Žurnāla rubrika: Svarīgi

Terora eksports

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Pasaulē

Islāma ekstrēmistu grupējums Daesh sāk zaudēt iecerētā kalifāta teritorijas, tāpēc kaujinieki biežāk rīko uzbrukumus ārpus Sīrijas un Irākas

Vienas nedēļas laikā par savu nāvējošo spēku atkal atgādinājusi islāma teroristu organizācija Daesh. 28. jūnija vakarā trīs pašnāvnieki saspridzinājās Stambulas lielākajā lidostā. Pagājušajā piektdienā vietējo ekstrēmistu grupa, kas zvērējusi uzticību Daesh, iebruka rietumnieku iecienītā kafejnīcā Bangladešas galvaspilsētā Dakā, sagrāba ķīlniekus un nonāvēja 20 no gūstekņiem. Savukārt svētdienas vakarā automašīnā paslēpta jaudīga bumba eksplodēja vienā no Bagdādes iepirkšanās rajoniem, nogalinot vairāk nekā 200 cilvēku. 

Visi trīs uzbrukumi apliecinājuši to, par ko jau labu laiku raizējas izlūkdienesti: teroristu organizācija, kuras sākotnējais nodoms bija radīt plašu kalifātu daļā no Sīrijas un Irākas teritorijas, pēdējā laikā daudzviet bijusi spiesta atkāpties no savām pozīcijām, taču pamazām tā pārvēršas par labi organizētu grupējumu, kura asiņainie uzbrukumi arvien plašāk skar pasauli, ar savu vērienu pārspējot gandrīz 30 gadus veco islāma teroristu organizāciju Al-Qaeda.

Pretizlūkošanas dienestu rīcībā ir informācija, ka Daesh jau pirms diviem gadiem sāka rekrutēt kareivīgi noskaņotus brīvprātīgos, lai tos apmācītu un tad slepus sūtītu uz citām valstīm, arī Rietumiem. Tagad šis slepenais tīkls ir sarosījies. Iespējams, uz to pamudinājuši Daesh teritoriālie zaudējumi, piemēram, pagājušajā mēnesī Irākas armijai, paļaujoties uz amerikāņu gaisa spēku atbalstu, izdevās patriekt teroristus no taktiski nozīmīgās Falūdžas pilsētas, kas atrodas tikai 60 km no Bagdādes. 

Islāmisti padzīti vēl no citām četrām lielām apdzīvotām vietām Irākā un Sīrijā, un dzirdētas runas, ka tuvākajā laikā varētu sākties prettrieciens Daesh pašpasludinātajai galvaspilsētai Rakai.

Pēdējā laikā notikušie teroristu «uzbrukumi nav vērtējami pēc vienas mērauklas – daži no tiem tika plānoti centralizēti, citiem ir tikai nosacīta saistība ar Daesh, un ir arī tādi, kas bijusi vietēja iniciatīva», saka ASV Nacionālā pretterorisma centra bijušais direktora vietnieks Endrū Liepmans, kas tagad ir bezpeļņas pētnieciskās organizācijas RAND Corporation politiskais analītiķis. Šie dažādie terora līmeņi liek saspringt izlūkdienestiem un tiesībsargājošajām iestādēm.

ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes direktors Džons Brenans nesenās intervijās ir bijis netipiski tiešs – viņaprāt, cīņa pret Daesh izplešanos ārpus Sīrijas un Irākas notiek pārāk lēnīgi. Pastāv bažas, ka sabiedroto kopējā politika atpaliek no ienaidnieka. «Mums vēl liels darbs paveicams, lai varētu paziņot, ka esam sasnieguši vērā ņemamu progresu cīņā pret šo organizāciju,» pagājušajā nedēļā teica Brenans, uzstājoties Vašingonas domnīcas Ārlietu padome sanāksmē. Viņš brīdināja: «Jūtot arvien lielāku apdraudējumu sava kalifāta pastāvēšanai, Daesh pastiprinās globālo terora kampaņu, lai tādā veidā saglabātu savu dominējošo lomu globālā terora dienaskārtībā.»

Daesh runasvīrs Abū Muhameds el-Adnani jau 21. maijā izplatītā audiopaziņojumā skaidroja, ka organizācija plāno atgriezties pie savām saknēm, proti, darboties kā pagrīdes kaujinieki. No vienas puses, šis paziņojums apliecina – Daesh apzinās, ka, visticamāk, agri vai vēlu zaudēs savus teritoriālos iekarojumus Sīrijā un Irākā. El-Adnani, kas vienlaikus pārrauga arī organizācijas ārējās operācijas, aicināja atbalstītājus ar jebkurām metodēm sākt uzbrukumus Daesh ienaidniekiem, kur vien tas iespējams.

ASV Nacionālās izlūkošanas padomes direktors Džeimss Klepers atzina, ka Daesh terora šūniņas jau tagad eksistē Lielbritānijā, Vācijā un Itālijā. Līdzīgas tām, kas sarīkoja terora aktus Parīzē un Briselē. Cita pretizlūkošanas amatpersona norādījusi, ka šāda šūniņa darbojas arī Turcijā – iespējams, tieši tā bija iesaistīta uzbrukumā Stambulas lidostai.

Daži eksperti gan prāto, ka Daesh jaunā taktika var kaitēt viņiem pašiem. «Daesh ar šiem uzbrukumiem vēlas iebiedēt un sašķelt savus pretiniekus,» uzskata Brukinga institūta karojošo islāmistu eksperts Vils Makants, kas agrāk strādāja ASV Valsts departamentā. Viņš pieļauj, ka pēc spridzināšanas Stambulas lidostā Turcija pastiprināti vērsīsies pret Daesh – tieši tāpat, kā darīja Francija pēc slaktiņa Parīzē.

ASV prezidents Baraks Obama pagaidām turas pie optimistiskas nots. «Mēs redzam, ka tā ir smaga cīņa, bet jūtams nozīmīgs progress,» 14. jūnijā tika atreferēts politiķa teiktais pēc tikšanās ar saviem padomniekiem nacionālās drošības jautājumos. «Kampaņa pret Daesh turpinās ar pilnu jaudu.»

Amerikāņu vadītie gaisa uzlidojumi islāmistu teritorijām sākās jau pirms nepilniem diviem gadiem, taču tikai pēdējā laikā ir optimizēta pretizlūkošanas datu analīze un pilnveidots potenciālo mērķu identifikācijas process, norāda armijas amatpersonas. Piemēram, tagad uzlidojumos regulāri tiek iznīcināti naftas ieguves urbumi un slepenas naudas glabātuves, no kurām tiek finansēta teroristu kara mašīna.

Tiek lēsts, ka Daesh ienākumi no nelegālas naftas pārdošanas sarukuši uz pusi, taču tie aizvien ir aptuveni 150 miljoni dolāru gadā. «Tā ir liela summa,» saka ASV armijas runasvīrs Irākā pulkvedis Kristofers Gārvers. «Ar to pietiek, lai finansētu dažādas aktivitātes visā pasaulē.» Taču cietēji izrādījušies Rakā saimniekojošie islāmistu kaujinieki, kuru algas samazinātas par 50%. 

Pagājušajā nedēļā, sniedzot liecības kārtējā ASV Senāta komisijas sēdē, Obamas īpašais sūtnis cīņai pret Daesh Brets Makgurks skaidroja, ka grupējums zaudējis 47% no saviem iekarojumiem Irākā un 20% Sīrijā – daļā šo teritoriju tika veikta naftas ieguve un ievākti nodokļi no vietējiem iedzīvotājiem.

«Viens no Daesh jeb Islāma valsts pievilcības aspektiem bija tas, ka tā sevi dēvē par valsti,» uzskata Liepmans no RAND. «Cilvēkus pievilināja grupējuma ideoloģija, bet daudz nozīmīgāks bija galamērķis – idilliska sunnītu zeme. Tagad, kad šī zeme tiek zaudēta, sāks pagaist arī Daesh pievilcība.»

Tajā pašā laikā Liepmans brīdina: kalifāta izgāšanās nozīmēs arī to, ka simtiem, varbūt pat tūkstošiem kaujās rūdītu karotāju centīsies atgriezties savās agrākajās dzīvesvietās un turpināt cīņu tur. «Tas būs izaicinājums veselai paaudzei Jordānijā, Tunisijā, Francijā un pat ASV – kā tikt galā ar nepatīkamu kombināciju: kaujinieku atgriešanos un radikalizētiem pilsoņiem.»

Stingrāka robežu kontrole ir nobremzējusi ārzemju kaujinieku ieceļošanu Irākā un Sīrijā, taču Daesh sākusi novirzīt simtiem karotāju uz citiem anklāviem ārvalstīs, piemēram, Lībijā. 

Tiek lēsts, ka Deash karotāju rindas Sīrijā un Irākā sarukušas līdz 18 000-22 000 cilvēku. Pērn viņu bija 33 000. Taču vēl aptuveni 20 000 tagad iekārtojušies Lībijā, Ēģiptē, Afganistānā, Pakistānā un Nigērijā. Salīdzinājumam – Al-Qaeda ziedu laikos tai bija tikai daži simti pastāvīgo kaujinieku.

ASV valsts sekretārs Džons Kerijs pagājušajā nedēļā atstāstīja sarunu ar kolēģi no kādas Āfrikas valsts – islāma ekstrēmisti tur izvērš aktīvu propagandas kampaņu, cenšoties savervēt pat piecus gadus vecus bērnus.

«Tā viņi sev izstrādā plānus nākamajiem 30-35 gadiem,» sūdzējies afrikānis. «Bet mums nav pat piecu gadu plāna viņu apkarošanai.»

