Toksisku dūmu mutuļi Kijivā pēc kārtējā gaisa uzbrukuma 20. augustā. Foto — Scanpix
Krievijas ballistiskās raķetes, droni un mīnas nogalina ukraiņus, atstājot toksiskas pēdas gaisā, ūdenī un augsnē, — tātad iznīcina dabu un cilvēkus arī nākotnē. Vai iespējams aplēst Ukrainas ekoloģiskos zaudējumus un saukt Krieviju pie atbildības?
Masīvie krievu raķešu un dronu triecieni Kijivai naktī uz 5. augustu izraisīja lielus ugunsgrēkus Obolonas, Desnas un Svjatošinas rajonos. Apkārtnē fiksētā gaisa piesārņojuma smalko daļiņu PM2,5 koncentrācija sasniedza 141 mikrogramu uz kubikmetru. Tas gandrīz desmitkārt pārsniedz diennakts normu, ko noteikusi Pasaules Veselības organizācija. Piesārņojuma mākonis dažbrīd aptvēra gandrīz pusi galvaspilsētas, un paaugstinātā koncentrācija saglabājās vēl vairāku stundu garumā. Kaitīgās daļiņas veicina asinsrites sistēmas un elpceļu saslimšanas, insultu, plaušu vēzi un priekšlaicīgu nāvi. Tas nozīmē, ka Krievijas raķešu uzbrukumi nogalina divreiz — brīdī, kad šāviņš trāpa, un nākotnē.
«Ugunsgrēkus nodzēsīs. Raķešu un dronu atlūzas savāks ātri. Pilsēta turpinās dzīvot savu dzīvi, taču cilvēki, kas mājo blakus šīm vietām, pēc gadiem saslims ar vēzi vai sirds slimībām,» skumji konstatē Ļudmila Ciganoka. Viņa jau 15 gadus vada Ukrainas Ekologu asociāciju.
Līdz 2022. gada iebrukumam Ciganokai bija savs karš: ar lielajiem uzņēmumiem. Viņa ar kolēģiem uzraudzīja, kā tie pāriet uz jauniem vides standartiem, kas atbilda Ukrainas plāniem nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Taču kopš lielā kara sākuma daudzi uzņēmumi ir ievērojami samazinājuši emisijas, jo pakļauti Krievijas uzbrukumiem. Tagad viena no galvenajām ekologu problēmām ir Krievijas karā nodarītā kaitējuma dokumentēšana.
Cik daudz Ukraina jau ir zaudējusi kara dēļ? Pat aptuveni aplēst ir grūti, atzīst Ciganoka. Šogad maija beigās Ukrainas vides organizācija Ecoaction, atsaucoties uz oficiālās sistēmas EcoZagroza datiem, novērtēja kara radītos zaudējumus videi jau 6,39 triljonu hrivnu apmērā (aptuveni 123,3 miljardi eiro). Pērn decembrī Ekonomikas ministrijas novērtējums par apstiprināto kaitējumu bija 6,01 triljons hrivnu (116 miljardi eiro), turklāt tas attiecas tikai uz tām teritorijām, kurām Ukraina varēja piekļūt, lai kaitējumu fiksētu. Skaidrs, ka pilnu aprēķinu varēs veikt tikai pēc okupēto teritoriju apsekošanas. Taču pat triljoni grivnu nespēj izteikt ekoloģisko zaudējumu patieso jēgu.
Zaudē auglīgo melnzemi
Ukrainas melnzeme ir slavena kā viena no auglīgākajām pasaulē, bet tagad daudzos reģionos tā ir apdraudēta. «Nesen mani kolēģi devās uz Bohoduhivas rajonu Harkivas apgabalā pētīt augsni pie iznīcinātās Krievijas bruņutehnikas un sprādzienu vietām. Viņi konstatēja vienlaikus gan mehānisku, gan fizikālu, gan ķīmisku augsnes degradāciju,» stāsta ekoloģe Ciganoka. Smago metālu koncentrācija pārsniedza sanitārās normas, it īpaši svina, cinka un kadmija klātbūtne. Mainīta augsnes struktūra, nomākti dabiskie mikrobioloģiskie procesi.
Pētītajos paraugos zinātnieki konstatēja ārkārtīgi augstu toksiskuma līmeni. No vienas puses, datiem ir loģisks izskaidrojums: šis rajons atrodas tikai 25 kilometru attālumā no Krievijas robežas. No otras puses, Kijivas, Sumu, Dņipropetrovskas un Mikolajivas apgabali, kas tiek uzskatīti par lauksaimniecībai visbūtiskākajiem reģioniem, ir pakļauti tikpat biežiem triecieniem.
