Žurnāla rubrika: Cilvēki

Gaisma caur plaisu

Posted on septembris 14, 2016 by - Personība

Kā ceram risināt globālas problēmas, ja nespējam tikt galā ar vienu – tuvākā ievainošanu ģimenē. Par šo jautājumu līdzās daudziem citiem teologs Juris Rubenis domājis, rakstot grāmatu Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss

Mīlestība un attiecības kā pats svarīgākais jautājums, kas skar ikvienu cilvēku – tā Juris Rubenis pamato jaunās grāmatas izdošanu. Viņš vēlas dalīties pieredzē un pārdomās par delikātajiem attiecību jautājumiem, jo kādam tas var palīdzēt. 

Autora personīgais dosjē ir šāds: ar sievu Ingu kopā jau 35 gadus. Uzaudzinājis trīs bērnus. Sagaidījis sešus mazbērnus. Jau piecus gadus Rubenis ar ģimeni mīt Lūžņā Kurzemē, kur izveidojis kontemplatīvās meditācijas centru Elijas nams. Māca interesentiem pilnveidoties, atjaunot garīgos resursus, risināt izdegšanas problēmas.

Jaunajā grāmatā Rubenis runā arī par homoseksualitāti. Daudz vietas atvēlējis cilvēka seksualitātes jautājumiem. «Es domāju, ka mūsdienu pasaulē ir milzīgas problēmas atrast jēgpilnas attiecības ar savu ķermeniskumu,» viņš intervijā saka. «Cilvēki svārstās amplitūdā no tā, ka ķermenis tiek nicināts, līdz tam, ka ķermeni izolē no cilvēku veidojošā garīgā satura un visādi «uzlabo», it kā tādā veidā ķermenim un seksualitātei tiktu būtiski palīdzēts.» 

Pēc Rubeņa domām, mēs savu ķermeni varam respektēt un pagodināt, ja saskatām to kā daļu no mūsu psihofizioloģiskās būtības. Atrast draudzīgas, jēgpilnas attiecības ar savu ķemeni un līdz ar to seksualitāti ir ļoti nopietns uzdevums. «Mīlestība, attiecības, sekss. Vai varam iedomāties kaut vienu cilvēku, kam šie jautājumi varētu būt nesvarīgi?» jautā teologs. Grāmata būs pieejama lasītājiem grāmatnīcās un bibliotēkās no 20. septembra.

Kas jūs pašu visvairāk pārsteidz tuvās cilvēku attiecībās?
Divas lietas. Viena – cik mēs esam akli, cik maz redzam. Un otra – cik milzīgs potenciāls ir katrās attiecībās. Tas diemžēl reti tiek izmantots. Līdz zināmam brīdim mēs neredzam iespējas, kas ir deguna priekšā.

Kāpēc neredzam?
Tas saistīts ar mūsu attīstību. Esam ļoti centrēti uz sevi. Ja esam gatavi augt, kļūt vērīgāki, tad varam saredzēt ko vairāk par savu ego. Īstenībā visas garīgās tradīcijas ne tik daudz nodarbojas ar cilvēku morālu dresēšanu, kā cenšas pamodināt plašāku sevis redzējumu. Konfrontēt cilvēku ar to, ka viņa iekšpusē un ārpusē pasaule ir daudz lielāka, nekā pirmajā brīdī šķiet. Dzīve ir tā iekārtota, ka neviens no mums nevar nesastapties ar notikumiem, ko mēdz saukt par limināliem jeb sliekšņa notikumiem – tādiem, kas noliek tevi uz kants. Uz robežas. Jūties totāli bankrotējis ar līdzšinējiem priekšstatiem. Tas ne vienmēr automātiski nozīmē, ka ej tālāk attīstībā. Tāpat kā – nav taču tā, ka grūtības cilvēku vienmēr dara labāku, vai ne? Tas atkarīgs no tā, kādā perspektīvā esi gatavs darboties. Vai esi gatavs pārsniegt sevi. Vai arī nocietinies paštaisnībā.

Vai sevis pārvarēšana nav liels izaicinājums iepretim, piemēram, šādam skatījumam: dzīve ir īsa, lūkosim to nodzīvot pēc iespējas vieglāk!
Es domāju, ka šajā pasaulē nav absolūti nevienu attiecību, kurās nebūtu jāpārvar kādas grūtības. No vienas puses, triviāls, visiem labi zināms apgalvojums. Taču mēs uzvedamies tā, it kā vienīgā problēma būtu nopirkt gatavu lietošanas komplektu attiecībām – tad viss izdosies pats no sevis.

Attiecību dziļākais princips ir tāds, ka tās ir savstarpēji atklājošas un pašatklājošas. Katras attiecības nozīmē ne tikai atklāt kaut ko otrā cilvēkā, bet arī sevī. Arī daudz ko nepatīkamu. Citiem vārdiem, kamēr nedzīvoju ar otru cilvēku kopā, varu daudzko par sevi atļauties nezināt. Tiklīdz esmu blīvās, intensīvās attiecībās, es tieku nemitīgi atmaskots. Šī ir attiecību skaistā un arī grūtā puse. Attiecības mūs var stimulēt augt – tā ir skaistā puse. Bet grūtā ir tā, ka nevienam no mums tas nav patīkami. Kā saka mana skolotāja mūķene Pia Gīgere, attiecību dziļākā jēga ir savstarpēja iedvesmošana, dziedināšana, iepriecināšana. Pasaule ir sarežģīta, bet mēs varam censties dāvināt viens otram prieku.

Diskusiju par to, ka mēdz būt attiecības, kurās vienīgā izeja ir šķiršanās, nesen raisījis pat Romas pāvests. Vai jūs sacītu līdzīgi?
Tur, kur sakrājusies milzīga savstarpējo ievainojumu un rūgtuma nasta, ir jābūt perfektai personībai, lai to atrisinātu. Mēs lielākoties neesam perfektas personības. Vērtīgais, ko rāda Francisks, – viņš pieiet attiecību problēmu risināšanai no pastorālā skatpunkta, nevis doktrinālā. No doktrinālā var sacīt: šķirties ir slikti! To mēs visi zinām! Taču Franciska pieeja ir pastorāla – viņš vispirms redz dzīvus cilvēkus, kuriem ir bezjēdzīgi aizrādīt, «kāpēc jūs nedzīvojāt tā un tā!» Bezjēdzīgi, jo šobrīd viņi nonākuši tur, kur nonākuši.

Mēs visi izdarām kļūdas. Dziļi kristīgs risinājums ir tas, kas parāda, nevis kā cilvēkam Dievu sasniegt no pilnības (kas ir tikai prāta konstrukcija), bet kā sasniegt no tās nepilnīgās, kļūdainās, strupceļiem pilnās situācijas, kurā katrs atrodamies.

Ikkatrs, jūs gribat teikt, vai ne?
Jā, to ir ļoti svarīgi saprast – visi! Ja vien esam godīgi pret sevi, mums jāatzīst, ka pagātnē esam saņēmuši daudz ievainojumu, ievainojuši citus paši. Garīgums paredz, ka tu mācies to ieraudzīt. Garīguma dziļākā jēga ir ne tik daudz atrast statisku pilnību, bet atrast savu vietu lielajā esamības bildē saistībā ar visu, kas ir. No šī punkta var sākties pārmaiņas. Moralizējoši sprediķi nepalīdz. Vai tad pasaule nav pārpludināta ar tiem? Ja tie palīdzētu, mēs jau sen dzīvotu perfektā sabiedrībā. Svarīgāko savā dzīvē mēs iemācāmies nevis tad, kad visu darām pareizi, bet kad izdarām kaut ko nepareizi. 

Domāju – visa bibliskā tradīcijā ir tā fokusēta. Ja domājam par dziļo, piesātināto metaforu Bībeles sākumā: pirmajiem cilvēkiem, kuri krīt grēkā (ko var dažādi interpretēt un bieži interpretē vulgāri), tā norāda, ka visi cilvēki pasaulē kļūdās. Sākot ar pašiem pirmajiem! No vienas puses, tas ir mierinoši. No otras, rāda, kā no kļūdas vari nonākt pie atskārsmes un pārmaiņām. Citiem vārdiem, iekams neesi pakritis un sasities jeb pieredzējis sāpīgo un problemātisko dzīves pusi, tu kaut ko šajā dzīvē nesaproti. Sirds, kas ir bijusi ievainota, gandrīz vienmēr ir plašāka sirds nekā tā, kurai veicies paštaisni norobežoties un dzīvot «pareizās shēmas» ietvarā.

Vai tad nav otrādi – jo dziļāki ievainojumi, jo mazāka spēja veidot labas attiecības?
Mūsu ievainojumi var radīt lielus šķēršļus tālākajā dzīvē, ja tos neapzināmies. Uzdevums nav iedomāties, ka varam nodzīvot dzīvi bez ievainojumiem. Un tad tie pārējie, kuriem ir ievainojumi, justos slikti cilvēki – «redz, kā mums neizdevās!» Nē, mūsu uzdevums ir caur ievainojumiem nonākt pie dziļākiem savas esības pieredzes slāņiem. Kādā Leonarda Koena dziesmā ir šādi vārdi: visā ir plaisa, lūk, kā gaisma nonāk iekšā! No vienas puses, plaisa kaut ko sagrauj. No otras puses, tā var būt ceļš, pa kuru gaisma tevī nonāk. Vienmēr, ja cilvēki uzdrīkstas strādāt ar saviem ievainojumiem patiesi un atklāti, rodas iespēja kļūt nobriedušiem, labākiem. Ievainojumus, kurus nerisinām, mēs turpinām nodot tālāk, ievainojot citus.

Kā nonākt pie skaistām ilgtermiņa attiecībām?
Skaistas attiecības paredz intensīvu darbu. Vārds «darbs» saistībā ar attiecībām kaut kā nelīmējas. Mēs gribam baudīt. Tomēr šajā pasaulē neatradīsim nevienas puslīdz skaistas attiecības, kurās nebūtu ieguldīts liels darbs: daudz savstarpējas piedošanas. Arī pieņemšanas. Strādāšanas ar savām ēnas pusēm. Attiecības, kā viss šajā pasaulē, nav gatavā formā. Mēs visi esam negatavi, kad ieejam kādās attiecībās. Sākumā pat nezinām, ko tās nozīmē. Pamazām varam augt, nonākt pie aizvien jauniem attiecību līmeņiem, ļoti skaistiem. Varam neaugt. Tad vienā brīdī seklais attiecību modelis mums vairs nepatīk.

Tas, ka cilvēki attiecībās piedzīvo krīzes, nenozīmē, ka partneris ir nekam nederīgs. Ļoti iespējams, krīze signalizē: ir laiks pakāpties uz citu attiecību stadiju! Mīlestība prasa tev augt, tevī rodas pamatota neapmierinātības sajūta ar to, kas tev ir. Tev šķiet, ka mīlestība var būt kaut kas vairāk. Cilvēki, kuri piedzīvojuši attiecību krīzes, pazīst šo sajūtu: vai tiešām tas ir viss, ko var sniegt mīlestība? Atbilde: nē, tas nav viss! Kad neapmierinātības zvaniņš nozvana, ir laiks augt dziļumā un plašumā! Tā vietā var, protams, sapakot koferus, lūgt otram sapakot koferus un mēģināt atkal iet 1. klasē 30 gadu vecumā. Vēlreiz 40 gadu vecumā. Tad 50 gadu vecumā. Visu laiku sacīt: cilvēks nebija īstais! Aizbēgot no attiecībām tajā brīdī, kad tās sāk prasīt darbu, nozīmē, ka tu nekad neko neiemācies.

Ja ļaujamies sarūgtinājumam, vienā brīdī ikkatrās attiecībās var sasniegt neatgriezenisku punktu, kad pārlūst. Pēc tam kaut ko labot ir gandrīz neiespējami.

Vai jūsu ilggadējā mācītāja pieredzē ir gadījumi, kad par attiecību krīzi jāsaka – jā, šeit, visticamāk, vairs neko nevar labot?
Pastorālajam padomdevējam, līdzīgi kā psihologam, jāievēro noteikums: nepieņemt lēmumu otra cilvēka vietā. Ja sāc pieņemt lēmumus citu vietā, tu kļūsti par tiem atbildīgs. «Jūs man teicāt, ka jāšķiras!» Vai arī: «Jūs teicāt, ka jāprecas!» Mēs varam apspriest scenārijus, bet lēmumi par savu dzīvi jāpieņem katram pašam.

Esmu redzējis situācijas, kad, godīgi sakot, šķiršanās šķiet vienīgais jēgpilnais risinājums. Esmu arī redzējis, kāds milzīgs potenciāls ir divu cilvēku attiecībām, kas nonākušas krīzē, – būtu tikai vajadzīga neliela ego slieksnīša pārkāpšana. Taču cilvēki spītīgi negrib darīt neko un sagāž kaut ko fantastiski skaistu, kas varētu tapt, ja vien viņi pacenstos. Manuprāt, to gan saku uzmanīgi, vismaz pusi no šķirtajām laulībām varētu glābt. Ja cilvēki pacenstos tikt galā ar savu egoismu, vienkāršoto pasaules uztveri, kas liek otram teikt: tu esi vainīgs, mainies! Es negribu mainīties!

Ideāls cilvēks ir fikcija, tādu pasaulē nav. Visi esam attīstības procesā. Taču varam atrast dzīves partneri, ar kuru kopā augt, iedvesmoties. Palīdzēt atrast otro elpu, kad tas vajadzīgs. Tā ir lielākā attiecību vērtība. Domāju, ka visi cilvēki, mani ieskaitot, kuriem par savām attiecībām ir prieks, var sacīt: mans partneris vai partnere palīdzējis man veidoties par jēdzīgāku cilvēku. Esmu ļoti pateicīgs cilvēkam man blakus, ka viņš man kaut ko iemācījis, ļāvis atklāt, saprast. Jautājums – ko otrā cilvēkā meklēju? Objektu patērēšanai vai sastapšanos dvēseles līmenī.

Vai savā laulībā esat piedzīvojis krīzes, un ko jums pašam sevī bijis visgrūtāk mainīt?
Nav iespējamas nevienas attiecības bez krīzēm. Arī manās attiecībās tās bijušas. Tās vienmēr saistījušās ar to, ka ir nepamanīts un nepārstrādāts egocentrisms. Tam ir māka tik rafinēti paslēpties, ka gadiem vari nemanīt. Lielais uzdevums – attiecību krīzē saredzēt īstos cēloņus. Lai kādi tie būtu, vienmēr tajos līdzdalīgi esam mēs paši. Kad skatāmies uz kādām ilgām, skaistām attiecībām, tās nav iztikušas bez krīzēm. Taču krīzes ir pacietīgi, gudri risinātas. Nekad nav tā: tiem diviem jau no paša sākuma kaut kā veicās! Mēs, pārējie, te mokāmies, jo neesam satikuši īsto! Nē, tas ir stāsts par gatavību kaut ko darīt ar krīzēm.

Ja cilvēki apprecas 20 gadu vecumā, 30 gados tie ir jau pavisam citi cilvēki. 40 gadu vecumā – divi atkal citi cilvēki. Tas ienes attiecībās krīzes, un ir jautājums – vai augot pārrakstām šīs attiecības, atrodam jaunas motivācijas būt kopā, vai arī meklējam 1. klasi. Pirmās motivācijas vienmēr ir naivas. Pēc gadiem tās vairs nestrādā. Mums vairākas reizes mūžā sevi jāremotivē, kāpēc vēlamies būt kopā tieši ar šo cilvēku. Tie vienmēr ir ļoti trausli brīži. Taču ļoti vērtīgi.

Ja man jārunā par savu pieredzi, var likties pārsteidzoši, bet mūsu attiecības ar Ingu tagad ir neskaitāmas reizes skaistākas, nekā bija pirms 35 gadiem. Pilnīgi citi līmeņi, citi attiecību stāvi! Tas, protams, ir prasījis darbu no mums abiem. Es negribu, lai cilvēki domā: (ar kariķētu izmisumu) attiecības ir darbs, darbs, darbs! Tā tu mocīsies līdz kapa malai! Nē, šo darbu darīt ir vērts, jo tas aizved pie liela skaistuma otra cilvēka atklāšanā, pie cita līmeņa kopā būšanas, kas citādi nebūtu iespējama. Visas jomas vai, drīzāk, katram viena, kurā esam ieguldījuši grandiozu darbu, atnes mums izcilību. Līdzīgi ar attiecībām.

Vai, būdams meklētājs pēc dabas, neesat apsvēris mūka dzīvi?
Es neesmu izjutis šādu aicinājumu. Lai kādu dzīves modeli cilvēks izvēlētos – ģimenes attiecības vai celibāta attiecības, tas prasa vienlīdz lielu darbu. Ja cilvēks izvēlējies celibāta ceļu, seksualitāte jātransformē Dieva mīlestībā. Ja beigu beigās esi sarūgtināts mūks vai mūķene, dusmīgs uz visu pasauli, jēgas nav. Kādā vācu avīzē reiz lasīju interviju ar sirmu kristīgo mūku, un žurnālists jautāja tipiski – vai dzīvot celibātā nav grūti? Viņš skaisti atbildēja: tas nav grūtāk kā nodzīvot mūžu uzticības pilnās attiecībās ar vienu cilvēku.

Attiecības ar otru cilvēku man iemācījušas daudz labāk izprast sevi. To, ko vīrietim var iemācīt tikai sieviete – esības smalko pusi, dvēseles pusi. Vīrietis bieži vien «dzīvo galvā». Domāju, ka nebūtu kļuvis par tādu cilvēku, kāds esmu, ja man nebūtu šo attiecību.

Cilvēka seksualitātei grāmatā esat veltījis veselu nodaļu. Kāda ir tās loma, jūsuprāt?
Veselas 80 lappuses, kuras intervijā pārstāstīt būtu grūti! Mūsu seksualitāte var kļūt par nesēju aizvien smalkākai mīlestības valodai. Ja iemācāmies seksualitāti kā mīlestības valodas katalizatoru, no tās var izaugt tādi stāvi, par kādiem attiecību sākumā pat neiedomājamies. Seksualitāte cilvēka dzīvē var būt kas daudz skaistāks un grandiozāks, nekā pirmajā brīdī šķiet. Esmu vēlējies grāmatu uzrakstīt kā integrālu pasaules redzējumu. Nevis izspēlēt vienu aspektu pret citu cilvēkā. Vēlos pastāstīt, ka visam ir sava vieta cilvēkā un kādā veidā varam priecāties par saviem resursiem, izdzīvot visas savas iespējas gudrā mijiedarbībā. Tiklīdz izslēdz kādu daļu realitātes, rodas problēmas.

