta Edgara izturība!

Kā pierast pie šoka

Izturību pret salu, ziemeļvēju un slapja sniega sitieniem pa seju Edgars trenē diendienā. Nu jau otro ziemu viņš pa Rīgu staigā, basās pēdas ieāvis sandalēs un ģērbies tikai biksēs un krekliņā. Dažos tas izraisa klusas šausmas, citos – apbrīnu, vēl citos – līdzjūtību. Reiz, kad Edgars brauca trolejbusā, kāda sieviete viņam ieteica patversmi, kur ubadziņiem drēbes un apavus dod par velti. Taču Edgars nav nekāds nabadziņš! Lai cik lielus mīnusus rādītu termometrs, viņš principā nevelk kājās zeķes un zābakus, nestīvē sev virsū mēteli un atsakās pat no siltas cepures, šalles un cimdiem. Tā viņš norūda ķermeni. Turklāt vismaz trīs reizes nedēļā skrien basām kājām. Šoziem pirmo reizi pamēģināja ielīst ledusaukstā āliņģī, pirms tam nesildījies pirtī. Patika! Edgars domā, ka drīz pievērsīsies arī ziemas peldēšanai.

«Jau iepriekšējās ziemās biju domājis, kā rūdīties, lai ziemā arī varētu skriet,» stāsta Edgars. «Var jau minimālajos apavos (Vibram Five Fingers apavi, kas radīti, lai netraucētu pēdas dabīgajām funkcijām) skriet arī ziemā, tomēr es gribēju basām kājām.» Tā Edgars nonācis līdz paskarbajai rūdīšanās metodei. No vienas puses, esot jauki, ka Latviju līdz ziemas spelgonim aizved rāms rudens. No otras puses, ik reizi, kad pēdas sajūt sniegu, ir šokējoši auksti. Pat ledū sasalusi zeme šķiet siltāka un mīlīgāka par balto, pūkaino, mīksto sniedziņu. Tādēļ arī Edgars nolēma: pie aukstuma jāpierod, netuntulējoties drēbēs.  

Maldās tie, kas Edgaru uzskata par trakuli, kuram patīk sev pievērst uzmanību ar pārgalvībām. Patiesībā viņš ir prātīgs Latvijas Universitātes (LU) Matemātikas un informātikas institūta vadošais pētnieks, LU docents. Pirms kaut ko izmēģina uz savas ādas, izlasa gandrīz visu pieejamo zinātnisko literatūru. Tā arī baskāju skriešanai Edgars pievērsās tikai tad, kad paša pieredze un izlasītie pētījumi viņu pārliecināja, ka tā ir visveselīgākā.  

«Galvenais iemesls, kādēļ sāku skriet basām kājām, bija vēlme skrienot saņemt atbildes reakciju no pēdām uz smadzenēm,» skaidro Edgars. «Ja velkam apavus, pēdas jūt maz, nav atgriezeniskās saites uz smadzenēm. Sīkās kļūdas, kas tiek pieļautas katrā solī, rada mikrotraumas, līdz sasummējas lielā traumā. Daudzi skrējēji tā iziet no ierindas.»

Tā ir taisnība, dažādos pētījumos ir norāde, ka aptuveni 60-80% skrējēju amatieru piedzīvo dažādas traumas: tulznas, krampji, muskuļu cīpslu iekaisumi, muskuļu un locītavu pārslodze, locītavu saišu sastiepumi un iekaisumi, muguras sāpju sindromi. Tomēr vissāpīgāk ir traumu dēļ pamest aizraušanos. Tādēļ skrējēji apzinīgi klausa speciālistu norādījumiem un iegādājas labus, dārgu zīmolu skriešanas apavus, jo tie vienīgie spējot pasargāt no traumām. 

Arī Edgars, savā matemātiķa galvā aprēķinājis, ar kādu spēku skrējiena laikā papēdis triecas pret zemi, sākumā cītīgi mainīja apavus. «Ja skrienam tradicionālos apavos, piezemējoties uz papēža, trieciena spēks ir trīs reizes lielāks par ķermeņa svaru. Piemēram, ja cilvēks sver 70 kilogramu, tad spēks, ar kādu viņš skrējiena laikā triec papēdi pret zemi, ir kādi 2000 ņūtonu,» rēķina Edgars. 

Kad 2008.gadā pievērsās skriešanas sportam, arī viņš izmantoja sporta kurpes. Pēc gada, 2009.gada rudenī, bija gatavs savam pirmajam pusmaratonam, tas ir, 21 kilometru garai distancei. Noskrēja to, taču 2010.gada sākumā ārsts noteica diagnozi: paceles cīpslas iekaisums. Padoms nomainīt skriešanas apavus Edgaram nepalīdzēja. Daudzi šādā brīdī nolemj samazināt distances vai vispār kardioslodzi nomainīt pret galda spēlēm. Taču Edgars nespēja noticēt, ka sportiskam cilvēkam jāsadzīvo ar traumām. Būdams neatlaidīgs urķis, viņš tīmeklī atrada populārzinātniskus rakstus par skriešanu ar kailām pēdām, kuros skaidrots, kā tā samazina traumu risku.

«Pirmā doma: jāpamēģina!» atceras Edgars. Toreiz gan sacensībās neviens nedipadoja plikām pēdām. Tādēļ arī Edgars 2010.gada pavasarī skrēja tikai reizi nedēļā pa pusotram kilometram Pierīgas mežā. Uzreiz bija skaidrs, ka skriešanas tehnika ir pavisam citāda nekā kurpēs. «Solis sākas uz pilnas pēdas. Pirmais, kas pieskaras zemei, ir pēdas spilventiņš,» skaidro Edgars. «Šāda tehnika veidojas automātiski, skrējējam pat īpaši nepiedomājot. Ja pirmo liek papēdi, uzreiz var just, cik tas ir sāpīgi.» 

Vasarā viņš jau Majoros piedalījās pludmales sacensībās Bruņurupucis, kur desoja basām kājām. Kopš 2012.gada Edgars gan treniņos, gan sacensībās skrien bez tradicionālām kurpēm. «Sākumā apkārtējie šausminājās. Tagad minimālistu skriešana ir labi zināma, maz ir tādu, kuri brīnās vai uzdod jautājumus,» novērojis Signis Vāvere. Lai gan pats nekad nav pat mēģinājis jozt plikām pēdām, ir gandarīts, ka starp skrējējiem ir Edgars: «Viņš veido dažādību.» 

Edgars ik gadu piedalās Skrien Latvija pusmaratonu un maratonu seriālā, Valmieras sacensībās skrien 42,1 kilometru, kājām skrējis 107 kilometrus no Rīgas uz Valmieru, kur dzīvo viņa vecāki, piedalījies 100 kilometru ultramaratonā Katarā. 2014.gadā basām kājām vai minimālajās kurpēs noskrējis ap 4000 kilometru. Lai gan āda uz pēdām izveidojusies tik elastīga, ka Edgars var pārskriet pāri stikla gabaliem un tie atlec kā no blīvas gumijas, garās distances uz asfalta grūti izturēt. «Asfalts berž pēdu, ātri veidojas tulznas,» stāsta Edgars. Viņš turpina pētīt skriešanu un, pēc viņa skaidrojuma, tieši tāpēc, ka ir daudz uzzinājis, arī citās jomās atšķiras no pārējiem skrējējiem.

Dod priekšroku taukiem

Jau deviņus gadus Edgars diendienā strādā Matemātikas un informātikas institūtā, kur raksta zinātniskos rakstus, piedalās konferencēs un starptautiskos projektos, izstrādā rīkus matemātiskai modelēšanai. Viņam patīk nezināmo pārvērst izzinātā. Taču, ja viņam vēlreiz būtu ļauts izvēlēties jomu, kurā darboties, Edgars pētītu uzturzinātni: «Tur ir daudz tāda, ko vēl nevaru saprast.»

Kā vairums garo distanču skrējēju, viņš lielu uzmanību pievērš uzturam. Viena no ābeces patiesībām, kuru zina pat tie, kas pasākumos skrien visīsāko distanci: skrējējiem enerģijai jāuzņem daudz ogļhidrātu. Pirms tautas skrējieniem dalībnieki tiesā makaronus ar vistas gaļu, putras, smalkmaizītes un banānus. Taču Edgars atšķiras no citiem. Jo viņš ir izpētījis, ka glikoze, ko rada ogļhidrāti, rada tik straujas insulīna svārstības, ka var radīt cukura diabēta risku. Turklāt ogļhidrātu radītā enerģija ātri iztērējas, turpretim tauku ražotā jauda tiek izmantota ilgi un pamatīgi. Tādēļ Edgars izvēlējies Keto diētu, kas nosaukta tauku radīto ketonvielu vārdā.

«Tauki ir primāri nepieciešamā uzturvielu grupa,» pārliecināts Edgars. «Pārsvarā taukus uzņemam ar gaļu, olām, dažādiem piena produktiem, tauki ir arī riekstos, avokado un kokosriekstos.» Ikdienā viņš ēd daudz gaļas, dārzeņus, bet ne kartupeļus, kuros ir daudz cietes, un riekstus. Taču visu, kā sastāvā vairāk nekā puse ir ogļhidrātu, atstumj. Tikai vasarā, staigājot pa mežu, labprāt ieber mutē sauju melleņu. Vai Ziemassvētkos, labi zinot, ka sieva ceps piparkūkas un māsa – kūku, piešķir sev nedēļu, kurā ir brīvs no diētas. 

Edgars pie Keto diētas turas jau otro gadu un secinājis, ka tā viņam palīdzējusi garajās distancēs. Visiem skrējējiem maratonā iestājas tā dēvētā siena: kad ogļhidrātu rezerves ir izsmeltas, jāpārvar brīdis, kad šķiet – tālāk skriet nav spēka! Lai turpinātu, jāuzņem ogļhidrāti vai organismam jāpārslēdzas uz citām enerģijas rezervēm, piemēram, taukiem. «Taču, ja organisms laikus ir pieradināts ņemt enerģiju no taukiem, šādu problēmu nav. Organisms ir adaptējies iegūt enerģiju no tauku rezervēm, savukārt glikoze tiek pietaupīta sprintam sacensību pēdējos metros,» Edgars apmierināti skaidro, kā ēšanas paradumi viņam palīdzējuši izvairīties no sajūtām, kas pieredzējušus sportistus nospiež uz ceļiem. 

32 gadus vecais Edgars, kuram ir labi kopti, gari mati un glīta mežcirtēja bārda, nedaudz atgādina svētbildēs zīmēto Kristu. Tikai atšķirībā no pravieša viņš nesludina, ir precējies, un droši vien ir vēl kāds miljons atšķirību. «Viņa mērķis nav pārliecināt citus, ka skriešana basām kājām ir labāka nekā skriešana apavos. Viņš dara to, kas un kā viņam patīk, un nevienu nepārliecina, ka dara vispareizāk,» Signis skaidro, kāpēc ciena skriešanas kolēģi Edgaru. 

Iespējams, tieši tas, ka Edgars nevienu īpaši neaicina pievērsties baskāju skriešanai, mudina viņam sekot gluži kā Toma Henksa tēlotajam Forestam Gampam un skriet, skriet, skriet. Edgars ne tikai izveidojis Baskāju skriešanas biedrību, kurā ir vairāk nekā 70 biedru, bet kopā ar draugiem jau divus gadus organizē Baltijas baso pēdu ultramaratonu, kurā ir iespēja skriet gar Baltijas jūras krastu 53 kilometrus no Mazirbes līdz Rojai. 

«Tas ir pat neparasti,» saka Edgara sieva Alīna, kad jautāju, kā Edgaram izdevies sapulcināt ap sevi domubiedrus. Arī Alīna, kas vēl pirms dažiem gadiem domāja, ka skriešana ir pārlieku vienmuļa, tagad skrien basām kājām. «Parasti cilvēkus ap sevi pulcē skaļi līderi, kuriem patīk daudz runāt. Edgars tāds nav, viņš ir vīrišķīgs un nerunīgs. Tāpēc, ka viņš ir pasniedzējs un zinātnieks, prot labi visu izskaidrot.»

Edgars uzsver, ka vienīgais ģimenē ir tik ļoti aizrāvies ar sportu. Lai gan arī tētis jaunībā nodarbojies ar kanoe airēšanu, bet mammas tētis reiz veiksmīgi startējis sacensībās motocikliem ar blakusvāģi. Toties tagad Edgara tēvs 57 gadu vecumā pievienojies dēlam un sācis skriet basām kājām. Skrien arī Edgara māsa un viņas vīrs. 

