Mēbeļu ģeometristi

Kate līdzdibinātājs Jānis Vējš.
Ieva Puķe
Print Friendly, PDF & Email

Skaisti un izaicinoši! Vienmēr gribas, lai mūsu mēbeles būtu veiksmīga darba instruments, saka uzņēmuma Kate saimnieks Jānis Vējš. Tā tas notiek, piemēram, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un LU Dabaszinātņu centrā

Šreienbušas ugunsdzēsēju biedrības depo! Arhīvā atradu vēstuli no 30. gadiem – iedzīvotāji sūdzas būvvaldei, ka ugunsdzēsēji rīko skaļas ballītes, smaida Jānis Vējš, izrādot savu jauno biroju. Uz dzeltenā ķieģeļu tornīša, kur kādreiz žāvējās «pažarnieku» šļūtenes, tagad uzkrāsots mēbeļu projektēšanas un tirdzniecības uzņēmuma Kate vārds. Vēl pagājušonedēļ viņš šajā Čiekurkalna ēkā gaidīja būvvaldes inspektoru, kas pēc pārbūves ieslēdza zaļo gaismu vēsturiskās ēkas nodošanai ekspluatācijā. Kopš nopirkšanas izsolē līdz rekonstrukcijai un pielāgošanai administratīvo telpu un 1200 mplašā salona vajadzībām pagāja gandrīz pieci gadi.  

«Liela uzdrīkstēšanās,» noskalda Vējš. «Nekad nesaki nekad! No mājas Purvciemā, Nīcgales ielā, ko uzcēlām 2000. gadā, dabūjām atteikties iepriekšējā «krīzītē» – lai izdzīvotu. Nevarējām bankai samaksāt, un Swedbank tajā laikā nekādas lūgšanās neinteresēja. Par laimi, paspēju ēku pārdot, pliks izlīst no situācijas. Bet paiet pieci gadi, un atkal savas mājas projekts klusībā tiek lolots. Ir jāuzdrošinās un jāiet tālāk.»

Biznesā arī atbildīgus lēmumus mēdz raksturot ar vārdkopu «tā gadās», secina sarunas biedrs. Pamestais ugunsdzēsēju depo pēc izmēra, novietojuma un cenas tik ļoti atbildis vēlamajiem kritērijiem un arī intuīcijai, ka Jānis Vējš viegli spēris izšķirošo soli. Tāpat kā 1993. gada vasarā, kad kopā ar četriem draugiem dibināja uzņēmumu, ko nosauca skanīgā un starptautiski konvertējamā labas draudzenes vārdā – Kate. «Klasiskā 90. gadu kombinācija. Neviens nebijām ne arhitekts, ne dizainers. Esmu kokapstrādes inženieris, kolēģi – finansists, vadības speciālists. Visi tobrīd beidzām augstskolu, likās: kaut kas ir jādara, jāpamēģina!» viņš atceras. «10 gadus nostrādājām kopā. Pirmos piecus ar jauniešu uzrāvienu, lēcām vai debesīs. Tas bija burvīgs brīdis, viss aizgāja, tirgus to ļāva.»

Latvieši mīl koku

Biroja mēbeļu 90. gadu sākumā Latvijā īsti nebija – kā ironiski raksturo Vējš, «rakstāmgalds ar vienu tumbiņu». Lietuviešu un igauņu kaimiņi pirmie sāka ražot aprīkojumu, ko varētu uzskatīt par kaut cik modernu un arī pietiekami lētu šim tirgum.

Latvieši to importēja. «Viss sākās ar parastu tirdzniecību, bez tālejošiem mērķiem. Attīstība bija strauja, pirmajos piecos gados nodibinājām septiņus meitasuzņēmumus, ik pa deviņiem mēnešiem jaunu: materiāliem, santehnikai, mājas mēbelēm»

Tad – 1998. gads, Krievijas krīze. «Kļuvām pragmatiskāki. Labi, ka nākamos piecus gadus vēl visi pieci bijām kopā, nepieņēmām dumjus un pārsteidzīgus lēmumus. Neko nesākām bez visu piekrišanas. Tas mūs paglāba. Daudzi uzņēmumi tolaik «sadega» no sapņa vien, ka viss ies tikai uz augšu.»

