Piecas sekundes lasīju, septiņus gadus jādomā!
Es gribētu reflektēt par lielām lietām, par pasaules likteņiem, bet es nevaru, man ir jāizdomā kaķēnam vārds. Tas darbiņš ir ievilcies. Es vairījos sasprindzināt iztēli vai meklēt kalendārā, jo uzskatīju, ka kaķa personība vai pati dzīve pateiks priekšā vārdu. Bet personība tikai blenž manī nekaunīgām acīm, un dzīve tikai kustina atmiņas.
Tā es atcerējos kādu tekstu, kas mani vajā jau septiņus gadus. Beidzot es varētu par to pastāstīt. Šis teksts kļuva par vienu no maniem mīļākajiem literārajiem darbiem. Es to izlasīju piecu sekunžu laikā. Es, protams, lasu ātri, tomēr taisnīguma labad jāpiebilst, ka tas bija ļoti īss teksts. Un tas arī nebija domāts kā literārs darbs. Bet tieši tāpēc.
Es to izlasīju 2009. gada vasarā festivālā Give and Get. Tur starp citām nesaprotamām lietām bija arī siena, uz kuras piespraustas lapiņas, kur savas vēlēšanās pauduši cilvēki ar invaliditāti. Lielākoties pavisam saprotamas lietas – spēt pašam apkopt sevi, atrast kādu sabiedrībai derīgu nodarbošanos. Bet viena lapiņa mani trāpīja vairāk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.