Daesh kalifāts zaudē

Grafiks — AFP/LETA

Kļūdu cena

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Tēma

Ikviens var kļūdīties. Tomēr ir kļūdas, kuras nodokļu maksātājiem tieši sit pa kabatu. Ja amatpersonu prettiesiskas rīcības vai rupjas neuzmanības dēļ valstij jākompensē zaudējumi cietušajiem, likums paredz skādi piedzīt no vainīgajiem. Kāpēc iestādes šo likumu pilda tik kūtri?

Vasīlijs Kivļonoks, Aldis Klems, Raivis Freibergs un Jānis Laizāns vairs nav Valsts ieņēmumu dienesta (VID) amatpersonas. Jau 2013. gadā stājās spēkā tiesas spriedums, ar kuru šie Finanšu policijas vīri atzīti par vainīgiem prettiesiskā telefonsarunu noklausīšanā un šīs operatīvās informācijas nenosargāšanā – viņu upuris bija žurnāliste Ilze Jaunalksne, kura pētīja Jūrmalgeitas kukuļošanas skandālu. Nelikumīgi noklausītās sarunas vēlāk tika publiskotas, ļaujot ikvienam uzzināt žurnālistes privātās dzīves detaļas. 

Pēc vairāk nekā septiņus gadus ilgām tiesvedībām visi apsūdzētie tika sodīti. Taču šā gada aprīlī vīriem atkal bija jāierodas tiesā. Šoreiz pret viņiem vērsās bijusī darbavieta – VID vēlas regresa kārtībā piedzīt 17 510 eiro, ko dienestam 2010. gadā vajadzēja samaksāt Jaunalksnei par viņai nodarīto morālo kaitējumu un tiesāšanās izdevumiem saistībā ar nelikumīgo noklausīšanos. Tas ir pirmais gadījums, kad valsts vērš regresa prasību pret cilvēkiem, kuru nelikumīgās darbības tai ir nodarījušas zaudējumus. 

Šīs lietas izskatīšana ir tikko sākusies, un ironiskā kārtā pirmais lēmums, ko tajā pieņēma Rīgas rajona tiesnese Natālija Zavadska, – izpildīja apsūdzēto lūgumu skatīt lietu slēgtā sēdē. Kivļonoks pavēstīja, ka nevēlas, lai viņa paskaidrojumi šajā lietā «izskan pa visu Latviju». Nākamā sēde gaidāma tikai augustā. 

Ātri negāja arī ar šīs VID prasības iesniegšanu. Tas izdarīts trīs gadus pēc bijušo VID darboņu notiesāšanas, kaut gan likums paģēr par regresa prasību izlemt sešu mēnešu laikā. 

Iespējams, šāda prasība netiktu celta vispār, ja aktīvi lietā nebūtu iesaistījies Jaunalksnes advokāts Romualds Vonsovičs. Viņš jau 2014. gada decembrī vēstulē toreizējai premjerministrei Laimdotai Straujumai (Vienotība) pauda neizpratni, kāpēc valsts nepilda likumā noteikto un nevērš regresa prasību pret četriem notiesātajiem. Straujuma vēstuli pārsūtīja finanšu ministram, partijas biedram Jānim Reiram, kurš pateicās advokātam par informāciju, taču rīcība nesekoja. 

Sarakste vēl turpinājās, līdz pērn aprīlī advokāts no Finanšu ministrijas uzzināja, ka VID beidzot vērsies tiesā. Arī ar prasības iesniegšanu neveicās gludi, VID sākumā to iesniedza nepareizajā tiesā.

Kāpēc valsts tik ilgi vilcinājās izpildīt likuma prasību un bez skubināšanas necentās atgūt budžeta naudu? «Kāpēc kaut ko darīt, ja var nedarīt?» stāstot par vēstuļu karuseli, komentē Vonsovičs. «Tā taču nav mūsu nauda – kaut kāda virtuālā, nodokļos iekasētā,» advokāts ironizē par ierēdņu attieksmi.

Dzīvības cena

Jaunalksnes gadījums nav vienīgais. Arī citos tiesu spriedumos valstij uzdots maksāt tūkstošos mērāmas kompensācijas par kaitējumu, ko nodarījusi konkrētu amatpersonu rīcība. Viena no valstij dārgākajām lietām saistīta ar Talsu traģēdiju. 1997. gadā neilgi pēc Jāņiem notika viens no šausminošākajiem nelaimes gadījumiem neatkarīgās Latvijas vēsturē – svētku laikā, vizinot bērnus ugunsdzēsēju pacēlāja grozā, tā strēle neizturēja pārlieko svaru un salūza. Nelaimes brīdī pārpildītais pacēlāja grozs no 18 metru augstuma triecās pret asfaltu. Deviņi bērni šajā traģēdijā zaudēja dzīvību, 21 cilvēks guva savainojumus. Izmeklēšanā secināts, ka pacēlājs, kas nedrīkstēja celt vairāk par 350 kilogramiem, tika pārslogots 3-4 reizes vairāk. 

Par vainīgiem nonāvēšanā aiz neuzmanības un smagu miesas bojājumu nodarīšanā tiesa atzina autopacēlāja šoferus Vilni Griķi un Igoru Ivanovu. Viņiem gan piemēroja Amnestijas likumu, kurš no soda izciešanas cietumā ļauj atbrīvot, ja noziegums izdarīts neuzmanības dēļ. Nolaidībā apsūdzēto Talsu ugunsdzēsēju priekšnieku Pēteri Bekmani un inspektoru Modri Keiselu attaisnoja, bet VUGD priekšnieka vietniekam Pāvelam Zagorskim piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz trim gadiem. 

Vēlāk cietušie vērsās tiesā, no valsts prasot morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Līdz šim VUGD cietušajiem kopumā samaksājis gandrīz 700 tūkstošus eiro – bijušas 14 prasības, pēdējā lietā spriedums vēl nav stājies spēkā.

Tūkstošiem eiro valstij izmaksājusi arī liktenīga kļūda armijas mācībās. 2006. gada maijā neveiksmīgā treniņlēcienā ar izpletņiem vējš Daugavā ienesa četrus Nacionālo bruņoto spēku karavīrus. Divi gāja bojā. Izmeklējot nelaimi, bruņotie spēki atklāja 20 amatpersonu vainu, disciplināri sodīja sešas – Speciālo uzdevumu vienības komandieri Andri Bukovski atbrīvoja no amata, pieci karavīri saņēma rājienu. Atklājās paviršība un bezatbildība dienesta pienākumu izpildē. Nebija izvērtēta meteoroloģiskā informācija, glābšanas laivā nebija atbilstoši ekipētu glābēju, izpletņlēkšanas nodarbību personālam nebija adekvātu sakaru līdzekļu. Arī pašiem lēcējiem bija nepilnīgs ekipējums, un karavīri tāpēc nevarēja atbrīvoties no izpletņiem, piepūst glābšanas vestes. Par karavīru nāvi tika ierosināta arī krimināllieta, bet tiesa attaisnoja gan komandieri Bukovski, gan izpletņlēkšanas nodarbību vadītāju Aivaru Maļinovski. Taču bojā gājušo ģimenes tiesā pieprasīja morālo kompensāciju, un valstij bija jāsamaksā tuviniekiem kopumā 85 tūkstoši eiro.

Abās šajās lietās regresa prasības nav celtas. Finanšu ministrija, kas piešķir naudu tiesas spriedumu izpildei, apliecina – pēdējo desmit gadu laikā kompensācijās, kuras saistītas ar amatpersonu neizdarībām, valsts samaksājusi vairāk nekā miljonu eiro. Taču valsts neko nav darījusi, lai summas piedzītu no konkrētajiem vainīgajiem, pretējā gadījumā Finanšu ministrija tiktu informēta, ka valsts makā kāda no šīm summām ir atgriezusies.

Likums, kuru nepilda

Vērst tiesā regresa prasību pret tēriņu vaininieku vai nevērst nav brīvprātīga izvēle. Gadījumos, kad valsts kādam iedzīvotājam ir spiesta maksāt kompensāciju – vienalga, vai tas ir iestādes iekšējais lēmums vai tiesas spriedums -, ir jāvērtē iemesli, kāpēc šādi tēriņi bijuši. To strikti nosaka Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums, kas pieņemts jau 2005. gadā. 

Lai atlīdzinātu amatpersonas rīcības dēļ valstij nodarīto zaudējumu, kompensāciju samaksājušajai iestādei ir pienākums izvērtēt un regresa kārtībā prasīt no amatpersonas pilnu vai daļēju zaudējuma atlīdzinājumu. Likums nosaka civiltiesisko atbildību par valstij nodarīto zaudējumu, ja ierēdnis tīši rīkojies prettiesiski vai pieļāvis rupju neuzmanību. Arī Valsts pārvaldes iekārtas likums paģēr, ka regresa kārtībā jāatgūst nelikumību dēļ zaudētie līdzekļi.

 Taču praksē šīs normas nedarbojas. Talsu traģēdijas lietā pirmais spriedums, kurš lika valstij maksāt morālo kompensāciju, spēkā stājās jau 2011. gadā. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (Vienotība), bal-stoties uz Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, uzskata, ka ar regresa prasību tiesā Talsu traģēdijas lietā vērsties nevar, jo prasības iesniegšanas brīdī, kad valstij tiesa lika maksāt kompensācijas cietušajiem, notikumā iesaistītie VUGD vairs nestrādāja.

