Žurnāla rubrika: Cilvēki

Ideālo gāzi meklējot

Posted on oktobris 19, 2016 by anon - Veiksme

Lielvārdieši MRK Serviss tagad ražo gan iekārtas enerģētikas uzņēmumiem, gan metāla konstrukcijas Aerodium vēja tuneļu eksporta projektiem, bet savulaik viss sācies ar dabasgāzes katlumāju slavenajā kolhozā Lāčplēsis

Enerģētika, kas ir Lielvārdes uzņēmuma MRK Serviss darbības pamatnozare, pēdējos 20 gados izgājusi vairākus attīstības lokus. Nepārtraukti meklētas jaunas tehnoloģijas un perspektīvāki enerģijas avoti.

Koksne un fosilais kurināmais, hidroelektrostacijas, dabasgāze, šķelda, gāze, ko iegūst no atkritumiem, biogāze, bet pēdējā laikā atkal strauji aug interese par koksni. Ražotāji un patērētāji atteikušies no jau esošā, lai pēc kāda laika no jauna pie tā atgrieztos. Tikai citā kvalitātē.

«Šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem – kā iegūt kvalitatīvu gāzi no koksnes? Veikti neskaitāmi pētījumi, un ar procesu izstrādi nodarbojas desmitiem tūkstošu uzņēmumu visā pasaulē. To skaitā arī mēs,» saka MRK Serviss valdes loceklis un līdzīpašnieks Māris Klips, tūlīt piebilzdams, ka pats interesantākais – šī tehnoloģija patiesībā neesot nekas jauns. Ar koka klucīšiem, izmantojot gāzģeneratorus, automašīnas darbinātas jau Otrā pasaules kara laikā. Tikai problēma – kā attīrīt šo gāzi līdz tādai pakāpei, lai tā varētu konkurēt ar dabasgāzi?

Startam nopelna Vācijā

Dažādas pārmaiņas, jaunu produktu un tehnoloģiju meklējumi šo vairāk nekā 20 gadu laikā skāruši arī MRK Serviss. Oficiāli ar šādu nosaukumu uzņēmums gan reģistrēts 2004. gadā, bet tā pirmsākumi meklējami gadus desmit agrāk. Toreiz tas saucies vienkārši MRK, ietverot šajā burtu kombinācijā abu toreizējo īpašnieku vārdu un uzvārdu pirmos burtus. 90. gadu nogalē viņi pat atradušies starp pieciem lielākajiem Latvijas enerģētikas iekārtu ražošanas, uzstādīšanas un servisa uzņēmumiem.

«Tagad šādu uzņēmumu ir vismaz 50 reižu vairāk, tāpēc uz līdzīgu godu pretendēt daudz grūtāk, tomēr aizpagājušajā gadā arī MRK Serviss ierindojās starp nozares pieciem labākajiem,» ar smaidu atzīst Māris. Laika gaitā uzkrātā pieredze un iestrādes ļauj uzņēmumam jo-projām būt konkurētspējīgam un attīstīties. Arvien lielāks īpatsvars esot tieši ražošanai, kurā nodarbināta apmēram puse no 45 darbiniekiem.

Bet sākās viss tālajos astoņdesmitajos, kad Māris Klips pēc Lielvārdes vidusskolas pabeigšanas tehnikumā ieguvis radioinženiera profesiju, strādājis toreiz slavenajā kolhozā Lāčplēsis. Remontējis rācijas, telefonus, elektriskos ganus, pat slaukšanas iekārtas. «Lāčplēsis bija daudznozaru saimniecība, kur paralēli lauksaimniecībai darīja alu, cepa maizi un audzēja kažokzvērus. Dzīvojot šādā vidē, bija iespējams attīstīties un justies samērā brīvam. Strādājot rūpnīcā, tādu iespēju noteikti nebūtu.»

80. gadu beigās sākās kolhoza gazifikācija. Lai pārbūvētu malkas un akmeņogļu katlumājas darbam ar dabasgāzi, izveidota speciālistu grupa, kurā iekļauts arī Māris. Visu pārbūvējuši, bet tad sācies lielo pārmaiņu laiks. Kolhozs sadalīts vairākās atsevišķās ražotnēs, īpašums privatizēts.

«Es biju jauns un zaļš, tāpēc man nekas nepienācās. Kas notiks, kā notiks – neviens nezināja. Bet gribēju strādāt. Biju nesen precējies, sieva gaidīja bērnu, tāpēc mēs aizbraucām uz Vāciju. Nostāvēju uz barikādēm, un tūlīt pēc tam aizbraucām,» atceras Māris. Sākumā mazgājis grīdas veikalos, vēlāk remontējis automašīnas un dzīvokļus. Vācijā piedzimusi meita Beate. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, var teikt, ka viņa pārmantojusi tēva kādreizējo aizraušanos ar autosportu. Beate ir vienīgā sieviete, divkārtējā Latvijas čempione B600 bagiju grupā. Un startē ne tikai autokrosā, bet arī šosejas autosacīkstēs. Bet toreiz, 1993. gadā, ģimene no Vācijas atgriezusies ar tiem laikiem diezgan lielu naudu. «Redzot šeit notiekošo, sapratu – pienācis īstais brīdis, lai sāktu savu biznesu,» tagad saka Māris. Ar bijušo kolēģi Modri Rinku nosprieduši, ka jādara tas, ko abi prot – aprīkot, remontēt un noregulēt gāzes katlumāju iekārtas. Māris ieguldījis uzņēmumā daļu no Vācijā nopelnītās naudas. Nopirkuši instrumentus, darba automašīnu. Klipu privātmājas garāžā ierīkojuši darbnīcu, bet nelielā ūķītī aiz pirts – biroju.

Tagad MRK Serviss īpašnieks smiedamies atceras – Modris sākumā pasūtītājiem stāstījis, ka lielais šefs Māris esot tik aizņemts birojā, ka objektā to neviens nekad neredzēšot, kamēr Māris tajā brīdī kā vienkāršs strādnieks turpat līdzās regulējis gāzes degļus, jo divi vien viņi tajā uzņēmumā bijuši.

Toties darba nav trūcis. Ar laiku par klientiem kļuvuši tādi lieli uzņēmumi kā Rīgas Miesnieks, Rīgas Siltums. Strādājuši visā Latvijā un visās pilsētās, kur bija gāzes katlumājas. No Daugavpils līdz Liepājai. Tāpēc jau gadus divus pēc dibināšanas uzņēmums ticis pie savas pirmās īstās ražotnes Lielvārdē. Bet pēc 2000. gada, nopērkot un pilnībā pārbūvējot bijušo Lauktehnikas noliktavu, – pie pašreizējām ražošanas un biroja telpām ar kopējo platību 1500 m².

Ūdens, šķelda, atkritumi

90. gadu nogalē MRK jau bijis ap 40 darbinieku. Sācies mazo HES bums. Vienlaikus viņi paši būvējuši savas katlumājas, ko vēlāk izīrējuši pašvaldībām. Uzņēmums nodarbojies arī ar ēku celtniecību – lielākais objekts esot sporta halle Ogrē. Bet ap tūkstošgades miju Latvijā ienāca pilnīgi jauna tehnoloģija – atkritumu gāzes ražošana.

Kopā ar čehu partneriem 2001. gadā uzbūvējuši EKO Getliņi, kas ir lielākais atkritumu gāzes ražotājs Baltijā. Tolaik paši projektējuši, paši būvējuši, ražojuši iekšdedzes dzinējus koģenerācijas stacijām un citu aprīkojumu enerģētikas uzņēmumiem. Piegādājuši visas nepieciešamās iekārtas un tās montējuši, kā arī nodarbojušies ar metālapstrādi. «Vārdu sakot, mēs nodrošinājām pilnu ciklu,» atceras Māris Klips.

Tomēr acīmredzot tieši šīs vispusības dēļ MRK pamazām apaudzis ar blakusuzņēmumiem un dažādos virzienos vērstu uzņēmējdarbību. Bet, jo lielāks kuģis, jo grūtāk stūrēt. «Stūre viena, bet kapteiņi uz šī kuģa divi,» atceras Māris. «Katram savs nākotnes redzējums, un katrs grib griezt uz savu pusi, jo katram piederēja tieši puse uzņēmuma.» Tad arī nolēmuši reorganizēt kompāniju un turpmāk stūrēt katrs savu kuģi.