Kāda ir jūsu nostāja homoseksualitātes jautājumā? 
Vesela nodaļa manā grāmatā ir arī par to. Mūsdienās nevar runāt par attiecībām, apejot šo jautājumu. Mana nostāja ir šāda: es neesmu radījis citus cilvēkus. Neesmu pasaules autors. Šajā pasaulē ir arī homoseksuāli cilvēki. Tas ir dotums, ar kuru man pazemīgi jārēķinās. Pazemība ir ļoti vērtīga lieta cilvēka pasauluztverē – ka tu dzīvo nevis sava mazā ciematiņa robežās, bet redzi, ka pasaule ir daudzveidīga. Ir zināma jēga acīmredzot, kāpēc Dievs, kas šo pasauli radījis, to veidojis tik daudzveidīgu. 

Lielais izaicinājums mums visiem ir iekļaut citus viedokļus. Respektēt tos. Neuzskatīt, ka mans viedoklis ir vienīgais pareizais. Vieglākais ceļš jau vienmēr ir pateikt, esmu konservatīvs un turos pie savām vērtībām! Vai – esmu progresīvs! Tad varam tikai pakarot. Mēs šausmināmies par karu pasaulē, bet ikdienā nemaz necenšamies saprast citus cilvēkus. Līdzsvarojošu bildi uzturēt ir ļoti grūti, jo tu riskē nonākt pa vidu, kad tevi sit visi.

Kāpēc ir tik grūti citādi domājošos uzlūkot kā līdzvērtīgus? Es domāju – vispārīgi, mums visiem Latvijā.
Tas ir jautājums par to, kā komunicējam savas vērtības, kā vispār sarunājamies. Tāda ir matrica, kurā dzīvojam. Karojoša. Mums jāaug. Ja neaugsim, vienmēr būs tā, ka vieni ar augstprātību skatīsies uz citiem kā uz muļķiem, bet otri uz pirmajiem – kā svētuma, visu vērtību sagrāvējiem, pret kuriem vēl jānotur pēdējais bastions. Tad jau nav, par ko runāties, – ne reliģiskā, ne sabiedriski politiskā diskursā.

Noslēgumā jokojot, kurš ir vērtīgais un kurš – mazvērtīgais dzimums? Latvijā, piemēram, sievietes nedrīkst kļūt par mācītājām.
Grāmatā esmu mēģinājis parādīt, ka katram dzimumam vēsturiski bijuši savi izaicinājumi un nastas, bet mums kopā ir lielas iespējas. Mans skolotājs jezuītu mūks Nikolass Brančens saka: kari pasaulē beigsies, kad beigsies karš starp vīrieti un sievieti. Pirmajā brīdī varētu likties dīvains apgalvojums! Taču ieklausieties: kas ir visi pasaules kari iepretim tam, kā mēs diendienā spējam ievainot un pazemot cits citu ģimenē. Kā mēs planētai mieru nodrošināsim, sēžoties pie sarunu galda pēc tam, kad mājās esam izkarojušies ar tuvākajiem cilvēkiem? Tāpēc būtu ļoti svarīgi atrast mieru attiecībās, esot atšķirīgiem. Mācīties pieņemt atšķirīgo. Augt caur to.

Siers ar miziņu

Posted on septembris 14, 2016 by - Veiksme

Soira sieri ir novērtēti un pieprasīti. Inga Āriņa-Vilne ir viena no retajiem Latvijā, kas taisa kamambēru, brī un citus mīkstos, nogatavinātos sierus

Gluži kā Kārļa Skalbes pasakā Kaķīša dzirnavas – runcis saimnieko durvju priekšā, tikai te nemaļ riekstu gaņģi. Siernīcas Soira plauktos ir koši balta mocarella un pilnmēness izskata cienīgi cietā siera rituļi. «Zigis te uzturas legāli, PVD ir informēts,» runci aizstāv Inga Āriņa-Vilne, siernīcas Soira īpašniece. Zigis esot tik gudrs, ka ražotnē neiet. Rāmi guļ ierādītajā vietā. Kaķis pieklīdis pavisam plušķains, un Inga viņu aiznesusi uz tuvējo veterināro klīniku – Soiras sieri iekārtojušies baltā ķieģeļu ēkā, kādu gabalu aiz Ādažu centra. 

«Ir mums te par šauru, meklējam jaunas telpas,» saka Inga. Nesen ciemojušies franči un nav sapratuši, kā tas iespējams, ka Soira negatavo katru siera šķirni citā zālē. «Nebijām domājuši, ka būs tāds pieprasījums, tāpēc sākām pieticīgākās telpās,» stāsta Inga. Soira joprojām skaitās mājražotāji, taču pasūtījumu apjoms tā pieaug, ka būs vien jākļūst par ražotājiem.

Pameta darbu IT

Ideja par siera taisīšanu Ingai radusies 2012. gadā beigās. Pēc izglītības mediķe, desmit gadus nostrādājusi IT uzņēmumā par sabiedrisko attiecību vadītāju, viņa gribējusi kaut ko dzīvē mainīt. Tas sakritis ar trešā bērna piedzimšanu. Inga izdomājusi, ka varētu taisīt sieru, jo tas pašai ļoti garšo. Latvijā tolaik neviens netaisīja nogatavinātus sierus ar ēdamām miziņām, piemēram, kamambēru. Tāpēc Inga nolēmusi tādus taisīt pati. Sākusi lasīt par to. Amerikas siera darītāju forumos varējusi atrast daudz noderīga. 

Tad Inga padzirdējusi par semināru, ko rīko SIA Neo – uzņēmums, kas tirgo pārtikas piedevas, arī ierauga baktērijas. «Tas bija tieši piena krīzes laikā, kad piensaimnieki uz Rīgu brauca ar zārkiem un govju galvām un tika piedāvāti dažādi alternatīvi veidi, ko ar pienu darīt,» Inga atceras. Viņa painteresējusies par semināru, tas diemžēl jau bija beidzies. Taču atsaucīga pārtikas tehnoloģe viņai tomēr pastāstījusi, kā iedalās baktērijas, kā piens sarec. Tik maz, cik Ingai vajadzējis, baktēriju nopirkt nevarēja. Jo Neo ir vairumtirgotāji. Tāpēc vajadzējis piemesties pie lielsaimniekiem, kas iepērk daudz.

Siera eksperimentus Inga veikusi mājās. Vispirms nopirkusi veikalā tīrkultūru, jo tajā dzīvo mikroorganismi, un pētījusi sarecēšanas procesu. Pirmais siers, ko pati pagatavojusi, bijis queso blanco jeb fromage blanc – svaigais siers, kas pēc izskata līdzīgs krēmsieram un labi garšo uz maizes. Ingas virtuvē sieru tapis aizvien vairāk, un apkārtējie tos slavējuši. Inga sākusi domāt par pārdošanu. Aizbraukusi tirgoties uz Kalnciema ielas tirdziņu. Atgriezusies mājās tukšām rokām. Tātad cilvēkiem garšo. Aizbraukusi vēlreiz. Sieru pagaršojis Mārtiņš Rītiņš. Saslavējis, piedāvājis sadarboties. Tagad Soira «atsaucas» pēc šefpavāra vajadzības: vai tā būtu veģetāriešu lutināšana ar fetu un krēmīgo jogurtu, vai īpaši banketi un saviesīgas vakariņas.

«Daudzi teica: ko tu! Pilni veikalu plaukti siera! Priekš kam! Neražojiet sieru, tas nav nopietni,» atceras Inga. Sākumā, protams, vajag paškritikas devu, un produkts pamatīgi jāiztestē. Pārliecību par to, ka tas ir labs, jāiegūst ar savām rokām un galvu.

Sieru gatavot gribējusi arī Ingas draudzene Ilona Lipe, kas strādāja par programmētāju. Arī Ingas lielais dēls Toms, kurš aizraujas ar hiphopu un zināms ar segvārdu Tablis, bijis par to, ka mammai jārauj augšā sava siernīca. «Daudz palīdzēja radi, draugi. Atbalstīja finansiāli, morāli, praktiski,» Inga stāsta, ka ražotni remontējis vīra brālis. Sienas krāsotas ar antiseptisko krāsu, pielikta speciāla lampa, kuras karstums nonāvē kukaiņus. «Vasarā tā ir problēma, mušas gāžas iekšā ka nu.»

Atrast nosaukumu nav bijis grūti. «Latvijā populāri meklēt saknes muižās un pie hercogiem, taču man rados nekā tāda nav. Mēs esam Ādažos, un visās vietās, kam izskaņā ir -aži, agrāk dzīvojuši Vidzemes lībieši, tāpēc soira – lībiski siers.»

Kāpēc Soirai nav savas mājaslapas, tikai profils feisbukā? Inga pasmaida – tā jau runājot, ka 80% no pārdošanas mūsdienās ir mārketings, taču viņa tā nedomā. «Neviens cits labu sieru neuztaisīs, ja ne mēs paši.» Mārketings ir svarīgs, bet visam jābūt līdzsvarā: prioritāte ir ražošana, kvalitātes uzturēšana.

Strādā baktērijas

Kad Toms ienes piena muciņas, Inga saka: «Saprotu, kāpec slavenākie siera meistari ir vīrieši, jo ik dienu sanāk diezgan liela cilāšana.» Pienam Toms brauc pakaļ uz divām saimniecībām netālu no Mālpils. Abas drīz iegūs bioloģisko sertifikātu. Taču Soiras sieri nav bioloģiskie. Par savu govju saimniecību Inga nedomā, lai arī dzirdējusi šādus ieteikumus. «Pa kuru laiku iešu pie govīm? Franči smuki kooperējas – manā ģimenes saimniecībā govis, tavā – sieri.»

Siera vārīšana ilgst aptuveni astoņas stundas. Tas notiek tā: pienā ieliek ieraugu, kas faktiski ir baktērijas, un pievieno fermentu, kas sarecina, baktērijas pārstrādā piena cukurus, visu maisot un uzturot konkrētu temperatūru, veidojas siers. Garša un raksturs sieram rodas, pirmkārt, no pagatavošanas procesa, otrkārt, no karsēšanas temperatūras. Neviena no siera sagatavēm nav uzsildīta vairāk par 38 grādiem. Augstākā temperatūrā var nomirt baktērijas, kas sieru veido. Tas, kādā temperatūrā sieru gatavo, būtiski izmaina garšu. «Man tas patīk. Viens grāds vairāk, un jau cits siers. Ļoti interesants produkts.»  

Lai noteiktu precīzu temperatūru, ir vajadzīgi labi mērinstrumenti. Soiras pirmsākumos Inga iepirkusi tos, kurus varējusi atļauties. Vajadzējis daudz, jo arī trauku ar pienu bijis daudz. Tagad viņa pērk tikai dārgus un sertificētus instrumentus, jo tas attaisnojas – rāda precīzi. «Citādi ilgi varēja domāt, kāpēc viens siers ir labs, bet otrs ne tik ļoti,» Inga atceras. Tikmēr Toms ir paņēmis rokās vienu siera rituli un skatās uz tā sāniem. Tajā ir iespiesti cipariņi, lai zinātu, kad siers gatavots. «Attaisi, pagaršosim,» Inga mudina. «Ir labs!» novērtē Toms. «Vai ne? Miziņa tāda neizskatās, bet ir labs,» Inga piebilst. «Sākumā šim sieram nebija tik apaļa garša, tagad ir ļoti laba,» Toms saka mammai.

Siera miziņa ir ēdama, un tā attīstās dabiskā veidā. Kad siers gatavs, to apmērcē sālsūdenī vai kaņepju eļļā, un liek gatavināties. Cietie sieri ceļo uz pagrabu ārpus Soiras telpām un gatavinās no trim mēnešiem līdz pat gadam. Ik pa laikam jāaprauga, kā tie dzīvo – ar birstīti jānokasa liekais pelējums un jāiesmērē ar eļļu vai sālsūdeni, lai veidojas dabiskā aizsargkārta. Kamambēra gatavināšanai vajag vismaz 21 dienu, fetai sālījumā jāpadzīvo 10 dienas un tad var glabāt gandrīz vai gadu.

Slavē franči

Pašlaik Soirā tiek taisīti 16 sieri. Lielais ceplis un Mazie torņi ir divi no astoņu veidu cietajiem sieriem. Divu veidu svaigie sieri – svaigais presētais un mocarella. Un seši mīkstie un nogatavinātie sieri, piemēram, kamambērs un pelnu siers, kas gatavinājies trīs nedēļas un apkaisīts ar biopelniem no Francijas.

Baktērijas Soira lielākoties iepērkot no Francijas. Fetai un mocarellai – no Itālijas. Šo to pērkot arī Latvijā. Soirā tās glabājas ledusskapī mīnus 20 grādos. Guļ. Gaida savu kārtu mosties un strādāt. «Mēs te esam viens otram uz galvas, un baktērijām tas nepatīk. Nevar tā, ka Ilona ar vienām baktērijām taisa vienu sieru un Toms atnāk ar citām, piemēram, «tīģerīšiem». Mēs liekam baktērijām segvārdus, jo dažas ir agresīvas. Ir jāsalāgo baktēriju tipi un laiki, kad kuru sieru taisa.» 

Stāstu Ingai, ka slavenajā Cambremer ciematā Francijā pabiju pavisam ne tik sterilā siernīcā kā Soira. «Jā, es arī redzēju tādu nogatavināšanas kameru, ka mūsu PVD inspektori apkristu. Viss tur bija aizpelējis. Saimniece teica, ka nomazgājot ar sālsūdeni un ir labi.» Frančiem galvenā ir siera kvalitāte. Ja vietējie kontrolieri redz, ka neesi pārģērbies, var rasties šaubas par siera kvalitāti. Pārbauda to. Ja analīzes rāda, ka sieram viss labi, tad nepiesienas vienkārši apģērbam. Latvijā nedrīkst pienu nest cauri telpai, kurā tirgo sieru. «Mēs sterilizējam, ražotnē ejam speciālā apģērbā, lai arī mājražotājiem neviens neprasa pārģērbties.»

Pircēju iecienītākie ir brī un kamambēra tipa sieri, arī mocarella. Vasarā Soiras veikaliņā viesi uzjautrinās, ka gribas arī vīnu klāt pie siera. Ir bijuši pat tādi, kas aizskrien pakaļ uz tuvējo veikalu, jo alkohola licences Soirai nav. Arī frančiem latviešu taisītais siers garšojot. Ciemos bijuši siernieki no Burgundijas, restorāna īpašnieki. «Pirms gada viņi uzaicināja ciemos, un devāmies siera tūrē. Viens mums ļoti iekrita sirdī,» Inga rāda uz uzpirksteņa lieluma sieru. Tas ir pasaulē mazākais siers. Kā uzkoda. Siers tā iepatikās, ka Inga un Ilona aizbrauca uz Franciju un mazo siera ražotņu aprīkojuma veikalā nopirka sieriņu formas. Pašas piemeklējušas recepti. Lai to uztaisīsu, vajag nedēļu, un jāgatavina vēl vairākas dienas. «Šovasar tie paši franči pagaršoja un smejās, ka esam bīstama kompānija, jo sanāk labāk nekā Francijā.» Arī Mārtiņam Rītiņam ļoti garšojot.

Pieprasījums pieaug

Kas šajā biznesā ir cietā garoza? Inga domā. «Mums iet labi! Ar PVD tiekam galā, ir labas inspektores.» Toms papildina: «Man reizēm grūti ir apkalpot klientus, kuri ne vella nezina par sieru, bet viņiem ir viedoklis.» Inga papildina: «Reti jau tādi uzrodas. Nav runa, ka neesam atvērti tam, ka cilvēks padalās ar pieredzi vai viedokli, bet šie gadījumi ir tādi, kas robežojas ar ignoranci un nicinājumu.»

Par garozu un grūto pusi var dēvēt arī to, ka Soira savus miziņsierus nespēj saražot atbilstoši pieprasījumam. «Vajadzētu būt tā, lai klientam nav jāatsaka. Nepatīkama sajūta, ka nespēju iedot divus kilogramus siera, bet tikai vienu. Mūsu atbildība ir izdarīt, lai tā nebūtu.»

Pieprasījums ir tik liels tepat Latvijā, ka par eksportu viņi nedomājot, kamēr nav ražotnes. Turklāt – lai eksportētu, vajag ražošanas atzīšanu. Soira ir mājražotāji. «Neesam pieķērušies šim biznesam tā, ka ne uz priekšu, ne atpakaļ. Pirmos trīs gadus karājāmies uz draugu un radu finansējuma, ir jāiemācās nopelnīt ar to. Kas zina, ko tālāk darīsim,» Inga atbild uz jautājumu, kad plānota lielāka ražotne. Pagaidām viņa vēlas atrast tikai lielākas telpas. Un, protams, arī darbiniekus. To, ka siers latviešus interesē, viņa zina. Inga ir vadījusi siera darināšanas meistarklases, labprāt ļauj ielūkoties savā siernīcā. Vieni skolēni jau izauguši līdz savam gatavinātajam sieram – Rehtšprehera siers, ko ražo zemnieku saimniecība Maurloki no Lēdurgas. Siers jau nopērkams veikalos.

Trešdienas Soirā ir īpašas. Vismaz runcim Zigim noteikti. Viņš zina, ka pulksten divos Toms sāks taisīt mocarellu. Kaķis pieceļas, izstaipās, aplaizās un vēro puisi. Gaida gabaliņu. «Zigi, tu esi te noēdies smags! Seši kilogrami varētu būt, kā tāds lielais siera ritulis,» Inga smejas, paņēmusi kaķi klēpī.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Siers ir ļoti interesants produkts. Un mums ir ambīcijas radīt labāko.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Pirmsākumos iegādājāmies lētus mērinstrumentus, taču tie nebija gana precīzi. Tagad lietojam tikai sertificētus instrumentus.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Atrast balansu starp latviešu pelēko kautrīgumu un nepamatotu pašpārliecinātību.

