Latvijā bērnunamos mīt 1460 bērnu. Lai viņus iepriecinātu, Gatis, Kaspars un Armands rīko pārgājienus. Savukārt Inga un Ivars trim bērniem kļuvuši par viesģimeni un brīvdienās cep pankūkas
Varētu aizbraukt uz pirti. Vīri no Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas draudzes prātoja, ko pasākt, jo divas reizes gadā mēdz doties izbraukumā. Ar kvadracikliem, distanču slēpēm. Kā nu kuro reizi. Pagājušajā gadā ar izdomāšanu neveicās, tik vien kā noskatīja pirti un viesu namu Madonas pusē. Gribējās būt dabā. Piemēram, pārgājienā. Kaspars ieminējās, ka netālu no pirts zina kādu bērnunamu. Varētu paciemoties. Citiem ideja patika. «Sākām domāt – kā varētu bērnus iepriecināt? Varbūt kopā ar viņiem doties pārgājienā? Un ko mēs viņiem teiksim, kad atbrauksim?» atceras viens no vīriem, Gatis Ozols, kad tiekamies Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas pagrabstāvā. Gatis ir ierēdnis valsts iestādē un divu bērnu tētis. Sarunā piedalās vēl divi draudzes vīri, arī tēti: uzņēmējs Kaspars Burgmanis un Armands Tālums, kurš strādā Latvijas valsts mežos. «Nevajag jau uzreiz adoptēt vai kļūt par audžuģimeni, var pabūt ar bērniem arī šādi – ciemojoties,» saka Gatis.
Svētdien, 6. novembrī, ir Bāreņu diena. Latvijā pašlaik ir 36 bērnu aprūpes iestādes, kurās atrodas 1460 ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu. Ap 200 bērnu ir jaunāki par trim gadiem – viņiem vai nu nav vecāku, vai arī vecākiem atņemtas aprūpes tiesības. Tikko klajā nākušais Sociālo pakalpojumu aģentūras pētījums par audžuģimenēm rāda, ka to skaits un tīklojums Latvijā ir nepietiekams. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai būtu vēl citi veidi, kā iepriecināt to pusotru tūkstoti bērnu, kuri nedzīvo ne savā, ne audžuģimenē, bet bērnunamā.
Kukuragās un samīļoties
Pirms pāris gadiem Gatim bija iespēja pieteikties kalpošanai bērnunamos, taču viņš neaizgāja. Galvā šaudījās teksti no Sent-Ekziperī Mazā prinča: tu esi atbildīgs par to, ko esi pieradinājis. Gatis negribēja uzņemties saistības, ko nevar pildīt. «Un ja nu vairs netikšu ciemos? Tad sajūta būs sliktāka nekā tad, ja nebūtu neko uzņēmies,» viņš saka. Taču uz Madonu vīrietis bija gatavs doties, un viss izrādījās labāk, nekā viņš bija iedomājies. Kad vairāk nekā desmit vīru ieradās bērnunamā Ozoli, viņus uzņēma tik silti, ka šķita «mēs esam tie, ko iepriecina», atceras Armands. Gaisotne bija omulīga, mājīga. «Un bērni nebija nekādi bārenīši, sērdienīši. Priecīgi un talantīgi, mērķtiecīgi cilvēki,» saka Kaspars. Gatis papildina: «Un nav tā, ka bērni ķeras pie kājas un saka: ved mani līdzi uz mājām.»
