Neveiksmju sērija
Ernests zīmē
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Kodoltehnoloģijas sargsuns
Kā Fukušimas avārija mainījusi AES drošības standartus, un kāda loma kodoltehnoloģijām ir Zikas vīrusa apturēšanā?
Aukstā kara gados plaši izplatītās bailes no kodolbriesmām ir gājušas mazumā. Tomēr aizvien dzīvas ir atmiņas par Černobiļas atomelektrostacijas katastrofu 1986. gadā un Fukušimas AES avāriju Japānā pirms pieciem gadiem. Arī Kremļa politika, pēdējā laikā akcentējot savu kodolarsenālu, liek nervozēt. Nesen Latvijā viesojās Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras (International Atomic Energy Agency, SAEA) ģenerāldirektors Jukija Amano (Yukiya Amano), kura organizācijas uzdevums ir veicināt kodoltehnoloģiju drošu izmantošanu.
Kas ir SAEA svarīgākie uzdevumi?
Agrāk tās galveno uzdevumu izteica vārdi «atomi mieram», tagad – «atomi mieram un attīstībai». SAEA ir plaši pazīstama kā «kodoltehnoloģiju sargsuns», kas cenšas novērst atomieroču izplatību. Tomēr ir arī citas aktivitātes, saistītas ar kodoltehnoloģiju izmantošanu veselības aizsardzībā, piemēram, vēža un asinsrites slimību ierobežošanā vai Ebolas vīrusa identificēšanā un Zikas vīrusa iznīcināšanā. To var izmantot pārtikas ražošanā un lauksaimniecībā, lai attīstītu jaunu augu paveidus, kas var pārdzīvot sausumu vai sāļu ūdeni. Ar kodoltehnoloģiju palīdzību varam sekot izmaiņām okeānos un tā palīdzēt aizsargāt vidi.
Kāpēc apmeklējat Latviju?
Latvija ir ļoti svarīga valsts, jo tā kļuvusi par SAEA valdes locekli. Valdē ir 35 no 168 organizācijas dalībvalstīm. Jūsu vēstnieks [Bahtijors Hasans] ir valdes priekšsēdētāja vietnieks un uzņēmies iniciatīvu organizācijas vidējā termiņa stratēģijas izstrādē.
Kodoltehnoloģijas tiek uztvertas ļoti pretrunīgi, piemēram, Vācija nolēmusi atteikties no atomreaktoriem. Kādas ir tendences kodoltehnoloģiju izmantošanā?
Kodoltehnoloģiju izmantošana elektrības ražošanā nozīmīgi pieaugs līdz 2030. gadam, lai gan temps būs lēnāks, nekā prognozējām pirms Fukušimas avārijas. Es ticu, ka kodolenerģijai ir nākotne, un pasaulē tās izmantošana pieaug. Attīstības centrs vairs nav Eiropa vai Ziemeļamerika, bet Āzija. Ķīnai nepieciešama elektrība milzīgam iedzīvotāju skaitam, ar oglēm un koksni nepietiek. Patlaban pasaulē tiek celtas 65 jaunas AES, un daudzas no tām ir Ķīnā. Līdzīga situācija ir Indijā, Dienvidkorejā. Drīz Apvienotie Arābu Emirāti sāks izmantot kodolenerģiju.
Tas ir pārsteidzoši, jo viņiem ir tik daudz naftas.
Nafta nebūs pieejama mūžīgi. Arī Eiropā situācija ir atšķirīga. Vācijas gadījums rada iespaidu, ka visi pakāpeniski atsakās no kodolenerģijas. Taču Apvienotā Karaliste, Francija un Spānija turpina izmantot kodolenerģiju. Austrumeiropā Čehija, Slovēnija, Horvātija un, protams, arī Krievija to izmanto.
Ņemot vērā naftas un gāzes cenu kritumu, kā arī alternatīvo tehnoloģiju – saules vai vēja ģeneratoru – cenu samazinājumu, vai kodolenerģijas cena būs konkurētspējīga?
Tas atkarīgs no konkrētajiem apstākļiem. Saules un vēja enerģija saņem lielas subsīdijas. Kodolenerģijai sākotnējais ieguldījums ir ļoti liels, bet to var izmantot ilgi – 40-50 un vairāk gadu, tāpēc tā kļūst ļoti konkurētspējīga.
Baltijas valstīm bija plāns būvēt kopēju AES Lietuvā. Vai šī būtu piemērota tehnoloģija Baltijas valstīm?
Tā ir jūsu izvēle, taču es nešaubos, ka jums ir cilvēkresursi, lai to darītu.
Šogad pieminam 30 gadus kopš Černobiļas. Ko esam kopš tam iemācījušies?
Drošība ir ļoti svarīga. Pirms pieciem gadiem notika avārija Fukušimā. Avārijas iemesls bija cits nekā Černobiļā – milzīgs cunami, tomēr bija arī cilvēku kļūdas. Svarīgākā – regulators nebija pietiekami spēcīgs un neatkarīgs. Tā ir viena no svarīgākajām mācībām. Es katru gadu apmeklēju 20-30 valstis, cenšos apskatīt to AES. Es redzu atšķirību, kā bija pirms un pēc Fukušimas. Tagad drošības kultūra ir daudz spēcīgāka.
Cik tuvu Japāna ir pilnīgai avārijas seku likvidēšanai?
SAEA palīdz Japānai ar radioaktīvā piesārņojuma likvidēšanu. Ir atcelti daži ierobežojumi atgriezties avārijas skartajās teritorijās. Mazā teritorijā, kur piesārņojuma līmenis ir relatīvi augsts, tas prasīs vairāk laika. Paša reaktora demontāža prasīs vairākus gadu desmitus.
Es iesaku Japānas valdībai izmantot starptautisko sadarbību, jo ne tikai Japānā, bet arī citur pasaulē nav visas nepieciešamās tehnoloģijas. Daudzām AES pienāks demontāžas brīdis, un ir jākrāj pieredze šajā, vissarežģītākajā gadījumā.
Baltkrievija plāno celt AES relatīvi tuvu Latvijas robežai. Ir bažas par drošību. Kā vērtējat šo situāciju?
SAEA loma nav lemt, kam ir taisnība. Mēs varam ieteikt izmantot SAEA standartus, iesaistīties dialogā un būt caurskatāmiem. Es nesen apmeklēju Baltkrieviju, tikos ar prezidentu Lukašenko. Mēs novērtējam faktu, ka Baltkrievija ir uzaicinājusi mūsu misiju, SAEA sūtīs vēl septiņas misijas uz Baltkrieviju. Prezidents Lukašenko apliecināja, ka ir gatavs pilnībā sadarboties.
Krievijā netālu no Sanktpēterburgas ir Černobiļas tipa AES. Vai SAEA ir to izvērtējusi?
Pats to neesmu apmeklējis, bet mūsu drošības misija tur ir bijusi, un mēs esam atzīmējuši gan pozitīvus aspektus, gan iesnieguši rekomendācijas. Krievija ļoti aktīvi interesējas par drošību. Tā ir svarīga kodoltehnoloģiju piegādātāja, ļoti aktīva Eiropā un citās valstīs. Viņi pilnībā apzinās drošības nozīmi.
SAEA ir jāseko līdzi, vai Irāna ievēro vienošanos, kas liedz tai attīstīt kodolieročus. Vai jums ir bijušas problēmas ar inspekciju veikšanu?
Ne tikai Irānā, bet daudzās valstīs mums ir problēmas, bet mēs tās pārvaram un noskaidrojam faktus. Tas ir mūsu uzdevums. Tas nekur nav viegli, bet pie tā esam pieraduši.
Bet kā ir ar Ziemeļkoreju?
Ziemeļkoreja izstājās no SAEA 2009. gadā, kopš tam mums šajā valstī nav inspektoru. Turpinām uzraudzīt stāvokli, izmantojot satelītus. Esam noraizējušies par Ziemeļkorejas aktivitātēm, jo viņi ir izmēģinājuši kodolieročus, bieži veic ballistisko raķešu izmēģinājumus, viņi draud kaimiņvalstīm. Tas ir drauds drošībai Ziemeļaustrumāzijā un arī citos reģionos. Esam gatavi atkal iesaistīties kodolpro-grammas uzraudzībā, ja mūs aicinās.
Pirms kļuvāt par SAEA vadītāju, jūs bijāt speciālists kodolieroču izplatības ierobežošanā. Pēdējā laikā dzird atkārtotus Krievijas paziņojumus par kodolieroču arsenāla stiprināšanu. Ko varētu darīt, lai samazinātu ar kodolieročiem saistīto spriedzi?
Esmu par pasauli, kas brīva no kodolieročiem. Taču SAEA nav organizācija, kas piedalās sarunās par kodolieroču skaita samazināšanu.
Atgriežoties pie kodoltehnoloģiju mierīgās izmantošanas – kā tā palīdz pret Zikas vai Ebolas vīrusu?
Kad iesaistījāmies Ebolas vīrusa savaldīšanā, cilvēki brīnījās – kāds te sakars SAEA? Ideja ir vienkārša. Ar radioaktīvo izotopu palīdzību varam identificēt vīrusu. Tradicionālā metodoloģija vīrusa identificēšanai ir tā kolonijas izaudzēšana barotnē, taču tas prasa četras dienas. Ar kodoltehnoloģiju vīrusu var identificēt četrās stundās. Tam var būt izšķiroša nozīme, lai novērstu slimības izplatīšanos vai sāktu ārstniecības kursu, kas var glābt cilvēka dzīvību.
Ierīce nav ne liela, ne dārga, ne bīstama. Tāpat var identificēt Zikas vīrusu, bet ir arī cita tehnoloģija, kas palīdz cīnīties ar šo slimību. Vīrusu izplata noteiktas sugas odi, un ar mūsu tehnoloģiju tos var sterilizēt, tā samazinot izplatītāju skaitu. Mēs apstarojam vīriešu kārtas odus ar gamma radiāciju un tos izlaižam. Pārojoties ar sieviešu kārtas odiem, tie nerada pēcnācējus. Kombinācijā ar tradicionālām metodēm tā var pakāpeniski samazināt odu populāciju, patlaban notiek šīs metodes pilotprojekts.