Vita Ozerinska, gatavo ziedūdeņus

Posted on septembris 7, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Šovakar mēs kritīsim samtenēs, – saka Vita un aicina pievienoties uz pirti. Pēc tās pieņemšot ziedu kūri. Un ziedu Vitas mājās netrūkst. Viņas mamma Zenta Skrastiņa ir pazīstama daiļdārzniece un Burtnieku centrā izveidojusi oāzi vairāk nekā hektāra platībā: smaržīgu rožu krūmi mijas ar daudziem nepazīstamiem ziediem. «Tā ir aiva,» iepazīstina Vita un stāsta par cidonijai līdzīgo augli. «Re, parastā čīkstene jeb ķirurgs bez naža. Kad ir pušums – noņem nost lapas virskārtu, kas līdzīga plēvei, un liek virsū.» Vita pasniedz kādu sārtu augli un iesaka pagaršot tā mizu. Garda. Tā esot sešputekšņlapu pēdlape. «Bet tā ir fitolaka. Labi noņem locītavu sāpes. Cilvēki gados mēdz uz nakti lapas salikt ap ķermeni un no rīta pamostas bez sāpēm,» saka Vita un piebilst, ka fitolaka gan neko neizārstē, tikai uz brīdi noņem sāpes. Vaicāju, vai plūškoks ir tik labs, kā daudzi slavē? «Jā. Stiprina imunitāti.» Vitas taisīto eliksīru no melnā plūškoka ogām dēls atzinis par tikpat uzmundrinošu kā kafija. «Daba par visu ir parūpējusies. Koks paceļ zarus, un saules enerģija krīt tam pāri. Nevajag kā mums – skriet uz veikalu pakaļ pārtikai.»

Dārzs ir mammas Zentas mūža darbs. Skrastiņas kundze tajā joprojām darbojas, lai arī ir pensijas gados. Vita viņai palīdz. Un taisa hidrolātus jeb ziedūdeņus – salasa ziedu galviņas, liek speciālā ierīcē un ar tvaiku destilē. Ziedūdeņus var taisīt arī no visa auga, skujām. Hidrolātu radīšana nav izplatīta nodarbošanās, un Latvijā ir tikai dažas dāmas, kuras to prot.

Vita citu pēc citas sniedz pasmaržot pudelītes: baltegle, vērmeles, baziliks, ceriņi. Ziedūdeņus lieto ārīgi. Piemēram, uzpūš uz sejas un ķermeņa, tādējādi to atsvaidzinot un mitrinot.

Ar ziedūdeņu radīšanu Vita sāka nodarboties krustmātes iedvesmota. «Esmu no cilvēkiem, kam visu patīk darīt pašiem: pati aužu, pati šuju, pati taisu kokli. Pati, pati, pati. Esmu nenormāls darbaholiķis.» Vita var stundām ilgi lasīt ziedu galviņas, destilēt un taisīt ziedūdeņus. Viņa taisa arī eliksīrus. Tā ir kā sīrupa vārīšana: savāktus svaigus ziedus vai lapas pārlej ar cukura sīrupu un notur, pēc tam pievieno citronu. Izvilkums no bērzu lapām garšo ļoti labi. «Tajā ir daudz C vitamīna. No Latvijā augošajiem augiem vēl daudz ir mārrutkos un pienenēs.» Vita piedāvā pagaršot kādu sinepju krāsas masu. Tie esot priežu putekšņi ar medu. «Savākt putekšņus nav vienkārši. Jāpurina. Nesen to darīju. Pēc tam biju zaļa, mati zaļi, un tobrīd es vēl biju plika, pa taisno no pirts.»

Ambaiņa gravitācijas lauks

Posted on septembris 7, 2016 by - Personības

Teorētiskās datorzinātnes grands Andris Ambainis vilina uz Latviju desmitiem izcilu jauno zinātnieku no visas pasaules. Viņi ir gatavi traukties tūkstošiem kilometru, lai vietā, kas līdz šim zinātnes kartē iezīmēta neizteiksmīgā tonī, gūtu iespēju strādāt pasaulslavenā pētnieka vadībā

Matemātiķis Andris Ambainis iebridis mežā. Viņš bruņojies ar nazi, grozu un… ilustratīvu grāmatu. Ne tāpēc, ka neatšķir ēdamās sēnes no indīgajām. Uz mežu viņš devies ar saviem pēcdoktorantūras pētniekiem. Viņu vidū ir ārzemnieki, kas sēņo pirmo reizi mūžā. Katru atrasto dabas velti viņi paceļ no zemes un nes pie Ambaiņa, lai kopīgi skatītos grāmatā.

«Tas bija varen jautri,» iesmejas indietis Ašutošs un viņam piebalso brazīliete Raklīna. Vienīgi no ērcēm bijis mazliet bail. Par laimi, tie ir vienīgie mošķi, kas Latvijas mežos var sagādāt nepatikšanas. Ašutošs gan izmanto sarunas tēmu, lai pārbaudītu citas bažas. Sejā ievilcis satraukuma rievu, viņš stāsta, kā devies jūrā peldēt. Uz rokas nosēdies liels lidojošs kukainis. Kur iekodis, tur liela pumpa. Dunduri. Tie nekaitē, mierinu indieti.

Kad akadēmiskie izcilnieki pabeidz studijas doktorantūrā un vēlas virzīt tālāk savu zinātnieka karjeru, viņi sāk pēcdoktorantūras pētniecību kāda pieredzējuša zinātnieka vadībā. Tāda grupa ar trim vietējiem un trim ārzemju pētniekiem ir arī Latvijas brīnišķajam prātam Andrim Ambainim. Tiklīdz atbrīvojas kāda vieta, Ambainis izsludina konkursu. Cīkstēšanās ir liela, parasti piesakās 20-25 kandidāti. Tie ir jaunie zinātnieki ar pamatotām cerībām uz veiksmīgu karjeru. Jau savā nelielajā vecumā viņiem izdevies sakrāt pietiekami daudz Google Scholar H indeksa punktu, kas rāda, cik bieži citētas viņu zinātnieka publikācijas. Karjeras laikā šis skaitlis aug. Piemēram, amerikānis Toms Vons jau sakrājis septiņus punktus, Ašutošs Rajs – piecus, Raklīna Santusa – četrus. Tas nav daudz, ja salīdzina ar teorētiskās matemātikas zvaigzni Andri Ambaini, kura grozā ir jau 37 punkti, bet jāņem vērā, ka viduvējam profesoram Latvijā tas ir zem pieci.

Kvantu skaitītāji

Ašutošam bija divas iespējas – doties uz Parīzi vai Rīgu. Viņa doktora darba vadītājs ieteica: «Iespējams, Parīze tavā CV izskatīsies daudzsološi, bet daudz svarīgāk ir tas, ar ko kopā strādāsi. Andri Ambaini zina visi.» Indietis pieņēmis lēmumu doties uz Latviju.

Pētnieks dzimis Indijas pilsētā Mau. «Tas ir mazs ciems netālu no Vārānasī,» tā viņš paskaidro par pilsētu, kurā dzīvo vairāk nekā divi miljoni iedzīvotāju. Ašutošs nedaudz satraucas, ieraugot fotogrāfu ar kameru. Bārdu viņš skuj tikai reizi nedēļā – sestdienā. Bet mēs satiekamies dienu pirms tam. Nedēļu garie bārdas rugāji gan nespēj nomākt laipnību, kas atsaucīgajam indietim ierakstīta sejas vaibstos.

Pirms diviem gadiem viņš ieradās Rīgā kopā ar sievu. Toreiz abi cerēja arī viņai šeit atrast pētnieka vietu ģeologu vidū. Viņa specializējusies Himalaju kalnu izpētē, un tas labas izredzes nesolīja. «Rīgā arī ir ģeologi, bet viņus vairāk interesē jūra,» Ašutošs kautrīgi pasmīn, kad pajokoju par Latvijas augstāko kalnu Gaiziņu.

Sievai piedāvāts labs darbs kādā Indijas augstskolā, tāpēc pirms aptuveni gada viņa devās prom. 

Kopš tā laika viņa ir veikusi sešus ceļojumus uz Latviju, bet Ašutošs piecus ar pusi uz Indiju. «Kad atgriezīšos pavisam, skaitlis būs apaļš,» viņš paskaidro.

Ašutošs ir kvantu fiziķis. Nav viegli saprast, par ko viņš runā, kad skaidro man kvantu nelokalitāti un to, kā nesaistīti elektroni var cits citu ietekmēt. Viņš nedaudz vienkāršo stāstījumu. Kvantu nelokalitāti var izmantot kriptogrāfijā, lai izveidotu pilnīgi drošu «atslēgu». Šifrējot ar parastajiem datoriem, «atslēga» ir tikai tik droša, cik grūti to «uzlauzt». Absolūtas drošības nav. Kvantu datori to varētu mainīt. «Atslēgu varēs uzlauzt tikai tad, ja pati kvantu mehānika tiks salauzta. Ja teorija tiks apgāzta,» aizrāvies stāsta Ašutošs. Drīz jābūt gataviem pirmajiem kvantu datoriem, «teorija ir zināma, palicis tikai tehnoloģiskais izaicinājums», zinātnieks ir iededzies.

Savu līdz šim paveikto zinātnē viņš vērtē pieticīgi. «Neesmu publicējis rakstu, kas mani padarītu slavenu. Andris ir. Slava ir,» jaunais zinātnieks piemin Andri Ambaini un arī otru Latvijā pazīstamo zinātnieku Vjačeslavu Kaščejevu. Tomēr Ašutošs ir racionāls – ja sevi salīdzina ar izcilajiem zinātniekiem, sasniegumi ir necili, bet, ja ar tādiem pašiem pēcdoktorantūras pētniekiem, – nav tik slikti. «Pēc diviem gadiem, cerams, veikšu kādu nozīmīgu atklājumu,» viņš rēķina.

Arī Raklīna ir pieticīga par saviem sasniegumiem. Dzimusi nelielā Brazīlijas pilsētiņā Asu, pēc doktora grāda datorzinātnē viņa devās uz Petropolisas pilsētu, kas atrodas netālu no Rio. 2012. gadā pirmo reizi aizbrauca uz ārzemēm. Studentu apmaiņas programmā viņai radās iespēja atlidot uz Latviju. Raklīna bija lasījusi Ambaiņa rakstus, sajūsminājusies par viņa atklājumiem – Latvija šķita loģiska izvēle. Pēc trim gadiem viņa atgriezās. Mīlestība pret kvantu skaitļošanu bija tikai daļējs iemesls. Būtiskāka tomēr bija mīlestība pret kādu Latvijas programmētāju, kurā meitene ieskatījās apmaiņas programmas laikā. Viņa atgriezās uz pēcdoktorantūras pētniecību, spēja iekļūt Ambaiņa grupā un nu Latviju uzlūko kā vietu, kur varētu palikt arī nākotnē. Kamēr Brazīlijā plosās korupcija un Zikas vīruss, tā Raklīnai šķiet prātīga izvēle.

Smaidīgā un aktīvā brazīliete pēta kvantu klejošanu. Viņas darbadienu veido algoritmu sastādīšana un pētīšana. Kvantu klejošana var krietni paātrināt meklēšanas procesu. Ja gribi atrast kādu konkrētu lietu datubāzē, parastajam datoram vajadzīgs krietns sprīdis laika. Ja izmantotu kvantu klejošanu, būtu daudz ātrāk, zinātniece skaidro un pati iesmejas: «To grūti izskaidrot.»

Līdzīgai problēmai pievērsies arī ķīniešu izcelsmes amerikānis Toms Vons. Viņš pēc divus gadus ilgas dzīves Rīgā ir atgriezies ASV, tāpēc sazinos ar zinātnieku Skype. Savu pētniecisko darbu Toms turpina Ostinas Universitātē Teksasā.

Sākot studijas, viņš gribēja kļūt par matemātikas skolotāju. Dzīve gan visu sakārtoja citādi. Pirms maģistrantūras puisis gadu pasniedza matemātiku vidusskolēniem ar mācīšanās problēmām. Tie lielākoties bija bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Ja viņš kādreiz izlemtu atgriezties skolā, strādāt gribētu tieši ar šādiem jauniešiem. Tie, kuriem padodas matemātika, iemācīsies mācību vielu, lai vai kāds būtu skolotājs. Bet skolēniem, kuriem ir grūtības, skolotāja nozīme ir liela. Vari iedvesmot vai nogremdēt, nopietni saka Toms.

Izaicinājums viņu pirms diviem gadiem atveda arī uz Latviju. «Varēju doties uz jebkuru no ASV labākajām augstskolām. Latvija nešķita pašsaprotama izvēle,» draugu un paziņu neizpratni atceras Toms. «Ja es dotos uz ASV universitāti, visticamāk, izdarītu labu darbu, bet visā visumā universitāte būtu to izdarījusi arī bez manis. Lai arī kāds būtu mans pienesums Latvijas zinātnē, tas radītu lielāku ietekmi. Izrādījās gan, ka Latvijā ir vairāki izcili zinātnieki, ne tikai Andris. To pirms braukšanas es nezināju,» par sevi pasmīkņā Toms.

«Andris atgriezās Latvijā, lai ar savu darbu radītu pārmaiņas. Viņš būtu varējis bez piepūles dabūt darbu labākajās ASV universitātēs, ja vien gribētu. Bet viņš nolēma atgriezties Latvijā. Viņš ir izcils zinātnieks un lielisks cilvēks, tāpēc man ļoti gribējās viņu iepazīt,» stāsta Toms.

Vērtīgākais, ko pēc divu gadu dzīves Latvijā pētnieks pārvedis sev līdzi, ir labāka izpratne par sevi un pasauli. «Es biju šai pasaulē, kad krita Berlīnes mūris, sabruka PSRS. Esmu par to mācījies skolā. Taču tas nekad nebija mani skāris personīgi.»

Pēc pirmā nodzīvotā gada Latvijā šurp pārvācās arī Toma sieva. Viņa ir grāmatvede starptautiskā auditoru firmā. Darbu Latvijā gan viņa nevarēja turpināt, jo bija nepieciešamas latviešu un krievu valodas zināšanas. Tā vietā viņa sāka nodarboties ar brīvprātīgo darbu. Abi ir ticīgi cilvēki, tāpēc apmeklēja dievkalpojumus Mežciema starptautiskajā baptistu baznīcā. Kopā ar draudzi viņi palīdzēja kādai sīriešu bēgļu ģimenei izveidot interneta veikalu. Habibi Jewelry tagad var nopirkt sīriešu veidotās zeltlietas un sudrablietas, izdaiļotas ar Latvijas dzintaru. Viņi iesaistījās arī organizācijā Freedom 61. Centās palīdzēt sievietēm, kas cietušas no prostitūcijas. «Andris mani bija iedvesmojis radīt pārmaiņas,» tā vēlmi palīdzēt citiem paskaidro Toms.

«Viņš nekad nenoniecina tavas idejas. Pat tad, ja tās ir mazas, trakas vai nepareizas,» par darbu Ambaiņa vadībā stāsta Ašutošs. Lai gan zinātnieks ir aizņemts un strādā ar patiesi sarežģītām problēmām, viņš vienmēr atrodot laiku, lai parunātu ar saviem pētniekiem, palīdzētu. «Pēc sarunas ar Andri idejas vienmēr izmainās. Viņš palīdz tās attīstīt, iedrošina mūs,» klāsta Ašutošs.

Lai palīdzētu jaunajiem virzīties uz augšu, Ambainis rosina viņus rakstīt zinātnisko rakstu recenzijas, doties uz starptautiskām konferencēm. «Mūsu darbā rutīnas nav. Katru nedēļu satiekamies, lai pārrunātu savus atklājumus. Dažreiz tik ļoti aizraujos, ka strādāju visu nakti,» atklāj indietis.

Viss tik kluss, viss tik tuvu

Visiem trim zinātniekiem dzīve Latvijā sākās ar pārsteigumu. Raklīna atceras, kā pirmajā dienā Rīgā uz ielas redzējusi zagli ar sieviešu somiņu rokā bēgam no policista. Nākamajā dienā tramvajā bija sakāvušies divi iereibuši vīrieši. Kādu citu dienu pie viņas dzīvokļa durvīm Ķengaragā pēc pusnakts klauvējušies vīrieši, saukuši, ka ir no policijas. Labi, ka latviešu un portugāļu valodā vārds «policija» skan līdzīgi. Kaimiņi bija vēlu trokšņojuši, citi izsaukuši policiju, bet likumsargi kļūdas dēļ klauvējušies pie viņas durvīm. «Par spīti tam, Latvijā jūtos ļoti droši, daudz drošāk nekā Brazīlijā,» saka kvantu matemātiķe. Te viņa iemācījusies gan slidot, gan slēpot, ik pa laikam vizinās ar skrituļslidām Mežaparkā. Pirmo reizi mūžā arī aizgājusi uz operu. Raklīna ir no katoļticīgas ģimenes, tāpēc pāris reizes apmeklējusi arī dievkalpojumu. Brazīlijā baznīca kļuvusi daudz modernāka, lai piesaistītu jauniešus, viņa salīdzina. Latvijā mācītāji joprojām runā sprediķi no kanceles. Brazīlijā tā vairs neesot.

Savukārt Ašutošs nespēj vien nopriecāties, cik Latvijā viss ir tuvu sasniedzams un vienkārši nokārtojams. Vīzu atjaunot viņš te varēja 15 minūšu laikā. Tas ir prātam neaptverami, ja salīdzina, cik daudz laika bija vajadzīgs, lai Indijā viņš to saņemtu. Bija jādodas uz Ņūdeli. Tas ir 24 stundu brauciens ar vilcienu. Kā no Rīgas uz Barselonu, viņš salīdzina. Vispirms jāiesniedz pieteikums, tad jāatgriežas uz interviju, tad jādodas pakaļ vīzai. «Ja neesi bijusi Indijā, nevari saprast, ko nozīmē pārapdzīvotība.» Lai tiktu līdz darbam, ir jācīnās par sabiedrisko transportu. Sastrēgumu dēļ seši kilometri jābrauc 45 minūtes. «Te ir tik kluss un mierīgs,» viņš smaida.

Varbūt mazliet pārāk kluss un mierīgs. Gan Raklīna, gan Ašutošs pieraduši pie atvērtākas sabiedrības, kur cilvēki uz ielas mēdz uzsākt sarunu ar svešiniekiem, bieži dodas ārpus mājas ieturēt maltīti.

