Olimpisko tērpu šūšana salonā Iveta Smiltenē uzņēma apgriezienus pēc Jāņiem, kad beidzās izlaidumu trakums un nebija sācies 1. septembra pasūtījumu vilnis. «Pa starpu vēl bija «jāsašuj» vienas kāzas. Smējos — ja nepaspēsim tērpus paraolimpiešiem, lai atceļ spēles. Paspējām!»
Maijā iezvanījās telefons: «Šeit Daiga Dadzīte no Paraolimpiskās komitejas!» smilteniete Iveta Purmale stāsta, kā saņēmusi pasūtījumu sapost Latvijas komandu Riodežaneiro spēlēm. Tās sāksies 7. septembrī. «Pat nepajautāju, kā mani atrada. Kopš 2005. gada gatavoju lina apģērbus, laikam bija sameklējuši internetā.» Ivetas salona trijām darbiniecēm vajadzēja sagādāt svētku drēbes 19 meitenēm un 13 puišiem - gan sportistiem, gan viņu asistentiem. Uzšūt no lina ne tikai kreklus, bikses un kleitas, bet arī vīriešu žaketes ar kokvilnas oderi. «Tad gan ievilku elpu. Uzvalku šūšana - tā ir kā iesēšanās stellēs. Uzvalku nevar kā blūzīti fiksi saraut. Paraolimpiskajiem sportistiem turklāt katram ir jākonstruē atsevišķa piegrieztne. Tiem, kas sēž ratiņkrēslā, žaketei šķēlumus vajag sānos, tiem, kas stāv kājās, - aizmugurē. Meitenes, tās jau māk tērpos ielocīties, ar tām bija viegli. Poļina Rožkova, piemēram, precīzi zināja, ko grib. Atnāca ar skicēm, siluetiem,» Iveta piemin ratiņpaukotāju, kuras garā kleita ar dziļo dekoltē noteikti būs viena no ekstravagantākajām olimpiskajās spēlēs.
