Žurnāla rubrika: Cilvēki

Teologs Ralfs Kokins par Lieldienu vēsti arvien vairāk sašķeltajā pasaulē un to, kāpēc labākas nākotnes veidošanā cilvēcība ir svarīgāka par kalpošanu burtam

Kristīgās pasaules lielākie svētki – Lieldienas luterāņu mācītājam Ralfam Kokinam, kā ierasts, pietuvojušās ar blīvu darbu sarakstu. Vairākas nedēļas no vietas brīvas atliek tikai dažas nakts stundas. Cilvēku vajadzības šajā laikaposmā iegūst citu jēgu un intensitāti, ticības kontekstā vēlas «ierakstīties» pat tie, kuru ikdienā tai nav svarīgas nozīmes. Tā nu Kokins skrien – no vienām vajadzībām pie citām. Heidelbergas Universitātē ieguvis teoloģijas doktora grādu, Kokins pasniedz Latvijas Universitātē, kalpo draudzēs Jelgavā un Salgalē. Šogad viņa tulkojumā no koptu valodas izdots Filipa evaņģēlijs, viens no seno kristiešu ārpuskanoniskajiem sacerējumiem. Intervijā teologs dalās pārdomās par Lieldienu lomu mūsdienu pasaulē, saliedētību pašu kristiešu vidū un sabiedrībā kopumā. Pēc viņa domām, nākotne kristīgajai baznīcai nesīs būtiskas izmaiņas, daudzas no tām būtu ļoti vēlamas.

Vai jums Lieldienās ir vēstījums skeptiķiem, kuri uzskata, ka, lai dzīvotu labu dzīvi, ticēt nav svarīgi – tu vari būt līdzjūtīgs un godīgs uz racionālu, nevis mistisku apsvērumu pamata?
Ticiet, un jūsu dzīve būs skaistāka, saulaināka, veselāka! Nezinu gan, vai tas pārliecinās skeptiķus, jo tas nav argumentācijas jautājums un izklausās naivi. Ticība nav papildu lieta, kas kaut kā bagātina manu dvēseli. Ticība saistās ar manas dzīves pamatiem. Tas ir eksistenciāls jautājums, kas nosaka visu – kā es domāju, kā jūtu, par ko priecājos, kā veidoju attiecības. Tāda ir mana atbilde uz Dieva atklāsmi pasaules vēsturē un manā dzīvē, kas arī ir sava veida vēsture.

Ticība ir dzīvu attiecību, cilvēka izaugsmes un pārtapšanas pieredze. Garš un komplekss process, kas norisinās ļoti dažādos līmeņos. Labas dzīves ideja mums saistās ar to, kas patiešām ir svarīgs un jēdzīgs. Kas tad mūs dara par cilvēkiem, kas motivē uz labo, patieso, skaisto, ļauj pārkāpt egoisma un instinktu robežas? Tas noteikti ir stāsts par cilvēcību, mīlestību. Mēs esam dzīvojuši tikai tad, ja esam mīlējuši. Tieši mīlestība ir visdziļākā dzīvības izteiksme. Viss pārējais ir nieki un izplēn nebūtībā.

Man šķiet, nav labas dzīves bez mīlestības, jo tad ir briesmīgs tukšums. Kamēr dzīvē viss ir jauki, ticībai droši vien nav lielas nozīmes. Kad vairs neiet lāgā, diezgan labi saprotam, kas ir ticība un kur saukt pēc palīdzības. Ar to gribu sacīt, ka pārāk nodalām, pretnostatām lietas. Nav cilvēka un nav dzīves bez ticības. Jautājums tikai – kāds ir katra ticības pamats, saturs, un uz kurieni tā ved? Lieldienu ticība – ar konkrētu judeokristīgo saturu par mesijas jeb Kristus augšāmcelšanos un uzvaru pār nāvi. Tā ir gaiša un priecīga ticība, kas arī cilvēku tādu dara.

Kas ir neparastākais, ko dzīves garumā ar baznīcēniem esat piedzīvojis Lieldienu dievkalpojumos?
Neparastākais ir Dieva klātbūtnes piedzīvojums, kuru neiespējami aprakstīt vārdiem. Ieskats kādu jautājumu būtībā, kas vēlāk liek domāt – kā es to iepriekš varēju nepamanīt, nesaprast!? Ir liela atšķirība starp to, ko zinām teorētiski vai no citu stāstiem un ko piedzīvojam paši. Ir lielas lietas, kuras var piedzīvot tikai draudzes kopībā, dievkalpojumā, sevišķi jau Lieldienās, kas ir gada lielākie un skaistākie svētki. Tāpēc vienmēr gribas cilvēkus aicināt: nāciet, šeit jūs varat sastapt pašu Dievu! Dieva pieredze ir ļoti dinamisks un interesants process, kurā gandrīz nekas nenotiek pēc mūsu plāniem.