Māris Klips pārņēmis MRK Gāze, kas pirms tam bija viens no kompānijas meitasuzņēmumiem. Pārdēvējis to par MRK Serviss un izpircis ražotni Lielvārdē, bet kolēģis ar pamatuzņēmumu MRK pārcēlies tuvāk Rīgai.

«Uzņēmums, kuru pārņēmu, sākotnēji bija nerentabls, bet vienlaikus mēs savā starpā sadalījām arī objektus, un tas ļāva noturēties virs ūdens,» viņš turpina. Sākuši toreiz kā tipisks servisa uzņēmums, kas apkalpojis jau esošās katlumājas. «Protams, šī sadalīšana mūs drusku atsvieda atpakaļ,» atzīst īpašnieks. Jo vairāk tāpēc, ka drīz vien sākās arī krīze.

Glābis tas, ka pirmajos gados bijis samērā maz darbinieku. Tātad arī maz izdevumu un nekādu kredītsaistību. Turklāt izdevīgi pārdota viena no agrāk būvētajām koģenerācijas stacijām un atrasts jauns partneris.

«Bet viss mainās… Gāze kļuva dārgāka, un modē nāca šķeldas jeb cietā kurināmā katlumājas, kuru būvniecībai varēja dabūt ES līdzfinansējumu,» stāsta Māris. Klientiem bijusi nauda, bet viņiem darbs, projektējot, ražojot iekārtas un aprīkojot ar tām objektus.

Vēlāk šādu līdzfinansējumu varēja dabūt arī zaļās masas koģenerācijas stacijām. Tiesa, šajos projektos MRK Serviss gandrīz nepiedalījās, lai gan sākumā to uzņēmuši ar lielu entuziasmu. Izbraukājuši Vāciju, no kurienes faktiski aizgūta šī ideja. Iepazinušies ar tehnoloģiju, atraduši tur partnerus un sākuši meklēt klientus Latvijā, bet… Atšķirībā no Vācijas, kur koģenerācijā pārsvarā izmanto lopu mēslus, pie mums ideja tikusi deformēta. Elektrību daudzviet ražo no speciāli šim nolūkam audzētas zaļās masas vai pat graudiem. Vācieši satraukušies un brīnījušies: «Ko? Jūs speciāli pūdējat maizi, lai iegūtu elektrību?!» Savukārt MRK Serviss atšķirībā no citu valstu iekārtu ražotājiem mēģinājuši vietējiem pasūtītājiem skaidrot ne tikai šādu projektu plusus, bet arī mīnusus, kas tos ar laiku sadārdzinās. Jo, speciāli audzējot un transportējot zaļo masu, elektrības ražošanai tiek patērēts daudz fosilās degvielas, tāpēc «zaļā enerģija» beigās nemaz tik zaļa vairs nav. Galu galā, nevienu biostaciju viņi tā arī neuzbūvēja.

Tomēr, parādoties jaunajām tehnoloģijām, attīstījās arī pats MRK Serviss. Jo, kā saka Māris, «pati tehnoloģija jau nav slikta, vienīgi cilvēki pārcentās un to izkropļoja». No apkopes un remonta uzņēmums arvien vairāk pievērsās projektēšanai, iekārtu izstrādei, uzstādīšanai, arī metālapstrādei. Tādējādi atgūstot reorganizācijas laikā zaudētās pozīcijas.

Pašlaik no sešiem Latvijas poligoniem, kuros atļauts deponēt atkritumus, trijos ir viņu ražotās gāzes regulēšanas stacijas. Pateicoties tām, tiek savākta atkritumu gāze, ko vēlāk izmanto koģenerācijā. Vienlaikus uzņēmums izstrādā datorprogrammas enerģētikas procesiem un iekārtām. Tajā skaitā pat veselu pilsētu siltumapgādei.

Pirms gadiem trim viņi projektējuši un izgatavojuši arī turbīnas kādai mazajai HES. Neviena Austrijas vai Čehijas firma pasūtītājam nepieciešamajos termiņos to nespēja izdarīt. Māris uzskata – ne visas mazās HES ir kaitīgas un videi nedraudzīgas.

Vienlaikus ļoti perspektīvs nākotnes enerģijas avots ir atkritumi, kurus nevar otrreizēji pārstrādāt un kuri bioloģiski nesadalās. «Mēs nepārtraukti meklējam jaunas iespējas,» saka Māris Klips, sarunas noslēgumā atkal atgriezdamies pie minētās kokgāzes jeb kurināmās gāzes iegūšanas no šķeldas, kuras Latvijā netrūkst. Tomēr tehnoloģija esot ļoti sarežģīta un līdz pilnībai, kas ļautu iegūt tīru gāzi, to nevienam vēl neesot izdevies novest. Tomēr agrāk vai vēlāk tas notiks, pārliecināts ir Māris Klips. Vai viņu uzņēmumā? Visticamāk, diezin vai. Tomēr, lai kur tas notiktu, viņi ar savām iestrādēm jau būs tam gatavi.

Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā

Tā ir attīstība. Tas, ka nestāvi uz vietas. Nav vērts meklēt dzīves jēgu – dzīve ir vienkārši jādzīvo.

Lielākā kļūda, kas devusi mācību

Mana lielākā kļūda – pārāk uzticos cilvēkiem, un tas diezgan dārgi maksā. Domāju, ar to saskārusies liela daļa uzņēmēju, tikai atklāti par to runāt negrib.

Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam

Nevajag baidīties. Vajag darīt! Pat tad, ja nav īsti skaidrs, kā to līdz galam realizēt. Vajag sākt no viena gala, un tad jau tiksi pie rezultāta.

Edgars Simanovičs, skrēja 246 km

Posted on oktobris 12, 2016 by Gunita Nagle - 1 no 2 miljoniem

Septembra beigās ikgadējā skrējienā Spartatlons, kas atkārto Hērodota aprakstīto Feidipīda skrējienu no Atēnām līdz Spartai, startēja 370 pieredzējušu skrējēju. Finišēja 234, un tas ir daudz – parasti mērķi sasniedz labi ja puse. Edgars līdz pat 140. kilometram bija starp pirmajiem, medaļu un lauru vainagu ieguva kā 28. «Jau finišā zināju, ka Spartatlonu skriešu vēl,» atgriezies no Grieķijas, saka skrējējs.

Ultramaratonu skrējēju vidē Edgars ir tuvu Olimpam. 2013. gadā piedalījās Eiropas čempionātā 100 kilometru skrējienā un distanci pieveica ātrāk par astoņām stundām (7.51). Pērn pasaules čempionātā 100 kilometru skrējienā viņš personīgo rekordu uzlaboja par 18 minūtēm un finišu sasniedza septiņās stundās un 33 minūtēs. Tas Edgaram ļāva kvalificēties vienam no grūtākajiem pasaules ultramaratoniem Spartatlonam. «Mans mērķis bija cīnīties par vietu pirmajā desmitniekā,» Edgars atzīstas ambīcijās, par kurām pirms skrējiena noklusēja. Distances pirmos 40 kilometrus bija tik viegli, ka viņš nolēma paātrināt soli, lai iekļūtu pirmajā piecniekā. Līdz pat 140. kilometram bija trešais, ceturtais vai piektais, un nekas neliecināja, ka kaut kas spētu Edgaru sabremzēt.

Taču no 140. līdz 160. kilometram bija jāskrien kalnā. Organisms uz lielu slodzi reaģēja, atsakoties darbināt kuņģi. «Varēju ēst, dzert, nebija jēgas – organisms no visa atteicās,» atceras sportists. «Visgrūtākais bija pieņemt, ka man nav pieredzes vai spēka to mainīt. Bet biju priecīgs, ka uzvarēju sevi un turpināju skriet.» Uzturvielu rezerves izsīka, spēka un jaudas palika aizvien mazāk, kājās – sāpes. Turklāt naktī kalnos viņš apmaldījās un zaudēja trīs kilometrus. Tomēr nepadevās un pēc 28 stundas un 59 sekundes ilga skrējiena sasniedza finiša līniju, lai 32 grādus lielā svelmē saņemtu ūdeni no uzvarētāja kausa.

