Žurnālists un rakstnieks Maiks Koljērs ir nesaudzīgi kritisks pret Latvijas politiķiem, taču vēl neiecietīgāks pret mēģinājumiem pazemot mūsu valsti
Latviešiem tuvāks farss, lietuviešiem – situāciju komēdija, bet igauņiem – ironija, novērojis ziņu aģentūras Agence France-Presse (AFP) korespondents Baltijas valstīs Maiks Koljērs (Mike Collier). Viņš pēdējos astoņus gadus pastāvīgi dzīvo Latvijā, no tiem pusotru gadu vada Latvijas sabiedrisko mediju portāla Lsm.lv angļu valodas redakciju. Līdztekus žurnālista darbam Koljērs ir publicējis romānu, bet šonedēļ veikalos nonāks viņa jaunā īsprozas grāmata Baltic Byline. Kā pats teic, viņš gribētu «iešpricēt latviešu kultūrā mazliet satīras». Un pašlaik strādājot pie lugas, kuras nosaukums būs Mana mīļā tante Smiltene.
Gadumijā uzvirmoja runas, ka samazināsies finansējums Lsm.lv un krasi saruks angļu versijas oriģinālsaturs, bet Koljērs varētu pamest darbu medijā. Tagad nauda esot atrasta. Tomēr joprojām nav īstas skaidrības, kas notiks ar Latvijas vienīgo sabiedrisko mediju angļu valodā.
Satiekamies Robert’s Books grāmatnīcā un dodamies baudīt gulašu, kuru Maiks internetā noskatījis kādā ungāriskā krodziņā turpat netālu. Taču kaut kas nav kārtībā vai nu ar karti viņa mobilajā telefonā, vai ar mūsu topogrāfijas izjūtu, tāpēc, brīdi paklīduši ungāru virtuves meklējumos, nokāpjam Muklājā Baznīcas ielā.
Koljērs joprojām nezina, vai paliks Lsm.lv. Runas par redakcijas finansējuma samazināšanu izrādījušās it kā «kļūda», kā skaidro amatpersonas, tomēr viņš neesot pārliecināts, vai Finanšu ministrijas teiktais par Lsm.lv atvēlēto naudu ir par tagad atrastu vai par to pašu, kuru ministrija atrada pirms vairākiem mēnešiem, kad pirmoreiz sākās diskusijas par angļu versijas nākotni.
Pirms pusotra gada izveidotā redakcija ir «divi cilvēki, viens dators un viens galds», Koljērs paskaidro, kāpēc nav pamata runām par «desmitiem tūkstošu eiro». Viņam pašam šis darbs ir tikai «pievienotā vērtība» pamatdarbam AFP, tomēr būtu žēl, ja sekmīgi sāktais projekts beigtos un talantīgajam kolēģim Laurim Veipam būtu jākļūst par «tulkošanas mašīnu», kas apkopo citu rakstītas ziņas.
«Zinot, kā lietas notiek Latvijā», Koljērs pat esot gaidījis, ka projekts var beigties drīz pēc Latvijas prezidentūras ES noslēguma. Taču, iespējams, daži nebija pienācīgi novērtējuši, cik daudzi izmanto redakcijas sagatavotās ziņas, viņš min. Esot bijis pat mulsinoši redzēt, ka viņa iespējamo aiziešanu no šā darba apspriež arī Saeimā. «Nav svarīgi, kurš tieši šo darbu dara, taču, manuprāt, ir svarīgi, lai to dara un izdara labi.»
Kādas ziņas cilvēkiem ārzemēs visvairāk interesē par Latviju? Koljērs nopūšas – kā visur un parasti, jocīgās. Pērn vispopulārākā bijusi par airBaltic iereibušās apkalpes aizturēšanu Oslo. Daudz lasītas arī ziņas par Krievijas radītajiem apdraudējumiem reģionā. Taču arī par Latvijas dabu un cita informācija, kas interesē tūristiem.
2012. gadā Koljērs rakstīja, ka viņa satīriskais romāns Ceturtais lielākais Latvijā esot bijusi apzināta reakcija uz priekšstatiem par Baltiju un īpaši Latviju. Baltija vairākumam ārzemnieku asociējoties ar «aukstu, pelēku postindustriālu posta zemi». Taču vietējie tam nevarot noticēt un vēlētos, lai šis vārds citiem nozīmētu tautas dejas, lauku viensētas, cīņu par brīvību un korus, kaut gan pašiem dzimtene šķiet depresīva vieta, kur mūždien gausties par savu likteni, vēsturi un ģeogrāfiju. Viņš vēlējies parādīt, ka Latvija ir tikpat daudzveidīga, krāsaina un arī jocīga kā jebkura cita zeme.
