Juris Alberts Ulmanis. Publicitātes foto
Pēc diviem mēnešiem atkal dosimies uz vēlēšanu iecirkņiem, lai ievēlētu deputātus 15. Saeimā. Pirms tam būs jau ierastā izrāde ar vairāksolīšanu, citu partiju noniecināšanu, savas partijas biedru «spalvu spodrināšana» un apnicīgas reklāmas kampaņas uz katra stūra. To visu atjaunotās Latvijas trešdaļgadsimta mūžā esam redzējuši un ik reiz vērojam tikpat garlaikoti kā vecu, daudzkārt skatītu filmu.
Tomēr man šī balsošanas reize būs mazliet citāda. Man ir apnicies balsot par «mazāko ļaunumu». Katru reizi, kad nobalsoju pēc šāda kritērija, nožēloju jau pēc pirmajiem jaunās Saeimas darbības mēnešiem. Solījumi tiek ne vien aizmirsti, bet gan partijas «koalīcijas kompromisu» vārdā rīkojas pilnīgi pretēji. Tie, kuri solīja atbalstīt mazos uzņēmējus, nobalso par mikrouzņēmumu faktisku likvidāciju. Tie, kuri solīja mazināt budžeta tēriņus, izveido jaunas ministrijas. Es kā vēlētājs jūtos apmānīts, un turklāt vēl tieku vainots par šādu izvēli. Politiķi ērti «atmetas» no pārmetumiem, sakot: «Paši ievēlējāt tādus deputātus». Bet mēs balsojām par solījumiem, kas netika izpildīti. Kādas ir mūsu iespējas ietekmēt jau ievēlēta politiķa rīcību?
Šo iemeslu dēļ es vispār nevēlos balsot, taču saprotu, ka tas ir mans pienākums demokrātiskā valstī. Turklāt šobrīd vienaldzību neveram atļauties. Jau piekto gadu ilgstošais karš tepat kaimiņos un nemitīgie apdraudējumi liek man uzdot jautājumu - kurš no šiem cilvēkiem, kuri tik apņēmīgi raugās no priekšvēlēšanu plakātiem, patiešām stāvēs kā klints par mūsu valsts un manas ģimenes drošību, par mūsu brīvību?
Tieši tādēļ šogad es savus pārstāvjus Saeimā izvēlēšos citādi. Mani vairs neinteresē partiju programmas. Tās raksta sabiedrisko attiecību speciālisti, pieskaņojot solījumus sabiedrības gaidām. Ja jau man ir jāizpilda šis «demokrātiskais pienākums», es to darīšu pēc saviem noteikumiem. Man ir arī pilnīgi skaidrs, ka es nekad nebalsotu par jebkuru partiju vai cilvēkiem, kas jebkādā veidā ir bijuši saistīti ar airBaltic, Rail Baltica vai Riga Waterfront sāgām. Man interesē cilvēks. Viņa pagātnes izvēles, viņa mugurkauls un reālie darbi. Cilvēka pagātne pasaka par viņu visu, tāpēc šajās vēlēšanās es balsošu, vadoties pēc trīs stingriem, personiskiem un varbūt kādam ļoti neērtiem kritērijiem.
1. Vai tu esi gatavs aizstāvēt Latviju ar ieroci rokās?
Tukša patriotisma un dzejas rindu laiks ir pagājis. Šodien vislabākais lojalitātes apliecinājums ir personīgā iesaiste valsts aizsardzībā. Mans pirmais jautājums katram kandidātam ir personisks un tiešs: Vai tu esi Zemessardzē, vai esi izgājis brīvprātīgo rezervistu kursu vai militāro pamatapmācību?
Likums ļauj deputātiem apvienot darbu Saeimā ar dienestu Zemessardzē. Ja tu pretendē uz valsts vadīšanu un gatavojies pieņemt lēmumus par mūsu visu drošību, tev pašam ir jābūt gatavam krīzes brīdī stāties ierindā. Ja tev trūkst laika vai vēlmes savas valsts militārajai sagatavotībai, kāpēc lai es uzticētu tev mūsu valsts likteni?