«Nav paredzēta iespēja iestādei kaut ko darīt vai nedarīt – ir noteikti jādara,» likuma prasību skaidro Tieslietu ministrijas Juridiskā departamenta direktore Linda Berga. Proti, sešu mēnešu laikā no dienas, kad valstij ir vajadzējis atlīdzināt kādus zaudējumus, jāveic dienesta izmeklēšana un jānoskaidro iespējamā atbildīgā amatpersona, pret kuru vērst prasību. Nav svarīgs izmaksu apjoms – pārbaude jāierosina jebkurā gadījumā. Jānoskaidro, kurš pie konkrētās lietas strādājis, kas sagatavojis dokumentus, kas veicis to tiesisko pārbaudi. Tālāk jāsaprot, vai noticis tīšs pārkāpums vai rupja neuzmanība, jo tikai šādos gadījumos iestājas civiltiesiskā atbildība. Turklāt tā iestājas neatkarīgi no tā, vai amatpersona ir saukta pie disciplināras, administratīvas vai kriminālas atbildības. Tātad – ja tiesa jau ir sodījusi personu krimināllietā, tas nav iemesls nevērst pret viņu zaudējumu atlīdzināšanas prasību. Vēl jo vairāk, ja amatpersonas vaina ir pierādīta tiesā, regresa prasību ir vieglāk iesniegt. «Sanāk vērsties pret savu darbinieku, bet likums to saka,» uzsver ministrijas juriste.

Var gadīties neapzinātas kļūdas – tādā gadījumā dienesta pārbaudē to konstatē un vainīgajam piemēro maigāku sodu, brīdinājumu vai rājienu. Arī vainas forma ir ļoti svarīga, piemēram, tiesību normu nepareiza interpretācija nav uzskatāma par rupju neuzmanību, precizē Berga. 

Gadījumi, kad ierēdnis apzināti pārkāpj likumu vai pieļauj rupju nolaidību, ir reti. «Es speciāli gribēju kaut ko neievērot vai darīju to kāda interesēs – tur jau ir nozieguma pazīmes,» saka Berga, uzskatot, ka lielākā daļa amatpersonu tomēr godprātīgi pilda savus pienākumus.

Kontrole gatava rīkoties

Desmit gados ir bijušas 38 kaitējuma kompensēšanas lietas, kurās valstij vajadzējis maksāt par amatpersonu kļūdām. Ja jau tīšu vai rupju pārkāpumu ir maz, kāpēc valsts iestādes nepilda likumu? Valsts kancelejas pārstāve Lita Juberte, lūgta noskaidrot, kurš seko līdzi tam, lai regresa prasības tiek iesniegtas, atbild – vienas kontrolējošas iestādes nav. «Tā ir nozares ministrijas atbildība,» rezumē Valsts kancelejā. 

Tomēr zaudējumu atlīdzināšanas likums saka – Finanšu ministrijai ir jāprasa pārējām informācija par regresa prasībām. Šī ministrija piešķir naudu spriedumu izpildei, tai arī jāapkopo, vai iestāde ir izvērtējusi valstij nodarīto zaudējumu iemeslus un vērsusi prasību to atlīdzināšanai. Ministrijai vismaz reizi pusgadā par šo jautājumu ir jāinformē Ministru kabinets. Ja ir bijusi regresa prasība un tajā valsts ir uzvarējusi, arī šai informācijai jānonāk Finanšu ministrijā. Jautāta, vai šādas prasības ir celtas, ministrijas pārstāve Maija Straupmane atbild noliedzoši. «Līdz šim brīdim iestādes vai tiesa nav sniegusi Finanšu ministrijai ziņas par regresa prasībām, kas vērstas pret amatpersonu.»

Sabiedrības par atklātību Delna vadītājs Jānis Volberts uzsver, ka amatpersonu atbildības stiprināšana padarītu efektīvāku valsts pārvaldi. «Šāda prakse arī preventīvi veicinātu amatpersonu atbildīgumu un rūpīgāku informācijas analīzi, pirms pieņemt lēmumus, kas var radīt valstij zaudējumus.» Delnas vadītājs piebilst, ka normatīvie akti paredz pienākumu izmeklēt un sodīt amatpersonu pārkāpumus gan civiltiesiskā kārtībā, gan Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā, gan Prokuratūras likumā, gan Komerclikumā. Uz šī regulējuma pamata būtu iemesls celt prasības arī pret virkni valsts un pašvaldību uzņēmumu, piemēram, Rīgas domi, Rīgas satiksmi, arī Pasažieru vilciena valdes locekļiem par zaudējumiem, ko tie nodarījuši sabiedrībai, uzskata Delna.

Uz mēles šis temats bijis arī Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas deputātiem, apspriežot Valsts kontroles atklātos amatpersonu radītos zaudējumus, kurus neviens necenšas no vainīgā atgūt. Vienlaikus komisijas deputāts Aleksejs Loskutovs (Vienotība) uzsver – jābūt pārliecībai, ka amatpersonas rīcība ir bijusi apzināti prettiesiska, nevis vienkārši atšķirīga likuma izpratne. Iespējams, šādas prakses ieviešanai Latvijā trūkst skaidrākas «ceļa kartes», piekrīt arī Delnas vadītājs Volberts. «Zaudējumu atlīdzība jāsaista arī ar amatpersonas finansiālo stāvokli, ievērojot ģimenes apstākļus un uzkrātos līdzekļus, it sevišķi skaidras naudas uzkrājumus,» rosina Volberts. Jāvērtē arī tas, vai tiesāšanās neizmaksās dārgāk nekā nodarītā skāde. 

Loskutovs uzsver – deputātu diskusijās arī izskanējis, ka nevajag pārvērtēt cilvēku vēlmi strādāt valsts pārvaldē. Bargi naudas sodi komplektā ar salīdzinoši zemām ierēdņu algām var nozīmēt to, ka cilvēki nevēlēsies uzņemties atbildību par miljoniem. Šim secinājumam gan kategoriski nepiekrīt advokāts Vonsovičs – viņaprāt, pretlikumīga amatpersonu rīcība jau šobrīd valstij dārgi izmaksā, bet par to neviens neatbild. 

Iespējams, no šī purva būs izeja. Valsts kontrole piedāvā likumu grozījumus, lai gadījumos, kad iestādes nerīkojas, regresa prasības varētu celt pati. Tiesa, šie grozījumi attieksies tikai uz gadījumiem, kad amatpersonu nodarītie zaudējumi konstatēti Valsts kontroles revīzijās, precizē tās pārstāve Zane Švāģere. Saeima likumu pirmajā lasījumā pieņēma jau martā, taču nākamais lasījums plānots tikai rudenī. Pret to balsi gan paceļ Latvijas Pašvaldību savienība un Lielo pilsētu asociācija.

Tikmēr Valsts kancelejai līdz 15. septembrim ir jāiesniedz Saeimā vienoti metodiskie norādījumi valsts amatpersonu atbildības izvērtēšanai jau saskaņā ar esošajiem likumiem. Dārgi izmaksājušajās lietās, kas minētas raksta sākumā, valsts vēl neko nav nokavējusi – Civillikums zaudējumu piedziņai dod desmit gadus kopš kompensāciju izmaksāšanas brīža.

Lielākās kompensācijas (eiro)

675 102 Talsu traģēdijas lieta 
183 940 Zaudējumu atlīdzība nepamatoti aizturētajiem, arestētajiem vai notiesātajiem
85 000 Par divu NBS karavīru bojāeju izpletņlēkšanas treniņu laikā
41 926 Par ierēdnes nepamatotu atbrīvošanu no amata Izglītības ministrijā
41 679 Par Ogres Amatniecības vidusskolas audzēknes sakropļojumu

Kompensācijas

 

NATO atgriežas pie pamatiem

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Analīze

Varšavā šonedēļ noteiks alianses politiku nākamajiem gadu desmitiem

Ziemeļatlantijas alianses valstu vadītāju lēmumi šonedēļ Varšavā nostiprinās alianses atgriešanos pie tās dibināšanas pamatmērķa – dalībvalstu teritorijas kolektīvas aizsardzības pret militāru uzbrukumu. Īpaši svarīga šī sanāksme būs Baltijas valstīm, kuras atrodas uz jaunās frontes līnijas un kuru aizsardzība pret iespējamo Krievijas agresiju ir aliansei eksistenciāli svarīga un būs viens no galvenajiem sanāksmes tematiem.

Varšavas samits notiek aliansei kritiskā laikā – tai ir par jaunu jāapstiprina dalībvalstu drošības garantiju ticamība un jāapliecina vienotība apstākļos, kad pieaug Krievijas apdraudējums, Daesh teroristu draudi, bet Lielbritānijā vēlētāji referendumā pauduši vēlmi aiziet no Eiropas Savienības.

«Lielākā mūsu kolektīvo spēju stiprināšana kopš Aukstā kara,» organizācijas ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs raksturojis NATO pašlaik darīto un Polijas galvaspilsētā 8. un 9. jūlijā paredzētos lēmumus. «Svarīgākais NATO samits kopš Berlīnes mūra krišanas,» sanāksmi vērtē domnīcas Atlantic Council pētnieks Īens Bžežinskis, un tam piekrīt arī citi eksperti. Baltijas valstīm šis NATO samits būs «vēsturisks» – tāds, par kādu pat nebijām sapņojuši, neoficiāli pauž Latvijas aizsardzības plānotāji.

Jau par iepriekšējo NATO vadītāju sanāksmi Velsā 2014. gadā dzirdējām, ka tā esot svarīgākā kopš Aukstā kara beigām, bet tolaik tas bija jaunās krīzes radīto izaicinājumu raksturojums pēc ceturtdaļgadsimta relatīvas stabilitātes Eiropā, ko Krievija krasi izjauca, sākdama karu ar Ukrainu un anektēdama Krimu. Velsā pieņemtie lēmumi bija reakcija uz jauno ārkārtas situāciju. Varšavā lemtais noteiks alianses darbību ilgam laikam, pat vairākus gadu desmitus uz priekšu. Pārfrāzējot ārlietu ministra Edgara Rinkēviča teikto par NATO karavīru klātbūtni Latvijā – ļoti, ļoti ilgam laikam. «Tikmēr, kamēr mums būs tāda Krievija kaimiņos, kāda tā tagad ir.» 