«Augsne ir dzīva sistēma. Tajā darbojas miljardiem baktēriju, sēņu un citu organismu, no kuriem ir atkarīga auglība,» skaidro Ciganoka. «Kad šajā sistēmā nonāk sprāgstvielu atliekas, degviela, degšanas produkti, svins un citi metāli, problēma nebeidzas ar atlūzu savākšanu. Piesārņojums var nokļūt augos un tālāk — pārtikas ķēdē.» Tāpēc arī pēc lauksaimniecības teritorijas attīrīšanas no mīnām paliks jautājums — vai šeit ir droši audzēt pārtiku?
«Pētījumi par augsni, kas cietusi no karadarbības Ukrainā, jau liecina, ka atjaunošanai nepieciešama ne tikai mīnu iznīcināšana, bet arī ķīmiskā uzraudzība, bet atsevišķos apgabalos — augsnes attīrīšana. Mēs to redzam, vērojot situāciju mūsu pašvaldībā,» komentē pašvaldības vadītājs Kirovohradas apgabalā Oleksandrs Korinnijs. Viņa pašvaldībā sākts eksperimentāls zemes attīrīšanas projekts. Par Nīderlandes donora līdzekļiem ekologi un pašvaldības aktīvisti attīra zemi no toksiskajiem savienojumiem. Šis process nav ne ātrs, ne lēts. Un, lai gan Ekonomikas ministrija paziņojusi, ka plānota zemes atgriešanās ekonomiskajā apritē uzreiz pēc mīnu iznīcināšanas, prakse liecina, ka ar mehānisku attīrīšanu no mīnām nepietiek.
Kara upuris — ūdens
Situācija ar ūdeni ir vēl sarežģītāka nekā ar zemi. Jau pilna mēroga kara sākumā pētnieki reģistrēja desmitiem gadījumu, kad bojāta ūdens infrastruktūra: sūkņu stacijas, dambji, ūdensvadi, attīrīšanas iekārtas un akas. Toreiz upēs nonāca neattīrīti notekūdeņi, kas izraisīja masveida zivju bojāeju un nopietnu ūdens kvalitātes pasliktināšanos.
Tomēr vislielāko kaitējumu ūdens resursiem Krievija nodarīja, 2023. gada jūnijā uzspridzinot Kahovkas dambi. Ukraiņi to dēvē par ekoloģisku teroraktu, kas izjauca ekosistēmu līdz Dņipras-Bugas līcim un Melnajai jūrai.
«Ūdens plūsma no uzspridzinātās krātuves uz Melnās jūras ziemeļrietumu daļu atnesa milzīgu daudzumu suspendēto daļiņu, organisko vielu un barības elementu.
Divās pētītajās zonās suspendēto vielu koncentrācija vairāk nekā simt reižu pārsniedza rādītājus, kas reģistrēti pirms dambja sabrukuma,» saka Ciganoka. Apmēram 66% no pētītās platības hlorofila koncentrācija (šis rādītājs liecina par aļģu masveida attīstību) pieauga vismaz piecas reizes. Atsevišķos piekrastes rajonos ūdens caurredzamība samazinājās no aptuveni septiņiem metriem līdz tikai četrdesmit centimetriem.
«Tas bija milzīgs bioģeoķīmiskais eksperiments, kas ietekmēja ekosistēmu un cilvēkus,» komentē Ciganoka. Caur upēm jūrā nonāk piesārņojums no lielas daļas Ukrainas, jo 98% Ukrainas upju baseinu platības ietek Melnajā un Azovas jūrā. Tas nozīmē, ka ekoloģiskais kaitējums, kas nodarīts simtiem kilometru attālumā no krasta, galu galā kļūst par Melnās jūras piesārņojumu.
Sākot ar 2022. gadu, papildus apzinātai Ukrainas ūdens infrastruktūras iznīcināšanai Krievijas karaspēks sāka mīnēt upes un jūru. Tā kā mīnas ūdenī pārvietojas, daudzas pludmales ir slēgtas apmeklētājiem, piemēram, Odesā. Mīnas ierobežo arī kuģošanu un zvejniecību. Ostu infrastruktūra un degvielas uzpildes stacijas tiek pakļautas uzbrukumiem. Turklāt arī kvalitatīva jūras monitoringa veikšana kara laikā praktiski nav iespējama — zinātniekiem ir pārāk riskanti doties jūrā, lai vāktu paraugus. Tāpēc pētniekiem, kas analizē Kahovkas katastrofas sekas, nācās lielā mērā paļauties uz satelītnovērojumiem un modelēšanu. Un tas nozīmē, ka patiesais kaitējuma mērogs vēl nav apzināts.
