Žurnāla rubrika: Svarīgi

Ilvesa mantinieki

Posted on augusts 24, 2016 by - Pasaulē

Lai arī šķita, ka nākamo valsts līderi var nākties meklēt mēnešiem ilgi, politikā nedēļa ir ilgs laiks – to pierāda pēdējo dienu notikumi Igaunijas prezidenta vēlēšanu cīņās

Līdz Igaunijas prezidenta vēlēšanu pirmajai kārtai 29. augustā atlikušas tikai dažas dienas, taču joprojām nav izslēgts, ka Tomass Hendriks Ilvess ar Ievu Ilvesu pilī var palikt arī pēc otrā termiņa oficiālajām beigām 10. oktobrī.

Ilgu laiku priekšvēlēšanu gaitā nebija neviena skaidra favorīta. Abi lielākie politiskie spēki – Reformu partija un Centra partija – cīnījās ar iekšējo šķelšanos, un arī vairākas mazās partijas cerēja izmantot situāciju lielākas atpazīstamības iegūšanai. Tas atgādināja 2001. gadu, kad politiķu nespēja vienoties par kompromisu pārsteidzošā kārtā ļāva par prezidentu kļūt Arnoldam Rītelam.

Šķita, ka cīņa ir iestrēgusi strupceļā. Bet tā tas bija tikai līdz pirmdienai, kad sociāldemokrāti tieši pirms vakara ziņām paziņoja par piedāvājumu, kas, iespējams, ļautu uzzināt jaunā prezidenta vārdu – pēc kārtas piektā, skaitot no Konstantīna Petsa (1938-1940) – jau pirmajās balsošanas kārtās parlamentā. Sociāldemokrāti uzaicināja Reformu partiju pirmajā kārtā atbalstīt savu kandidātu parlamenta spīkeru Eiki Nestoru (62), apmaiņā solot otrajā kārtā, ja tāda būs nepieciešama, balsot par Reformu partijas atbalstīto ekspremjeru Sīmu Kallasu. Otrdienas rītā Reformu partija priekšlikumam piekrita, nodrošinot Nestoram pirmajā kārtā jau 45 balsis no nepieciešamajām 68. Tagad sociāldemokrāti var mēģināt piesaistīt arī Centra partijas 27 deputātu atbalstu. Nestora ievēlēšana daudziem būtu ērts rezultāts.

Kandidātu netrūkst

Līdz pirmdienai Nestoram nebija pietiekami daudz balsu, lai piedalītos parlamenta balsojumā, jo kandidāta izvirzīšanai nepieciešams vismaz 21 deputāts. Arī iedzīvotāju aptaujās nav vērojams liels atbalsts šim atturīgajam politiķim, ilggadējākajam Igaunijas Rīgikogu deputātam un bijušajam sociālo lietu ministram.

Pirms šā sociāldemokrātu gājiena bija trīs kandidāti, kas varēja rēķināties ar dalību vēlēšanās. Tikai vienu no viņiem – bijušo tieslietu ministru Allaru Jeksu (51), kurš vēlēšanās piedalās kā neatkarīgais kandidāts – atbalstīja divas partijas: nacionāli konservatīvā Tēvzemes savienība un centriski labējā, 2014. gadā izveidotā Igaunijas Brīvā partija. Visas pārējās partijas atbalstīja tikai savu kandidātu.

Centra partijas izvēle bija Mailisa Repsa (41), piecu bērnu māte un latviešu jurista Agra Repšes sieva. Viņa izcīnīja vēsturisku uzvaru, pirmoreiz partijas iekšējās vēlēšanās sakaujot tās ilggadējo līderi un patriarhu Edgaru Savisāru.

Premjerministra Tāvi Reivasa pārstāvētā Reformu partija tikai 3. augustā beidzot izlēma par savu prezidenta amata kandidātu. Tas būs partijas goda priekšsēdētājs un līdzdibinātājs Sīms Kallass (67), kurš savulaik ir bijis arī Eiropas Komisijas viceprezidents. Līdz tam partijai bija trīs iespējamie kandidāti. Arī tagad atbalsts Kallasam tiek solīts tikai parlamenta, ne kolēģijas balsojumā. 