Izturēt garo skrējienu palīdzēja draugs Kristers Ūdris, kurš viņu sagaidīja katrā kontrolpunktā un ziņoja sociālajos tīklos. «Kāju nav, kāju Edgaram nav,» neilgi pirms saullēkta 1. oktobra rītā ziņoja Kristers, nofilmējis, kā draugs lēnām, spītējot bezspēkam un sāpēm, turpina skriet. «Bet viņam ir raksturs!» Kristers un Edgars ir draugi kopš desmit gadu vecuma, abi strādā policijā un trīs gadus bija pārinieki. Saprotas bez vārdiem, uzticas viens otram, un tieši tāpēc Edgars gribēja, lai Kristers viņu pavada.

«Tagad gribu atpūsties no treniņiem un vienkārši pabūt kopā ar sievu. Esam bērniņa gaidībās,» pasmaida Edgars. Izstāstījis, cik nopietni kopš janvāra gandrīz diendienā, arī divreiz dienā trenējās, viņš atklāti pasaka – bija jāskaidro, kāpēc viņš to dara. «Man vajag zināt savu spēju un izturības robežas. Vēl pēc katra no garajiem skrējieniem esmu sapratis, ka startā esmu viens cilvēks, bet finišā – citāds. Fiziski spēcīgāks kļūstu treniņos, bet sacensībās kļūstu psiholoģiski stiprāks.»

Zemūdens skrējējs

Posted on oktobris 12, 2016 by anon - Personība

Frīdaivinga čempions Gijoms Nerī (34) braukā pa pasauli, sniedzot iedvesmojošas prezentācijas uzņēmumiem un filmējas slavenu mūziķu videoklipos

Kad saņemu ziņu, ka franču frīdaivinga čempions ir Rīgā, prātā iezogas divi jautājumi. Pirmkārt, kas ir frīdaivings? Otrkārt, ko viņš dara Latvijā? Vai tiešām nirs Baltijas jūrā? Pirmo atbildi gūstu no interneta resursiem: frīdaivings jeb brīvniršana ir niršana ūdenī bez jebkādām papildu skābekļa ierīcēm. Bet atbildi uz otro jautājumu vēlāk man sniedz Gijoms: «Baltijas jūra ir pārāk sekla, tumša un auksta, lai tajā nirtu.»

Gijoms viesojas Rīgā, lai sniegtu prezentāciju kādam finanšu uzņēmumam. Šķiet neloģiski: kāda gan biznesam varētu būt saistība ar zemūdens pasauli, izņemot tā, ka abās mājo haizivis? «Lai sasniegtu labus rezultātus frīdaivingā, nepieciešams progresēt lēni, bet stabili. Steigā netiek izsvērti visi riski, kas var vainagoties ar milzīgām kļūdām un neveiksmēm. Tas ir līdzīgi kā finanšu pasaulē: uzņēmēji darbojas ātri, jo vēlas gūt peļņu momentā. Taču pēc pieredzes redzams, ka uzņēmumi, kas attīstījušies lēni, ir veiksmīgāki un ilgtspējīgāki.» Gijoms regulāri vada šādas prezentācijas daudzviet pasaulē. «Frīdaivings nav sporta veids, ar kuru iespējams pelnīt iztiku. Lai to sauktu par pamatnodarbošanos, ir jāveic vairākas blakusnodarbes.» Tāpēc Gijoms nodarbojas arī ar frīdaivinga mācībām. Nākamgad kopā ar ģimeni dosies ceļā, lai tādas rīkotu dažādās pasaules malās. Diemžēl Latvija maršrutā nav iekļauta. «Lielākoties tās ir vietas ar tropisku klimatu.»

Sportista oficiālajā mājaslapā rakstīts: «Gijoms praktizē frīdaivingu kā mākslas formu.» Taujājot, kā tas notiek, Gijoms pastāsta, ka pēdējos piecus gadus kopā ar sievu veido videoklipus un īsfilmas. Sieva producē, Gijoms – filmējas.

Viss sācies pirms sešiem gadiem, kad sieva atbraukusi vīram līdzi uz sacensībām Bahamu salās ar fotokameru. Gijoms sen loloja sapni par video, kurā izmēģina lēkšanu no klints jeb tā saukto base jumping. Bahamu salas ir slavenas ar tās zilajiem caurumiem un alām okeāna krastos. Tieši Dīna Zilo caurumu, kas ir dziļākā vertikālā ala pasaulē, Gijoms noskatīja kā vietu, kur īstenot savu sapni. «Visapkārt zils, un te pēkšņi piķa melns bezdibenis. Perfekta vide kinematogrāfiskas spriedzes radīšanai.»

«Kad publicējām video, necerējām, ka tas kļūs slavens.» Videoklipam Free Fall, kurā Gijoms redzams ieskrienam milzu bedrē, vietnē YouTube ir ap 150 tūkstošiem skatījumu. Redzot, cik veiksmīgi video uzņēmusi interneta auditorija, abi nolēma, ka ar video palīdzību var ne tikai popularizēt frīdaivingu, bet arī nopelnīt, piedāvājot savus pakalpojumus producentu un reklāmas aģentūrām.

Pērn kāda producentu kompānija pamanījusi vienu no Nerī pāra veikumiem un nolīgusi viņus ASV popdīvas Bejonses dziesmas Runnin’ videoklipa veidošanai. «Esmu tas puisis, kas videoklipā skrien pa ūdeni.» Arī klipā redzamā meitene ir francūziete, Francijas nacionālās frīdaivinga komandas locekle.

Vecāki nebija sajūsmā

Video Free Fall ļāva frīdaivingam iegūt pasaules mēroga atpazīstamību. Savukārt pirms 20 gadiem, kad puisis sāka savu zemūdens karjeru, par viņu zināja retais. Tolaik Francijā bija tikai viens brīvniršanas klubs, bet, par laimi, tas atradās Gijoma dzimtajā pilsētā Nicā.

Kā viņš tur nonāca? «Katru dienu 40 minūtes pavadīju autobusā, braucot uz skolu. Protams, 14 gadus veciem puišeļiem garajā braucienā paliek garlaicīgi, un rodas visādas idejas. Tā ar draugiem nolēmām sarīkot elpas aizturēšanas sacensības. Es aizturēju minūti un 40 sekundes un zaudēju, bet mans draugs, vēl joprojām atceros, elpu varēja noturēt divas minūtes un deviņas sekundes. Biju noskaities un nosolījos nākamnedēļ revanšēties.» Spītīgais pusaudzis sāka cītīgi trenēties un pēc dažām nedēļām varēja iztikt bez elpošanas pat piecas minūtes. Lieki piebilst, ka visas turpmākās sacīkstes viņš uzvarēja.

Gijoma mājas no Vidusjūras atradās tikai dažu soļu attālumā, un kādu dienu pusaudzim ienāca prātā savas spējas pārbaudīt ūdenī. «Ievilku elpu un lēcu iekšā jūrā.» Zemūdens pasauli viņš sauc par mīlestību no pirmā elpas vilciena. «Es biju tik aizgrābts!»

15 gadu vecumā Gijoms iestājās frīdaivinga komandā. «Astoņpadsmit gados biju viens no labākajiem valstī.» Taču puiša vecāki bija noraizējušies, nevis lepni. «Viņi nemitīgi jautāja, ko es ar to ceru iesākt nākotnē.» Vecāku sirdsmiera labad Gijoms atbildējis, ka mācīsies par sporta skolotāju. Turpretī klusībā loloja tikai vienu sapni – visu mūžu nodarboties ar niršanu. Gijoms, protams, saprata, cik tas ir neiespējami, jo brīvniršanas vēsturē bijis tikai viens precedents – itāliešu frīdaiveris Umberto Pelicāri. «Skatījos viņa foto, video, un domāju – kaut man būtu tāda dzīve!»

Tagad, kad pats ir četrus gadus vecas meitas tēvs, Gijoms saprot savus vecākus. Meita no viņa mantojusi patiku atrasties ūdenī. Taču uz jautājumu, vai ļaus viņai nodarboties ar frīdaivingu, Gijoms atbild aukstasinīgi: «Kaut arī es iebilstu pret šādu hobiju, nekad viņu neaizkavēšu savu mērķu īstenošanā, tāpat kā to darīja mani vecāki.»