Viņš jau ir uzvarētājs 

Skriešana pa sniegu pagaidām ir Edgara bīstamākā aizraušanās. Draudīga tāpēc, ka nekad nevar zināt, kurā brīdī aukstums zem kājām būs tik liels, ka radīs apsaldējumus. «Ir bijušas reizes, kad izeju no mājas noskriet dažus kilometrus, bet man izdodas basām kājām pieveikt 15 kilometrus. Taču ir bijis tā, ka izeju noskriet tikai piecus kilometrus, bet, kad beidzu, atklājas, ka esmu apsaldējis pēdas tā, ka izveidojušies melni plankumi,» stāsta Edgars. Labi, ka rētas ātri sadzija, un skrējējs drīz bija uz kājām. 

«Man kā viņa sievai vajadzētu satraukties par to, ka vīrs skrien pa ziemu basām kājām. Edgars mēdz darīt pārgalvīgas lietas,» saka Alīna, kuras izteiksmes stils kontrastē ar Edgara runas veidu – viņš runā klusi un brīžiem pat bikli, savukārt viņas teiktie vārdi birst ātri un droši. «Pirmie pēdas apsaldējumi devuši mācību, un tagad Edgars daudz nopietnāk izturas pret rūdīšanos. Apzinoties, ka nopietnas traumas var viņam atņemt iespēju skriet, Edgars piebremzē neprātīgās idejas.» Ziemā viņš mēģina neaizskriet tālu prom no mājām. Tiklīdz sals kož pēdās, dodas siltumā. 

Lai gan, sākot trenēties ziemā, Edgars pat neaizdomājās līdz rekordiem, pērn, pētot informāciju par dažādām aukstuma procedūrām, atklāja, ka Ginesa rekords piecu kilometru skriešanā pa sniegu un ledu nav nemaz tik labs. Vācieša uzrādītais laiks 23:42,16 šķita pārspējams. «Domāju, ir vērts pamēģināt iekļūt Ginesa rekordu grāmatā,» saka Edgars. Jau pērn bija gatavs šim skrējienam, sameklējis tiesnešus, lieciniekus, uzmērījis distanci. Taču naktī pirms plānotā pasākuma nokusa sniegs. 

Šoziem 24.janvārī Daugavas stadionā viss sanāca. Pēc Edgara vārdiem, skrējiens bija nieks salīdzinājumā ar organizatorisko darbu: bez tiesnešiem un lieciniekiem vajadzēja arī cilvēkus, kas fiksē skrējienu visā tā garumā. Skrējiena atbalstītāju vidū bija arī Londonas olimpisko spēļu dalībnieces – soļotāja Agnese Pastare un maratonskrējēja Dace Lina. Lai gan no Ginesa rekordu grāmatas biroja vēl nav pienācis apstiprinājums rekordam, līdzjutēju atbalsts liek Edgaram justies kā uzvarētājam. Līdz šim viņš ir ieguvis visu, ko gribējis.

Sarežģītā vienkāršība

Posted on februāris 4, 2015 by - Personība

Latvijas armijas ģenerāļa dēls, matemātiķis un datorzinātnieks Juris Hartmanis (86), Kornela Universitātes datorzinātņu nodaļas dibinātājs, ir vienīgais latvietis, kurš saņēmis augstāko apbalvojumu datorzinātnēs – Tjūringa balvu

Sniegainā ziemas dienā pārvietoties Kornela (Cornell) Universitātes pilsētiņā Itakā Amerikas Austrumkrastā nav viegli. Centrālā iela iegūlusi kā dziļā bļodā, sānu ieliņas stāvas un apledojušas. Pie tuvākās izejas no autosstāvvietas novietots brīdinošs uzraksts: administrācija neatbild par jūsu drošību, ja izvēlaties īsāko ceļu, sniegs te netiek tīrīts! Stiklā un tēraudā ieskautā jaunā universitātes datorzinātņu nodaļas ēka – Geitsa halle – atklāta pirms gada. Tās celtniecība izmaksāja 60 miljonus dolāru, no kuriem 25 ziedoja Bila un Melindas Geitsu fonds, par to iegūstot tiesības iemūžināt savus vārdus uz sienas pie galvenās ieejas.

Datorzinātņu nodaļa šogad svin piecdesmitgadi. Profesors Juris Hartmanis, kurš bija viens no tās dibinātājiem un vairākkārt arī tās vadītājs, kopš 2001.gada ir pensijā, studentus vairs nemāca un nevada zinātniskos darbus. Kā Kornelas emeritētajam profesoram viņam Geitsa hallē ir savs kabinets. Hartmanis neliedz padomus studentiem, kolēģiem, ir daudzu zinātnisko biedrību loceklis, populārās grāmatu sērijas Lecture Notes in Computer Science izdevējs, žurnālu SIAM Journal of Computing and System Sciences, Fundamenta Informaticae redaktors, vairāku zinātnisko žurnālu redkolēģijas loceklis un rakstu autors par datorzinātņu teorētiskajām problēmām.

Labākais, kas var notikt

«Mēs sākam fakultātes veidošanu, ir nauda – miljons dolāru,» ar šādu zvanu 1965.gadā sākās Jura Hartmaņa darbība Kornela Universitātē, kas aicināja viņu iesaistīties datorzinātņu nodaļas veidošanā. Tā bija viena no pirmajām šādām nodaļām ne tikai ASV, bet visā pasaulē. Miljonu bija atvēlējis Slouna fonds – bijušā General Motors prezidenta Alfrēda Slouna dibināta bezpeļņas organizācija. «Es vienmēr biju pārliecināts, ka labākais, kas ar mani var notikt, ir atgriešanās universitātes darbā,» Hartmanis atceras, kā pirms 50 gadiem ieradies Kornelā, kur viņam piedāvāta profesora slodze.

Vadītāji no vecajām, akadēmiskajām fakultātēm īsti neesot sapratuši, ko darīt ar jauno piedāvājumu. «Neviens par to necīnījās – matemātiķi atbalstīja, bet pie sevis negribēja. Matemātiķi vispār ir jocīgi cilvēki, viņi dzīvo savā kūniņā, dara apbrīnojamas lietas, bet bieži vien viņiem nav īstas intereses par šo zināšanu praktisko pielietojumu. Sākums bija akmeņains, bet universitātes vadība mūs atbalstīja, atļāva darīt, ko gribam, neviens nestrīdējās, ko vai kā mācīsim. Maksāja tam laikam labas algas – 12-13 tūkstošus dolāru mācību gadā. Tajā laikā vidējā alga jaunpienācējiem universitātē bija 9-10 tūkstoši,» atceras Hartmanis. Tas bijis azartisks un radošas enerģijas piesātināts laiks. Viņam izdevās pārvilināt uz Itaku mācībspēkus pat no Prinstonas un Stenfordas Universitātes, un vairāki no šiem kolēģiem Kornelā strādā joprojām.

Paradoksālā kārtā pats datorzinātņu nodaļas vadītājs sākotnēji nemaz nebija tā aizrāvies ar datoriem. «Ap 1955.gadu, kad varēja nopirkt datorus, kuros lietoja perfokartes, visi skrēja tos skatīties, bet man nebija nekādas intereses,» viņš stāsta.

Viņu saistīja fizika, vēlāk matemātika. Juris izstudēja fiziku Mārburgas Universitātē Vācijā, kurp ģimene no Latvijas devās Otrā pasaules kara bēgļu gaitās. Pēc pārcelšanās uz ASV studēja matemātiku Kanzassitijas Universitātē, 1955.gadā ieguva doktora grādu Kalifornijas Tehnoloģiju institūtā. Darba piedāvājumu Amerikā viņam netrūka.

Pievērsties tieši skaitļošanas zinātnei Juri Hartmani pamudināja General Electric (GE) laboratorijā Ņujorkā vēl studiju laikā nostrādātā vasara. «General Electric bija kompānija, kas jau kara laikā būvēja lielas skaitļošanas mašīnas militārām vajadzībām – milzu seifus ar biezām metāla durvīm. Mani, tās redzot, pārņēma šoks. Kompānijas rīcībā bija tik daudz zināšanu un informācijas par elektroniku, ka tā viegli varēja sacensties ar IBM un pat uzvarēt, bet GE vadība saprata, ka uzbrukt IBM un sākt ar to cīnīties nav īstais laiks.»

Pēc doktora grāda iegūšanas Hartmanis sāka 1958.gadā strādāt firmas GE zinātnisko pētījumu centrā Skenektadi pilsētā netālu no Ņujorkas. Tur «pavērās pilnīgi jauna pasaule,» viņš atceras aizrautības un optimisma pilnos darba gadus. Amerikā tas bijis «pozitīvs laiks», jo «pēc kara viss gāja labi, algas pieauga». «Mana vasaras alga bija daudz lielāka par to, ko universitātē pirms tam man maksāja kā instruktoram. Tagad tā vairs nenotiek. Darba vietas tiek radītas, bet algas nepieaug,» viņš sarunā salīdzina savu darba gaita sākumu un mūsdienas.

Iekārtojies darbā Skenektadi, Juris arī nodibināja ģimeni. Sievu Elisu (Ellyis) – Latvijā dzimušo vācieti – viņš bija saticis Kalifornijā, pateicoties Elisas draudzībai ar Jura māsu, dzejnieci un tulkotāju Astrīdi Ivasku. Hartmaņu ģimenē ir trīs pieauguši bērni – dēls Mārtiņš, meitas – Reneta un Odrija un četri mazbērni.

Tjūringa pēdās

Jau General Electric zinātniskajās laboratorijās Juris Hartmanis kopā ar kolēģi Ričardu E. Stērnsu sāka strādāt ar skaitļošanas sarežģītības problēmām – cik daudz laika, cik datoratmiņas nepieciešams kādas problēmas risināšanai. «Tas bija aizraujoši, mēs abi sapratām, ka tas ir big thing!» Tieši šo pētījumu dēļ Juris Hartmanis kļuva par pasaulē pazīstamu datorzinātņu teorētiķi.

Pateicoties šim darbam, viņš 1965.gadā arī saņēma vilinošo zvanu no Kornela Universitātes. Šī simt gadus iepriekš, 19.gadsimta vidū, dibinātā augstskola ir viena no astoņām prestižajām ASV Efeju līgas universitātēm. Ikviens, kam paveicies iestāties un atrast naudu studijām kādā no leģendārā astoņnieka skolām, var justies paspēris soli tuvāk nodrošinātai nākotnei. «Patlaban mūsu universitātē ir milzīgs daudzums ārzemju studentu. Lielākā daļa no Āzijas. Talantīgākie Indijā un Ķīnā meklē augstskolu tādā veidā – paņem grāmatiņu, kurā uzskaitītas visas ASV augstskolas un to reitingi. Izpēta un atrod tās, kas novērtētas visaugstāk. Pēc kāda laika jautā cits citam: did you get an offer from Berkley? No? Ha, ha, ha*» profesors Hartmanis stāsta, izteiksmīgi žestikulēdams, kad tiekamies viņa kabinetā Geitsa halles ceturtajā stāvā. Ar pienainu stiklu norobežotajās telpās darba dienas vidū ir kluss kā slimnīcā. «Kad mēs sākām, jaunieši, kas gribēja studēt, skatījās, kas notiek universitāte – vai tā atbilst viņa vēlmēm, domām un uzskatiem. Un lūkojās, kas ir profesori, kas tur mācīs, vai tur ir kāds, kas palīdzēs izvēlētajā nozarē? Tas pašlaik ir pilnīgi mainījies.»

Taču pirms 50 gadiem pašam Hartmanim Kornela Universitāte bija īstā vieta, kur turpināt zinātniskos pētījumus, un 1965.gadā viņš publicēja rakstu, kurā pirmo reizi ieviesti visi skaitļošanas sarežģītības teorijas pamatjēdzieni – šo publikāciju var uzskatīt par moderno datorzinātņu sākumu.

«Mūsu uzdevums bija formulēt, kā lai izmēra, cik sarežģīta ir problēma. Teiksim, ja kaut kas nokritis uz grīdas, tā pacelšana un uzlikšana uz galda ir atkarīga no tā, cik smaga šī lieta. Zinām, cik daudz enerģijas vajadzēs. Mēs gribējām atrisināt kaut ko līdzīgu – dodiet problēmu, un, ja paveiksies, varēsim pierādīt, kā pieaugs laiks, lai to atrisinātu,» profesors Hartmanis runā pārmaiņus latviski, angliski un žestu valodā, cenšoties vienkārši paskaidrot, manuprāt, sarežģītas lietas, ar ko viņš nodarbojies savā zinātnieka mūžā.

«Mēs ātri izpētījām, kā darbojās Tjūrings, un radījām pamatus skaitļošanas sarežģītības teorijai.» Tieši britu matemātiķi Alanu Tjūringu uzskata par datorzinātnes aizsācēju, kurš 1936.gadā lika pamatus algoritmu teorijai, izveidojot skaitļotāja matemātisku modeli – Tjūringa mašīnu. Viņš arī «uzlauza» vācu šifrēšanas mašīnas Enigma kodus, kam bija izšķiroša nozīme sabiedroto militārajos panākumos Otrā pasaules kara laikā.

