VID ģenerāldirektore Ināra Pētersone atstāj amatu ar skaudru secinājumu – valdības cīņa pret ēnu ekonomiku ir tikai ārēja čaula, jo diskusijām, forumiem un sapulcēm neseko darbi
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja Ināra Pētersone savu 21 gadu ilgo karjeru šajā valsts iestādē šogad nebija plānojusi pārtraukt. Ja nebūtu pēdējo mēnešu notikumu, kas sākās ar atsevišķu, iespējams, negodprātīgu VID darbinieku izgaismošanu, bet noslēdzās ar apjomīgu VID vadības amatpersonu rotāciju. Pēc ilgāka pārdomu brīža Pētersone pagājušajā nedēļā finanšu ministrei Danai Reizniecei-Ozolai (ZZS) iesniedza atlūgumu.
Lai arī vārdos abām esot kopīgs redzējums par iestādē darāmo, VID vadītājai neesot pārliecības par iespēju nostrādāt visu pilnvaru termiņu, kas beigsies 2018. gada rudenī. Tāpēc aiziet tagad, jo darba tirgū katrs gads ir no svara. Ir intervē Pētersoni dienu pēc viņas preses konferences, kad «emocijas noskrējušas».
Kāpēc jūs nolēmāt pamest VID?
Stājoties amatā, es rēķinājos – ja man tiks ļauts nostrādāt piecus gadus, kas ir terminētais līgums ģenerāldirektoram, tas būs ļoti daudz, ņemot vērā, kā vēsturiski ir mainījušies priekšgājēji. Ja jūs man jautātu pagājušā gada decembrī, es teiktu, ka ar pilnu sparu turpināšu visu sākto. Daudz esmu darījusi, ir sāktas daudzas lietas un arī jaunas idejas. Gada sākumā, pavasarī notikušais man lika pārdomāt. Arī par savām vērtībām, ģimeni, veselību – ko es gribu kā cilvēks, un vai valsts pārvaldē varu savas vērtības realizēt. Es nebaidos no grūtībām. Bet šobrīd man nav pārliecības, ka, notērējot savu veselību, arī ģimenei nozogot laiku un [izturot] visu šo spriedzi, kas šobrīd notiek, es varētu nostrādāt kaut vai tos piecus gadus, kas man bija atvēlēti.
Kāpēc jums nav tādas pārliecības?
Tas, kas notiek [politikas] kuluāros, ar dažādiem mērķiem tiek nodots arī man. Droši vien esat dzirdējuši – ja būtu, ko likt vietā, tad, visticamāk, jau uzreiz pavasarī [pēc valdības maiņas] būtu nomainīta Pētersone. Parasti nav dūmu bez uguns. Ja tādas diskusijas ir, tātad kāda daļa nav apmierināta ar to, ko es daru. Un es nerunāju tikai par politiķiem. Diemžēl zinām, ka politiskos lēmumus bieži vien ietekmē dažnedažādi uzņēmēji, cilvēki.
Tas ir viens. Otrs – es saprotu, kā varētu attīstīties budžeta veidošanas scenārijs, jo ekonomiskā izaugsme nav ar tādu izrāvienu kā tad, kad plānoja šā gada budžetu. Valdība ir teikusi, ka nekādu būtisku izmaiņu lielajos nodokļos nebūs, tātad runa ir par [papildu naudas] izcelšanu no ēnu ekonomikas. Es zinu, cik var izcelt un cik nevar. Nevar 500 miljonus vai miljardu. Ja valsts pārvaldē divus gadus mēģina izveidot plānu un vienoties par nosacījumiem, tad – cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai šo plānu realizētu? Ar tādiem tempiem to vienkārši nevar [uz nākamo budžetu] izdarīt. Budžeta veidošana būs ļoti sarežģīts posms. Un tad atkal sāks meklēt vainīgos, kāpēc nevar.
Vēl es gribēju ar savu aiziešanu pievērst uzmanību VID kolektīvam. Nevar uz ceļiem likt kolektīvu, kurā lielākā daļa tiešām godprātīgi strādā par tādu atalgojumu, kāds tas šobrīd ir.
Par ietekmi uz politiku – šobrīd jūsu tiešie priekšnieki ir finanšu ministre, esat runājusi arī ar premjeru Kučinska kungu. Vai ietekme notiek ar šo personu starpniecību?
