Ko pilsētnieki meklē un atrod laukos? Kultūrģeogrāfijas profesoram Edmundam Valdemāram Bunkšem netālu no Miķeļbākas ir mājiņa, bet ap to – ainava, kurā ir daudz pārsteidzoša un ne tik vienkārši izskaidrojama
Mājiņa, kurā vasarās dzīvo profesors Bunkše, ir pavisam maza. Tik maza, ka tajā ir vieta tikai vienam galdam, dažiem salokāmiem krēsliem, grāmatām un bildēm pie sienas. Bet tie, kuri lasījuši Bunkšes grāmatu Intīmā bezgalība, zina, ka viņam kopš bērnības, kad no kara šausmām vajadzēja slēpties mazos bunkuros un patversmēs, patīk nelielas telpas.
Vienas istabas namiņu Bunkše, kas reiz Ilinoisas Universitātē studēja arhitektūru, projektējis pats. Bet visvairāk ģeogrāfam Miķeļtorņa ciemā patīk ainava. To viņš var vērot stundām ilgi – priedi, kas atgādina Bunkšem viņa mūžu, bērzu birzi un smilgu pļavu, pār kuru bieži nolaižas migla un saules gaismā iekrāsojas dziļi oranža. Tajā esot kas netverams un neaprakstāms.
Divas dzimtenes
Vietu mājai līvu krastā Edmunds Bunkše sāka meklēt pirms vairāk nekā desmit gadiem. Līvu krastā tāpēc, ka bērnībā, līdz Otrā pasaules kara sākumam, viņš kopā ar ģimeni dzīvoja Liepājā, netālu no jūras. Pēc tam allaž esot meklējis iespēju dzīvot vietā, kur pa logu var vērties ūdeņos. Kamēr Latvija nebija brīva, ik gadu centies mazliet padzīvot pie Baltijas jūras. «Man bija svarīgi redzēt ziemeļu egles un bērzus,» atceras profesors. Tāpēc Latvijā, meklējot zemi mājai, Edmunds lūkoja vietu netālu no jūras. «Bet atradām šo, un tā man uzreiz ļoti iepatikās. Te pat nav skata uz jūru, un tas nav vajadzīgs,» saka Bunkše. Jūra gan ir pārsimt metru attālumā – tātad vieta, kur, pēc profesora vārdiem, var aizbēgt no zemes, ir īsas pastaigas attālumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.