Baltijas valstu drošībai

«Mēs esam izstrādājuši detalizētus plānus mūsu sabiedroto austrumos aizsardzībai,» NATO ģenerālsekretārs Stoltenbergs apliecināja jūnija sākumā. 

Pēc Baltijas valstu uzņemšanas NATO 2004. gadā aliansei vispār nebija militāru plānu to aizsardzībai, un tikai pēc 2008. gada Krievijas kara ar Gruziju tādi sāka tapt kā pielikums Polijas aizsardzības plānam, kaut gan NATO politiķi un amatpersonas centās tos publiski nepieminēt. Tagad militārie eksperti atklāti diskutē par Baltijas valstu aizsardzības taktikas un stratēģijas jautājumiem, piemēram, par Suvalku koridora aizsardzību, Krievijas tā dēvēto «pieejas liegšanas» spēju pārvarēšanu, nepieciešamo pretgaisa aizsardzības sistēmu daudzumu, arī par kodolieroču pielietošanas «drošticamību» kā svarīgu agresora atturēšanas faktoru. Šie temati būs arī Varšavas sanāksmes dienaskārtībā. 

Sanāksmes svarīgākais lēmums būs par sabiedroto ilgtermiņa militāras klātbūtnes nodrošināšanu NATO austrumu flanga valstīs. Līdz šim nopietni NATO spēki nekad nebija Eiropā izvietoti tālāk uz austrumiem par Vāciju. Varšavā NATO valstu vadītāji nolems Baltijas valstīs un Polijā izvietot četras sauszemes spēku bataljona lieluma kaujas grupas – līdz 1000 karavīriem katrā. Tas būs ļoti liels pieaugums, salīdzinot ar pašlaik, piemēram, Latvijā pastāvīgi esošajiem 150-200 amerikāņu un citu sabiedroto karavīriem. Vadīt NATO daudznacionālo spēku kaujas grupu Latvijā uzņemsies Kanāda, Igaunijā ietvara valsts būs Lielbritānija, Lietuvā – Vācija, bet Polijā – ASV.

Tā būs daļa no NATO daudz plašākas politikas maiņas uz dalībvalstu aizsardzību un iespējamā agresora atturēšanu, kurā ietilpst arī NATO Ātrās reaģēšanas spēku palielināšana līdz 40 000 karavīru. To skaitā atbilstoši Velsā nolemtajam ir izveidota brigādes lieluma – 5000 karavīru – Īpaši ātrās reaģēšanas vienība, kuras sastāvā ir visas nepieciešamās jūras, gaisa un speciālo uzdevumu atbalsta vienības un kas ir gatava ierasties apdraudētajā valstī 48 stundu laikā. Varšavā NATO paziņos arī par šo paaugstinātas gatavības spēku izvēršanas vadīšanai izveidoto sešu štābu (Polijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Bulgārijā un Rumānijā) jeb tā dēvēto NATO spēku integrācijas vienību gatavību.

NATO plānotais Baltijas valstu aizsardzībai pirms Varšavas samita saņēma kritiku kā nepietiekams, ņemot vērā, ka Krievijai Rietumu kara apgabalā, kas robežojas ar NATO, ir 250 tūkstoši karavīru. Taču NATO valstu aizsardzības plānotāji lēš, ka iebrukumam Baltijas valstīs Krievija pašlaik spēj ātri izvietot 40-60 tūkstošus karavīru. Ar to nepietiktu sekmīgam iebrukumam nepieciešamajam vismaz trīskāršam pārspēkam. Pat ja kritiķiem būtu taisnība, ka pilna mēroga karā Krievijai šajā reģionā sākotnēji varētu būt pārsvars, NATO galvenais mērķis ir agresora atturēšana, un Krievijai varētu nerasties kārdinājums sākt konfliktu, kurā nevar cerēt uz ātriem panākumiem.

ASV armijas komandieris Eiropā Bens Hodžess jūnijā novērtēja NATO plānoto Baltijā kā «pārejas posmu» un izteica cerību, ka šeit izvietotajām vienībām būs arī nopietnas kaujas spējas, jo «vienkārši karaspēka garnizonu izvietošana… neatturēs [iespējamo pretinieku]». Regulāri notiekošās NATO militārās mācības reģionā liecina, ka to saprot arī NATO komandieri. Jūnijā Polijā notikušās NATO mācības Anakonda (kurām līdztekus notika mācības arī Baltijas valstīs) bija vienas no lielākajām kopš Aukstā kara beigām – tajās piedalījās 31 tūkstotis karavīru. 

Nauda, spējas un izaicinājumi

Dalībvalstu pašaizsardzības spēju stiprināšana, kas nozīmē arī aizsardzības izdevumu palielināšanu pēc divas desmitgades notikušā samazinājuma un šo līdzekļu NATO standartiem atbilstošs izlietojums (vismaz 20% investīcijām un inovācijām, 50% karaspēka izvēršamībai jeb, vienkāršāk sakot, spējai karot), būs viens no svarīgiem jautājumiem Varšavā. Šonedēļ publicētais NATO pārskats rāda, ka tikai piecas valstis aizsardzībai atvēl vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta, kā to ir apņēmušās visas dalībvalstis. 72% no kopējā dalībvalstu budžeta nodrošina ASV. Finansiālā sloga taisnīgāka pārdale ir kļuvusi par politiski jutīgu jautājumu arī ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā, un Varšavā tai tiks pievērsta pienācīga uzmanība.

Maijā NATO uzaicināja Melnkalni kļūt par 29. dalībvalsti, taču līdz Varšavas samitam visas valstis vēl nebūs ratificējušas tās pievienošanās protokolu, un Melnkalnei sanāksmē būs novērotājas statuss. Citām rindā gaidītājām – Bosnijai un Hercegovinai, Maķedonijai, Gruzijai, Ukrainai – būs vēl kādu laiku jāpagaida. 

Toties Varšavā ieradīsies Zviedrijas un Somijas valdību vadītāji, kuri pēdējos divos gados attīsta arvien ciešāku sadarbību ar aliansi, kaut arī pievienošanās NATO pagaidām nav šo valstu valdību un parlamentu dienaskārtībā.

NATO rīcībā nav un nebūs līdzekļu visu 21. gadsimta krīžu atrisināšanai. Taču nevienai citai organizācijai pasaulē nav līdzīgu rīku dalībvalstu drošības nosargāšanai pret ārējiem apdraudējumiem – tas bija organizācijas dibināšanas mērķis, ko NATO sekmīgi pildīja visus Aukstā kara gadus. Varšavā NATO atkal apliecinās vienotu gribu to darīt.

Spēku samērs Baltijas jūras reģionā


Pamodināt mīlestību

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Pusdienās

«Ir sajūta, ka Latvijā futbola nav,» saka izlases kapteinis Kaspars Gorkšs, kā risinājumu minot federācijas vadības maiņu un futbola attīstību reģionos

Kāpēc mēs nevaram kā Islande? Kāpēc par Latviju mazāka valsts Eiropas čempionātā spēja pieveikt futbola lielvalsti Angliju? Tādi ir mani jautājumi Latvijas futbola izlases kapteinim Kasparam Gorkšam, kad tiekamies Osīrisā ap brokastu laiku. Lai arī pašam pieder restorāns Koya, viņš neuzstāj tikties tur – Osīrisā pierasts, blakus brokasto draugi. Kasparam nav ne jādomā, ne jāmeklē diplomātiska atbilde uz šiem jautājumiem, jo viņš zina, kāpēc. Pirmkārt, Islandē futbolu vērienīgi finansē no valsts budžeta; otrkārt, Islandē ir ap 30 apjumtu stadionu. «Mums nekā tāda nav. Infrastruktūra ir katastrofālā līmenī. Bērnu futbols lielā mērā tiek uzturēts par vecāku naudu. Iespēju trenēties siltā, apjumtā hallē ir ļoti maz. Bet pats svarīgākais – mums nav mīlestības pret futbolu. Nav stilīgi un moderni sekot izlasei.» Tas, kā Islandes tauta dzīvojusi līdzi savai izlasei, Latvijā esot redzēts pirmajos hokeja čempionātos pēc PSRS sabrukšanas. «Futbolā ikdienā ir tāds klusums, ka šķiet – valstī ir hokejs un basketbols ar tusētājiem. Starp citu, viņiem jāpateicas, ka tagad aug jauna un laba paaudze, kas baidās pieiet bāram tuvāk par desmit metriem. Hokejisti cīnās, un par to mēs viņus mīlam. Futbola nav,» Gorkšs ir skarbs.

Pats galvenais, kas Islandē ir, bet Latvijā ne, – mīlestība pret futbolu. Kā to pamodināt? «Nebūs tā, ka vienu dienu tā vienkārši pamodīsies. Ir jābūt panākumiem, jābūt kaislībai uz to. Caur svētdienas futbolu amatieriem, bet Rīgā jau nav laukumu pietiekami. Pašiem jāveido futbola tradīcijas, vēsture,» saka Gorkšs.  Futbola seju ne pārāk pievilcīgu padarot peripetijas. Piemēram, Barona ielas stadiona celtniecības projekts. Pagaidām Latvijas futbolam esot stratēģija, ka par visām varēm jāuzbūvē šis stadions. «Dārgs, bet jāuzbūvē, lai tikai būtu,» komentē Gorkšs. Izmaksas būšot nežēlīgas, un nauda tiks ņemta arī no reģionu budžeta sportam. Tas nozīmē – sports ārpus Rīgas sāks nīkuļot. «Latvijā nav vietu, kur bērniem rudenī un ziemā trenēties,» saka futbolists. Ja viņam būtu lielāka teikšana futbola stratēģijā, viņš ieteiktu Islandes ceļu: ieguldītu naudu infrastruktūrā reģionos, labā treniņbāzē un treneru sagatavošanā. 