Pārspēt otra rekordu

Paralēli intensīvajiem treniņiem Gijoms mācījās universitātē, apguva sporta fizioloģiju. «Vēlējos saprast, kā ķermenis darbojas un kā palielināt savas spējas zem ūdens.» Taču pēc universitātes Gijoms tomēr nolēma pilnībā nodoties frīdaivingam un kļūt par profesionāli. Pirmais solis – atrast sponsorus. 2006. gadā, neilgi pirms trešā pasaules rekorda sasniegšanas, sportists atrada partnerus, pulksteņu ražotājus Ball, ar šo uzņēmumu sadarbojas vēl joprojām.

Pirmo rekordu – 87 metri – Gijoms sasniedza, kad viņam bija divdesmit, un kļuva par jaunāko pasaules rekordistu frīdaivinga vēsturē. Taču drīz vien to pārtrumpoja citi brīvpeldētāji. «Bijām četru draugu sāncenšu grupiņa, kas cits citu nemitīgi centās pārspēt: es, čehietis, venecuēlietis un austrietis.»

Parasti frīdaiveri nāk no valstīm, kas atrodas tuvu ūdenim – Itālijas, Grieķijas, Japānas. Taču ir arī Polijas, Čehijas un Krievijas nirēji. Austrumeiropieši esot labākie disciplīnā, ko dēvē par dinamisko apnoju (dynamic apnea). Tā tiek izpildīta baseinos, mērot, cik ilgi tiek noturēta elpa un cik tālu aizpeldēts. Gijoms skaidro, ka tie, kas pieraduši pie atklātiem ūdeņiem, baseinā kāpt nevēlas, jo atrasties ierobežotā ūdentilpē esot mokoši. Viņa spēcīgākais konkurents un labākais draugs Aleksejs Molčanovs ir krievs. Pērn Kiprā Gijoms centās pārspēt viņa rekordu – 128 metrus. Taču organizatori pieļāva milzīgu kļūdu, uzstādot niršanas virvi nevis līdz 129 metriem, kā tika iecerēts, bet 139 metriem. «Tas ir pārāk daudz. Es pamatīgi savainojos, man pārplīsa plauša, un es zaudēju samaņu.» Pēc šā negadījuma Gijoms ir atmetis sacensībām ar roku. «Neesmu pārtraucis nirt, bet vairs nepiedalos sacensībās. Sapratu, ka savu spēju limita pārbaudei var būt letāls iznākums.» Pagaidām francūzis nolēmis palikt pie sava personīgā rekorda – 126 metriem, ko sasniedza divas dienas pirms neveiksmīgā gadījuma.

Zemūdens meditācija

Gijoms uzsver – tas ir greizs ir priekšstats, ka frīdaivings ir bīstams sporta veids. «Ja viss tiek darīts komandā, nekas ļauns nevar notikt. Ja dari to viens, tas var kļūt arī bīstami.» Viņu tracina interneta medijos atrodamie raksti, kuros minēts, ka frīdaivings ir viens no bīstamākajiem sporta veidiem pasaulē. «Gandrīz katru nedēļas nogali kaut kur pasaulē notiek sacensības. Bet 20 gadu laikā ir bijis tikai viens letāls gadījums. Cilvēki domā – ja mēs pārtraucam elpot, mēs smokam.»

Par izjūtām, ko ķermenis un prāts piedzīvo niršanas laikā, Gijoms stāstījis arī TED konferencē. Viņš to sauc par «piedzīvojumu starp divām elpām». «Tas ilgst tikai trīs minūtes un trīsdesmit sekundes, tomēr šajā laikā gan galvā, gan ķermenī notiek milzum daudz.»

Tiklīdz seja saskaras ar ūdeni, notiek ķermeņa adaptēšanās jeb niršanas reflekss. «Tā ir automātiska pielāgošanās un piemīt katram. Līdzko seja pieskaras ūdenim, uz tās esošie sensori sūta ziņu smadzenēm, ka jāaiztur elpa un jāaizsargā ķermenis. Sirdspukstu ātrums samazinās, asinsvadi sašaurinās.» Zemūdens diktēto noteikumu pieņemšana ir grūtāka, nekā izklausās, jo normāla cilvēka reakcija būtu tai pretoties. Rezistencei var būt negatīvas sekas, proti, ja nirējs neadaptējas un ir saspringts, traumas esot gandrīz neizbēgamas.

Vispirms, peldot lejā, svarīgi atrast līdzsvaru starp ātru ieniršanu un pareizu elpas turēšanu. «Pārvietojoties pārāk ātri, tiek izmantots par daudz skābekļa, bet par lēnu – skābeklis pietiks, bet nebūs laika.» Sasniedzot 40 metru dziļumu, ūdens spiediens saspiež ķermeni, tas kļūst smags, un cilvēks krīt lejā kā brīvajā kritienā. To Gijoms sauc par savu mīļāko posmu niršanas laikā. «Tas ir kā lidot. Viens no maniem bērnības sapņiem bija lidot.»

Taču – kas notiek nirēja galvā, atrodoties tik dziļi okeāna dzīlēs? «Tā ir kā meditācija. Nevari domāt par miljoniem lietu vai nedomāt vispār. Obligāti jākoncentrējas uz vienu noteiktu aspektu.» Miers, brīvība un burvība ir vārdi, kurus Gijoms nemitīgi atkārto, raksturojot izjūtas zem ūdens.

Kad sacensību laikā tiek sasniegta ūdenstilpes apakša vai noteiktais dziļums, ir žigli jāpaņem tur novietotā šiltīte un jāpeld virspusē, lai atrādītu to tiesnešiem. Savukārt, nirstot «paša priekam», Gijomam patīk uzkavēties un paraudzīties uz visām pusēm. «Visapkārt bezgalīgi zils, un jūties kā maza pilīte lielā okeānā – ļoti labas zāles mūsdienu cilvēka pārspīlēti lielajam ego.» Gijoms spriež, ka šādu pieredzi būtu vērts piedzīvot katram.

Peldēt ar haizivīm

Viena no francūža kaislībām ir ceļošana. Nesen viņš ciemojies Galapagu salās. «Tur piedzīvoju lieliskāko niršanu. Peldēju kopā ar trīssimt haizivīm…» Manam izsaucienam, ka tas taču ir bīstami, Gijoms nepiekrīt: «Gada laikā tikai desmit cilvēku mirst no haizivju kodieniem, savukārt no insektu – miljoniem. Peldot līdzās haizivīm, cilvēkam briesmas nedraud. Vienīgie, kam ir pamats justies apdraudētiem, ir sērfotāji, jo viņu sērfdēlis, no apakšas raugoties, pēc formas atgādina haizivju iecienītāko medījumu – roņus. Savukārt, satiekot haizivi zem ūdens, tā nobīstas no peldētāja un mūk prom.» Viņš gan neizslēdz iespēju, ka asiņošanas gadījumā plēsoņai var rasties interese par peldētāju. Pārjautājot, vai tiešām viņam nekad nav draudējušas briesmas no zemūdens radībām, viņš atbild skaļi un skaidri: «Nekad!»

Gijoms atzīmē, cik apdraudētas ir cilvēku nīstās zivis. «Katru gadu miljoniem haizivju tiek nogalinātas, lai cilvēki varētu iegūt to vērtīgās spuras. 90% no haizivju populācijas jau ir zuduši. Tas ir jāpārtrauc – ja okeānā nebūs nevienas haizivs, tas izmirs, jo barības ķēde būs izjaukta.»

Gijoms ir iesaistījies vairākos okeāna aizsardzības projektos un plāno veidot īsfilmu, kas informētu sabiedrību par neapdomīgas haizivju zvejniecības sekām. Arī citas nākotnes ieceres Gijomam ir skaidras: viņš turpinās veidot filmas, vadīt konferences, pasniegt brīvniršanas mācības un nirt paša priekam. Taču savas izturības robežas vairs necentīšoties pārbaudīt: «Mans mērķis ir nodzīvot simt gadu kā minimums,» uzjautrinās smaidīgais francūzis.

Izmantojot hidrotērpu, monopleznu un vienu elpas vilcienu, Gijoms var ienirt līdz pat 126 metru dziļumam. Foto no personīgā arhīva

Zinātnes dzirksts

Posted on oktobris 12, 2016 by anon - Personības

Kamēr pasaules ievērojamākajiem pētniekiem dala Nobela prēmijas, četri latviešu zinātnieki atminas, kā pirmoreiz aizrāvušies ar savu nodarbošanos un kur meklējamas viņu zinātniskās darbības saknes

Zvaigžņu apburtais

Astronoma Ilgoņa Vilka (55) bērnības rotaļlieta bija tālskatis. Viņš dzīvoja klusā, nomaļā Rīgas vietā Vairogu ielā. Četru dzīvokļu mājā ar draudzīgiem kaimiņiem un palielu pagalmu ar dārziņu, kur spēlēties. Tur pirmo reizi vēries zvaigznēs.