Citās jomās šī metode jau ir izmantota. Zanzibārā cece mušas ir pilnībā iznīdētas, tas pats notiek Dienvidāfrikā, Senegālā, Etiopijā. Arī skrūvtārpi Latīņamerikā un ASV dienvidos pilnībā iznīcināti ar šo tehnoloģiju. Notiek pētījumi par malārijas odiem. Šīs tehnoloģijas ir daudzsološas.
Kāpēc viņi aiziet?
Britu The Guardian aicināja atsaukties izstāšanās piekritējus un argumentēt savu viedokli
Par augstāku dzīves līmeni
Denijs Lenkasters (30), Bārnsli
Es gribu stabilu valsti, kurā tiek uzklausīti cilvēki no visām Apvienotās Karalistes grāfistēm, un tām nevajag baroties no dienvidu dzīru paliekām. Kad manai meitai būs bērni, es negribu uztraukties, ka pārapdzīvotības dēļ viņiem nebūs vietas skolā, bet rinda pie ārsta būs ilgāka nekā bērna iznēsāšana.
Mums jājūtas drošiem savā darbā, nevis jābaidās – ja nestrādāsim septiņas dienas nedēļā, desmit stundas dienā, tad vietā itin viegli pieņems kādu ārzemnieku, bet pašus izmetīs bezdarbnieku kaudzē, kas rada slogu ekonomikai.
Mēs, mazie cilvēki, vai pat lielie puiši, kas it kā vada valsti, nespējam pilnā mērā kontrolēt notiekošo. Ja algu samazināšanās ir cena, kas jāmaksā par to, lai padarītu valsti un tās iedzīvotājus izglītotākus un veselākus, tad – lai tā būtu.
Rasisma rēgs ir tālu no īstenības, nevajag to piekarināt, apmelojot cilvēkus, kuriem ikdienā jāizjūt lēmumi, kuru pieņēmēji dzīvo Londonā, tālu no realitātes, un visu laiku tikai nogrūž mēslus lejāk.
Rakstītāji, kuri malko Starbucks espreso savos smalkajos Londonas birojos vai mājās pie dārgiem ozolkoka galdiem klabina Apple Mac datorus, nesaprot, ka izstāšanās atbalstītāji ir gatavi uzrotīt piedurknes un ķerties pie darba, kas padarīs šo valsti diženu.
Sajust, ka balsij ir nozīme
Fiona (52), garīgās veselības aprūpes māsa, Dārbi
Balsoju par aiziešanu, lai atgūtu varu, lai sajustu, ka mana balss tiek uzklausīta un var ietekmēt pārmaiņas. Tas ir atgādinājums, ka esam demokrātija.
Valsts vadītāji nav uzrunājuši mazturīgos, tā vietā izvēloties atbalstīt turīgos. Kad 2014. gadā ierados Londonā, nemanīju nekādu krīzi. Galvaspilsēta ir atsvešinājusies no valsts, tas ir vienkārši piedauzīgi.
30 gadus strādāju garīgās veselības aprūpē. Šajā laikā esmu novērojusi, kā sabiedrības problēmas atspoguļojas cilvēkos. Galvenā problēma – nošķirtības sajūta, piederības trūkums. Cik daudz enerģijas un finansiālā atbalsta saņem ES pilsoņi, kuri nonākuši grūtībās, kamēr mūsu paši cilvēki tiek ignorēti?
Šī ir iespēja. Ja cilvēki neuztvers to kā zaudējumu, mēs varam radīt pārmaiņas visiem. Šo izvēli izdarīja cilvēki, kuri patiešām dzīvo ikdienas dzīvi. Tie, kuri tagad ir sarūgtināti, – kāpēc tad jūs nepiedalījāties kampaņā, nemudinājāt balsot? Visi tie ļaudis, kas uzskatīja, ka tas nekad nenotiks… viņi parādīja savu iedomību.
Nabadzība tagad ir grēks
Anguss (52), Noridža
Priekšniekiem ļoti patīk ārzemju strādnieki. Viņi nav arodbiedrībās, viņi ir lēti un pakļaujami. Briti, kuri šos darbus darīja pirms viņiem, nav pārgājuši uz universitātēm, viņi ir kļuvuši par bezdarbniekiem vai vēl sliktāk.
Vienkāršo cilvēku upurēšanās ļāva Lielbritānijai pēc Otrā pasaules kara kļūt par sociālistisku zemi. Labklājības valsts bija viņu atalgojums. Bet tagad nabadzība ir grēks, un mums par to uzbrūk no visām pusēm. Tāpēc tas savā ziņā bija arī protesta – «ejiet ka ieskrieties» – balsojums.
ES ir upurējusi saliedētību, lai izplestos. Angela Merkele izlēma Vācijā ielaist miljonu migrantu, pārkāpjot ES likumus un nekonsultējoties ar Bundestāgu. Vācija sagrāva Grieķiju un nu piedāvā Turcijai paātrinātas sarunas, lai ļautu iestāties ES. Viņi ne ar vienu nekonsultējas. Tā vairs nav savienība.
Lielbritānija šķita iestrēgusi ES nomalē. Netiek plānots izveidot Eiropu ar vienādiem nodokļiem un minimālo algu, tāpēc cilvēku kustība negatīvi ietekmē valstis ar labākiem nosacījumiem. ES ir ļoti sarežģīti saprast. Kurp tā virzās? Tā nav padarījusi sevi caurskatāmu, vienkāršu un atbildīgu. Tā tikai dragā uz priekšu.
Es biju par ES, jo man šķita, ka eiropieši dzīvo labāk par mums, taču zaudēju šīs ilūzijas, kad savienība paplašinājās, iekļaujot Rumāniju un tamlīdzīgas valstis. Neredzu, kā mums nāk par labu savienība ar caurkritušām valstīm.
Tagad esmu priecīgs, bet arī satraucos – ja Skotija referendumā nobalsos par aiziešanu no Lielbritānijas, tad Anglija un Velsa uz veselu gadsimtu iestrēgs toriju vadītā ellē. Es gan ticu, ka Skotijai ir tiesības kļūt par patstāvīgu valsti.
Iespēja sāpināt valdību un bankas
Kerija (51), Eseksa
Es gribu redzēt tādas ekonomiskas reformas, kas neliek viena cilvēka bagātībai nākt no citu parādiem, kas atalgo cilvēkus par padarīto, nevis izspiež naudu no citiem ar īres vai sodu palīdzību.
Es gribu ekonomiku ar patiesu izaugsmi, kas potenciāli nozīmētu visas banku sistēmas pārveidošanu. Es gribu, lai bankām tiek atņemta spēja radīt naudu, lai tā nonāk centrālās valdības rokās, taču tādas valdības, kas tiektos pārstāvēt pilsoņus, nevis kontrolēt viņus.
Politiski es gribu redzēt Briseles un Vestminsteras pārveidošanu, lai iedomīgie politiķi un ierēdņi sāktu kalpot sabiedrības vajadzībām, nevis pārdotos kā prostitūtas savtīgu interešu grupām. Ar laiku, atbilstošos apstākļos, es gribu redzēt Lielbritānijas atgriešanos ES ar tālredzīgākiem un ideoloģiski motivētiem pārstāvjiem, kuri jūt atbildību tautas priekšā. Eiropa varētu būt fantastiska politiska struktūra, kas veicinātu izaugsmi un apmierinātu iedzīvotāju vajadzības, taču pašreizējais politiskais klimats to nepieļauj.
Mūsu pašu un visas Eiropas politiķi, kas apgalvo, ka pilsoņi nav gana «izglītoti», lai viņiem ļautu par sevi lemt, atklāj savu augstprātību. Šajā ziņā pirmais ir Žans Klods Junkers. Man ir ļoti žēl, ka aizejam no ES, taču gan ES, gan arī Lielbritānijas pārvaldei ir nepieciešamas fundamentālas pārmaiņas, lai uzlabotu pilsoņu dzīvi, nevis tikai krātu parādus, uzturot caurkritušo politisko un ekonomisko sistēmu.
Imigrācija nebūtu tik liela problēma, ja Lielbritānija celtu mājas un veidotu infrastruktūru, taču politiķi apzināti rada to deficītu. Piemēram, nekustamo īpašumu tirgū namsaimniekiem tiek atļauts pārvērst mūs visus par īrniekiem, kamēr imigrācija tikai veicina pieprasījumu un ceļ cenas, padarot mūs ar katru gadu nabagākus. Notiek virzība atpakaļ pie 19. gadsimta verdzības. Lai arī es zinu, ka patiesībā cilvēkus zemē negrūž valdība un Anglijas Banka, šāds balsojums bija vienīgā iespēja viņus patiešām sāpināt.
Atgūt varu no birokrātiem
Garijs (55), Londona
Mans balsojums pilnībā bija par patstāvību, spēju pašiem pieņemt lēmumus un neļaut, lai mūs vada neievēlēti, neredzami Briseles birokrāti – nepieļaut, ka mūs sasietām rokām ved aizvien ciešākā politiskā savienībā un Eiropas supervalstī, par ko neviens nekad nav prasījis manu viedokli.
Tas bija arī balsojums pret nekontrolētu migrāciju, bet nekādā gadījumā par ekonomiku. Ja arī ekonomika sagrīļosies, mēs vismaz esam atguvuši varu pār savu valsti un varēsim pieņemt lēmumus, lai rīkotos paši un nostatītu to uz kājām. Neatkarīgā Lielbritānijā, kas tirgojas un mierīgi sadzīvo ar Eiropas kaimiņiem, nevis tiek viņu vadīta. Tādā Lielbritānijā, kas uzklausa vienkāršo cilvēku vajadzības un viedokļus, ne tikai Londonas baltās, liberālās vidusšķiras elites domas.