Nē, es nerunāju ne par Kučinski, ne par finanšu ministri. Es nerunāju par tiešu ietekmi – [sak], ar rītdienu Pētersonei par vietniekiem ielikt kaut kādus cilvēkus. Tādas sarunas ne ar premjeru, ne ministri nav bijušas. Taču es kā sabiedrības loceklis klausos, kas tiek runāts publiskajā telpā, medijos un kādi lēmumi tiek pieņemti. Domāju, līdzīgi kā man, arī jums bieži vien ir neizpratne – kāpēc esam tur, kur esam? Tās ir sajūtas, ko es nojaušu un dzirdu.
Piemēram, pēdējā pusgada laikā saistībā ar muitas infrastruktūru mēs esam vairākas reizes izsaukti uz revīzijas komisiju Saeimā (vada ZZS deputāts Andris Bērziņš – red.), visu laiku no manis tiek prasīta personīga atbildība, kapēc netiek apgūta visa [infrastruktūras pilnveides projektu] nauda. Zemteksts tur var būt dažāds – var izlasīt, ka man ir kaut kāda ieinteresētība nesakārtot muitas infrastruktūru un tātad kontrabandu laist cauri. Tā spriedze tiek uzturēta, atkal vajadzēs iet atskaitīties. Ar mūsu valsts iepirkumu politiku primārs [vērtēšanas kritērijs] nevar būt laiks! Man tā ir kvalitāte. Es neparakstīšu nevienu dokumentu, ja nebūšu pārliecināta, ka šis iepirkums ir ar jēgu un kvalitāti.
Muitas infrastruktūrai ir ļoti sarežgīti iepirkumi – mūsu cilvēki liek galvas kopā, lai nenopērkam kaķi maisā, lai tas uzlabotu darbu un nelaistu cauri kontrabandu. Nesen man vajadzēja par šo skaidroties arī ministrei. Protams, ministri interesē, kāpēc tiek prasīts pārcelt finansējumu no šī gada uz nākamo, bet mēs jau vairākkārt esam bijuši Saeimā un to skaidrojuši.
Jūs nevēlaties būt grēkāzis par nereāliem ienākumu plāniem budžetā. Taču ministre ir solījusi jums atbalstu. Te veidojas pretruna.
Ministre ir strādājusi salīdzinoši nelielu laiku, lai varētu izdarīt secinājumus, kā virzīsies reālie darbi. Mēs [VID] esam skatījuši savus procesus, struktūru, uzdevumus, kā kļūt efektīvākiem – visi šie priekšlikumi ir iesniegti ministrijā, tiek dažādās stadijās diskutēti. Vēl nav pieņemts lēmums nevienā gadījumā. Piemēram, par Finanšu policijas un Muitas policijas apvienošanu vai iekšējās drošības daļas pakļaušanu tieši ģenerāldirektoram. Es nezinu, vai pietiks politiskās gribas [Ministru] kabinetā to akceptēt un pēc tam Saeimā.
Nav tā, ka tikai šogad par to diskutējam. Par iekšējās pārraudzības maiņu man bija sarunas jau tad, kad stājos amatā. Rezultātā man uzreiz tika apcirpta ideja – nē, neviens nepiekritīs veidot vēl vienu jaunu tiesībsargājošo iestādi. Tāpēc esmu kā Neticīgais Toms – zinu, ka viss ir izdarīts tikai tad, kad Saeima ir pieņēmusi izmaiņas un prezidents tās izsludinājis. Tikai tad esmu pārliecināta.
Ministre ir minējusi 750 miljonus, kas iet garām valsts kasei PVN krāpniecības rezultātā. Tas būtu avots, no kura pasmelties budžetā papildu naudu. Kā jūs to vērtējat?
Man ir grūti teikt, uz kādiem aprēķiniem balstās ministre. Droši vien tie ir PVN plaisas [neiekasētie nodokļa ieņēmumi] aprēķini Eiropā. Latvijā ir bijusi viena no augstākajām PVN plaisām ES, bet tie ir veci dati. Mūsu aplēses ir nesalīdzināmi zemākas. Nekad nebūs tā, ka visi samaksās PVN atbilstoši likumdošanai, paskatieties vecās Eiropas valstis, vienmēr kādu daļu nevar pieķert un iekasēt. Mēs varam aprēķināt [neiekasētās summas] un katru gadu arī vairāk nekā 200 miljonus aprēķinām, bet – naudu var tērēt tad, kad tā ir iekasēta, nevis uz papīra aprēķināta. Katrā ziņā tie 750 miljoni ir [aprēķināti] ar lielu laika nobīdi, kad šeit bija vēl lielāka ēnu ekonomika. Vai nākamajā gadā no ēnu ekonomikas var iekasēt 750 miljonus? Es neredzu tādu iespēju.