Ko būtisku par kristīgo kultūru jums iemācījušas koptu valodas zināšanas, tulkojumi? 
Pēdējos gados savā zinātniskajā darbā esmu nodarbojies ar Nedž Hammādī 2. papirusu kodeksa traktātu tulkojumiem no senās koptu valodas. Tikko iznākusi mana grāmata par šī kodeksa 3. traktātu – Filipa evaņģēliju. Mana interese un arī specialitāte ir pirmkristīgās literatūras pētniecība, kas ir ļoti plaša un kolorīta, kā arī mutiskās un rakstiskās tradīcijas, kas ir pirms pierakstītajiem evaņģēliju stāstiem.

Lai korekti saprastu Jaunās derības 27 kanonisko grāmatu tekstus vai baznīcas vēsturi, kaut vai baznīctēvu darbus pret herēzēm, ir nepieciešamas konteksta zināšanas. Tie visi ir gandrīz divus tūkstošus gadu seni teksti, kuriem nav tiešas pieejas – tie vispirms tulkojami no senajām valodām, interpretējami. Manis tulkotie teksti pieder pie agrīnās kristietības tā sauktā gnostiskā atzaram, specifiskas tā laika kristīgās reliģijas filozofijas. Tos izpētot, varam saprast, kāpēc apustuliskā baznīca jau otrajā gadsimtā no tiem norobežojās kā no nedrošiem un pat bīstamiem. 

Šī pētniecība man ir ļāvusi saskatīt īpašu vērtību un skaistumu tieši kanoniskajos tekstos, apustuliskajā tradīcijā saglabātajai informācijai par Jēzu Kristu, kas ir visnotaļ uzticama, pat raugoties no vēsturiski kritiskām pozīcijām. Otrā gadsimta gnostiskie teksti ir pārsteidzoši augsta līmeņa ceļojums cilvēka zemapziņas pasaulē. Tie ir suģestējoši teksti, kas aizrauj ikvienu, kas iet sevis izzināšanas ceļu. Šodien jau nekur tālāk neesam tikuši, tieši otrādi – dzīves pamatlietās tā laika domātāji bija viedāki par mums šodien.

Pagājušajās brīvdienās koptu baznīcas Ēģiptē piedzīvoja traģēdiju – teroraktus. Vai jums ir minējums, kā pasaulē risināt naida izvirdumus, kas atnes tik daudz bēdu?
Šis ļaunums ir prātam neaptverams. Nelietīgi un gļēvi nogalināti mūsu ticības brāļi un māsas. Tas sāpīgi skar kristiešus visā pasaulē, bet arī satuvina, dara stiprākus. Koptu baznīca ir viena no vissenākajām un savdabīgākajām Austrumu rita baznīcām, kas saglabājusies līdz mūsdienām gandrīz nemainīgā formā. Tie ir cilvēki, kuriem ticība ir dzīvesveids, nevis iekšējs dvēseliski emocionāls pārdzīvojums kā daudziem pie mums. Viņu ticība ir rūdīta grūtībās un briesmās. Būt kristietim tajās zemēs nav ne ērti, ne izdevīgi. Tas arī māca mūs novērtēt un būt pateicīgiem, ka varam dzīvot mierā un ērtībās… 

Man arī paliek kauns par to, ka mums pietiek tikai ar to, ka tik pašiem viss labi un jauki. Vēl domāju, ka tas ir skarbs atgādinājums garīgajiem «kaifotājiem», kuri sludina – tikai tici, un tevi dziedinās, būsi pārticis un tādā garā. Tas ir tik aprobežoti, jo daudzviet pasaulē, sevišķi musulmaņu zemēs, kristieši ikdienā piedzīvo vajāšanas, grūtības, ciešanas. Viņi nevar neko sasniegt, nevar normāli dzīvot.