Kā vecākās iedzīvotāju daļas pārstāvis es arī jūtu dusmas par pašreizējo ES atbalstītāju diskriminējošo uzskatu, ka mans balsojums par izstāšanos kaut kādā ziņā ir egoistisks un mazāk vērtīgs nekā jauniešu balss, ka man būtu vajadzējis domāt par viņu nākotni. Es arī domāju par viņu nākotni, taču redzu to citādu; tādu, kas pavadīta brīvā, neatkarīgā valstī ar spēju pašiem lemt. Esmu nostrādājis pāri par 40 gadiem, iemaksājis šajā sabiedrībā vairāk par jebkuru jaunieti un tāpēc man ir vairāk, ko zaudēt. Manam viedoklim ir lielāks svars.
Lielbritānijas ražošanas atbalstam
Džejs (24), Devona
Balsoju Lielbritānijas zvejas nozares atbalstam, jo britu zvejniekiem ir atvēlēti tikai 30% no zvejas kvotas mūsu pašu teritoriālajos ūdeņos. Cerams, ka visas britu darbavietas, nozares un varbūt arī uzņēmumi tagad beigs importēt pārtiku un preces, kuras iegādājamas arī šeit, tādējādi atbalstot Lielbritānijas ražošanu un radot jaunas darbavietas. Varbūt ar laiku mēs atkal sāksim ražot pasaules klases automašīnas un iekārtas, jo tas viss ir aizgājis pilnīgā grīstē, kopš pievienošanās ES ar tās likumiem un regulām.
ES brūk kopā. Eiro vērtība gāžas, un visa ES rāpo atpakaļgaitā, kamēr pārējā pasaule to apsteidz.
Es neesmu nacistisks rasists, un man nav nekādu iebildumu pret imigrāciju vai brīvu cilvēku kustību. Taču man ir iebildumi, ka imigranti var saņemt bērnu pabalstu par bērniem, kuri nedzīvo Lielbritānijā.
Neviens no maniem draugiem vai kolēģiem nenožēlo lēmumu, šeit priecājas visi. Mēs zinājām, ka mārciņas vērtība īslaicīgi kritīsies, un zinājām, ka tāpat būs ar eiro. Es arī zinu, ka mārciņa atgūs iepriekšējo vērtību, pat vēl vairāk. Neesmu pārliecināts, vai atgūsies eiro. Varbūt mēs nemaz nebijām stiprāki Eiropā, bet tikai Eiropa bija stiprāka ar mums.
Es ceru, ka panākumi nāks darbaļaudīm un britu uzņēmumiem, ne tikai starptautiskajām korporācijām, miljonāriem un augstākajai šķirai, kas visu naudu iegūst no investīciju bankām.
Lielbritānijai klāsies ļoti labi bez ES
Sallija (34), pamatskolas skolotāja Londonā
No rīta, ieraugot reakcijas Facebook, manas kājas mazliet saļodzījās. Aptuveni 98% no maniem Facebook draugiem bija pārliecinoši par palikšanu. Arī visi mani kolēģi šķita nobalsojuši par palikšanu, tāpēc par savu balsi neesmu teikusi. Facebook vēl neesmu to atklājusi un nezinu, vai to darīšu, jo man tad vajadzēs saņemt krietnu dusmu devu.
Lielākā ilgtermiņā ES nevarēs izdzīvot, un Lielbritānijai klāsies ļoti labi ārpus tās. Paredzu, ka vairākās valstīs sāksies tautas kustības pret ES. Tā varētu kļūt par vieglu mērķi cilvēku neapmierinātībai.
Esmu Zaļās partijas biedre. Manuprāt, leiboristiem nākamajās vispārējās vēlēšanās ir labas izredzes, un, cerams, viņi varēs ieviest proporcionālu reprezentāciju, lai radītu progresīvu koalīcijas valdību, kas šajā valstī ir iespējama.
Lai pieredzētu ES sabrukumu
Toms (23), Glāzgova
Ļoti gribu pieredzēt ES sabrukumu. Nācijvalstīm ir jāatbrīvojas no brīvprātīgajām važām, kuras mums piedāvā ciniski, maldinoši, antidemokrātiski, ņirdzoši, ar varu apsēsti cilvēki. Es balsoju par izstāšanos, jo Eiropas reformēšanai ir gandrīz nepārvarami šķēršļi.
Sākotnējais trieciens ekonomikai būs sāpīgs. Es ceru, ka tas pāries, cilvēkiem pamazām aptverot patiesībā notiekošo. Tirdzniecība neapstāsies, barjeras neuzradīsies, strādīgie eiropieši netiks deportēti.
Arī ceru, ka Lielbritānijas iedzīvotāji šos pārbaudījumus sagaidīs vienoti un atteiksies no vēlmes prasīt aizvien jaunus referendumus par izlemtiem jautājumiem. ES ir paradusi likt visiem balsot no jauna, ne mēs.
Politiķiem jāliek būt atbildīgiem
Džeina (19), Londonas ziemeļi
Esmu sociāliste un ticu demokrātijai. Mans galvenais neapmierinātības objekts bija slepenās Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības sarunas, un es baidījos arī par mūsu veselības sistēmu.
Mums jāliek politiķiem kļūt atbildīgiem un vajadzības gadījumā jāizbalso viņi no amatiem. Nu mēs paši varam izvēlēties, kā tērēt savas valsts naudu, nevis saņemt to kabatas naudā kā bērni. Varam izlemt, ar ko gribam tirgoties, un sarunu ceļā vienoties par tirdzniecības nosacījumiem. Varēsim arī paturēt savas valsts nozares, nevis piespiedu kārtā tās privatizēt, un pēc vēlēšanās varēsim no jauna nacionalizēt citas nozares, kas ES nebūtu atļauts.
Man nepatika, ka palikšanas atbalstītāji nemitīgi mēģināja radīt iespaidu, ka ikviens, kurš viņiem nepiekrīt, ir galēji labējs fanātiķis. Es ticu, ka valstīm pašām jānosaka savs liktenis un vienmēr esmu atbalstījusi to vēlmi iegūt neatkarību saviem iedzīvotājiem. Kāpēc mūs uzskata par fanātiķiem vai rasistiem tāpēc vien, ka vēlamies paši lemt par savu valsti?
Neatkarīgi no lēmuma ilgtermiņa sekām mūsu valstij es ticu brīvībai un pašnoteikšanās tiesībām. Ceru, ka varēsim pārvarēt mūsu atšķirības. Tieši mēs izlemsim, par kādu valsti vēlamies kļūt, un panākumus vai izgāšanos tad noteiks mūsu pašu, visas tautas pūliņi.
Zaudētā māsa
Lielbritānijas pilsoņu lēmums izstāties no Eiropas Savienības izraisījis politisku krīzi. Britiem jāmeklē jauns premjers, bet Eiropai – atbilde uz jautājumu, kas tālāk?
Trīs nedēļas pirms lielā sprādziena Lielbritānijas tieslietu ministrs Maikls Gouvs stāvēja uz jumta terases Londonas Īstendā un klāstīja, cik ļoti mīl Eiropu. Ak, vācu mūzika, itāļu ēdieni, franču joie de vivre jeb dzīvesprieks! Ir tikai viena lieta, kas viņam netīk, – Eiropas Savienība. Gouvs, kas ir tuvs premjera Deivida Kamerona draugs un viens no vadošajiem Brexit kampaņas līderiem, 28 valstu savienību raksturo kā «traģēdiju, kas iznīcina darbavietas un veicina postu». Gouvs jau gadiem ir cīnījies par Lielbritānijas izstāšanos no ES. Tagad beidzot viņš sasniedzis savu mērķi, jo 52% referenduma dalībnieku 23. jūnijā atbalstīja aiziešanu.
Gouvs un citi Brexit atbalstītāji bija ekstāzē. Jau neilgi pēc pulksten četriem piektdienas rītā eiroskeptiskās Apvienotās Karalistes neatkarības partijas UKIP līderis Naidžels Faradžs stājās telekameru priekšā un nosauca balsojumu par «īstās tautas uzvaru, vienkāršo cilvēku uzvaru un krietno cilvēku uzvaru». Viņš arī pieprasīja tūlītēju premjera Kamerona demisiju.
Tikai dažas minūtes vēlāk britu mārciņas kurss pret dolāru nokrita līdz zemākajam līmenim, kāds pēdējoreiz piedzīvots 1985. gadā.
Skotija, Ziemeļīrija un Londona bija pārliecinoši nobalsojusi par palikšanu ES, taču tas neatsvēra pārējās Lielbritānijas skaidro izvēli un pulksten 5.50 pēc vietējā laika raidsabiedrība BBC deklarēja: Brexit ir realitāte.
Ietekmīgs Leiboristu partijas parlamentārietis Kīts Vazs referenduma iznākumu nosauca par katastrofu. Drīz pēc tam Eiropas Parlamenta prezidents Martins Šulcs atzina, ka sākusies «īsta krīze». Arī BBC žurnālisti nespēja noslēpt savu apmulsumu, stāstot, ka nebija gatavojušies komentēt šādu rezultātu. Lielbritānija kļūs par pirmo valsti, kas izstāsies no Eiropas Savienības.
Melnā ceturtdiena
Šis 23. jūnijs Eiropas vēsturē ieies kā Melnā ceturtdiena – datums, kad nostalģija uzvarēja saprātu. Pretēji parlamentāriešu vairākuma rekomendācijām, par spīti padomiem, ko devuši ekonomisti, akadēmiķi, draugi un sabiedrotie pasaulē, briti nobalsoja par aiziešanu no ES. Savukārt Eiropai tas ir ļaunākais scenārijs pēdējo laiku vēsturē, un šīs politiskās traģēdijas mērogs tālu pārsniedz kontinentas robežas. Rūgtā patiesība ir tāda, ka ES pašreizējā veidolā nespēja iedvesmot britus. Un tā ir svarīgākā šī referenduma mācība.