«Kad biju aizbraucis uz Indiju, ģimene prasīja: kas ar tevi noticis, kāpēc tu tik maz runā?» atceras Ašutošs. «Vajadzīgs laiks, lai aklimatizētos no Latvijas,» viņš turpina. Raklīna piebalso: «Lidostā nav jāskatās uz izejas numuriem, lai saprastu, kurš ir reiss uz Brazīliju. Atpazīstu brazīliešus pēc trokšņa.»

Zinātnieki ir sajūsmā par Latvijas tīro dabu, par to, cik daudz zaļuma un svaiga gaisa te ir. Ja kāds vaicā Ašutošam, kāpēc viņš smēķē, viņš mēdz atjokot – cenšos noķert Kalkutas sajūtu. Tur neesot jāsmēķē, jo viss jau ir gaisā. «Es jokoju,» viņš tūdaļ paskaidro. «Smēķēju arī Kalkutā. Es esmu atkarīgs no cigaretēm.»

«Biju sagatavojies pieticīgai dzīvei,» savus priekšstatus par Latviju stāsta Toms. Viņš bija pārsteigts, cik Latvija ir rietumnieciska – ar iepirkšanās centriem, fast food ēstuvēm, ātru internetu un ērtu sabiedrisko transportu. «Dzīve Latvijā ir lēnāka. Vislabākajā nozīmē. Ja nav tik trakas auļošanas pakaļ laikam, jūties vairāk klātesošs savā dzīvē,» viņš spriež.

Trijotne izbaudījusi arī Latvijas īpašos svētkus un piemiņas dienas. Toms Lāčplēša dienā piespraudis karoga lentīti pie jakas un devies uz Rīgas pils mūri nolikt svecīti, Ašutošs skatījies tautisko deju koncertus un apbrīnojis, cik ātri kustas dejotāju kājas. Pats arī pamēģinājis. Tik ātri nesanāk. Jāņu svinības pie ugunskura jauniešiem īpaši patikušas.

Pastāstu trijotnei par mākslinieku Kriša Salmaņa, Annas Salmanes un komponista Kristapa Pētersona darbu Cēsu Mākslas festivāla izstādē. Divpadsmit izciliem zinātniekiem, arī Andrim Ambainim, viņi pavaicāja, kāda ir dzīves jēga. Tad ierakstīja skaņas, kuras šie ģēniji rada, domājot par savu darbu. Kad tās tika atskaņotas, šķita, ka grand simtiem mazu «lielo sprādzienu». Kā jaunie zinātnieki atbildētu uz šo mākslinieku jautājumu?

Tomam esot vienkārši. Viņš ir kristietis un tic, ka katrs cilvēks šajā dzīvē nācis ar savu misiju. «Dzīves jēga, manuprāt, ir iepazīt Dievu un padarīt šo pasauli labāku,» viņš saka. Un piebilst: «Kristieši bieži lūdzas par pēcnāves dzīvi un šodienu atstāj Dieva ziņā. Lūgties ir labi, bet, ja kristieši ne tikai lūgtos, bet arī ietu ārā no baznīcas un darītu kaut ko lietas labā, būtu mazāk nelaimju.»

Raklīna ilgi domā. «Jābauda dabas un dzīves skaistums,» viņa beidzot nosaka. Tad papildina, ka zinātne nav atradusi atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēks ir šajā pasaulē.

Ašutošs ir mierīgs. «Kāpēc puķes ir šajā pasaulē? Kāpēc putni ir? Dzīve ir plūsma, kas nekad neapstājas. Šādā izpratnē cilvēks nemirst. Viens atnāk, otrs aiziet. Ko tu pati domā?» Ašutošs vērš savu skatienu pie manis. Atbildu, ka, manuprāt, dzīves jēga ir dzīvespriekā un mīlestībā. Ašutošs paliecas uz priekšu: «Kāpēc tad šis jautājums skaitās sarežģīts? Tas ir ļoti vienkāršs.»

Tici man…

Posted on septembris 7, 2016 by - Slavenība

Knuts Skujenieks šoruden svin 80 gadu jubileju. Jau 55 gadus viņš ir kopā ar sievu Intu. Viņai ir grandioza loma gan izcilā dzejnieka radošajā biogrāfijā, gan tajā, ka viņš savulaik izdzīvoja padomju lēģerī

Šī ir tā pati māja Salaspilī, tikai gadu desmitos piedzīvojusi pārbūvi un kļuvusi prāvāka. Tās mazajā virtuvītē Knuts 1969. gadā, atgriezies no padomju režīma soda nometnes Mordovijā, dzēra glāzi piena. Bija nokļuvis brīvībā pēc septiņiem ieslodzījumā pavadītiem gadiem. Tos jaunajam dzejniekam piesprieda par dalību nacionālajā pretošanās kustībā. Toreiz, padzēries divus malkus piena, Knuts automātiski pastūma glāzi sievai. Tādā veidā lēģerī vienmēr bija dzēruši kafiju, tēju: divi malki, un padod tālāk biedram. 

Par Knuta tuvāko biedru uz mūžu kļuva viņa sieva Inta, Salaspils Botāniskā dārza speciāliste, kuras iecerētajai zinātniskajai karjerai svītru pārvilka vīra disidentisms. Abi apprecējās 25 gadu vecumā pēc satikšanās studiju laikā Maskavā. Iesākumā – draudzība. Taču drīz vien glītā, raksturā nosvērtā jaunā botāniķe Knutam iekrita dziļi sirdī. Atgriežoties Latvijā, abi drīz apprecējās un apmetās mazītiņā istabiņā Salaspilī, kur knapi pietika vietas dīvānam un drēbju skapim. Grāmatas abi cītīgie lasītāji turēja dīvāna kastē – pāris «liekajos» dzīvojamās platības kvadrātmetros. 

Ass humors. Aizrautīgas diskusijas par literatūru, zinātni, laika garu. Tā varētu raksturot Knuta un Intas attiecības. Viņi sapratās lieliski. Nepilnu gadu pēc kāzām, 1962. gada jūnijā, kopdzīvi pārtrauca apcietinājums. Knutu apsūdzēja par dalību nacionālās pretošanās grupas Baltijas federācija veidošanā. Piesprieda septiņus gadus soda nometnē Mordovijā, Krievijā. Abu mīlestības stāsts visu laiku turpinājās vēstulēs, kas regulāri ceļoja starp Salaspili un gulagu (labošanas darbu nometņu un koloniju sistēma, padomju režīmā šādās nometnēs sodu izcieta disidenti). 

1963. gada 18. janvārī 26 gadus vecais Knuts no Mordovijas raksta sievai: «Es zinu un saprotu, ka Tu esi uzņēmusies smagu krustu – varbūt (un pat droši vien!) smagāku nekā manējo. Tu būtu varējusi (un vari arī tagad) tikt no tā vaļā par 30 kapeikām, jo vairāk es patlaban nemaksāju. Bet šo ceļu Tu neesi izvēlējusies. Varbūt tas skan iedomīgi no manas puses, taču es esmu pārliecināts, ka nebūšu vienīgais, kas Tev pateiksies, ja Tu paliksi uzticīga man un manam darbam. Tam ir liela, ja neteiktu galvenā, nozīme pašlaik. Ja es Tev varētu uzrakstīt, cik es esmu gandarīts, uzzinot, ka Tu dzīvo ar manām interesēm, ka arī Tev ir tuva tā pasaule, kurā atrados es un ievedu arī Tevi! Tā ir mūsu saprašanās un saticības vislabākā garantija.» 

Inta sagaidīja vīru no apcietinājuma. 1969. gada pavasarī laimīgi mīņājās pie Mordovijas nometnes vārtiņiem, tā atrodas pusdienas brauciena attālumā no Maskavas. Lūk, Knuts, no cietuma «labumiem» kļuvis 57 kilogramus viegls! Agrāk varēji mani pasist padusē un aiznest līdzi, tad nu varēsi likt ap kaklu kā apkakli, jokoja dzejnieks. 

Divie lielie koferi, pilni ar grāmatām un manuskriptiem, līdz stacijai bija jānes Intai un radiniekam, kas bija paņemts līdzi uz sagaidīšanu. Knuts viens to nebūtu spējis veikt. Vilciens līdz Maskavai. Tad – Rīgai. Abi atkal bija kopā. Pa vīra apcietinājuma gadiem Intai, strādājot Salaspils Botāniskajā dārzā, bija izdevies likt pamatus abu ģimenes mājiņai. Pavisam pieticīgai, tomēr savai. Pirmais, ko viņa darīja, kopā ar brīvlaisto vīru pārrodoties mājās, – ielēja viņam glāzi piena.

Šī ir tā pati vieta Salaspilī, tikai pagājuši 47 gadi. Knuts nāk pretī uz dārza vārtiņiem, māj ar roku. Visapkārt zied un smaržo, eksotiski augi mijas ar Latvijā ierastiem. Skujenieku piemājas dārzu acīmredzami kopj pieredzējuša profesionāļa rokas. Viss – Intas pašas darbs, tikai zāles pļaušanā abiem palīdz dēls. Knuta pirmie vārdi nav par jubileju un vairākiem viņa dzejas tulkojumiem, kas šogad nāk klajā, bet mazbērniem. Dēla ar dizaina jomu saistītā uzņēmēja Jāņa Skujenieka ģimenē Salaspilī aug divi pusaudži. Vecākais šogad izturējis iestājeksāmenus Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. 

Knuts ir lepns, stāsta – tas tāpēc, ka vecāki ar bērniem daudz intelektuāli darbojas. Abi mazdēli arī aktīvi sporto. Un otrs lielais prieks: drīz Knuts un Inta sagaidīs pasaulē nākam meitas pirmo atvasīti. Dizainere Māra Skujeniece jau daudzus gadus dzīvo Nīderlandē. Ir izveidojusi Skujeniece Studio – viņas darbi ir starptautiski augstu novērtēti, kā arī pasniedz Eindhovenas Dizaina akadēmijā. 

Mīļo, veco krokodili!

Knuts bija priecīgs, telefoniski izdzirdot, ka Ir vēlas intervēt viņu kopā ar sievu. Pirms pieciem gadiem, uz pāra zelta kāzām, grāmatā Kro-Kro apkopotās abu lēģera laika vēstules parāda, cik daudz Knutam nozīmēja Intas atbalsts. Pirmām kārtām morālais. Inta nemitējās vīram atgādināt, ka viņa dzejai un tulkojumiem latviešu kultūrā ir liela nozīme. Arī nesaudzīgi kritizēja, ja uzskatīja par vajadzīgu. Tas stiprināja dzejnieka spītu, apņēmību ne tikai izdzīvot ekstrēmajos ieslodzījuma apstākļos, bet arī turpināt rakstīt. 1964. gada ziemā Inta savam diplomētajam filologam raksta: «Ko Tu dari ar fizikas un matemātikas bagāžu, kas Tev tiek sūtīta? Vismaz Tavos dzejoļos līdz šim tālāk par slēdžiem un pogām Tu neesi ticis. (..) Tev labi padodas lielāka apjoma gabali, kam jau ir viengabala raksturs. Tā tas bija ar Smagajiem zābakiem un Priežu dainu. Neaizmirsti to, ka Tev varbūt mūžā nekad nebūs tik daudz laika, lai apgūtu vispārējos vilcienos vismaz pašreizējo stāvokli zinātnē.» Tas bija laiks, kad Latvijā tapa, piemēram, Ojāra Vācieša poēma Einšteiniāna.

Knuta alkas lasīt, tulkot, rakstīt bija neremdināmas. Tā bija kā dzīvības ass, ap kuru centrējās skarbā ikdiena: melnais darbs būvniecībā, dažādi uzkopšanas vai veselībai kaitējošās lakošanas darbi (par tiem dzejnieks sievai jokoja – palikšot pavisam bez matiem, kur tad viņa tādu vīru liks). Inta desmitiem reižu apskrēja Rīgas grāmatnīcas, klaušināja pie draugiem un paziņām, lai dabūtu gan literatūras un zinātnes žurnālus, gan jaunizdotās grāmatas, ko Knuts vēstulēs lūdza nosūtīt. Jāatgādina, ka padomju laikos pēc jaunajām grāmatām bieži vien stāvēja garās rindās, uz tām bija iepriekš speciāli jāparakstās, vai varēja dabūt tikai «par blatu» – caur pazīšanos. Kā viņš apcietinājumā uzzināja par jaunajām grāmatām? Inta informēja. Lēģerī bija bibliotēka ar nepavisam ne sliktāko klāstu. Un «informācijā no ārpasaules» dalījās citi ieslodzītie, kuriem jaunumus sūtīja tuvinieki. 

Lēģerī garīgā dzīve ritēja intensīvi: piemēram, tika svinētas Raiņa dienas. Ģitārām rokā dziedāja Kamēr mutē vēl zobi ir / Tie ir jāsakož ciet. «Par Latvijas nākotni strīdējāmies caurām naktīm. Visi Latviju gribēja redzēt brīvu, bet katram bija savs priekšstats, kādai šai brīvībai jābūt. Tur mums bija sociāldemokrāti, pērkoņkrustieši, kas tik ne! Taču, kad bija jāturas kopā, vienmēr turējāmies,» atceras Knuts. Mordovijas lēģerī bija daudz disidentu no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas. Arī Ukrainas. Cits no cita iedvesmojās, atzīmējot tautas dižgaru dzimšanas dienas. Tā piemēram, pēc latviešu Raiņa dienām ukraiņi sāka atzīmēt sava dižgara Tarasa Ševčenko dzimšanas dienu. Protams, tas bija tikai vēl viens iemesls spraigām diskusijām, sarunām caur puķēm par aizliegtajām tēmām.

No Knuta vēstules Intai 1963. gadā: «Pārlasu Daņinu un Einšteina biogrāfiju. Starp citu, šis pats Kuzņecovs ir nesen izlaidis arī Galileja biogrāfiju. Mēģini dabūt un atsūtīt.» Bet citā reizē: «Mācību literatūra angļu un franču valodā man pagaidām nav vajadzīga – tā te ir. Pašmācības grāmatas gan atsūti. Tuvākajās dienās noskaidrošu, kā apstāv lietas ar spāņu valodu.» Knuts ar Intu darbojās kā perfekti uzskaņots mehānisms. Turklāt – it kā ar kādu augstāku, pašiem tā brīža grūtajā situācijā varbūt pat līdz galam neizprotamu mērķi. 

Lai drūmajiem apstākļiem piešķirtu kādu dzirksti, viens otru vēstulēs uzrunāja par krokodilu. Paraksta vietā Knuts zīmēja krokodilu ar bārdu, Intai – ar lenti astē. «Mīļo veco zaļo!», «Zaļā!» «Kro, Kro, Kro!», «Veco, zaļo, briļļaino krokodīli!» Bieži vien uzrunas kalpoja kā skarbs uzmundrinājums, jokošana par neapskaužamo īstenību. Piemēram, par «briļļaino krokodilu» sieva Knutu sauca, jo ieslodzījuma laikā dabūja gādāt viņam brilles. Pirms lēģera Centrālcietumā pavadītais laika sprīdis bija sabojājis vēl pavisam jaunā dzejnieka redzi. Augu diennakti cietuma kamerās valdīja spilgta gaisma. Tas bija veids, kā tika mēģināts salauzt ieslodzīto cilvēku gribu. 

Knuts būtu ticis no lēģera prom agrāk, ja atzītu savu vainu. «Cietuma priekšniecībai teicu, ja reiz padomju vara nolēmusi – lai no šāda izdzimteņa iztaisītu cilvēku, vajadzīgi septiņi gadi -, es nevaru būt gudrāks un apgalvot pretējo. Man uzkliedza: neāksties! Atbildēju: labi, neākstīšos, bet atzīšanos, ka esmu vainīgs, arī neparakstīšu.»

Svītra pāri zinātnei

Garā liels un spēcīgs, bet dienišķajā dzīvē – trausls? Jau Knuta māmiņa aktrise Marija Zauerhāgena, kura nomira no tuberkulozes, kad puikam bija tikai septiņi mēneši, teikusi: ar Knutu visu dzīvi būs jāauklējas! 

Par vecāko brāli – tas dzīvē izsitīsies. 

Kara laiks Skujenieku ģimenes dzīvi sagrieza kājām gaisā. Tēvs rakstnieks un tulkotājs Emils Skujenieks pēc sievas nāves palika viens ar diviem maziem puikām. Nabadzība bija tāda, ka reizēm nebija pat malkas, ar ko kurināt mājokli. Tāpēc Knutu ar brāli nodeva audzināšanā radiem. Kā kara bēglis Emils Skujenieks nokļuva Skandināvijā. Vēlāk devās uz ASV. Mira 1965. gadā Klīvlendā. Tēva liktenim, viņa gaitām ārzemēs izsekot Knutam izdevās tikai pēc daudziem gadiem. Taču Emila Skujenieka bēgļa gaitas deva iemeslu čekai 1962. gadā safabricēt lietu pret Knutu: aizsūtīts kā jauns kultūras norišu reportieris uz Ventspili, viņš tajā pašā vakarā tika aizturēts, sākotnēji it kā par nodomu bēgt no valsts (no Ventspils ir tuvākais jūras ceļš uz Zviedriju). Sekoja citas apsūdzības, cietums un lēģeris.

Vai par Intu var teikt – auklējusies ar Knutu? Daudz upurējusi viņa dēļ? Lūk, gabaliņš no viņas, tolaik 27 gadus jaunas sievietes, rakstītā Knutam lēģera laikā: «Šodien pļāvu zālienu un appļāvu visādas bedres un malas, kur saaugušas nezāles. Dārzs puslīdz apsēts un sastādīts, svētdien bija skaists laiks, visu izkaplēju, un rezultātā viss tīrs, un par ravēšanu tuvākajā laikā nebūs jādomā. Es jau salasīju lupatas, būtu šis tas jāpašuj vasarai, mamma atsūtīja naudu uz vārda dienu, lai pērku kleitu, es, protams, nopirku guļamistabai aizkarus, jo ar labu kleitu man tikpat nav, kur iet. Būtu jau jāizmanto situācija un lustīgāk jāpadzīvo, kamēr vecais nav mājās, bet galīgi neiznāk laika. Ko tu padarīsi, tāda ir dzīve, ka nav pat iespējas grēkot.»