Trīspadsmit gadu vecumā tēvs viņa rīcībā nodeva tālskati. Tas bija paredzēts, lai šautuvē varētu skatīties uz mērķi 25 metru attālumā. Vilks tam atrada citu pielietojumu. «Gāju ārā un pētīju, ko vien varēja redzēt.» Arī kaimiņu logos reizi pa reizei gadījās ieskatīties, šķelmīgi atzīstas astronoms.

Ar tālskati varēja labi saredzēt Mēnesi, Jupiteru ar četriem tā pavadoņiem, Saturna gredzenu, Veneras fāzes un Andromedas galaktiku. Viens no pirmajiem vērojumiem, kas radīja ziņkāri, bija Mēness, uz kura, kā puisim likās, bija noslēpumains uzraksts no trim burtiem. Ziņojumu atšifrēt neizdevās. Otrreiz to redzēt arī vairs nav sanācis. Āķis nu bija lūpā. «Viens ir redzēt kaut ko žurnālā, lai gan bildes tur reizēm ir daudz skaistākas, bet ar savām acīm ieraudzīt ir pavisam kas cits,» astronoms saka. Tā, bruņojies ar zvaigžņu karti, viņš sācis vakaros doties ārā, lai vērotu debesis.

Ziemā, tas laikam bija 1973. gadā, bija iespējams debesīs ieraudzīt komētu. Mātes darbavieta organizējusi ekskursiju uz Baldones observatoriju. Vilks tur ieskatījās nelielā teleskopā, un «tas likās tik aizraujoši, ka mēs naktī, tumsā ieradāmies, un patiešām komētu varēja redzēt, lai gan tikai kā miglainu veidojumu». Tas bija pagrieziena punkts viņa dzīvē. Taču tikpat svarīgs bija arī brauciens autobusā, kur kāds vīrietis, zinādams par puiša interesi, sācis viņam uzdot jautājumus par astronomiju. «Es uz tiem nevarēju atbildēt, un tas mani tracināja.» Taču viņš zinājis, ka atbildēm jābūt. «Tad sāku tās meklēt,» viņš saka.

Vispirms Vilks iekārtojis kladi, kurā veikt pierakstus par vērojumiem. Otrā kladē viņš pierakstījis informāciju par dažādiem debess ķermeņiem. Kad tās ātri vien pierakstītas pilnas, Vilks sapratis, ka ar divām nepietiks, lai noskaidrotu un pierakstītu par astronomiju visu, kas viņu interesē. Tolaik viņam bijušas trīs astronomijas grāmatas. Viena no tām vācu valodā, kuru viņš neprata, bet mācījās, lai saprastu uzrakstīto. Bibliotēka pamazām paplašinājusies, un kladītes pildījušās, līdz viņš aptvēris, ka uz daudziem viņa jautājumiem atbilžu pagaidām nemaz nav, taču «tie ir tik interesanti, ka joprojām turpinu tos sev uzdot».

Pēc gada Vilks uzzinājis, ka pastāv Latvijas Astronomijas biedrība, un sācis apmeklēt tās sanāksmes, vēlāk kļuvis par jaunatnes sekcijas vadītāju un izveidojis astronomijas pulciņu. «Biju zaļš, un sākumā bija grūti kaut ko saprast, bet tik un tā interesanti.» Kad astronoms uzzināja, ka Rīgas planetārijā notiek pulciņi, kurus vadīja tā direktors Jānis Miezis, protams, iestājās arī tur. Ar atbilžu meklēšanu Vilks aizrāvies tik ļoti, ka vidusskolas 10. klasē, kad visiem mācīja astronomiju, reizēm esot bijis nejauks un aizrādījis skolotājam, jo tolaik jau zinājis vairāk par viņu.

Kad astronoms paralēli studijām Latvijas Universitātē sāka strādāt Autotransporta ministrijā par sargu, pirmais viņa pirkums bija lielāks teleskops par 250 rubļiem. Salīdzinot ar iepriekšējo tālskati, tas bija liels uzlabojums. Vilks mēģināja to piestiprināt pie mājas skursteņa. «Jumta observatorija varbūt labi izskatījās, bet nebija sevišķi praktiska.» Pētnieks debesis vērojis, ar auklu piesējies pie skursteņa kā alpīnists.

Tagad Ilgonis Vilks Latvijas Universitātē cenšas panākt, lai par aizraujošiem ar astronomiju saistītiem jautājumiem interesēties sāktu arī Fizikas un matemātikas fakultātes studenti. Vēl viņš turpat universitātē vada Zinātņu un tehnikas vēstures muzeju. Grūti izskaidrot, kā tas nākas, ka interese gadu gaitā saglabājusies nemainīgi liela, tomēr Vilks saka: «Man vēl nav gadījies satikt cilvēku, kas skatītos uz tiem spīdīgajiem punktiņiem debesīs un teiktu, ka viņu tie neinteresē. Tomēr ir forši debesis pazīt tā, ka ne tikai redzi, piemēram, Lielo Lāci, bet arī zini, kas tas ir, kādas galaktikas tajā ir, ka tur ir melnais caurums. Skaties, un Visums tev atveras.»

Rotaļas kapenēs

Ģeoarheoloģei Agnesei Kukelai (40) spilgti atmiņā palikusi kāda kapliča Melnās jūras krastā. To var atrast Gurzufas ciematā, kāpjot pa stāvām trepēm augšup kalnā ar skatu uz jūru. Kapličas dziļumā redzama freska ar diviem tēliem – Svēto Olgu un viņas vīru Svēto Vladimiru. Tur bērnībā spēlējās meitene, kas nu izaugusi par Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētnieci.

Vasarās meitene bieži dzīvoja pie radiniekiem Krimā, pionieru nometnes Artek teoritorijā, Ajudaga kalna tuvumā. Pat neskaitot pionierus, bērnu, ar kuriem rotaļāties, komunālajās mājās bija daudz. Garlaicīgi nebija. Rotaļām asumu piešķīra tuvumā esošās kapenes – vieta, par kuru cits citam var stāstīt biedējošas lietas. Bravūrīgākos reizēm izaicināja iet turp tumsā un vienatnē, lai pierādītu drosmi. «Tas bija tik interesanti!» acīm mirdzot stāsta Kukela. Pagalma bērni tur ložņājuši, pētot noslēpumaino un, kā viņiem likās, iespējams, spoku apsēsto un nolādēto vietu.

Ģeoarheoloģe arī piemin vienu no labākajām bērnības Ziemassvētku dāvanām – kompasu ar brūnu ādas siksniņu, ko aplikt ap roku. Viņa staigājusi pa pagalmu un meklējusi, kur atrodama katra debespuse. Īpaši jautri tas bijis naktī, jo kompasa bultiņa bija luminiscenta.

Arī skolas laikā Agnesi visvairāk interesējusi seno laiku vēsture un iespēja apgūt svešvalodas. Uz to meiteni pamudināja vectētiņš, kas jau agrā bērnībā mācījis viņai izteicienus latīņu valodā. Īpaši viņu ieinteresējis arī Andreja Pumpura eposs Lāčplēsis. «Mācījos tekstus no galvas,» saka arheoloģe. Tik ļoti aizrāvusies, jo eposā aprakstītas nozīmīgas vietas – Staburags un Kokneses pils -, kuras šobrīd vairs nav saglabājušās. It kā zināju, ka tā ir pasaka, tomēr tai arī ticēju.»