Tagad Eiropai jāfokusējas uz to, lai sāpīgajā šķiršanās fāzē iespējami mazinātu zaudējumus.
Ekonomisks un politisks negaiss plosīs arī pašu Lielbritāniju, jo situāciju vēl vairāk sarežģī premjera Kamerona lēmums atkāpties no amata, ļaujot jauno valdības vadītāju izvēlēties Konservatīvās partijas konferencē rudenī.
23. jūnijs kļuvis par dienu, kad tika iedragāta ideja par integrētu kontinentu un pēc iespējas ciešāku savienību. Neviens tagad nespēj pateikt, kas sekos tālāk. Skaidrs ir vienīgi tas, ka Brexit kampaņas vadītāju solījumi mazināt imigrāciju, attīstīt jaunus tirdzniecības sakarus ar Indiju un Ķīnu un kopumā sākt jaunu, drošāku un pārtikušāku dzīvi, pilnīgi noteikti nepiepildīsies. Vismaz ne nākamajos piecos vai desmit gados.
Redzot kritumu finanšu tirgos un bailēs no tālāka haosa, atsevišķi Brexit līderi jau ieslēguši atpakaļgaitu, atsakoties no lozungiem, kurus vicināja dažas dienas iepriekš. «Kampaņas laikā tika paustas dažādas lietas, kuras mums vajadzētu vēlreiz pārdomāt,» BBC teicis bijušais aizsardzības ministrs Laiems Fokss. Viens no skaļākajiem solījumiem bija par 350 miljonu mārciņu ietaupījumu ik nedēļu. Bijušais Londonas mērs un redzamākā Brexit kampaņas seja Boriss Džonsons pirms referenduma ceļoja pa valsti ar autobusu, uz kura sāniem rakstīts: «Mēs katru nedēļu pārskaitām 350 miljonus mārciņu Eiropas Savienībai. Labāk tā vietā finansēsim Nacionālo Veselības dienestu!»
Bija pagājušas tikai dažas stundas pēc referenduma rezultātu paziņošanas, ko UKIP līderis Faradžs pasludināja par jaunu Lielbritānijas «neatkarības dienu», kad viņš atzina – 350 miljoni esot bijusi «kļūda». Patiesībā tas nav nekāds pārsteigums, jo šis skaitlis neizturēja kritiku jau kampaņas laikā – piesaucot lielo summu, Brexit aktīvisti ignorēja Lielbritānijai piešķirtās atlaides un to, ka daļa samaksātā atgriežas Valstī kā subsīdijas lauksaimniekiem un trūcīgākajiem reģioniem. Fiskālo pētījumu institūts aprēķināja, ka patiesā summa ir aptuveni 150 miljoni mārciņu.
Lielākā daļa ES oponentu izlikās neredzam Brexit gaidāmās sekas. Tagad ļoti ticams kļuvis atkārtots Skotijas referendums par atdalīšanos no Apvienotās Karalistes, un šoreiz aptaujas prognozē pozitīvu iznākumu. Skotijas Tautas partijas līdere un Skotijas valdības vadītāja Nikola Stērdžena Brexit balsojumu nosaukusi par demokrātisku varmācību. Apdraudēts varētu būt arī miers Ziemeļīrijā, ja dienvidu robeža ar Īriju tiktu slēgta kā ES ārējā demarkācijas līnija. Izskanējuši aicinājumi īriem apvienoties.
Skaidrs, ka priekšā ir smagi gadi. Sarunas par Lielbritānijas izstāšanos sāksies tikai tad, kad valsts savu nodomu pamest savienību izteiks oficiālā iesniegumā Eiropas Padomei – to paredz Lisabonas līguma 50. pants, kas vēl nekad nav ticis piemērots. Premjers Kamerons paziņojis, ka viņš šo soli nespers – tas esot jādara viņa pēctecim. «Nedomāju, ka man jābūt tam kapteinim, kas ved mūsu valsti uz nākamo mērķi,» viņš sacīja savā atkāpšanās runā.
Brexit kampaņas līderi tagad uzskata, ka steigai nav pamata un vispirms neformāli jāvienojas ar ES par tālāko sadarbības modeli. ES ir gluži citās domās. Vācijas, Francijas un Itālijas līderi jau stingri paziņojuši, ka nekādu neformālu sarunu nebūs, iekams Lielbritānija neiesniegs oficiālu izstāšanās pieteikumu, un mudināja nekavēties.
Kad iesniegums beidzot būs galdā, Lielbritānijai un ES tiek doti divi gadi, lai vienotos par šķiršanās principiem. Šo termiņu iespējams pagarināt, ja to vienbalsīgi atbalsta visas ES dalībvalstis.
Kā šķiršanās ietekmēs tirdzniecības sakarus? Kas notiks ar aptuveni trim miljoniem citu ES valstu pilsoņu, kas dzīvo Lielbritānijā? Un vairāk nekā miljonu britu, kas dzīvo kontinentā? Konstitucionālie eksperti lēš, ka sarunas var ieilgt pat līdz desmit gadiem.
Premjeram Kameronam Brexit ir politiska un personiska katastrofa. Neviens cits britu politiķis savu likteni nav saistījis tik cieši ar referenduma rezultātiem.
Apsolot referendumu, viņa galvenais nodoms bija pielikt punktu jau gadiem ilgajai eiroskeptiskajai spriedzei savā Konservatīvajā partijā, taču, pašam negribot, tagad kļuvis par izstāšanās vaininieku. Viņš paliks vēsturē kā britu premjers, ka izveda savu valsti no ES, riskējot ar labklājību, darbavietām un drošību.
Ļoti iespējams, ka Deivida Kamerona pēctecis būs Boriss Džonsons. Viņš tiek uzskatīts par gudru, nepiekāpīgu un ambiciozu politiķi. Arī neprognozējamu.
Pēc Brexit uzvaras ieturējis vairāk nekā divas dienas ilgu klusuma pauzi, Džonsons svētdien publicēja rakstu, kurā skaidroja: Lielbritānija vienmēr paliks daļa no Eiropas, tikai atbrīvosies no necaurskatāmās ES likumu sistēmas. «Briti joprojām varēs doties uz Eiropu, strādāt, ceļot, mācīties, iegādāties mājokļus un apmesties uz dzīvi», bet vienlaikus Lielbritānija ieviesīs imigrācijas kontroli no pārējās Eiropas, viņš solīja. ES diplomāti šo Džonsona vīziju jau nosaukuši par tukšu sapņošanu – briti nevarēs piekļūt ES vienotajam tirgum, ja nepakļausies tā noteikumiem, ieskaitot brīvu darbaspēka kustību. Turklāt maksa par to varētu līdzināties summai, ko Lielbritānija līdz šim atstāja ES budžetā, tātad nekādi ietaupījumi nav gaidāmi.
Arī jauna iespēja Eiropai
Britu balsojums ir arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles sakāve. Jo reti kurš cits politiķis bija tik aktīvi iesaistījies britu pārliecināšanā nepamest ES. Dienu pēc referenduma Merkele atzina, ka referenduma iznākumu Eiropa uzņem ar dziļu nožēlu. «Nav jēgas izlikties: šodien Eiropa ir nonākusi lūzuma punktā, Eiropas vienotības process piedzīvo izšķirošu brīdi.»
Brexit mainījis arī Vācijas politisko ainu. Merkeles kristīgo demokrātu sabiedrotās Bavārijas partijas CSU līderis Horsts Zēhofers tagad rosina ieviest referendumus visā Vācijā. «Pilsoņu līdzdalība ir modernās politikas būtība. Nevar teikt – mēs atbalstām plebiscītus, bet tikai tad, ja tauta balso, kā mēs gribam. Ja tu piedzīvo zaudējumu, tātad tava politika ir bijusi slikta vai arī neesi pietiekami to izskaidrojis.»
Melnās ceturtdienas balsojums aktivizējis ES oponentus arī citās dalībvalstīs. Nīderlandē referendumu vēlas puse elektorāta. Ja tāds notiktu šodien, vairākums tomēr atbalstītu palikšanu ES, liecina aptaujas. Tiesa, pārsvars ir niecīgs. Līdzīga situācija ir Dānijā. Savukārt Zviedrijā palikšanu ES atbalstītu tikai 32%. Mudinājumi rīkot referendumu skan arī Francijā – gan no galēji labējiem, gan galēji kreisiem politiķiem. Pat Itālijā, kas ir viena no sešām ES dibinātājvalstīm, gandrīz pusei aptaujāto ir negatīva noskaņota pret ES.
Paredzams, ka nākamie mēneši Eiropas ekonomikai būs ļoti smagi. Eiropas Centrālās bankas un nacionālo banku ārkārtas pasākumi, visticamāk, spēs novērst spekulāciju izraisītu sabrukumu, taču pilnībā to izslēgt nevar. Daudz nepatīkamākas sekas gaida finanšu industriju ilgākā termiņā. Pēc vienotā tirgus ieviešanas investori un finanšu institūcijas no visas pasaules izvēlējās Londonu kā tiltu uz plašāko ES tirgu. Pasaulē nav citas valsts, kurā finanšu pakalpojumi aizņem tik lielu eksporta daļu kā Lielbritānijai. Trešdaļa no šī apjoma nonāk ES. Maz ticams, ka Eiropas Centrāla banka ļaus Londonai turpināt tik vērienīgu tirgošanos eiro valūtā. Pašlaik šādu finanšu darījumu apjomi ir vidēji 750 miljardi eiro dienā. Konsultāciju firma PwC lēš, ka Brexit dēļ britu finanšu sektorā var tikt zaudētas no 70 000 līdz 100 000 darbavietu.
Līdz ar Lielbritānijas aiziešanu ES zaudē dalībvalsti, kas ir otrā lielākā ekonomika savienībā un trešā lielākā pēc iedzīvotāju skaita. Turklāt tai ir bijusi milzīga ietekme kontinenta politiskajā, kultūras un ekonomikas dzīvē. Tagad Eiropas un Britu salu attiecībās draud iestāties ledus laikmets.
