Lielvārdieši MRK Serviss tagad ražo gan iekārtas enerģētikas uzņēmumiem, gan metāla konstrukcijas Aerodium vēja tuneļu eksporta projektiem, bet savulaik viss sācies ar dabasgāzes katlumāju slavenajā kolhozā Lāčplēsis
Enerģētika, kas ir Lielvārdes uzņēmuma MRK Serviss darbības pamatnozare, pēdējos 20 gados izgājusi vairākus attīstības lokus. Nepārtraukti meklētas jaunas tehnoloģijas un perspektīvāki enerģijas avoti.
Koksne un fosilais kurināmais, hidroelektrostacijas, dabasgāze, šķelda, gāze, ko iegūst no atkritumiem, biogāze, bet pēdējā laikā atkal strauji aug interese par koksni. Ražotāji un patērētāji atteikušies no jau esošā, lai pēc kāda laika no jauna pie tā atgrieztos. Tikai citā kvalitātē.
«Šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem – kā iegūt kvalitatīvu gāzi no koksnes? Veikti neskaitāmi pētījumi, un ar procesu izstrādi nodarbojas desmitiem tūkstošu uzņēmumu visā pasaulē. To skaitā arī mēs,» saka MRK Serviss valdes loceklis un līdzīpašnieks Māris Klips, tūlīt piebilzdams, ka pats interesantākais – šī tehnoloģija patiesībā neesot nekas jauns. Ar koka klucīšiem, izmantojot gāzģeneratorus, automašīnas darbinātas jau Otrā pasaules kara laikā. Tikai problēma – kā attīrīt šo gāzi līdz tādai pakāpei, lai tā varētu konkurēt ar dabasgāzi?
Startam nopelna Vācijā
Dažādas pārmaiņas, jaunu produktu un tehnoloģiju meklējumi šo vairāk nekā 20 gadu laikā skāruši arī MRK Serviss. Oficiāli ar šādu nosaukumu uzņēmums gan reģistrēts 2004. gadā, bet tā pirmsākumi meklējami gadus desmit agrāk. Toreiz tas saucies vienkārši MRK, ietverot šajā burtu kombinācijā abu toreizējo īpašnieku vārdu un uzvārdu pirmos burtus. 90. gadu nogalē viņi pat atradušies starp pieciem lielākajiem Latvijas enerģētikas iekārtu ražošanas, uzstādīšanas un servisa uzņēmumiem.
«Tagad šādu uzņēmumu ir vismaz 50 reižu vairāk, tāpēc uz līdzīgu godu pretendēt daudz grūtāk, tomēr aizpagājušajā gadā arī MRK Serviss ierindojās starp nozares pieciem labākajiem,» ar smaidu atzīst Māris. Laika gaitā uzkrātā pieredze un iestrādes ļauj uzņēmumam jo-projām būt konkurētspējīgam un attīstīties. Arvien lielāks īpatsvars esot tieši ražošanai, kurā nodarbināta apmēram puse no 45 darbiniekiem.
Bet sākās viss tālajos astoņdesmitajos, kad Māris Klips pēc Lielvārdes vidusskolas pabeigšanas tehnikumā ieguvis radioinženiera profesiju, strādājis toreiz slavenajā kolhozā Lāčplēsis. Remontējis rācijas, telefonus, elektriskos ganus, pat slaukšanas iekārtas. «Lāčplēsis bija daudznozaru saimniecība, kur paralēli lauksaimniecībai darīja alu, cepa maizi un audzēja kažokzvērus. Dzīvojot šādā vidē, bija iespējams attīstīties un justies samērā brīvam. Strādājot rūpnīcā, tādu iespēju noteikti nebūtu.»
80. gadu beigās sākās kolhoza gazifikācija. Lai pārbūvētu malkas un akmeņogļu katlumājas darbam ar dabasgāzi, izveidota speciālistu grupa, kurā iekļauts arī Māris. Visu pārbūvējuši, bet tad sācies lielo pārmaiņu laiks. Kolhozs sadalīts vairākās atsevišķās ražotnēs, īpašums privatizēts.