Mūsu sarunā Knuts atzīst: «Bez Intas es, iespējams, šai saulē vairs nebūtu. Visa lielā dzīvošana man vienmēr bijusi uz papīra. Rakstīšana prasa no daudz kā atteikties.» Ne tikai lēģera laikā, bet arī vēlāk. Knuts, piemēram, nedrīkstēja oficiāli strādāt. Labvēļu mēģinājumi sagādāt viņam pasniedzēja darbu beidzās ar fiasko. Viņš drīkstēja tulkot, bet tikai kolēģu, citu autoru, uzraudzībā. «Ja ir runa par trūcīgu ēšanu, 70. gados, kad bērni bija mazi, dzīvojām no stikla taras nodošanas. Cik tad man [agronomei] alga bija,» pastāsta Inta. Pirmo dzejas krājumu Knuts drīkstēja izdot tikai 1978. gadā. 

Vīra politisko uzskatu dēļ Inta zaudēja arī cerību sevi apliecināt zinātnē. 60. gadu sākumā jaunā agronome bija izstrādājusi disertācijas plānu. Akadēmiskajās apspriedēs vienmēr atradās kādi «bet». Knuts zina stāstīt, ka tāds bija čekas stils – nesacīt tieši, bet riņķī apkārt. Inta: «Mums tiekšanās uz izglītību ir ģimenē. Mamma bija pabeigusi ģimnāziju, mājās bija liela bibliotēka. Lasīju no piecu gadu vecuma.» Kara laikā kā pusaudze izlasījusi Odiseju un Iliādu. Ar milzīgu aizrautību «rijusi» franču, angļu, krievu literatūras klasiku. Mācījusies latīņu valodu. «Visu mūžu esmu bijusi liela lasītāja. Tā jau nav, ka māku tikai auzas no miežiem atšķirt,» Skujenieka kundze asi pajoko. 

Pēc iepazīšanās ar Knutu sākotnēji literātu aprindās iejusties Intai nebija tik vienkārši, vismaz sajūtu līmenī ne. Viņa nāk no stipras alūksniešu dzimtas. Intas Skujeniecs māsa ir vēstures profesore Daina Bleiere. Māsīca kļuvusi par ķīmijas doktori. «Tikai man sevi apliecināt zinātnē bija liegts,» – tā Inta Skujeniece. 

Knuta astoņdesmitās jubilejas mēnesī abu mierīgo dzīvi Salaspilī vai ik dienu pārtrauc kāda intervija. «Rīt būs trīspadsmitā,» dzejnieks ielūkojas piezīmēs. Nogurdinoši, bet arī patīkami. Inta labprāt ļauj runāt vīram. Pati reizumis īsi kaut ko pasaka. Tad iziet dārzā – sak, lai jau stāsta Knuts! Lūk, viņas veselīgo salātu recepte, ko pasniedz kopā ar siltiem pīrāgiem: sarīvēts svaigs gurķis, smalki sakapāti ķiploki un grieķu jogurts (vajadzīgs lielāks tauku procents, lai nav par šķidru). 

Abu dzīve vecumdienās ir nodrošināta. Šeit liela loma Knuta dzejas grāmatu izdevumiem, tulkojumiem daudzās pasaules valodās, dziesmām ar viņa dzeju. Šoruden vien Latvijā iznāk Knuta dzejoļu krājums krievu valodā Olgas Pētersones tulkojumā. Tieši dzejnieka dzimšanas dienā, 5. septembrī, no tipogrāfijas klāt bija arī grāmata angļu valodā. Pirms diviem gadiem Goran Gora (Jānis Holšteins) ierakstīja disku Mosties ar Knuta Skujenieka dzeju. Viņa dzeja rodama arī Dziesmusvētku repertuārā.

Dzejoļus Knuts neraksta jau astoņus gadus, jo «vecam cilvēkam rakstīt liriskus dzejoļus būtu mulsinoši». «Galva arī vairs nestrādā – trūkst viegluma, fantāzijas. Nav ko sevi mocīt! Dzeja ir brīva, to nevar piespiest dzimt.» Pēdējam dzejolim – tam, kurš tapa pirms astoņiem gadiem, – viņš licis epigrāfu ar grieķu dzejnieka Jaņa Ricosa vārdiem: Es skumstu, ka nosirmojusi nav mana sirds. 

Lūk, rindas no dzejoļa Madrigāls, ko pirms gandrīz 50 gadiem Knuts rakstīja savai mūža mīlestībai:

Es gribētu Tev kalpot
Kā Dāmai paladīns,
Lai Tavas acis sprēgā
Kā gaišs un priecīgs vīns.

No Tavas rokas lentu
Ap šķēpa roku siet,
Ar putekļainām kājām
Uz svētām zemēm iet. 

Un Tavu vārdu: INTA
Sev krūšu bruņās griezt,
Dēļ Tava acu skata
Jebkuram cimdu sviest. 

Tev karaļvalstis dāvāt,
Ar pašu velnu līgt.
Priekš Tevis liecot galvu,
Uz viena ceļa slīgt. 

Ma Donna, nav tie laiki,
Un cita dziesma skan.
Bet kāda sirma ogle
Vēl plēnē: tici man…

Jubilejas reizē Knutam ir, ko sacīt savai otrai mūža mīlestībai – Latvijai. «Vai mēs vispār saprotam, kāda laime tā ir – brīva zeme? Lai kādas grūtības mums jāiztur, šī ir mūsu dzimtene. Citas nav. Un nevajag. Pasaulē ir tik daudz tautu, kuras simtiem gadu netiek pie pašnoteikšanās. Mēs esam tikuši, lai arī nespīdam. Uz Latvijas simtgadi es gribētu uzdāvināt koka āmuru tiesnešiem (bet ne tikai viņiem!) – kad uzsit, lai nav atpakaļceļa. Skaidrībai, drosmei, patiesībai. Bet [pagaidām] mēs pa interešu grāvjiem dzīvojam.»  Kāds īpašs spēks piemīt šiem vārdiem, sacītiem no Knuta un Intas karaļvalsts Salaspilī, kur joprojām klātesošs ir «tici man»…

Mēbeļu ģeometristi

Posted on septembris 7, 2016 by - Veiksme

Skaisti un izaicinoši! Vienmēr gribas, lai mūsu mēbeles būtu veiksmīga darba instruments, saka uzņēmuma Kate saimnieks Jānis Vējš. Tā tas notiek, piemēram, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un LU Dabaszinātņu centrā

Šreienbušas ugunsdzēsēju biedrības depo! Arhīvā atradu vēstuli no 30. gadiem – iedzīvotāji sūdzas būvvaldei, ka ugunsdzēsēji rīko skaļas ballītes, smaida Jānis Vējš, izrādot savu jauno biroju. Uz dzeltenā ķieģeļu tornīša, kur kādreiz žāvējās «pažarnieku» šļūtenes, tagad uzkrāsots mēbeļu projektēšanas un tirdzniecības uzņēmuma Kate vārds. Vēl pagājušonedēļ viņš šajā Čiekurkalna ēkā gaidīja būvvaldes inspektoru, kas pēc pārbūves ieslēdza zaļo gaismu vēsturiskās ēkas nodošanai ekspluatācijā. Kopš nopirkšanas izsolē līdz rekonstrukcijai un pielāgošanai administratīvo telpu un 1200 m2  plašā salona vajadzībām pagāja gandrīz pieci gadi.  

«Liela uzdrīkstēšanās,» noskalda Vējš. «Nekad nesaki nekad! No mājas Purvciemā, Nīcgales ielā, ko uzcēlām 2000. gadā, dabūjām atteikties iepriekšējā «krīzītē» – lai izdzīvotu. Nevarējām bankai samaksāt, un Swedbank tajā laikā nekādas lūgšanās neinteresēja. Par laimi, paspēju ēku pārdot, pliks izlīst no situācijas. Bet paiet pieci gadi, un atkal savas mājas projekts klusībā tiek lolots. Ir jāuzdrošinās un jāiet tālāk.»

Biznesā arī atbildīgus lēmumus mēdz raksturot ar vārdkopu «tā gadās», secina sarunas biedrs. Pamestais ugunsdzēsēju depo pēc izmēra, novietojuma un cenas tik ļoti atbildis vēlamajiem kritērijiem un arī intuīcijai, ka Jānis Vējš viegli spēris izšķirošo soli. Tāpat kā 1993. gada vasarā, kad kopā ar četriem draugiem dibināja uzņēmumu, ko nosauca skanīgā un starptautiski konvertējamā labas draudzenes vārdā – Kate. «Klasiskā 90. gadu kombinācija. Neviens nebijām ne arhitekts, ne dizainers. Esmu kokapstrādes inženieris, kolēģi – finansists, vadības speciālists. Visi tobrīd beidzām augstskolu, likās: kaut kas ir jādara, jāpamēģina!» viņš atceras. «10 gadus nostrādājām kopā. Pirmos piecus ar jauniešu uzrāvienu, lēcām vai debesīs. Tas bija burvīgs brīdis, viss aizgāja, tirgus to ļāva.»

Latvieši mīl koku

Biroja mēbeļu 90. gadu sākumā Latvijā īsti nebija – kā ironiski raksturo Vējš, «rakstāmgalds ar vienu tumbiņu». Lietuviešu un igauņu kaimiņi pirmie sāka ražot aprīkojumu, ko varētu uzskatīt par kaut cik modernu un arī pietiekami lētu šim tirgum.

Latvieši to importēja. «Viss sākās ar parastu tirdzniecību, bez tālejošiem mērķiem. Attīstība bija strauja, pirmajos piecos gados nodibinājām septiņus meitasuzņēmumus, ik pa deviņiem mēnešiem jaunu: materiāliem, santehnikai, mājas mēbelēm»

Tad – 1998. gads, Krievijas krīze. «Kļuvām pragmatiskāki. Labi, ka nākamos piecus gadus vēl visi pieci bijām kopā, nepieņēmām dumjus un pārsteidzīgus lēmumus. Neko nesākām bez visu piekrišanas. Tas mūs paglāba. Daudzi uzņēmumi tolaik «sadega» no sapņa vien, ka viss ies tikai uz augšu.»

Pēc pirmajiem 10 gadiem draugi bez kašķa sadalīja uzņēmumus, kuri, par laimi, bija vairāki. Jānis Vējš palika pie mēbelēm. Mājas mēbeles, kas veido aptuveni 40% no Kates pārdošanas apjoma, visu laiku ir importējis, šobrīd par labāko atzīst itāļu Natuzzi Editions un dāņu BoConcept piedāvājumu. Bet biroja mēbelēm attīstījis projektēšanu un ražošanu. 2009. gada krīzes laikā, kad apgrozījums no 300 000 latu mēnesī piepeši nokritis uz 30 000, vajadzējis tomēr slēgt arī ražotni. Biroja mēbeļu izgatavošanu Kate uztic pārbaudītiem sadarbības partneriem tepat Latvijā.

«Strauji sākām saprast, ka biroja mēbeļu jomā ar importu vien nepietiek, jādomā kaut kas uz vietas,» viņš rezumē. «Lai arī no malas liekas, ka visas mēbeles ir līdzīgas un to funkcijas ir vienādas, Latvijas tirgus prasības, lai arī sīkumos, bet ir specifiskas.»

Latvijā esot garākās sievietes pasaulē, izmetu kā joku. «Jā, pāris itāļu ražotājiem galda standarta augstums ir 72 cm, bet Latvijā tie bieži ir par zemu, jābūt 74-75 cm augstiem,» Vējš nopietni atbild. «Nacionālās īpatnības» vēl vairāk izpaužas materiālos. «Latvieši mīl dabīgo koku un finieri, un tam nav racionāla pamata, jo sevišķi biroja iekārtošanā. Dabīgais finieris ātri nolietojas, var būt dažāds savos dabīgajos rakstos. Pircējam liekam aiz auss, ka, pārklājot koku ar polimērlaku, lai nodrošinātu izturību, dabīgā sajūta tik un tā zūd. Tad labāk uzreiz izmanot mākslīgu sintētisku materiālu, kurš sajūtās ir tieši tāds pats, krāsā, faktūrā – prognozējams un kalpos ilgi.»

Nacionālās īpatnības iezīmējas arī biroju mentalitātē. Kad ap 2000. gadu Eiropā modē bija nākušas atvērtā plānojuma biroju telpas, Latvijā darbinieki joprojām sēdēja mazos kabinetos bijušajās kantoru un projektēšanas institūtu mājās, kur katra firma īrēja savu kaktiņu. «Arhis projektētā Dienas redakcija Mūkusalas ielā faktiski bija pirmais atvērtā tipa birojs Latvijā, liels notikums arī mūsu dzīvē,» atminas Kates vadītājs. «Skaisti un izaicinoši. Katrā objektā ielikta kripatiņa sirds, vienmēr gribas, lai mūsu mēbeles būtu ne tikai praktiska darba instruments, bet arī veiksmīga darba instruments. Tie vienmēr ir skumji, emocionāli nepatīkami stāsti, kad kāds sapnis beidzas.» Kate apmēbelēja arī Rīgas Juridisko augstskolu – izcili restaurētu, pārplānotu vēsturisku ēku. Nesenākā pagātnē – Latvijas Nacionālo bibliotēku, Nordea bankas jauno māju un Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmisko centru. Kaut Katei patlaban nav ambīciju iekarot ārzemju tirgu, nereti klienti no Latvijas, piemēram, programmēšanas uzņēmums Tieto, mēbeles izvēlas arī saviem birojiem kaimiņvalstīs.

«Šie projekti ir redzamākie, bet mēs vairāk orientējamies un esam gatavi strādāt ar mazu un vidēju izmēru birojiem, no piecām līdz 15 darbavietām. Tāds arī mūsu skatījumā ir vidējais Latvijas uzņēmējs,» piezīmē Jānis Vējš.

Kantainās un apaļie

Mēbeļu toņiem ir mode. Šobrīd – vienkrāsaini, silti pelēki, praktiski. 90. gadu sākumā aktuāls bijis melnbaltais stils. Tad nāca koka imitācijas, ap 2010. gadu – vēlreiz melnais un baltais, tagad – arvien vairāk pasteļtoņu.

Kate klientiem piedāvā tipveida biroju mēbeles, kas ir pašu izdomātas un projektētas, komunicējot ar pasūtītājiem. «Prakse ir pierādījusi, ka visām pusēm ērtāk strādāt ar standarta moduļiem. Rezultāts būs prognozējamāks, arī klientam vieglāk orientēties. Tomēr esam pietiekami elastīgi šo sēriju robežās kaut ko pamainīt,» stāsta Vējš.

Katra biroja «vaļi» ir galdi un krēsli. Vēl vieta dokumentu glabāšanai, skapis vai plaukts. «Tā ir lieta, kas laika gaitā mazinājusies. Kādreiz pie viena galda vajadzēja piecus skapjus, viss tika likts mapītēs, tagad pietiek ar tumbiņu, pārējais ir datorā. Bet ir daudz dažādu mazu sīkumiņu. Galdu starpsieniņas, kas nodrošina telpā labāku akustiku, nodala no kaimiņa. Būtiska ir vadu organizācija, protams, galdi ir pilni ar datoriem, skeneriem, mobilajiem telefoniem, jākombinē tā, lai vadi nebūtu krustām šķērsām. Lai darba telpa būtu ērta, funkcionāla, precīza, bet tajā pašā laikā gaumīga un glīta. Gandrīz visi galdi tagad ir ar elektromotoru – piespiežot pogu, mainās augstums. Ja vajadzīgs, pie galda var stāvēt kājās.»

Datoru revolūcija ir mainījusi biroju plānojumu un mēbeļu funkcijas. «Mums, mēbeļu arhitektiem, bija, ko spēlēties un skatīties, kas ir skaisti, ērti un funkcionāli. No 1995. līdz 2005. gadam – tā bija tik interesanta pasaule!» iesaucas Kates vadītājs.

«Lai atrastu vietu, kur novietot datora monitoru, kura diagonāle ir 90-100 cm, parādījās klasiskais stūra galds. Pēc tam stūri sāka «grozīties», lai garāmgājējs neskatās monitorā – vesela mēbeļu ģeometrijas evolūcija! Tiklīdz parādījās plakanie monitori, stūrim atkal vairs nebija lielas jēgas, tas sāka sarauties un iztaisnoties,» pārmaiņu procesus ieskicē Vējš.

Tagad mēbeļu projektētāji atgriezušies pie gadsimtiem pazīstamās formas – četrkantīga galda ar taisniem stūriem. «Ir pat neinteresanti, viss, kas ir ārpus šīs pamatvērtības – četrkantīgās formas -, funkcionāli vairs nav nepieciešams. Protams, arī šobrīd spēlējamies ar liekumiem. Kā kādreiz smējās mans kolēģis arhitekts, telpa ir kantaina, bet cilvēks tomēr apaļš. Ja skatāmies no augšas, redzam cilindru. Tātad tai zonai, kur galdam tuvojas cilvēks, jābūt ar kādu pagriezienu, ar rādiusu.»

Kas būs tālāk? Vai, digitālajai revolūcijai turpinoties, galdi kļūs vēl mazāki? «Mazumā jau vairs nav, kur iet,» atbild Vējš. Milzīgās, atvērtās telpas, ko aktulizēja lielo biznesa korporāciju pieprasījums, gan tomēr atzītas par darbinieku psihei neveselīgām. «Biroju attīstītāji izmisīgi domā, ko darīt. Sāk veidot klusās un aktīvās zonas. Liek akustiskos paneļus, griestus, durvis. Cilvēks tomēr ir privāta radība, ja viņam atņem privāto komfortu, arī darbā vairs nav produktīvs. Katei tagad ir sauklis: «Visur kā mājās!» Ceru, ka nākamajā desmitgadē biznesa haizivis sapratīs, ka cilvēkam darbā jāļauj justies kā mājās, ar savām vērtībām, individualitāti.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Bizness tas pats darbs vien ir. Un darbs mīl, ka to labi padara.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Veiksmes brīžos piezogas sajūta: tā būs arī turpmāk, un nu var atslābināties. Nekā nebūs – turpini strādāt, un tikai tad veiksme tevi nepametīs!

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Godīgi un savlaicīgi atzīstot, ka ir lietas, kuras nemāki vai kāds cits tās prot labāk, vari zaudēt vienu darījumu, toties iegūt klienta uzticību ilgtermiņā.