Cik būtu reāli – pēc reformām, kas notikušas, pēc amatpersonu rotācijas?
No amatpersonu rotācijas jau nerodas papildu ieņēmumi.
Vai tas uzlabos VID darba kvalitāti?
Rotācija notiek ar domu, lai varētu uzlabot darbu. Paskatīties ar citādām, jaunām metodēm. Bet jebkuram cilvēkam ir nepieciešams laiks, lai iestrādātos. Turklāt Finanšu policijā ir ļoti daudz izmeklētāju vakanču. Jautājums – vai var atrast cilvēkus šīm vakancēm, un cik drīz viņi var dot pievienoto vērtību? Mēs runājam par organizēto noziedzību – nevar, staigājot pa ielu, atrast [izmeklētājus].
Jūs preses konferencē sacījāt, ka beidzot esat saņemusi sava darba novērtējumu. Kāds tas ir?
Te ir neliels pārpratums. Novērtējums ir, līdzīgi kā citiem ierēdņiem, ne retāk kā reizi divos gados, un esmu to saņēmusi no iepriekšējā ministra [Jāņa Reira]. Kad viņš beidza vadīt, bija komisija un manu darbu novērtēja ar visaugstāko novērtējumu. Par šīs ministres un arī premjera novērtējumu – man bija ļoti svarīgi sarunā saprast, kā viņi tīri cilvēcīgi vērtē, vai tas, ko es daru, ir pareizi.
Vai mums ir līdzīgi skatījumi uz mērķiem, kā VID vajadzētu attīstīties. Ja šīs atklātās sarunas ar premjeru un ministri būtu bijušas pirms kāda laika, vislabāk pašā sākumā, kad mainījās valdība, droši vien arī mans lēmums nebūtu tāds, kādu esmu pieņēmusi.
Ja atbalsts ir tik labs, kāpēc jums tomēr nav pārliecības, ka nostrādāsit pilnu termiņu?
Tik labs atbalsts man tomēr lika šaubīties par manām spējām, par manu novērtējumu visus šos četrus mēnešus. Tā kā partizāni – viena liela daļa visu laiku bija ierakumos. Tie paši uzņēmēji… Pirms pāris mēnešiem es atsevišķi tikos ar Tirdzniecības un rūpniecības kameras vadību un Darba devēju konfederācijas valdi. Stāstīju, kas ir padarīts, kāds ir redzējums, bija ļoti konstruktīva saruna, un es arī lūdzu – palīdziet mums, ja jūs uzticaties.
Jā, ir gadījumi [ar negodprātīgiem darbiniekiem], un mēs tos risināsim, bet nevar būt tā, ka es vakarā saņemu īsziņas un telefona zvanus – turies, mēs tevi atbalstām, bet es nevaru to nodot savam kolektīvam.
Pēdējie mēneši bija tādi, ka visi uzņēmēji un sabiedrības daļa, kas nav apmierināti ar mūsu lēmumiem, izmantoja situāciju – viņi runāja. Bet tie cilvēki, kas domā citādi, arī uzņēmēji, ļoti inteliģenti klusēja un skatījās, kā tas attīstīsies.
Tagad jau vairs neklusēja – paziņoja, ka esat labākā VID vadītāja un aicināja atsaukt atlūgumu.
Bet es iepriekš gāju pie viņiem un lūdzu palīdzību. Es lūdzu!
Cik gadus esat nostrādājusi VID?
Liekas, 5. jūlijā būtu 21 gads. Sāku kā nodokļu auditore, mēs pārskatus rakstījām ar roku. Tieši 1995. gadā, kad sāku strādāt, mēģinājām radīt kaut kādus kritērijus, lai atlasītu uzņēmumus pārbaudēm. Tajā pašā laikā PVN atmaksai nebija ne metodikas, ne risku, ne sistēmas – visi, kas prasīja atmaksu, dabūja.
Tātad naudas izkrāpšanas tradīcija no valsts budžeta ir ļoti sena.
Ļoti sena.
Kā jums šķiet, kāpēc visus šos gadus šī problēma nav atrisināta pēc būtības?