«Es biju jauns un zaļš, tāpēc man nekas nepienācās. Kas notiks, kā notiks – neviens nezināja. Bet gribēju strādāt. Biju nesen precējies, sieva gaidīja bērnu, tāpēc mēs aizbraucām uz Vāciju. Nostāvēju uz barikādēm, un tūlīt pēc tam aizbraucām,» atceras Māris. Sākumā mazgājis grīdas veikalos, vēlāk remontējis automašīnas un dzīvokļus. Vācijā piedzimusi meita Beate. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, var teikt, ka viņa pārmantojusi tēva kādreizējo aizraušanos ar autosportu. Beate ir vienīgā sieviete, divkārtējā Latvijas čempione B600 bagiju grupā. Un startē ne tikai autokrosā, bet arī šosejas autosacīkstēs. Bet toreiz, 1993. gadā, ģimene no Vācijas atgriezusies ar tiem laikiem diezgan lielu naudu. «Redzot šeit notiekošo, sapratu – pienācis īstais brīdis, lai sāktu savu biznesu,» tagad saka Māris. Ar bijušo kolēģi Modri Rinku nosprieduši, ka jādara tas, ko abi prot – aprīkot, remontēt un noregulēt gāzes katlumāju iekārtas. Māris ieguldījis uzņēmumā daļu no Vācijā nopelnītās naudas. Nopirkuši instrumentus, darba automašīnu. Klipu privātmājas garāžā ierīkojuši darbnīcu, bet nelielā ūķītī aiz pirts – biroju.
Tagad MRK Serviss īpašnieks smiedamies atceras – Modris sākumā pasūtītājiem stāstījis, ka lielais šefs Māris esot tik aizņemts birojā, ka objektā to neviens nekad neredzēšot, kamēr Māris tajā brīdī kā vienkāršs strādnieks turpat līdzās regulējis gāzes degļus, jo divi vien viņi tajā uzņēmumā bijuši.
Toties darba nav trūcis. Ar laiku par klientiem kļuvuši tādi lieli uzņēmumi kā Rīgas Miesnieks, Rīgas Siltums. Strādājuši visā Latvijā un visās pilsētās, kur bija gāzes katlumājas. No Daugavpils līdz Liepājai. Tāpēc jau gadus divus pēc dibināšanas uzņēmums ticis pie savas pirmās īstās ražotnes Lielvārdē. Bet pēc 2000. gada, nopērkot un pilnībā pārbūvējot bijušo Lauktehnikas noliktavu, – pie pašreizējām ražošanas un biroja telpām ar kopējo platību 1500 m2.
Ūdens, šķelda, atkritumi
90. gadu nogalē MRK jau bijis ap 40 darbinieku. Sācies mazo HES bums. Vienlaikus viņi paši būvējuši savas katlumājas, ko vēlāk izīrējuši pašvaldībām. Uzņēmums nodarbojies arī ar ēku celtniecību – lielākais objekts esot sporta halle Ogrē. Bet ap tūkstošgades miju Latvijā ienāca pilnīgi jauna tehnoloģija – atkritumu gāzes ražošana.
Kopā ar čehu partneriem 2001. gadā uzbūvējuši EKO Getliņi, kas ir lielākais atkritumu gāzes ražotājs Baltijā. Tolaik paši projektējuši, paši būvējuši, ražojuši iekšdedzes dzinējus koģenerācijas stacijām un citu aprīkojumu enerģētikas uzņēmumiem. Piegādājuši visas nepieciešamās iekārtas un tās montējuši, kā arī nodarbojušies ar metālapstrādi. «Vārdu sakot, mēs nodrošinājām pilnu ciklu,» atceras Māris Klips.
Tomēr acīmredzot tieši šīs vispusības dēļ MRK pamazām apaudzis ar blakusuzņēmumiem un dažādos virzienos vērstu uzņēmējdarbību. Bet, jo lielāks kuģis, jo grūtāk stūrēt. «Stūre viena, bet kapteiņi uz šī kuģa divi,» atceras Māris. «Katram savs nākotnes redzējums, un katrs grib griezt uz savu pusi, jo katram piederēja tieši puse uzņēmuma.» Tad arī nolēmuši reorganizēt kompāniju un turpmāk stūrēt katrs savu kuģi.
Māris Klips pārņēmis MRK Gāze, kas pirms tam bija viens no kompānijas meitasuzņēmumiem. Pārdēvējis to par MRK Serviss un izpircis ražotni Lielvārdē, bet kolēģis ar pamatuzņēmumu MRK pārcēlies tuvāk Rīgai.
«Uzņēmums, kuru pārņēmu, sākotnēji bija nerentabls, bet vienlaikus mēs savā starpā sadalījām arī objektus, un tas ļāva noturēties virs ūdens,» viņš turpina. Sākuši toreiz kā tipisks servisa uzņēmums, kas apkalpojis jau esošās katlumājas. «Protams, šī sadalīšana mūs drusku atsvieda atpakaļ,» atzīst īpašnieks. Jo vairāk tāpēc, ka drīz vien sākās arī krīze.
Glābis tas, ka pirmajos gados bijis samērā maz darbinieku. Tātad arī maz izdevumu un nekādu kredītsaistību. Turklāt izdevīgi pārdota viena no agrāk būvētajām koģenerācijas stacijām un atrasts jauns partneris.