Piekrītu Gorkšam, ka Latvijas Futbola federācijas reputācija nav spoža. Futbola valoda, šķiet, ir krievu, jo, ejot garām Skonto stadionam, dzird treneru lamāšanos piecstāvīgos vārdos. Uz bērniem. «Latvijas futbolā kopumā trūkst inteliģentu cilvēku ar labu izglītību. Strādāt futbolā nenozīmē – esmu kādreiz to spēlējis, tad jau visu saprotu.  Tas, protams, palīdz, un ir amati, kur bez tā nevar, taču jābūt zinošam arī citās jomās. Jābūt interesei un vēlmei kaut ko mainīt. Federācija stagnē, un augstākajos gaiteņos nav cilvēku, kas sevi ziedotu nesavtīgi, lai futbola līmenis Latvijā augtu.»

Redzot, kā Gorkšs aizdedzies un brokastis nav prātā, šķiet – viņš ir īstais cilvēks, kam uzticēt Latvijas futbolu. Spēlējis Anglijas, Čehijas, Zviedrijas un citu valstu klubos. Pārzina starptautisko vidi. Komunicē saprotami un neapvainojas, ir paškritisks. Zināms ir fakts, ka Kaspars pirms pāris gadiem aicināts darboties federācijas vadībā, taču atteicās. Nesakrita redzējums. «Es varu izteikt viedokli, bet tāda autoritāte neesmu, ka spēju ietekmēt,» saka Latvijas izlases kapteinis.

Nesen Kaspars diviem puikām Valmieras pusē uzdāvināja bumbu ar savu parakstu. Uzzināja par viņiem Facebook – brāļi Dāvis un Mareks ceļmalā tirgoja puķes, un kāda garāmbraucēja bija dalījusies sociālajos tīklos ar zēnu bildi, priecājoties, cik puikas ir čakli un grib nopelnīt paši. Izrādās, ka abiem patīkot futbols. To stāstot, futbolists piebilst, ka tūlīt kļūs emocionāls. «Tas man sagādāja tādu prieku! Redzu, ka futbola mīlestība Latvijā ir.» Puišiem sponsori uzdāvināja arī velosipēdus un futbola ekipējumu. Gorkšs uzskata, ka būtu tikai normāli, ja katram zēnam būtu iespēja tikt pie ekipējuma un spēlēt hallē, nevis dubļos. Un tad arī būtu panākumi. Piemēram, Daugavpilī un Liepājā tie ir, jo pašvaldības ir ieinteresētas futbolā. «Liepājā līdz ar Māra [Verpakovska] atnākšanu futbols ir uz popularitātes viļņa. Jā, arī Rīgā ir daudz futbola klubu ar ambīcijām, bet noturas ne visi. Izčab, jo pazūd naudas devējs. Tāpēc valstiski jāveido apstākļi, lai varētu progresēt un strādāt ilgstoši.»

Par augstāko sasniegumu futbolā Gorkšs min izlases panākumus 2003. gadā Eiropas čempionāta turnīra play-off spēlē, kas bija pamats spēlēt finālturnīrā. Tik tālu esot tikuši, jo bija viena bāzes komanda, kurā spēlēja 90% izlases. Daži bija pieredzējuši Anglijā. Bija liela pašatdeve, liels veiksmes faktors. «Es toreiz spēlēju Zviedrijā, un gribējās sev nograuzt labo kāju, lai tikai būtu uz laukuma,» atceras Gorkšs. Dienā, kad Māris Verpakovskis Skonto stadionā Turcijas komandai iesita izšķirošos vārtus, Vecrīga bijusi cilvēku pilna. Sajūsmas vilnis neesot ticis pienācīgi noturēts. Spēlētājus vajadzējis vairāk popularizēt. Bet nav jau viss tikai slikti. Gorkšs slavē futbolistus. Par šā brīža labākajiem viņš dēvē divus: Andri Vaņinu un Denisu Rakelu. Deniss no šā gada janvāra pārstāv Anglijas futbola klubu Reading FC, kas ir Gorkša bijusī darbavieta.

Eiropas čempionātam futbolā Gorkšs, protams, seko. Pārsteigums bijusi Islande. Jau pēc grupas turnīra šķita, ka Portugāle būs finālā. Gorkša favorīti bijuši itāļi, jo šajā čempionātā viņi spēlējot vismūsdienīgāko futbolu. Skatoties spēles, viņš spējot nosēdēt krēslā un cenšas izslēgt emocijas. Tikai himnu laikā tas neizdodas. Kad skanējusi Itālijas himna, Kasparam skudriņas skrējušas pār kauliem. «Es nevaru paskatīties vienpadsmit metru soda sitienus, jo žēl to, kuri neiesit. Apzinos, kā viņi jūtas.» Viņš saprotot arī to, kā jūtas angļi, kam čempionāts beidzies. Futbola nācija, futbola dzimtene. Un zaudē. «Tad katrs mācēs vainot, ka futbolisti paņēmuši līdzi draudzenes, kāds lidojis ar privāto lidmašīnu. Anglijas futbolistiem ir liels atalgojums un arī liels spiediens.»

Pagaidām Gorkšs vēl nav noslēdzis līgumu par nākamo sezonu ar kādu ārzemju klubu. Piedāvājumi ir, bet viņam gribas palikt Latvijā. Būt kopā ar ģimeni. Gadu no gada izturēt prombūtni kļūst aizvien grūtāk. «Mani bērni ir mans mazais cietoksnītis. Mans stimuls, kas dzen uz priekšu: grūtā brīdī neļauj apstāties, labā – ir, ar ko padalīties. Šī vasara ir jauka. Engure krustu šķērsu izstaigāta. Latvija ir mana dzimtene. Un tā būs tikai viena.» Ikreiz, kad lidmašīna tuvojas Rīgas lidostai, sirdspuksti paātrinoties. «Vienā brīdī ir klikšķis, ka pietiek vandīties pa pasauli. Jānobāzējas. Jāizdara kas paliekošs. Māris atgriezās. Varbūt man arī laiks sakārtot privāto dzīvi, pēcfutbola dzīvi, tāpēc turpmāk saistu sevi ar Latviju.» Vaicāts, vai metīsies jau esošajos biznesos, restorāna Koya un bāra XIII attīstībā, Gorkšs saka: «Esmu atvērts piedāvājumiem. Sports ir tas, ko vislabāk pārzinu. Tur varu sniegt vislielāko labumu.»

Ēdienkarte

Kafija ar pienu
Kapučīno
Minerālūdens ar citronu

Londona miglā

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Komentārs

Brexit kampaņas līderi Džonsons un Farāžs laižas lapās. Zina, ko pastrādājuši

Savā triumfa mirklī divi redzamākie Brexit kampaņas līderi paziņojuši, ka pavelk svītru zem politiskās karjeras. Šarmanti bezatbildīgais pašpuika, populārākais Brexit atbalstītājs Boriss Džonsons pārsteidza visus ar paziņojumu, ka tomēr nekandidēs uz premjerministra amatu. No amata atkāpās Lielbritānijas Neatkarības partijas (UKIP) dibinātājs un ilggadējais līderis Naidžels Farāžs, kura politiskie panākumi lielā mērā izraisīja destabilizējošo referendumu.

Ir viegli solīt cilvēkiem «suverenitātes atjaunošanu», ekonomisku uzplaukumu, papildu miljardus veselības aprūpei un visu ES labumu saglabāšanu bez pienākuma ievērot savienības kopējos noteikumus. Faktiski piepildīt šīs fantāzijas būs neiespējami. Džonsonam un Farāžam patīk niekoties ar uguni, bet viņi nav dumji, un bumbu ar aizdedzinātu degli viņi labi ātri pamanījušies atstāt citu rokās.

Lielbritānija nonākusi neapskaužamā situācijā. Premjers paziņojis par atkāpšanos. Abās galvenajās partijās sākušās asas cīņas par vadītāja amatu. Pats galvenais – nevienam nav plāna, ko darīt tālāk. Brexit atbalstītāju sapnis ir saglabāt pieeju ES kopējam tirgum un vienlaikus ierobežot migrāciju, bet ES vadītāji jau skaidri pateikuši, ka tas nebūs iespējams. Tātad, nedaudz vienkāršojot, – jo briti vairāk gribēs ierobežot iebraucošo cilvēku skaitu, jo lielāks kaitējums tiks izdarīts viņu ekonomikai.

Nav arī nekādas skaidrības, kas notiks ar aptuveni trim miljoniem ES pilsoņu, kuri patlaban dzīvo Lielbritānijā, un jau tagad britu presē lasāms par spāņiem un itāļiem, kuri baidās, ka viņus varētu kaut kad nākotnē deportēt.

Atbildes uz šādiem būtiskiem jautājumiem, visticamāk, tikai sāks parādīties septembrī, kad Konservatīvā partija izvēlēsies jauno līderi. Tikmēr stāvoklis tautsaimniecībā pasliktināsies. Investīcijas apstāsies. Kā var spriest pēc Anglijas Bankas analīzes, mārciņas vērtība saglabāsies zemā līmenī un var turpināt samazināties. Runas par uzņēmumu pārvietošanu un darbavietu samazināšanu ies plašumā.

Aizvien skaidrākas kļūs arī daudzās ar izstāšanos saistītās ļoti sarežģītās praktiskās problēmas. Referenduma kampaņas laikā aiziešanas atbalstītāji braši runāja par Brexit sniegto ekonomisko burvju nūjiņu – lieliskajiem brīvās tirdzniecības līgumiem, kurus Lielbritānija tagad varēs noslēgt ar visu pārējo pasauli bez Briseles smacējošas starpniecības. Taču kopš Lielbritānijas iestāšanās ES 1973. gadā šo darbu vienmēr veikusi Eiropas Komisija, un, pēc The Financial Times ziņām, britu ministrijās šobrīd strādā tikai divi desmiti tirdzniecības līgumu ekspertu. Sarunu vešanai ar ES un citām pasaules valstīm par jaunu līgumu noslēgšanu būtu nepieciešami vismaz septiņi simti.

