Bērnībā Alisei Limbaži nepatika. Viņa uzauga un dzīvoja netālu no Cēsīm, kas tajā laikā piesaistīja vairāk. Taču nu jau trešo gadu Alise ir limbažniece. Kad tiekamies pie Lielezera, viņa stāsta, ka pirms tam studējusi Rīgas Stradiņa universitātes veselības sporta speciālistu programmā un strādājusi vairākos sporta klubos par fitnesa treneri. Līdz brīdim, kad iepazinusies ar draugu limbažnieku. Aptuveni gadu Alise vairākas reizes nedēļā braukusi pie viņa no Rīgas, taču sapratusi, ka tā dzīve paiet mašīnā. «Draugs ieteica pamēģināt vadīt fitnesu šeit. Man šķita, ka būs traki, jo nevarēšu iekustināt cilvēkus. Taču man patīk tas, ko daru. Un, kad dari ar sirdi, viss nokārtojas. Apkārt nostājas labi cilvēki,» saka Alise. Draugs ir fotogrāfs – viņš nobildējis Alisi, samaketējis sludinājumu un izlicis Limbažu centrā. Uz pirmajām nodarbībām atnācis maz cilvēku. Ātri izveidojusies stabila vingrotāju grupa. «Cilvēku nevar piespiest kustēties: vingrot, skriet. Katram pašam jānonāk līdz sajūtai, ka tas ir vajadzīgs,» saka Alise. Pēc vienas nodarbības tā parasti nerodas. Piemēram, kāda kliente to sapratusi, kad bez aizelšanās varējusi izberzt vannu. Otra tad, kad nogājusi ārzemju ceļojumā 15 kilometrus. Trešā secinājusi, ka mazāk slimo, jo ir labāka imunitāte. Redzot veiksmīgus piemērus, arī apkārtējie vēlas kustēties.
Tagad Alise ir pieprasīta trenere. Vingrotāji uzradušies arī Liepupē, Umurgā, Alojā. «Vakarā atnāku mājās ar tādu enerģiju, ka nenāk miegs!» viņa smaida. Labos laika apstākļos limbažnieki nodarbojas ar ekofitnesu – vingro stadionā vai estrādē, bet sliktos – sporta klubā. Alise novērojusi, ka dabā cilvēki jūtas brīvāki. «Laikam tāpēc, ka nav uz sevi jāskatās spogulī. Daudziem sporta klubos tas nepatīk.»
Alise ir iekustinājusi limbažniekus uz skriešanu. Viss sācies feisbukā. Alise ierakstījusi, ka meklē kādu, ar ko kopā paskriet. Katru reizi uzradies pa limbažniecei. Kad skriešanas partneru jau bijis ap 10, Alise sarīkojusi kopējus treniņus. Par brīvu. Nākamais solis bijis skrējiens apkārt Lielezeram, kas pulcējis ap 30 skrējēju. Pēc 14 km distances finišā gaidījuši veselīgi kokteiļi. Alise nolēmusi nākamgad rīkot vērienīgāku pasākumu. Ar dažām savām skrējējām viņa rudenī aizbraukusi uz Sieviešu skrējienu. «Man prieks, ka meitenes, kuras iepriekš neskrēja, tagad skrien.» Alises labākais starts šosezon bijis Valmieras maratona 21 km distance ar laiku 1:48, jo «biju iepriekš patrenējusies, labi atpūtusies». Arī Stirnu bukā Alise ieguvusi vairākas godalgotas vietas. Katru otro dienu viņa skrien 10-20 km. «Iedvesmojos no dabas. Tā mani atbrīvo,» viņa saka. Un piebilst, ka, dzīvojot Limbažos, kļuvusi dabai vēl tuvāka. Alise tagad ir arī biškope.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.