Hartmanis turpina skaidrot: «Mērīt problēmas sarežģītību datorzinātnēs nozīmē novērtēt gaidīšanas laiku. Problēmas apjoms ir tāds un tāds, un mums jāatrod īsākais laiks, kurā to var atrisināt. Mēs klasificējām problēmas un parādījām, kā pieaug risināšanas laiks, ņemot arvien lielāku problēmu. Piemēram, bankas sūta naudu šurp un turp, un maz cilvēku tic, ka tos kodus varētu uzlauzt, bet nav matemātiska pierādījuma, ka to nevar izdarīt. Pirms mēs pie tā ķērāmies, galvenais bija jautājums, vai kodu iespējams uzlauzt. Mēs pierādījām – tas nav pareizs jautājums, atkodēšana tā nedarbojas. Neprasiet, vai kodu var uzlauzt, bet gan – cik ilgā laikā to var izdarīt? Kas ir īsākais laiks jeb datora atmiņa, cik ilgā laikā to var atrisināt. Ja to var izdarīt mēneša laikā, tad lielākā daļa no informācijas vairs nav nepieciešama, nav aktuāla.»

Daudzi zinātnieki, arī Hartmanis, veltījuši milzīgu laiku matemātiskās problēmas N= NP risināšanai. Ir divas skaitļošanas problēmu klases: vienu var ātri atrisināt, otru – ātri pārbaudīt, ja kāds iedod atrisinājumu. Tātad jautājums  – vai visu, ko datori var ātri pārbaudīt, var arī ātri atrisināt? «Faktiski,» saka Hartmanis, «tas ir jautājums, vai metodes, ko mēs pielietojam, ir drošas. Mums izdevies pierādīt daudzas lietas, bet tas, kurš atrisinās šo, uzreiz saņems Tjūringu.»

Tjūringa balvu – augstāko apbalvojumu, kāds tiek piešķirts datorzinātnēs, Juris Hartmanis kopā ar Ričardu E.Stērnsu saņēma 1993.gadā kā «atzinību par pētījumiem, kas radīja pamatus skaitļošanas sarežģītības teorijai».

«Tjūringa balvai tiek pievērsta liela uzmanība, mēdz teikt, ka tā ir Nobela prēmija datorzinātnēs. 2014.gadā naudas summa, ko dabū balvas saņēmējs, tika palielināta līdz miljonam dolāru (to finansē Google – red.), un tas beidzot ir apjoms, kas būtu adekvāts šādai atzinībai,» saka Hartmanis, kurš divas reizes darbojies arī Tjūringa balvas piešķiršanas komisijā.

Uz Latviju!

80.gadu beigās pēc Latvijas Universitātes zinātnieku Rūsiņa Mārtiņa Freivalda un Jāņa Bārzdiņa ielūguma Juris Hartmanis ieradās Rīgā, 1990.gadā kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli. Vēlāk Kornela Universitātē stažējušies Latvijas zinātnieki, profesors Hartmanis pats lasījis lekcijas LU. 2001.gadā par ieguldījumu datorzinātņu attīstībā viņam piešķirta Zinātņu akadēmijas Lielā medaļa un LU goda doktora diploms.

Taču toreiz, astoņdesmitajos, ierasties Latvijā vēl padomju laikā Jurim «bija liels pārsteigums,» jo «Hartmanis nav vārds, kas padomju varai varētu patikt». Jura tēvs bija Latvijas armijas ģenerālis Mārtiņš Hartmanis. 1941.gada janvārī komunisti viņu apcietināja un jūlijā Maskavā nošāva. Ģimene to nezināja un ticēja, ka tēvs pēc kara tiks atbrīvots un sameklēs viņus Vācijā, kur Hartmaņi devās bēgļu gaitās, vai Amerikā, kas kļuva par ģimenes mītnes zemi.

«To, ka tēvs nošauts, uzzinājām tikai pēc 1991.gada. Daudzus gadus dzirdējām visneiedomājamākās ziņas, ieskaitot to, ka tēvs vada vienības Ziemeļkorejā. Viņš bija dienējis cariskajā armijā. Un, ja ir ģenerālis, tad viņam jābūt armijai,» stāsta Hartmanis. 

«Ja būtu zinājis, ka tēvs ir nošauts, iespējams, tas mani ietekmētu daudz spēcīgāk. Tēvam bija ļoti tuvas attiecības ar Astrīdi, māsa no tēva trūkuma cieta vairāk. Taču mamma pieļāva, ka tēvs ir nogalināts – citādi viņš būtu pūlējies mūs atrast. Lēnām sapratām, ka nav nekādu cerību.»

Miljardieru ferma

Jura Hartmaņa reiz izveidotā Kornela Universitātes datorzinātņu nodaļa daudzus gadus ASV universitāšu asociācijas vērtējumā tiek atzīta kā labākā tūlīt pēc lielā līderu četrinieka – Stenfordas, Kalifornijas Universitātes Bērklijā, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta un Carnegie Mellon universitātes. «Man liekas, ka tas joprojām ir liels sasniegums – tikt uzņemtam Kornelā, bet, ja būs izvēle, students, protams, dos priekšroku Stenfordai. Kaut kāds ideālisms ir zudis,» atzīst profesors.

Datorindustrija mūsdienās piedāvā interesantas un labi apmaksātas darbavietas un kompānijas visu laiku sacenšas, lai dabūtu pašus labākos prātus. «Viens mūsu profesors jau otro gadu ir atvaļinājumā un strādā Microsoft pie programmatūras izveides. Viņu tur mīl, un viņš droši vien būs pieradis pie tās naudas. Pēc kāda laika teiks: Kornela bija brīnišķīga, es tur tik daudz ko sasniedzu, taču es mīlu Kaliforniju.»

Bet kā ir ar tiem datorindustrijas miljonāriem, kuru biogrāfijās nav ieraksta par augstāko izglītību, jautāju zinātniekam? «Viņi nepabeidza universitātes, bet redzēja ideju, bija īstajā laikā un vietā. Viņi radīja pieprasījumu. Vairāki, piemēram, Google izveidotāji, sāka ar vienu ideju. Nezaudēja laiku, mācoties universitātē, un tas tobrīd bija gudrākais lēmums,» smejas Hartmanis. «Talantīgi cilvēki, bet viņu intereses nav zinātniskas. Viņu interese ir pelnīt vairāk naudas. Arī citās nozarēs ir cilvēki, kam pieder daudz naudas, bet datoru industrijā miljonāru un miljardieru skaits aug milzīgā ātrumā. Es to sauktu par straujāko un lielāko bagātības radīšanas procesu pasaules vēsturē.»

Pašlaik skaitļošanas zinātnē viss atkarīgs no talanta un starptautiskā konkurence ir nežēlīga. Nav tāda jēdziena «normāls globalizācijas process», uzskata profesors Hartmanis. «Mēs nevaram neko daudz kontrolēt. Protams, uzņēmumam svarīgiem cilvēkiem algas ir lielākas, bet kopumā nozarē desmit gadu laikā algas nav augušas. Nenoliedzami, pastāv nopietna problēma ar bagātību sadali. Supermiljonāriem ir nauda un milzīgs spēks – labi advokāti, viņi var ieguldīt miljonus un miljardus sev vēlamā rezultātā, un tas nav veselīgi.»

Kad pabeidzam sarunu, ārā jau krēslo. Blakus telpā aiz stikla sienas, piekaluši skatienus pie datora ekrāna, sēž daži jauni cilvēki. Ir pavisam kluss, neviens nestrīdas, nesarunājas, pat nepamet skatienu mūsu virzienā, kad atstājam Geitsa halli un brienam pa svaigi nosnigušo ceļu (kas netiek tīrīts) uz autostāvvietu. Profesors nespēj noticēt, kad stāstu – Latvijā cilvēki nodarbojas ar kalnu slēpošanu. To, ka latviešiem labi kamaniņu braucēji, gan viņš ir dzirdējis.

* Vai tu esi uzņemts Bērklijā? Nē?  – angļu val.

Sievišķīgi!

Posted on februāris 4, 2015 by - Personība

Modes ateljē Cinnamons Atelier izveidotāja Antra Hanna Pujēna piedalās laikmetīgā latviešu dizaina izstādē Humanizācija, ko 5.februārī atklāj Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā. Viņai bija pāri četrdesmit, kad dzīve apgriezās kājām gaisā – Hanna izveidoja modes biznesu, mainīja dzīvesvietu un satika mīlestību, kas aizvedusi uz Franciju 

Sakārtojusi balto adīto apkaklīti, Hanna uz apaļā darbnīcas galda uzliek tasītes, no sudrabkrāsas kannas lej kafiju. Iepretim Rīgas Lielajiem kapiem Hospitāļu ielā iekārtotais Cinnamons Atelier veikaliņš, reizē arī darbnīca, ik dienu sagaida dažus desmitus interesentu. Aksesuāri un apģērbi šeit ir dārgi. Tāpēc burzmas nav. Pirmdienas pēcpusdienā Hanna apkalpo kādu pircēju, kurai iepaticies maigi rozā mohēras džemperis. Sieviete to uzlaiko. Tomēr nolemj apdomāties, vai šķirties no 150 eiro. «Sievišķīgi.» – «Maigi.» – «Pavasarīgi,» dizainere un pircēja atvadoties viena otru pārspēj epitetos.

Latvijas Modes palātas vadītāja Dita Danosa par Antru Hannu Pujēnu saka: «Cinnamons Atelier strādā ar trikotāžu kvalitatīvā un sievišķīgā veidā. Katrs viņas radītais valdziņš ir izrēķināts līdz perfektumam. Piemēram, lai cepure ar dekoratīvo elementu, to uzliekot, skaisti «kristu». Dizainerei ir laba stila izjūta, viņa vienmēr skatās uz sievietes apģērbu kā komplektu – lai visas detaļas ir saskaņotas.»

Kad pirms septiņiem gadiem, ekonomiskās krīzes priekšvakarā, Hanna nolēma dibināt savu uzņēmumu ar kairinošu sajūtu pārpilno nosaukumu (tulkojumā – kanēlis), kāds varbūt viņas izvēli būtu nodēvējis par «sievišķīgu». Tas ir, tādu, kas vairāk paļaujas uz sajūtu, nevis aprēķiniem. Uzņēmīgā liepājniece, pēc profesijas stiliste, bija izdomājusi, ka vēlas darināt augstas kvalitātes adījumus. Sākotnēji – cepures, šalles, cimdus, uzročus, apkaklītes. Vēlāk klāt nāca apģērbi un smaržas. 2008.gada sākumā viņa uzrakstīja pieteikumu jauno uzņēmumu atbalsta programmai Altum. Bija uzrakstījusi biznesa plānu. Paredzējusi, cik saražos, kā tirgos. Kad saņēma starta finansējumu, sāka darbu pie aksesuāru izveides. 

Ienirt biznesā, turklāt tādā, kur priekšā neskaitāmi citi latviešu mākslinieču zīmoli, 45 gadus vecajai Hannai nozīmēja mainīt dzīvi. Kopā ar bērniem viņa pārcēlās uz Rīgu, gribēdama būt modes notikumu un biznesa aprites epicentrā. Vēl pēc gada izstādē Milānā sastapa savu nākamo dzīvesbiedru franču uzņēmēju Marselu. Tagad Hannas dzīve rit starp Rīgu un Marseļu. Šeit ir bizness, tur – mīlestība. Latvijas dizaina sasniegumu izstādē Cinnamons Atelier piedalīsies tikai ar vienu no saviem modeļiem. Hanna žēli cilā rokās adījumus. Gribētos, lai apmeklētāji redz visus. Pirmdienas vakarā viņa vēl svārstās, vai uz izstādi vest tumši rozā adītu kostīmu ar zigzaga rakstiem, vai mohēras izstrādājumu. 

Izstādē Humanizācija būs apskatāmi vairāk nekā 130 Latvijas dizaina produktu, mode – tikai daļa no tiem. Izstādes ideja – gluži kā uz skatuves parādīt cilvēka dzīves dažādas ainas, kuras galvenais varonis izdzīvo mājās, darbā vai kustībā, vai veicot ikdienas rituālus – ēdot, mazgājoties, ģērbjoties, strādājot, kustoties, spēlējoties. Viena no izstādes veidotājām, Mākslas akadēmijas dizaina nodaļas profesore Barbara Ābele stāsta: «Izstāde veidota, lai nofiksētu dizaina situāciju Latvijā un izkliedētu mītu, ka dizains ir tikai ļoti dārgs un pieejams šauram lokam. Izstādes telpas būs piepildītas ar Latvijas produktiem, kam ir dizaina pazīmes.» To vidū arī pasaulē atzinību guvušais AirDog, Ērenpreiss velosipēdi, Grindex vitamīni, novatoriski IT risinājumi un daudz kas cits. 