Laika gaitā parādīsies aizvien vairāk šāda veida problēmu. Tāpēc svarīgi ir atcerēties, ka 23. jūnija referendumam faktiski nav nekāda juridiska spēka. Tā rezultātā netiek mainīts neviens likums vai līgums, netiek arī oficiāli iedarbināts Lisabonas līguma 50. pants, kurš nosaka procedūru, kā valsts izstājas no ES. Visi juridiski saistošie lēmumi būs jāpieņem Lielbritānijas valdībai un parlamentam.

Šobrīd neviens nevar pat pateikt, kad tiks iedarbināts 50. pants. Premjerministra amata kandidātu domas šajā jautājumā atšķiras, un ļoti iespējams, ka par to varētu lemt tikai kaut kad nākamgad. Pēc tam jaunajam premjeram būs jāizklāsta sava vīzija par Lielbritānijas nākotnes attiecībām ar ES un jāsāk reālas sarunas par izstāšanās noteikumiem. Bez parlamenta atbalsta šis process nav iedomājams. Ņemot vērā, ka parlamenta deputātu nozīmīgs vairākums bija par palikšanu ES un ka pat aiziešanas atbalstītājiem tagad būs jāieņem nostāja nevis par emocionāli abstraktu «suverenitātes atjaunošanu», bet gan par ļoti konkrētu jaunu attiecību modeli, ir gluži iespējams, ka deputātu vairākums premjera piedāvājumu neatbalstīs un pirms galīgā lēmuma par aiziešanu būs nepieciešamas jaunas parlamenta vēlēšanas. Ja tajās ievēlē deputātu vairākumu, kas ir pret izstāšanos no ES, tad būtu pamats uzskatīt, ka tauta tomēr ir pati atcēlusi jūnija referenduma rezultātu. Turklāt, kā teikts Lordu palātas analīzē par 50. pantu, izstāšanās procedūru ir iespējams pārtraukt jebkurā brīdī, kamēr nav stājusies spēkā vienošanās par izstāšanos. Arī šo vienošanos un visas ar to saistītās likumu izmaiņas būs jāapstiprina parlamentam, kurš var atteikties to darīt.

Visu šo iemeslu dēļ gan pašā Anglijā, gan ārpus tās ir cilvēki, kuri uzskata, ka Lielbritānija faktiski neizstāsies no ES. Piemēram, šonedēļ Austrijas finanšu ministrs intervijā sprieda, ka «Lielbritānija arī nākotnē būs ES dalībvalsts».

Vai tiešām? Referenduma rezultāts iekustinājis politiskus procesus, kurus grūti apturēt. Tāpēc Bremain iespējas tomēr nevar vērtēt pārāk augstu, cita starpā arī tāpēc, ka Parīze un Frankfurte ar kārām acīm skatās uz Londonas finanšu biznesa pārvilināšanu pie sevis. Tomēr Lielbritānijas palikšana ES noteikti būtu no Latvijas viedokļa vislabvēlīgākais rezultāts. Tāpēc nav mūsu interesēs britus steidzināt. Dosim viņiem laiku apdomāties.

Komentārs 140 zīmēs

Kučinskis pārmet NA vēlmi atstāt bērnus pusbadā. NA bloķē valdības lēmumu palielināt patvēruma meklētāju uzturlīdzekļu apjomu par 85 centiem dienā.

Tautsaimnie­cība atkal sarosās. Maijā rūpniecības izlaide pieauga par 5,3%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bet mazumtirdzniecība par 3,4%.

Nodokļu ienākumi pirmajā pusgadā par 20,7 miljoniem atpalikuši no plāna. Mazāk, nekā cerēts, iekasēts PVN un iedzīvotāju ienākuma nodoklis.

Klaunu laiki

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Komentārs

Politiskas ākstības nevar savienot ar politisku atbildību

Latviešiem ir indeve iedomāties, ka citur iet labāk un jautrāk. Taču neapskaudīsim britus par Borisu Džonsonu un Naidželu Farāžu, kuru izdarības Eiropai atrautās salas politiku dara līdz asarām smieklīgu. Un arī briti diezin vai apskauž amerikāņus, kuriem Donalds Tramps var pat kļūt par prezidentu un, atšķirībā no abiem eiropeiskajiem blondīņiem, netaisās «ne no kurienes» atkāpties, ja citējam klasisku mūsmāju politikas zelteni. Katram jādzīvo ar tādiem klauniem, kādi ir.

Mums ir! Citētā Ingrīda Ūdre pat bija iekārojusi Eiropas komisāra portfeli, tikai neizturēja darba interviju Briselē. Toties viņas zaļais apvienības biedrs Indulis Emsis savulaik dabūja Latvijas premjerministra portfeli, taču tad valdības mājā pazaudēja savējo ar 10 tūkstošiem dolāru, atzinās, ka «es esmu pele», un arī pazuda no politikas.

Nupat esam kvalitatīvi jaunā līmenī – profesionāls aktieris un amatieris politikā Artuss Kaimiņš izaicināšot profesionālo politiķi, amatieriski klaunisko Aivaru Lembergu. Kaimiņš apsverot iespēju kandidēt Ventspils domes vēlēšanās un kļūt par tās priekšsēdētāju, jo Lembergam jāatrodas «cietumā, nevis Ventspils domē».

Izrāde varētu būt interesanta. Ar salātzaļām biksēm pie dzeltena krekla un rozā žaketes būtu par maz, lai kandidātu debatēs apstulbinātu Suņu būdā rūdīto Kaimiņu. Tomēr šķiet, ka viņa paziņotais ir tikai daļa no nākamās Saeimas vēlēšanu skatuvei gatavotas izrādes. Redz, esot vēl jāapsver, vai tiešām kandidēs, jo, ievēlēts Ventspils domē, zaudētu Saeimas deputāta mandātu.

Tomēr, ja Kaimiņa mērķis ir vienkārši 5% barjeras pārvarēšana nākamajās Sa-eimas vēlēšanās, polittehnoloģiskas kustības viņš izdara precīzi. Ievilcis šajā Saeimā skatloga Mārtiņa Bondara partiju, viņš šo balasta masu laikus nometis, taču tās elektorātu paturējis sev, kā rāda viņa jaunās partijas KPV LV reitingi.

(Nosaukums ir saīsinājums no pastulba viktorīnas jautājuma Kam pieder valsts? Šķiet, tikpat labi skanētu Cik maksā gurķi Latvijā? (CMG LV) vai Kas vēlē Latvijas Saeimu? (KVLS). Vēl nopietnāk viņa partijas nosaukumam derētu – Tu zini, kas es esmu? (TZKEE?LV!), kā Kaimiņš kunga burās savulaik eksaminējis kāda kroga apsargu.)

Par Kaimiņa tikai nupat reģistrēto partiju jau būtu gatavi balsot 8,4% Latvijas pilsoņu. Bet tagad viņa izpaudumi par Lembergu cietumā varētu trāpīt daļai Vienotības vēlētāju, kuriem vairs nav par ko balsot, ja negrib par visu valsts augstāko amatu lomu nedabūtāju Solvitu, bet jaunais priekšsēdis Andris Piebalgs vēl nez, kāds izrādīsies, tomēr tiesiskums Latvijā rūp, pat ja tikai teatrāls.

Kamēr Kaimiņš rullē virsū jau pašam Lembergam, Ventspils vīriņa «zaļajiem zemniekiem» līdz ar premjerministra amatu pamazām krājas eksistenciāls politiskās atbildības slogs, kas ir nospiedis zemē ne vienu vien šķietami varenu partiju. Un izrādās, ka tagad klauni tai var tikai kaitēt.

Pirmais varas nastas upuris ir Lembergs pats. Vairs nevar tāpat vien izbļaustīties, ko tik visu neprot un nespēj valdība, un viņa oponentu līmenis krities līdz vietējās augstskolas rektorei, kuru Ventspils dome vēl spēj atlaist, un savas krimināllietas prokuroram, kuru smagos noziegumos apsūdzētais, protams, nespēj atstādināt. Tukšas mucas rīboņa palika arī Lemberga izvirdumi pret Latvijas iestāšanos OECD. Latvija pievienojās šai organizācijai tieši ZZS premjerministra vadībā. Kaut kāds Māris Kučinskis pēkšņi izskatās gudrāks un kompetentāks nekā Lembergs.

ZZS reitingi, kas šai partijai vienmēr šķituši paniski svarīgi, pēc uzrāviena kā jaunajai varas partijai («zaļie zemnieki» vienubrīd bija pat populārāki nekā Saskaņa!) tagad iet lejup. Tas varētu būt arī partijas klaunu nopelns. Kamēr bija opozīcijā (pat paši būdami valdībā), varēja atļauties, piemēram, deputātu Kāpostu, kas izkrāpis un piesavinājies kukuli, vai deputātu Kalnozolu, kas no Saeimas tribīnes vēstīja, ka sievietes esot emocionālas, bet vīrieši domājot loģiski.

Vairs nevar. Klaunu derīgums varas partijai ir ierobežots. Pat ministrs Belēvičs bija spiests atkāpties pēc nieka pumpas kreisas operācijas. Un, kamēr jaunā ministre mēģina saprast, ko darīt ar krīzi veselības aprūpē, Kučinskis atbalsta ZZS konkurentes Vienotības ministra Šadurska virzītu skolotāju algas reformu, lai valdībai vismaz kaut kādi darbi izdevušies. Tie vairs nav joki.

Taču mums vienmēr būs Nacionālā apvienība, par kuru kādi 10% vienmēr (vismaz kamēr Saeimā būs arī Saskaņa) balsos tikai tāpēc vien, ka pati apgalvo, ka esot latviska, nacionāla un patriotiska. Nudien, maksātnespējas bentliju rullētāji ir tīrasiņu latvieši! Tad nu tieslietu ministrs Rasnačs var izklaidēt tautu, ka ne nosmieties.