Mežs, kurā nevar iet
Ukrainas austrumos karš ne tikai iznīcina pilsētas, bet arī maina ainavu. Nacionālajā dabas parkā Svētie kalni Doneckas apgabalā jau līdz 2024. gadam ugunsgrēki, apšaudes un munīcija bija bojājuši vai iznīcinājuši aptuveni 80% parka teritorijas. Par simtiem tūkstošu hektāru Ukrainas mežu ir apstiprinājums, ka tie piesārņoti ar mīnām un nesprāgušiem lādiņiem, bet miljoniem hektāru vēl jāpārbauda.
Jauni pētījumi jau ļauj daļu no šīm izmaiņām redzēt no kosmosa. Piemēram, poļu un ukraiņu pētnieki, kas balstās uz Eiropas Kosmosa aģentūras Zemes novērošanas pavadoņu misijas Sentinel-2 datiem, fiksēja ievērojamus mežu zaudējumus, kā arī strauju ugunsgrēkos bojāto platību pieaugumu karadarbības rajonos. Saskaņā ar šiem datiem pēc pilna mēroga kara sākuma kopējā mežu zaudējumu platība pētītajos reģionos, salīdzinot ar situāciju 2021. gadā, ir pieaugusi vairāk nekā divas reizes — līdz 35 400 hektāriem. Bet ugunsgrēkos izdegušo mežu īpatsvars starp visiem reģistrētajiem zaudējumiem ir palielinājies no 26% līdz 34%.
Kā pierādīt ekocīdu?
Ukraina jau veido juridisko pamatu, lai sauktu Krieviju pie atbildības par ekoloģiskajiem noziegumiem: prokuratūra izmeklē ekocīda gadījumus, savukārt Valsts vides inspekcija, zinātnieki un eksperti vāc augsnes un ūdens paraugus, satelītdatus, laboratoriskos rezultātus un zaudējumu aprēķinus. Galvenais uzdevums — pierādīt ne tikai ekoloģiskā kaitējuma faktu, bet arī cēloņsakarību starp konkrētu Krievijas uzbrukumu un tā sekām videi un cilvēkiem.
Starptautiskā līmenī šis ceļš ir sarežģītāks. Visticamāk, tas prasīs papildu pūles no Ukrainas ekspertiem. «Ekocīds pagaidām nav atsevišķs noziegums Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtos,» skaidro sabiedriskās organizācijas Ekodija juriste Vasilina Beļo. Pēc viņas teiktā, ievērojams kaitējums videi var tikt uzskatīts par kara noziegumu, ja tiks pierādīts, ka uzbrukums ir nodarījis plaša mēroga, ilgtermiņa un nopietnu kaitējumu dabai. Tāpēc Ukrainas izmeklēšanas materiāli var kļūt par pamatu lietām starptautiskajās tiesās un konkrētu Krievijas komandieru un amatpersonu saukšanai pie atbildības.
Atsevišķs virziens ir Krievijas kā valsts atbildība un turpmākās reparācijas. Lai gan ukraiņi jau patstāvīgi dokumentē nodarīto kaitējumu, valstī joprojām trūkst metodoloģijas un izpratnes par to, kā šo procesu veikt pēc iespējas efektīvāk, atzīst juriste. Tāpēc Ukraina pastāvīgi vēršas pie starptautiskās sabiedrības, lūdzot ekspertu palīdzību, lai vēlāk tiesiskā ceļā būtu iespējams gūt kompensācijas par Krievijas kara radīto kaitējumu. «Krievijai ir jāuzņemas atbildība ne tikai par pilsētu iznīcināšanu un cilvēku nāvi, bet arī par kaitējumu Ukrainas dabai. Tās atjaunošana un ekoloģisko zaudējumu kompensēšana ir jābūt neatņemamai Ukrainas pēckara atjaunošanas daļai,» saka arī Serhijs Hara no organizācijas Greenpeace Ukraina.
* Rakstu sērija Karš Ukrainā pieejama brīvpieejā ar AS Latvijas finieris atbalstu. #KopāParUkrainu