Pārgājiens izdevās. Sniegotā novembra dienā vīri un 20 bērnu vecumā no 5 līdz 18 gadiem devās ceļā. Kurināja ugunskuru, cepa desas un zefīrus. Atpakaļceļā daži mazākie pagura, un vīri viņus nesa kukuragās. Tas bērniem ļoti patika, jo audzinātājas viņus tā nenēsā. Pārgājiens bērnus tā iepriecināja, ka viņi sāka prasīt, vai vasarā arī tāds būs, un gribēja ar nakšņošanu teltīs. Vīri apsolīja. Un šovasar atgriezās Ozolos. «Tas bija spilgts pasākums,» saka Armands. Pārgājienā gāja pēc kompasa taisnā līnijā mežā pāri brikšņiem. Vietām ūdens bija līdz ceļiem. Neviens no bērniem nečīkstēja, ka grib atpakaļ vai būtu par grūtu. Pēc četriem tā nostaigātiem kilometriem finišā pie ezera skanēja smiekli, tika slietas teltis, kurts ugunskurs un gatavotas pašu salasītās gailenes. Bērni gāja mežā vākt malku un no pīckām taisīja makšķeres. Pat zivi noķēra ezerā! «Lai arī Ozolos ir viens krietns vīrs, Mārtiņš, bērniem ikdienā pietrūkst vīriešu piemēru. Nevis to, kuri vakarā tusējas pieturā, bet kurina ugunskuru,» saka Kaspars.
Pēc pārgājiena vīri bija labestības piepildīti. «Mēs saņēmām tādas emocijas, ko nevarētu iegūt nekur citur,» saka Kaspars. Mājupceļā uz Rīgu runājuši par to, kā veidot attiecības ar bērnunama bērniem. Kā būt lielajiem brāļiem un draugiem. Armands stāsta, ka pārgājienā arī vairāk iepazinis sevi. Padomājis par dzīvi plašāk, ārpus «ierastās kastītes». Tas, kas viņu ikdienā kaitinājis un šķitis būtisks, ātri vien kļuvis par sīkumu. «Labāk izgaismojas kopējā bilde. Rodas sapratne, cik svarīgas ir tādas vienkāršas lietas kā kopā būšana, attiecības. Un cik daudz tas dod,» saka Armands. Bērni nemaz negaidot mantas, viņi vēlas forši pavadīt laiku.
Visi trīs vīri saka: vieni paši nespētu aiziet uz bērnunamu ciemos. Kompānijā ir drošāk. «Ja nav vēlmes veidot tuvas attiecības, bet vienkārši pabūt kopā ar bērniem, šis ir labs variants,» saka Armands. Citi Ģertrūdes draudzes cilvēki darbojoties krietni nopietnāk: ciemojas katru nedēļu un plāno ņemt bērnus pie sevis uz mājām, kad iegūs viesģimenes statusu.
Pakasīt muguru
Viena no tām ir Vita Dreijere, kura ikdienā strādā augstskolā par pasniedzēju, bet reizi divās nedēļās dodas uz bērnunamu Vita Pārdaugavā. Tieši Dreijere 2015. gada rudenī Rīgas Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas draudzē aizsāka ciemošanos bērnunamos. «Draudzē ir daudz aktivitāšu: zupas virtuve baznīcā, kalpošana cietumā. Tas nebija man. Domāju – ko es varētu darīt?» saka Vita. Kādu vakaru atcerējās, kā pirms desmit gadiem, strādājot laikrakstā Diena, rakstīja par zīdaini Laimu, kuru vecāki izmeta miskastē. Toreiz Vita devās pie meitenītes uz bērnunamu, lai intervētu tā vadītāju. Izplestām rokām pretī nāca kāds puika, gribēja apskaut. Šo mīlestības trūkumu Vita nespēja aizmirst. Pērnā gada rudenī viņa iegūglēja Rīgas bērnunamus, un pirmais bija ar tādu pašu vārdu kā viņai. Vita. «Nākamajā rītā jau biju direktores kabinetā,» Vita atceras. Grasījās iet ciemos viena, bet, kad pastāstīja par savu ideju draudzē, uzradās domubiedri. Uz mācības semināru par kalpošanu bērnunamos draudzē sanāca ap 40 cilvēku. Tik daudz, ka ar vienu bērnunamu nepietika, tāpēc Ģertrūdes baznīcas ļaudis brauc gan uz Vitu, gan uz Lejasstrazdiem Dobeles novadā.