2. Ko tu darīji okupācijas laikā?
Mūsu pagātne veido mūsu vērtību sistēmu, tāpēc man ir svarīgi zināt patiesību par kandidātu dzīvi līdz valsts neatkarības atjaunošanai. Es vēlos redzēt skaidras un godīgas atbildes: Vai tu esi bijis pionieris, komjaunietis vai Komunistiskās partijas biedrs? Ko tieši tu tur darīji? Par ko strādāji okupācijas laikā un vai dienēji padomju armijā?
Runa nav par raganu medībām, bet gan par atklātību un morālo kompasu. Vēlēšanu anketās iepriekš ir bijis obligāti jānorāda sadarbība ar VDK, taču ar to nepietiek. Politisko amatu ieņemšana okupācijas režīma struktūrās un toreizējā darbība rāda, cik tālu cilvēks bija gatavs iet kompromisos ar savu sirdsapziņu personīgā labuma dēļ. Es izvēlēšos tos, kuru pagātne ir tīra vai kuri spēj godīgi, nenolaižot acis, runāt par saviem tā laika darbiem.
Kāds varētu iebilst – bet ko darīt ar jaunās paaudzes politiķi, kurš dzimis pēc 1989. gada un šo režīmu nemaz nav redzējis? Viņam šis jautājums ir vēl vienkāršāks. Ja tev nav padomju pagātnes nastas, parādi savu mugurkaulu šodien. Ko tu esi darījis, lai izglītotu sevi un citus par mūsu vēsturi? Vai tava nostāja pret okupācijas sekām ir stingra un nelokāma, vai arī tu mēģini «laipot», lai izpatiktu visām vēlētāju nometnēm? Jaunība nav attaisnojums nezināšanai vai bezmugurkaulainībai.
3. Kāds ir tavs reālais, personīgais atbalsts Ukrainai?
Ukrainas karš ir lakmusa papīrs katra politiķa vērtībām un rīcībspējai. Solīt atbalstu no valsts budžeta ir viegli, bet ko kandidāts ir izdarījis kā privātpersona? Mani interesē personīgie upuri: cik esi ziedojis Ukrainai no savas kabatas? Kam tieši šī nauda vai mantiskais atbalsts tika novirzīts? Vai tu pats kara laikā esi bijis Ukrainā – palīdzējis konvojos, nogādājis palīdzību vai klātienē redzējis kara postu?
Ja politiķis nespēj atraut ne centa no sava personīgā maka, lai palīdzētu cīņā pret agresoru, visi viņa publiskie paziņojumi un Ukrainas karodziņi pie žaketes atloka ir prasta liekulība. Reāls, kluss atbalsts - vai tas būtu ziedojums, dalība biedrību aktivitātēs vai personīgas vizītes riska zonā - parāda patiesu situācijas izpratni.
Šie trīs kritēriji nav pārāk augsta latiņa. Tas ir pamatprasību minimums cilvēkiem, kuri pretendē uz varu krīzes laikmetā. Taču man kā vēlētājam nav jātērē savs laiks, jārakņājas arhīvos, datubāzēs vai jāveic personīgā izmeklēšana, lai uzzinātu šīs fundamentālās lietas. Es vēlos, lai paši kandidāti beidzot sāk runāt par šiem jautājumiem atklāti un bez aplinkiem. Savukārt, ja viņi klusē, es sagaidu, ka žurnālisti priekšvēlēšanu debatēs un intervijās uzdos tieši šos neērtos jautājumus, nevis ļaus politiķiem kārtējo reizi atrunāties ar vispārīgām frāzēm.
Šajā oktobrī es vairs neļaušu sev vilties izvēlē. Es nebalsošu par mazāko ļaunumu, skaistāko smaidu vai skaļāko bļāvēju. Un es noteikti turēšos pa gabalu no tiem, kuru vārdi ir aptraipīti ar valstij dārgi izmaksājušiem lielprojektiem. Es balsošu tikai par tiem, kuri paši spēs skaļi un skaidri apliecināt: mana pagātne ir skaidra, mani darbi stiprina Ukrainu un mana personīgā gatavība aizstāvēt Latviju ir pierādīta praksē. Aicinu arī citus Latvijas pilsoņus neļaut sevi apmānīt ar vārdiem. Pieprasīsim skaidras, izsmeļošas atbildes par reāliem darbiem.
Autors ir zemessargs, profesors, alpīnists.