Tagad viņš stāsta, ka vairs neņemas spriest, kā Latvija izskatās ārzemniekam. Pats piedzīvojis «kultūršoku», kad pērn apmeklējis dzimto Glosteru Anglijā. («Pilsētas centrs man šķita diezgan biedējoša vieta», un viņš meklējis glābiņu poļu veikaliņā – iedzēris kefīru un sajuties mazliet labāk. Katrā ziņā Cēsis, kur viņš tagad dzīvo, esot daudz jaukāka pilsēta.) Un viņam ir nepieņemami mēģinājumi Latviju pazemot, kā to pērn oktobrī esot darījis skandālu izraisījušās fotoizstādes Maidana cilvēki rīkotājs Sergejs Meļņikofs, kuru Koljērs dēvē par «apkārtklīstošu čūsku eļļas tirgotāju» jeb šarlatānu.
«Mani aizvainoja, ka šis kungs mēģina pataisīt Latviju un arī Ukrainu par muļķēm.» Žurnālists šādus tipus varot «saost pa gabalu», un pieticis «desmit minūtes pagūglēt», lai atrastu acīmredzamas pretrunas izstādes rīkotāja stāstītajā par sevi un arī to, ka viņš ir piesavinājies dažu Maidanā uzņemto fotogrāfiju autorību. Tas viss izskatījās pēc klasiskas Krievijas specdienestu provokācijas. Tomēr Ārlietu ministrija pieļāva, ka Meļņikofs izmanto tās logo, bet Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece pat pieminēja viņa izstādi savā 18. novembra uzrunā.
Pēc Lsm.lv raksta daži ar Krieviju (un ar izstādes rīkotāju) saistīti portāli pilnā nopietnībā Koljēru nodēvēja par maskējušos Kremļa polittehnologu Modestu Koļerovu, kuram liegts iebraukt Latvijā. Koljērs pajoko, ka viņš to nenoliegšot, «lai lasītājiem paliek intriga», un «tu tagad būsi vienīgais, kas varēs apliecināt, ka neesmu, jo Koļerovs, kā dzird, esot jauks cilvēks, bet es acīmredzot tāds neesmu».
Var šķist neparasts Koljēra teiktais, ka viņu neinteresē politika. «Mani interesē teātris. Ja vajadzētu uzvest mūziklu, tad simt Saeimas deputātu sniegtu bezgalīgas neparastu ainu iespējas. Daudz spilgtu raksturu, bet ne īpaši daudz politiķu.»
Viņam esot grūti raksturot Latvijas partijas kā labējas, kreisas vai centriskas, ko mēdzot prasīt ziņu redaktori. Vienotība? It kā centriski labēja. Nacionālā apvienība – labējie, taču atbalsta kreisumu, piemēram, valsts īpašumu politikā. Zaļzemniekus viņš mēģinājis dēvēt par «populistiski agrāriem», taču tas neesot derējis ziņu rakstam, tāpat kā «jauno fermeru klubiņš». «No ideoloģijas brīva zona,» Koljērs saka par Latvijas partiju politiku.
Aktuālāko politisko «izrādi» – valdības maiņu – žurnālists salīdzina ar «puču bez plāna», kad ģenerāļi vispirms gāž valdību un tad sēžas domāt, kurš nu vadīs valsti. Šīs izrādes zvaigzne Solvita Āboltiņa viņam šķiet «diezgan traģisks personāžs» – kā lēdija Makbeta. «Acīmredzot viņai nav gana tuvu draugu, kuri pateiktu: Solvita, rimsties, nevajag visu iedzīt galējībā!» «Ir gandrīz apbrīnojami, cik viņa ir mērķtiecīga, taču šī enerģija ir vērsta aplamā virzienā. Kādreiz ir jāatlaiž pedālis. Tomēr viņa kā azartisks spēlmanis visu laiku dubulto likmes, un banka visu laiku vinnē.»
Savos daiļdarbos Koljērs ir tikpat nesaudzīgs pret citiem Latvijas «varenajiem». Viens no viņa romāna varoņiem ir Anrijs Pletenbergs no pilsētas V raibos uzvalkos un ar vēl raibākām idejām (Aivaram Lembergam derētu iziet krāsu terapijas kursu, Koljērs sarunas laikā iesaka), bet jaunajā grāmatā – aukstais kā ķirzaka Latvijas Bankas «pārvaldnieks» bez humora izjūtas, toties ar milzīgu svarīguma apziņu savas mazvērtības sajūtas kompensēšanai.
Vai viņam nākas saņemt pārmetumus, ka viens ārzemnieks «atkal mūs nomelno»? «Es parādu dzīves smieklīgās puses, taču nekad nemācu, kā vajag darīt,» Koljērs atbild. Un sevi raksturo kā «antisabiedrisku» – vislabāk viņam patīkot būt vienam mežā. «Noteikti neesmu no tiem, kurus satrauc ziņas.» Kad reiz intervijas laikā kāds vietējais «radošais cilvēks» viņam pavaicājis, kas liekot viņa sirdij pukstēt straujāk, žurnālists pie sevis nodomājis: «Negribu, lai mana sirds pukst straujāk. Es gribētu, lai tā pukst lēnāk.»
Ēdienkarte
Borščs
Grūbu zupa
Veģetārais plovs
Vistas šķiņķīši ananasu mērcē
Morss, kafija