Pēc pirmajiem 10 gadiem draugi bez kašķa sadalīja uzņēmumus, kuri, par laimi, bija vairāki. Jānis Vējš palika pie mēbelēm. Mājas mēbeles, kas veido aptuveni 40% no Kates pārdošanas apjoma, visu laiku ir importējis, šobrīd par labāko atzīst itāļu Natuzzi Editions un dāņu BoConcept piedāvājumu. Bet biroja mēbelēm attīstījis projektēšanu un ražošanu. 2009. gada krīzes laikā, kad apgrozījums no 300 000 latu mēnesī piepeši nokritis uz 30 000, vajadzējis tomēr slēgt arī ražotni. Biroja mēbeļu izgatavošanu Kate uztic pārbaudītiem sadarbības partneriem tepat Latvijā.

«Strauji sākām saprast, ka biroja mēbeļu jomā ar importu vien nepietiek, jādomā kaut kas uz vietas,» viņš rezumē. «Lai arī no malas liekas, ka visas mēbeles ir līdzīgas un to funkcijas ir vienādas, Latvijas tirgus prasības, lai arī sīkumos, bet ir specifiskas.»

Latvijā esot garākās sievietes pasaulē, izmetu kā joku. «Jā, pāris itāļu ražotājiem galda standarta augstums ir 72 cm, bet Latvijā tie bieži ir par zemu, jābūt 74-75 cm augstiem,» Vējš nopietni atbild. «Nacionālās īpatnības» vēl vairāk izpaužas materiālos. «Latvieši mīl dabīgo koku un finieri, un tam nav racionāla pamata, jo sevišķi biroja iekārtošanā. Dabīgais finieris ātri nolietojas, var būt dažāds savos dabīgajos rakstos. Pircējam liekam aiz auss, ka, pārklājot koku ar polimērlaku, lai nodrošinātu izturību, dabīgā sajūta tik un tā zūd. Tad labāk uzreiz izmanot mākslīgu sintētisku materiālu, kurš sajūtās ir tieši tāds pats, krāsā, faktūrā – prognozējams un kalpos ilgi.»

Nacionālās īpatnības iezīmējas arī biroju mentalitātē. Kad ap 2000. gadu Eiropā modē bija nākušas atvērtā plānojuma biroju telpas, Latvijā darbinieki joprojām sēdēja mazos kabinetos bijušajās kantoru un projektēšanas institūtu mājās, kur katra firma īrēja savu kaktiņu. «Arhis projektētā Dienas redakcija Mūkusalas ielā faktiski bija pirmais atvērtā tipa birojs Latvijā, liels notikums arī mūsu dzīvē,» atminas Kates vadītājs. «Skaisti un izaicinoši. Katrā objektā ielikta kripatiņa sirds, vienmēr gribas, lai mūsu mēbeles būtu ne tikai praktiska darba instruments, bet arī veiksmīga darba instruments. Tie vienmēr ir skumji, emocionāli nepatīkami stāsti, kad kāds sapnis beidzas.» Kate apmēbelēja arī Rīgas Juridisko augstskolu – izcili restaurētu, pārplānotu vēsturisku ēku. Nesenākā pagātnē – Latvijas Nacionālo bibliotēku, Nordea bankas jauno māju un Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmisko centru. Kaut Katei patlaban nav ambīciju iekarot ārzemju tirgu, nereti klienti no Latvijas, piemēram, programmēšanas uzņēmums Tieto, mēbeles izvēlas arī saviem birojiem kaimiņvalstīs.

«Šie projekti ir redzamākie, bet mēs vairāk orientējamies un esam gatavi strādāt ar mazu un vidēju izmēru birojiem, no piecām līdz 15 darbavietām. Tāds arī mūsu skatījumā ir vidējais Latvijas uzņēmējs,» piezīmē Jānis Vējš.

Kantainās un apaļie

Mēbeļu toņiem ir mode. Šobrīd – vienkrāsaini, silti pelēki, praktiski. 90. gadu sākumā aktuāls bijis melnbaltais stils. Tad nāca koka imitācijas, ap 2010. gadu – vēlreiz melnais un baltais, tagad – arvien vairāk pasteļtoņu.