Ar koferi un kaķi uz Rīgu

«Hanna patīk vislabāk,» sarunas sākumā atzīstas modes dizainere, kurai, padomju laikos dzimušam cilvēkam netipiski, ir divi vārdi. Hanna – kristībās dotais. Dzimtajā Liepājā, kur viņa uzauga, vairāk ticis lietots pirmais vārds – Antra. Tur viņa absolvēja mākslas koledžu un 80.gadu vidū lika uz ielas atskatīties tantiņām, kuras bārās par Antras izaicinošo ģērbšanās stilu. Piemēram, no mammas darbavietas – Sarkanā metalurga – paņemtas ķēdes, kas apliktas ap kaklu, pati knapi varēja panest. Laikam ejot, viņa dumpīgo stilu nomainīja ar sievišķīgi eleganto. Strādāja stila studijā ar modelēm, organizēja stila kursus. Kādu brīdi bija ģērbēja un mākslinieka asistente Liepājas teātrī.

Pirms septiņiem gadiem, prātojot par uzņēmuma izveidošanu, Hanna ar savām idejām bija viena. «Pilsēta skaista, radoša, es mīlu jūru un vasarā joprojām labprāt tur atgriežos,» viņa pastāsta. «Taču Liepāja ir par mazu, lai realizētu lielākus projektus.»

Būdama apsēsta ar garšvielām, ātri izlēma, ka viņas uzņēmuma nosaukumā noteikti gozēsies kāda, kas patīk visvairāk. Kādu rītu, berot kafijā kanēļa šķipsniņu, prātā uzzibsnīja – kāpēc ne Cinnamons? Ar latvisko «s» galotnē. Hanna pasmaida, kad pavaicāju, cik tūkstošus māksliniekam vajag, lai sāktu skicēt šalles un cepures, meklēt ražotāju, kas tās saražotu, īsāk sakot – izveidot uzņēmumu? Hanna sāka ar desmit tūkstošiem latu. «Ātri vien sapratu, ka tas nav nekas – pietiek tikai sākumam.» Uzzīmējusi uz papīra pirmos modeļus, viņa brauca uz Ogri, lai trikotāžas fabrikā atrastu sadarbības partnerus. 

Modes biznesā Latvijā ārpakalpojumi spēlē lielu lomu, jo neviens nav tik liels un bagāts, lai, Hannas vārdiem runājot, noīrētu piecstāvu māju, sapirktu adīšanas vai šūšanas mašīnas un ražotu pats. Izbraukāt Rīgu un Ogri no Liepājas trīsreiz nedēļā Hannai kļuva apgrūtinoši. Tallinas ielā Rīgā noīrēja dzīvoklīti un ar iedzīvi no Liepājas pārcēlās uz galvaspilsētu. «Man bija auto, melna vabolīte. Priekšā saliku koferus, aizmugurē – orhideju logā. Runčuks sēdēja uz aizmugures sēdekļa, ņaudēja visu ceļu līdz Rīgai. Tā es pārvācos,» Hanna atminas 2008.gada vasaras nogali. Tas notika tieši pirms 1.septembra. Dēlam, vidusskolniekam, mammas jaunā biznesa dēļ nācās mainīt skolu. Tagad 21 gadu vecais vīrietis mācās par pavāru un atrodas praksē kādā Anglijas pils restorānā. Hannas meitai ir 26 gadi, un viņa ar dzīvesbiedru mīt Jaunzēlandē, kurp pirms dažiem gadiem devās pastrādāt un iepazīt pasauli, bet tagad studē, lai kļūtu par uztura speciālisti. Uz Jaunzēlandi Cinnamons saimniece vēl tikai grasās doties. «Ļoti tāls ceļš,» Hanna daiļi pašūpo galvu.

Lai arī pirmsākumos ieguldīt līdzekļus uzņēmuma reklāmas kampaņās sievietei nebija iespēju, Rīgas maksātspējīgajā publikā ātri izplatījās ziņas par smalkajiem adījumiem. Pircēji Hannas darinājumiem bija no pirmās dienas, ar katru gadu veicās labāk. «Krīzi neizjutu,» Hanna pārsteidz. Varbūt tāpēc, ka neriskēja paplašināties. «Negribēju būt liels monstrs. Rīga ir maza, un mans uzņēmums zaudētu savu šarmu, ja kļūtu liels.» 

Katrs Hannas radītais modelis tiek saražots Ogres fabrikā vairākos desmitos eksemplāru. Ar to pietiek, lai uzņēmums pastāvētu un pamazītēm attīstītos. «Ar lielu pacietību un nedomājot, ka zibenīgi būs augsti ienākumi,» viņa izstāsta veiksmes formulu. «Sākumā es cītīgi strādāju ar aksesuāriem, lai veidotu investīcijas apģērbu kolekcijām – tas bija mans mērķis.» Pēc pirmajiem veiksmīgajiem (lai arī pieticīgajiem) gadiem skiču albumā beidzot parādījās arī apģērbi – no kvalitatīvas dzijas smalki adītas jakas, kleitas, bikses un džemperi. 

Iespējams, Hannas veiksmes atslēgai vēl vienu robiņu piešķīra iepazīšanās ar Marselu, viņas tagadējo vīru. Tas notika 2009.gadā, kad viņa jau bija izcīnījusi stabilu klientu loku Latvijas modes tirgū. Braukādama starp Rīgu, Parīzi un Marseļu (jo tiešo reisu uz Dienvidrancijas ostas pilsētu nav), viņa pirka franču modes žurnālus. Uzmanīgi sekoja līdzi jaunākajām tendencēm. Tas līdzēja izkristalizēt savu kolekciju pasniegšanas stilu. Piemēram, šāgada pavasara un vasaras katalogam piemīt kaut kas no priekšstata par modi Parīzē – gaišmatainās modeles maigi rozā kostīmos un cepurītēs pie vaiga glauž Hannas radītās smaržas. 

Pie smaržu līnijas veidošanas dizainere ķērās pagājušajā gadā. Desmit dažādu smaržu nu gozējas Cinnamons veikala plauktā, vienas pārsietas ar šokolādes brūnu, citas ar maigi rozā lenti. Lai radītu smaržas, uzņēmīgā sieviete devās uz smaržu meku Dienvidfrancijas pilsētiņā Grasā. Mācījās pieredzējušu meistaru vadībā. Kolbās ar pipeti aizrautīgi jauca dažādas esences. Īpaši aizrāvās ar neparastākajām – tabakas, ādas smaržu. Kad desmit aromāti – saldi, rūgteni un svaigi – bija gatavi, vienojās par ražošanu. Hannas smaržas nelielās partijās top tieši Grasā. Patlaban tās, tāpat kā viņas apģērbu kolekcijas, var nopirkt modes veikaliņos Igaunijā, Lietuvā, Spānijā, Indijā, Francijā. Latvijā Hannas izstrādājumi atraduši vietu arī vietējo modes dizaineru veikalā Taste Latvia. Hannai biznesā patīk mazi apgriezieni. Viņa drīzāk izmēģinās vēl kādu jaunu virzienu, nekā sāks ražot lielos apjomos.

Lidmašīnās kā tramvajos

«Negribēju sēdēt Dienvidfrancijā un cept pankūkas,» Hanna pamato, kāpēc laiskas ģimenes dzīves vietā Vidusjūras piekrastē izvēlējās nodarboties ar uzņēmējdarbību Latvijā. Abiem ar vīru kopdzīve izpaužas, Hannas pašas vārdiem, «ļoti mūsdienīgi – lidojam viens pie otra». Pagājušajos Ziemassvētkos viņa «pameta» savu uzņēmumu un Latviju, lai pavadītu svētkus kopā ar vīra ģimeni. Pēc tam abi devās ceļojumā, un Hanna mājās atgriezās janvāra vidū. «Ar lidmašīnām pārvietojamies kā ar tramvajiem,» viņa jokojas. 

Latviešu dizainere sastapa franču uzņēmēju pirms sešiem gadiem Milānā. Bija ziema, viņa piedalījās modes dizaina komercizstādē. Cītīgi runādamās ar klientiem pie sava stenda, ievēroja kāda vīrieša uzmanības apliecinājumus. «Pilnīgs cukuriņš!» Hanna raksturo pirmo iespaidu. Vīrietis lūkojies viņā, līdz atļāvies pietuvoties. Uzrunājis franciski. «Ko, lūdzu?» viņa angliski pārjautājusi. Mirklis mulsuma, līdz abi ar zīmēm norunāja pēcpusdienā tikties netālajā kafejnīcā. «Trijos!» vīrietis ar pirkstiem Hannai rādīja. No tā brīža abi katru dienu kopā pusdienoja. Tobrīd latviete iepazīšanos uztvēra kā simpātiju pilnu žestu bez paredzamām sekām (lai arī abi bija apmainījušies kontaktiem). Izstāde beidzās, viņa atgriezās Latvijā un ķērās pie darbiem. Taču pavisam drīz saņēma ziņu no Marsela – tā sauca jauno franču paziņu. Viņš vēlējās Hannu atkal satikt. «Es nebiju pazaudējusi galvu,» viņa atzīstas. Patīkams, glaimojošs piedzīvojums, tas arī viss. Taču Marsels latvieti zibenīgi aicināja uz Ziemassvētku pusdienām ģimenes mājās Dienvidfrancijā. Viņa piekrita un tikai vēlāk uzzināja, ka frančiem skaitās ļoti nepieklājīgi tādi pēkšņi ieradušies ciemiņi. «Es biju nezināma dāma, kura vēl nav atrādīta mātei,» Hanna pastāsta. Tomēr pirmā tikšanās ar Marsela māti un māsām izvērtusies jauka. Bija silts, laikapstākļus Francijas dienvidos Ziemassvētku laikā var salīdzināt ar agru Latvijas rudeni. Hanna sēdēja pie Marsela ģimenes lielā svinību galda un nesaprata ne vārda. «Viņi varēja runāt, ko vien grib,» sieviete smaida. Viņa bija piesardzīga pret «aperitīvu kultūru» – tā vien likās, ka franči ne tikai svētkos, bet arī ikdienā bez mitas iedzer. Atturību atbruņoja daudzie gardie sieri, pieskaņoti katrai vīna glāzei. Kad Marels mātei paskaidroja, ka Hanna mīt Eiropas ziemeļos, «kur auksts», viņa smaidīdama māja ar galvu. Latviete franču ģimenei bija iepatikusies. Dažu mēnešu laikā Hanna iemācījās daudz vairāk par monsieur un bonjour. Nu franciski viņa runā tekoši.

Attiecību veids – pārsvarā «no attāluma» – Hannai un Marselam nav traucējis kopā pavadīt skaistus sešus gadus. «Francijā, kā jau teicu, dzīvot un cept vīram pankūkas – to vien es negribētu,» Hanna atgādina. «Nevaru arī iedomāties, kā mēs abi dzīvotu Latvijā. Man tik daudz būtu jārāda un jāskaidro, ka es pārvērstos par vīrieša aukli. To es negribu. Un arī nevaru, jo man savas lietas jādara – jāvada uzņēmums,» saka modes dizainere.

Marsels bija pirmais, kuram pagājušajā gadā Hanna deva notestēt jaunradīto smaržu līniju, tajā skaitā parfimērijas ūdeni vīriešiem. Šajā jomā uzņēmīgā sieviete vēl jūtas nedroši, atzīst, ka daudz jāmācās. Tomēr Cinnamons veikaliņā, gluži kā ķīmijas laboratorijā, mazās, tumšās pudelītēs atrodas jau trīs jauni Hannas radīti parfīmi. Ienācējiem viņa tos pilina uz plaukstas locītavas un gaida atbildi – kā patīk.

Augstas temperatūras ražotājs

Posted on februāris 4, 2015 by - Veiksme

Uzaudzis profesionālas keramiķes ģimenē, uzņēmuma Keramserviss īpašnieks Gatis Tauriņš savu vaļasprieku un aizraušanos pārvērtis biznesā, kuram Latvijā nav līdzīga

Gata Tauriņa uzņēmums Keramserviss Ādažos ir vienīgais Baltijā, kurš ražo un remontē dažādas nestandarta krāsnis keramikas apdedzināšanai, tērauda rūdīšanai, metāla un stikla kausēšanai. Tomēr tas ir tikai viens no produktu veidiem un viens no uzņēmuma darbības virzieniem. 

Pirms vairākiem gadiem iepircis likvidēšanai paredzēto ķieģeļu cepļu un Rīgas Porcelāna fabrikas iekārtas, viņš līdzdarbojas keramikas mālu ražošanā Aucē. Vienlaikus strādā arī ar ugunsizturīgiem materiāliem, renovējot savu laiku nokalpojušās katlumāju kurtuves un projektē industriālas iekārtas, ko izmanto termiskai apstrādei, piemēram, balzama krūku korķīšu aizvalcēšanai.