Britu lēmums uz vairākiem gadiem var novājināt arī ES, jo valstu vadītājiem un diplomātiem būs jāatvēl daudz laika un enerģijas, lai apspriestu izstāšanās detaļas un jaunu sadarbības modeli. Turklāt Brexit dod signālu, ka Eiropa ir iedragāta un nespēj saglabāt vienotību tik riskantā laikā, kad tādi autokrāti kā Krievijas prezidents Vladimirs Putins un Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans spēlē savu cinisko spēli.
No otras puses, ES ir radusies iespēja atjaunoties. Piemēram, Itālijas premjers Mateo Renci biznesa laikrakstā Il Sole 24 Ore svētdien publicētā viedokļu rakstā nosauca britu balsojumu par «interesantu iespēju restartēt Eiropas projektu». Viņš iesaka – ir laiks 27 atlikušo valstu blokam koncentrēties uz ekonomisku izaugsmi un jaunu darbavietu radīšanu, noliekot malā rūpes par parādu samazināšanu. «Savienībai jāatgūst sava identitāte.» Taupības politika, pēc itāļu premjera domām, «nākotni padarījusi par draudu» un ļāvusi vaļu bailēm.
«Šis balsojums ir brutāls trieciens – tagad visa pasaule bažījas par jaunu populisma vilni,» tā referendumu komentē Francijas ārlietu ministrs Žans Marks Ero. «Mums ir jārīkojas ātri un jāapliecina, ka esam sadzirdējuši tautas balsi.»
Par to, ka bezrūpību nedrīkst atļauties arī vācieši, atgādina kancleres Merkeles sabiedrotais un Vācijas parlamenta Ārlietu komitejas vadītājs Norberts Rētgens. Jo vairāk tāpēc, ka nākamgad gaidāmas parlamenta vēlēšanas. Viņaprāt, galvenā šī referenduma mācība – proeiropeiski noskaņotajiem politiķiem ir daudz pārliecinošāk jāskaidro sava nostāja, ja viņi tiešām vēlas saglabāt vēlētāju atbalstu. «Ja mēs turpināsim tāpat kā līdz šim, erozija ies plašumā.»
Kā «tulkot» Brexit?
Ekspertu viedokļus apkopo izdevums Politico
Ričards Hāss, Council on Foreign Relations prezidents (ASV)
Apvienotā Karaliste sabruks
Tirgi atkopsies, taču mārciņas vājināšanās pasliktinās ekonomiku Japānā, Eiropā. Ja ietekme sasniegs ASV, tas kaitēs Klintones izredzēm uzvarēt Trampu. Piecu gadu laikā Apvienotā Karaliste vairs nepastāvēs. Skotija būs ieguvusi neatkarību un palikusi ES. Vairākas citas valstis būs pametušas ES, kuras kodolu veidos eirozonas dalībnieces.
Daniela Pletka, American Enterprise Institute viceprezidente (ASV)
1933. gads var atkārtoties
Lielbritānijas vienotība ir apdraudēta. Citas ES valstis var sekot Brexit piemēram. Taču var izrādīties pretēji – ES beidz visus pamācīt un kļūst tikai par vienoto tirgu, kā bija iecerējuši tās pamatlicēji. Ja ES atzīs, ka bēgļu plūdi nokaitinājuši pilsoņus, tā beidzot meklēs risinājumus Sīrijas murgam. Populisms pasaulē pieaug, taču tas barojas no reālām problēmām. Ja valdības tām pievērsīsies, Brexit būs kalpojis kā modinātājzvans. Pretējā gadījumā Eiropā var atkārtoties 1933. gads.
Deniss Ross, Washington Institute padomnieks (ASV)
ES plaisas var stiprināt NATO
Bailes par Brexit izraisītu ekonomikas lejupslīdi ir pārspīlētas. Arī Putins un citi, kas cer uz Eiropas vājināšanos, lai nesteidzas ar nekrologiem – ES plaisas var sekmēt NATO nostiprināšanos.
Stefans Sestanovičs, Kolumbijas Universitātes profesors (ASV)
Par valsti!
Brexit vēsts ir būtībā vienkārša: par valsti! Vēl labāk, autokrātiju. Putins ir Brexit uzvarētājs, jo balsojums apstiprina viņa pārliecību – hiperplurālā, uz likumiem balstītā, postsuverēnā politika ir lemta sakāvei, jo kļūst par ķīlnieci interešu grupām un nonāk strupceļā, turklāt negūst tautas atbalstu. To pašu secinās arī Ķīna.
Jozefs Jofe, Die Zeit redaktors (Vācija)
Sliktāk nekā Hitlers?
Nācija, kas 400 gadus noteikusi Eiropas likteni, var kļūt līdzīga nomaļai Austrijai, kādreiz varenās Habsburgu impērijas atliekai. Kopš vācieši deva varu Hilteram, demokrātisks elektorāts nekad vēl nav radījis tik milzīgu ļaunumu valsts nākotnei. Patiesībā šobrīd ir pat sliktāk – vācieši pirka kaķi maisā, briti izvēlējās pašiznīcināties, skaidri apzinoties sekas.
Ivans Krastevs, Center for Liberal Strategies vadītājs (Bulgārija)
Elites zaudē Eiropu
Vēsturiskajā nozīmīgumā britu lēmums salīdzināms tikai ar Vācijas atkalapvienošanos pēc aukstā kara. Vienīgi virziens ir pretējs. Eiropas vēstures posms, kas sākās 1945. gadā, tagad ir beidzies. Viens ir skaidrs: elites vairs nekontrolē lēmumus. Brexit izraisītā panika pastiprinās Eiropas renacionalizāciju. Ksenofobija kļūs par uzvarošo kārti politikā.
Brexit šoks. Kas tālāk?
Kad briti izstāsies?
Referendums juridiski nav saistošs – izstāšanos oficiāli var sākt tikai britu valdība, iesniedzot pieteikumu saskaņā ar Lisabonas līguma 50. pantu. Tas atvēl divus gadus izstāšanās sarunām. Termiņu var pagarināt, ja neviena dalībvalsts neiebilst. Premjers Kamerons negrasās iesniegt pieteikumu, jo paziņojis par demisiju, bet jauns valdības vadītājs gaidāms tikai rudenī. Izskan spekulācijas, ka valdība varētu arī neiesniegt oficiālu pieteikumu. ES vadītāji aicina nevilcināties, jo Eiropa gaida skaidrību un gatava sarunām tikai pēc oficiāla iesnieguma.
Kā reaģē ekonomika?
Referenduma iznākums nekavējoties izraisīja vētru finanšu tirgos – lielāko vērtības zudumu pēdējo 30 gadu laikā piedzīvoja britu mārciņa, nokrita eiro kurss. Dow Jones indekss uzrādīja 1,5 triljonu mārciņu zaudējumu akciju vērtībai biržās – pat lielāku vienas dienas kritumu, nekā 2008. gadā izraisīja Lehman Brothers krahs. Starp lielākajiem zaudētājiem ir britu bankas, lidsabiedrības, nekustamo īpašumu kompānijas. Pazemināts arī Lielbritānijas kredītreitings. Tirgi gaida tālākos politiskos lēmumus gan Lielbritānijā, gan ES.
Vai Lielbritānija var sašķelties?
Vislielāko neapmierinātību ar rezultātu pauž Skotija, kas ar lielu pārsvaru atbalstīja palikšanu ES un tagad pieļauj atkārtota neatkarības referenduma sarīkošanu, lai izstātos no Apvienotās Karalistes un paliktu Eiropā. Sabiedrībā valda pamatīga spriedze, jo par un pret balsotāju skaits bija līdzīgs. Pēc rezultātu paziņošanas dažu dienu laikā aptuveni četri miljoni cilvēku parakstīja petīciju, pieprasot atkārtotu referendumu, ja lēmums pieņemts ar mazāk nekā 60% atbalstu. Premjers šādu pārbalsošanu gan noraidījis.
Kas mainās imigrantu dzīvē?
Juridiski – nekas, jo Lielbritānija joprojām ir ES dalībvalsts un paliks tāda vēl visā izstāšanās procesa laikā. Turklāt ir ticams, ka britiem būs jāpatur brīva darbaspēka kustība arī pēc izstāšanās, ja viņi vēlēsies saglabāt piekļuvi brīvajam ES tirgum. Tomēr no imigrācijas pretiniekiem jau piedzīvoti agresīvi izlēcieni, mudinot iebraucējus doties prom, un viesstrādnieku kopienās ir bažas par nākotni.
Kāda ir Latvijas pozīcija?
Visas augstākās amatpersonas pauž nožēlu par referenduma iznākumu, taču apliecina, ka Lielbritānija paliks labs sadarbības partneris. Galvenais uzdevums valdībai būšot aizstāvēt Latvijas uzņēmēju un izceļojušo pilsoņu tiesības Lielbritānijā pēc izstāšanās. Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs aicinājis neļauties panikai un pievienojies balsīm, kas mudina britus nekavēties ar oficiālo iesniegumu, vienlaikus atzīstot – referendums ir modinātājzvans Briselei un dalībvalstīm, ka «jāpārskata atsevišķi sadarbības pamata principi».
Referenduma rezultāti
«Negribu atkārtot Seiles likteni»
Jaunā ministre Anda Čakša nosauc galvenos darbus un atzīst – bez papildu finansējuma veselības reforma nav iespējama
Pāris dienās kopš Gunta Belēviča (ZZS) pēkšņās demisijas un tikpat zibenīgi atrastās pēcteces apstiprināšanas amatā Veselības ministrijā nekas daudz nav mainījies. Ķīpām ziedu pušķi un biroja tāfele, kas pēc jaunās ministres Andas Čakšas lūguma ienesta ministres kabinetā. Pārējais palicis, kā bijis, arī pelēkos toņos ieturētā glezna virs ministra darbavietas. Šo mākslas darbu savulaik izvēlējies tagad melos pieķertais un demisionējušais Belēvičs, kurš pazīstams arī kā kaislīgs mākslas kolekcionārs.