Ko varam darīt pret terorismu – viena lieta ir izglītība. Otra – beidzot jārisina samilzušās nabadzības, netaisnības, sociālās nevienlīdzības, citu izmantošanas, savu principu diktēšanas problēmas. Tādā veidā, kā līdz šim, pasaule pilnīgi noteikti vairs neturēsies. Pārāk dramatiski ir bezdibeņi starp bagātajiem, spēcīgajiem, tiesīgajiem un milzīgajām nabago, beztiesīgo masām, uz kuru rēķina notiek iedzīvošanās. Pasaule ir domāta, lai visi varētu cilvēcīgi dzīvot, bet tas tā nenotiek. Cilvēki to redz un saprot. To vajadzētu likt aiz auss arī Latvijas politiķiem, visiem kampējiem ar «politisko pieredzi», kas atkal un atkal raujas pie varas un labumiem. Pasaulē tas vadzis jau lūst, būs arvien trakāk. Ja negribam ļaunāko, jāpieliek punkts alkatībai, negodīgajām shēmām, izmantošanai.

Vai Lieldienu tradīcija dažādām kristīgajām konfesijām liek ieraudzīt vairāk kopējo vai drīzāk atšķirīgo?
Lieldienu labā vēsts ir par to, ko Kristus ar savām ciešanām un nāvi ir visu mūsu glābšanas labad izdarījis. Viņš ir augšāmcēlies, viņā ir uzvarēta arī mana un tava nāve. Ja es pieņemu to, kas manā labā ir darīts, es dzīvošu kopā ar Dievu mūžīgi. Tas ir pamats, kas vieno visus kristiešus, un tas ir vissvarīgākais. Atšķirības ir sekundāros jautājumos, tās ir arī mentālas, kulturālas. 

Cilvēki ir dažādi. Taču mums jāapzinās, ka nav jau tāds luterāņu, katoļu vai pareizticīgo Dievs, tāpat arī Kristus nedibināja konfesijas, bet gan vienu baznīcu, draudzi. Kristiešu vienotība ir ļoti svarīgs uzdevums, jo Dievs nenāk sašķeltā vidē, kur katrs sēž savos mūros uzskatīdams, ka patiesība un glābšana ir tikai un vienīgi pie viņiem.

Kā jums šķiet, vai kristietība daudzveidīgo Latvijas sabiedrību var saliedēt? 
Faktiski jau kristīgi cilvēki daudz varētu darīt, bet kaut kā tas pārāk labi vēl neizdodas. Diemžēl vēl nesaredzu baznīcu kā visu sabiedrību vienojošu faktoru. Trūkst redzējuma un attieksmes, kas paceltu, iedvesmotu. Ir moralizēšana, cīņa par vērtībām un tikumību, tiek vilktas robežas. Ir kādi mērķi un plāni, bet tajā visā jūtami pietrūkst cilvēcības. Ir arī kaut kas falšs, ne visai tīrs. Vēsturē tieši pareizie, svētie un taisnie gājuši pāri līķiem – par katru cenu īstenojot plānus, cēlas un pareizas idejas vārdā sabojājot labas lietas, salaužot cilvēku dzīves. 

Baznīcas pārlieku aizraujas ar varas spēlītēm, saistās ar politiku, pārāk uzkrītoši koķetē ar lielajiem un bagātajiem, patīk zīmēties smalku un ietekmīgu ļaužu kompānijās. Saņemot politiķu izkārtotos labumus, baznīcas zaudē spēju runāt patiesību, aizstāvēt taisnību. Ne visai izglītotā, kompleksu, traumu un spriedžu māktā sabiedrībā, kurā līderos uzpeld dažādi sociopāti, ievērojamu politisko kapitālu var izsist, piemēram, ar saukļiem par ģimeni vai seksuālo ētiku, kaut gan daudz masīvākas un sabiedrībai graujošākas problēmas ir alkatība, shēmošana, negodīgums, dubultmorāle, vardarbība. Vai arī kliedzošā sociālā netaisnība, kas ļoti negribīgi tiek pieminēta. 