Varētu domāt – aicinājums ir acīmredzams. Tomēr pagāja kāds laiciņš, līdz Agnese to aptvēra. 1994. gadā pabeigusi Jūrmalas ģimnāziju, viņa sāka strādāt bankā par sekretāri. Tāpēc likumsakarīgi licies mācības sākt Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātē. Arheoloģija pie viņas atgriezās, kad Agnese mājās audzināja pirmo un gaidīja otro bērnu. «Man bija laiks, ko varēju veltīt tam, kas patīk. Tās bija divas lietas – privātstundas klavierspēlē un grāmatas par Seno Ēģipti,» viņa stāsta. Grāmatas lasījusi kaudzēm. Vēl arī videomagnetofonā ierakstījusi un pēc tam konspektējusi svarīgāko no Discovery Channel dokumentālajām filmām par Ēģipti. Agnese pasmaida: «Tagad tas liekas smieklīgi, bet es izmantoju tos informācijas avotus, kas man bija pieejami.» Vairākas reizes gājusi arī uz Ārzemju mākslas muzeju, lai apskatītu Senās Ēģiptes dārgumu kolekciju, burtnīcā veikusi pierakstus un skicējusi redzamos objektus, lai tos saglabātu atmiņā, jo fotografēt nebija iespējams. «Biju pieaudzis cilvēks ar ģimeni, varbūt vajadzētu uzvesties citādi, bet tas nebija mans gadījums,» viņa smejas.

Kad Kukela 2006. gadā padzirdēja, ka latviešu speciālisti plāno doties veikt izrakumus Džosera piramīdā Ēģiptē, jutās kā drudzī. Caur paziņu paziņām uzmeklēja ekspedīcijas rīkotāju francūzi Bruno Delānu un jautāja: «Ko man vajadzētu studēt, lai kādudien varētu braukt kopā ar jums?» Tad sazinājusies ar Lielbritānijas Arheoloģijas padomi un interesējusies par iespējām studēt arheoloģiju neklātienē. Paralēli sākusi arī apgūt franču un arābu valodu.

Neilgi pirms brauciena ekspedīcijas vadītājs tomēr uzaicinājis doties līdzi uz Ēģipti. Sākotnēji kā asistenti. Kukela veica piramīdā esošo senlietu inventarizāciju. «Biju septītajās debesīs un pirms brauciena izstudēju Delāna ieteikto literatūru par piramīdu,» viņa saka. Brauciena laikā Agnese iepazinās ar Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes profesoru Valdi Segliņu, vēl vienu savā karjerā nozīmīgu cilvēku. Abi runājuši par būvēm Senajā Ēģiptē. Atgriežoties profesoram jautājusi to pašu, ko Delānam, proti, ko mācīties, lai varētu vairāk uzzināt par Seno Ēģipti. Viņš devis tēmas un licis rakstīt esejas. «Tobrīd ne vienmēr sapratu, kāpēc, bet, kad kādu pieņem par savu skolotāju, vienkārši dari, ko saka.» Pēc tam, 2008.gadā, devusies studēt doktorantūrā, šoreiz – Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē.

Tagad Agnesei Kukelai ir doktora grāds ģeoloģijā. Līdz šim viņa piedalījusies izrakumos Džosera piramīdā Ēģiptē, Gomeras salā Spānijā un pagājušogad arī Sardīnijā. Patlaban ierobežota finansējuma ap-stākļos viņai sanāk laiku veltīt ne mazāk svarīgajiem dokumentēšanas, objektu saglabāšanas, publikāciju gatavošanas un pasniedzējas darbiem Latvijas Universitātē.

No dejām līdz baktērijām

Mikrobioloģe Ilze Dimanta (29) bērnībā priecājās būt dabā. Pret dzīvu radību vienmēr izturējās ar pietāti. Labāk vēroja, nevis preparēja vardes vai ķēra kukaiņus burciņās. Taču īpašas intereses par dabaszinātnēm viņai nebija līdz pat devītajai klasei. «Jutos pat nedaudz neērti, jo sākotnēji ne īpaši labi sapratu matemātiku. Lai gan tētis ir fiziķis un mamma matemātiķe, man tas likās grūti,» viņa atceras. Skolas laikā viņai patika domrakstu rakstīšana, dziedāšana, dejošana, sports un folklora.

Kad pēc devītās klases Ilze gatavojās mainīt vidusskolu un jau devās izņemt dokumentus, viņa satika bioloģijas skolotāju Brigitu Lazdāni. Skolotāja piedāvājusi: «Mēs pēc stundām paliksim, pamācīsimies, uztaisīsim bioloģijas interešu grupiņu, tev būs lieliski klasesbiedri un audzinātājs, un mainīt skolu ir grūti. Es silti iesaku to apdomāt.» Meitene ieteikumu uzklausīja, palika Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā un bioloģiju pēc stundām tiešām mācījās. Tas izrādījās lielisks lēmums.

Tagad zinātniece pat neatceras, kāpēc skolotāja viņai tādu piedāvājumu izteikusi. Atminas, ka 9. klasē viņu ļoti aizrāva anatomijas grāmata ar skaistiem attēliem un interesantiem piemēriem. Viņai patika arī mācību stundas. Skolotāja droši vien interesi jutusi. Tā Ilze ar vēl divām meitenēm visus vidusskolas gadus tikās ar bioloģijas skolotāju Lazdāni viņas kabinetā. Pirms katras nodarbības bija jāsagatavojas. «Mūs nemācīja kā parastā stundā, bet četratā sēdējām pie galda, pārrunājām tēmu, varējām brīvi uzdot jautājumus par to, kas palicis neskaidrs, un pēc tam skolotāja pastāstīja kaut ko interesantu,» saka zinātniece. «Viņa ir iedvesmojoša dāma un man atvēra durvis uz bioloģiju.»

Taču to, ka viņa tiešām nonākusi pareizajā vietā, Ilze saprata, mācoties Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē. «Man bija sajūta, ka esmu pieslēgusies lielam informācijas kanālam, kur no visām pusēm nāk zināšanas,» viņa stāstot izpleš rokas, savelk lūpas un skaļi ievelk gaisu, it kā atdarinot putekļusūcēju. Studiju laikā jāapgūst plašs tematu klāsts, un, lai nokārtotu eksāmenus, tas viss arī kārtīgi jāiemācās. Tas ļāva saprast, ka mikrobioloģiju viņa apgūst ar vislielāko atdevi, uzmanību un interesi.

Fakultātē Ilze mācījās kopā ar klasesbiedreni no Rīgas Centra humanitārās vidusskolas. Ar bioloģiju viņas tika galā, bet ķīmija bija izaicinājums. Vidusskolā priekšmetu bija mācījušās tikai gadu. «Taču laboratorijas darbi universitātē bija fantastiski. Nodarbības vadīja laboranti Indra un Gints, kuri tolaik vēl bija studenti. Mūsu mazā grupiņa vienmēr palika pēdējā, gribējās visu padarīt kārtīgi, lēnām un pamatīgi. Ar laborantiem beigās tā sadraudzējāmies, ka saucām viņus par saviem ķīmiskajiem vecākiem.»

Jautājumi par fiziku gan skolas, gan studiju laikā savukārt tikuši tētim. Viņš Cietvielu fizikas institūtā vada Ūdeņraža enerģētikas materiālu laboratoriju, kur daļēji tapusi arī zinātnieces doktora disertācija. Tētis arī bērnībā bija cilvēks, kas «vienmēr prata uz jautājumiem labi atbildēt», turklāt viņš sniedza «īstas, godīgas, interesantas atbildes», nevis mēģināja no jautājumiem atgaiņāties. Apbrīna par viņa plašajām zināšanām, iespējams, bija pirmais iedvesmas avots, kas mudināja tādas iegūt pašai.

Tajā, ka Ilze Dimanta kļuvusi par pētnieci, liela nozīme ir apkārtējiem. Viņa stāsta: «Es ieraudzīju cilvēkus, kas ir manējie, un ar viņiem kopā mācīties ir daudz interesantāk.» Beigās sanākusi mikrobioloģe, kas šogad ieguva vienu no trim L‘Oréal stipendijām Sievietēm zinātnē. Viņas pētījumam par lētu un videi draudzīgu veidu, kā no baktērijām iegūt enerģijas nesēju ūdeņradi, bijuši trīs posmi. Sākumā viņa meklēja un izmēģināja dažādas baktērijas, ko var atrast ūdenī un augsnē, līdz atrada tās, no kurām vieglāk iegūt ūdeņradi. Otrajā posmā bija jāatrod, ko un kā baktērijām dot ēst, lai to barošana neizmaksātu pārāk dārgi, bet šobrīd viņa meklē veidus, kā baktēriju barotnē vislabāk uzkrāt un no pārējām vielām atdalīt saražoto ūdeņradi.