«Tas ir mans skapis, un viņš man iet līdzi,» Rasnačs skaidro, kāpēc privātu mēbeli pie kārtējās līgavas vedis ar ministrijas auto un maksājis šoferim skaidrā naudā. Tāpēc, ka «katrai normālai sievietei pašai ir pilns skapis ar drēbēm, un vīrietim nav kur savas likt».

Politika tomēr ir nopietns darbs. Āksti tajā var justies labi, kamēr nedabū to, ko sola. Tad, kā izrādās Lielbritānijā un redzams arī Latvijā, paši reizēm saprot, citreiz ne, ka solītais bijis nepanesams. Diemžēl par sekām nākas maksāt vēlētājiem. Bet tas vairs nav smieklīgi.

Komentārs 140 zīmēs

Lipīga sērga. Čehijas prezidents Zēmans aicina rīkot referendumu par viņa valsts dalību Eiropas Savienībā un NATO.

Krievijas Domes Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs uzaicinājis Francijas «nacionālisti» Marinu Lepēnu apmeklēt svinības anektētajā Sevastopolē.

Rīgā tagad ir upe Ņila. Līdzko lietus, Ušakova domes pompozi remontētā Krišjāņa Barona iela pludo.

Digitālā Latvija gaida līderi

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Viedoklis

Sistēmas mugurkauls ir elektroniskā identifikācija, kas jāpadara universāla un obligāta visiem

Par to, ka moderno tehnoloģiju jomā individuāli varam sasniegt daudz, nav šaubu – es lepojos ar latviešu veiksmes stāstiem IT nozarē. Taču kā valsts mēs varam izdarīt vairāk un labāk.

Nav obligāti piesaukt Igauniju, pietiek iepazīties ar Valsts kontroles (VK) ziņojumiem vai vienkārši izmēģināt kādu digitālo pakalpojumu. Nesen mana ģimene apmeklēja veselības iestādi, un uz vienkāršu jautājumu, vai regulāri veikto asins analīžu dati kritiskā situācijā būs pieejami slimnīcā, atbilde bija – nē! Informācijas sistēmas nav savienotas.

Mans ikdienas darbs ir veltīts kiberdrošībai, un tas liek iepazīt digitālo vidi kopumā. Jāpiekrīt VK kritikai, ko tā regulāri izsaka par līdzekļu izšķērdēšanu un nesekmīgiem IT projektiem. Taču svarīgākais jautājums – kā to mainīt? Kritika nonāk atsevišķās ministrijās, jo par eID kartēm atbild Iekšlietu ministrija, par e-parakstu – Satiksmes ministrija, par e-pakalpojumiem – VARAM, par elektronisko deklarēšanu – VID, bet par e-veselību, protams, Veselības ministrija. Problēmas sakne ir valsts kopējā pieejā – tās neesamībā. Katra ministrija īsteno projektus, saņem Eiropas naudu, bet rezultāti ne vienmēr ir savietojami, bieži pat dublējoši.

Ar ko sākt? Digitālās sistēmas mugurkauls ir elektroniskā identitātes karte (eID) un elektroniskais paraksts. Priecājos, ka Latvija ir ieviesusi kvalitatīvas eID kartes un e-parakstu. Taču trūkst politiskās gribas šos līdzekļus padarīt universālus un obligātus. Rezultātā eID kartes ir trešdaļai iedzīvotāju, bet e-paraksts – mazāk nekā 200 tūkstošiem. Tas rada pamatotu VK jautājumu – vai ieguldītie miljoni ir pamatoti, ja kalpo nelielai sabiedrības daļai?

Mana atbilde – jā, tēriņi ir pilnīgi nepieciešami, jo valsts funkcija ir rūpēties par iedzīvotājiem arī virtuālajā vidē. Nepieciešamas arī tālākas investīcijas, taču jābūt kopējai politikai.

Banku sektors ir bijuši nozares «celmlauži», mainot sabiedrības paradumus – Latvijā vairāk nekā 90% finanšu transakciju notiek digitāli. Bankas nejautā, vai visiem tas patīk – tās ir izveidojušas sistēmu, apmācījušas klientus un noteikušas papildu samaksu, ja tomēr ejat uz bankas filiāli.

Tas pats jādara valstij. Jāiedod visiem iedzīvotājiem uzticami rīki un jāstimulē to lietošana. Deleģēt šo funkciju bankām, kā šobrīd daļēji notiek, ir valstiski bezatbildīgi. Tas kropļo e-pakalpojumu sistēmas tālāku vienotu attīstību un apdraud tiesisko paļāvību. Valsts pārvalde pati varētu būt līderis un digitalizēt ierēdniecību, izmantojot eID kartes un e-parakstu ikdienas darbā.

Bankas mēra riskus naudā un 2018. gada jūlijā ieviesīs stingrākas drošības prasības saskaņā ar ES direktīvu. Igaunijā un Latvijā – jau nākamgad aprīlī. Proti, ar esošajām kodu kartēm internetbankā darījumus varēs veikt līdz 30 eiro. Tātad paroles un kodu karšu drošību bankas ir novērtējušas 30 eiro apmērā. Cik maksā elektroniskās dzīvesvietas deklarācijas viltošana, ieņēmumu deklarēšana vai balss par referenduma ierosināšanu?

Dzirdēti dažādi argumenti, kāpēc eID kartes un e-paraksts nevarētu būt obligāts visiem. Sākot ar to, ka rīki nav pietiekami ērti un radīs neapmierinātību, līdz politisko spēku atsevišķām kalkulācijām, ka, zīmogu spiešanu pasē aizstājot ar eID, vēlēšanu rezultāti mainītos tiem par sliktu. Sarakstu papildina pelēkā ekonomika, izvairīšanās no nodokļiem, neskaidra uzskaites sistēma medicīnas iestādēs. Ar vienotu identifikāciju un juridiski saistošu plaši izmantotu e-parakstu tiktu radīta caurskatāmība šajās jomās.

Igaunijas pieredze to apliecina. Personas eID karte ir obligāta ikvienam no 15 gadu vecuma jau kopš 2002. gada, un pase ir sekundārs dokuments, kuru izņem ceļošanai ārpus ES (vīzām). Valsts e-pakalpojumi ir saslēgti vienotā sistēmā, un vitāli svarīga informācija pieejama, tikai identificējoties ar eID karti (piemēram, e-veselība), lai gan daudzus vienkāršus pakalpojumus var saņemt arī ar internetbankas starpniecību. Arī Igaunijā eID karti ne visur aktīvi izmanto, bet, piemēram, aptiekās vairāk nekā 90% izmanto e-receptes, uzrādot eID.

Igaunija gājusi tālāk – kopš pagājušā gada ikviens ar PVN apliekams darījums virs 1000 eiro ir jādeklarē digitāli abām darījuma pusēm. Valsts plānoja tā papildus iekasēt 30 miljonus eiro pusgada laikā, bet reāli budžetu papildināja 80 miljoni. Vienotais darbinieku reģistrs ir samazinājis aplokšņu algas un pērn devis 11,8 miljonu eiro pienesumu budžetā.

Šie panākumi veidojas tāpēc, ka Igaunija stingri īsteno «viena loga» principu – vienreiz ieejot sistēmā ar atbilstošu identifikāciju un piekļuves autorizāciju, visa informācija saplūst vienkopus un rada arvien lielāku caurskatāmību, kas neļauj veikt finanšu manipulācijas. Nodokļu pārvalde apstrādā tikai gadījumus, kad dati nesakrīt – pārējo paveic automatizētas sistēmas. Tas maina arī sabiedrības ieradumus, piemēram, arvien vairāk īstermiņa darbinieku pārbauda, vai darba devējs ir reģistrējis viņu sistēmā.

Jaunu divriteni nepiedāvāšu – joprojām atslēgas vārds ir spēcīga valsts politiskā vadība. Latvijā ir visi priekšnoteikumi, lai mēs gūtu lielākus augļus no modernizācijas, taču jāpārkāpj nozaru egoistiskām interesēm un atsevišķu grupu pretestībai. Tam nepieciešams pārnozaru vadošs līderis vai institūcija, kuras viedokli respektētu un lēmumus īstenotu visi. VK kā risinājumu min Informācijas sabiedrības padomi, taču, kamēr tā būs tikai konsultatīva institūcija, situācija nemainīsies.

* Autore strādā Aizsardzības ministrijā, taču raksts atspoguļo personīgo viedokli un nav uzskatāms par ministrijas oficiālo nostāju.

Vasaras trauslums

Posted on jūlijs 6, 2016 by - Redaktores sleja

 

Vasara lutina. Ar sauli, saldām ogām, veldzējošu peldi un skaistiem stāstiem. Šonedēļ atsākam tradicionālos vasarnieku «lauku stāstus», viesojoties pie mākslinieka Aigara Bikšes Jaunpils pusē, kur viņš atjauno vācu dzimtkungu muižu. Parkā aitu ganāmpulku pieskata ķeizara Vilhelma skulptūra, blakus ir Bikšes darbnīca. Viņš izsapņoja mākslinieku rezidenci jau sešpadsmit gados, pirmoreiz te nonākot Imanta Ziedoņa rīkotā talkā.

Šīs vasaras Ir jaunums – Ievas Zībārtes rakstu sērija, kurā viņa iepazīstinās ar mazāk zināmām arhitektūras pērlēm, to autoriem un interjera priekšmetiem. Gaidiet pārsteigumus! Kā pirmo Ieva apmeklējusi pēc rekonstrukcijas atvērto Rīgas Motormuzeju.