Piedāvājums uzņemties veselības nozares vadību, pēc pašas teiktā, Čakšai bijis negaidīts, taču šoreiz piekritusi – ar otro piegājienu. Pirmo reizi uzrunāta vēl Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdības beigu posmā, pāris mēnešus pirms 12. Saeimas vēlēšanām. Toreiz atteikusi. «Vēl nejutos tam gatava. Ne kā personība, ne arī zināšanu jomā,» saka Čakša, skaidrojot, ka pēc darba Bērnu slimnīcas un Stradiņu klīnikas valdē tagad «jūtos gatava darīt sistēmiskākas lietas, un tas arī bija tas iemesls, kāpēc es piekritu». Bērnu slimnīcu viņa vadīja kopš 2011. gada. Iepriekš vairākus gadus strādājusi firmās, kas nodarbojas ar medicīnas preču izplatīšanu, bet pēc izglītības ir ārste pediatre, ieguvusi arī maģistra grādu veselības aprūpes vadībā. Par ārsti strādājusi no 2001. līdz 2005. gadam.
Šoreiz piedāvājumam uzņemties ministres pienākumus ilgs laiks pārdomām nebija vajadzīgs, un četru dienu laikā Māra Kučinska (ZZS) valdība tika pie jauna veselības ministra. Latvijas politikas virtuvei tas ir īss laiks, kas liek minēt par pašas ZZS lomu pēdējā laika notikumos, kuri noslēdzās ar nepopulārā ZZS ministra atkāpšanos.
Lai nu kā, no Čakšas atbildēm rodas iespaids, ka viņa 100% ir gatava darbam no pirmās dienas un atšķirībā no priekšgājēja skaidri iezīmē plānoto darbu apjomu. Pirmkārt, risināšot onkoloģisko pacientu diagnostikas rindu problēmu. «Manā skatījumā onkoloģiskie izmeklējumi ir tie, kuri nevar gaidīt,» saka Čakša. Ministre uzdevusi veikt aprēķinus, cik naudas šogad papildus nepieciešams, lai šos pacientus izceltu ārpus rindām, un naudu tam cer dabūt. «Mērķis ir tikt līdz diagnozei maksimāli ātri,» saka ministre un norāda – pacientiem ar aizdomām par vēzi būtu jātiek uz izmeklējumiem desmit dienu laikā.
«Otra lieta, ņemot vērā stāstu par māšu mirstību, kas pagājušajā gadā tiešām ir bijusi ļoti augsta un ievietojusi mūs ļoti sliktā vietā ES zonā, – mums jārūpējas par grūtniecības procesa visu gaitu,» stāsta Čakša. Viņa lūgusi sasaukt darba grupu, «lai saprastu, kādā veidā mēs varam mainīt finansējumu un salikt to [veselības aprūpes] tīklojumu ap sievieti, kura iznēsā bērniņu, lai tas beigtos ar labu rezultātu.» Konkrētāk – dzemdības varētu notikt tikai slimnīcās, kur tiek pieņemtas vismaz 700 dzemdības gadā, skaidro ministre. «To nosaka Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijas – lai noturētu praktiskās iemaņas un visu, kas saistīts ar kvalitāti, ir jābūt noteiktam dzemdību skaitam,» saka Čakša, pagaidām atturoties nosaukt, kurās slimnīcās vairs nevarēs laist pasaulē mazuļus. Tas viss būšot noteikts jaunajā Pasaules Bankas ziņojumā par slimnīcu kartējumu, kas gaidāms augustā. «Tas būtu mans lielais mērķis, ka mēs tiekam pie šī kartējuma, skaidri nodalām un pasakām, kādi pakalpojumi kurā vietā būs,» saka ministre, vienlaikus paužot atbalstu arī reģionu slimnīcu stiprināšanai. «Pacients nav tikai Rīgā, viņš ir visā Latvijā, un mums ir jābūt stipram, plaši pieejamam pakalpojumam arī reģionos.» Tas par strukturālām pārmaiņām, taču par būtiskāko reformu ministre uzskata nosacījumu maiņu veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanā.
«Es gribētu mainīt galveno paradigmu – iet projām no manipulāciju uzskaites uz value based medicīnu, kas balstīta uz rezultātu. Tas nozīmē, ka mēs mainām iepirkumu – mēs pērkam pakalpojuma kvalitāti ar rezultātu,» saka Čakša. Šobrīd veselības aprūpes sistēmā pakalpojumu izmaksas aprēķina, arī balstoties uz manipulāciju skaitu, kas nestimulē ātrāku un efektīvāku pacienta izārstēšanu. «Sistēma, kur maksā par [darbību] skaitu, kaut kādā laikā izmaina domāšanu. Ja jums teiktu – ja jūs atnesīsit trīs pagalītes, jums maksās tik, bet, ja septiņas, tad tik, bet nevis par to [maksā], ka ir sakrauts ugunskurs -, tad droši vien pēc kāda laika arī jūs sāktu domāt, ko tad no jums prasa,» saka Čakša. Viņa ir apņēmīga lauzt iesīkstējušo domāšanu, sāks ar onkoloģiju, tad ar grūtnieču aprūpi un neatliekamo palīdzību. «Plāns ir tāds, ka mēs nākamā gada laikā varētu pārrēķināt lielāko daļu no manipulācijām,» saka Čakša. Ko iesāks ar slimnīcu kāri pirkt arvien jaunākas un modernākas medicīnas iekārtas, kuras nereti pēc tam nevar noslogot pilnā apmērā? «Saprotiet, mēs pirksim pakalpojumu, kuru vajag mūsu pacientiem,» saka Čakša. Stratēģiskie lēmumi būtu jāplāno uz ilgāku laiku, bet jaunu iekārtu iegāde jāsaskaņo. «Ja es nopērku sulu spiedi un ceru, ka valsts man visu laiku nesīs burkānus, – tā jau īsti nenotiek, jo mērķis ir tāds, ka man vajag sulu,» tēlaini salīdzina Čakša.
Taču, lai kā arī iekšienē pārdalītu valsts finansējumu, naudas veselības aprūpes sistēmai ir par maz pat minimālo vajadzību segšanai. Čakša risinājumu saskata 1% sociālā nodokļa novirzīšanā veselības aprūpei (šogad nodokli pārdalot, bet nākamgad palielinot) vai, piemēram, PVN paaugstināšanā luksusprecēm, nevis izskanējušajos ierosinājumos ieviest privāto veselības apdrošināšanu. «Šī valdība ir uzlikusi kā savu vadmotīvu nepalielināt nodokļu slogu. No tāda aspekta, protams, es esmu šīs valdības ministre, no otras puses – redzot slikto situāciju veselības aprūpē, tas droši vien neizklausīsies populāri, bet, iespējams, kāds no nodokļiem tomēr būtu jāpaaugstina.» Šajā ziņā veselības ministre pilnībā paļaušoties uz finanšu ministres viedokli. Lai kādi būtu lēmumi saistībā ar nodokļu politiku, pēc ministres aplēsēm, nākamā gada budžetā veselības aprūpes nozarei vajadzētu papildus rast finansējumu vismaz 70 miljonu eiro apmērā, lai varētu ieviest plānotās pārmaiņas. «Ja šī finansējuma nebūs, tad jau mums tālāk vienkārši nebūs, kur iet,» saka Čakša.
Politisko atbalstu iecerētajām reformām viņa jūtot, «jo veselības aprūpē tagad ir tik slikti un tik grūti, ka ir ļoti būtiski jāmaina kaut kas». «Pasaulē jau labu laiku iet uz value based medicīnu un skatās, balstoties uz rezultātu. Mēs taču arī citās jomās izvērtējam rezultātu.»
Kāpēc līdz šim problēmu risināšana medicīnā nav sekmējusies? «Tie ir sāpīgi lēmumi ar domāšanas maiņu. Mēs runājam, ka mums jāattīsta slimnīcā kaut kas vai jāattīsta kaut kādā veidā ārsti, bet mums būtu jādomā – ko vajag pacientam. Un tas nav tik vienkārši, jo kaut kā vienmēr mums pirmajā vietā iznāk, ka mēs runājam par pašām slimnīcām.»
Bezpartejiskā Čakša šobrīd saņēmusi piedāvājumu iestāties Latvijas Zaļajā partijā, taču ar lēmumu nesteigsies. «Man ir svarīgi šobrīd sajust partijas atbalstu, ņemot vērā, ka esam diezgan būtisku reformu priekšā, un, protams, ka es negribētu atkārtot Mārītes Seiles likteni», kura uzņēmās grūto izglītības ministra amatu kā bezpartejiska profesionāle, taču vēlāk neguva politisko atbalstu sāpīgām reformām un pēc valdības maiņas vairs nesaglabāja amatu. Čakšai šobrīd ar partiju «ir attiecību sākums, un šīm attiecībām droši vien iespējama dažāda dinamika». Līdz ar to esot pāragri runāt arī par to, vai Čakša kandidēs nākamajās Saeimas vēlēšanās.
Ēdienkarte
Divas glāzes ūdens
Nelaimīgās beigas
Brexit parāda, ka demokrātijas un brīvā tirgus struktūras var arī sākt demontēt
Pēdējos 30 gadus Rietumu pasaule ir dzīvojusi kā Holivudas filmā. Uzvarējuši cīņā ar komunismu, Liberālā Demokrātija un Brīvais Tirgus bija kā supervaroņi, kuru taisnīgajai lietai dabiski vajadzēja just līdzi visiem labas gribas skatītājiem. Protams, kā jebkurā spriedzes filmā, šie varoņi ik pa brīdim cietuši no visnegaidītākajiem uzbrukumiem un visnelabvēlīgākajiem likteņa pavērsieniem. Rezultātā ir bijis jāsavelk jostas, jāpieņem nepopulāri lēmumi, tomēr zemapziņā vienmēr palikusi klusa pārliecība – gan jau beigas būs laimīgas, jo taisnība ir mūsu pusē.