Svešumā

Sociālantropoloģi Daci Dzenovsku (44) vienmēr interesējuši cilvēki, taču viņas ceļš līdz antropoloģijai nav bijis apzināts līdz pat studiju laikam. 1990. gadā kā viena no retajām studentēm no bijušās Padomju Savienības viņa sāka mācīties Upsalas koledžā Ņūdžersijā Amerikā. Svešā kultūra un grūtības saprast, kā pieņemts uzvesties noteiktās situācijās, Daci mudināja rūpīgi vērot apkārtējo uzvedību un uztveres atšķirības.

No studiju laika Dzenovska visspilgtāk atceras politikas zinātnes, kā arī antropoloģijas kursu ar iedvesmojošu pasniedzēju, kurš zināmā mērā uzņēmās viņas mentora lomu. «Pēc tam, kad iegūta padomju vidusskolas izglītība, ASV sociālo zinātņu studiju vide likās pilnīgi citāda.» Pasniedzējs bija palestīniešu izcelsmes un saprata, cik grūti būt iebraucējam Amerikā. Studentei bija interese, bet viņš izrādīja pretimnākšanu un pacietīgi palīdzēja mācību vielu saprast un salikt kopā ar pašas pieredzi. Dace aktīvi izmantojusi viņa pieņemšanas laikus, kad ar pasniedzēju iespējams apspriesties divatā. «Nevis centīgi ar pirkstu vilkām līdzi kādam tekstam, bet runājām par viņa dzīves pieredzi un manu pieredzi, dzīvojot Padomju Savienībā,» stāsta Dzenovska.

Atšķirības starp dzīvi padomju Latvijā un Amerikā bija krasas, un Dace pamanījusi, ka vietējo uztvere un pieņēmumi daudzos jautājumos ir citādi nekā viņas. Redzēja, cik atšķirīgi viņu uztver amerikāņi. «Daudzi mani apsveica ar to, ka esmu izrāvusies no vides aiz dzelzs priekškara, kur valda nebrīve un apspiestība, bet tagad esmu brīvībā. Protams, es atceros arī dažādus nepatīkamus momentus, bet kopumā mana bērnība bija diezgan laba,» viņa stāsta. Reizēm uz viņu skatījušies pat ar tādu kā žēlumu, lai gan studente tobrīd nesaprata, kāpēc. Viņas priekšstati par sevi un savu dzīvi bija pilnīgi citādi, nekā gaidīja amerikāņi. Turklāt paši amerikāņi, viņasprāt, dzīvoja pēc dažādiem noteikumiem, kas likās apspiedoši.

Arī sadzīviski bija grūti. «Reizēm pat nesapratu, kā publiskajā tualetē atgriezt krānu. Tagad tas liktos pašsaprotami, bet es stāvēju un gaidīju, lai redzētu, kā to dara kāds cits.» Taču saskarsme ar cilvēkiem ir daudzkārt sarežģītāka. Tāpēc nav pārsteigums, ka stāva vecākās darbs kopmītnēs, ko viņa uzņēmās, izrādījās grūts. Daces uzdevums bija pārraudzīt istabiņās dzīvojošos, kas nozīmēja viņus disciplinēt. «Man bija neērti, es nezināju, kā vislabāk kādu uzrunāt, lai pateiktu, ka, piemēram, mūzika būtu jānogriež klusāk,» antropoloģe atminas. Viņa stāsta, ka vienmēr bija jutīga pret to, cik nezinoša šajā ziņā ir.

Vēl viena lieta, kas Amerikas kultūrā viņai likās nesaprotama, bija rasu attiecības. Par to ar savu antropoloģijas pasniedzēju viņa runāja daudz. Katrs amerikānis izaug ar saviem pieņēmumiem par rasi un skaidrojumiem par to, kāpēc šajās attiecībās valda spriedze. «Man šādu skaidrojumu nebija,» stāsta pētniece. Nonākot koledžā, kur daļa studentu ir afroamerikāņi, uztvert to, kāpēc savstarpējās attiecības studentu vidū ir tādas, kā ir, bija grūti. «Tad mēģināju saprast, kāpēc citi studenti uz mani skatās un domā, ka esmu baltādaina, lai gan pati par sevi tādās kategorijās nedomāju un man tas neko nenozīmēja.» Viņa jutusies sveša un apzinājusies, ka ir iebraucēja, nevis piederīga pārējo baltādaino grupai Amerikā. Tā viņa atkal izjuta, kā priekšstati par sevi nesakrīt ar to, kā viņu redz citi. Ar šādām situācijām Dzenovska saskārās bieži un tā iemācījās apstāties un pavērot, kā izturas un rīkojas apkārtējie. Pēc tam šo informāciju vajadzēja apstrādāt un interpretēt, kāpēc tā notiek. Antropoloģija savukārt varēja piedāvāt skaidrojumu, kā dažādos cilvēkos veidojas tik atšķirīga izpratne par pasauli. Iespējams, tāpēc tā viņu tik ļoti interesēja.

Pēc bakalaura grāda saņemšanas antropoloģijā un politikas zinātnēs Dace Dzenovska vēl ieguvusi maģistra un doktora grādu sociālajā un kultūras antropoloģijā Bērklija Universitātē, kā arī maģistra grādu humanitārajās zinātnēs un sociālajā teorijā Ņujorkas Universitātē. Patlaban viņa strādā Oksfordas Universitātē. Galvenokārt pēta dažādus ar migrāciju saistītus jautājumus, piemēram, viņa sarakstījusi grāmatu Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos par emigrācijas sekām Latvijā.

Foto – Sabīne Bērziņa un no privātā arhīva

Bizness ar bērnības garšu

Posted on oktobris 12, 2016 by Zane Mače - Veiksme

Pirms vienpadsmit gadiem «izglābuši» no slēgšanas Gotiņu ražošanu Skrīveros, jaunie īpašnieki Skrīveru saldumu cehā attīstījuši vēl citas gardumu idejas, ar kurām latviešiem izdodas iekarot arī ārzemju tirgus

Veikls roku pāris zibenīgi ietin daudziem kopš bērnības dienām pazīstamo konfekti Gotiņa krāsainā papīriņā. Uzņēmumā Skrīveru saldumi šos gardumus ražo jau 11 gadus. Pievērsties saldumu ražošanai Iveta Stalidzāne un Normunds Audzišs nolēma, kad viņiem jau bija uzkrāta pieredze biznesā, vadot pārtikas uzņēmumu Dimdiņi. Sākotnēji Gotiņu ražotne izvērsta Lizumā, kur šo kārumu taisa jau kopš 1959. gada. Ražotni pārņēmuši 1998. gadā no vecākiem, bet nu biznesa stūrēšanu pamazām uzņemas abu meita Sintija Audziša.

Bet uz Skrīveriem jaunos saimniekus atveda pārmaiņas. Tolaik, 2005. gadā, ražošanu apturēja Skrīveru pārtikas kombināts, vadājot pa cehu, stāsta firmas filiāles vadītāja Dace Vītoliņa. Uzzinot, ka bez darba paliek daudzi profesionāli un ilggadēji Gotiņu ražošanas speciālisti – gan ražošanas vadītāji, gan tinēji un saldās masas vārītāji -, Lizuma Gotiņu īpašnieki nolēma šos cilvēkus pieņemt darbā. «Tā kā šis arods ir specifisks un īstā Gotiņu recepte iespējama tikai roku darba izpildījumā, tad šādi profesionāli cilvēki ir galvenā uzņēmuma vērtība,» uzsver Vītoliņa.

Galvenais trumpis

Tā saldais bizness Skrīveros sākās ar Gotiņas taisīšanu, bet kopš 2007. gada izveidots arī glazūras cehs. Tā ir masa, kas lētāka nekā šokolāde, jo ražošanā netiek izmantots dārgais kakao sviests, bet gan augu tauki un kakao pulveris. Glazūru izmanto saldumu darināšanā, piemēram, marcipāna sirsniņām. Taču nu Skrīveru saldumiem ir arī šokolādes cehs, stāsta Vītoliņa.