Iveta Purmale, paraolimpiešu tērpu šuvēja

Posted on augusts 31, 2016 by - 1 no 2 miljoniem

 

Maijā iezvanījās telefons: «Šeit Daiga Dadzīte no Paraolimpiskās komitejas!» smilteniete Iveta Purmale stāsta, kā saņēmusi pasūtījumu sapost Latvijas komandu Riodežaneiro spēlēm. Tās sāksies 7. septembrī. «Pat nepajautāju, kā mani atrada. Kopš 2005. gada gatavoju lina apģērbus, laikam bija sameklējuši internetā.» Ivetas salona trijām darbiniecēm vajadzēja sagādāt svētku drēbes 19 meitenēm un 13 puišiem – gan sportistiem, gan viņu asistentiem. Uzšūt no lina ne tikai kreklus, bikses un  kleitas, bet arī vīriešu žaketes ar kokvilnas oderi. «Tad gan ievilku elpu. Uzvalku šūšana – tā ir kā iesēšanās stellēs. Uzvalku nevar kā blūzīti fiksi saraut. Paraolimpiskajiem sportistiem turklāt katram ir jākonstruē atsevišķa piegrieztne. Tiem, kas sēž ratiņkrēslā, žaketei šķēlumus vajag sānos, tiem, kas stāv kājās, – aizmugurē. Meitenes, tās jau māk tērpos ielocīties, ar tām bija viegli. Poļina Rožkova, piemēram, precīzi zināja, ko grib. Atnāca ar skicēm, siluetiem,» Iveta piemin ratiņpaukotāju, kuras garā kleita ar dziļo dekoltē noteikti būs viena no ekstravagantākajām olimpiskajās spēlēs.

Uz prezentāciju t/c Domina trīs modistes no Smiltenes devās nobijušās kā pirms olimpiskā starta.  «Sākumā bija domāts, ka prezentācija būs Smiltenē, pašvaldības policija teica: «Tā – kurā laikā? Centrālais laukums būs atbrīvots no mašīnām!» Te jau nav Rīga, tas ir notikums! Bet nesanāca.» 

Visvairāk cilātā tēma bijuši latviskie ornamenti – katram apģērbam savs. «Rekur špikerītis,» šuvēja mazā bukletiņā nolasa, kas, piemēram, uz jaciņas būs karognesējai Diānai Dadzītei. ««Ūsiņš, spēcīga aizsardzības zīme, simbolizē saules atdzimšanu. Gaismas un zināšanu nesējs, kalpo arī kā veiksmīga ceļa nodrošinātājs.» Interneta komentētāji teica, ka zīmes nav pareizas, vajadzējis mākslinieciskāk savīt. Cilvēkiem Latvijā ir raksturīgi atrast kādu defektu,» nopūšas smilteniete, tad braši turpina. «Lai vij! Iedošu adatu un diegu, un lai sēž Smiltenē, skaistā Tepera ezera krastā.»

Šujot paraolimpiešiem, smilteniete sapratusi, cik daudzas lietas var būt nepieejamas cilvēkiem, ko liktenis nav pasaudzējis. Ar laikraksta Ziemeļlatvija starpniecību viņa izsludinājusi ziedojumu akciju rezerves loka iegādei paraolimpiskajai šāvējai Ievai Mellei, kas sakritības dēļ arī ir smilteniete. «Man gan nepatīk termins «cilvēki ar īpašām vajadzībām,»» Iveta saka. «Cilvēciskās vajadzības viņiem ir tādas pašas kā mums. Viņiem vajagot platākas durvis? Bet varbūt tai jābūt normai? Māmiņai ar dvīņu ratiem arī ir īpašas vajadzības?»

Dzīvošana ainavā

Posted on augusts 31, 2016 by - Laukos

Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Kultūrģeogrāfijas profesoram Edmundam Valdemāram Bunkšem netālu no Miķeļbākas ir mājiņa, bet ap to – ainava, kurā ir daudz pārsteidzoša un ne tik vienkārši izskaidrojama 

Mājiņa, kurā vasarās dzīvo profesors Bunkše, ir pavisam maza. Tik maza, ka tajā ir vieta tikai vienam galdam, dažiem salokāmiem krēsliem, grāmatām un bildēm pie sienas. Bet tie, kuri lasījuši Bunkšes grāmatu Intīmā bezgalība, zina, ka viņam kopš bērnības, kad no kara šausmām vajadzēja slēpties mazos bunkuros un patversmēs, patīk nelielas telpas. 

Vienas istabas namiņu Bunkše, kas reiz Ilinoisas Universitātē studēja arhitektūru, projektējis pats. Bet visvairāk ģeogrāfam Miķeļtorņa ciemā patīk ainava. To viņš var vērot stundām ilgi – priedi, kas atgādina Bunkšem viņa mūžu, bērzu birzi un smilgu pļavu, pār kuru bieži nolaižas migla un saules gaismā iekrāsojas dziļi oranža. Tajā esot kas netverams un neaprakstāms.

Divas dzimtenes

Vietu mājai līvu krastā Edmunds Bunkše sāka meklēt pirms vairāk nekā desmit gadiem. Līvu krastā tāpēc, ka bērnībā, līdz Otrā pasaules kara sākumam, viņš kopā ar ģimeni dzīvoja Liepājā, netālu no jūras. Pēc tam allaž esot meklējis iespēju dzīvot vietā, kur pa logu var vērties ūdeņos. Kamēr Latvija nebija brīva, ik gadu centies mazliet padzīvot pie Baltijas jūras. «Man bija svarīgi redzēt ziemeļu egles un bērzus,» atceras profesors. Tāpēc Latvijā, meklējot zemi mājai, Edmunds lūkoja vietu netālu no jūras. «Bet atradām šo, un tā man uzreiz ļoti iepatikās. Te pat nav skata uz jūru, un tas nav vajadzīgs,» saka Bunkše. Jūra gan ir pārsimt metru attālumā – tātad vieta, kur, pēc profesora vārdiem, var aizbēgt no zemes, ir īsas pastaigas attālumā. 

Edmunds Bunkše ģeogrāfiju definē kā zinātni, kas pēta Zemi – cilvēka mājas. Vismaz seno grieķu ieskatā ģeogrāfija apraksta pazīstamo pasauli, kuras centrā ir mājas. Kā cilvēkam, kas 1944. gada 9. oktobrī kopā ar vecākiem devās uz Dancigu, bet 1950. gadā – uz ASV, Bunkšem tagad ir divas dzimtenes un mājas. Viena – Ziemeļkalifornijā, Sanfrancisko, kur viņš dzīvo ar draugiem, ar kuriem turas kopā kopš studiju laikiem Bērklijā. «Man bija vajadzīgs laiks, lai pieņemtu Ameriku. Bet tagad man šī zeme ir ļoti mīļa. Tur cilvēki ir bijuši tik pretimnākoši un jauki! Ne tikai universitātē. Manas pirmās sievas, amerikānietes, tēvs pacēla manu pašapziņu ļoti augstu, cienot mani kā eiropieti un iepazīstinot ar interesantiem, ievērojamiem cilvēkiem. 

Kad satiecies ar personībām, pazūd paša mazums,» stāsta Latvijas Universitātes goda doktors un Delavēras Universitātes mākslas un humanitārās ģeogrāfijas goda profesors. 

Otra dzimtene ir Latvija, bet mājas – pie Miķeļbākas, kur profesors vasaras dienas pavada kopā ar draudzeni Māru Cielēnu. «Man šeit iepatikās tieši ziemeļnieciskā ainava. Mākoņi. Esmu pilnīgā ekstāzē par mūsu gubu mākoņiem. Vakar tie bija tik zemu, ka šķita – pieskarsies zemei. Kā kalnos,» stāsta profesors, kurš 60. gados, studējot Kalifornijas Universitātē, pievienojās Karla Sauera izveidotajai Bērklijas ainavu skolai, kas mudināja atbrīvot ģeogrāfiju no dabaszinātņu rāmjiem un saistīt to ar humanitāro zinātņu virzienu un humānu skatījumu. 

Domā «neeksakti»

Lai cilvēki, kam ģeogrāfa Bunkšes vārds ir svešs, saprastu, kāpēc viņam tik svarīga ainava, profesors pastāsta par vienu no savām lielākajām autoritātēm – Deividu Loventālu, amerikāņu vēsturnieku un ģeogrāfu, tagad Londonas Universitātes koledžas ģeogrāfijas goda profesoru. Viņš bija viens no celmlaužiem ainavu un maņu pētniecībā. «Viņa senči, ebreji, nāk no Rīgas, ģimene jau pirms 1905. gada emigrēja uz Ameriku. Kā viesprofesors Bērklijā viņš sāka revolūciju pret kvantifikāciju un statistisku pieeju estētikas mērīšanā un līdz pat šai dienai palīdz turpināt cīņu pret to, ka visu var izmērīt dolāros,» paskaidro Bunkše, kurš pats, sekojot Bērklijas jeb kultūrainavas skolas mācībai, ģeogrāfiju vienmēr saistījis ar antropoloģiju, vēsturi, literatūru un neirozinātni. Loventāla ietekmē Bunkše ieinteresējās par to, kā ģeogrāfiju uztver cilvēka prāts, domāšana, kā viņu ietekmē dzīvošana ainavā. Ainava ir viens no kultūrģeogrāfijas svarīgākajiem izpētes objektiem, jo tajā satiekas cilvēka pieredzētais un sajustais, sociālā dzīve, filozofiskā un reliģiskā uztvere. Viss, kas veido cilvēka attieksmi pret dzīvi. 

Kā otru brīnišķīgu zinātnieci, kas ietekmējusi ne tikai Bunkšes zinātnisko darbību, bet arī skatījumu uz dzīvi, viņš nosauc Annu Batimeri, sociālo ģeogrāfi, kas savos pētījumos ģeogrāfiju saista ar humanitārajām zinātnēm. Ar viņu Bunkše iepazinās 80. gados, kad Lundas Universitātē Zviedrijā nodevās pētnieciskajam darbam. «Pirmo reizi viņu redzēju uzstājamies konferencē Bostonā, un viņa bija mūķenes tērpā. Taču vēlāk viņa pameta mūķenes dzīvi, apprecējās ar zviedru inženieri, nodevās zinātnei un joprojām ir aktīva Pasaules Ģeogrāfu apvienībā,» stāsta Bunkše. Tieši Batimeres iespaidā Bunkše attīstīja ideju par cilvēcīgo ģeogrāfiju. 

Skaidrs, ka 1990. gadā, kad Bunkše, izmantojot Fulbraita stipendiju, ieradās Latvijas Universitātē lasīt lekcijas par ģeogrāfiju, viņu piemeklēja kultūršoks. Ne tikai tāpēc, ka bija jādzīvo Iļģuciemā padomju daudzdzīvokļu mājā un ik rītu uz fakultāti jābrauc ar trolejbusu, kurā smakoja pēc netīrības, vodkas un ķiplokiem, un, ja trolejbuss saplīsa, nācās saprasties ar taksistiem, kas neprata ne latviski, ne angliski, ne franciski, ne vāciski. Bet arī tāpēc, ka pirmajā darba dienā Rīgā kāds no kolēģiem uzdeva jautājumu, ko Bunkše domā «par Ķīnas vietu pasaulē». Uzreiz bija skaidrs, ka Latvijas zinātnieku vidū dominē ģeopolitiskais virziens un viņa humanitārā pieeja ģeogrāfijas pētniecībā var palikt nesaprasta. Arī vēlāk, kad Latvija jau atguva neatkarību un Bunkše turpināja braukt un strādāt dzimtajā zemē, intervijās viņam jautāts, kā gan viņš var par ģeogrāfiju «tik neeksakti domāt». Vai tad domāšanā nevajag struktūru? «Pirmais, ko universitātē iemācījos, – struktūra nedrīkst noteikt, ko es uzzinu. Empīrisms nosaka, kā uzdot jautājumu un kā ar zinātnes palīdzību mēģināt rast atbildi,» paskaidro Bunkše un atgādina, ka tieši šī brīvā, radošā pieeja padarījusi Kalifornijas Universitāti Bērklijā par vienu no labākajām pasaulē. 

Tomēr, spītējot kultūršokam, piederību Latvijas zemei profesors izjuta drīz pēc ierašanās. Jau pirmajā dienā viņš nejauši universitātes galvenajā ēkā dzirdēja, kā koris mācās dziedāt himnu Dievs, svētī Latviju! «Stāvēju un aiz aizkustinājuma raudāju. Tā ir saite, ko nekas nevar izdzēst,» atceras Bunkše. 

Neaprakstāmais skaistums

Nu jau vismaz 12 gadus, kopš profesors Bunkše nopircis zemi pie Miķeļbākas, viņam ir mājas arī Latvijā. «Kad namiņš vēl nebija uzcelts, es te kādu vasaru viens pavadīju desmit dienas. Bija brīnišķīgi. Gulēju jūrmalā. Man grūti būt vienam, bet toreiz izbaudīju tās desmit dienas. Es iemīlējos šajā zemītē,» atzīstas Bunkše. Viņš rāda vietu pie priedēm, kur bija uzcēlis telti gulēšanai. Nācis mājās no jūras un redzējis – nez no kurienes uzradusies zema migla un saveļas kamolā tieši virs telts. «Tas mani pārsteidza. Ar to sākās tas nemanāmais un neaprakstāmais, par ko rakstījis franču filozofs Gastons Bašelārs un psihologs Karls Gustavs Jungs. Te man radās sajūta, ka ir lietas, ko nevajag izskaidrot. Neesmu mistikas cilvēks, galīgi tāds neesmu. Bet ir mistērijas, kas man patīk. Es varētu jums izskaidrot, kāpēc te bieži ir migla, bet negribu.»

Mājiņa uzcelta pirms desmit gadiem tieši uz kangara jeb vaļņveida kāpas. Sākumā Bunkše gribējis turēties pie vietējām mājas būvniecības tradīcijām, bet tad sapratis, ka kurzemnieku lēzenie jumti viņam neder. Bija nepieciešams stāvāks jumts, lai māja plestos nevis platumā, bet augstumā. Zem jumta vajadzēja ierīkot vietu gulēšanai. Māja tika celta viršu laukā, un Bunkše bija mazliet saskumis, atklājot, ka tie pēc būvniecības darbiem pazuduši. Bet šogad virši atgriezušies, smaržo un pievilina jūrmalas tauriņus tieši pie mājas. Tāpat kā sēnes aug visriņķī. Viņa draudzene Māra tikai pastaigā ap namiņu, un groziņš pilns. 

Edmunds Bunkše uzsver, ka pie viņa mājas ir dinamiskā ainava. Tas nozīmē, ka tā nemitīgi mainās, nekad nevar zināt, kāda būs pēc dienas, stundas, pat nākamajā mirklī. Iepriekšējā vakarā Māra iekūrusi krāsni un dūmi vēlās pār kori. «Negāja taisni debesīs kā Jaunsudrabiņa zīmējumā. Man tā ainava ir mīļa. Es to sajūtu,» saka Bunkše. «Daudziem ģeogrāfija ir mājas pētīšana. Tā nepēta transporta sistēmas, politiku, to interesē cilvēka mājas. Bet mājas uztvere prasa emocijas. Anna Batimere reiz kādā savā grāmatā, ko man dāvināja, ierakstīja, ka tādi cilvēki kā mēs mēģinām māju padarīt mājīgāku.»

Ja Zemi uztver kā mājas, tad, pēc Bunkšes domām, nav pieņemama šobrīd pasaulē tik populārā ilgtspējas politika. Viņaprāt, tā veidota ar patērētāja sabiedrības attieksmi, tās uzmanības centrā ir resursu taupīgāka izmantošana tikai tādēļ, lai cilvēks šos dabas resursus varētu pēc iespējas ilgāk likt lietā. «Kad cilvēki runā par ilgtspēju, viņi nedomā par ainavas saglabāšanu,» skumji secina Bunkše. Profesors ir pārliecināts, ka ilgtspējīgas politikas pamatā ir turīgās vidusšķiras vēlme noturēt pēc iespējas ilgāk sev vēlamo komfortablo dzīvesveidu. «Bet mani interesē neaprakstāmais un netveramais, kas cilvēku pieved tuvāk viņa mājām,» saka ģeogrāfs. 

Kad jautāju, vai viņa mājās mainās laika ritējums, Bunkše pasmaida un gari novelk: «Jā. Šajā mājiņā jūtos kā kuģī, kas brauc tik lēni, ka nav manāms. Es jūtos kā zēģelētājs, kurš zēģelē pa jūru. Ja ir liels vējš, jādomā tikai par to, kā noturēties, dzīvoju tikai tagadnei. Ja nav vēja, tad vajag nebeidzamu pacietību, lai samierinātos ar to, cik lēni iet laiva. Te laiks ir citāds nekā pilsētā.» 

Kad šķiet, ka ciemošanās jau nepieklājīgi ieilgusi, un ceļos promiešanai, profesors iesaucas: «Bet es ļoti gaidīju, kad jūs man uzdosit jautājumu par Smilgumiglām!» Man šķita, ka viss skaidrs. Te ir smilgas, te – migla, tā arī radies māju nosaukums. Nē, nē, tik vienkārši neesot. «Kad es 80. gados Fulbraita stipendiju izmantoju, lai sešus mēnešus Londonas Universitātes koledžā pētītu iztēles nozīmi dažādās zinātnēs, ne tikai ģeogrāfijā, bet arī antropoloģijā, fizikā, astronomijā, viens no galvenajiem bija jautājums – kā rodas iztēle? Pēkšņi! Jungs apraksta, ka iztēle ir kaut kas, kas nāk no zemapziņas. Tā ir. Kad Māra bija pirmo reizi atbraukusi pie manis ciemos uz Ameriku, es viņu aizvedu uz Vašingtonu, uz Nacionālo Mākslas muzeju. Vecmodīgs, ar kolonnām, iekšpagalmā dārzs. Ejam lejup pa kāpnēm, un es pēkšņi Mārītei saku: «Smilgumiglas.» Kāpēc smilgumiglas man tajā brīdī ienāca prātā, nevaru jums pateikt. Bet tagad tas ir mājas nosaukums.»

3 ainavas, kas neapnīk


Čigānpriede. Šķiet radniecīga, jo atgādina paša mūžu.

Smilgu pļava. Mainoties saules gaismai, tā maina krāsu.

Bērzu birzs. Birzs ir vienkārši skaista. Tajā ir kas tāds, ko vārdos grūti aprakstīt.