Kate klientiem piedāvā tipveida biroju mēbeles, kas ir pašu izdomātas un projektētas, komunicējot ar pasūtītājiem. «Prakse ir pierādījusi, ka visām pusēm ērtāk strādāt ar standarta moduļiem. Rezultāts būs prognozējamāks, arī klientam vieglāk orientēties. Tomēr esam pietiekami elastīgi šo sēriju robežās kaut ko pamainīt,» stāsta Vējš.

Katra biroja «vaļi» ir galdi un krēsli. Vēl vieta dokumentu glabāšanai, skapis vai plaukts. «Tā ir lieta, kas laika gaitā mazinājusies. Kādreiz pie viena galda vajadzēja piecus skapjus, viss tika likts mapītēs, tagad pietiek ar tumbiņu, pārējais ir datorā. Bet ir daudz dažādu mazu sīkumiņu. Galdu starpsieniņas, kas nodrošina telpā labāku akustiku, nodala no kaimiņa. Būtiska ir vadu organizācija, protams, galdi ir pilni ar datoriem, skeneriem, mobilajiem telefoniem, jākombinē tā, lai vadi nebūtu krustām šķērsām. Lai darba telpa būtu ērta, funkcionāla, precīza, bet tajā pašā laikā gaumīga un glīta. Gandrīz visi galdi tagad ir ar elektromotoru – piespiežot pogu, mainās augstums. Ja vajadzīgs, pie galda var stāvēt kājās.»

Datoru revolūcija ir mainījusi biroju plānojumu un mēbeļu funkcijas. «Mums, mēbeļu arhitektiem, bija, ko spēlēties un skatīties, kas ir skaisti, ērti un funkcionāli. No 1995. līdz 2005. gadam – tā bija tik interesanta pasaule!» iesaucas Kates vadītājs.

«Lai atrastu vietu, kur novietot datora monitoru, kura diagonāle ir 90-100 cm, parādījās klasiskais stūra galds. Pēc tam stūri sāka «grozīties», lai garāmgājējs neskatās monitorā – vesela mēbeļu ģeometrijas evolūcija! Tiklīdz parādījās plakanie monitori, stūrim atkal vairs nebija lielas jēgas, tas sāka sarauties un iztaisnoties,» pārmaiņu procesus ieskicē Vējš.

Tagad mēbeļu projektētāji atgriezušies pie gadsimtiem pazīstamās formas – četrkantīga galda ar taisniem stūriem. «Ir pat neinteresanti, viss, kas ir ārpus šīs pamatvērtības – četrkantīgās formas -, funkcionāli vairs nav nepieciešams. Protams, arī šobrīd spēlējamies ar liekumiem. Kā kādreiz smējās mans kolēģis arhitekts, telpa ir kantaina, bet cilvēks tomēr apaļš. Ja skatāmies no augšas, redzam cilindru. Tātad tai zonai, kur galdam tuvojas cilvēks, jābūt ar kādu pagriezienu, ar rādiusu.»

Kas būs tālāk? Vai, digitālajai revolūcijai turpinoties, galdi kļūs vēl mazāki? «Mazumā jau vairs nav, kur iet,» atbild Vējš. Milzīgās, atvērtās telpas, ko aktulizēja lielo biznesa korporāciju pieprasījums, gan tomēr atzītas par darbinieku psihei neveselīgām. «Biroju attīstītāji izmisīgi domā, ko darīt. Sāk veidot klusās un aktīvās zonas. Liek akustiskos paneļus, griestus, durvis. Cilvēks tomēr ir privāta radība, ja viņam atņem privāto komfortu, arī darbā vairs nav produktīvs. Katei tagad ir sauklis: «Visur kā mājās!» Ceru, ka nākamajā desmitgadē biznesa haizivis sapratīs, ka cilvēkam darbā jāļauj justies kā mājās, ar savām vērtībām, individualitāti.»

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Bizness tas pats darbs vien ir. Un darbs mīl, ka to labi padara.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Veiksmes brīžos piezogas sajūta: tā būs arī turpmāk, un nu var atslābināties. Nekā nebūs – turpini strādāt, un tikai tad veiksme tevi nepametīs!

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Godīgi un savlaicīgi atzīstot, ka ir lietas, kuras nemāki vai kāds cits tās prot labāk, vari zaudēt vienu darījumu, toties iegūt klienta uzticību ilgtermiņā.

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu