Žurnāla rubrika: Cilvēki

Modes Oskars

Posted on novembris 23, 2011 by - Jauna seja

Ieva Lagūna (21)

Vairāku tūkstošu pasaules labāko modeļu konkurencē Ieva no Saldus izcīnījusi tiesības kļūt par vienu no pasaulslavenā apakšveļas zīmola Victoria’s Secret ekskluzīvajām modelēm. «Tas ir kā iegūt Oskaru kinoindustrijā,» viņa saka par savu sasniegumu.

Vecāki: Irēna – bioloģijas un ķīmijas skolotāja, pamatskolas direktore, Juris – uzņēmējs. 

Kāpēc nolēmi kļūt par modeli? Nevar nolemt – kļūt vai nekļūt par modeli, svarīga ir veiksme. Kad aģentūras Dandy dibinātājs Nils Raumanis mani uzrunāja uz ielas, biju apmulsusi un skeptiska. Domāju, ka nevarēšu apvienot ceļošanu ar skolu, tomēr izlēmu pamēģināt. Pēc pirmajiem projektiem sapratu – kāpēc gan ne?!

Kāda ir ikdiena? Rutīnas nav nekad, ne darba dienās, ne brīvdienās. Ja viss rit gludi, beidzam bildēšanu jau trijos dienā, ja ne – trijos no rīta.

Kas ir skaistums? Dabīgums, pašpārliecinātība, optimisms un dzīvesprieks – tas dara cilvēku skaistu.

Kuri stereotipi par modelēm nav patiesi? Pārāk daudz, lai katru izskaidrotu. Daudzi uzskata, ka modeles ir neizglītotas, samākslotas un bezpersoniskas. Patiesībā modeles jau 15 gadu vecumā iemācās būt patstāvīgas, tāpēc bieži ir ļoti dzīvesgudras. Nav patiess stereotips, ka meitene, kurai ir potenciāls, ielaidīsies seksuāla rakstura kontaktā ar cilvēku no industrijas, lai iegūtu darbu. Tā ir slikta reputācija modelei. Citi domā, ka atliek vien pagorīties kameras priekšā, pasmaidīt un tūkstoši būs kabatā. Bet jāstrādā ir 24 stundas diennaktī. Tas ir dzīvesveids, kurā nekad nezini, kas notiks rīt.

Kā jūti konkurenci? Cenšos par to nedomāt, bet koncentrējos uz savu izaugsmi. Palikt atmiņā, kad apkārt ir tūkstošiem skaistu meiteņu, ir grūts uzdevums, tāpēc šajā industrijā svarīga ir personība.

Kādām īpašībām jāpiemīt labai modelei? Modelei jābūt pacilātai, spontānai, dzīvespriecīgai un mērķtiecīgai. Jāspēj adaptēties jebkurā situācijā, apstākļos un kultūrā. Ir jātic saviem spēkiem.

Jasmīna Dimante, vāka modele

Posted on novembris 16, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Pirms gada Jasmīna bija redzama uz mūsu žurnāla vāka

Tobrīd pusotru mēnesi veca un, bildējoties divas stundas, nečinkstēja. «Nemitīgi cēla rokas augšā,» atceras mamma Santa Dimante. Tagad Jasmīna staigā un uz visiem jautājumiem atbild ar «jā». Santa vaicā: «Tu esi bitīte?» Jasmīna atbild: «Jā.» 

Dimanti pie publicitātes jau pieraduši. Fotogrāfe Ieva Andersone dokumentējusi Jasmīnas dzīvi kopš pirmās sekundes. Pāris piekrita žurnāla Mans Mazais aicinājumam veidot publikāciju par ūdensdzemdībām. Pēc dzemdībām fotogrāfe Jasmīnu apciemoja katru mēnesi. Par to, kā meitenīte aug, žurnālam Santa rakstīja pati. «Draugiem.lv joprojām mani uzmeklē jaunās māmiņas un prasa, ko dot bērnam ēst.» Jasmīnai ļoti garšo kartupeļi, tāpēc Santa atbild, lai baro ar kartupeļiem. 

Santa un Kaspars iepazinās pirms trim gadiem. Skaipā. Kaspara māsa sarunājās ar kursabiedreni Santu. Kaspars piegāja pie datora viņas vietā parakstīt, jo ieraudzīja bildē blondu meiteni okeāna krastā Sanfrancisko. Pirmais randiņš bija tāds: Kaspars, rīdzinieks būdams, nepārzināja Juglu, kur dzīvo Santa, tāpēc teica, lai viņa atnāk līdz lielveikalam Alfa. Santa bija izbrīnīta, ka puisis ar savu BMW nevar atbraukt pakaļ. Aizgāja līdz Alfai. 

Kad piedzima Jasmīna, Santa pārtrauca medicīnas studijas. Kaspars studēja Banku augstskolā, strādā bankā. Šovasar abi apprecējās, Kaspars pieņēma Santas uzvārdu: no Juknas kļuva par Dimantu. Vaicāti, vai apmierina, kā valsts rūpējas par bērniem, Santa parēķina, ka ar 30 latu pabalstu pietiek autiņbiksītēm. «Valstij nevajag rūpēties par visu, vecākiem pašiem arī bērnā jāiegulda.» 

Kad Jasmīna paaugsies, vecāki noteikti viņu sūtīs padzīvot pie vecmammas uz Ameriku un pie draudzenes uz Franciju – lai mācās valodu. Gribētu, lai meita dzīvo veselīgā vidē ar atbildīgu un nekorumpētu valsts pārvaldi, konkurētspējīgu izglītību, domājošu sabiedrību. «Būs domājoša sabiedrība – būs labklājības līmenis.» Ja sabiedrība ir domājoša, tad rīkojas un dara tā, lai būtu, kā vēlas. Ja nedomā, tad viss ir vienalga un ir labi, kā ir. «Tagad Latvijā lielai daļai cilvēku ir automašīnas, nevis veselības apdrošināšana. Materiālo vērtē augstāk nekā morālo. Kaimiņam ir BMW X5? Tātad man būs X6! Vajag! Neatkarīgi no tā, par kādu naudu,» – tā Kaspars. Par domāšanu liecinot arī tas, ka vidējais autovadītājs, rupji pārkāpjot ceļu satiksmes noteikumus, prāto, kā lai viņu nepieķer policija un, ja sodīs, – kā labāk atpirkties. Nevis domā par sekām, kas rastos, noteikumus pārkāpjot. «Būs intelekts – būs labklājības līmenis,» rezumē Kaspars. Latvijā tādi laiki pienākšot pēc trejdeviņiem gadiem.

Jaunie

Posted on novembris 16, 2011 by - Teātris

23.novembrī Rīgas Krievu teātrī tiks svinēta Spēlmaņu nakts, kurā jau 18.reizi pasniegs teātra gada balvu. Iepazīstinām ar deviņiem spēlmaņiem, kuri pretendē uz labākā jaunā skatuves mākslinieka titulu


Ģirts Liuziniks
Aktieris, balvai izvirzīts par Vronska lomu izrādē Anna Kareņina Nacionālajā teātrī
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Ģirts Liuziniks Nacionālajā teātrī pārstāv gandrīz vai izmirstošu tipāžu – romantisko, stalto varoni, klasisko mīlētāju, kam ļoti piestāv oficiera tresotais mundieris vai zobens un apmetnis. Viņa priekšteči Nacionālajā teātrī – Ģirts Jakovļevs, Gunārs Cilinskis.» 

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Noskatīties savu pirmizrādi.»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Tad vēl nebija nojausmas, kas ir etīde.»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Mazgāju traukus.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Paldies.»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Būs jāpamēģina.»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Tur neko labu nevar atrast.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «daudzi zina.»
Piedzīvojums, kuru atceroties par sevi ir lepnums un raujas vaļā emocijas? «Dēliņa nākšana pasaulē.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Pieņemtie likumi, pēc kuriem jādzīvo.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Cilvēks.» 

Dana Čerņecova
Rīgas Krievu teātra aktrise, balvai izvirzīta par lomām izrādē Graņonka un Sniegbaltīti izrādē Ziema
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Dana Čerņecova ir īsta «krievu skaistule – piens un asinis». Partnerības izjūta un spēja improvizēt noteikti viņu piepulcina tiem Krievu teātra jaunajiem, uz kuriem liekamas teātra nākotnes cerības.» 

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Domāt par sevi mākslā, nevis par mākslu sevī! Tā ir nāve.»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Blaumaņa Ugunī Kristīne ar Edgaru, kurš rāpās pa logu, lai mani nozagtu.»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Strādāju par dežuranti Valsts jaunatnes iniciatīvu centrā.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Nebaidies būt vājāks, dažreiz tas glābj!»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Dažreiz, bet tas man nepatīk. Paskatos pa spraugu un tad uzreiz lamāju sevi!»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Jocīgi, bet vēl neesmu neko likusi YouTube. Tā varētu būt izcila performance.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «pirms izrādēm esmu sākusi meditēt.»
Piedzīvojums, kuru atceroties par sevi ir lepnums un raujas vaļā emocijas? «Nesen sastrādājos ar dzīvu peli. Pirms tam nebiju turējusi rokās. Kopā izgājām mēģinājumu procesu un cienīgi debitējām iluzionistu šovā. Iedevu viņai vārdu Pusja.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Visam ir pamatojums.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Pagātne.» 

Kaspars Kārkliņš
Liepājas teātra aktieris, balvai izvirzīts par lomām: Čaks izrādē Spēlē, spēlmani!, Alders Ugunī, Jasis Laimesciema podniekdarbnīca
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Kristapa Kārkliņa nestandarta faktūrā ir gan robusta vīrišķība, gan īpašs trauslums. Vienlīdz labs gan poētiskā gara lidojumā (Čaks), gan apātijā un mulsumā, kas robežojas ar cilvēku ar īpašām vajadzībām (Jasis).» 

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Atteikties no lomas!»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Nebija jārāda etīde, un varbūt labi, ka tā!»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «2.klasē Mārtiņdienas gadatirgū pārdodot citiem skolasbiedriem paša ceptās vafeles.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Nāciet vēl, būs tas pats.»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Vispār nemēdzu tā darīt, bet, ja pateikšu, nākamajā izrādē skatītāji, kas šo izlasīs, zinās un skatīsies tikai uz to.»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Liepājas teātra izrāžu videorullīšus.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «man kādreiz bija mati. Un vēl – izrādē Spēlē, spēlmani! 2.cēlienā man kājās vienlaikus ir četri bikšu pāri.»
Piedzīvojums, kuru atceroties par sevi ir lepnums un raujas vaļā emocijas? «Četri studiju nodzīvotie gadi Klaipēdā.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Visam, kas notiek, ir kaut kāds pamatojums un izskaidrojums.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Mans kaķis Šerifs.» 

Madara Botmane
Aktrise, balvai izvirzīta par lomām izrādē Visi mani prezidenti teātrī Dirty Deal Teatro sadarbībā ar Latvijas Nacionālo teātri un Tea projektā Heda Andrejsalā
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Madaras pievilcība ir smalkajā faktūrā, modeles augumā un neparastajā sejā. Plašas amplitūdas aktrise – no  plēsīgās un lecīgās Teas projektā Heda līdz parodijai par VVF izrādē Visi mani prezidenti.» 

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Gulēt un hammeru.»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Govs, kurai ir pilns tesmenis un grib, lai viņu izslauc…»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Ravēju omei dārzu.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Tad laikam ir bijusi slikta izrāde, ja vēl ko gribas teikt, – ne man mācīt citus.»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Patiesi skaistas ir omīšu reakcijas.»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Krītošu sniegu, mājas un nevienaldzības sajūtu nenofilmēsi.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «man reizēm parādās trešā acs.»
Piedzīvojums, kuru atceroties par sevi ir lepnums un raujas vaļā emocijas? «Lepnums, ka tomēr pabeidzu akadēmiju, bet asaras un emocijas nebirst.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Apzagšana.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Kurmis.»

Jurijs Djakonovs
Aktieris, balvai izvirzīts par šadām lomām: Otrais Ziema Krievu teātrī, Robinē Puiši smaržo pēc apelsīniem teātrī Dirty Deal Teatro
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Jurijs apveltīts ar reti sastopamu, nepārprotamu harismu. Ļoti elastīgs – studentu darbos satrenējies bez neveiklības graciozi pārslīdēt no viena tēla otrā, no viena emocionālā stāvokļa citā. Intelektuāls aktieris.»

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Diemžēl vai par laimi, bet visu var atļauties.»
Kāda etīde bija jārāda iestājeksāmenos? «Vajadzēja parādīt, kas ir brīvība.»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Neatceros. Laikam jau toreiz tas nebija galvenais dzīvē.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Izrādei jābūt tādai, ka viss ir pateikts pirms paklanīšanās.»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «To var sajust neskatoties.»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «YouTube nav tas labais, ko gribas rādīt.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «jo vairāk cilvēki par tevi zina, jo ierobežotāka kļūst tava brīvība.»
Piedzīvojums, kuru atceroties lepnums par sevi un emocijas raujas vaļā. «Itālijā aizliedza nospēlēt komēdiju par ģimenes dzīvi līdz beigām. Skatītāji gaidīja pusstundu uz ielas, lai sagaidītu mūs ar aplausiem. Tas bija skaisti.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Dzīve.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Tas, kas ir melns.»

Valters Sīlis
Režisors, balvai izvirzīts par izrādi Veļupes krastā Nacionālajā teātrī un Visi mani prezidenti teātrī Dirty Deal Teatro sadarbībā ar Nacionālo teātri
Kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Valters izceļas ar publisku ambīciju trūkumu – viņš mierīgi un bez skaļām kampaņām veic savu darbu, un katrā viņa iestudējumā, lai cik sociāli aktīvs vai nesaudzīgs būtu tā vēstījums, ir pamatīgs… Mīlestības, mīļuma lādiņš.»

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Neko neatļauties.»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Uzrežisēju etīdi par meiteni puķu pārdevēju – trīs klasesbiedri pierunā puisi, kuram tā meitene pat nedaudz patīk, izpostīt viņas puķes.»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Strādājot zoodārzā par dzīvnieku kopēju.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Palieciet Latvijā.»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Man ir tā laime sēdēt skatītāju rindās un viņus diezgan neslēpti vērot, un, jā, tas man ir svarīgi.»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Brīnišķīgs kanāls MinutePhysics.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «Daiga Gaismiņa izrādē Veļupes krastā, kad stāsta par atgriešanos Latvijā, apliek lakatiņu, kuru ir valkājusi Melānija Vanaga.»
Piedzīvojums, kuru atceroties par sevi ir lepnums un raujas vaļā emocijas? «Piedzima meita.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Laikam jau pa īstam pamatots nav nekas,
bet tas man tieši patīk.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Vispār es baltu zvirbuli neesmu redzējis.»

Laura Groza
Dailes teātra režisore, balvai izvirzīta par izrādi Vārnu ielas republika
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Laurai Grozai, pēc pašas teiktā, «vienīgā ambīcija ir tekošā darba ietvaros: lai to izdotos veiksmīgi realizēt, novadīt līdz galam un tas pārsteigtu mani pašu». Žēl, ka pēc pagājušās sezonas foršākās bērnu izrādes Vārnu ielas republika viņai Dailes teātrī nav darba Lielajā zālē.»

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Palikt mūžam jauns un daudzsološs.»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Man ir izteikti selektīva atmiņa, diemžēl neatceros.»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Kafejnīcā mazgāju traukus un nopirku balinātus džinsus.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Darīju, ko varēju.»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Kad nervi tur, tad daru to ik reizi, kad skatos savu izrādi. Oo, tas ir tik skaisti! Atvērtas bērnu mutītes, spontāni smiekli, garlaicības mākta dīdīšanās. Ļoti patīk šie īstie mirkļi.»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Ļoti uzmanos ar kaut kā rādīšanu citiem.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «uztaisīt izrādi nav tāpat kā «pāriet pār biešu lauku».»
Piedzīvojums, kuru atceroties par sevi ir lepnums un emocijas raujas vaļā? «Nesen disputā dramaturģijas meistarklasē radīju ļoti jauku tēzi.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Muļķības un paviršības izplatība cilvēkattiecībās.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Pat dimanta oliņai ir melnumiņi.»

Artūrs Dīcis
Dailes teātra aktieris, balvai izvirzīts par šādām lomām: Juris Aija pēc Jaunsudrabiņa, Volfgangs Amadejs Mocarts izrādē Amadejs
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Artūrs pārliecinoši ieņēmis inteliģentā, izteikti vīrišķīgā seksapīla «nišu» Dailes trupā – par šā tipa priekšteci varētu nosaukt Juri Žagaru. Dīcis pat «brutālo tēviņu» lomās (Juris Aijā, Rogožins Idiotā) liek nojaust intelekta klātbūtni.»

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Palikt vecs.»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Kādas tur etīdes! Vairākkārt bija jādzied, bet es nemāku dziedāt. Laikam cerēja saklausīt vismaz kādus dziedoša cilvēka aizmetņus. Ja vajag, tad vajag – dziedāju.»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Lasīju mellenes mežā.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Padarām dzīvi jautrāku – izdarām kaut ko savādāk!»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Varu pateikt vienu: «Mīļie skatītāji, jūs tiekat vēroti.»»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Apbrīnoju tos, kas YouTube māk tā eleganti izrakt kaut ko smieklīgu. Es tā nemāku.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «aktieri uz skatuves mirst pa īstam.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Sievietes staigā ar suņiem somās.»
Piedzīvojums, kuru atceroties lepnums par sevi un emocijas raujas vaļā. «Atvairīju citplanētiešu uzbrukumu Zemei. Nopietni.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Maikls Džeksons pierādīja, ka balts var kļūt itin viss.»

Inita Dzelme
Dailes teātra aktrise, balvai izvirzīta par Līlijas lomu izrādē Ābels un Olga
Teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas vērtējums: «Inita ir krāšņa, sievišķīga Dailes teātra aktrise, kas man atgādina Initas pedagoģi Indru Rogu tās skatuves gaitu sākumā. Viņas temperaments ir uguns, ne ledus, tāpēc atveidotajām varonēm vienmēr piemīt iekšējs siltums.»

Ko nevar atļauties jaunais skatuves mākslinieks? «Nekādu apstākļu sakritībā nedrīkst neievērot ētiku, attiecināms ne tikai uz jaunajiem, bet uz katru jebkurā dzīves situācijā.»
Kādu etīdi rādīji iestājeksāmenos? «Esmu mežā, lasu ogas un pēkšņi ogu čemurā čūska, bet pašai pats spilgtākais no iestājeksāmeniem ir rektora Jāņa Siliņa jautājums: «Tu bučojusies esi?»»
Kā nopelnīji pirmo naudu? «Braucot pa mačiem ar basketbola komandu.»
Ja būtu iespēja pēc paklanīšanās kaut ko reklamēt, kas tas būtu? «Esiet atvērti sirdīs un pamēģiniet uztvert.»
Ko redzi, no aizkulisēm vērojot skatītāju reakciju zālē? «Nē, labāk ne, ar izņēmumu izrādē Atvadas jūnijā, kur zūd ceturtās sienas efekts.»
Kas ir pirmais, ko no YouTube parasti gribi parādīt citiem? «Sezārijas Evoras Sangue de beirona un Validation.»
Daudzi nemaz nezina, bet… «neesmu dabīgā rudmate un ticu princim baltā zirgā.»
Piedzīvojums, kuru atceroties par sevi ir lepnums un emocijas raujas vaļā? «Pirmais pašapmaksātais ceļojums pa Vāciju ar galamērķi Parīzē.»
Kas uz šīs planētas notiek nepamatoti? «Cilvēku nevienlīdzība.»
Kas nekad nevarēs būt balts? «Zebra.» 

Pa vecam nevar! Nav interesanti

Posted on novembris 16, 2011 by - Personība

Šosvētdien TV3 raidījumu Nekā personīga kopā ar Jāni Krēvicu sāk vadīt pētnieciskā žurnāliste Inga Spriņģe 

Lai kādu nozīmīgu darbu žurnālistikā izdarītu, par tevi nerakstīs, neievēros, kamēr nenokļūsi televīzijā, – sēžot pie mazās, vecās biešu krāsas Nissan Micra stūres, saka Inga Spriņģe (32). Agrāk, kad bija jaunāka un redakcijā, cenšoties paveikt labāko, sēdēja līdz desmitiem vakarā, reizēm arī brīvdienās, tas žurnālistei šķita netaisnīgi. Tagad tieksme pēc aplausiem mazinājusies, un pieaugusi vēlme darīt jebko savam priekam. Ingas gadījumā tas nozīmē nodarboties ar pētījumiem žurnālistikā, kas skar gan Latviju, gan starptautisko vidi. 

Ir pirmdiena, septiņi vakarā, nesen beigusies Nekā personīga komandas sapulce. Tajā noskaidrojies, ka žurnālistei, kura sākotnēji piesaistīta tikai, lai svētdienās vadītu raidījumus Ilzes Jaunalksnes vietā, reizi pa reizei būs jāveido arī sižeti. Inga ir gatava jaunajam izaicinājumam. Šis ir kārtējais «lēciens uz galvas» ledainā ūdenī. Viena no spēcīgākajām pētnieciskajām žurnālistēm Latvijā septiņus gadus nostrādāja laikrakstā Diena, no talantīgas drāmu, personību portretu rakstītājas žurnālā SestDiena laika gaitā izveidojoties par pētniecisko smagsvaru. Ingas skaļākā lieta ir pašas uzraktā rakstu sērija Dienā par muitnieku Vladimiru Vaškeviču, kura krimināllieta par kukuļošanu patlaban nodota tiesai. Tieši Inga žurnālistikā bija tā, kura Vaškeviču «izcēla gaismā». Viņa pirms dažiem gadiem jau neilgu laiku strādājusi Nekā personīga komandā. 

Par pagrieziena punktu Ingas dzīvē, pēc pašas domām, kļuva iespēja pagājušajā gadā doties uz ASV – kā pētnieciskā žurnāliste viņa saņēma Hamfrija stipendiju, vienu gadu stažējās Mērilendas Universitātē. Tieši tur viņai radās ideja Baltijas valstīs veidot bezpeļņas pētnieciskās žurnālistikas centru. Šosvētdien, 20.septembrī, Ingai ir dubulti nozīmīga diena: viņas pirmā tiešraide TV3 raidījumā Nekā personīga un mājaslapas Rebaltica.com atvēršana, kurā tiks publiskots centra pirmais pētījums sadarbībā ar Balkānu valstu žurnālistiem par Latvijas banku izmantošanu starptautiskās naudas atmazgāšanas shēmās. 

Kad sportiskā, glītā profesionāle pa ceļam uz mājām apstādina auto pie veikala, lai pēc garās darbdienas iegādātos kaut ko vakariņām, izvēle ir tikpat stoiciska kā darbā: bietes, pāris ābolu un tumšā maize ar vismazāko kaloriju saturu. Kādu kūku? «Neēdu!» 

Grib visu no jauna
«Nevarēšu,» bija pirmā atbilde, ko Nekā personīga redaktorei Artai Ģigai sniedza Inga, kad šovasar tika uzrunāta darbam televīzijā. Ilzei Jaunalksnei gaidāms ģimenes pieaugums, viņas vietā raidījums meklēja žurnālistu. Inga bija tikko atgriezusies no Amerikas. 

«Teicu Artai: man būs pētnieciskais centrs, fiziski nebūs laika strādāt raidījumam. Man arī negribējās strādāt televīzijā, taisīt sižetus. Biju izdomājusi, ka vairs negribu nodarboties ar klasisko žurnālistiku.» Viņas vienojās, ka Inga tikai «sēdēs kadrā». 

Kāpēc pieredzējusī žurnāliste nevēlas strādāt tradicionālajos medijos? Viņa atzīst, ka jau pirms notikumiem 2009.gada oktobrī, kad aizgāja no Dienas, mainoties tās īpašniekiem, saprata, ka žurnālistikā vairs nevēlas strādāt kā līdz šim. «Nav interesanti, esmu no tā izaugusi. Piefiksēju, ka brīdī, kad pie manis atkal nāk cilvēki ar ziņām par kārtējo negodīgo konkursu, kas uztaisīts vienam pasūtītājam, gribas teikt: nu, un? Vairs nebija degsmes pētīt. Izsīkums. Rutīna. Kā Ziemassvētki – katru gadu viens un tas pats.» 

Inga neslēpj, ka, strādājot pētnieciskajā žurnālistikā, ir augsts izdegšanas risks. Tiek ieguldīts milzum daudz darba lietu izpētē, šķetināšanā, un visam pāri klājas sajūta – nekas jau kopumā nemainās. Nelietīgums turpina pastāvēt. 

Ingas trauksmainais raksturs neļāva gulēt uz lauriem, tīksmināties par jau paveikto. «Mediju vidē es biju sasniegusi griestus – biju strādājusi Dienā, kādu laiku arī Nekā personīga; tur sapratu, ka man vairs nav tik svarīgi iegūt publicitāti. Negribēju samierināties ar nenoteiktu darba ritmu, ziedot savu privāto dzīvi.» Ingai ir deviņus gadus veca meita no pirmās laulības, bet tagad jau vairākus gadus viņa ir kopā ar Radio101 žurnālistu, dīdžeju Kārli Dagili. Nesen ievākušies skaistā trīsistabu dzīvoklī Pārdaugavā. Ingai pirkstā elegants saderināšanās gredzens ar dārgakmenīšiem. 

Inga žurnālistikā strādā kopš 17 gadu vecuma un vienmēr periodiski piedzīvojusi urdošo sajūtu, ka kaut kas jāmaina. Pa vecam nevar! Nav interesanti! Viena no šādām reizēm pienāca arī 2010.gadā. Viņa mocījās neziņā, vai palikt drukāto mediju žurnālistikā, varbūt rakstīt grāmatu. Viņas tēmas bez muitnieka Vaškeviča bija Rīgas brīvosta, Rīgas dome, Andra Šķēles bizness. Viss, kas saistīts ar korupciju un noziedzību. 

Iekšējās pretrunas, šaubas atrisināja izrāviens uz Ameriku. «Man bija iespēja apmeklēt ietekmīgus medijus, konferences.» Inga atceras, kā kopā ar citiem programmas dalībniekiem viesojusies kādā brīvdienu mājā ar baltām kolonnām un šūpuļtīklu līča tuvumā, kas atgādinājusi filmu Vējiem līdzi. «Es gulēju un jautāju Lusindai, mūsu koordinatorei, ko lai daru? Viņa atbildēja: dari, ko vislabāk proti – esi žurnāliste!» Neilgi pēc tam no kolēģes Latvijā Inga saņēma ideju, vai nevajadzētu Latvijā veidot pētnieciskās žurnālistikas centru. «Es padomāju – varbūt… Sapratu, ka atrodos ideālā vietā un laikā: man maksā stipendiju, lai varu attīstīt sevi profesionāli, un esmu Amerikā, kas ir bezpeļņas mediju organizāciju dzimtene!» 

Tas nozīmē, ka organizācija pārtiek no ziedotāju naudas, bet vienlaikus var arī pelnīt. Amerikas lielākajai mediju organizācijai Propublica, kuras kontā ir divas Pulicera prēmijas, gada apgrozījums ir desmit miljoni dolāru, 90% summas nodrošina viena bagāta ģimene. Tagad organizācija plāno pāriet uz citu finansēšanas modeli, 50% saņemot no ziedotāja, 50% nodrošinot ar reklāmu paši. Tas nozīmē ar pētījumiem radīt unikālu saturu, ko pārpublicē komerciālie mediji, nodrošinot pētījumiem atpazīstamību un līdz ar to arī iespēju paprasīt vairāk naudas ziedotājiem, parādot sava darba nozīmīgumu. Mediju organizācijai būt atkarīgai tikai no viena naudas devēja ir riskanti. Latvijā pēc līdzīga nevalstisko organizāciju principa darbojas pretkorupcijas organizācija Delna. 

Stažējoties Amerikā, Inga vairākus mēnešus apmeklēja Center for public integrity, kas ir otra lielākā nevalstiskā mediju organizācija. Tās pētījumi skar starptautisko vidi, piemēram, tabakas kontrabandu. Inga izveidoja kontaktus šajā centrā, kā arī ietekmīgā laikraksta The Washington Post pētnieciskās žurnālistikas nodaļā, kur stipendijas programmā atradās praksē. «Šīs nodaļas gada budžets ir viens miljons dolāru, kas skaitās ļoti maz, un pieci, seši žurnālisti.» Viņi strādā pie tēmām, ko iedala pēc nozīmīguma A, B un C daļās. Rēķinās, ka jebkurš pētījums var izgāzties, darba gaitā nerodot tam pietiekamu apstiprinājumu. Džefs Līns, The Washington Post pētnieciskās nodaļas redaktors, Ingai teicis, ka saviem žurnālistiem liek rakstīt arī ikdienas ziņas, lai viņi nejustos pārāki, nekļūtu «lēni un resni». «Tā arī ir,» smejas Inga, kura labi pazīst kaitinošo sajūtu: tev jāstrādā pie lielā raksta, bet pa vidu no tevis gaida mazas ziņas. 

Latviešu žurnāliste ātri saprata – ja vēlas veidot pētnieciskās žurnālistikas centru, jāpaplašina robežas, tam jāaptver visa Baltija. Viņa rakstīja koncepciju, apstaigāja visus iespējamos ziedotājus Amerikā, meklēja sadarbības partnerus Lietuvā un Igaunijā. Bija skaidrs arī, ka Latvijas situācija no Amerikas atšķiras: «Mums nav tādu ziedošanas tradīciju kā Amerikā». Palaižot gaisā pirmo pētījumu svētdien, ReBaltica un Nekā personīga sadarbosies ar Dienu. Pirms vairākiem gadiem viņa strādāja tagadējā Dienas galvenā redaktora Gunta Bojāra izveidotajā pētnieciskajā nodaļā un augstu vērtē viņu kā redaktoru. Sadarbība ar komercmedijiem ir viens no galvenajiem ReBaltica principiem, lai nodrošinātu lielāku publicitāti pētījumiem un samazinātu izmaksas. Centram nav štata žurnālistu, tādēļ tas konkrētiem pētījumiem piesaistīs profesionāļus no vadošajiem Baltijas medijiem. 

Inga uzskata, ka medijiem jāsadarbojas, nevis jākonkurē, jo sabiedrībai no tā būs lielāks labums. Katram ir savi resursi, lai «pieslēgtos» svarīgām tēmām. Pat Amerikā mediji krīzē nevis konkurē, bet sadarbojas, novērojusi Inga. 

Ugunskristības svētdien
«Latvijā četri, pieci bagātākie cilvēki ir centra potenciālie pētniecības «objekti», neiešu viņiem naudu prasīt,» Inga smejas. Viņas izveidotajam centram naudu piešķīris Sorosa fonds. «Bija skaidrs, ka jāpiesaista citi ziedotāji, citādi Neatkarīgā Rīta Avīze atkal varētu rakstīt, ka Soross iekaro Latviju.»  Naudu centram piešķīris arī ASV Valsts departaments, kā arī Amerikas baltiešu organizācija. 

Kāds kolēģis no Viduseiropas valstīm, izdzirdot par Ingas ideju veidot centru, vaicājis – kam tev vajadzīga kuņģa čūla, negulētas naktis, pārgurums? Inga pasmējās, to visu viņa labi pazina, strādājot žurnālistikā. «Es gribu adrenalīnu,» viņa atbildēja. 

Svētdien Inga publiskos pirmo pētījumu, kas tapis, sadarbojoties ar kolēģiem Balkānu valstīs. Tas būs organizētās noziedzības un korupcijas izpētes projekts Latvija – netīrās naudas tranzītvalsts. Pētījums satur informāciju par firmu Latvijā, kas ārzonās reģistrē kompānijas, kur latvieši parādās kā nominālie direktori jeb izkārtne, bet patiesie labuma guvēji nav zināmi, un šīs firmas tiek izmantotas krāpnieciskiem darījumiem visā pasaulē, kā arī – vēl viens pētījuma aspekts – kā caur Latvijas bankām plūst milzīgs apjoms netīras noziedzības pasaules naudas. 

Kāds būs sabiedrības ieguvums no šā pētījuma? Inga sāpīgi pasmaida, sakrusto rokas uz krūtīm. Klusē kādu brīdi. Tad saka: «Protams, sabiedrībai svarīgākas tēmas ir pārtika, siltuma tarifi un pabalsti.» Taču Inga uzskata, ka pētījums parāda vēl vienu paralēlo Latviju, par kuru it kā dzirdēts, bet nekas skaidri nav zināms. 

Žurnālistei jādomā ne tikai par pētījuma saturu, bet arī par pasniegšanas veidu lasītājiem, lai sarežģītās shēmas, «simtiem ofšoru nosaukumu» būtu saprotami, interesanti lasāmi. 

Vai, strādājot pie tēmām par ietekmīgiem cilvēkiem, kuri veic nelegālas darbības, Inga kādreiz izjutusi spiedienu, draudus? «Tik traki kā Ilzei Jaunalksnei vai Ilzei Naglai man nav gājis,» viņa saka. «Es tomēr strādāju Dienā, tas bija liels medijs, ja mani iesūdzēja, uz tiesu vienmēr gāja advokāts.» Inga smejoties atceras – vienmēr tika uzskatīts, ka viņas un citu pētniecisko žurnālistu paceltās tēmas ir «Ēlertes pirksts». «Nu, tā taču nevarēja būt, ka es, tik jauna, vienkārši godaprāta dēļ strādāju pie šādām tēmām.» Ingu iesūdzēja tiesā par rakstu Mottes smiekli, viņa arī vairākkārt devās uz prokuratūru sniegt paskaidrojumus par Vaškeviča iesniegtajām sūdzībām. 

Samazgu spaini Ingai uz galvas nesen centies uzgāzt Lato Lapsa ar jauniznākušo grāmatu Cits ķēķis: zem likumīgā jumta par Latvijas specdienestiem. Inga šajā grāmatā minēta kā žurnāliste, kuras pētījumi nereti balstīti uz «iespējams», viņa esot izmantota kā ierocis tiesībsargājošo iestāžu rokās. Viņa grāmatu nav lasījusi un negrasās to darīt. «Vados pēc principa – jo mazāk kustina, jo mazāk smird,» viņa saka. «Zinu, ka tā ir preteklība un nav taisnība, ko viņš raksta, tomēr Lato savu ir panācis – divas naktis rādījās sapņos,» Inga smejas. 

Skumji, ka, nezinot aizkulises, cilvēki zem vienas «cepures» pabāž žurnālistus, kuri strādā patiesi neatkarīgi, un tādus, kuri vēlas tikt uzskatīti par neatkarīgiem? «Katra sabiedrība ir pelnījusi to, kas tai ir – tas attiecas ne tikai uz politiķiem, bet arī uz medijiem, ko cilvēki patērē,» žurnāliste ir nesaudzīga. «Tāpēc man nav nekādu ilūziju.» 

Ejot strādāt uz Nekā personīga, Inga sapratusi – galvenais, lai pašai interesanti! Lai attīstītos pati! «Līdz 30 gadu vecumam strādāju, lai būtu noderīga sabiedrībai, bet tagad galvenais motīvs ir attīstīt sevi. Un esmu priecīga, ka tas sakrīt ar sabiedrības interesēm,» saka žurnāliste. 

«Žaketīte. Jānogrimējas,» Inga smejas. «Es runāju Nekā personīga tekstus sapņos!» Viņa paļaujas uz kolēģi Jāni Krēvicu, ar viņu kopā savulaik Latvijas Universitātē studējusi žurnālistiku. «Vienmēr atceros, kā kopmītnēs viņš reiz ienāca manā istabiņā, apsēdās pie galda un klusēja. Grūti, es pavaicāju. Viņš pamāja ar galvu. Gribi parunāt, vaicāju. Viņš pakratīja galvu. Un turpināja sēdēt.» Noslēgts, bet ļoti uzmanīgs un cilvēcisks, Inga raksturo Krēvicu. Viņa cer, ka kadrā pašu nepievarēs satraukums. Jau vairākus gadus kopā ar dzīvesdraugu un meitu žurnāliste nodarbojas ar meditāciju. Noguruma brīžos viņai izdodas kinematogrāfiskā pievilcībā pievērt plakstus. Lai koncentrētos.

Zaļais dzintars

Posted on novembris 16, 2011 by - Veiksme

Nostalģija ir dzīva joprojām, tomēr parfimērijas milža Dzintars šodienas veiksme balstās uz zinātni, jaunākajām tehnoloģijām un zaļo domāšanu 

Pa ceļam uz Dzintaru pārcilāju bērnības atmiņas – rūgteno ozolzīļu smaržu miniatūrajos flakonos un spilgti pavasarīgos Rīgas ceriņus, kuru pudelīte mani interesēja vairāk par smaržām. Izrādās, ne man vien Dzintara vārds uzvēdī nostalģiskas atmiņas – teju ik nedēļu rūpnīca saņem pa vēstulei, kurā lūgts atjaunot kādu smaržu no padomju klasikas. 

«Visbiežāk vēlas, lai atkal ražojam Edgaru, arī Mītu un Kaprīzi,» stāsta Dzintara smaržu laboratorijas vadītāja Vita Augstkalne, kura jau teju 40 gadu gluži kā aptiekā sver un mēra dažādus smaržu komponentus, meklējot jaunus aromātus. Lai atrastu pareizo kombināciju, reizēm jāsajauc pat vairāki simti paraugu, bet citreiz pietiek ar pāris mēģinājumiem. «Intuīcija nostrādā,» saka parfimēre. Kuru no izejvielām visbiežāk pievieno smaržām? Vitas atbilde samulsina: dabīgo rožu ekstraktu un cibetu – kaķa sekrētu. Pirmais – saldai dailei, otrais – noturīgumam. «Neuztraucieties, dzīvus kaķus mēs neizmantojam, šo vielu iegūst ķīmiski,» mierina Vita. 

Tāpat kā smaržām, arī uzņēmuma veiksmes stāstam ir divi pamatkomponenti – vadītāja biznesa intuī-cija un zinātniska pieeja produktu izstrādei. Abas lietas savienojot, Baltijā lielākais parfimērijas un kosmētikas preču ražotājs aizvadīto 20 gadu laikā ir pratis pārvarēt vairākas ekonomiskās krīzes, kas no Krievijas tirgus ir aizslaucījušas ne vienu vien Latvijas ražotāju. 

Uz ekoviļņa
Dzintara pamatakmeni 1849.gadā lika vācu farmaceits Heinrihs Ādolfs Brigers, kurš Rīgā izveidoja savu ziepju un parfimērijas fabriku. Pēc Otrā pasaules kara to nacionalizēja un pārdēvēja par Mētru, bet 1951.gadā rūpnīca ieguva savu tagadējo nosaukumu Dzintars. Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu Dzintars atkal mainījās, kļuva par akciju sabiedrību, bet darbinieki – par līdzīpašniekiem. 

Ilggadējais vadītājs Iļja Gerčikovs, kurš strādā Dzintarā kopš 1974.gada, pašlaik ir lielākais īpašnieks ar teju 69% akciju, vēl 21% pieder darbiniekiem, bet atlikušās daļas – diviem ārvalstu investoriem. 

Pārmaiņas nozīmēja arī ražošanas modernizāciju. «Jau kopš deviņdesmito vidus studējām Eiropas direktīvas un sākām pārveidot cehus. Tāpēc, kad iestājāmies ES, mūsu produkti atbilda visiem standartiem,» stāsta uzņēmuma vadošā tirgus analītiķe Nora Golubova. Viņasprāt, bez Iļjas Gerčikova tālredzības parfimērijas flagmani būtu piemeklējis bankrots, tāpat kā citas lielās padomju Latvijas ražotnes. «Atceros vienu sapulci, kurā viņš mums visiem tieši pajautāja: savelkam jostas tagad uz trim mēnešiem vai slēdzam rūpnīcu ciet?» saka Golubova, kura Dzintarā strādā jau 30 gadu. 

Toreiz, deviņdesmito otrajā pusē, tūlīt pēc Krievijas krīzes, izdevās sabalansēt izdevumus un ienākumus, kā arī noturēt savu tirgus daļu bijušajās padomju republikās, pateicoties gan zīmola atpazīstamībai, gan produktu kvalitātes un cenas attiecībai. Taču ar to vien nepietiek, lai iekļūtu jaunos, kosmētikas produktu pārsātinātos tirgos. Tāpēc šodienas Dzintara veiksmes stāsts nav rakstīts, gremdējoties nostalģiskās atmiņās, bet savienojot zinātni, jaunākās tehnoloģijas un zaļo filozofiju. 

Kopš neatkarības atjaunošanas Dzintars ir reģistrējis 159 patentus un vairāk nekā simt dažādu preču zīmju. 2007.gadā par inovatīvu pieeju ražošanai un zinātnes atklājumu izmantošanu produktu izstrādē saņēmis prestižo Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācijas WIPO apbalvojumu Trophy for Innovative Enterprises, ar kuru no Latvijas ražotājiem apbalvots vēl tikai augsto tehnoloģiju uzņēmums Sidrabe. Uzņēmums ir Baltijā vienīgais ražotājs, kas saņēmis ECOCERT (Francija) sertifikātu ar tiesībām ražot dabiski organisko kosmētiku veselai līnijai, nevis tikai atsevišķiem produktiem. Tas ļāva radīt pieprasīto Organic Style līniju un eksporta tirgu paplašināt Rietumu virzienā. 

Tomēr nozīmīgākais Dzintara produkcijas eksporta tirgus joprojām ir Krievija – aptuveni trešā daļa visas produkcijas nonāk tieši lielā austrumu kaimiņa veikalos, bet nozīmīgi kosmētikas apjomi tiek ražoti arī Ukrainas un Baltkrievijas tirgum. Pēc izplatītāja maiņas Krievijā piedzīvots sāpīgs apgrozījuma kritums 2009.gadā, bet vēlāk darbību izdevās stabilizēt, un šogad panākts ienākumu kāpums, pateicoties jaunajām dabisko produktu līnijām. 

«Izejvielas pērkam tikai no augu dabiskās izcelsmes valstīm un videi draudzīgām saimniecībām,» stāsta farmaceits Mihails Gerčikovs, kas gājis tēva pēdās un ar lepnumu rāda vienu no Dzintara veiksmes «laboratorijām» – telpu, kurā pēc pašu radītas tehnoloģijas top dabiskie ekstrakti, kas nodrošina ekolīnijas produktu augsto kvalitāti. «Esmu gatava parakstīties zem katra vārda, ko izlasīsit uz produkta iepakojuma,» saka Nora Golubova. 

Lai mēs ar fotogrāfu nešaubītos par to, mums izrāda Dzintara pētniecisko laboratoriju, kurā mēra ādas reakciju uz visiem kopjošās un dekoratīvās kosmētikas izstrādājumiem. Turklāt izrādās, ka īpašas produktu testētāju grupas uzņēmumam nav jākomplektē – sejas, roku un kāju krēmus, tāpat kā lūpu un skropstu balzamus ļoti labprāt pārbauda paši uzņēmuma darbinieki. «Ja ilgāku laiku nav bijis jāpiedalās nekādos testos, kolēģi kļūst aizdomīgi un prasa, vai nav kas noticis,» stāsta laboratorijas vadītāja Zulfija Amirova. 

Zinātne, zaļa dzīves filozofija un godīga attieksme pret klientu – šos ekolīnijas pamatprincipus uzskaita Mihails Gerčikovs, piebilstot, ka tieši šīs līnijas produkti visprecīzāk atbilst pašreizējam tirgus pieprasījumam. «Pircēja domāšana ir mainījusies, tāpēc atbilstoši jāmaina arī produkti,» saka Mihails, bet Nora papildina, ka jāspēj saglabāt arī demokrātisku cenu līmeni. Tieši ar pieejamo cenu un dabiskajām izejvielām pērn izdevies «iekarot» sākotnēji skeptisko Tallinas Stock-mann, kur tagad, līdzīgi kā Rīgā, atrodams īpašais Dzintara stends. Ekokosmētika iepatikusies arī lietuviešiem, Kauņā atvērts franšīzes veikals. Arī vecās Eiropas pārsātināto parfimērijas veikalu plauktu iekarošana rit soli pa solim. «Gribētos ātrāk, bet tie ir lieli līdzekļi reklāmai, un arī produktu pārbaude ir ļoti stingra un birokratizēta,» stāsta Mihails. «Bet – kas notiek Latvijā? Var ievest un tirgot visu, kas vien ienāk prātā,» emocionāla ir Nora, bilstot – arī mums nenāktu par ļaunu vietējiem ražotājiem un importētājiem izvirzīt vismaz vienādus kvalitātes standartus. 

Kā liela ģimene
«Mēs esam kā ģimene,» jautāti par uzņēmuma veiksmes formulu, vienisprātis ir Nora un Mihails, kurš sarunas laikā vairākkārt izceļ laboratorijās strādājošo speciālistu nopelnus. Sākot darbu Dzintarā, daudziem «vienkārši sanāk» nostrādāt līdz pat pensijai. Kad 2006.gadā ieviesta tradīcija godināt uzņēmuma veterānus, izrādījies, ka zelta un sudraba medaļas par 30 un 25 Dzintarā nostrādātiem gadiem jāpiešķir vairāk nekā 100 darbiniekiem. Tagad Dzintara medaļnieku skaits jau dubultojies. 

Pavisam uzņēmumā strādā 400 darbinieku, no tiem ceturtā daļa iesaistīti produktu izstrādē un pārbaudē. Lielai daļai ir augstākā izglītība ķīmijā, bioloģijā vai farmācijā, taču, lai strādātu, piemēram, parfimērijas laboratorijā, ar to ir par maz. Konkursā uz vakanto vietu laboratorijā pieteikušies vairāki desmiti jauno ķīmiķu un biologu, bet «piemērota» izpratne par smaržām bijusi vien divām pretendentēm. «Tagad laboratorijas vadītāja viņas sagatavo darbam, jo tuvākā valsts, kur var apgūt parfimēra profesiju, ir Francija,» stāsta Mihails. Līdzīgi bijis arī kosmētikas laboratorijā, kur darbinieces ir ķīmiķes, dermatoloģes un mākslinieces vizāžistes vienā personā. Un patiesi, gluži kā profesionāla gleznotāja, laboratorijas speciāliste Liāna mūsu acu priekšā sajauc siltos un vēsos krāsu toņus, lai iegūtu gaistoša pasteļtoņa lūpu spīdumu. «Rīgas un Maskavas veikalos labāk pērk drosmīgās un košās lūpu krāsas, bet partijās, kas domātas Krievijas provincei, dominē atturība,» saka Liāna. Vienā stila līnijā ir līdz pat 60 dažādu lūpu krāsas toņu, bet kolekcijā paliek tikai tie, kurus par labiem atzinušas fokusa grupas. Ja patikšanas procents ir zem 90, lūpu krāsa konveijeru nesasniedz. 

Zināšanas un vienots attiek-smes standarts Dzintaram svarīgs vēl kāda apstākļa dēļ – pēdējo gadu laikā atvērti jau vairāk nekā 30 uzņēmuma franšīzes veikali dažādās valstīs. Uzņēmums vēlas, lai katrā no tiem pircējs saņemtu vienādu attieksmi un nebūtu kļūdu produktu uzglabāšanā. «Redziet, arī tāpēc mēs paliekam Dzintarā – visu laiku ir interesanti, un izaugsmes iespējas ir dotas katram, kas spējīgs,» saka Nora Golubeva, kuras uzdevums turpmāk būs mācīt un uzmanīt franšīzes veikalu īpašniekus. Viņa pati ir sacītā piemērs – kā jauna bioloģe atnākusi uz fabriku astoņdesmitajos, domājot, ka tas tikai «pagaidām», bet izrādījās profesionālās laulības mūža garumā. «Ar Dzintaru vienkārši saslimst,» rezumē Nora. Šķiet, viņai piekritīs arī tās bijušās padomju laiku zvaigznes, kuras ne reizi vien tieši Dzintarā pasūtījušas īpašas smaržas ar savu vārdu. Kuras slavenības tās ir? To darbinieki neatklāj – komercnoslēpums!

3 biznesa principi
1. Zinātniski pamatota produkta kvalitāte un demokrātiska cena
2. «Dzintara skola» jeb savu darbinieku izglītošana
3. Dabiska, starptautiski sertificēta kosmētika

Emociju sprādziens

Posted on novembris 16, 2011 by - Jauna seja

Juris Upītis (20) 

Hokeja komandas Dinamo Rīga debitants Juris Upītis savu pirmo spēli komandas sastāvā atzīmēja ar gūtiem vārtiem, kuri palīdzēja izcīnīt uzvaru pār spēcīgo Magņitogorskas Metallurg komandu 

Vecāki: Māra – zobārste, Imants – pasniedzējs Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. 

Kā iemācījies slidot? «Tas bija baigi sen. Uzkāpu uz slidām un ar krēslu braukāju pa ledu.» 

Tētis pamudināja uz hokeju? «Pats izdomāju. Sākumā trenējos futbolā, bet negāja pie sirds.» 

Kāpēc kļuvi par hokejistu? «Ieraudzīju ledu, un man iepatikās tā asā, dinamiskā spēle.» 

Kāds hokejs tev patīk? «Patīk saspringta spēle, kad ir līdzīgs rezultāts. Visi sitas, var just, ka soliņš sprāgst uz pusēm – emocijas sprāgst.» 

Spēlē izlādējies un pēc tam esi mierīgs? «Ir gan jāpaiet kādam laiciņam, lai emocijas nosēžas. Izlādējos maksimāli, pēc spēles vairs spēka nav.» 

Kas mainījies, sākot spēlēt Dinamo Rīga? «Ir daudz lielāks pacēlums, pašpārliecinātība un atbildības sajūta. Tā jau tas ir visiem, kas pāriet uz lielāku komandu. Ir stingri jāklausa treneris, improvizēt nevar. Ja kļūdīšos, pretinieks mani sodīs ļoti ātri.» 

Esi ieguvis fanu pulciņu? «Pāris cilvēku Draugiem.lv apsveica ar pirmo golu.» 

Svinēji pirmo iesisto ripu Dinamo Rīga komandā? «Nē, nākamajā dienā bija spēle.» 

Esi Latvijas patriots? «Esmu patriots un vienmēr palīdzēšu savai izlasei, ja varēšu. Bet, spēlējot hokeju, es drīzāk izrādu mīlestību pret spēli, ne valsti.» 

Ko tu gribētu darīt pēc pieciem gadiem? «Dzīvoju šodien, par rītdienu nedomāju. Vēl jau nekur neesmu ticis, pagaidām tikai trenējos, lai tiktu izlasē. Zinu tikai to, ka spēlēšu ar pilnu atdevi. Un viss.»

Līga Kovaļčuka, dzīvnieku acu ārste

Posted on novembris 9, 2011 by - 1 no 2 miljoniem

Taksim Mikiņam pirms intervijas acīs iepilinātas zāles, kas paplašina acu zīlītes, jo viņš palīdzēs saprast, kā acis pārbauda suņiem. To darīs Līga – vienīgā veterinārārste Latvijā, kura ārstē tikai dzīvnieku acis. Ir vēl divi veterinārārsti, kuri to prot, taču viņi ārstē arī citas traumas. Līga strādā Dzīvnieku veselības centrā Fridriha Candera ielā

Vispirms Līga pārbauda Mikiņa acs jutību un redzi: pamet gaisā vates gabaliņus un vēro, vai suns tiem seko. Acs mitrumu mēra, ieliekot aiz plaksta garenu papīra strēmeli ar milimetru atzīmēm. Pieliekot pie acs speciālu ierīci, var ieskatīties tīklenē un varavīksnenē. Līga ļauj tajā ielūkoties arī man. Skaisti. Gaišzaļais mijas ar gaišdzelteno. Līga stāsta, ka varavīksnenes mēdz būt no koši dzeltenas līdz mirdzoši oranžai, zilai, zaļai. Krāsām ir dažāda intensitāte, struktūra. «Visskaistākās acis ir labradoriem un haskijiem. Nē, kaķiem tomēr visskaistākās. Košas, īpatnējas. Pat raibas. Katrai sugai un šķirnei citādas.» 

Visbiežākie Līgas pacienti ir mopši un franču buldogi, kam acis izvirzītas uz āru un nav tik pasargātas kā citu šķirņu suņiem. Pārbaužu laikā dzīvnieki nepretojas, iekosts Līgai līdz šim nav. Dzīvnieki saprot, ka nav savā teritorijā. Lielākoties nākas ārstēt acu iekaisumus un traumas. Piemēram, medību suņi acis saskrāpē, skriedami pa mežu.

Līga arī operē – šuj smalkiem diegiem zem mikroskopa. Galvenokārt «jālāpa» kucēni pēc saplēšanās ar kaķiem. Lielākoties dzīvnieki ķīvējas vasarā, kad pilsētas suņi satiekas ar lauku, savukārt ziemā savainojas ar eglīšu mantiņām, skujām, plaukšķenēm. Pie acu ārsta noteikti jānāk pirms pārošanas, lai noteiktu veselības stāvokli, jo daudzas slimības pārmantojas ģenētiski. 

Ja sunim ir slikta redze, to neārstē un brilles neizraksta. Radzenes transplantācija Latvijā nav iespējama. Lietuvieši gan šajā jomā tikuši tālāk – reiz niere transplantēta sunim. Kopumā redze suņiem ir vājāka nekā cilvēkiem: viņi redz līdz 500-800 metriem un nebūt ne melnbaltu, bet arī pasteļtoņus. Ir suņi, kuri saredz arī kustību TV. «Mikiņš rej, kad laika ziņas lasa Māris Grigalis, kad otrs puisis – nerej.» 

Līga ir pasniedzēja Lauksaimniecības universitātē. Pati studējusi Budapeštā, Hannoverē un Kembridžā. Prestižajā universitātē uzņēma, kad Līga aizsūtīja vēstuli profesoram. Vēstuļu bija daudz, it īpaši no Spānijas. Apvaicājies, kas tā Latvija, un teicis, lai brauc – «atšķaidīs» spāņu kompāniju.

Kembridžā Līga paspēja pastrādāt arī Londonas zoodārzā: apskatīja acis čūskai, iguānai, žirafei. Arī ērglim. «Biju pie pašas acs. Nedaudz bailīgi. Labi, ka pirms tam bija paēdināts. Acs bija brūna, liela.» 

No prezidentes pie afgāņiem

Posted on novembris 9, 2011 by - Dzīve

Valts Āboliņš (38) savulaik vairījies no armijas, taču patlaban ir bataljona komandieris. Dienējis Afganistānā un bijis Vairas Vīķes-Freibergas adjutants 

Pie sienas Valta kabinetā Nacionālo bruņoto spēku štābā Ādažos ir foto, kur karavīri redzami pie Stounhendžas. Latvieši bijuši mācībās un ar britiem labi pastrādājuši. Radušies sarežģījumi ar lidojumiem, tāpēc nācies Lielbritānijā uzkavēties ilgāk. Briti, kā atvainodamies, ļāvuši par minimālu samaksu iekļūt Stounhendžā un nobildēties. Karavīri jokojuši, ka derētu atmaksāt un izdarīt to pašu, ko briti pie Brīvības pieminekļa. Tas tā arī palicis runu līmenī. Šis stāsts pierāda, ka Valts ir cilvēcīgs, vaļsirdīgs un saruna nebūs ar militārisma pārņemtu majoru, kurš aizstāvēs savu kliķi. «Viņš ir labs, māk pajokot,» – tā Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona komandieri raksturoja viņa padotais, pavadot līdz intervijas vietai. 

Vajadzētu obligāto dienestu
Valts ir no Kuldīgas. Audzis piecu bērnu ģimenē. Saldus tehnikumā pabeidzis celtniecības programmu, iestājās Latvijas Lauksaimniecības universitātes būvniekos. Obligātais dienests nesaistīja – abi vecākie brāļi bija dienējuši padomju armijā un stāstījuši par «ģedovščinu», bezmērķību, laika nosišanu. Augstskolā Valts nomācījās gadu. Jelgava, kopmītnes, studenta cienīga dzīve. Mācībspēki lika manīt, ka ar nenokārtotu sesiju vietas augstskolā Valtam nav. 

Bija 1993.gads, un obligātais dienests – joprojām spēkā. Valts nolēma nebēguļot, bet aiziet nodienēt. Tolaik viņam bija 20 gadu. Abrenes ielas Štāba bataljona militārā gaisotne iepatikās: mācības dabā, militāro bāzu apsargāšana – naftas bāze Rumbulā, munīcijas noliktavas Cekulē. Draudzības un vienotības sajūta. Protams, karavīri bija dažādi, arī tādi, kuri neprata lietot tualeti. Arī «ģedovščinu» izjuta. 

Pēc dienesta bija divi mēneši laika, lai izdomātu, vai stāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tikmēr pastrādāja celtniecībā. Firmas cita pēc citas bankrotēja, nedēļām bija jādzenā īpašnieki, lai izmaksā algu. Valts nolēma: labāk 100 latu alga kā leitnantam nekā nekas. Uz norādi, ka stabilais atalgojums dažkārt ir iemesls kļūt par karavīru, Valts neliedzas. Tādus gadījumus viņš zina. «Sliktu karavīru var viegli pazīt – regulāri slimo. Parasti sāp mugura un kājas, jo tur grūti dakterim ielīst iekšā.» Pirms mācībām šīs slimības «saasinās». Tādas situācijas rodas arī tāpēc, ka cilvēks nedabū tādu nodarbošanos, kādu vēlas. Slodze ir pamatīga, dažkārt mācības ilgst līdz astoņiem vakarā, reizēm divas nedēļas no vietas. Aicināts raksturot kādu labu karavīru, Valts ilgi stāsta par kolēģi kapteini Gunti Tauriņu, bez kura padoma bataljonu vadīt viņam būtu grūti: profesionālis, ar augstu motivāciju, stingrs, prasīgs, komunikabls. Bez īpašām zināšanām angļu valodā spēj komunicēt ar britu vai amerikāni. 

«Žēl, ka patlaban vairs nav obligātā dienesta, jo sistēmai aiziet garām daudzi cilvēki, kuri te iederētos. Viņi paši nemaz to nezina. Ja man dienests armijā nebūtu bijis piespiedu kārtā, manis te nebūtu,» secina Valts. 

Trīs gadi ar prezidenti
Pēc akadēmijas beigšanas Valtam piedāvāja strādāt par pasniedzēju Nacionālajā aizsardzības akadēmijā stratēģijas un vispārējās taktikas katedrā. Piedāvājumu pieņēma. Pats pēcāk zināšanas papildināja Baltijas Aizsardzības koledžā Tartu un Rīgā Nacionālajā aizsardzības akadēmijā izveidoja taktikas centru, kur studenti varēja virtuāli imitēt kaujas darbības. 

2004.gadā Valtam piezvanīja un aicināja ierasties pie toreizējā NBS komandiera Gaida Andreja Zeibota. Valts esot viens no kandidātiem uz Vairas Vīķes-Freibergas adjutanta amatu. Tas bija liels gods, taču militārajā vidē ne īpaši prestižs – pārāk administratīvs un patālu no militārās realitātes. Katru no četriem pretendentiem Vīķe-Freiberga pati izvaicāja par darba pieredzi, dzīves gājumu. Mēģināja nojaust, ar kuru saskanēs. Gadu iepriekš Vīķe-Freiberga tika pārvēlēta uz otru termiņu. 

Prezidentei bija divi adjutanti. Valts pavadīja viņu vizītēs, kad Latvijā viesojās citu valstu vadītāji un nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Adjutants bija arī prezidenta pulkstenis, jo uzmanīja, vai diena rit pēc saplānotās kārtības. Rūpējās, lai netiek kavētas tikšanās. Lielākoties valsts pirmā persona bija precīza. Uzstājīgi atgādināt vajadzēja reti. Kad? Valts nosmaida: «Ir lietas, ko nevar stāstīt.» Ko var? To, ka Vairai patika ziedi un sveces. To, ka ir jāpamana viss cilvēcīgais: jānoņem pie apģērba pielipis diegs vai mats. «Nereti mana roka tika izmantota kā balsts. Zinu, cik daudz pūles un spēka viņai prasīja, lai prezidentūru novestu līdz galam.» 

Valts vairās teikt, vai Vīķes-Freibergas kundze bijusi nesavaldīga. «Reizēm, taču histēriju nebija. Kontrolēja emocijas.» Tā kā prezidenti dažkārt pavadīja arī uz kultūras pasākumiem, nevarēja nepamanīt, ja viņu kaut kas garlaikoja. Piemēram, Mežaparka estrādē Endrū Loida Vēbera Operas spoks. Arī Valtam tas nepatika. Opera gan viņam tuva, jo vectēvs Rihards Pelle ulmaņlaikā dziedāja operā. 

«Ar Valtu bija ļoti patīkami sadarboties, un es varēju uz viņu pilnībā paļauties,» – tā savu adjutantu žurnālam Ir komentē Vaira Vīķe-Freiberga. 

Kad Vīķes-Freibergas prezidentūras laiks beidzās un pils atslēgas tika nodotas Valdim Zatleram, «tobrīd bij’, kā bij’». «Tuvu asarām. Ja mums Dievs dos kādreiz profesionālāku un labāku prezidentu par Vīķes-Freibergas kundzi, būsim izredzēta valsts. Tāda iespēja gan nav liela.» Uz jautājumu, kā vērtē tagadējo prezidentu Andri Bērziņu, Valts noplāta rokas: «Nu, kā? Nu – nekā. Prezidentam vēl sevi jāpierāda. Man šķita nepareizs viņa lēmums neizmantot Jūrmalas rezidenci, kur jau veikti nepieciešamie remontdarbi, drošības pasākumi un iedibinātas zināmas protokola tradīcijas. To pašu pārnest uz citu vietu nez vai ir lētāk. Arī prezidentam būtu jāsamierinās ar noteiktām drošības prasībām un izveidotu tradīciju uzturēšanu.» 

Vērtēt tagadējo adjutantu darbu Valts atturas, tikai piebilst: jocīgi izskatās, ka vīrietis vīrietim palīdz apsēsties, piestumjot krēslu. 

Afganistāna
Valta kabinetā uz galda ir vairākas paciņas, uz tām uzrakstīti vīriešu vārdi. Lielākoties paciņās ir speķis, rupjmaize, šprotes un ķiploki. Dosies apciemot savus vīrus Afganistānā, pastāstīt par plāniem, kas viņus sagaida, atgriežoties mājās. Drīz pēc tam, kad Valts bija beidzis darbu pie prezidentes, viņš pats devās uz Meimanes pilsētu Afganistānā, kur darbojās kā atjaunošanas vienības komandiera vietnieks. Viņa laikā bojā gāja karavīrs Dāvis Baltābols. «To traģēdiju ir grūti pārdzīvot,» saka Valts. Ziņu par Dāvi viņš saņēma brīdī, kad Meimanes mērs iepazīstināja ar neformālajiem līderiem. 

Dāvis un viņa kolēģis nebija ievainoti. Nokļuva intesīvā apšaudē pretinieka slēpnī, nemiernieki bloķēja ceļu. Kad izdevās to novērst un uguns aizsegā izkļūt no apšaudes, nemiernieki sekoja un atklāja slēpni vēl no citas pozīcijas. Latvieši izgāja no kaujas – atkāpās, skrienot +45 grādu karstumā, pilnā bruņojumā. Apkārt džinkstēja lodes. Stress. Kauja bija ilgstoša. Pēc aptuveni trīs kilometru skriešanas un pārslodzes vienam no karavīriem, Dāvim, sākās dehidrācija. Ķermenī iestājās neatgriezeniski procesi. Viņam nelīdzēja vietējo afgāņu pasniegtais ūdens un jogurts ar gurķiem. Otram karavīram līdzēja. 

Tika izsaukta medicīniskā palīdzība. Dāvi evakuēja uz bāzi, kur mediķi teica, ka stāvoklis ir normas robežās: salaidīs šķidrumu, būs labi. Pēc mirkļa Dāvim sākās saasinājums, un ārsti ieteica viņu vest uz Vācijas hospitāli, nevis atstāt bāzē. Kad helikopters jau bija gaisā, pēc 15 minūtēm vācu piloti ziņoja, ka viņiem ir tehniskas problēmas un jāatgriežas Mazārešarīfā. Pēc tam iespēju robežās tika apturētas citas darbības, kas varētu prasīt medicīnas helikopteru iesaisti, tādējādi atbrīvojot norvēģu helikopterus, ar kuriem Dāvi nogādāja uz vācu hospitāli Mazārešarīfā, pēc dažām dienām uz hospitāli Vācijā. Dāvis nomira 10 dienas pēc incidenta. «Medijos parādījās spekulācijas: ja jau nemira no lodes, tad negāja bojā kaujā. Nesenie notikumi ar Rīgas mēru pierāda, ka pārslodze var ietekmēt ļoti smagi. Kad iedomājos, ka pie datora sēž aptaukojies džekiņš ar krūzi un raksta komentārus, gribas, lai viņš pats pamēģina noskriet kaut simt metru tādos apstākļos.» 

Pastāstu Valtam, ka latviešu žurnālistu filmā Astoņi pilnmēneši par misiju Afganistānā labi varēja nojaust, ka afgāņu mācīšana karot ir bezjēdzīga labdarība. Skaidri redzams, ka viņi paši nevēlas mainīties. Valts piekrīt, ka ir bijušas reizes, kad nevar redzēt darba augļus, tomēr, salīdzinot ar situāciju pirms pāris gadiem, tagad armija kļuvusi daudz labāka. Provinces mērs gan joprojām uz Kabulu dodas ar naudu plastmasas maisiņā. Un nesauc to par korupciju, tā dzīvots vienmēr. «Viņu galvās ir cita loģika, ko grūti saprast. Daudzšķautņaini cilvēki: atvērti un draudzīgi, taču tajā pašā laikā var pienākt no muguras un kaut ko izdarīt. (Valts aizdomājas.) Daba tur ir fascinējoša. Nezinu kas, bet velk atpakaļ.» 

No Meimanes Valts atgriezās 2009.gada decembrī. Gribēja braukt misijā otrreiz, taču komandieri lēma, ka vajadzīgāks viņš būs kājnieku bataljonā Ādažos.

Rīgas sargi ir «bullšits»
Patlaban Valts ir Sauszemes spēku 1.kājnieku bataljona komandieris Ādažos. Darbs ir administratīvs, uzdevumi skaidri. Mācības, pavēstes, lēmumi. Pēc krīzes bija vērojama darbinieku aizplūšana, taču tagad daudzi brauc atpakaļ un rekrutējas. Valts neliedzas, ka katru dienu uz darbu nenāk ar domu, ka sargā Latviju. Patriotiskas sajūtas pārņem, kad atgriežas no ārzemēm. «Nav nekā skaistāka par sirmo Kuldīgu. Tracina, ja, iebraucot Jūrmalā, jāmaksā lats. Tad jau Kuldīgā arī!» 

Mīlestība pret Latviju un patriotisms Valtam esot radies caur dusmām – klausoties vecāku stāstos par to, cik daudz latviešiem darīts pāri. Un ir tikai saprotami, ka Lāčplēša dienu kāds nemaz nesvin, jo ģimenē par to nav stāstīts. Kādam svinēšana ir skatīties parādi ar bērnu plecos, citam ar alu rokās just līdzi latviešiem hokejā. «Ja Lācplēša dienā būtu hokejs, man vajadzētu domāt, kā savietot prioritātes,» smejas Valts. Svētkus parasti viņš atzīmē no rīta ar kolēģiem lekcijā Kara muzejā, tad piedalās parādē, taču šoreiz svinēs ar vīriem Afganistānā. Savukārt 18.novembrī noteikti dosies skatīties parādi. 

Aicināts novērtēt filmu Rīgas sargi, kurai ir vistiešākais sakars ar 11.novembri, Valts ir skarbs: «Tāds «bullšits»!» Kad ar prezidenti viesojies Cinevillā, kur filmas režisors Aigars Grauba stāstījis par filmas tapšanu, šķitis – beidzot būs laba vēsturiskā filma. Nekā. «Lētas Holivudas atraugas. Ulmanis satiekas uz tilta ar pašpuiku Janku un iedzer šņabi. Pārspīlēts patriotisms, vēsturiski neprecīza.» 

Ir divi vēsturiski notikumi, ko Valts profesionāli apbrīno. Pirmkārt, Otrā pasaules kara laikā leģionāru paveiktais. Otrkārt, Brīvības cīņas – noticēt saujiņai cilvēku ar puslīdz noformētām vienībām Kalpaka pakļautībā un sākt cīņu, kad situācija bija bezcerīga. «Viņi bija tādi paši puikas kā tagad: ar bailēm, tikumiem, netikumiem. Ar vēlmi iedzert savu šņabīti un kādu kartupeli paņemt svešā sētā.» Izvērtējot tālaika taktiku, Valts secina – ja tagad būtu tādi ieroči, kādi bija pirms 60 gadiem, lēmumi būtu līdzīgi. 

Līva. Tā sauc Valta četrus gadus veco meitu. «Sieva ir Līga, un es esmu Valts, no «Lī» un «Va».» Sieva pēc izglītības ir juriste, strādā Privatizācijas aģentūrā. Brīvdienās Valtam patīk lasīt vēsturiska satura grāmatas un aizbraukt uz laukiem, piemeistarot jau uzcelto pirti un nopērties.

Indānu režisore

Posted on novembris 9, 2011 by - Dzīve

Mājām, kur vasarā plosījās realitātes šova Lauku sēta filmēšanas kaislības, ir savs stāsts – stiprāks par ekrāna un kino dramaturģiju 

Visu laiku biezā kārtā klājusies pāri klajumam, divu stundu braucienā no Rīgas migla pēkšņi pazūd. Indānus, Kurzemes lauku mājas, ko pa grantētu ceļu sasniedzam pāris kilometrus aiz Valdeķiem, caur mākoņiem apspīd dūmakaina rudens saule. Šķūņa korē joprojām tup uzraksts «Lauku sēta», sakrustots cirvis un dakšas. Arī auzu pārslu Herkuless reklāma pielīmēta tik stingri un acīm tik pierasta, ka vēl nav noknibināta nost. 

Dīvainā kārtā tikai uzraksti un standarta autobusu pieturas zīme «Indāni» atbilst iedomātajam mērogam. Viss cits šķiet mazāks, nekā izskatās televizorā: gan divstāvu dzīvojamā māja ar saimniecības ēkām, gan tās saimniece Signe Ezeriņa (38). Neliela auguma enerģiskajai rudmatei ar vīru Normundu piederēja nepārsūdzamas tiesības šovasar filmētā LTV realitātes šova dalībnieku pakāpeniskā izbalsošanā. Un pamatoti. Gluži kā režisors realitātes šovu, tā pilsētniece Signe šīs mājas pirms 20 gadiem ir uzbūvējusi tikai no trakas idejas.   

Grūtniece brauc ar traktoru
«1991.gada vasarā ar mīļo Ventspils brūtgānu Normundiņu iebraucām ar moci paskatīties, kā sāk atjaunoties vectēva mājas Vijas tur, kalniņā,» Signe norāda uz koku puduri kādus 500 metrus tālāk. «Uz šo pusi redzējām brikšņus un vecas kūts mūrus,» viņa pārlaiž skatienu Indānu sakoptajam sētsvidum. «Kaitinot Normundiņam teicu, ka mēs varētu te dzīvot ar saviem suņiem un zirgiem.» 

Uzaugusi daudzdzīvokļu mājā Tukumā, kur tēvam melioratoram bija piešķirts dzīvoklis, Signe bija īsta pilsētas meitene. 1991.gada vasarā viņai bija tikai 17 gadu, bet Normundam, kas tagad ir viņas vīrs, – par sešiem vairāk. Viņi draudzējās jau četrus gadus: kopš Normunds, atbraucis atvaļinājumā no padomju armijas daļas Tadžikistānā, pamanīja, ka vecāku draugu meita Signe, nogriezusi matus tolaik modernajā itāliešu stilā, no bižainas knīpas ir pārvērtusies simpātiskā jaunkundzē. Viņš pamatskolniecei uzrakstīja vēstuli, pats tik ļoti uztraucies par šo soli, ka aizmirsa pievienot adresi. 

«Puisis raksta no armijas!» Signe bija kā spārnos, gatava atbildēt, taču būtu no kauna ielīdusi zemē, ja nāktos lūgt adresi Normunda vecākiem. «Manas meitas grib apsveikt tavu dēlu armijas dienā,» ar šādu ieganstu – Signei ir vēl divas māsas – Normunda tēvam piezvanīja viņas tēvs Jēkabs. 

Signes pamatskolas izlaiduma bildē Normundiņš, kārtīgs vīrišķis ar ūsām, jau stāv meitenes radu saimes galā, acu apmānīšanai paņēmis līdzi savas māsīcas. 

1991.gada vasarā, kad Signe, beigusi Tukuma 2.vidusskolu, sāka runāt par dzīvi laukos, viņš, štrams ventspilnieks, lielā starppilsētu autobusa šoferis, draudzeni aicināja ekskursijā uz savas dzimtas atgūtajām mājām Dundagā. Visapkārt mežs, un viss tik svešs! Toties Valdeķu apkārtne, kur skats kilometriem var skriet pāri klajumam, Signei bija pazīstama no bērnības, kad tētis savas trīs meitenes ar žigulīti veda rādīt Vijas. Veco lauku māju, atsacīdamies iestāties kolhozā, viņa sievastēvs un sievasmāte Lillija un Andrejs Ezeriņi bija atstājuši 1950.gadā, pārceļoties pie radiem uz Ķemeriem. 

«Šīs vietas saimniece prasa, vai nav kāds pazīstams, kas grib nākt šeit saimniekot,» skatīdamies sabrukušo Indānu virzienā, 1991.gadā Signei sacīja vectētiņš, kura skaisto uzvārdu pārņēmusi gan viņas tēva, gan viņas pašas ģimene. Pensijas vecumā kļuvis par «Breša zemnieku», Andrejs Ezeriņš Vijas atjaunoja kopā ar meitu, Signes krustmāti. Sabeidza veselību un diemžēl sava darba augļus baudīja tikai īsu brīdi. Signes tante, izsmēlusi pirmo neatkarības gadu optimismu, pēc tēva un mammas nāves Vijas izmanto tikai par vasaras rezidenci. Indānos, kas nosaukti par godu kalējam Krišam Indānam, kam te reiz bijusi smēde, tikmēr atgriezusies senā rosība. 

«Tētim izdīcu, lai paņem šo zemi. Tā es, 17 gadus veca meitene, kļuvu par lauku mājas saimnieci,» atceras Signe. «Manai meitai Beātei tagad ir 16, un es viņas sapņus respektēju – ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, to var dabūt gatavu.» 

1991.gada augusta puča laikā iestājusies Smiltenes sovhoztehnikumā, kur operatīvi varēja apgūt veterinārārsta un lauku mājas saimnieka pamatiemaņas, Signe pēc diviem gadiem bija gatava dzīvot Indānos. Kamēr tēvs ar palīgiem cēla māju, viņa 1993.gada vasarā apmetās jau atjaunotās kūts augšā. Indāni vēl ielēca «Breša zemnieku» vilciena pēdējā vagonā – mājai ar valsts atbalstu tika pievilkta elektrība, atjaunots ceļš, ko kolhoza priekšsēdētājs savulaik bija pavēlējis noart par sodu dumpiniekiem, kas ignorē kolektīvo saimniekošanu. 

«Biju pārlaimīga,» Signe  atceras pirmo rudeni Indānos, «bet mammai gan sametās manis žēl. Viņa atstāja darbu veikalā un atbrauca šurp.» 1.novembrī Ezeriņu dāmas iekurināja krāsni jaunajās istabās. Kūtī jau māva govs un tele, ēst prasīja divi rukši, bariņš vistu. 

1993.gads Signes ģimenei bija dinamisks. Tēta mamma Marta, pārdevusi māju Aknīstē, savukārt pārcēlās pie viņa uz Tukumu, bet par iegūto naudu nopirka mazmeitai traktoru Belarus. Tas iet joprojām un, pateicoties šovam, tika pie jaunām riepām, nosmej Signe, tad atkal kļūst nopietna: «Sapnis par zemi man laikam ir no senčiem.» Viņas mammas vecāki, Latvijas patrioti, kas katru vakaru slepeni klausījās emigrācijas raidstaciju Amerikas balss, bija pametuši gadiem iekoptos Valdeķu tīrumus. Gan tēva vecāki, gan viņš pats 1949.gadā ilgās pēc dzimtenes atstāja laukus un dārzus Baškīrijā, uz kurieni viņa senči Sietiņi 19.gadsimtā devās labākas dzīves meklējumos. 

«Janvārī atbrauca Normundiņš,» sarunā atgriežamies pie Signei vēsturiskā 1993.gada notikumiem. «Un prasīja: «Vai tu zini, ka siena laiks atkal nāks – ja tu ar mani neprecēsies, es vasarā te sienu vākt nevākšu.» Bijām sešus gadus draudzējušies. Nerīkojāmies kā mūsdienu sabiedrība – vispirms apprecējāmies un tikai tad sākām dzīvot kopā,» viņa rezumē. 

«Bet zini, kas notiek, ja grūtniece brauc ar traktoru?» Signe atkal atmet patētisko toni. Nākamajā vasarā, gaidot Beāti, viņa vāloja sienu, bet Normunds ārdīja. Septembrī dzimusī meita, kurai patīk ātrums un mašīnas, pabeidzot pamatskolu, visā nopietnībā gribējusi mācīties par autome-hāniķi! «Es neapturēju,» saka Signe, «bet Beāte pati izdomāja – tomēr ies uz Stila un modes profesionālo vidusskolu, pavadīs vidusskolas gadus Rīgā, lai pie viena būtu interesanti.» 

Ar vienu kāju pilsētā
«Cik lielā tūtē jūs bijāt, kad pārnācāt dzīvot uz laukiem?» intervējot Ezeriņus, šovasar apjautājusies liela laikraksta žurnāliste. «Neesam nekādā tūtē bijuši,» Signe no sākuma pat nav sapratusi, kas viņai tiek prasīts. 

Indānu saimnieces valodā nav ne smakas no lauku sievietes eksistenciālā smaguma, ko, varu saderēt, arī viņa ir izbaudījusi pilnā mērā. Līdzīga noskaņa valda mājā. Istaba tīkami iesilusi no virtuves lielās plīts mūrīša, uz plīts – katli, vēl spodrāki nekā pilsētā. Skaistas sīpolu virtenes, aiz «snīpja» pakarināts kabacis, dizainiskās buntītēs tējai kalst vēlās avenes ar lielām, sarkanām ogām. Izskatās, ka šajās mājās darbs ir prieka avots, tā rezultāts – bauda acīm, nevis tikai prozaiskai vēdera pildīšanai. Istabas stūrī stāv klavieres, ko brīvos brīžos uzspēlē Normunds. Būdams bez jebkādas muzikālas izglītības, viņš no vecā instrumenta protot izvilināt jebkuru televīzijā vai radio sadzirdētu melodiju. 

Laukos nav vērts dzīvot, ja katra diena jāvelk kā smags slogs – tāda ir Signes filozofija. Mīkla smalkmaizītēm, ar ko viņa mūs cienā, nav mīcīta nakts melnumā, tās nopirktas labā Kandavas beķerejā. Signe necelsies četros, lai slauktu un atdzesētu pienu, kam ap pieciem jau būtu jāceļo uz pienotavu. Divas govis un kazas, kas dod pienu pašu un ciemiņu vajadzībām, saimniece pirmoreiz slauc ap pusastoņiem – izņēmumi ir tikai dienas, kad kaut kur jādodas. Tāda iegadījusies arī LTV filmēšanas laikā. Šova dalībniece, kam tajā rītā bijis uzticēts asistēt kūtī, pēc tam kameras priekšā stāstījusi par grūto lauku ikdienu – pulksten sešos kūts darbi jau bijuši apdarīti, Signe smaida. 

Protams, šajos 20 gados katrs rīts Indānos nav sācies ar kūkām. Normunds, pretstatā Signei, nav laucinieks sirdī un dvēselē, viņam bijis svarīgi ar vienu kāju palikt pilsētā. Apprecot trako Tukuma skuķi, viņš atvadījies no autobusa, bet ne no sabiedrības. Paveicās, Bankas Baltija Kandavas filiāle meklēja apsargu, ventspilnieks uzvarēja konkursā. Taču 1995.gadā, kad jau bija piedzimusi Beāte, mājās ienāca izmisums: banka bankrotēja, laukos peļņa – nekāda. Par laimi, vīrs dabūja ugunsdzēsēju šofera darbu, tagad reizi pa reizei var sēsties arī pie sava sapņu braucamā – autobusa – stūres, ved ar to Kandavas tehnikuma audzēkņu grupas. Mūsu ciemošanās dienā viņš pabeidzis grūtu ugunsdzēsēja dežūru, nav naktī gulējis: Jaunpilī ar atklātu liesmu dedzis šķūnis 1000 kvadrātmetru platībā. 

Šova jezgu savā sētā Normunds, daudz klusāks un mazrunīgāks nekā Signe, ielaidis ar vienu noteikumu – viesi padarīs darbus. «Yes! – man nebūs zāle jāpļauj!» priecājies arī abu dēls, Kandavas Kārļa Mīlenbaha vidusskolas septītklasnieks Toms.    

Arī Mazo laupītāju mājvieta
Indāni ir lauku tūrisma saimniecība. 2003.gadā Ezeriņus, kas nesen bija pievērsušies viesu uzņemšanai, gaidīja pārsteigums – viņi saņēma labākās Latvijas lauku sētas balvu Sējējs ekotūrisma kategorijā. Paši pat neesot sapratuši, ar ko ir izcēlušies. Signe vienmēr centusies dzīvot saskaņā ar dabu un ar savu pārliecību, lopiņus turējusi aiz mīlestības, ne tikai kā «ražošanas līdzekļus». Tepat piemājas laukos ganās viņu trīs zirgi un divi poniji. No Rīgas atbraukusī Beāte nākamajā dienā pelnīšot sev kabatas naudu, uz ķēves Glorijas izjādē pavadīdama tūristus. Būdās sēž truši, dārzā cukurvistiņa izvedusi dienu iepriekš slepeni izperētos cāļus. Četri suņi – Deika, Toga, Ripsis un Tobis – nevis klūp virsū svešajai mašīnai, bet draudzīgi luncina astes. Tikai sargsuns Lācis, kurš šova laikā vienīgais bijis iesprostots istabā, vērīgi nopēta mūs pa būdas ieeju. Pagalmu viņš ir sadalījis «savējo» un «tūristu» zonā – ja kāds rosās ap pirtiņu, kuras otrajā stāvā ierīkotajās istabās gulēja šova meitenes, bet parasti paliek komerciālie ciemiņi, Lācis nerej. 

«Mēs kļūstam kādam par laukiem,» Signe smaida, stāstot par pārīšiem, kas brauc pērties uz viņu pirtiņu, kura smaržo nevis pēc stipro dzērienu izgarojumiem, bet apkārtnes pļavu aromātiskajām zālītēm. Reizi nedēļā Ezeriņi tur cenšas nopērties paši, ziemā lec āliņģī un ripinās tikko uzsnigušā sniegā. Tomēr it bieži ir gadījies – iekur pirti sev, bet tur peras kāds pēkšņi uzradies viesis. Ciemiņu mazie bērni jau pazīst Ezeriņu mājdzīvniekus, ir ātri jāizdomā, ko atbildēt, ja pēc gada kāds «pastāvīgais klients» pajautā: «Kur palika raibā cūka?» 

Šovs Lauku sēta Ezeriņiem nav pirmā filmēšanās pieredze, zinātājs atsauces uz filmu industriju atradīs vēl šur tur saimniecības teritorijā. Vēja rotors pagalmā ir butaforija, kas palikusi no filmas Mazie laupītāji uzņemšanas – imitēts ūdenspumpis, ar kuru Indānos tovasar tika laistīts pagalma mauriņš. Arī autobusu pietura ar māju nosaukumu ir absolūta fikcija, pat vietējais maršruts, kur nu vēl tiešais reiss Rīga-Indāni nekad nav eksistējis. Kad režisors Armands Zvirbulis 2008.gadā uzrunāja Signi un Normundu, meklējot mājas, kur iemitināt filmas varoņu vecvecākus – aktierus Skaidrīti Putniņu un Gunāru Placēnu -, Ezeriņi, tāpat kā šovasar, piekrita avantūrai. 

«Vai mēs vecumdienās tā izskatīsimies?» īstie saimnieki kasījuši aiz auss, vērodami uzfilmēto. Māris Putniņš scenārijā nebija izdomājis mājas vārdu – tā Indāni nokļuva uz ekrāna bez anonimitātes. Interesanti bijis visiem, purnus raukuši tikai suņi. Režisors nospriedis, ka ar pieciem vienai filmai ir par daudz, filmēšanas laukumā pārvērstajā pagalmā staigāt drīkstējusi tikai lielā, gaišbrūnā Deika. 

«Ja esi iedevis roku televīzijai…» Signe smaida. «Aita Maija ir braukusi uz Kuldīgu filmēties Likteņa līdumniekos, mūsu vecās, uzticīgās zosis arī, cūkas un mēs paši.» Pavārs Mārtiņš Sirmais savā raidījumā toties kā plēsts ir skrējis pa Indānu pagalmu un mazgājis burkānus mājas dīķī, LNT Latvijas princeses 2.sezonā daiļavas Ezeriņu virtuvē sadedzinājušas pannu, bet Anete Sončika, kas cita realitātes šova formātā te mēzusi kūti, bijusi iedvesmas avots, dodot vārdu dārza vidū noliktajam putnu biedēklim.   

Pieņēmuši peciņas
Šīsvasaras notikumi Indānos iestiepušies vēl rudenī. Ik piektdienas vakars nāk ar Lauku sētas kārtējo sēriju. Ezeriņi nav iepriekš tās redzējuši, bieži vien, atklājot, kas ir risinājies pašu ēkās un pagalmā, smejas kā kutināti. «Un beidzot es esmu aktrise,» savu darbošanos šovā komentē Signe. 

Viņas dzīvei Indānos gan ir vēl kāda dimensija. Līdzās pašu bērniem te vienmēr ir bijusi vieta arī citiem – dzīvu vecāku bāreņiem. Vecākā audžumeita Līga, ienākot Ezeriņu mājās, bija tīne, nu jau ir pabeigusi universitāti, apprecējusies, pat iecēlusi Signi un Normundu vecvecāku godā. Pēc viņas te bijusi meitene, kas nav varējusi sadzīvot ar Indānu kārtību, aizgājusi atpakaļ uz bērnunamu. 

Bet patlaban – divas peciņas, kā no īsto vecāku ligzdas izmestās meitenītes sauc Signe. Mēs vienojamies, ka otrklasnieces un trešklasnieces vārdus nepublicēsim, jo mammai, kas viņas vienas pašas pirms gada uz vairākām dienām bez ēdiena kopā ar kurlmēmo brāli atstāja netālajās lauku majās, vēl nav atņemtas vecāku tiesības. Meitenes bija nogājušas piecus kilometrus, lai sameklētu savu tuvinieci, kura, it kā bērnu uz pasaules nebūtu, viesojās pie draugiem. Bērnu tēvs ģimenē vairs nedzīvo, viņš uz tiesu bija atnācis, tomēr pat nezināja meiteņu vārdus… 

Kad Signe, atvedusi meitenes uz Indāniem, gribēja nomizot un uz plīts pannā uzcept kartupeļus, māsiņas brīnījušās: «Vai tad tos nevar ēst tāpat, mēs mājās tā darījām?» Piparkūkas uz Ziemassvētkiem viņas pagājušogad likušas krāsnī pirmoreiz mūžā. Lieldienās, izbērusi pagalmā krāsainas šokolādes oliņas, Signe bijusi spiesta apstādināt savus lielos bērnus, lai visas nesalasa – mazās meitenes, dzirdēdamas par zaķa nedarbiem, stāvējušas ar vaļā mutēm, nav zinājušas, ka kaut kas jāmeklē. 

Ātri un aizrautīgi viņas sākušas dēvēt Signi un Normundu par mammu un tēti. Un strikti pateikušas – negrib uz savām vecajām mājām. «Bērns negrib uz savām mājām…» Signei noraustās lūpu kaktiņš. 

«Vasarā liksit ravēt bietes, tad gan varbūt skries prom,» mēģinu pārtraukt skumjo intonāciju. 

«Neliksim. Bietes mēs te nesējam,» Signe atkal ātri ir atguvusi humoru.

Gatavs visam, izņemot badastreiku

Posted on novembris 9, 2011 by - Personība

Mūžīgais disidents Vladimirs Lindermans (53) savulaik nokaitināja Gorbačovu, Jeļcinu un Putinu, tagad pienākusi kārta Ušakovam 

Neviens no paziņām un bijušajiem kolēģiem nespēj atcerēties, kad īsti talantīgais literāts un LTF aktīvists Vladimirs Lindermans kļuva par nacionālboļševiku Ābelu, kuru medīja gan Latvijas, gan Krievijas specdienesti. Iļjičs –  tā draugi viņu dēvē vārda un uzvārda sakritības dēļ ar slaveno revolūcijas vadoni Ļeņinu; pats uzskata, ka dumpinieciskums ir viņa gēnos, pārmantots no vectēva brāļa, krievu revolucionāra, izlūka un terorista Jakova Bļumkina. 

Lindermana biogrāfija tiešām spēj konkurēt ar senča apgriezieniem vai vēsturiskiem romāniem un detektīviem, kurus aktīvists iecienījis. Dzimis Rīgā, viņa vecāki – inženieris un bērnu ārste – atbraukuši uz Latviju no Ukrainas. Lindermanam ir divas nepabeigtas augstākās izglītības – ekonomikā un filoloģijā. Perestroikas gados izdevis postmodernisku literāro žurnālu Trešā modernizācija, kura dēļ Lindermanu pastāvīgi uzmanīja VDK. 1991.gada nogalē Maskavā viņš atvēra PSRS teritorijā pirmo seksšopu un vēlāk līdzīgu veikalu tīklu izveidoja arī Rīgā. Taču vislielāko atpazīstamību Lindermanam atnesa kulta avīzes Ješčo (Vēl) izveidošana – tagad to daudzviet piesauc kā Padomju Savienībā pirmo erotisko izdevumu, bet īstenībā laikraksts bija daudzmiljonu tirāžas izdevums, kurā publicējās daudzi pazīstami Rīgas un Maskavas autori, viņu vidū arī Vladimirs Sorokins un Eduards Ļimonovs.

Pāris nedēļu pēc tam, kad Ješčo publicēja rakstu par Mihaila Gorbačova romānu ar Maskavas skaistumkaralieni Mašu Kaļiņinu, PSRS prezidents izsludināja cīņu pret erotiku un pornogrāfiju, bet Latvijas Preses nams atteicās sadarboties ar skandalozo redakciju. Taču punktu Lindermana ienesīgajam preses biznesam pielika cits – jau Krievijas prezidenta dekrēts (viņaprāt, konkurentu pirksts), jo 1993.gadā pēc konstitucionālās krīzes un Baltā nama aplenkuma tika slēgti vairāki izdevumi, arī Ješčo. 

Turpmākajos nesekmīgajos izdevējdarbības mēģinājumos Lindermans vaino tirgu, jo pat pirms 20 gadiem, kad Latvijā krievu skaits bija lielāks, no vairāku miljonu Ješčo metiena šeit izdevies pārdot ne vairāk par 10 tūkstošiem laikraksta eksemplāru. 

Atmetis izdevējdarbībai ar roku, Lindermans 1997.gadā iestājās Krievijas Nacionālboļševiku partijā, kur satuvinājās ar pazīstamo opozicionāru Eduardu Ļimonovu. Vēlāk iesaistījās antiglobālistu aktivitātēs, bet 2002.gadā tika apsūdzēts arī mēģinājumā uzspridzināt eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu un izsludināts starptautiskajā meklēšanā par aicinājumiem gāzt Latvijas valsts iekārtu (kamēr Lindermans bija devies uz Saratovu, lai tiesā aizstāvētu savu domubiedru Ļimonovu, tiesībsargi viņa dzīvoklī Rīgā atrada spridzekļus un pretval-stiskus uzsaukumus). Slēpās no tiesībsargiem Krievijā, turklāt uzturoties tur nelegāli. Kad Krievijas Federālās drošības dienests viņu aizturēja un ieslodzīja Lefortovas izmeklēšanas izolatorā, pēc vairākiem Latvijas pieprasījumiem Lindermans 2008.gadā tika izdots Latvijai, bet vēlāk tiesa visās apsūdzībās viņu attaisnoja. 

Mēteli kafejnīcā nenovelk
Lindermana jaunākais politiskais plāns ir cīņa par krievu valodu. «Te nevajag meklēt praktisko labumu. Latvijas krievvalodīgajiem ir šāda vēlme. Es tikai palīdzu to paust,» viņš skaidro parakstu vākšanu par grozījumiem piecos Satversmes pantos, paredzot, ka krievu valoda ir valsts valoda Latvijā, tāpat kā latviešu, abas ir līdzvērtīgi lietojamas un aizsargājamas. 

Kustības Dzimtā valoda dibinātājs lieliski saprot, ka šai idejai nav izredžu uzvarēt referendumā, taču par mērķi uzskata krievu sabiedrības mobilizēšanu – ja līdz novembra beigām Centrālā vēlēšanu komisija savāks vismaz 154 tūkstošus parakstu, tas kļūs par Latvijas krievvalodīgo pilsoņu oficiālu pieteikumu, ka valodas politikā nepieciešamas nopietnas pārmaiņas. «Lindermans nav ne traks, ne arī latviešu tautas ienaidnieks, viņš vienkārši viens no nedaudzajiem vēl dzīvo ideālu pasaulē,» saka provokatīvais TV5 žurnālists Andrejs Mamikins. 

«Valsts politika Latvijā ir vērsta uz krievu iedzīvotāju marginalizāciju un folklorizāciju. Mēs, gluži otrādi, cīnāmies par godu un cieņu. Neesmu Saskaņas centra fans, taču ir skaidrs, ka viņus neiesaistīja valdībā tikai etniskā faktora dēļ,» Lindermans noskalda manifestos trenētā dikcijā. Viņš neieredz nacionālismu un uzskata to par valsts tautsaimniecības galveno ļaunumu. «Par kādām ekonomiskajām teorijām var runāt, ja visus lēmumus pieņem pēc nacionālā principa?»