Mīts par Eiropu

Posted on augusts 31, 2016 by - Personības

Trīs bēgļi, kuri Eiropā nonākuši katrs savā laikā un ar citādu motivāciju, gatavi atskatīties uz piedzīvoto un atklāt, kā jūtas cilvēks, kurš palicis bez savas valsts

Eiropa. Tā ir paradīze, kur dzīvo paēduši, laimīgi un bagāti cilvēki. Tādas cerības savulaik vienoja trīs bēgļus no dažādām pasaules valstīm. Viņi apjautuši – mīts  par Eiropu, lai gan daudzus gadus mierinājis, paēdinājis un iedrošinājis, tomēr beidz laistīties, tiklīdz aizskarts rokām. Šovasar viņi bija ieradušies Latvijā, lai par to pastāstītu sarunu festivālā Lampa. Mira, Zekariass un Māhers atlicināja laiku arī sarunai ar Ir, lai pastāstītu par cerībām, vilšanos un iesakņošanos Eiropā. 

Mira Carganda. Pasaules pilsone 

«Vai piedzimšana Afganistānā mani padara par afgānieti? Nē. Vai Ukrainas pilsonība mani padara par ukrainieti? Nē. Vai dzīvošana un strādāšana Nīderlandē mani padara par nīderlandieti? Nē,» skaidro karstasinīga, neliela auguma sieviete ar kastaņbrūniem matiem un dziļām, brūnām acīm. «Esmu pasaules pilsone,» Mira saka bez minstināšanās.

Politiskās pārmaiņas Afganistānā satricināja Miras ģimenes dzīvi. Viņas vecāki četrus gadus kopš 1989. gada bija dzīvojuši Maskavā. Tikmēr Afganistānā arvien lielāku varu ieguva radikālais islāmistu grupējums Taliban, kas darīja bīstamu viņu atgriešanos mājās. Līdz pat 1998. gadam ģimene ik pēc pusgada devās uz migrācijas dienestu Krievijas galvaspilsētā, lai lūgtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Atbilde allaž bija noraidoša. Bez «kukuļa» uzturēšanās atļauju nevar saņemt, mazajai Mirai tolaik skaidroja vecāki.

1998. gadā ģimene pieņēma lēmumu doties uz Ukrainu. Daudz labāk nekā Krievijā gan tur nebija, Mira atceras. Taču tur pēc trim gadiem ģimenei izdevās iegūt bēgļu statusu. 

Daudzi pazīstamie afgāņi Ukrainu izmantoja kā koridoru, lai tiktu tālāk uz Eiropu, bet tam bija vajadzīga nauda. Miras vecāki Harkovas tirgū tik daudz nenopelnīja. 

Bēgļiem Ukrainā tolaik netika maksāti ikmēneša pabalsti, tāpēc nauda iztikai bija jānopelna pašiem. Mitekli, kuru ģimene varēja atļauties, Mira atceras spilgti, bet nevēlas par to runāt: «Sākums bija ļoti grūts.»

Harkovā meitene ieguva vidējo izglītību, maģistra grādu datorzinātnē un 2005. gadā arī Ukrainas pilsonību: «Bija fantastiska sajūta būt par kādas valsts pilsoni. Būt ar savām tiesībām.»

Dzīve ar «bēgļa pasi» viņu bija nogurdinājusi. «Iestādes sūta tevi no viena darbinieka pie cita, jo neviens īsti nesaprot, ko ar tevi darīt,» viņa atceras. Viņa iemācījās – vienmēr jāņem līdzi likuma izdruka. Kad sākas darbinieku «pingpongs», jāvelk tā ārā un jāuzstāj uz savām tiesībām.

Pēc studijām Mira četrus gadus pavadīja Latvijā, darbojās organizācijā Patvērums Drošā māja. Vēlāk cīņu par cilvēktiesībām turpināja Nīderlandē. «Es mīlu šo valsti, bet nesaprotu cilvēkus, kas bieži vaicā – vai tu gribētu kļūt par Nīderlandes pilsoni? Nē. Man nav vajadzīga Nīderlandes pilsonība, lai es justos labāk. Man to nevajag, ja vien tas neierobežo manas iespējas brīvi dzīvot un strādāt,» savu nostāju formulē Mira.

Viņasprāt, maldīgs ir mīts, ka bēgļi to vien grib, kā pārtikt no valsts pabalstiem, «kas, starp citu, ir nožēlojami mazi». Nīderlandē valdība šobrīd uztur ap 2000 bēgļu, no kuriem Mirai esot pazīstami daudzi. «Visi grib mācīties valodu, kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, kuri var konkurēt darba tirgū.»

Bēgļa pabalsts Nīderlandē ir 1200 eiro mēnesī. Tas ir tāpat kā Latvijā saņemt 300 eiro, salīdzina Mira. «Saņemot šādu pabalstu, dienas beigās nejūties labi. Strādājot kaut vai mazkvalificētu darbu, minimālajā algā saņemsi jau 1500 eiro, tas ir būtisks uzlabojums, un cilvēki to vēlas.» 

Jaunā bēgļu plūsma, viņasprāt, izceļas ar augstu potenciālu – viņiem ir vērtīgas prasmes. «Tā vietā, lai pārmestu vēlēšanos «sēdēt uz pabalstiem» un uztvertu viņus kā «patērētājus», es ieteiktu palūkoties uz šiem cilvēkiem kā iespēju.»

Integrācijas pamatā ir valoda. «Ticiet man,» Mira pārliecina un atstāsta notikumus no saviem pirmajiem mēnešiem Nīderlandē. «Veikalā pie kases pārdevēja vaicā, vai man nepieciešams maisiņš, bet es asi noskaldu «nē!». Ja valoda būtu labi saprotama un es būtu iejutusies sabiedrībā, tā nekad neatcirstu. Pārdevējai šķita, ka esmu nelaipna, bet es vienkārši nesaprotu, kas man apkārt notiek. Tas rada neapzinātu stresu.» Valodas mācīšanai jābūt profesionālai un sistemātiskai. Tie nevar būt trīs mēnešu kursi. Cik valodas viņa pati zina? «Daudz ne – flāmu, puštu, krievu, angļu, darī, farsi, ukraiņu un mazliet latviešu.»

Karstasinīgā meitene nopūšas un pašūpo galvu, kad vaicāju, vai viņa atgrieztos Afganistānā, ja dzīve tur kļūtu droša. 2001. gadā, kad Afganistānā «ienāca» amerikāņi, daudzi bēgļi mēģināja atgriezties. Lielākā daļa no viņiem vīlās – pārmaiņas tā arī neradās, turklāt paši cilvēki jau bija kļuvuši par ārzemniekiem savā valstī.

Zekariass Kebraebs. Paradīzes noliegtais

«Labi atceros, kā gāju gulēt ar kurkstošu vēderu. Pievilku kājas sev klāt, pārvilku palagu pāri galvai un iztēlojos ēdienu – saldas ogas, pienu ar medu un maizes plāceni, mīkstu kā sviests. Katru vakaru domāju par to, kā būtu dzīvot brīvībā. Doties turp, kur ir ēdiens. Eiropa. Tas bija maģisks vārds, kas mani mierināja un paēdināja, līdz aizmigu,» grāmatā Paradīzes noliegtais savas skarbās bērnības atmiņas apraksta Zekariass Kebraebs. 31 gadu vecais eritrejietis – garu, kalsnu augumu, kājas ieāvis ērtos sporta apavos – nāk man pretī un, sniedzot roku, atvainojas par pieklusināto balsi, jo esot apaukstējies. Balss Zekariasam jāsaudzē, jo pavisam drīz jāatgriežas Simret ēterā – Etiopijas radiostacijā, kas ar satelīta palīdzību Eritrejā nelegāli ziņo par to, kas patiesībā notiek ārpus «pasaules lielākā cietuma».

Zekariass ir dzimis brīvībā, laikā, kad Eritrejas separātisti karoja ar Etiopiju par tiesībām atdalīties. 1993. gadā, kad mazajam Zekariasam bija astoņi gadi, vara nonāca prezidenta Isajasa Afverki rokās, un to viņš nav atlaidis jau 23 gadus. Organizācija Amnesty International uzskata, ka prezidents arestējis ap desmit tūkstošiem politisko «noziedznieku», kurus soda ar spīdzināšanu. Savukārt Reporters Without Borders Eritreju jau astoto gadu pēc kārtas ierindo pēdējā vietā preses brīvības reitingā. 

Līdz Afverki nākšanai pie varas dzīve bija smaga, taču saziņa ar ārpasauli nebija aizliegta. Zekariasa vecākais brālis strādāja Lielbritānijā un sūtīja ģimenei naudu, miltus un citus Rietumu labumus, kas palīdzēja piecu bērnu ģimenei izdzīvot. Māte izsalkušos bērneļus audzināja viena. Pēc pārmaiņām robežas tika slēgtas, atceras Zekariass. Palielinājās bads, prezidents izsludināja obligātu militāro dienestu nežēlīgā armijā. Pēc dienesta iedzīvotājiem jāstrādā valsts labā. Visu mūžu. «Cilvēki ir noguruši. Viņi grib dzīvot, mācīties, ceļot.»

16 gadu vecumā puisis tika iesaukts armijā. Gadu viņš slēpās mammas mājas bēniņos, bet 2002. gada martā kājām šķērsoja Sudānas robežu. Sudānā bija viena bēgļu nometne, bet klīda baumas par laupītājiem, kas patvēruma meklētājus pārdod Sīnāja pussalas tuksnesī. 

Jaunietis no tā baidījās, tāpēc kopā ar citiem pārbēdzējiem turpināja ceļu uz Lībiju, šķērsojot Sahāras tuksnesi. Divas nedēļas garajā ceļā «daži nomira, daži saslima». Pēc diviem Lībijā pavadītiem mēnešiem 17 gadus vecais puisis pārpildītā laivā devās pāri Vidusjūrai. Bija 2002. gada oktobris.

Itālija izsniedza Zekariasam sešu mēnešu uzturēšanās atļauju, taču neatzina par bēgli. Viņam nebija ļauts ne mācīties, ne strādāt. Neviens nepiešķīra arī pajumti. «Mēs dzīvojām uz ielas, gājām ēst uz zupas virtuvi baznīcā. Pat Āfrikā man nebija jāguļ uz ielas,» Zekariass stāsta, kāpēc pieņēmis lēmumu pamest arī Itāliju.

Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem tikt pie patvēruma Šveicē Zeka-riasu notvēra Vācijas robežsardze un ielika cietumā. Puisis pieteica badastreiku. «Es neesmu noziedznieks, es esmu bēglis,» viņš skaidroja likumsargiem.

Atbrīvots pēc divas nedēļas ilgas dumpošanās, viņš iesniedza patvēruma pieteikumu Vācijā. Tas tika noraidīts. Tā vietā Zekariass ieguva uzturēšanās atļauju. Arī te bez tiesībām mācīties un strādāt, taču ar pajumti Zolnhofenes nelegālo imigrantu nometnē. Viņam tika atļauts pusgadu apgūt vācu valodu, puisis vietējā vidusskolā izlūdzās iespēju mācīties devītajā klasē. 

Iegūtās zināšanas ļāva Zekariasam uzrakstīt grāmatu Paradīzes noliegtais, kurā viņš izstāsta savas dzīves stāstu. Kopš tā brīža viss mainījās.

Grāmata kļuva par dižpārdokli, Zekariass – par slavenību. Frontex iztulkoja grāmatu angļu valodā, un Imigrācijas dienests 2011. gadā nolēma apmierināt viņa lūgumu piešķirt patvērumu. «Pēkšņi saņēmu uzaicinājumus nākt uz TV šoviem, darba piedāvājumus,» smaida Zekariass. 

Ieguvis sen kāroto labklājību, pērn viņš tomēr nolēma atgriezties Āfrikā. Kā moderators Etiopijā bāzētajā radiostacijā Simret viņš nelegāli stāsta eritrejiešiem par to, kas notiek pasaulē. Katru nedēļu to klausās ap 200 tūkstošiem cilvēku. Tā kā internets Eritrejā nav pieejams, raidīšana notiek caur satelītu.

«Kad esmu Eiropā, jūtos kā eiropietis. Kad esmu Etiopijā, jūtos citādi. Tas nav viegli,» savu piederības sajūtu skaidro Zekariass. «Es neesmu gatavs pamest Vāciju uz mūžu. Vienlaikus neesmu gatavs aizmirst Eritreju. Esmu gan eritrejietis, gan vācietis,» viņš skaidro.

«Politiķi runā par bēgļu skaitu. Tā vietā būtu jārunā par to, ko varam darīt valstīs, no kurām šie cilvēki bēg,» vaicāts par Eiropas imigrācijas politiku, stāsta Zekariass. «Lielā-kā daļa bēgļu nāk no Somālijas, Sudānas, Eritrejas, Sīrijas, Afganistānas. Tās ir tikai dažas valstis. Pasaulei vajadzētu koncentrēties uz to, lai tajās atjaunotu mieru un brīvību.» 

Viņš ir pārliecināts – ja Eiropa turpinās cīņu tikai ar sekām, bēgļu plūsma nekad nebeigsies. «Saproti – ja nekas nemainīsies, visi brauks šurp, pat mana vecmāmiņa, jo risinājuma nav,» viņš runā arvien skaļāk.

Vaicāju, vai Zekariass ieteiktu eritrejiešiem bēgt uz Eiropu, ja viņam tiktu lūgts padoms. Vīrietis brīdi apklust, tad turpina. «Es nevarētu šiem cilvēkiem pateikt – paliec tur un cīnies par brīvību, jo manis paša tur nav. Skaidrs, ka Eritrejā dzīvot nav droši. Bet es gribētu, lai šie cilvēki saprot, kāda dzīve viņus sagaida – pārgājiens pāri tuksnesim, brauciens pāri jūrai, patvēruma meklēšana Eiropā. Tā nav paradīze. Bet es nekad nevienam nevarētu pateikt: paliec Eritrejā!» 

Māhers Hosins. Medusmēneša fāzē

«Māhers ir medusmēneša fāzē,» – tā par aktīvo arābu puisi labsirdīgi nosaka Mira. Drīz sekos adaptācija, kad aizrautība noplaks un galu galā paliks realitāte, kad ar savu dzīvi jaunajā vidē jāspēj tikt galā pašam, paskaidro cilvēktiesību aktīviste. No trijotnes viņš Eiropā ir visīsāko laiku – nepilnu pusotru gadu. Patiesi smaidīgs un starojošs kā medusmēnesī.

Par došanos uz Eiropu Māhers sācis domāt jau pirms gadiem trim, taču visu laiku bijusi cerība, ka karš beigsies. Tā nenotika. Sīrijas galvaspilsētā Damaskā viņš sāka studēt aviāciju, lai, tāpat kā tēvs, kļūtu par pilotu, taču karš mācībām pielika punktu. 2015. gadā jaunietis izlēma doties bēgļa gaitās, gluži kā simtiem tūkstošu citu sīriešu.

Grieķijai piederošajā Samas salā Māhers izcēlās pārpildītā bēgļu laivā. Dziļāk Eiropā viņš devās tikai ar savu GPS ierīci un telti padusē. Ar kājām izgājis cauri Maķedonijai, Kosovai, Serbijai, tālāk viņš brauca ar autobusiem un vilcieniem. Māhers šķērsoja deviņas valstis, līdz sasniedza kopš bērnības izsapņoto galamērķi – Dāniju. «Ja bērnībā esi par kaut ko sapņojis, nevari to vienkārši izdzēst no prāta. Pat par spīti tam, ka daudziem sīriešiem nepatīk dāņi Muhameda karikatūras dēļ. Man bija vienalga. Uz Dāniju skatījos kā uz valsti, kur iegūt izglītību,» godīgi atzīst puisis.

«Sīrijā biju dzirdējis, ka Dānijā ienīst bēgļus, taču ierodoties sapratu, ka cilvēki ir laipni, palīdz bēgļiem, cik vien spēj. Problēma ir tā, ka bēgļi to nenovērtē. Viņi prasa arvien vairāk un vairāk,» savas pārdomas atklāj Māhers. Viņaprāt, tie, kam vajadzīga palīdzība, joprojām ir «karstajos punktos», taču no tiem, kas sasniedz Eiropu paši, 70-80% palīdzība nemaz nav vajadzīga. «Atklāti teikt? Man nevajadzēja palīdzību. Es ierados Dānijā, lai mācītos,» viņš saka, skatoties tieši acīs. Puisis, kurš dzīvo Kopenhāgenā un mācās dāņu valodu, par atgriešanos Sīrijā nedomā: «Ja esi ieradies tikai naudas un prieka dēļ, tad domā par atgriešanos. Bet, ja fokusējies uz nākotni, tā nav.» 

«Daži atbraukuši uz Eiropu tikai tāpēc, ka te var tikt pie pabalsta. Ir cilvēki, kas te dzīvo jau 10-15 gadus, bet joprojām sarunājas arābu valodā. Viņi negrib mācīties, negrib būt daļa no sabiedrības. Es zinu daudzus tādus,» puisis kaislīgi stāsta.

Ko darīt? «Nezinu,» Māhers nosaka. «Bet, ja bēgļi cienīs valstis, kurās nonāk, cilvēki cienīs arī viņus. Tagad valstis aizver savas robežas, negrib uzņemt bēgļus. Kāpēc? Viņi sāk domāt, ka šiem cilvēkiem patiesībā nav vajadzīga palīdzība. Vajadzīga lielāka kontrole, stingrāki noteikumi,» Māhers aizsvilstas.

Mira iestarpinās Māhera stāstījumā: «Esmu pārsteigta, ja kāds saka, ka bēgļi vienkārši uzdzīvo par saviem pabalstiem. Nav tā, ka viņi saņem naudu un tad tusējas kafejnīcās. Viņiem jāsamaksā par mājokli, jāpaēd, jāparūpējas par savu veselību un jāintegrējas tiktāl, lai varētu atrast darbu. To izdarīt nav tik viegli, jo valdības vispirms sargā savus iedzīvotājus, lai viņiem darba tirgū ir priekšrocība. Bet izbaudi savu medusmēnesi,» Mira velta Māheram platu smaidu.

«Tas nav medusmēnesis,» atcērt Māhers. «Es pazīstu daudzus tādus cilvēkus Dānijā. Kad prasu, ko tu domā par šo valsti, viņi saka: Fuck Denmark!»