Lielbritānijas balsojums par Brexit ir salauzis kinoprojektoru, licis ieslēgt gaismu zālē un atklājis, ka nepavisam ne visi skatītāji pat mūsu Rietumu kinoteātrī jūt līdzi filmas varoņiem. Nozīmīgu auditorijas daļu nodarbina citas problēmas. Zālē sēdekļi jūtas veci un izdiluši. Ne sevišķi patīk daži blakus nosēdušies skatītāji. Un vai tad nav zināma taisnība jautrajiem zēniem, kuri jau ilgstoši mētā nepieklājīgi skaļas replikas, ka šī filma ir vienkārši stulba, un vislabākais risinājums visām problēmām būtu vienkārši nojaukt kinoteātri?
Brexit balsojums ir patiesības brīdis, jo tagad kļūst skaidrs: ja liberālās demokrātijas un brīvā tirgus struktūras nespēs veiksmīgāk aizstāvēt to atbalstītāji, tad šīs struktūras var arī sākt demontēt.
Turklāt Lielbritānijā un sevišķi Anglijā notikušais skaudri parāda, ka mobilizēšanās krīzei nevar aizstāt ilgstošu ikdienas darbu. Daudz ir runāts par globalizācijas un imigrācijas ietekmi uz referendumu, taču pagājušās nedēļas balsojums ir 25 gadus ilgas Anglijas sabiedriskās domas ietekmēšanas kampaņas rezultāts, kuru ikdienā veica britu lielākās avīzes. Savu īpašnieku ideoloģiskās pārliecības un lētas popularitātes dzīta, lielmetiena bulvārprese neatlaidīgi baroja savus lasītājus ar meliem un puspatiesībām par Eiropas Savienību. Viens no šā žanra dibinātājiem un meistariem bija Boriss Džonsons, kurš vēlāk no žurnālista pārtapa par politiķi un šogad vēlētāju maldināšanu turpināja kā izstāšanās kampaņas līderis. Viņa apgalvojums, ka Lielbritānija katru nedēļu pārskaita Briselei 350 miljonus mārciņu, kuras varētu izmantot veselības aprūpei, bija tik nepamatots, ka pret to oficiālā paziņojumā iebilda pat Lielbritānijas oficiālās statistikas aģentūras vadītājs, taču fakti nebija arguments ne pašam Džonsonam, ne viņa atbalstītājiem.
Diemžēl saprāta balsis ieskanējās par vēlu. Tagad izrādās, ka britu parlamentā lielum lielais vairākums deputātu faktiski atbalsta palikšanu ES, taču gan politiķiem, gan citiem viedokļu līderiem daudzus gadus izdevīgi bija neapstrīdēt dzeltenās preses eiroskepticismu. Īstermiņā tas noteikti būtu neērti, un ilgākajā termiņā – nu, vienmēr varēja rast mierinājumu pārliecībā, ka Rietumu integrācija ir stabila un nesatricināma, tāpēc uz šādām muļķībām vispār nav jāatbild. Skatieties filmu, viss taču beigsies labi.
Kad premjerministra Kamerona katastrofālas pārrēķināšanās rezultātā Lielbritānija nonāca līdz balsojumam par izstāšanos no ES, ar dažiem mēnešiem vairs nepietika, lai sasmeltu 25 gados izlietu ūdeni. Pozitīvam stāstam par ES ticēja un par palikšanu nobalsoja tikai tādas vietas, kur šāds stāsts ilgstoši ir zināms. Piemēram, ekonomiski nīkuļojošajā un iebraucējiem nedraudzīgajā Ziemeļīrijā cilvēki tomēr novērtēja, cik svarīga dalība ES ir bijusi miera saglabāšanai šajā vēl salīdzinoši nesen vardarbības plosītajā zemē.
Britu politiķi, protams, nav vienīgie, kuri jau gadiem ļauj savā valstī zelt eiroskepticismam. Domājams, ka visās dalībvalstīs uz politiskās skatuves visdzirdamākie ir tuvredzīgie taktiķi, kuriem izdevīgi šķiet sevi pasniegt kā «cīnītājus par valsts interesēm pret Briseles diktātu». Maz ir tādu, kas gatavi aktīvi stāstīt un pārliecināt cilvēkus par ieguvumiem no ES.
Šāda malā stāvēšana var rūgti atspēlēties izšķirošos brīžos, un ne tikai politiķiem vai tikai saistībā ar ES. Nupat Latvijā piedzīvojām spilgtu šādas pārrēķināšanās piemēru. Pēc VID vadītājas Ināras Pētersones atkāpšanās vadošās uzņēmēju organizācijas pēkšņi attapās un izplatīja paziņojumu, kurā nosauca viņu par visu laiku labāko VID vadītāju un lūdza atsaukt savu atlūgumu. «Kur jūs bijāt agrāk?» vaicāja Pētersone un savu lēmumu nemainīja.
Kā slavenais britu politiskais filozofs Džons Stjuarts Mills teica pirms 150 gadiem, «lai panāktu savus mērķus, sliktiem cilvēkiem nekas cits nav vajadzīgs kā vienīgi labu cilvēku malā stāvēšana un nekā nedarīšana». Pagājušajā nedēļā viņa tautieši kārtējo reizi apstiprināja, ka Millam bijusi taisnība. Visiem, kas grib labāku nākotni, Milla vārdi ir jāiekaļ apziņā un jāsāk rīkoties, lai Latvija, Eiropa un Rietumu pasaule varētu saglabāt un attīstīt sasniegto brīvības un labklājības līmeni. Ir jāmācās pārliecināt šaubīgos gan ar vārdiem, gan ar darbiem, nevis vienkārši paļauties uz pārliecību, ka filmai jābūt laimīgām beigām. Ja aktīvi neiestāsimies par mums doto vērtību nostiprināšanu un attīstīšanu, tad varam zaudēt arī to, kas mums jau ir.
Komentārs 140 zīmēs
Piebalgs – samierinātājs. Vienotības valde nolēma neņemt vērā ētikas komisijas ieteikumu izslēgt Ilzi Viņķeli no partijas.
Romas pāvests – liberālis. Francisks uzskata, ka homoseksuāļi pelnījuši katoļu baznīcas atvainošanos par viņu marginalizēšanu.
Populistiem – no pasaran! Spānijas parlamenta atkārtotās vēlēšanās uzvarējusi labējā Tautas partija.
Sastrēgums Londonā
Latvijai jābūt gatavai sarunām par Lielbritānijas aiziešanu
Lielbritānijas izstāšanās sarunās Latvijai būs jāformulē savas intereses. Kā to arvien vairāk cilvēku apzinās, kad šoks par notikušo noplok un britu balsojuma rezultāts kļūst par ikdienu, arī šī krīze jāizmanto kā iespēja. Turklāt ir gana daudz laika, lai šīm sarunām sagatavotos bez karsta strēbšanas.
Pagaidām ir vienkāršāk formulēt, kas Latvijai nebūtu izdevīgi: Lielbritānijas sairšana, ja Skotija izlemtu atdalīties (tas nopietni vājinātu Lielbritāniju kā NATO valsti – Skotijā atrodas tās kodolzemūdeņu bāze), atlikušās valsts daļas aiziešana no ES vienotā tirgus, robežu slēgšana, četru galveno ES brīvību – personu, pakalpojumu, preču un kapitāla pārvietošanās – ierobežošana, Lielbritānijā dzīvojošo Latvijas pilsoņu tiesību mazināšana.
Pašlaik nekas nav mainījies, un Lielbritānija vēl pat nav oficiāli sākusi izstāšanās procesu. Latvijas interešu prioritātes šajā situācijā droši vien var kārtot dažādā secībā, tomēr ir skaidrs, kura būtu jebkura saraksta galvgalī: vislabāk mūsu interesēm atbilstu Lielbritānijas palikšana Eiropas Savienībā.
Šāda iespēja nav gluži vēlmju domāšana – vairāk nekā 3 miljoni vēlētāju ir parakstījuši petīciju, ka balsojumā par izstāšanos no ES jāpiedalās vismaz 75% balsstiesīgo un vismaz 60% no piedalījušos jābalso par vai pret, un, ja tā nav, jārīko atkārtots referendums. (23. jūnijā balsojumā piedalījās 72%, par izstāšanos balsoja 52%.) Zīmīgi, ka līdzīga iespēja tika ņemta vērā jau prognozēs pirms referenduma. (Piemēram, Latvijā SEB banka apskatīja trīs iespējamos scenārijus – ka vairākums nobalso par palikšanu ES, ka par izstāšanos nobalso ar nelielu balsu pārsvaru, kādā gadījumā «sagaidāmas jaunas sarunas un jauns referendums», un ka par izstāšanos nobalso ar lielu balsu pārsvaru, un Lielbritānija aiziet no ES.)
Ironiski, ka tieši paši Brexit atbalstītāji pirms referenduma bija runājuši par atkārtotu referendumu, ja pirmajā balsojumā par izstāšanos vairākums nebūtu pārliecinošs. Viens no viņiem, bijušais Londonas mērs Boriss Džonsons arī uzreiz pēc balsojuma rezultātu paziņošanas bilda, ka ar izstāšanās pieteikumu neesot jāsteidzas, papriekš esot jāsāk sarunas.
Tikai un vienīgi britu pašu ziņā ir referenduma tiesisko aspektu izvērtēšana, tāpat kā turpmākie lēmumi, vai uzskatīt šā konsultatīvā referenduma iznākumu par saistošu politikas lēmējiem. Vairāk nekā 17 miljoni britu savu gribu ir pauduši.