Cilvēce šobrīd atrodas milzīgu globālu problēmu un apdraudējumu priekšā, kurus mēs Latvijā diemžēl vēl neapzināmies. Mums šķiet, ka mūs tas neskars. Tuvākajos gados ierastā pasaule dramatiski mainīsies. Tāpēc visādi vajadzētu veicināt tieši sociāli iekļaujošos, izglītības un demokrātiskos procesus sabiedrībā – kamēr vēl ir laiks. Lai visi varam dzīvot un sadzīvot. Lai viss nebeigtos ar baisu haosu un katastrofu. Šajā lietā kristieši varētu darīt būtiskus darbus. Cilvēki ir izslāpuši nevis pēc pareizības, bet gan pēc mīlestības, labestības, patiesas draudzības, tolerances, cilvēcības. Ar savu dzīvi un attieksmi kristieši var būt kā tas «zemes sāls» un «pasaules gaišums», mīlestībā uzrunājot ikvienu cilvēku un tā saliedējot sabiedrību.  

Kāds jums šķiet protestantiskās kultūras galvenais pienesums, lūkojoties uz mūsdienu sabiedrību? 
Tieši šogad Rietumu pasaulē atzīmējam luteriskās reformācijas piecsimto jubileju. Tā neskar tikai baznīcas dzīvi, bet visu sabiedrību, visus dzīves aspektus – literatūru, izglītību, zinātni, mākslu, modi, cilvēku attiecības. Nemaz jau nerunājot par demokrātiskiem principiem, nacionālo pašapziņu un visu pārējo, ko šodien uzskatām par pašsaprotamiem mūsu kultūras pamatelementiem. 

Būtiskākais slēpjas jautājumā par starpniecību jeb priesterību – vai baznīca un tās amati ir tā ekskluzīvā starpniecība. Reformācijas skaistais uzsvars bija uz vispārējo, nevis hierarhisko un institucionālo priesterību – katrs ticīgais ir paša Dieva priesteris šajā pasaulē, mēs visi esam vienādi svarīgi un principiāli vienādās pozīcijās Dieva priekšā. Tāpat arī reformācija centās atmest visu nedrošo, atgriežoties pie pašiem Rakstiem un Kristus, nevis vēlāku laiku tautas tradīcijām un marginālām personām. Un tieši tam bija kolosāls iespaids uz visu sabiedrību. Galvenokārt uz lasīt un rakstīt prasmi, izglītību, kurai jābūt pieejamai visiem cilvēkiem neatkarīgi no sociālās kārtas. Uz zinātni, kas brīva no baznīcas dogmatiskā diktāta un cenzūras. Tas bija pilnīgi jauns skatījums, kas uzmanību pievērsa ne tikai iekšējam garīgumam un paklausībai baznīcas autoritātēm, bet arī rīcībai, attieksmei, atbildībai laicīgajā ikdienā. 

Piemēram, protestantiskā darba ētika, kas savulaik deva ievērojamu attīstību un labklājību protestantiskajās Rietumu zemēs – tā bija izpratne, ka kristieša pienākums ir arī laicīgajā darbā būt čaklam, godīgam, atbildīgam. Katrs darbs ir vajadzīgs un vērtīgs. Ticībai pozitīvā veidā jāizpaužas laicīgajā ikdienā, citādi tā ir šizofrēnija. Šīs vērtības akūti pietrūkst mūsdienu Latvijas sabiedrībā.

Vai miers pasaulē ir iespējams? 
Konfliktos un karos, netaisnībās visuzskatāmāk izpaužas grēks jeb cilvēciskās dabas ļaunums. Runa nav par ļaunu rīcību, bet par to, kas slēpjas aiz tās – cilvēcisko dabu, kas nav tik viegli maināma. Arī attīstība nedara mūs gudrākus un labākus. Tāpēc nedomāju, ka pasaulē kādreiz būs miers vai taisnība. Mēs neko nemācāmies no savām, citu un pagātnes kļūdām. Mūsu atmiņa ir tik īsa, ka droši vien katrai paaudzei no jauna jāpiedzīvo kādas šausmas, lai saprastu, kas ir kas. Paradoksālā kārtā tieši nelaimes un ciešanas mūs dara gudrākus, dara par labākiem cilvēkiem, un tieša saskarsme ar ļaunumu palīdz izdarīt izvēles, skaidri nostājoties pret to. 

Katra cilvēka uzdevums Dieva priekšā ir vairot labo un nostāties pret ļauno, nepatieso. Pasaulē ir nenormāli daudz netaisnīgu, bezjēdzīgu ciešanu un nāves, daudz nežēlības, vājprātīgu noziegumu, dziļu un sāpīgu aizvainojumu. Ir tikai viens vienīgs, absolūti fenomenāls veids, kā dzēst visu ļauno enerģiju, – tā ir piedošana. Tā ir vienīgā izeja. Mēs katrs varam mainīties, ja vien gribam, – tas darīs pasauli labāku. Mūs visus reiz tiesās, un Dieva priekšā mums katram būs jāatbild par sevi, ne par pasauli.