«Bet sāku es vecāku mājās Berģos – koridorā, kādos 17 kvadrātmetros,» saka Gatis, neslēpdams, ka labāk patīk, ja viņu sauc nevis par īpašnieku, bet gan par saimnieku. Jo tieši šis vārds salikumā ar vārdu «saimniekot» vislabāk izsakot to, ko viņš dara un kā savu darbošanos pats izjūt.

Liktenīgā telefongrāmata

«Es saimniekoju – tātad radu ko jaunu. Nevis, kā dažs labs, izsaimniekoju to, kas mums jau ir,» sarunai sākoties, uzsver Gatis, atcerēdamies, ka abi ar brāli pie darba radināti jau kopš bērnības. Galvenokārt palīdzot mātei keramiķei Zigrīdai Tauriņai. 

Viens no tādiem puiku pienākumiem bijis keramikas medaļu maliņu slīpēšana. Desmitiem, simtiem medaļu, kas paredzētas tādiem pasākumiem kā, piemēram, Skroderdienas Silmačos brīvdabas izrāde.

«Tas bija murgs,» atceras Gatis. Tomēr vienlaikus tā bijusi arī pirmā nauda, ko ar brāli nopelnījuši un drīkstējuši tērēt pēc saviem ieskatiem – pirkt konfektes vai krāt. Arī vēlāk, jau studējot RTU celtniecību, viņš paralēli mācībām strādājis. Bijis sagādnieks celtniecībā, vedis un Latvijas skolās pārdevis kancelejas preces, palīdzējis birojiem un iestādēm pārcelties uz jaunām telpām. Vienā no šādām pārcelšanās reizēm viņš pie ārā metamajām mantām atradis Zviedrijas telefonu grāmatu. 

Tas bija 1993.gads. Mammai bija saplīsusi keramikas krāsns, un viņš gribējis līdzēt to saremontēt. Vienīgi dabūt Latvijā nihroma stiepli, kas ļautu iegūt māla apdedzināšanai nepieciešamo temperatūru, tolaik nebija iespējams. 

«Mammas draudzene, arī māksliniece, kas jau bija pabraukājusi pa ārzemēm, teica, ka esot tāds jauns, moderns materiāls kantals, ko it kā ražojot Zviedrijā,» atceras Gatis.

Nejauši uzietajā telefongrāmatā viņš atradis kompāniju Kanthal, kas to ražo, un lekciju laikā uzrakstījis zviedriem vēstuli. Pēc deviņām dienām pie viņa ieradies šīs transnacionālās kompānijas Zviedrijas uzņēmuma vadītājs. Esot braucis uz Rīgas Vagonu rūpnīcu un pie viena nolēmis apmeklēt arī Gati. Acīmredzot pieredzējušo kungu interesējis ne tikai jaunais Baltijas tirgus, bet arī jauni un perspektīvi cilvēki, kas nākotnē tajā strādās.

Vēlāk Keramserviss kļuva par Kanthal produkcijas izplatītāju Baltijā. Bet toreiz viņam piedāvāts stažēties Zviedrijas uzņēmumā, neizslēdzot iespēju, ka varētu palikt tajā strādāt arī nākotnē. Vienīgi, kā tagad smejas Gatis, nelielajā Zviedrijas vidienes pilsētā, kur piecos pēcpusdienā viss jau bijis ciet un valdījis absolūts miers, viņš, būdams jauns un enerģijas pārpilns, izturējis tieši trīs nedēļas.

Tomēr zināmu pieredzi ieguvis, keramikas krāsni mammai uztaisījis, un līdz ar to maisam gals bijis vaļā. Arī citi viņas kolēģi gribējuši gan jaunas krāsnis, gan lūguši salabot vecās. Ar laiku klientu loks kļuvis arvien plašāks. Tomēr šī darbošanās joprojām bijusi drīzāk vaļasprieks un aizraušanās nekā iztikas avots. «Vēl tagad mans hobijs ir elektrolietas. Esmu taisījis radiouztvērējus, gaismas mūzikas iekārtas… Arī tagad šo to salodēju brīvajā laikā. Un vislielāko azartu sagādā atrast jaunus risinājumus, izdarīt to, kas pirms tam šķita neiespējami,» stāsta Gatis. Tieši šo šķietami neiespējamo risinājumu meklēšana un atrašana nenoliedzami ļauj Keramservisam aizpildīt specifisko biznesa nišu gan Latvijā, gan Igaunijā, Lietuvā, Somijā un pēdējā laikā arī Krievijā un Dānijā.

Bet toreiz, deviņdesmitajos, visu naudu, ko saņēmis, labojot vecus mufeļus vai taisot jaunas krāsnis, viņš tērējis, braucot uz keramikas izstādēm vai apmeklējot lielākos šīs nozares materiālu ražotājus un tehnoloģiju izstrādātājus. Pabijis Kanthal uzņēmumos Lielbritānijā, Vācijā un Itālijā. Iepazinies ar vienu no lielākajiem Eiropas ugunsizturīgo ķieģeļu un izolācijas materiālu ražotājiem – Lielbritānijas kompāniju Morgan Thermal Ceramics.

«Man kārtīgu bikšu nebija, bet es pirku lidmašīnas biļetes un tērēju naudu benzīnam,» smejas Gatis. Tagad teiktu – viņš investēja zināšanās un pasaules pieredzes apgūšanā. Šī pieredze tik ļoti atšķīrusies no tolaik Latvijā ierastās, ka reizēm pēc tādiem braucieniem pagājuši vairāki mēneši, līdz atguvies un beidzot «sagremojis» jauniegūto informāciju.

«Piemēram, 90.gadu vidū, kad mūsu keramiķi katru krūzīti joprojām virpoja ar rokām, Itālijā izstādē robots saražoja 40 tādu krūzīšu, kamēr tu apgriezies ap savu asi,» atceras Gatis.

90.gadu beigās, kad arī skolas un citas valsts iestādes sāka interesēties, kur varētu iegādāties jaunus vai vismaz salabot vecos mufeļus, Gatis Tauriņš nospriedis – beidzot zināšanu uzkrāts pietiekami, tāpēc pienācis laiks dibināt savu uzņēmumu. 

Tā radās Keramserviss. Lai gan smelties zināšanas, meklēt jaunus materiālus un risinājumus viņš turpina joprojām. Pēdējā laikā tas gan vairāk orientēts uz konkrētu tirgu un industriju izpēti. Piemēram, vienu gadu pētījis un skatījies, kas notiek metalurģijā Baltijas valstīs. Ko viņi varētu piedāvāt šai nozarei? Citu gadu pievērsies stikla kausēšanai un stikla izstrādājumu ražošanai reģionā. 

Taupība rada pasūtījumus

Jaunā uzņēmuma pirmie lielākie klienti bijuši Cēsu Mākslas skola un Ķīpsalas keramika, kurai krāsnis viņi ne tikai būvēja, bet arī paši projektēja. Pašlaik visas Keramserviss radītās iekārtas ir pašu konstruētas. Tāpat kā pašu izstrādāti vērienīgie rekonstrukcijas projekti. Ar jaunajiem siltumizolācijas materiāliem profesionāli noizolējot Valmieras Stikla šķiedras stikla kausēšanas krāsniņas, energoefektivitāte pieausi par 40%.

«Un tā ir mūsu darba galvenā pievienotā vērtība – energoefektivitāte. Jo tieši kausēšanas, rūdīšanas vai citas termoapstrādes krāsnis «apēd» visvairāk energoresursu. Nereti pat līdz 60% no uzņēmumu kopējā energoresursu patēriņa,» stāsta Gatis. Diemžēl Latvijā, viņaprāt, tam joprojām nepievērš vajadzīgo uzmanību. Igauņi, kuriem viņi savulaik taisījuši vienu no saviem unikālākajiem izstrādājumiem – 6 metrus garu, daļēji zemē ieraktu rūdīšanas krāsni metāla asīm -, šajā ziņā esot daudz taupīgāki. Arī veco katlumāju kurtuves viņi pārbūvē un atjauno daudz vērienīgāk.

Latvijā par to, ka jātaupa energoresursi jeb patiesībā nauda, masveidā sākuši domāt krīzes laikā. Tad uzņēmumam bijis tik daudz darba kā nekad agrāk. «Tiesa, arī pašlaik elektroenerģijas tirgus liberalizācijas un gaidāmā elektrības cenu kāpuma dēļ par darba trūkumu nevaram sūdzēties,» saka Gatis. Firmas apgrozījums pērn bijis ap 700 tūkstošiem eiro.

Uzņēmums no paša sākuma orientēts gan uz ražošanu, gan arī uz dažādu specifisku izolācijas, siltumu regulējošu un karstumizturīgu materiālu tirdzniecību. 

«Šīs abas lietas organiski papildina viena otru, jo, izmantojot šos materiālus savos izstrādājumos vai projektos, mēs vislabāk spējam pierādīt to funkcionalitāti un kvalitāti,» stāsta saimnieks.

Ap 2000.gadu abi ar sievu kādu laiku pat veduši no Vācijas un Čehijas keramikas mālus un glazūras. «Mēs bijām pirmie Latvijā, kas sāka legālu šo produktu tirdzniecību valstī!» Pirms tam keramiķiem nācies meklēt blatus vai izmantot citas ne pārāk legālas metodes.

Tomēr, tā kā viņi bijuši pirmie, kas no Rietumiem uz Austrumiem, pāri četru valstu robežām, tos veduši, neizticis arī bez kurioziem. «Kā lai mēs zinām, ka tas nav trotils?» vaicājuši robežsargi, skatoties uz glītās paciņās iesaiņoto mālu. Savukārt glazūru pulverīši aizdomīgi atgādinājuši narkotikas. Tāpēc robežsargi ar suņiem Gata busiņā uz Vācijas, Polijas, Lietuvas un Latvijas robežām bijuši ierasta lieta. 

Tāpat kā ar uzņēmuma dibināšanu, arī ar eksportu un kaimiņvalstu tirgu iekarošanu Gatis Tauriņš nesteidzās. Vispirms ar saviem izstrādājumiem pabraukājuši pa starptautiskām izstādēm, noskaidrojuši, kādas prasības ir citās valstīs, izpētījuši, ko vietējie ražo, un tikai tad, 2010.gadā, veduši uz Igauniju savas krāsnis.

Pašlaik eksports ir ap 20%. Gandrīz puse no tā tieši uz Igauniju. Ne tik daudz tipveida keramikas vai kādas citas krāsnis, bet vairāk nestandarta produkti vai lieli rekonstrukcijas projekti.

Pašlaik uzņēmumā strādā 15 cilvēku. Kaut arī to, ko viņi dara, nevienā skolā vai augstskolā īsti iemācīties nevar, darbinieki pārsvarā ir izcili šīs nozares speciālisti, no kuriem ne viens vien, tāpat kā Gatis Tauriņš, starp savu darbu un aizraušanos liek vienādības zīmi. Varbūt tāpēc viņiem pa spēkam ir radīt gan miniatūru mufelīti, gan atjaunot milzīgu kurtuvi, strādājot ar produktiem, kuros temperatūra var būt no 20 vai 100 grādiem kā atkausēšanas vai žāvēšanas kamerās līdz 1400 un vairāk – kā kausēšanas krāsnīs.

«Krāsnis mēs esam iemācījušies būvēt un tehnoloģijas apguvuši,» sarunas noslēgumā saka Gatis Tauriņš, «tagad mums vairāk jādomā par mārketingu. Par to, kā šos produktus, ko spējam ražot, piedāvāt klientiem un realizēt ārpus Latvijas.»

 

Dzinējspēks

Es daru to, kas man patīk. Tas vienlaikus ir mans darbs, bizness un hobijs.

Kļūda

Nepareizi iztulkojot no krievu valodas vņešņie razmeri kā «iekšējie», nevis «ārējie» izmēri, mēs uztaisījām krāsni, kas bija četras reizes lielāka, nekā pasūtīts. Klients no Sanktpēterburgas, protams, bija priecīgs, bet par mūsu kļūdu maksāt negrasījās. Pasūtījuma summa knapi sedza projektēšanas izmaksas. Lūk, cik dārgi var maksāt daži vārdi.

Padoms citiem

Ikviens darbs jādara tā, it kā to darītu sev. Jo vislabākā reklāma ir profesionāli, rūpīgi nostrādāts produkts un ar sadarbību apmierināts klients.

Didzis Vinogradovs, izvilcis prāvu zivi

Posted on janvāris 28, 2015 by - 1 no 2 miljoniem

 

Sestdienas rītā ap desmitiem Didzis devās bļitkot. Pirms tam viņš mājās makšķerei vēl pārsēja jaunu pavadiņu. Nebija tā, ka gatavotos lielam lomam, vienkārši prasījās jauna. «Gāju uz asariem,» Didzis stāsta, ka tie Alūksnes ezerā esot prāvi.