Eiropas valstu līderi, to skaitā mūsu premjerministrs Māris Kučinskis, to neapšauba un savos publiskajos paziņojumos uzsver un atkārto, ka pēc iespējas drīz «jābūt skaidrībai» par izstāšanās sarunām, kaut gan nesteidzināšot Londonu, kurai pašai jāizlemj, kad iesniegt izstāšanās pieteikumu. Taču Lielbritānijā pašlaik neviens nevar uzņemties atbildību sākt izstāšanās procedūru – premjerministrs Deivids Kamerons ir paziņojis par atkāpšanos, bet jauns valdības vadītājs varētu būt amatā ne agrāk kā oktobrī.
Tāpēc ES un tās dalībvalstu nostāju, ka nekādas neoficiālas sarunas nenotiks un ir jāsāk oficiāla izstāšanās procedūra, var vērtēt kā nodrošināšanos pret iespēju britiem sākt tirgoties, ko no ES galda ņemt, ko ne. Nevienam vien Eiropā rastos kārdinājums līdzīgam tirgum. Tas apdraudētu ES pastāvēšanu un spēju rīkoties vienoti un efektīvi daudz vairāk nekā vienas dalībvalsts aiziešana.
Tāpēc, lai arī ko valdība un parlaments Londonā beigās izlemtu, pašlaik arī Latvijai jābūt gatavai iespējai, ka Lielbritānija aizies.
Tādā gadījumā Latvijai pirmām kārtām būtu svarīgi saglabāt un stiprināt attiecības ar Lielbritāniju kā svarīgu mūsu drošības partneri. (Var prognozēt, ka Londonai pieaugtu NATO kā starptautiskas sadarbības organizācijas nozīme.) Būs sarežģīti, tomēr ļoti svarīgi atrast veidu, kā Lielbritānija turpinātu piedalīties ES kopējā ārējā un drošības politikā. Un Latvijai noteikti būtu izdevīgas ES attiecības ar Lielbritāniju kā ar privileģētu partneri, kuram būtu pieeja ES tirgum apmaiņā pret cilvēku brīvu pārvietošanos (un arī, lai kā tas nepatiktu cietākajiem brekziteriem, iemaksām kopējā ES budžetā).
Lielbritānijas aiziešanas gadījumā neizbēgamajās diskusijās par ES budžeta principu un apjoma pārskatīšanu Latvijas valdībai būtu jāiet ar ļoti skaidrām un labi pamatotām prioritātēm. Varbūt tas šķiet merkantili, taču arī vakantajiem amatiem ES institūcijās jāpiedāvā kompetenti «mūsu cilvēki Briselē». Un Latvijai būtu jāprot izmantot iespējas, kuras tai sniedz gan atrašanās ES «kodolā» – eiro un Šengenas zonā -, gan Baltijas reģiona ģeogrāfiskajā centrā, kad starptautiskie finanšu un citi pakalpojumi no Lielbritānijas meklētu citus ceļus ES valstīs.
Taču pagaidām «nekas nav mainījies», kā uzsver ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Tiesa, Lielbritānijas pārstāvis vairs nesēž pie Eiropas valstu vadītāju kopējā galda, pie kura lemj, vai un kas, un kā mainīsies Eiropas Savienībā, ja Lielbritānija izlems sākt oficiālu aiziešanas procesu. Vai izlems? Briti nu joko – nobalsojām pār kontroles pārņemšanu pašu ziņā, tāpēc Brisele tagad nelems, vai izstāsimies.
Komentārs 140 zīmēs
Tieslietu ministra ēnu ekonomika. Rasnačs esot iedevis 20 eiro skaidrā naudā ministrijas šoferim, kurš vedis viņa skapi.
Transporta rēķini. KNAB lūdzis Ģenerālprokuratūru sākt kriminālvajāšanu pret Uģi Magoni par 500 000 eiro kukuļa pieņemšanu.
Nelaime nenāk viena. Mazā Islande piespieda izstāties futbola lielvalsti Angliju arī no Eiropas čempionāta.
ES, briti un savējie
Kā jūs vērtējat Lielbritānijas vēlētāju lēmumu izstāties no Eiropas Savienības?
Jūsuprāt, kādu iespaidu uz Eiropas Savienības nākotni atstās Brexit referendums?
Kā vērtējat jauno veselības ministri Andu Čakšu, salīdzinājumā ar demisionējušo Gunti Beleviču?
Aptauja veikta internetā 28. jūnijā. Atbildēja 1001 respondents.
Pasaule pati raksta
Piecas sekundes lasīju, septiņus gadus jādomā!
Es gribētu reflektēt par lielām lietām, par pasaules likteņiem, bet es nevaru, man ir jāizdomā kaķēnam vārds. Tas darbiņš ir ievilcies. Es vairījos sasprindzināt iztēli vai meklēt kalendārā, jo uzskatīju, ka kaķa personība vai pati dzīve pateiks priekšā vārdu. Bet personība tikai blenž manī nekaunīgām acīm, un dzīve tikai kustina atmiņas.
Tā es atcerējos kādu tekstu, kas mani vajā jau septiņus gadus. Beidzot es varētu par to pastāstīt. Šis teksts kļuva par vienu no maniem mīļākajiem literārajiem darbiem. Es to izlasīju piecu sekunžu laikā. Es, protams, lasu ātri, tomēr taisnīguma labad jāpiebilst, ka tas bija ļoti īss teksts. Un tas arī nebija domāts kā literārs darbs. Bet tieši tāpēc.
Es to izlasīju 2009. gada vasarā festivālā Give and Get. Tur starp citām nesaprotamām lietām bija arī siena, uz kuras piespraustas lapiņas, kur savas vēlēšanās pauduši cilvēki ar invaliditāti. Lielākoties pavisam saprotamas lietas – spēt pašam apkopt sevi, atrast kādu sabiedrībai derīgu nodarbošanos. Bet viena lapiņa mani trāpīja vairāk.
Citēšu pilnībā: «Es visvairāk gribētu redzēt, kā mazs kaķa mazulis izaug par lielu kaķi. Es nekad neesmu redzējis kaķēnu. Ivo, 32 gadi.» Kāpēc dažiem viss izdodas tik viegli? Man reti gadījies redzēt tik koncentrētu literāru tekstu. Katram elementam šeit ir precīza vieta, arī tāda neveiklība kā «mazs mazulis» darbojas, un es nekad neesmu redzējis, ka var tik efektīgi pabeigt tekstu vienkārši ar autora vecuma pieminēšanu.
Aiz tik nedaudziem vārdiem šeit ir ielikts tik daudz. Ka Ivo droši vien nespēj pamest savu istabu, varbūt pat ne gultu. Ka viņam acīmredzot nav ģimenes vai tuvu draugu, kas atnestu viņam kaķēnu. Ka viņš ir samierinājies ar savu likteni, viņš vairs neprasa veselību un vienlīdzību. Trīsdesmitgadnieks ir atradis savu mistisko laimes simbolu, mazu spalvu kumšķi kā glābēju lielajā, nejēdzīgajā pasaulē.
Šie vārdi kopā ar situāciju man šķita kaut kas ļoti skaists un dziļš, kā brīnišķīgs literārs darbs, kas ir brīnišķīgs tieši tāpēc, ka tas nav radīts kā literārs darbs. Es vispār gribētu savākt šādus tekstus kādā «nereglamentētās» vai «neplānotās» literatūras antoloģijā. Tur būtu viss – sarunas sabiedriskajā transportā, garāmgājēju pusvārdi, uzraksti uz ielas, pat interneta komentāri. Es no tā nemainīšu ne vārda, tikai pierakstīšu un saņemšu naudiņu. Jo pasaule nepārtraukti raksta ģeniālus tekstus. Tikai nevajag traucēt. Es ceru, ka tagad kaķēns, Ivo ģeniālo acu redzēts, ir izaudzis par lielu plēsēju un sliņķi. Un Ivo pavisam noteikti ir izdomājis tam vārdu.
Kāpēc?
Katrs, kuram gadījies izspiest no tūbiņas tā pavairāk zobu pastas, zina – dabūt to atpakaļ nav reāli. Tāpat kā apturēt aizsviestu akmeni. Šīs sadzīviskās gudrības ir spēkā arī lielajā politikā. Tikai politiķiem reizēm patīk atgriezties bērnībā, kad viņi to vēl nezināja. Viņi mēdz runāt tā, it kā vārdus varētu paņemt atpakaļ. It kā politikā vārdi jau nebūtu darbi, kas rada sekas.
Šādas pārdomas raisīja skaistais Jāņu rīts, kad uzzināju Brexit rezultātu. Bija piepildījušās nevis klusās cerības, bet ļaunākās aizdomas. Emocijas uzbango – nu kāpēc ES iekšienē ir jādrupina mājas pamati, ja apkārt jau netrūkst ķirmju, zagļu un dedzinātāju? Kāpēc tik lētticīgi jānorij populistu pārspīlējumi un pat meli? Kāpēc cilvēki domā, ka var atgriezties pagātnē? Kāpēc tic, ka no pasaules problēmām var norobežoties, vienkārši ievelkot krustiņu balsošanas biļetenā?
Norimstot emocijām, mani «kāpēc?» mainījās. Kāpēc ES ir kļuvusi tāda, no kuras grib šķirties ne jau tikai briti, bet ievērojama daļa pilsoņu arī citās dalībvalstīs? Kāpēc miera, vienotības un labklājības ideja ir apsūbējusi un tā vietā ES daudzu pilsoņu acīs pārvērtusies par atsvešinātu «superbirokrātiju», kas pārdala (un izšķiež) naudu un sacer bezgalīgus regulējumus? Ja man kā daudz no ES ieguvušas dalībvalsts pārstāvei būtu jāpārliecina kaut vai viens brits par Eiropas vienotības jēgu, vai latviešu argumenti par labu ES ātri vien neizklausītos tikpat savtīgi kā britiem pret to?
Brexit ir stopkrāns. Tas apturējis lielu vilcienu, un visiem – ārā kāpējiem, bet jo īpaši palicējiem – ir jātiek skaidrībā par šiem neērtajiem «kāpēc?».