Strādājot pie Skrīveru saldumu izveides, uzņēmējiem investīciju no malas nebija. Ieguldīta pašu nauda, bet, lai izremontētu un iegādātos cehu, tā dēvētajos treknajos gados ņemts kredīts, kuru vēl joprojām maksā. Uzņēmums tika ierīkots jaunā vietā, Skrīveru centrā, izremontējot bijušās pienotavas un siera ražotnes ēkas. Vītoliņa atminas, ka pirmsākumos Gotiņu masu vārīja Lizumā, kur joprojām ir otra uzņēmēju konfekšu rūpnīca, un katru dienu veda uz Skrīveriem, lai tinējas tin konfektes. Par tīšanu Skrīveros tolaik rūpējās astoņas tinējas, bet tagad uzņēmums nodarbina 101 darbinieku – ne tikai Gotiņu taisīšanā, bet arī citu saldumu tapināšanā.

Tomēr tieši saldās Gotiņas joprojām ir uzņēmuma galvenais trumpis. Tās glītos papīriņos tin 15 tinējas. Viena dienā spēj ietīt 100 kilogramu saldās masas. «Tas ir vispieprasītākais produkts,» rādot tīšanas telpas, stāsta Vītoliņa. Pamatā Skrīveru saldumi ražo deviņu veidu Gotiņas, taču uzņēmums cenšas klientus pārsteigt, svētkos sortimentu paplašinot. Piemēram, šogad uz Jāņu svinību laiku ražotas Gotiņas ar alus garšu. Šo konfekti apēdot, droši var sēsties pie auto stūres – tās garša vairāk atgādina kvasu.

Šogad uzņēmums dabūjis arī biosertifikātu un ražo trīs bio Gotiņas – ar valriekstiem, mellenēm un klasiskās. Tas nozīmē, ka šajās konfektēs izmantotās izejvielas ir pilnībā izsekojamas, ražotas bioloģiskā saimniecībā, turklāt arī ražošanā ir stingrākas prasības. Šogad Ziemassvētku laikā uzņēmums piedāvās citu jaunumu – plūmes ar ruma garšu. Pēc pircēju lūgumiem atjaunota Saldā pagale, kas senos laikos ražota Skrīveros. «Pamatā jau tā pati Gotiņa ar riekstiem, bet ir vairāk sviesta un virsū dedzināts cukurs.» Vītoliņa stāsta, ka sākumā uzņēmēji šaubījušies, vai tik sātīgs saldums būs pieprasīts, bet pircēji bažas izgaisinājuši.

Viens galds tukšs

Pie katra no telpā esošajiem galdiem veikli strādā trīs Gotiņu tinējas. Ceturtā izņem no paplātes gatavo konfekšu masu, sagriež to strēmelēs un ar speciālu, apaļu nazi izveido nepieciešamo Gotiņu formu. Viens galds telpā stāv tukšs. Tā ir viena no šī biznesa šobrīd esošajām problēmām. Vītoliņa stāsta, ka viņas pienākums, vadot Skrīveru filiālei, bija šovasar savākt ceturto tinēju galdu, bet nav izdevies. «Tas ir ļoti grūts darbs,» skaidro filiāles vadītāja. Dienas norma, kas tinējām jāsatin, ir 80 kilogramu konfekšu, pieredzējušās tin 100. Taču jaunajiem tas ir ļoti sarežgīts uzdevums, kuram viņi tiek mācīti trīs mēnešus. Jāzina un jāuztrenē tīšanas tehnika! «Atnāk, divus trīs mēnešus pamācās, pastrādā cilvēks un tad saka, ka nevar šo darbu darīt,» ar nožēlu stāsta Vītoliņa. Iemesli pamatā ir divi – tas ir fiziski grūts darbs un arī emocionāli nav viegli pavadīt astoņas darba stundas slēgtā telpā, monotoni tinot konfektes. Dienas otrajā pusē jaunajiem sāk zust temps, tāpēc, lai darbiniekus uzmundrinātu, cehā maina skanošo mūziku. No rītiem skan Latvijas Radio 2, bet vēlāk radio noregulē uz jestrākiem viļņiem – Skonto vai Star FM. «Lai nemieg ciet!» Filiāles vadītāja atminas kādu kuriozu no uzņēmuma vēstures. «Bija tinēja, kas vakaros aktīvi dejoja pašdarbības kolektīvā un, nākot agri uz darbu, iemanījās aizmigt un turpināt tīt konfektes – tas viņai gāja automātā,» smejas Vītoliņa.

Lai tinējas varētu atpūtināt rokas, viņām ļauj kādu brīdi pastrādāt pie līnijām, kur gatavo citus saldumus, piemēram, marcipāna sirsniņas šokolādē. Vītoliņa stāsta, ka Skrīveru saldumos strādā ļoti universiāli darbinieki, tiesa, ne visi māk tīt Gotiņas. Taču par darbinieku jautājumu viņa ir bažīga – ne tikai tinējas ir grūti atrast, bet arī konditorus. «Visu laiku ir kadru meklēšana,» par aktuālo situāciju saka Vītoliņa. Gandrīz visus Skrīveru saldumus taisa ar rokām, un filiāles vadītāja uzsver, ka ir svarīgi, lai darbiniekiem patiktu darbs, kuru dara. «Tāpēc pie ieejas cehā mums ir uzraksts: smaidi, kad darbiņu dari!» saka Vītoliņa.

Ukraiņi un poļi

Taču darbinieku meklējumi nav vienīgā ķibele, kura nodarbina uzņēmēju prātus. Vītoliņa norāda uz tirgus sarukumu. «Krīzi jūtam, nāk iekšā dažādi saldumi, piemēram, no Ukrainas un Polijas par zemām cenām,» saka Skrīveru filiāles vadītāja. Tāpēc šogad uzņēmums izjūt gan eksporta apjoma samazinājumu, gan to, ka krities patēriņš vietējā tirgū, jo ļoti strauji Latvijā ienāk ārzemju kārumi. Tas jūtams arī apgrozījumā, lai gan klientu jo-projām netrūkst. Skrīveru saldumi turas pie tradīcijām, ka konfektes tiek ražotas ar rokām, bet no ārzemēm ienākošie saldumi tiek ražoti un arī ietīti automātiski, kas ļauj nodrošināt lielāku ražošanas apjomu, ieekonomēt uz darbaspēka rēķina. «Apjomi nosaka arī cenu – cik mēs dienā varam saražot un cik viņi.» Tāpēc arī Skrīveru saldumi domā par tīšanas automāta iegādi nākotnē, taču tā ir dārga tehnika, kuras iegādei būtu jāmeklē investīcijas. Modernā tehnika ietekmētu arī cilvēkus, saruktu darbavietu skaits, neslēpj Vītoliņa. Tikmēr uzņēmums domā par jauniem produktiem, ar kuriem ieinteresēt pircējus. Lai gan sortiments ir ļoti liels un daudzveidīgs, lielās veikalu ķēdes Rimi un Maxima savos plauktos izvieto tikai daļu no tā. Tāpēc Skrīveru saldumi uzmanību velta arī savu firmas veikalu attīstībai. Šobrīd ir pieci veikali – četri Rīgā un viens Skrīveros. Attīstīta tiek arī tiešā tirdzniecība, klienti pie sava reģiona menedžera, zvanot vai rakstot e-pastu, var pasūtīt konfektes, un tās tiks piegādātas. Īpaši labi šī tehnika strādā Latgalē, Vītoliņa stāsta, tur īpašā cieņā ir tieši Gotiņas.

Reklāmai uzņēmums netērējas. Mēģina par sevi stāstīt tiešā veidā. Piemēram, kopš 2008. gada darbojas Saldumu darbnīca, kas uzņem tūristus un skolēnus, rādot konfekšu Gotiņa tapšanas vēsturi un šodienu. Reiz ekskursijā bijusi klase ar vecākiem, un kāds desmitgadnieks, pirmo reizi mūžā nogaršojis Gotiņu, mammai sacījis: «Kāpēc tu man nekad neesi tik garšīgas konfektes devusi?!» Filiāles vadītāja uzsver, ka šie saldumi nav pieblīvēti ar e-vielām.

Uzņēmumā domā arī par eksportu. Patlaban Skrīveros ražotie kārumi tiek vesti uz Skandināvijas valstīm, Lielbritāniju, Īriju, nedaudz arī uz Vāciju, kā arī kaimiņvalstīm – Igauniju un Lietuvu. Taču skrīverieši negrib pie tā apstāties, vēlas apgūt arī citas valstis. «Plāni ambiciozi, pagaidām neatklājam,» filiāles vadītāja tomēr nav gatava dalīties ar Gotiņu iecerēto iekarojumu karti.