Pa ezera ledu Didzis ar copes biedru Oļegu pagājās kilometru no krasta. Izurba pa pāris āliņģiem. Izvilcis 100 gramu lielu raudu, viņš to uzlika kā ēsmu uz ūdas citā āliņģī. Ūda ir ziemas makšķere, kurai ir īss kāts, spole, makšķeraukla un ēsma vai mormiška. Ūda nav jātur pašam rokās, jo, kad pieķērusies zivs, pie tās sāk kustēties speciāls karodziņš. Turpmākās divdesmit minūtes Didzis bļitkoja citos āliņģos. «Sāka raustīties karodziņš, gāju skatīties. Tinu spoli, zivs reizes piecas gāja projām,» viņš atceras. Rīkoties vajadzēja veicīgi, jo monofilā aukla bija 0,3 mm un tādu viegli var pārraut uz āliņģa malas. Kad Didzis bija uztinis jau 20 metrus auklas, viņš nojauta, ka zivs būs smagāka par 5 kg, tāpēc palūdza Oļegam padot gafu. Tas ir speciāls āķis zivs saķeršanai. Vajadzēja ar to aizķert aiz apakšžokļa, taču tikt klāt pa mazo āliņģa caurumu nevarēja. Ātri tika izurbti vēl četri āliņģi tuvu cits citam. «Visiem iesaku zviedru ražojuma urbi Mora! Ļoti labs!»

Pēc 20 minūšu cīniņa ledus salūza un zivs bija ārā. «Es zināju, ka Alūksnes ezers ir lielo līdaku ezers, bet ka tik liela un ziemā…» No zivs mutes vajadzēja izdabūt āķi. Muti izdevās pavērt ar ledus smeļamo lāpstiņu. Līdaka īpaši nepretojās, jo ziemā zivis ir apātiskākas nekā vasarā. Laist atpakaļ ar ieplēstu žokli nebūtu bijis prāta darbs, tāpēc «pagaidījām, kad savu padarīs aukstums un zivs paliks mierīga, tad krāvām ragaviņās un vilkām uz krastu, aste un galva karājās pāri, tikai krastā sapratu, kādu zivi esam izvilkuši».

Vīri zivi ielika auto un brauca meklēt svarus. Būvniecības veikalā izdevās līdaku i nosvērt, i nomērīt: garums 114 cm, svars 11,3 kg. Mājās, atvēris zivs vēderu, Didzis secināja, ka kuņģa saturs kopējam svaram bonusu nedeva, jo bija patukšs. «Badaina bija, tāpēc uzķērās uz raudas. Bet tīra veiksme tāds loms! Tīra veiksme,» vērtē Didzis. Jā, Alūksnes ezerā pats reiz vasarā noķēris 9,06 kg līdaku, un «bija klusa cerība, ka varbūt kādreiz pierakstīšos desmitnieču klubiņā, taču ne jau ziemā». «Un tāds eksemplārs!»

Alūksnes ezeru Didzis pārzina labi. Makšķerē tajā desmito gadu. Arī uz Peipusu brauc, piedalās sacensībās uz Latvijas ūdeņiem. «Man ir intensīvs darbs mežizstrādē, tāpēc sestdienās esmu uz ezera. Man tā nav zivju ieguves vieta, bet aktīva atpūta un atslodze. Turos pie filozofijas, ka lielā zivs atradīs makšķernieku, nevis otrādi.»

Lielā līdaka ir apēsta. Didža sieva uzcepa ļoti garšīgas kotletes un teica, lai ķerot vēl tikpat lielu. «Nestāstiet, ka līdakas nav garšīgas. Nav nekā garšīgāka par līdakām virs desmit kilogramiem!»

Kolaborants nr.1

Posted on janvāris 28, 2015 by - Vēsture

Augusts Kirhenšteins ir slavenākā padomju okupācijas marionete Latvijā. Taču maz zināms, ka viņš nodeva ne tikai valsti, bet arī ģimeni – kļuva par simbolu varai, kas nogalināja četrus paša brāļus

Kad 1940.gada vasarā Latvijas valsti okupēja un pēc tam anektēja staļiniskā Padomju Savienība, atbilstoši Kremlī izstrādātajai «shēmai» tas notika neaprakstāmi ciniski, ar viltu, draudiem un meliem. Kā izkārtnes šajā procesā iesaistīja arī vietējos līdzskrējējus, un Latvijā viena no centrālajām figūrām bija Lauksaimniecības akadēmijas profesors Augusts Kirhenšteins. Tieši viņš kļuva par spilgtu simbolu okupācijai un sekojošajām represijām, Latvijas valsts un tās sasniegumu iznīcināšanai. Tipiska svešas, totalitāras varas marionete. Pretī Kirhenšteins saņēma materiāli labi nodrošinātas vecumdienas, visādu veidu godināšanu un iztapoņu slavas dziesmas. Taču arī vispārēju, dziļu un pastāvīgu nicinājumu.

Ar savu acīmredzamo nekompetenci un neatbilstību augstajam amatam pat okupācijas varas sistēmā, naivumu un zināmā mērā aizkustinošo, dažkārt zinātniekiem piemītošo bērnišķību Kirhenšteins 1940.gadā noteikti izraisīja smīnus ne tikai «savā tautā», bet arī reālajos situācijas noteicējos – gan Padomju Savienības valdības un bruņoto spēku mītnē Maskavā, gan arī PSRS sūtniecībā Rīgā, Antonijas ielā.

Kas bija Augusts Kirhenšteins un kādi bija viņa rīcības motīvi? Šajā rakstā atbildi uz jautājumu meklēju, balstoties uz līdz šim vēstures zinātnē plašāk neizmantotiem materiāliem, kas nākuši no Krievijas arhīviem un aizmirstiem Latvijas avotiem.

Brāļus nopļauj Staļins

Kirhenšteina oficiālā biogrāfija ir sausi, sen zināmi fakti. Dzimis 1872.gada 18.septembrī Mazsalacā, Valtenbergas muižā, kā vecākais dēls Mārtiņa un viņa sievas Babas Kirhenšteinu 11 bērnu ģimenē. Mācījies Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, pēc tam Tērbatas Veterinārajā institūtā, kur jau studiju laikā publicēja pirmo zinātnisko darbu. Pēc institūta beigšanas strādāja par veterinārārstu Valmierā un Limbažos. Piedalījās 1905.gada revolūcijā, pēc tam emigrēja uz Šveici un 1911.gadā kļuva par asistentu pie bakteriologa ftiziatra Šprenglera Cīrihē.

Pirmajā pasaules karā Kirhenšteins brīvprātīgi iestājās kā veterinārārsts Serbijas armijā, bet 1917.gadā jau pusmūžā atgriezās dzimtenē. Latvijas neatkarības kara laikā 1919.gada vasarā bija pirmais armijas veterinārās pārvaldes priekšnieks veterinārārsta kapteiņa dienesta pakāpē. No 1919.gada Latvijas Universitātes docents, vēlāk profesors, no 1923.gada – LU Seruma stacijas (seroloģiskās laboratorijas) vadītājs.

Pēc Latvijas okupācijas Kirhenšteinu uzaicināja uz PSRS sūtniecību, un viņš pieņēma piedāvājumu kļūt par Ministru prezidentu. Tieši Kirhenšteins 1940.gadā vadīja delegāciju uz Maskavu, kura lūdza uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Vēlāk līdz 1952.gadam viņš bija Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs. No 1946.gada – LZA Mikrobioloģijas institūta direktors. Neatkarīgās Latvijas laikā kā zinātnieks un profesors bijis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņam ir arī Francijas Goda Leģiona ordenis un seši PSRS Ļeņina ordeņi. Miris 1963.gada 3.novembrī Rīgā.

Taču šajā biogrāfijā un arī tās plašākajās versijās ļoti daudz kas ir noklusēts. Pirmā šāda lieta ir viņa izcelsme. Saskaņā ar padomju vēstures zinātnes datiem Augusts Kirhenšteins dzimis «Valtenburgas muižas kalpu mājā». Ar šādu formulējumu varēja izlīdzēties, runājot par augstā padomju funkcionāra šķirisko izcelšanos, jo patiesībā fundamentāli būvētajā mūra ēkā bija iekārtots krogs, kura turētājs bija viņa tēvs Mārtiņš Kirhenšteins. 

Atgriezies no 25 gadus ilgā karadienesta, uzreiz 1870.gadā viņš apprecējās ar Babu Lūkinu no Mekšām. Neraugoties uz samērā labo pensiju, kādu valsts maksāja ilgo karadienestu izturējušajiem rekrūšiem, vīrs aktīvi sāka uzņēmējdarbību, bija krodzinieks un pat muižas rentnieks. Kirhenšteina tēvs kļuva par vienu no turīgākajiem apkārtnes latviešu iedzīvotājiem, ko skaidri apliecina arī daudzajiem bērniem dotā ļoti labā izglītība. Katrā ziņā padomju terminoloģijā šādas ģimenes apzīmēja par «pelēkajiem baroniem» arī daudz mazākas turības gadījumā.

Augustam bija vairāki brāļi, no kuriem viens bija plaši pazīstams arī padomju laikā – 1891.gadā dzimušais Rūdolfs Kirhenšteins, Padomju Savienības militārā izlūkdienesta pulkvedis. Tāpat bija zināms arī viņa liktenis – līdzīgi tūkstošiem citu latviešu, staļinisko represiju laikā tika arestēts Maskavā 1937.gada 2.decembrī kā «teroristiskas latviešu nacionālistiskas spiegu organizācijas» dalībnieks, bet 1938.gada 25.jūlijā nošauts.

Taču netika runāts par to, ka Padomju Savienībā 20.-30.gados dzīvoja vēl vismaz trīs Kirhenšteina brāļi, kuri arī tika noslepkavoti šajā pašā laikā.

Ērmanis Kirhenšteins (dzimis 1888.gadā) bija bezpartejisks rūpnīcas Sevstaļ ekonomists Ļeņingradā, viņu arestēja 1937.gada 4.decembrī – domājams, saistībā ar brāļa Rūdolfa arestu. Viņam 29.decembrī piesprieda nāvessodu un pēc dažām dienām, 4.janvārī, nošāva. Oskars Kirhenšteins (1882) no Permas apgabala Nitvas ciema tika arestēts 1938.gada 8.janvārī un neilgi pēc tam mira ieslodzījumā 7.maijā. Tāds pats bēdīgs gals piemeklēja arī brāli Arnoldu Kirhenšteinu (1878), kas bija galvenais mehāniķis kalnrūdas pārvaldē Asboruda Asbestas pilsētā Sverdlovas apgabalā – viņu apcietināja 7.februārī, nošāva 10.oktobrī.

Vai 1939.gadā, kad profesors Augusts Kirhenšteins kā «Kulturālās tuvināšanās biedrības ar PSRS tautām» pārstāvis apmeklēja Maskavu, viņš nejautāja par savu brāļu likteni? Patiesību viņam gan neteica. Domājams, Kirhenšteinam 1940.gada jūnijā nebija skaidrs, ka viņš kā nodevējs sadarbojas ar varu, kas tikko noslepkavojusi četrus viņa brāļus. Taču vēlāk viņam tas bija jāuzzina.

Turklāt Kirhenšteinu ģimenē bija vēl viens brālis, kura pieminēšana kadru anketās varēja sagādāt problēmas. Jādomā, ka viņš tajās vienkārši netika pieminēts vispār, jo to varēja atļauties «noilguma», daudzo brāļu un māsu, kā arī dokumentu pārbaudes neiespējamības dēļ. Proti, Jānis Kirhenšteins (1874) studēja Rīgas Politehniskajā institūtā un aktīvi darbojās patriotiskajā latviešu studentu korporācijā Selonija, 1900.gadā iestājās obligātajā karadienestā Kauņas cietokšņa artilērijā un izlēma kļūt par profesionālu virsnieku. 1901.gada augustā viņš ļoti sekmīgi nokārtoja virsnieka zināšanu pārbaudījumus Mihaila artilērijas karaskolā Pēterburgā, turpinot dienestu Kauņas cietokšņa artilērijā kā podporučiks, pēc tam – poručiks. Taču 1905.gada vidū Jānis Kirhenšteins mira un 17.oktobrī tika izslēgts no Kauņas cietokšņa artilērijas sarakstiem. Pagaidām nav zināms, kas notika (saslimšana vai revolūcijas notikumi, drīzāk pirmais), taču jebkurā gadījumā fakts tika rūpīgi noklusēts, jo padomju laikos jau pašam jēdzienam «cariskās armijas kadru virsnieks» vajadzēja asociēties ar vistumšāko reakciju un tas bija nosodāms.