Māhers uz brīdi ietur pauzi, tad atslābis atkal ievelk sejā smīnu: «Turklāt, ja gribi palikt kādā valstī, ir jājūtas kā medusmēnesī. Ja tā nejūties, tad jādodas tālāk un jāturpina meklēt. Mirai liekas, ka esmu Eiropas skaistuma apžilbināts un nesaprotu, kāda ir reālā dzīve. Tā nav. Sīrija ir daudz skaistāka nekā Eiropa. Tas, ko runāju, vienkārši ir patiesība, kuru neviens negrib pieņemt.»

Mira un Zekariass nepieņem Māhera patiesību, bet neturpina strīdu. Katrs tūdaļ dosies atpakaļ uz jaunatrastajām mājām, lai turpinātu daudz svarīgāku cīņu. Mira par cilvēktiesībām, Zekariass par brīvību, bet Māhers – par cieņu.

Bagāta vasara

Posted on augusts 31, 2016 by - Dzīve

Dāvis un Mareks Timermaņi šovasar tirgoja puķes ceļmalā, un «bizness» uzplauka, jo kāda pircēja par to uzrakstīja feisbukā. Tagad puikām ir viss skolai vajadzīgais. Dāvis gan uz skolu negrib, turpretim Mareks – ļoti

Puikas ir sakautrējušies. Visu rītu cepuši vafeles un rātni stāv, atstutējušies pie virtuves skapīša. Rokas saliktas aiz muguras. Uz galda deg svece. Blakus vafelēm ir šķīvis ar piparmētru lapām tējai. Vecmāmiņa mudina izstāstīt vafeļu recepti. «Es aizmirsu!» Dāvis atbild. Mareks saka priekšā: «Piecas olas, simt gramu sviesta, piecas karotes cukura, piecas – miltu.» Tikmēr Dāvis paņem vafeli. Ome norāda, ka nepaliks ciemiņiem. «Bet ko es varu darīt – garšīgas taču!» viņš atsaka. 

Puikas viens otru biksta runāt, bet nesanāk, tāpēc galvenā stāstītāja ir omīte Dzintra Manika. Savās Tīleņģu mājās Alojas novada Vilzēnos viņa audzina deviņus gadus veco Dāvi. Gadu jaunākais Mareks dzīvo pie tēva, jo mammai atņemtas aprūpes tiesības. «Tā sanācis dzīvē, bet ir labi, kā ir,» viņa saka un pāriet uz citu tematu, taču vēlāk pie tā atkal atgriezīsies. Rāda avīzes, kur ir raksti par Dāvi un Mareku, un to, kā puikas šovasar kļuva slaveni. «Šī vasara viņiem ir tik bagāta! Nez vai kādreiz tādu atkal piedzīvos.» 

Pamanīti

Viss sākās ar to, ka puikas dīca, lai ome nopērk čipsus. «Kolu, saldējumu un vēl ko ne. Es saku, ka nav man naudas visām viņu iegribām, lai pelna paši,» atceras Dzintra. Kā variantu pieminēja puķu tirgošanu pirms Līgo svētkiem, jo ik vasaru garāmbraucēji brien Tīleņģu pļavās un plūc puķes. Saimniece paskaitīja, ka ik dienu piestāj vismaz 30 automašīnas. «Brīžam domāju – sagriezīšu ziedus, salikšu spainī, lai ņem par brīvu, bet nebradā pļavu. Pēc tam siens jāpļauj.» 

Kad ome izrunājās par puķu tirgošanu, mazdēli uz pļavu aizskrēja momentā. Plūca margrietiņas, rudzupuķes. Ome ļāva tirgot arī pujenes no dārza. Galdu līdz ceļam aiznesa Dzintras dēls Jānis, kurš arī dzīvo Tīleņģos. Uz kartona kastes gabala puikas uzrakstīja cenu: margrietiņas par 20 centiem, peonijas par 30. Pircēju bija maz. Ceļš no Valmieras uz Aloju nav nekāda lielā šoseja. Tas ved gan uz Ainažiem, gan Aloju, bet vasara ir vienīgais laiks, kad tā ir dzīvīga, jo atpūtnieki brauc uz jūru.

Pirmās dienas laikā puikām izdevās notirgot tikai vienu pušķi. Saldējumam nesanāca, kolai – ne tik. Viss mainījās pāris dienu pēc «biznesa» sākšanas. 17. jūnijā. Garāmbraucēja Liene piestāja nopirkt pušķi, nobildējās ar puikām un feisbukā publicēja ierakstu: «Braucu no Rīgas uz laukiem ceļa posmā Aloja-Matīši. Pie Vilzēniem ceļa malā stāv divi mazi dzīvespriecīgi, draudzīgi un visādi citādi mīļi puikas, kuri neskraida un nemet akmeņus logā, kuri nezog zemenes no sveša dārza, bet godīgi tirgo puķītes. Un, varat iedomāties, tikai par 20 centiem. Kas tas ir?! Nekas. Nevarēju ceļa malā nepieturēt un neatdot visu sīknaudu, kas man bija. Pajautāju, cik nopelnījuši. Teica, ka tikai vienu eiro, jo apstājies tikai viens cilvēks. Žēl, ka mūsdienās cilvēki var pabraukt garām kaut kam tik supermīļam. Tāpēc, draugi, sarosāmies! Ja kāds brauc šai virzienā, tad nepabrauc garām, bet apstājies, jo – kas gan ir 1 eiro. Un, ja nevienu tādu nezini, tad nošēro. Varbūt kādam tas ir tieši pa ceļam.» 

Jau nākamajā dienā puikām tirgošanās sāka iet no rokas. Ar feisbuka ierakstu dalījās vairāk nekā 12 tūkstoši cilvēku. Divas dienas vēlāk to pamanīja arī Romāns, kurš strādā Matīšos un katru dienu brauc puikām garām uz krogu paēst. «Tie taču tie paši čomi, kas ceļmalā! Nekad nebiju piestājis, jo man puķes nevajadzēja,» atceras Romāns. Viņš nopirka un aizveda puikām saldējumu. Nobildējās un ievietoja ierakstu, ka, būdams matemātiķis, parēķinājis feisbuka efektivitāti: «Ja ieraksts aizgāja tautās ar 12 400 share un čaļiem pa 3 dienām bija plus 11 eiro, tad no katra share atdeve ir 0,08 centi jeb astoņas simtdaļas no centa.» 

Romāna ierakstu pamanīja Sandra no reklāmas aģentūras Idea Group un sazinājās ar viņu, lai pajautā, vai ir kas tāds, ko puikām gribētos. Romāns piestāja vēlreiz un noskaidroja, ka zēniem vajag sporta tērpus, nav velosipēdu un ļoti gribas arī futbolbumbu. Tas tika sagādāts. Veloprofs iedeva vienu riteni, Idea Group darbinieki par saviem līdzekļiem sagādāja otru, bet Sporta bode uzdāvināja sporta tērpus un apavus. Futbolists Kaspars Gorkšs nosūtīja futbolbumbu ar savu autogrāfu. 

Omīte Dzintra sasit plaukstas un saka: «Paldies visiem liels, es nekad nebūtu domājusi, ka feisbukam ir tik liels spēks. Es pati tur neesmu. Puikas arī ne.»

Futbolists uz Somiju

Šīs vasaras puķu biznesu puikas noslēdza ar 99 eiro peļņu. Skrēja uz veikalu. Dāvis nopirka sev ūdenspistoli, bet Mareks – kārumus. Kad tēva brālis, onkulis Jānis teica, ka tā jau nevarēs – visu tikai sev -, Mareks nopirka sieru, maizi un margarīnu. Pēc pāris dienām visi kopā devās uz tirgu, lai sagādātu puikām džinsus un baltus kreklus skolai. «Bērniem apģērbi maksā tik daudz, ka veikalā pirkt nevaram atļauties. Un līdz ar to kvalitāte nekāda – jau pēc mēneša kurpēm zole vaļā.» Ome stāsta, ka šogad paveicies lēti nopirkt skolas somu – tikai par 24 eiro. Bet skāde: Dāvis pazaudēja krekliņu, ko uzdāvināja labvēļi. Pazudis kaut kur futbola turnīrā Somijā. Nācās pirkt jaunu.

Dāvis ir futbolists un savu daļu naudas ņēma līdzi braucienā uz turnīru. Futbolā viņš trenējas no gada sākuma. Spēle tik ļoti patīk, ka gribētu, lai skolā nebūtu jāmācās, bet visas stundas būtu tikai sports. «Atnes parādi medaļu!» mudina omīte. Dāvis aizskrien, Mareks līdzi. Atnes arī suvenīrus, ko nopircis uz prāmja: omītei pildspalvu, bet onkulim Jānim sniega bumbu, kurā žvangājas prāmis. Tētim esot atvedis somu simbolu – briedi.

Dāvis ar prāmi brauca pirmoreiz. «Šūpojās, kad biju veikalā!» viņš saka. Lielākie pārdzīvojumi gan sākās tikai galapunktā. Puika atsūtīja omei 67 īsziņas: neesot neviena drauga, grib mājās. Raudājis. Tas tāpēc, ka komandas sadalītas tā, ka nav varējis nakšņot ar pazīstamiem puikām.

Vaicāts, kas Dāvis ir – aizsargs vai uzbrucējs -, viņš atbild: «Kā kuru reizi.» Treneris sakot, ka viņš ir veikls uz laukuma, tāpēc vārtos vēl nav stāvējis. Nesen Dāvis pagasta sporta svētkos ieguva 1. vietu šautriņu mešanā. Vecākais brālis ir fiziski spēcīgs un aktīvs, Mareks – rāmāks. Viņš gaida, kad sāksies skola. Patīk latviešu valoda un rak-stīšana. Pa vasaru gan piemirsusies lasīšana. Viņš lasot priekšā avīzes vecvecmammai, kura ir 94 gadus veca un acis labi nerāda. Vasarā gandrīz katru dienu puikas trīs reizes peldējās tuvējā karjera dīķī, brauca ar riteņiem un daudz palīdzēja omei. Dāvis zina visu par mājlopiem un visus četrus gaļas lopus gan baro, gan ved mājās no ganībām. Mareks zina stāstīt par to, kas aug dārzā un siltumnīcā, un vēl piebilst, ka ome viņam liekot krāmēt malku. «Jā, viņi abi man vakar krāmēja malku. Ko lai citu vakarā dara, ja datora nav?» Tētim gan mājās esot, bet viņš ļauj skatīties tikai dažas multenes YouTube. Nekādas spēles. «Tāpēc viņi te, pie manis, kopā ar Jāni skatās vecās latviešu filmas. Piemēram, Emīla nedarbus.» Puikas ir arī palīgi virtuvē. Māk uzcept kūku no gatava miltu maisījuma. Mareks cep olas, bet Dāvis vēl piegriež klāt arī kartupeļus. Siermaizes māk taisīt abi. «Tikai tas siers ir tik dārgs,» nosaka ome. 

Mareks vēlas kļūt par traktoristu. Dāvis vēl nezina. To, ka puikas raksturā ir atšķirīgi, var redzēt, kad bildes dēļ jāsaplūc puķes. Dāvis ātri nolauž vienu gladiolu, bet Mareks lēnām un kārtīgi veido dāliju pušķi. Kamēr puikas bildējas, viņi kāru aci vēro ciemiņu telefonus. Pašiem arī agrāk esot bijuši. Bet Dāvja iekritis ūdenī, Mareka – zemē un «viss bija tādās plaisās, ka nobeidzās». Varbūt Ziemassvētku vecītis atnesīs? «Tāda nav,» saka Dāvis. 

Dēlus nesatiek

Kad sāksies skola, brāļi satiksies autobusā, skolā un brīvdienās pie tēta. Var just, ka viņš puikām ir autoritāte. Zēni saka, lai onkulis Jānis pieslēdz pie televizora fotoaparātu un parāda video, kur tētis uztaisījis braucamo no veca velosipēda rāmja un zāģa Družba motora. Uzvilkts ar roku, tas sāk rūkt, un puikas stūrē.

Dāvis pie omes dzīvo, jo tēta ģimenē viņam bija uzvedības problēmas. Tagad ir labāk, un puika arī apmeklē psihologu. «Pacietība gan abiem jāmācās. Ja nevar dabūt tūlīt un tagad, viss pa gaisu,» nosaka ome.

Mammu puikas nesatiek, un viņa arī neizrāda vēlmi dēlus redzēt. Kad Timermaņi bija divus un trīs gadus veci, mammai atņēma aprūpes tiesības. Dzintra par viņu nesaka neviena slikta vārda, jo puiku mamma pati augusi bez ģimenes un pietrūcis sapratnes, ko nozīmē rūpēties par citiem. Saviem dēliem gatavojusi neveselīgu un nepiemērotu ēdienu, bet bērnus ļoti mīlējusi. Ar vīru, Dzintras dēlu Nauri, izšķīrās, kad jaunākajam puikam nebija pat gads. Kādu dienu viņa puikas atstāja ar otru vecmāmiņu un nozuda uz trim dienām. Nedēļas nogalē Nauris aizbrauca dēlus apciemot un ieraudzīja, ka puikas puņķaini un neēduši staigā pa nekurinātu māju. Ūdens krūzītē bija sasalis. Vecmāmiņa teikusi, ka švaki redz un arī malkas nav, tāpēc lai viņš ņem bērnus pie sevis. «Nauris zvana: ko darīt? Saku: ved šurp,» atceras Dzintra. «Tā bija piektdiena. Viņi bija nosaluši un izbadējušies, ēda ar rokām. Puskukuli maizes…»

Decembrī puikas sāka dzīvot pie omes, bet februārī jau gāja tuvējā bērnudārzā. Drīz vien rūpes par viņiem uzņēmās tētis. Viņš nodibināja jaunu ģimeni, tajā piedzima mazulis. Ģimene ir liela, jo sievai ir divi bērni no iepriekšējām attiecībām. Kopā pieci bērni! Ir, ko turēt. Dāvis ir jūtīgāks nekā Mareks, un viņam trūka uzmanības, tāpēc ar viņu tikt galā nebija viegli. «Teicu Naurim, ka varu viņu audzināt. Viņam tik liela ģimene, nevar taču katru klēpī paņemt. Varbūt es nepareizi daru, bet man jau šķiet – tiksim uz ceļa.» Šovasar puikas pārmaiņus abi dzīvoja gan pie omes, gan pie tēta, kam mājas četru kilometru attālumā.

Dāvim pietrūkst mammas. Viņš gaida, kad apciemos. Aizstāv. Kad apsola, bet neatbrauc, puika sakot, ka varbūt noka-vēja autobusu, varbūt naudiņas nebija. «Psiholoģe skaidri teica, ka jābeidz mammu attaisnot: ja mīlētu – atrastu laiku. Jāsāk arī ticēt kam citam, nevis jāgaida uz mammu,» saka ome. Viņa jūt, ka puika pārdzīvo, un dažkārt redzams viņa uzvedībā. Dāvja klasē nav neviena bērna, kam nebūtu mammas. Kad bērnudārzā Māmiņdienā bija jāskaita dzejolis par mammu, situāciju izlīdzināja audzinātāja, sakot, ka var skaitīt arī par tēti. Ome slavē Alojas skolu: pedagogi un vecāki situāciju saprot un izturas atbalstoši.

Dēla avārija

Dzintra par visu stāsta bez gaušanās un apņēmīgi, tāpēc prasu – no kurienes viņai tik pozitīva domāšana? Pirms vairākiem gadiem dēls Jānis, trīsdesmitgadnieks, cieta smagā avārijā un pusmēnesi nogulēja komā. «Pēc avārijas man bija iespēja pārdomāt dzīvi. Kādreiz jau raudāju – nu kāpēc man tik grūti? Bet nekas jau nemainās no tās raudāšanas. Tikai laika tērēšana.»

Kad Vidzemes slimnīcā Jānim vairs nedeva cerības un pārveda uz Limbažiem, turp ik dienu devās kāds no radiniekiem ar viņu runāt, masēt rokas. Dzintra pārdeva visus lopus, lai nopirktu zāles: bija tādas ampulas, kas maksāja 72 latus viena! Kad spēki jau sāka zust, Dzintra vietējā avīzē izlasīja rakstu par neirologu Juri Puriņu, kurš bija zinošs par galvas traumām. Atveda viņu uz Limbažiem. Dakteris teicis: «Beidziet špricēt ar nomierinošām zālēm, rīkojieties! Ir dzīvotājs.» Tagad Jānis strādā par naktssargu uz maiņām ar mammu vietējā zemnieka Daiņa Kreišemaņa uzņēmumā. Tā pa abiem viņi var izaudzināt Dāvi.

Puiku dzimšanas dienās Dzintra vienmēr ieplāno kādu braucienu. Uz cirku Rīgā, uz Skaņokalnu, kartingiem. Brīvbrīžos viņa dzied ansamblī Heihēras, ļoti patīk puķes. Sēklas iegūst no ziedu galviņām, izkaltē un sēj. Puķu ir daudz, skaistas un ap visu māju. Dzintrai ir četri bērni un četri mazbērni. Ar vīru kopā bija 30 gadus, tad izšķīrās. «Bērni izaudzināti, miers. Bet tagad varu teikt, ka nav ko dzīvot kopā tikai bērnu dēļ. Tas nav to vērts, jo bērniem izveidojas priekšstats par to, kas ir ģimene: ja vīrs nedara mājas darbus, tad arī dēls domās, ka viss jādara sievietei.»

Asteres, gladiolas, tomāti, pīlādži, burkāni, kartupeļi, ķirbji, siena ruļļi. Visapkārt Tīleņģu mājai ir bagāts rudens. «Šie jau ir novākti,» Dzintra rāda uz pīlādzi, kam vienā pusē vairs nav ogu. Viņa taisot sīrupu. Palīdz pret saaukstēšanos. «Paskatoties aptiekā uz cenām, sagriežas galva. Astoņi eiro viena pudelīte, un ar to jau vienai slimošanas reizei nepietiek.» Tāpēc Dzintra saldē smiltsērkšķu ogas, taisa mežrozīšu sīrupu un vēl arī ceļmallapu sīrupu. Pa karotei ik dienu – profilaksei. Nu, vai nav vislabākā ome pasaulē? Puikas smaida. «Mhmm,» piekrītoši māj divas blondas galvas.