Vēlēšanu kolēģija procesu pārņems gadījumā, ja prezidentu neizdosies ievēlēt Rīgikogu. Tās sastāvā līdzās 101 parlamenta loceklim būs arī pašvaldību pārstāvji, un šobrīd tā iespējamā sanākšana ir paredzēta 24. septembrī.

Šādā gadījumā premjerministrs Tāvi Reivass neizslēdz iespēju, ka viņa partija varētu atbalstīt pašreizējo ārlietu ministri Marinu Kaljurandu (53). Viņai jau gandrīz gadu ir bijis lielākais atbalsts sabiedrības aptaujās, un viņa neplāno atteikties no cīņas. Reformu partijā Kaljurandu atbalsta vērā ņemama biedru grupa. Reivass ir ticis kritizēts par nevēlēšanos skaidri izšķirties par kādu no kandidātiem. Klīst arī baumas, ka Sīms Kallass varētu lolot domu par jaunas liberālas partijas izveidošanu. Pagaidām viņš šīs runas ir noraidījis.

Trešais Reformu partijas kandidāts ir Eiropas Parlamenta deputāts Urmass Paets, kurš savulaik ilgu laiku pavadīja ārlietu ministra amatā. Tomēr viņa izredzes netiek vērtētas augstu.

Labējā gala populisti EKRE (Igaunijas Konservatīvā tautas partija) savu kandidātu – bijušo diplomātu Martu Helmi – sola izvirzīt tikai vēlēšanu kolēģijas balsojumā.

Ekspremjera izredzes 

Ja Eiki Nestors pirmajā kārtā tomēr neuzvar, Sīma Kallasa ievēlēšanai Reformu partijai būs nepieciešams arī Centra partijas atbalsts. Ir izskanējušas runas, ka apmaiņā pret to Reformu partija varētu valdībā uzņemt Centra partiju, tādējādi ļaujot tai beidzot iznākt no ilgās opozīcijas, taču Tāvi Reivass ir noliedzis šīs spekulācijas. «Nav nekāda iemesla sapņot vai domāt, vai baidīties, ka Reformu partija ir tik ļoti izsalkusi pēc varas, ka prezidenta krēsla labad būtu ar mieru izjaukt labi strādājošu valdību, riskējot pēc nepilna gada sākt Igaunijas ES prezidentūru ar negatavu valdību,» Reivass sacīja preses konferencē 4. augustā.

Kallass jau iepriekš ir strādājis koalīcijā ar Centra partiju un arī tagad ir saticies ar Savisāru, lai noskaidrotu kopīga balsojuma iespēju. Līdz šai nedēļai mēģinājumi bija nesekmīgi. Taču Centra partijā nav vienprātības.

Kā pirmais gatavību iesaistīties cīņā par prezidenta amatu jau aprīlī izteica Kallass. Daudzās intervijās viņš ir uzsvēris, cik lielu savas dzīves daļu ir devis Igaunijai (starp citu, Kallass 1992. gadā bija veiksmīgās valūtas reformas «tēvs»), un to, ka vēlas dot vēl vairāk. Taču intervijā dienas laikrakstam Postimees viņš sacīja, ka uz otro termiņu nepretendēs. «Ar pieciem gadiem man pietiks,» viņš sacīja.

Savā prezidenta kampaņā Kallass ir uzsvēris nepieciešamību pārkāpt iekšpolitiskajām domstarpībām un strādāt kopā, lai valsts kļūtu spēcīgāka pirms nākotnē gaidāmajiem pārbaudījumiem. Viņš ir gatavs pārrunāt iespējamās Pilsonības likuma pārmaiņas un apsvērt tiešu prezidenta vēlēšanu iespēju.