Tomēr arī skaistajā vasarā mūs sasniedz traģiskas ziņas. Nedēļas laikā islāma ekstrēmistu sarīkotos teroraktos dzīvību zaudējuši simti cilvēku – pasargāts nevar justies ne lidostas pasažieris Stambulā, ne restorāna viesis Dakā vai gājējs Bagdādes iepirkšanās rajonā, un pat ne lūdzējs musulmaņu svētvietā Medīnā.

Karš – viens, kas jāizbeidz, un otrs, kas jānovērš vēl nesākts – ir klātesošs arī šajā žurnāla numurā. Esam Muceniekos apciemojuši Sīrijas kara bēgļus, kas Latvijā ieradušies no Grieķijas patvēruma meklētāju nometnēm. Un pirms NATO svarīgā samita Varšavā saliekam pa plauktiņiem to, kā alianse tālāk stiprinās Latvijas, Igaunijas, Lietuvas un Polijas aizsargspējas, lai atturētu Krieviju no iespējamas agresijas. «Jums ir tik ļoti veicies ar savu valsti,» atvadoties saka viens no Muceniekos nonākušajiem eritrejietis Robels. Bēgļu stāsti liek līdz kaulam izjust arī mūsu drošības trauslumu.

Radars pasaulē

Posted on jūnijs 29, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Eiropas Savienības ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju jāpaliek spēkā vēl sešus mēnešus. Sankcijas pret Krieviju bija noteiktas līdz jūlija beigām, bet tagad tās būs spēkā līdz 2017. gada janvārim. ES saista sankciju režīma nākotni ar Minskas pamiera līgumu izpildi. ES par gadu pagarināja sankcijas, kas piemērotas Krievijas okupētajai Krimas pussalai un Sevastopolei.

Pēc gandrīz četrus gadus ilgas Lietuvas strīda ar Krievijas gāzes koncernu Gazprom izskatīšanas par aptuveni 1,4 miljardu eiro pārmaksu par Lietuvai piegādāto gāzi Stokholmas starptautiskā šķīrējtiesa nav atzinusi Gazprom pārkāpumus. Tiesas izdevumi būs jāsedz abām pusēm – katrai pa pusmiljonam eiro. Prasību pret Gazprom par tirgus stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu starptautiskajā šķīrējtiesā Lietuva iesniedza 2012. gada oktobrī.

Lai arī Spānijā notikušajās ārkārtas vēlēšanās uzvarēja līdzšinējā premjera Mariano Rahoja vadītā labēji centriskā Tautas partija, tā neieguva pārliecinošu vairākumu, tāpēc partijai būs jāmeklē sabiedrotie koalīcijas valdības izveidošanai. Spānijā nekad nav bijusi koalīcijas valdība. 

Pēc pavasarī notikušā t. s. Panamas skandāla, kad atklātībā nāca arī Islandes premjera Gunnlaugsona slepenie konti Panamā, par Islandes prezidentu ievēlēts neatkarīgais kandidāts vēsturnieks Gudni Johannesons (48).

Lietuva ar likumu atjaunojusi obligāto militāro dienestu. Katru gadu dienestā iesauks 3500-4000 jauniesaucamo. Likuma grozījumi stāsies spēkā 1. septembrī. Tikmēr Gruzija atcēlusi obligāto militāro dienestu, uzskatot, ka tai «vajadzīgi karavīri, kuri nav armijā iesaukti piespiedu kārtā», teica aizsardzības ministre.

Dopinga skandāla dēļ Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) noteikusi, ka vairākiem Krievijas un Kenijas sportistiem būs nepieciešams saņemt atsevišķu SOK atļauju, lai piedalītos olimpiskajās spēlēs Brazīlijā. Visa Krievijas vieglatlētikas izlase nav atstādināta no vasaras olimpiskajām spēlēm, lai gan iepriekš tai dopinga dēļ piedraudēja ar diskvalifikāciju. 

Moldovas bijušajam premjeram Vladam Filatam tiesa piespriedusi deviņu gadu cietumsodu par korupciju un varas ļaunprātīgu izmantošanu. Filats tika arestēts pagājušā gada oktobrī pēc miljarda dolāru pazušanas no valsts banku sistēmas. Filats, kurš premjera amatu ieņēma no 2009. līdz 2013. gadam, tika turēts aizdomās par kukuļņemšanu aptuveni 260 miljonu ASV dolāru apmērā. Moldovas nauda «iztecēja» arī caur Latvijas Privatbank, kas par to saņēma lielu FKTK sodu.

Iebraukt nedrīkst, izbraukt drīkst?

Viens no britu eiroskeptiķu argumentiem pirms referenduma bija pieaugošā migrācija, arī no ES dalībvalstīm, apgalvojot, ka to neizturēs britu sociālais budžets un veselības aprūpes sistēma. Pēc referenduma Austrumeiropas migrantu kopienas jau piedzīvojušas naidīgas vietējo izpausmes. Bet cik Lielbritānijas pilsoņu dzīvo un strādā citās ES valstīs?

Radars Latvijā

Posted on jūnijs 29, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Eiropas Komisijas (EK) viceprezidents Valdis Dombrovskis uzņemsies finanšu pakalpojumu komisāra Džonatana Hila pienākumus, jo Hils pēc Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no ES atkāpās no amata. Hils domā, ka nebūtu pareizi turpināt darbu kā Lielbritānijas virzītam komisāram, it kā nekas slikts nebūtu noticis.

Latvijas jaunuzņēmums, kas izstrādā tīmekļa rīkus skolām, Edurio saņēmis Eiropas Savienības izpētes un inovāciju grantu Horizon 2020 atbalstu 1,86 miljonu eiro apmērā. Līdz šim neviens Latvijas jaunuzņēmums nav ieguvis tik lielu ES atbalstu. Tas piešķirts uzņēmuma tālākai attīstībai un izglītības kvalitātes pilnveidei. Edurio izstrādātā platforma tiks piedāvāta visām Latvijas skolām bez maksas.

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) darba grupa izteikusi nopietnas bažas par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja darbu, kopumā iesakot 42 rekomendācijas. OECD izsaka bažas par KNAB īstenoto personālpolitiku, kuras dēļ cietis izmeklēšanas darbs. Latvijai ieteikts proaktīvāk izmeklēt jebkuras aizdomas par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas gadījumiem, kā arī noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un grāmatvedības pārkāpumus.

Krievijas Drošības padomes sekretāra vietnieks Jevgeņijs Lukjanovs būs jaunais Krievijas vēstnieks Latvijā, jo kandidatūru esot atbalstījusi Krievijas Valsts Domes Starptautisko attiecību komiteja. Patlaban Krievijas vēstnieks Latvijā ir Aleksandrs Vešņakovs.

Rīgas domes Satiksmes departamenta iepirkuma konkursu par Salu tilta kompleksa otrās kārtas pārbūvi apturējis Iepirkumu uzraudzības birojs. Savukārt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs sācis kriminālprocesu par kādu Rīgas domes Satiksmes departamenta iepirkumu būvniecības jomā. Starp aizturētajiem ir vismaz viena amatpersona un četri būvkompānijas LNK Industries darbinieki.

Pieteikumu Liepājas pilsētas tiesā par tiesiskās aizsardzības procesa piemērošanu pirms Jāņiem iesniegusi a/s KVV Liepājas metalurgs. Liepājas tiesā arī pieteikta Liepājas metalurga maksātnespēja. Šī lieta ierosināta 17. jūnijā.

Jūnijā kritusies partijas Saskaņa un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) popularitāte, savukārt pieaugusi Vienotības popularitāte, liecina Latvijas faktu aptauja. Par ZZS jūnijā balsotu 16% respondentu (maijā 20%), par Saskaņu – 14% (maijā 19%), bet par Nacionālo apvienību – 7% (maijā 6%). Vienotības reitings jūnijā pieauga – par šo partiju balsotu 6% pilsoņu, bet maijā Vienotību atbalstīja tikai 4% respondentu.

Partijas Vienotība biedres Ilze Viņķele un Lolita Čigāne nav izslēgtas no partijas – valde izteikusi brīdinājumu par partijas statūtu pārkāpumu. Abas pārstāv tā dēvēto Vienotības Saeimas frakcijas opozicionāru sešinieku.

Saeimas deputāta Edvīna Šnores (NA) iesniegums ar lūgumu izvērtēt Latvijas Radio 4 pausto aicinājumu iznīcināt tos 12 tūkstošus Latvijas iedzīvotāju, kuri parakstījušies par Uzvaras laukuma Rīgā atjaunošanu vēsturiskajā veidolā, nosūtīts Valsts policijai. Latvijas Radio vadība atvainojusies klausītājiem par žurnālistes Janas Jermakovas rīcību.

Tā sauktajam Imantas pedofilam tiesa piesprieda 25 gadu cietumsodu. Jaunietis atzīts par vainīgu visās epizodēs par seksuāliem noziegumiem pret mazgadīgām meitenēm. Tāpat par labu cietušajiem tiesa noteica kompensāciju piedziņu kopumā par 67 000 eiro.

Kā romānā?

Baltic International Bank Latvijas barometra aptaujā respondenti tika lūgti sniegt atbildi uz jautājumu, kurš literārā darba nosaukums visprecīzāk raksturo situāciju Latvijā. Uzvarējis piebaldzēnu brāļu Kaudzīšu romāns Mērnieku laiki un rakstnieka Viļa Lāča darbs Akmeņainais ceļš. Stīvensona romānu Bagātību sala izvēlējās tikai 0,4% respondentu.

Kurš literārā darba nosaukums visprecīzāk raksturo situāciju Latvijā?
Biežāk izvēlētie varianti

Akmeņainais ceļš 10%
Mērnieku laiki 10%
Sūnu ciema zēni 7%
Dibenā 7%
Lielās cerības 6%
Liekulības tirgus 6%
Vējiem līdzi 6%
Rietumu frontē bez pārmaiņām 6%

Nedēļas citāts