Uz jautājumu, kāpēc tad 20 gadu garumā krievi Latvijā nekustināja valodas statusa jautājumu, Lindermans atbild ar smaidu: «Viņiem nebija līdera!» Lindermanu tagad bieži atpazīst uz ielas. Atbalsta, pateicas. Arī mūsu sarunas laikā pie kafejnīcas galdiņa pienāk  Saeimas deputāts no SC frakcijas Aleksandrs Sakovskis, lai «vienkārši apsveicinātos ar varoni». Lindermana sejā nav ne miņas no mulsuma. «Kad man jautā, vai mani nenogurdina slava, es bez liekuļošanas atbildu: nē!» 

Pirms 20 gadiem Lindermans bija Atmodas kustības atbalstītājs, redaktors LTF avīzes Atmoda krievu redakcijā. Tāpat kā daudzi Latvijas krievvalodīgie, šo laiku Lindermans tagad atceras ar grūti noslēpjamu aizvainojumu un vilšanos: «Man toreiz bija skaidrs: iepriekšējā vara ir sevi izsmēlusi. Es loloju cerības, ka neatkarību ieguvušās valstis spēs izveidot saprātīgāku sadarbības formu – kādu konfederāciju.» 

Vēlāko aizraušanos ar nacionālboļševisma idejām viņš skaidro ar «reakciju uz kapitālismu»: sākās «bezjēdzīga naudas vara», kas apgrūtināja radošu cilvēku pašrealizēšanos. «Kad Lindermans atgriezās no Maskavas, viņam burtiski nebija ko ēst. Bija redzams, ka viņā ir iekšējs konflikts starp idejām, kurām viņš patiesi ticēja, un nepieciešamību atrasties nīstajā patēriņa sabiedrībā, taču vajadzēja domāt par bērniem, viņu izglītību,» atceras Mamikins. 

Lindermans ir šķīries, viņa divās laulībās piedzimuši četri bērni.  Meita (19) dzīvo Francijā, jaunākie dēli (15 un 9 gadi) mācās skolā, bet vecākais Dmitrijs (27) ir žurnālists, avīzes Biznes&Baltija ekonomikas korespondents, kuram karjeras sākumā nācās lietot pseidonīmu, lai bez garām mulsuma pauzēm varētu runāt ar valsts iestāžu darbiniekiem. 

Kaut arī 90.gados caur Lindermana rokām izgāja milzu nauda, tagad viņš neatstāj turīga cilvēka iespaidu – brauc ar sabiedrisko transportu. Galvenais peļņas avots ir honorāri: viņš regulāri publicējas Latvijā un Somijā. Raksta galvenokārt par minoritāšu tiesību problēmām un savu politisko cīņu. 

Vērojot Lindermanu, tagad grūti viņā atpazīt to nacionālboļševiku, kas pirms dažiem gadiem uzņēmās atbildību par Izglītības ministrijas durvju aizdedzināšanu, vadīja uzbrukumu Nacionālās bibliotēkas jaunbūvei un Stokholmā centās izjaukt Nobela prēmijas laureātu preses konferenci. 

2009.gada 13.janvāra masu grautiņš Vecrīgā bija pēdējais skandalozais pasākums, kurā piedalījās nacionālboļševiku līderis. Starp vitrīnu dauzītājiem Lindermana nebija, taču viņš mītiņā uzrunāja pūli. Vēlāk, cenšoties publiski atbalstīt apcietinātos dumpiniekus, Lindermans lūdza Ģenerālprokuratūru iekļaut viņu apsūdzēto vidū. Tiesībsargājošās struktūras neizpildīja viņa prasību, toties viņš togad nodibināja sociālistiskas ievirzes partiju 13.janvāra kustība. 

Nu «ielu politikas» paņēmieni esot zaudējuši efektivitāti: «90.gados jebkura publiska akcija automātiski pārvērtās par ielu protestu – mūs aizturēja tikai par mēģinājumu iziet pie pieminekļa 9.maijā. Tagad juridiskā brīvība ir lielāka. Parakstu vākšana par grozījumiem Satversmē rada krietni plašāku rezonansi nekā mītiņš vai badastreiks,» teic Lindermans. 

Viņa jaunais tēls visnotaļ labi iekļaujas eiropeiskās politiskās kultūras standartos – stilīga platmale, pārliecināta valoda, profesionāli ātras atbildes uz neērtiem jautājumiem. Vienīgais, kas atgādina par neordināro pagātnes pieredzi, ir paradums telpās nenovilkt mēteli. Lindermans tajā nosēdēja visu mūsu intervijas laiku, pusotru stundu.

Nepaliks Nila ēnā
Lindermana faktors ir karstu diskusiju temats krievvalodīgajā vidē. Sākotnēji viņa iniciētā parakstu vākšana par krievu valodu tika uzlūkota kā atbalsts Saskaņas centram – Lindermans ar savām aktivitātēm varas pretendentus SC atbrīvoja no nepieciešamības reaģēt uz Visu Latvijai! radikālajiem priekšlikumiem slēgt krievu skolas. Pirms vēlēšanām SC Saeimas frakcijas līderis Jānis Urbanovičs Lindermanu nosauca par «goda un cieņas bruņinieku», uz ko tas atbildēja ar laipnību – publisku aicinājumu balsot par SC. 

Viss mainījās pēc 17.septembra: krievu valodas aizstāvju darbība izgāja ārpus parastas sabiedriskās iniciatīvas ietvariem, Lindermana popularitāte, spriežot pēc atbalsta interneta forumos un sociālajos tīklos, pārliecinoši auga, savukārt nesenais paziņojums par iespēju izveidot savu partiju, lai piedalītos pašvaldību vēlēšanās, kļuva par nepārprotamu pieteikumu konkurencei ar SC. 

«Apetīte rodas ēdot: jaunatne, ar kuru kopā Lindermans plosījās pirms desmit gadiem, tagad valkā dārgas žaketes un taisa karjeru, bet Iļjičs savos 53 gados joprojām tiek uztverts kā margināls nacionālboļševiks, kaut arī ir skaidrs, ka viņa ambīcijas sniedzas krietni plašāk,» skaidroja viens no seniem Lindermana paziņām, kas darbojas politikas jomā. 

Jaunā krievu partija, ja tā radīsies, varēs pretendēt gan uz to vēlētāju balsīm, kas vīlušies SC programmatiskajā elastībā, gan uz tiem, kas atbalstīja tagad faktiski no trases nogājušo un šoruden mazāk par 1% balsu saņēmušo PCTVL. Mediji jau tagad berzē rokas par efektīgu cīkstiņu starp mefistofelisko Lindermanu un modīgi inteliģento SC līderi Nilu Ušakovu, kuram par palikšanu Rīgas mēra krēslā pēc 2013.gada vēlēšanām būs jāpacīnās, ņemot vērā politiskā tandēma partneru LPP/LC krahu. 

Pats Lindermans par sava jaunā projekta koncepciju uzskata jau padeldēto, bet Latvijas krievvalodīgajiem joprojām tuvo lozungu par nacionālo un valodu vienlīdzību. «Mums nav jāieslīgst pakārtotos jautājumos: krievi Latvijā atšķirīgi skatās uz Eiropas Savienību, Krieviju, ekonomisko politiku, tāpēc jāpiedāvā tās idejas, kurām piekrīt visi neatkarīgi no vecuma un materiālā stāvokļa,» – tā viņš definē savu veiksmes formulu. Viņš nenoliedz, ka cenšas uzsēsties negatīvisma vilnim, kas krievus pārņēmis pēc kārtējās SC neiekļūšanas valdībā. Taču viņš neplāno arī turpmāk atrasties Urbanoviča un Ušakova ēnā. Rūdītais ielu protestu dalībnieks pat neatnāca uz piketu «pret etnisko diskrimināciju», kuru SC sarīkoja 11.Saeimas sanākšanas dienā. 

Lindermans pats savas attiecības ar SC dēvē par «pragmatisku neitralitāti». Apvienībai ir 260 tūkstoši vēlētāju, ķildoties nav jēgas. Kategoriski noraida versiju, ka viņam ar SC pastāv pasūtījuma attiecības: nekādu naudu un pavēles no apvienības vadības neesot saņēmis. 

Vladimirs Lindermans ir ieņēmis pozīciju, kurā zaudējums nav iespējams, tāpēc krievvalodīgā politiskā elite ir pamatīgi apmulsusi. Pēc vēlēšanām SC mēģināja oficiāli distancēties no parakstu vākšanas par otro valsts valodu, taču tikai retais ņēmās to tieši kritizēt. Saeimas deputāts Boriss Cilevičs teic, ka referenduma iepriekšnolemtā izgāšanās var izprovocēt krievvalodīgā elektorāta apātiju un aktivitātes kritumu nākamajās vēlēšanās. «Lindermans ir ideālists, viņš neaplēš sekas un to atbildību, kas jānes pūļa vadonim,» par savu seno paziņu saka Cile-vičs. Arī Ušakovs apliecinājis, ka pats personīgi un SC kā politisks spēks atbalsta tikai vienas valsts valodas pastāvēšanu Latvijā, tomēr arī viņš demonstratīvi aizgājis parakstīties, jo uzskata, ka tādējādi pauž pašcieņu. 

Lindermans pagaidām nezina, kā tiks veidots jaunais krievu saraksts: kā patstāvīga partija, vai apvienojoties jau pastāvošajām organizācijām – Osipova partijai un 13.janvāra kustībai. Tuvākajā pusgadā viņam jāpieņem organizatoriski lēmumi kopā ar tuvāko līdzgaitnieku Jevgēņiju Osipovu, kurš 90.gados kļuva skandalozi pazīstams ar dalību radikālajā jaunatnes kustībā Krievijas nacionālā vienotība. Līdz šim Lindermana un Osipova tandēms ir bijis efektīvs. «Lindermans ir orators un ideju ģenerētājs, Osipovs – menedžeris, kas var piesaistīt sponsorus un organizēt partijas struktūru,» skaidro bijušais PCTVL biedrs, tagad politiskais komentētājs Jurijs Sokolovskis. 

Bez atbildes vēl ir jautājums, kas dos naudu jaunajam projektam. «Harismas Lindermanam tik tiešām netrūkst. Taču viņam jāsaprot, ka ieeja politikas klubā maksā dārgi,» bilst Miroslavs Mitrofanovs, viens no PCTVL līderiem. 

Lindermans kategoriski noliedz, ka viņam būtu sakari ar Latvijas lielo biznesu vai Kremli. Viņam līdz pat šim laikam liegta iebraukšana Krievijā, jo, atrodoties «emigrācijā» Krievijā, Latvijas nacionālboļševiks atļāvās asi kritizēt «Putina autoritāro režīmu». 

Līdzekļus parakstu vākšanai – pirmā posma īstenošanai bija vajadzīgi aptuveni 20 tūkstoši latu – organizācija Dzimtā valoda meklējusi pie paziņām un domubiedriem. Mecenātu vārdus Lindermans sakās nezinām, jo vidējais ziedojuma lielums bija 50-60 latu. «Oligarhu spalvainās rokas tur noteikti nav. Bija arī 500-700 latu ziedojumi, acīmredzot biznesmeņu pārskaitījumi. Bet par detaļām es neinteresējos,» tēmu izbeidz Lindermans. Aģitācija šomēnes ritot ar minimāliem līdzekļiem, jo informatīvās lapiņas iznēsājot atbalstītāji, savukārt krievvalodīgajiem medijiem kampaņā jāiekļaujas idejas vārdā: «Mēs apelēsim pie preses sirdsapziņas.» Viņa draugu vidū ir daudz žurnālistu, pats regulāri publicējas krievu avīzēs, taču vērīgi seko mediju plūsmai abās valodās. 

Iemēģināt jauno partiju paredzēts 2013.gada pašvaldību vēlēšanās. Taču galvenais mērķis, protams, ir Saeima un arī Eiropas Parlaments, prognozē politikas aizkulišu zinātāji. Nav neiespējams, ka Lindermans varētu ieņemt vienu no trim «krievu vietām», kuras tagad sadalījuši Tatjana Ždanoka, Aleksandrs Mirskis un Alfrēds Rubiks. Pats varonis baumas pagaidām nesteidz kliedēt: «Amati un regālijas man nav pašmērķis, taču dzīve rāda, ka bez līdzdalības politikā daudzas idejas nav iespējams virzīt līdz galam.» 

Taču ir kāds šķērslis topošā līdera ceļā. Lindermanam nav Latvijas pilsonības. Pērn vasarā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde neļāva sākt naturalizācijas procedūru, aizbildinoties ar likuma normu, ka jābūt nodzīvojušam Latvijā ne mazāk kā piecus gadus bez pārtraukuma. Lindermans šo lēmumu apstrīdēja Administratīvajā tiesā un jebkurā gadījumā cer, ka līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām 2014.gadā viņam izdosies saņemt kāroto pasi. Politiskie konkurenti gan nekavējas pavilkt uz zoba: «Ja Lindermans rīkotos racionāli, viņš vispirms iegūtu Latvijas pilsonību un tikai tad ķertos pie pārējā. Tagad pilsonību viņam neredzēt, manuprāt, lietu marinēs pie katras izdevības,» domā SC deputāts un žurnālists Nikolajs Kabanovs. 

Taču Lindermans neizskatās nomākts. Savu dzīves principu viņš atklāj ar nezūdošo jaunības sparu: «Atbalstu jebkādu dumpošanos, izņemot badastreiku!» Viņu nesamulsina arī jautājums, ko par ekstrēmajiem gājieniem saka bērni: «Meitu, šķiet, pat uzjautrina. Vai tad būtu interesantāk, ja tētis būtu kluss grāmatvedis?» saka pieredzējušais sabiedriskās kārtības grāvējs, kurš nu par politiskās cīņas tramplīnu izvēlējies Satversmi un zina – arī zaudējot viņš var tikai iegūt.