Kallass arī apgalvo, ka neatsauks savu kandidatūru, ja Rīgikogu prezidentu neievēlēs. Savu kandidatūru tik agri viņš esot izvirzījis, lai aicinātu atklāties arī pārējos potenciālos kandidātus, kuri tad varētu iesaistīties pamatīgās diskusijās par Igaunijas un mainīgās pasaules nākotni.

Melnais zirdziņš Jekss

Vēl viens spēcīgs kandidāts ir juridiskā biroja Sorainen partneris Allars Jekss, kura izredzes īpaši augstu tiek vērtētas vēlēšanu kolēģijas balsojuma gadījumā. Viņš ir atskabargains, pret pastāvošo iekārtu vērsts kandidāts, kurš bieži atsaucas uz Konstitūciju. Viņš pats sevi intervijā nodēvējis par antinomenklatūras kandidātu un bieži kritizē valdošās partijas tieksmi vilkt vienādības zīmi starp sevi un valsti, kā arī svarīgu lēmumu pieņemšanu šaurā lokā. Šomēnes uzstājoties diskusiju festivālā Paidē, viņš par savu mērķi nosauca atjaunot ticību tam, ka Igauniju ir iespējams padarīt labāku, nekļūstot par politiskās sistēmas daļu vai tās augli. Netieši pieminot pašreizējo prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu, Jekss arī sacīja, ka prezidentam ziņās būtu jāparādās tikai tad, ja tās ir saistītas ar viņa darbu.

Viņš kritizē pašreizējo eliti par nevēlēšanos noteikt jaunus, ambiciozus mērķus, tā vietā turoties pie vienkāršiem uzlabošanas darbiem, vienlaikus iesaistoties korupcijā un apšaubāmos ekonomiskos lēmumos, bet atbalstu sabiedrībā panākot, biedējot ar «iekšējiem ienaidniekiem». Jeksa popularitāte aptaujās stabili auga, līdz viņš minētajā Paides festivālā izteica muļķīgu vārdu spēli par iespējamām intīmām attiecībām ar Mailisu Repsu, kas izraisīja asu kritiku, par spīti tam, ka Jekss pēc tam publiski atvainojās.

Daži Reformu partijas locekļi, ieskaitot bijušo premjerministru un pašreizējo Eiropas Komisijas viceprezidentu Andrusu Ansipu un izglītības ministru Jirgenu Ligi, Jeksam ir pārmetuši klientu pārstāvēšanu tiesas prāvās pret Igaunijas Republiku. To vidū ir bijusi arī cīkstēšanās starp valsti un gāzes uzņēmumu Eesti Gaas (kuras akcionārs ir Gazprom) par gāzes infrastruktūru.

«Es negribu prezidentu, kurš būtu gatavs naudas dēļ cīnīties pret Igaunijas interesēm,» intervijā valsts televīzijā sacīja Ansips, atsaucoties uz tiesas prāvu par sabiedrisko transportu Tallinā. Jekss atbildēja, ka viņš negribētu dzīvot valstī, kur premjerministram ir teikšana, kādas tiesas prāvas ir atļauts sākt pret valsti.

Jekss stāsta, ka viņš nav komfortabla izvēle – prezidenta amats viņam nebūšot vienkārša likumu apstiprināšana. Nevienā partijā viņš nav iesaistījies un arī neplāno to darīt. Viņa galvenā problēma ir pieredzes trūkums ārlietu jautājumos.

Latvieša sieva turpina

Rīta laikraksts Postimees divas nedēļas pirms Rīgikogu balsojuma pirmās kārtas aptaujāja parlamenta locekļus, lai atklātu, kurus no esošajiem kandidātiem viņi atbalsta. Rezultāti apliecināja, ka balsojums varētu turpināties vēlēšanu kolēģijā. Vienlaikus tie atklāja spēcīgu atbalstu Centra partijas kandidātei Mailisai Repsai.