«Bet viss mainās… Gāze kļuva dārgāka, un modē nāca šķeldas jeb cietā kurināmā katlumājas, kuru būvniecībai varēja dabūt ES līdzfinansējumu,» stāsta Māris. Klientiem bijusi nauda, bet viņiem darbs, projektējot, ražojot iekārtas un aprīkojot ar tām objektus.
Vēlāk šādu līdzfinansējumu varēja dabūt arī zaļās masas koģenerācijas stacijām. Tiesa, šajos projektos MRK Serviss gandrīz nepiedalījās, lai gan sākumā to uzņēmuši ar lielu entuziasmu. Izbraukājuši Vāciju, no kurienes faktiski aizgūta šī ideja. Iepazinušies ar tehnoloģiju, atraduši tur partnerus un sākuši meklēt klientus Latvijā, bet… Atšķirībā no Vācijas, kur koģenerācijā pārsvarā izmanto lopu mēslus, pie mums ideja tikusi deformēta. Elektrību daudzviet ražo no speciāli šim nolūkam audzētas zaļās masas vai pat graudiem. Vācieši satraukušies un brīnījušies: «Ko? Jūs speciāli pūdējat maizi, lai iegūtu elektrību?!» Savukārt MRK Serviss atšķirībā no citu valstu iekārtu ražotājiem mēģinājuši vietējiem pasūtītājiem skaidrot ne tikai šādu projektu plusus, bet arī mīnusus, kas tos ar laiku sadārdzinās. Jo, speciāli audzējot un transportējot zaļo masu, elektrības ražošanai tiek patērēts daudz fosilās degvielas, tāpēc «zaļā enerģija» beigās nemaz tik zaļa vairs nav. Galu galā, nevienu biostaciju viņi tā arī neuzbūvēja.
Tomēr, parādoties jaunajām tehnoloģijām, attīstījās arī pats MRK Serviss. Jo, kā saka Māris, «pati tehnoloģija jau nav slikta, vienīgi cilvēki pārcentās un to izkropļoja». No apkopes un remonta uzņēmums arvien vairāk pievērsās projektēšanai, iekārtu izstrādei, uzstādīšanai, arī metālapstrādei. Tādējādi atgūstot reorganizācijas laikā zaudētās pozīcijas.
Pašlaik no sešiem Latvijas poligoniem, kuros atļauts deponēt atkritumus, trijos ir viņu ražotās gāzes regulēšanas stacijas. Pateicoties tām, tiek savākta atkritumu gāze, ko vēlāk izmanto koģenerācijā. Vienlaikus uzņēmums izstrādā datorprogrammas enerģētikas procesiem un iekārtām. Tajā skaitā pat veselu pilsētu siltumapgādei.
Pirms gadiem trim viņi projektējuši un izgatavojuši arī turbīnas kādai mazajai HES. Neviena Austrijas vai Čehijas firma pasūtītājam nepieciešamajos termiņos to nespēja izdarīt. Māris uzskata – ne visas mazās HES ir kaitīgas un videi nedraudzīgas.
Vienlaikus ļoti perspektīvs nākotnes enerģijas avots ir atkritumi, kurus nevar otrreizēji pārstrādāt un kuri bioloģiski nesadalās. «Mēs nepārtraukti meklējam jaunas iespējas,» saka Māris Klips, sarunas noslēgumā atkal atgriezdamies pie minētās kokgāzes jeb kurināmās gāzes iegūšanas no šķeldas, kuras Latvijā netrūkst. Tomēr tehnoloģija esot ļoti sarežģīta un līdz pilnībai, kas ļautu iegūt tīru gāzi, to nevienam vēl neesot izdevies novest. Tomēr agrāk vai vēlāk tas notiks, pārliecināts ir Māris Klips. Vai viņu uzņēmumā? Visticamāk, diezin vai. Tomēr, lai kur tas notiktu, viņi ar savām iestrādēm jau būs tam gatavi.
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Tā ir attīstība. Tas, ka nestāvi uz vietas. Nav vērts meklēt dzīves jēgu – dzīve ir vienkārši jādzīvo.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Mana lielākā kļūda – pārāk uzticos cilvēkiem, un tas diezgan dārgi maksā. Domāju, ar to saskārusies liela daļa uzņēmēju, tikai atklāti par to runāt negrib.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Nevajag baidīties. Vajag darīt! Pat tad, ja nav īsti skaidrs, kā to līdz galam realizēt. Vajag sākt no viena gala, un tad jau tiksi pie rezultāta.
Komentāri (23)