Vita pie bērniem iet divas reizes mēnesī. Lai parunātos, lai aizvestu uz kino, aizbrauktu uz rotaļu laukumu Dzintaros, aizietu uz hokeju. Pavasarī draudze bērniem noorganizēja jauku pasākumu Siguldā: Martina Dukura ekskursiju pa kamaniņu trasi, kāpšanu Tarzānā, pikniku pie Krimuldas baznīcas. Pirms gada Bāreņu svētdienā bērni bija viesos baznīcā un viņiem bija pārsteigums – muzicēja Renārs Kaupers.
Lai apjaustu savu lomu bērnunamā, Vitai vajadzēja laiku. «Mēs neesam ne izbraukuma cirks, ne arī kādu evaņģelizējam. Mēs esam draugi. Cilvēki, uz kuriem var paļauties un kuri nepiečakarēs, jo to savā dzīvē bērni jau reiz ir izjutuši. Baidās pieķerties.» Kontakts ar bērniem viņai izveidojās viegli. Tā, it kā būtu bijis vienmēr. «Domāju, ka būs grūtāk, ka bērni ļoti pieķersies, bet tā nav. Viņiem ir svarīgi, ka tiek samīļoti, var parunāties,» saka Vita. Daži jau viņu atraduši feisbukā un sarakstās. Apjautājas, kā iet, ko dara, atsūta kādu selfiju. «Bērnunamos ir forši bērni. Ļoti,» saka Vita.
Kad ģertrūdieši iet uz bērnunamu, viņi neko nedāvina. Tikai savu laiku. Spēlē futbolu, iet pārgājienos, cep cepumus, uzprasās Dinamo hokejistiem, lai pēc spēles ielaiž paslidot. Vairāk par dāvanām bērni gaida kādu interesantu nodarbi. Raduši saņemt dāvanas, viņi dāvinātāju tā arī nekad neierauga. Reiz, kad cilvēki atveduši dāvanas un nedaudz uzkavējušies, bērni pat teikuši: «Hmm, kāpēc viņi nebrauc prom?»
Vairāki bērni, pie kuriem Vita gāja, nu jau ir adoptēti. «Biju pieķērusies kādai meitenei, un tad viņu adoptēja uz Ameriku. Grūti, protams, nezināt, kā viņai klājas,» saka Vita. Pati adoptēt bērnu Vita pagaidām nedomā, bet ar prieku stāsta, ka tieši ciemošanās bērnunamā kādai ģimenei bija pirmais solis, lai izlemtu adoptēt meitenīti.
Šovasar kā brīvprātīgā Vita pabija kādā bāreņu nometnē. Pēc intensīvas kopā būšanas bija grūti šķirties. «Sadraudzējāmies. Dzīvojām vienā istabā, un man bija pat mugura jāpakasa kādam, lai labāk nāk miegs. Skaļam un agresīvam puikam, bet, kad pakasīju muguru, viņš izkusa. Tas ir brīdis, kura dēļ vien vērts bija tur būt.»
Vita saskata sevī kādu līdzību ar bērniem. Arī viņai iepriekš bija grūti pieķerties, uzticēties cilvēkiem. Tikai šā gada laikā uzzinājusi, ka viņas sirds ir cietāka, nekā pati domā. Nu Vita kļuvusi atvērtāka. «Nezināju, ka man pietuvoties nav tik vienkārši. Bērni mani paņēma ar savu patiesumu. Pienāk un pasaka: es tevi mīlu! Pirmajā brīdī apmulsu, bet pēc tam sapratu: jā, bet es arī mīlu!»
Viesģimene trim bērniem
Kādu dienu Inga Leitāne radio dzirdēja raidījumu par viesģimenēm, kuras brīvdienās paņem pie sevis bērnus no bērnunama. «Iedomājos, ka es arī varētu. Man tāda daba, ka gribas dot. Būt vajadzīgai,» saka Inga. Kad par to ieminējās vīram Ivaram, viņš ideju atbalstīja. Inga ir četru dēlu mamma un četru mazbērnu vecmāmiņa. Dēli lieli, mazbērni dzīvo Rīgā un ārpus Latvijas. Inga ar vīru – Ventspilī. Abiem šī ir otrā laulība. Ivaram ir četri bērni un astoņi mazbērni.