Repsa patlaban aktīvi ceļo pa Igauniju un tiekas ar vietējiem iedzīvotājiem, lai arī viņas izredzes kļūt par prezidenti netiek vērtētas sevišķi augstu. Taču kandidēšana vien var uzlabot viņas pozīcijas nākamajās parlamenta vēlēšanās. Vai pat ļaut Repsai iesaistīties cīņā par Centra partijas vadītāja vietu pēc Edgara Savisāra.

Savā kampaņā Repsa uzsver nepieciešamību pārvirzīt uzmanību no ārlietām uz valsts iekšieni, cilvēku uzklausīšanu, jo sevišķi to, kuri līdz šim ir bijuši atstāti novārtā. Viņa ir apsolījusi iesaistīties sarunās ar iedzīvotājiem, kuriem igauņu valoda nav dzimtā, kā arī cīnīties pret reģionu ekonomisko lejupslīdi. Repsa arī sola risināt diskusijas ar speciālistiem par Igaunijas ilgtermiņa plāniem un risinājumiem, nedomājot iepriekšējos rāmjos. Vēl Repsa ir izteikusi pārliecinošu atbalstu tiešajām prezidenta vēlēšanām, solot amata iegūšanas gadījumā nekavēties ar nepieciešamo pārmaiņu sākšanu.

Viņa arī atbalsta dialogu un labākas attiecības ar Krieviju un saka, ka gadījumā, ja tiks atceltas ES sankcijas pret Krieviju – ir manāma zināma kustība -, Igaunijai nevajadzētu kā vienīgajai palikt malā. Par to viņa izpelnījusies premjerministra Tāvi Reivasa kritiku, kurš apgalvo, ka ar Krieviju nav iespējama politiska un militāra sadarbība, kamēr tā uzvedas kā agresors.

Repsa ir pieredzējusi un atklāta politiķe. Viņa ir parlamenta deputāte, bijusī izglītības ministre Sīma Kallasa un Andrusa Ansipa valdībās. Kopš 2001. gada viņa studē starptautisko un Eiropas likumdošanu Upsalas Universitātes doktorantūrā. Viņa ir iesaistījusies aizvien spēcīgākajā Centra partijas iekšējā opozīcijā, kuras nolūks ir atņemt varu Savisāram un viņa atbalstītājiem. Vienlaikus Repsa atzīst, ka viņai nav bijušas iespējas veidot attiecības ar ārzemju līderiem. Ar vienu izņēmumu – tas ir Latvijas prezidents Raimonds Vējonis.

Aptauju līdere

No atlikušajiem kandidātiem, kuriem var būt izredzes vēlēšanu kolēģijas balsojumā, jāmin Marina Kaljuranda (53): ilggadējā karjeras diplomāte, kas plašākai sabiedrībai kļuva pazīstama 2007. gadā, kad Tallinā notika konflikti kara pieminekļa pārcelšanas dēļ. Kaljuranda tolaik bija Igaunijas vēstniece Maskavā un mierīgi pārcieta Krievijas jauniešu kustības Naši pret viņu un vēstniecību vērstos uzbrukumus, bija gatava skaidrot notikušo un iesaistīties dialogā. Atsaucoties uz šo laiku, viņa intervijās ir teikusi: grūtās situācijās es neesmu bēgusi un nebēgšu arī turpmāk.

Pagājušogad Tāvi Reivass uzaicināja viņu kļūt par ārlietu ministri, lai arī Kaljuranda nav Reformu partijas biedre. Viņa brīvi runā igauniski, taču viņas māte ir krieviete, bet tēvs – latvietis. Tas kļuva būtiski, kad labējā partija EKRE paziņoja: viņa kā krieviete nav piemērota kandidāte prezidenta amatam. Šis apgalvojums izraisīja plašu neapmierinātību, jo Kaljuranda ar savu pieklājību un profesionalitāti jau gandrīz gadu ir bijusi sabiedrisko aptauju līdere. Viņa stāsta, ka tieši spēcīgais iedzīvotāju atbalsts pārliecināja viņu izvirzīt savu kandidatūru. Taču viņai ir nācies arī pārciest personiskus uzbrukumus par rokassomiņas cenu, krievu mātes pagātni un citām lietām.