Valsts pārvaldei ir vajadzīgi kopīgi mērķi, nevis katrai iestādei citi. Piemērs ar uzņēmumu reģistrēšanu – mums gadiem nav ieviesta risku vadība uzņēmumu reģistrēšanā. Ja Uzņēmumu reģistru vērtē tikai pēc tā, cik ātri var reģistrēt uzņēmumu, bet neskatāmies saturiski, ko mēs tur reģistrējam, lai vēlāk nav jācīnās ar sekām… tad vienmēr visos pētījumos UR izskatīsies ļoti labi un VID – ļoti slikti.
Tāpat par Publisko iepirkumu likuma sasaisti ar nodokļu maksāšanu – ir idejas, diskusijas, [bet nav rezultāta].
Nav politiskās gribas?
Atcerieties, iepriekšējā valdībā Finanšu ministrijas parlamentārais sekretārs bija Ašeradena kungs, un viens no viņa pamatuzdevumiem bija ēnu ekonomikas apkarošana. Mums bija ļoti daudz diskusiju dažādos formātos, līmeņos, mēs taisījām plānus. Tā arī palika! Vēl joprojām runājam. Divi gadi, un mums pat plāns nav apstiprināts. Varam skaisti atbildēt žurnālistiem vai ārvalstu investoriem – jā, mums horizontālā prioritāte ir cīņa ar ēnu ekonomiku. Tās ir muļķības! Tikai ārējā čaula. Vēl šā gada janvārī Straujumas kundzes vadībā bija padome, kurai vajadzēja apstiprināt pasākumu plānu, kur saliek visas idejas. Neapstiprināja, jo pateica – katram pasākumam ir jābūt pretī, ko tas dos, cik efektīvs būs. Es šajā sēdē teicu – nevar visiem pasākumiem uzreiz pateikt efektivitāti. Piemēram, VID ierosināja, ka vajag ieviest vienu pavaddokumentu reģistru visā valstī tiešsaistē. Saku – ieliekam to plānā; ja ir konceptuāls atbalsts, tad sniegsim efektivitātes novērtējumu. Nē, nevarot likt plānā, kamēr efekts nav jau izrēķināts.
Kāpēc beigās viss pazūd un nobrūk? Nav gribas risināt? Tā ir muļķība, nezināšana vai vienkārši shēmotāju ietekme uz politiskajiem lēmumiem?
No visiem jūsu uzskaitītajiem es tomēr dotu priekšroku gribas trūkumam.
Kā tā var būt?
Tas jāprasa cilvēkiem, kuriem pietrukst gribas un vēlmes. Man to nevar pārmest.
Man pēc visas pieredzes ir ļoti grūti noticēt, ka kaut kas varētu kardināli mainīties. Nu, paskatāmies – tie paši deputāti, ministri. Mainām tos spēlētājus vietām, bet kopumā jau nekas nemainās. Neticu, ka tagad pēkšņi būs klikšķis un visi strādās ar pilnu degsmi, neskaitīs ne stundas, ne dienu, ne nakti; ka mēs visi saprotam, ka jālien no tās bedres ārā un nešķirosim darbus, virzīsimies uz priekšu. Tā nav.
Jūs preses konferencē visai asi izteicāties par valsts pārvaldi. Kapēc šis viedoklis nāk tad, kad aizejat? Vai to nevar no iekšienes mainīt – vai ir sajūta, ka jūs samals kā graudu maisu?
Es laikam neko jaunu neizdomāšanu – ir jārunā un jātiekas vismaz to iestāžu vadītājiem, kurām ir savstarpēja sadarbība, lai risinātu valsts kopējos mērķus. Es ļoti gribētu arī Valsts kancelejas aktīvāku sadarbību. Piemēram, par nelaimīgajiem e-veselības projektiem es vērsos VK: savediet mūs kopā! Bija sanāksme gan ar IT, gan VARAM, gan VM, VID, FM – jā, visi atbalsta, bet pēc sarunas tas viss beidzas, neviens tālāk neseko, vai norunātais virzās uz priekšu.
Vai aizejat ar sajūtu, ka esat vīlusies valsts pārvaldē?
Negribētu teikt, ka aizeju ar vilšanos. Ir lietas, ko sasparojoties var darīt – viss tomēr ir atkarīgs no cilvēku galvām, no vēlmes. Bet šis viss [fons] mani ir pasteidzinājis. Jo pēc diviem gadiem man tāpat būtu jāiet prom.
To mēs droši nezinām.
Visticamāk. 90%, ka būtu jāiet.