Vai varat nosaukt jums tuvus ar kristīgo simboliku saistītus mākslas vēstures darbus, kurus būtu vērtīgi iepazīt arī citiem?
Piederu pie tiem, kas meklē lielo skaistumu, kas ir pāri mums pašiem. Man ļoti patīk impresionisti ar apokaliptiski skaisto noskaņu, gaismām, krāsām, emocijām – Klods Monē, Renuārs un citi. Tāpat arī Viduslaiku manuskriptu zīmējumi, vinjetes, kas ir tik bērnišķīgas, pasakaini skaistas, smalkas. Par Lieldienu tēmu – 16. gadsimta gleznotāja, vēlīno viduslaiku stila turpinātāja renesanses laikmetā Matiasa Grīnevalda dzīvie, dziļie darbi. Sevišķi šokējošā Kristus krustā sišana, kurā Kristus sāpēs izliektajos pirkstos fiziski sajūtams viss nāves posts. Vai arī Augšāmcelšanās, kas aplūkojama Isenheimas trīsdaļīgā altāra spārnā ar dzelteni baltās gaismas apli ap Kristus galvu. Tam it kā neloģiski zila maliņa, kas norāda uz milzīgo enerģiju šajā notikumā. Kad pirmoreiz ieraudzīju Grīnevaldu, studējot doktorantūrā Vācijā, biju kā apstulbis. Vesela atklāsme!

Kad pavasarī redzat pārpārēm laicīgā prieka, kas izmanto Lieldienu stāstu, lai labāk nopelnītu, ko jūs domājat par cilvēkiem?
Ņemot vērā to lielo un skaisto, kas mūsu labad ir darīts, visa šī ņemšanās ar zaķiem un olām ir kaut kur starp smieklīgu un nožēlojamu. Ja ir, kas iepērkas, kāpēc lai nebūtu kāds, kas ar to kārtīgi nopelna. Tā ir mana pirmā reakcija.

Faktiski būtu jānodala divas nesaistītas lietas, kuras daudzu galvās ir sajukušas kopā. Viena ir kristīgas Lieldienas kā Kristus augšāmcelšanās svētki. To izcelsme saistāma ar jūdu Lieldienām jeb iziešanas svētkiem, ko nosaka pēc Mēness un Saules kalendāriem svētdienā pēc Pavasara ekvinokcijas pirmā pilnmēness. Šiem svētkiem nav ne mazāko saistību ar zaķiem, olām, šūpolēm un citiem seno auglības rituālu elementiem. Un ir pavasara saulgrieži, kas ir ļoti nozīmīgi svētki visā pagāniskajā pasaulē. Tie nav specifiski latviski, un tajos šīs lietas ir iederīgas. Tikai ne banālā izpildījumā. Šajos platuma grādos, kur saules siltuma ir maz, tas ir ļoti nozīmīgs pagrieziena punkts, ko dabiskā veidā izjūt katrs cilvēks.

Kādu redzat Kristus drāmas simbolisko lomu nākotnes sabiedrībā, ņemot vērā zinātnes un tehnoloģiju straujo attīstību?
Pilnīgi droši kristīgā vēsts būs nozīmīga arī nākotnē. Cilvēciskās dabas problēmas nekur nepazudīs. Cilvēks nekad nebūs kungs pār savu dzīvību un nāvi. Cilvēki tāpat būs izslāpuši pēc patiesas mīlestības. Jautās pēc miera, drošības. Uz kaut ko cerēs. Meklēs spēku dzīvot un nomirt, jautās – kas tālāk? Paliks tie paši vecie, lielie un grūtie jēgas jautājumi, uz kuriem katrs laikmets cenšas dot atbildes. 

Nākotnē varbūt būs grūti pastāvēt lielajām, institucionālām baznīcām līdzšinējā formā. Drīzāk kristietība dzīvos neformālās kopienās. Es tikai ceru, ka tai būs vairāk dzīvuma un kvalitātes, ka dažādi kristieši vairāk nāks kopā. Droši vien formālā, nominālā piederība ies mazumā. Es tikai minu un taustos. Īstenībā jau mēs neviens nezinām, kas un kā būs rīt. Mums ir tikai šodiena.