Pirms viesošanās bērnunamā abi satraucās – kā būs? Nopirka cepumus, paņēma līdzi Hansa Kristiana Andersena pasakas, ko palasīt priekšā. Trešajā reizē jau varēja doties ar bērniem ārpus bērnunama. Bērnus izvēlējās paši. Tos, kam visvairāk vajadzēja, – pie kuriem neviens nenāca. Divas māsas un brālis – 11, 10 un 9 gadus veci. «Kad bērni uzzināja, ka tiks viesos, citi arī gribēja līdzi,» atceras Inga. Pirmajā reizē visi pieci aizgāja uz muzeju. Nākamajā – nāca ciemos uz mājām. No rīta bērnunamā paņēma bērnus un vakarā aizveda atpakaļ.
Oficiāli par viesģimeni Inga un Ivars kļuva aprīlī, bet ciemoties bērni sāka jau pērnā gada novembrī. Pirms iegūt viesģimenes statusu, vispirms vajadzēja katram individuāli, pēc tam abiem kopā izturēt psihologa pārbaudi. Tika apskatīta viņu mājvietu, izvērtēta motivācija. Bāriņtiesa ievāca ziņas par viņu ienākumiem un darbavietu. Ivars pieļauj – atzīti par piemērotiem tāpēc, ka abiem ir pieredze ar daudzajiem pašu bērniem un mazbērniem.
Pie Ingas un Ivara visi trīs bērni labprāt šiverē pa virtuvi: nesen cepuši hotdogus. Bērniem patīk iet uz basketbola spēlēm, kur spēlē Ingas dēls. Iemīļota nodarbe ir pastaiga ar suni, taču trijatā nevar sadalīt, kurš būs pirmais un cik ilgi staidzinās. Tāpēc Inga ar bērniem dodas uz patversmi, lai katram tiek sava pavadiņa un suns. «Reizēm viņi grib uz Mežakaķi, bet to es nevaru atļauties,» Inga stāsta, ka visas bērnu vēlmes piepildīt nespēj. Reizēm bērni zvana un prasa, vai nevar viņus ātrāk paņemt pie sevis. Tie ir emocionāli brīži. Tāpat kā tās reizes, kad ierastajā laikā nevar būt ar viņiem. «Es pierodu, pieķeros,» saka Inga. Daudz sanāk domāt par to, kā būs, kad bērni varēs atgriezties ģimenē, jo drīzumā viņu mamma iznāks no apcietinājuma. «Būs grūti. Domāšu, kā viņiem klājas.»
Inga bija iecerējusi, ka šovasar bērni varētu padzīvot laukos. Noskatītā zemnieku saimniecība par viesu māju prasīja 700 eiro nedēļā. Inga sāka meklēt citus variantus. «Atradu tikpat dullu domubiedreni, kura ielaida savā mājā. Palikām tur divas dienas un nakti. Laukos viņiem ļoti patika, un man par to prieks.»
Vaicāta, kuros brīžos brīvdienu bērni prasa visvairāk pacietības, Inga saka: «Kad ir par skaļu. Bērni ir sirsnīgi, mīļi, bet skaļi. Esmu pieradusi pie saviem mazbērniem, un sākumā bija grūti pieņemt, ka viņi nav tādi paši.» Piemēram, nevar iemācīties dzejolīti ar atskaņām. Lasa minūtē tikai divdesmit piecus vārdus. Viesmāte viņiem trenē lasīšanu.
Inga nedomā, ka spēj iedot bērniem ko īpašu. Arī bērnunamā viņi pērkot produktus un taisot ēst. Vienīgi mājas sajūtu un ieraušanos klēpī – to gan bērni dabū. «Man ir gandarījums, ka viņiem mani vajag. Ka atceras, kā ziemā šļūcām no kalna.» Un, pankūkas, protams, ir jācep vienmēr. Tās Inga cep divās tūrēs: sev ar vīru un tad – ar bērniem.