Korporelis un karavīrs

Oficiālajās Augusta Kirhenšteina biogrāfijās arī viņa studiju laiks, līdzdalība Pirmajā pasaules karā un darbība Latvijas neatkarīgajā valstī skarta tikai virspusēji, turklāt padomju laika izdevumos dienests Latvijas armijā ļoti augstā amatā netika minēts vispār.

Studiju laikā Terbatā Kirhenšteins iestājās, aktīvi darbojās un ieņēma amatus Veterinārā institūta studentu korporācijā Fraternitas Dorpatensis. Tā bija ierasta lieta tolaik studējošajiem, taču pašam Kirhenšteinam un padomju biogrāfiem vēlāk nācās šo faktu slēpt, jo piederība galēji reakcionārai organizācijai, par kādām tika sludinātas studentu korporācijas, nebija vēlams fakts. Jo vairāk tāpēc, ka šo korporāciju var nosaukt par baltvāciešu korporāciju vispirms jau iekšējā dzīvē valdošās vācu valodas dēļ.

No 1914.gada novembra līdz 1917.gada janvārim Kirhenšteins dienēja Krievijas sabiedrotās Serbijas armijā, būdams veterinārās lazaretes vecākais veterinārārsts. 1917.gada sākumā aizbrauca uz Šveici, bet vasarā atgriezās Latvijā, uzreiz aktīvi iesaistoties sabiedriskajā dzīvē kā Vidzemes zemes padomes Sanitārās un veterinārās nodaļas priekšnieks Valkā. Vācu okupācijas laikā viņš dzīvoja Mazsalacā, nodarbojās ar zinātnisko darbu. Padomju varas laikā 1919.gada sākumā devās uz Rīgu un tika iecelts par Veselības komisariāta Veterinārās nodaļas vadītāju. Līdzīgi simtiem citu jaunās varas ierēdņu, maijā viņš faktiski dezertēja un palika vācu karaspēka okupētajā Rīgā, bet jūnijā brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības karaspēkā – tā sauktajos Rīgas jaunformējamajos spēkos. Pēc vienotas Latvijas armijas izveides Kirhenšteins 24.jūlijā tika iecelts par pirmo armijas veterinārās pārvaldes priekšnieku, paliekot šajā amatā līdz 10.septembrim, kad tika atvaļināts no armijas darba dēļ augstskolā. Tādējādi viņš tieši piedalījās Latvijas armijas kaujasspēju nostiprināšanā ļoti sarežģītajos apstākļos, kādi Rīgā un Latvijā bija 1919.gada vasarā.

Neatšķir ceku un čeku

Kirhenšteina loma 1940.gada notikumos ir zināma. Ļoti ticams, sākotnēji viņu virzīja pārliecība, ka «liktenis» lēmis vadīt savu valsti ļoti atbildīgā vēstures brīdī. Cita starpā, to apliecina arī uzruna valdības sēdē, stājoties Ministru prezidenta amatā 21.jūnijā, klātesot Kārlim Ulmanim. Citēšu to pilnībā: «Augsti godāts kungs Valsts prezident! Ministru kabineta un savā vārdā pateicos par laba novēlējumu. Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies Jums par Jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas Jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību. Sevišķi Draudzīgajam aicinājumam ir liela nozīme tautas izglītības pacelšanā. Jūs esat ierosinājuši un aicinājuši uz darbu jaunatni, mācījuši to strādāt, sevišķi lauku darbos. Mazpulku tīkls pārklāj visu zemi ar darbīgu jaunatni. Šajā grūtā brīdī Jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu – Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko Jūs, Valsts prezidenta kungs, un agrākā valdība sākuši.»

Šajā situācijā gan politikā pieredzējušais Ulmanis, gan tajā pilnīgi nepieredzējušais Kirhenšteins, tāpat kā tūkstošiem citu Latvijas pilsoņu, bija kļuvuši par Kremļa shēmas upuriem. Neraugoties uz autoritārismu un vadonismu, tomēr salīdzinoši civilizētos apstākļos dzīvojušajiem Latvijas cilvēkiem nešķita iespējams, ka var būt tik ciniski meli un atteikšanās no jebkādu starptautisko attiecību, ētikas un morāles normu ievērošanas (nemaz nerunājot par noslēgtajiem starpvalstu līgumiem), kādu 1940.gadā demonstrēja PSRS. Runa ir par melīgo apgalvojumu visos līmeņos par Latvijas neatkarības saglabāšanu, pretējā gadījumā gan atklāti draudot ar militāru iebrukumu un ne tikai neatkarības, bet arī tautas iznīcināšanu. Kirhenšteins pildīja skrūvītes lomu Kremļa plānā.

To apliecina arī stāvoklis Lietuvā un Igaunijā, kur notikumi risinājās pēc tā paša scenārija. Taču ir atšķirības, kas skaidri apliecina, ka arī «skrūvītei» tomēr bija izvēle. Lietuvā par Ministru prezidentu ieceltajam profesoram Vincam Krēvem-Mickēvičam arī nebija priekšstata par notiekošo. Sašutis par PSRS pārliecīgo «iejaukšanos» Lietuvas lietās, viņš 30.jūnijā ieradās Maskavā pie PSRS ārlietu tautas komisāra Vjačeslava Molotova, kurš 1.jūlija nakts sarunā viņam atklāti paskaidroja, ka Baltijas valstis tiks iekļautas PSRS sastāvā. Sarūgtinātais un sašutušais Krēve-Mickēvičs atgriezās Kauņā un atkāpās no amata.

Kirhenšteins to nedarīja. Viņš ļāvās straumei, gan uzņemoties amatu, gan vēlāk, jo visai vāji apjauta politisko realitāti. Spilgtu liecību par to sniedz Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs savās atmiņās, kas publicētas 90.gadu sākumā. «Atzīmējot spožās sekmes Latvijas pārtaisīšanā, Rīgas pilī tika rīkots rauts. Pie visai bagātīgi klātā galda Baltajā zālē sēdēja viss varas nesēju augstākais slānis ar profesoru Kirhenšteinu kā «mājastēvu» galda galā. Kad jaunās sabiedrības elites prāti jau bija no rudzīša un Aldara pudelēm manāmi iesiluši, no savas vietas otrā galda galā piecēlās Latvijas kompartijas sekretārs Žanis Spure. Viņš palēcās uz krēsla, uzkāpa uz galda un parādes solī, ar kājām apgāzdams dzērienu pudeles un šķaidīdams porcelāna traukus, devās uz otru galda galu. Pie profesora Augusta Kirhenšteina bālās sejas Žaņa Spures kurpes apstājās. Iestājās klusuma brīdis. Tad Spure pacēla galvu kā gailis pirms dziedāšanas un pār siekalainajām lūpām izkliedza: «Jums jāredz, kas ir cekas sekretārs!» Izbiedētie apkalpotāji saplēstos traukus gandrīz nemanot novāca, un dzīres turpinājās ar mūziku. Tās bija brīvās Latvijas bēres. Mūsu valsts jau bija nobendēta, nāca kārta latviešu tautai,» atceras Kirhenšteina sekretārs. 

«Otrā dienā profesors, būdams ne vien ministru, bet arī valsts prezidents, man bailīgi čukstēja: «Vai Jūs zinājāt, ka tas Spure ir čekas sekretārs? Kas to būtu domājis!» Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, ka profesors jauc ceku, tas ir, Centrālkomitejas nosaukuma saīsinājumu, ar čeku, kā saīsinājumā bija parasts dēvēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju – VČK. Krievu politiskie emigranti jau divdesmitajos gados šim biedējošajam saīsinājumam bija devuši savu ironisko atšifrējumu: «Vsjakomu čeloveku kriška.*» Es atturējos profesoram viņa pārpratumu skaidrot, lai nepasvītrotu viņa gaužām vājo orientēšanos apstākļos, kuros tam uzdots spēlēt tik vadošu lomu.»

Vienlaikus sekretārs atceras liecības, ka Kirhenšteins nav bijis īpaši augstās domās par padomju intelektuālo varenību. «Profesors bija kā apsēsts uz vitamīniem. Sūkādams mežrozīšu tabletes, Kirhenšteins bija nolēmis uzcelt vitamīnu fabriku arī Rīgā un šim nolūkam bija noskatījis kādu panīkušu vai bankrotējušu farmaceitisku ražotni Ganību dambī. Atceros, profesors man lika sastādīt jaunā uzņēmuma tāmi. Es no sākuma pūlējos iztēlot, ka mums ar tāda uzņēmuma radīšanu nav vērts noņemties, jo Krievijā jau vitamīnus ražo, tātad tur ir veikti attiecīgie zinātniskie pētījumi un apgūta vajadzīgā tehnoloģija. «Nu ko jūs!» iesaucās Kirhen-šteins, «ko tie krievi jēdz un ko viņi var pienācīgi apgūt? Pie šīs ļoti perspektīvās lietas ir jāķeras klāt mūsējiem!»,» raksta Stalažs.

Tālākie notikumi pēc 1940.gada okupācijas tikai paspilgtina iespaidu par notikumos iemesto Kirhenšteinu, kuram atpakaļceļa vairs nebija – to nepieļāva pati sistēma, un nebija jau arī kur atgriezties, jo Latvijas valsts bija likvidēta. Jāšaubās, vai ārēji krāšņas, taču būtībā tukšas, melīgu runu un lišķīgu pielīdēju pilnas vecumdienas, profesora rīkotie vakari savā namā ar kultūras zvaigžņu piedalīšanos un viesu «kora» diriģēšanu (viņa mīļākās dziesmas bija Pūt, vējiņi! un Jelgaviņa liela muiža) deva Kirhenšteinam pilnu gandarījumu par nodzīvoto dzīvi.

Augusta Kirhenšteina liktenis ir labs piemērs, ar kuru ilustrēt tādus jēdzienus kā «personiska traģēdija», politiskais naivums un apjukums, vēlēšanās ticēt, kļūdas un vājums. Iespējams, amatam neatbilstošas vecuma īpatnības. Tā tas parasti ir kolaborantu dzīvesstāstos, tomēr arī kolaborācijai ir dažādas formas, un tai obligāti nav jāpāraug atklātā nodevībā. Kirhenšteina gadījumā šī robeža tika pārkāpta. Arī tad, ja cilvēks nav to iepriekš plānojis un izrādījies, ka viņa lomu pilnībā inscenējis kāds cits, būtību tas nemaina. Viss, ko varam darīt – pēc iespējas pilnīgāk izprast Kirhenšteina motīvus, taču rezultāti nemainīs viņa kā padomju Latvijas kolaboranta nr. 1 apzīmējumu.

* Ikvienam cilvēkam beigas – krievu val.

Ārā no ēdiena cietuma

Posted on janvāris 28, 2015 by - Personība

Rietumnieki nav labākā situācijā kā Āfrikas badacietēji: gan vieniem, gan otriem ir pārtikas nepietiekamība. Tik pārsteidzošus salīdzinājumus izmanto uztura pētnieks Pols Kleitons, aicinot padomāt, ko mēs ēdam

Pols Kleitons (Paul Clayton) svētdien Rīgā notikušajā lekcijā, kas ievilkās gandrīz četru stundu garumā, savāca vairāku simtu cilvēku auditoriju. Kalsnais pusmūža vīrs nav populārs rakstnieks, režisors vai aktieris, bet uztura speciālists. Divu Edinburgas Universitātes ķīmiķu dēls uzsver savu  radniecību ar ķīmisko elementu periodiskās sistēmas tēvu Dmitriju Mendeļejevu. To pašu Skotijas universitāti, kur studiju laikā satikušies viņa vecāki, Kleitons savulaik beidzis ar izcilību. Taču nav pievērsies tradicionālajai akadēmiskajai karjerai. 

Farmācijas zinātņu doktors nepārtraukti ceļo pa pasauli, lasīdams lekcijas par veselīgu ēšanu. Konsultējis britu valdības medicīnas drošības komiteju un vadījis Karaliskās medicīnas biedrības ēdiena un veselības forumu, pašlaik strādā uztura pētniecības institūtā Oksfordā. Tā nav slavenās universitātes struktūrvienība, tomēr viņa kolēģi ir Oksfordas profesori, viņš pats ir viesprofesors Pēčas (Pecs) Universitātē Ungārijā.

Zinātnieks lekcijas gaitā apjautājas, cik daudzi no mums uz tikšanos ir nākuši kājām. Cik daudzi ikdienā pietiekamā daudzumā ēd augļus un dārzeņus? Uz prezentācijas ekrāna rāda šokējošus datus: astmas slimnieku skaits 20 gadu laikā pasaulē pieaudzis par 250%, ar tabaku nesaistīto vēža gadījumu skaits – par 100%, katrus 10-15 gadus dubultojas to cilvēku skaits, kuri cieš no aptaukošanās, aug saslimšana ar autoimūnajām slimībām. 

Notikušajā Kleitons vaino neveselīgu dzīvesveidu. Kustību trūkums kombinācijā ar nepareiziem ēšanas paradumiem ķermenī radot toksīnus – tas visu laiku deg kā liesmās. Paužot uzraukumu par sabiedrības nākotni, zinātnieks nevairās sabiezināt krāsas. «Lēns holokausts,» Kleitons raksturo rafinētās pārtikas un farmācijas industriju darbību: viņu ienīstot gan viena, gan otra. Ja viss turpināsies kā līdz šim, jau 2050.gadā vēža, Alcheimera un diabēta slimnieku skaits trīskāršosies un publiskā veselības aprūpes sistēma būs driskās.

Pirms runājam par veselīgu uzturu un dzīvesveidu, pastāstiet par savām saiknēm ar slaveno krievu ķīmiķi Mendeļejevu.
Dmitrijam Mendeļejevam bija astoņi bērni, un šiem bērniem atkal bija bērni, tātad viņa pēcteču ir ļoti daudz, esmu tikai viens no viņiem. Mani senči bija meņševiki, kas arī gribēja mainīt cara sistēmu, bet boļševiki viņus noslaucīja no skatuves. Mani vecvecāki no mātes puses atstāja Krieviju, Lielbritānijā viņi uzvārdu «Mendeļejevs» nomanīja uz «Frīmans» – brīvais cilvēks. Tā bija viņu brīvības deklarācija. Es joprojām jūtu tuvību ar krievu kultūru, taču esmu ilgus gadus dzīvojis Amerikā un precējies ar amerikānieti. Periodiski esmu dzīvojis arī citviet – Lielbritānijā, Holandē, Zviedrijā. Nepiederu nevienai no šīm sabiedrībām. Mana kopiena ir zinātnieku kopiena. 

Esmu veselības aprūpes zinātnieks, bet diemžēl, tiklīdz sāc izteikties par to, kā šī sistēma strādā, ātri tiec ierauts politiskās diskusijās. Es nevēlos to darīt, es gribu uzlabot veselības aprūpi. Par nelaimi, mums nav veselības aizsardzības sistēmas, mums ir slimību uzraudzības sistēma. Daudzām mūsdienu slimībām ir ļoti ilgs latentais periods. Kad pacients sāk sajust simptomus un dodas pie ārsta, ir jau krietni par vēlu. Analoģija – ja mašīnai neveic ikdienas aprūpi, bet labo tikai tad, kad ir notikusi avārija.

Un tad, lai novērstu simptomus, lieto zāles, kas bieži vien ir ne tikai dārgas, bet arī pārsteidzoši toksiskas. Mans uzdevums ir mainīt sistēmu, lai krīzes menedžmenta vietā darītu kaut ko patiešām produktīvu.

Jūsu salīdzinājumi ir provokatīvi un šokējoši. Lekcijā rādījāt fotogrāfijas ar Āfrikas badacietējiem un stāstījāt, ka šāda asociācija ar nepietiekamu uzturu nav vienīgā pareizā. Arī rietumnieki neēd pietiekami.
Mēs esam veselīgāki, kad esam fiziski aktīvi. Tad ēdam vairāk un sadedzinām vairāk kaloriju. Līdz pat nesenai pagātnei cilvēki nepatērēja tik daudz rafinētas barības, ēdām uzturvielām bagātāku ēdienu. 

Kombinācija – fiziskā aktivitāte un nerafinēta barība, nevis tā dēvētās tukšās kalorijas – deva labāku rezultātu. Nepietiekama uztura jēdziens attīstītajām nācijām ir kaut kas cits nekā badošanās, ko var redzēt Centrālāfrikā. Badošanās tevi var īsā laikā nogalināt. Otra tipa nepietiekamais uzturs rada hroniskus audu iekaisumus, kas var būt daudzu slimību pamatā. Vienīgais veids, kā to savest kārtībā, – mainīt ēšanas paradumus.

Cenšamies ievērot diētas, kuras pieņemts uzskatīt par veselīgām – Vidusjūras diētu, tagad modē nāk ziemeļu diēta, kur daudz zivju, meža gaļas, sezonas augļi un ogas un rūpnieciski neapstrādātas sastāvdaļas.
Viss, kas ved prom no modernās, rafinētās pārtikas, ir apsveicams. Taču, manuprāt, visoptimālākais variants ir sekot Viktorijas laika diētai. (Lekcijā Kleitons piesauc šī 19.gadsimta uztura plusus: zems sāls, tabakas, alkohola un rūpnieciski pārstrādātu produktu īpatsvars, augsts augļu, dārzeņu un omega 3 taukskābju daudzums un zems omega 6 taukskābju daudzums. Smagi fiziski strādājot, cilvēki ēd daudz, bet arī patērē daudz enerģijas.)

Jūs pats esat trīs mēnešus dzīvojis kā viktoriānis. Kā tas notika?
Es strādāju lauku saimniecībā, kur tika izmantots smags roku darbs. Pēc garām darba stundām nebija spēka ne relaksēties, ne par kaut ko reflektēt. Sadedzinot 4000-5000 kaloriju dienā, ļoti gribas ēst. Tobrīd neēdu nekādu rūpnieciski apstrādātu ēdienu, un, liekas, nekad dzīvē neesmu bijis veselīgāks. Jā, es zaudēju svaru, kaut gan ēdu rekordlielos daudzumos. Pavisam viegli bija pievarēt 10 porcijas augļu un dārzeņu, daudz proteīna un ogļhidrātu. Es ēdu visu laiku. Un vēl – es tik labi gulēju!

Dzīvojot modernu pilsētnieku dzīvi, cilvēki nevar darboties fiziski tik aktīvi kā ļaudis pirms 100 gadiem. Arī gulēt tik dziļā miegā. Cilvēki ir izveidojuši citas sociālās struktūras un paradumus. Ko mēs 21.gadsimtā varam paņemt no viktoriānisma dzīvesstila? Varam mēģināt uzlabot pārtikas produktu uzturvērtību. Piedomāt ne tikai par vitamīniem un minerālvielām, tie man neliekas tik interesants aspekts, bet par svarīgākajām taukskābēm.

Cilvēki parasti zina: omega 6 taukskābes, kas ir augu eļļās, nav labas, bet omega 3 taukskābes, kas ir zivju eļļā un treknās zivīs, ir labas. Kā tās pareizi dozēt? Ēst zivis katru dienu? Pirkt omega 3 preparātus aptiekās?
Manuprāt, nav jākļūst neirotiskiem par omega 6. Lai gan, redzot milzīgo daudzumu cilvēku ar sliktu veselību, ir grūti par to nerunāt. Es negribu ieteikt nekādus produktus, tikai mudināt piedomāt par situāciju kopumā. Vairāk kustieties! Nesmēķējiet vai arī smēķējiet mazāk! Pārejiet no vodkas uz vīnu. Ēdiet nepārstrādātus produktus un mazāk ātro uzkodu! Vairāk augļu un dārzeņu. Tas ir pavisam vienkārši. Jūs dzīvojat mehāniskā, subsidētā pasaulē, bet varbūt varat lietot pilnvērtīgāku uzturu.

Lekcijā pieminējāt Somiju, kur 50.gados valsts līmenī tika nolemts parasto sāli aizstāt ar mineralizēto pansāli, kas acīmredzami uzlaboja sabiedrības veselību.
Tā ir brīnišķīga sabiedrības veselības iniciatīva, saukta par Ziemeļkarēlijas projektu. Šajā Somijas reģionā bija lielākais sirdstriekas gadījumu skaits pasaulē gan vīriešiem, gan sievietēm, un tas tika saistīts ar pastiprinātu sāls lietošanu.

Zinātnieki kopā ar Somijas veselības ministru panāca, ka visos komerciāli tirgotajos ēdienos ir jālieto pansāls. To var uzskatīt par antisāli: tas darbojas pretēji parastajam, nevis paaugstinot, bet samazinot asinsspiedienu. Ietekme uz kardiovaskulārajām saslimšanām, uz «nacionālo asinsspiedienu» bija iespaidīga, sirdstrieku daudzums samazinājās par 85%! Somi ir vieni no mūsdienu sabiedrības veselības čempioniem. Mainot nacionālo ēdienkarti, tika sasniegts daudz vairāk, nekā būtu izdevies ārstiem vai farmācijas industrijai.

Vai pansāls, kas garšo mazliet atšķirīgi no parastā sāls, tika pieņemts bez kritikas gan pārtikas ražotāju, gan cilvēku vidū? Latvijā bija masveida panika, ka varētu aizliegt tā dēvēto rupjo sāli, ko namamātes plaši izmanto konservēšanā. Lai arī mums ir negatīva sirds slimību statistika, sālīti un marinēti gurķi, sālītas sēnes Latvijā joprojām ir lielā cieņā.
Jā, arī Somijā pretojās šai idejai. Taču sabiedrības veselība bija nonākusi tādā strupceļā, ka izmaiņas bija jāpieņem. Un zinātniekiem izdevās izstrādāt ģeniālu pansāls formulu, tas garšo tik līdzīgi parastajam, ka atšķirību nevar pamanīt. Pat Helsinku McDonald’s gatavo hamburgerus ar šo sāli. Citās pasaules vietās viņiem neviens nespiež veikt izmaiņas.

Kā panākt, lai mūsdienu bērni ēstu augļus? Mana deviņus gadus vecā meita ziemā atsakās ēst apelsīnus, nemaz nerunājot par greipfrūtiem; vīrusu laikā neatliek nekas cits kā dot C vitamīnu ar upeņu garšu. Kad biju viņas vecumā, apelsīni, ko ziemā dabūjām varbūt tikai reizi, bija lielākais gardums.
Esmu dzimis 1950.gadā Skotijā, un arī manā bērnībā augļus dabūt nebija viegli. Atceros – Kanādas onkulis katrus Ziemassvētkus mums sūtīja ābolu kasti. Man likās, ka pasaulē nav nekā garšīgāka par Kanādas āboliem! Diemžēl mūsdienu bērnu garšas kārpiņas ir sabojājusi globālā pārtikas industrija, kas piedāvā vairāk un vairāk cukura. Bērniem kļūst grūti izvēlēties kādu citu ēdienu. Pārtikas industrija ir vainīga pie tā, ka ir tik milzīgs skaits hroniski slimu cilvēku attīstītajās sabiedrībās.

Produktus veikalā izvēlamies mēs paši, bet ir izjaukta arī sezonalitāte. Jau februārī sakārojas lielveikalos atrodamās Spānijas zemenes. Un zemeņu garša vasarā vairs nav nekas īpašs.
Globālisms lielo finansiālo spēlētāju peļņas vārdā izjauc sociālo kārtību mazās kopienās. Šīs problēmas ir tik nopietnas, ka tādi indivīdi kā es vai jūs neko nevar pasākt. Cilvēki tikai tad varēs atgūt savu dabas doto veselību, kad viņiem izdosies pamest pārtikas un farmācijas industriju radīto cietumu.

Pārmaiņas jau sāk notikt, visur pasaulē sazeļ zemnieku tirdziņi. Mazas sabiedrības darbojas labāk nekā lielas sistēmas, tam ir ekonomiska un ekoloģiska jēga. Ja sāksies enerģijas krīze, viss mainīsies vēl ievērojamāk. Lielais iedzīvotāju blīvums pilsētās ir iespējams tikai lētās enerģijas dēļ. Kad tā izbeigsies, nāksies atgriezties agrākajā stadijā, tā dēvētajā «tirgus pilsētā»: cilvēki atkal dzīvos ar pārtiku, kas būs saražota tādā attālumā, ko dienas laikā var sasniegt zirga mugurā. Es nesaku, ka mēs vēlreiz nokļūsim viduslaikos, tikai gribētu atrast veidu, kā dzīvot humānāk, attīstīt savu bioloģisko potenciālu tādā veidā, kā cilvēki to šodien vairs nevar izdarīt.

Kā pats risināt savas pārtikas dilemmas?
Es ceļoju tik daudz, ka man diemžēl bieži nākas ēst aviokompāniju pagatavoto ēdienu, kas nav sevišķi labs, it īpaši, ja nelido biznesa klasē. Dažkārt grafiks ir tik saspringts, ka vienīgais, ko nakts vidū varu dabūt, ir zemesrieksti viesnīcas bārā. Jā, es arī neēdu veselīgi. Cenšos to kompensēt ar plaša spektra uztura bagātinātājiem, no kuriem dažus pats esmu izveidojis. Vismaz tā es neiedzīvojos hroniskos iekaisumos, kas fundamentāli iespaidotu manu veselību.

Kad aiziešu pensijā, atgriezīšos zemnieku saimniecībā Zviedrijā, ko izveidoja mans tēvs, un audzēšu pats savu pārtiku. Gribu atkal piedzīvot dabisko dienas un nakts ritmu, pavasari, vasaru, rudeni un ziemu. Es pazīstu šo zemē sakņoto dzīvesveidu, es patiešām gaidu, kad atkal tā varēšu dzīvot.