Savā kampaņā Kaljuranda ir uzsvērusi nepieciešamību uzklausīt cilvēkus, uzmundrināt un vadīt tautu, un mazināt tās bailes. Līdz ar Sīmu Kallasu viņa tiek uzskatīta par labāko kandidāti sarežģītajos ārpolitikas apstākļos.

Savukārt labējās partijas EKRE kandidāts Marts Helme (66) pēc profesijas ir vēsturnieks, vairāku grāmatu autors un izdevējs un ir bijis Igaunijas vēstnieks Maskavā pirms gadsimtu mijas. Viņš ir visradikālāk noskaņotais kandidāts un aktīvi kritizē pašlabumu meklējošo eliti par tuvredzību un rakstura trūkumu. Viņš sludina suverenitāti un lielāku uzsvaru uz valsts interesēm, kā arī dzimstības veicināšanu, lai mazinātu demogrāfisko kritumu. Gaidāmajās ASV prezidenta vēlēšanās Helme atbalsta Donaldu Trampu, un, viņaprāt, Igaunijai ir ko mācīties no pašreizējām Polijas un Ungārijas valdībām.

Cerams, jaunais Valsts prezidents atradīsies šajā izvēļu paletē. Bet politikā nedēļa ir ilgs laiks.

Vēlēšanu kārtība

Saskaņā ar Konstitūciju prezidentu ievēlē parlaments. Ja trijās balsošanas kārtās neviens kandidāts neiegūst divas trešdaļas balsu (68), tiek sasaukta vēlēšanu kolēģija. Tajā ir 234 pašpārvalžu pārstāvji līdz ar 101 parlamenta deputātu. Kolēģijas kandidātu sarakstā automātiski iekļūst divi parlamenta visvairāk atbalstītie kandidāti. Jaunas kandidatūras iespējams izvirzīt ar vismaz 21 kolēģijas locekļa atbalstu. Ievēlēšanai pietiek ar vienkāršu balsu vairākumu.

Ja kolēģija pirmajā kārtā neievēlē prezidentu, tajā pašā dienā notiek otrās kārtas balsojums, kurā sacenšas divi lielāko atbalstu ieguvušie kandidāti. Ja kolēģijai tik un tā neizdodas ievēlēt prezidentu, viss sākas no gala, un 14 dienu laikā parlaments veic jaunu mēģinājumu.

Teorētiskajā gadījumā, ja jaunais prezidents nestājas amatā 10. oktobrī, esošais valsts vadītājs paliks prezidenta krēslā, līdz to būs gatavs pārņemt viņa pēctecis. Starplaikā amatu var izpildīt arī parlamenta spīkers.

Bads veselībā. Vai beigsies?

Posted on augusts 24, 2016 by - Tēma

Līdz septembra beigām parlamentāriešiem un valdības ministriem jāizvērtē trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļi un jāpieņem politisks lēmums – palielināt veselībai atvēlēto naudu un reformēt finansēšanas sistēmu vai ne

Ir kāda 57 gadus veca paciente Ruta. Rosīga, enerģiska, dzīvi mīloša sieviete, kura, ik dienu injicējot sev insulīnu, lai regulētu cukura līmeni asinīs, gādā par nelielu Pierīgas saimniecību. Nākamā mēneša laikā ministriju ierēdņiem, politiķiem, valdībai un sabiedrībai kopumā vajadzēs izšķirties, kā Rutai tikt pie mediķu palīdzības. Pirmais variants – palielinot valsts finansējumu veselībai un tādējādi nodrošinot, ka Rutai nekas papildus nav jāmaksā, tomēr nav vairs jāgaida nedēļām garās rindās, līdz tiktu pie endokrinologa. 

Otra iespēja – likt Rutai izvēlēties kādu privātu apdrošināšanas kompāniju un iemaksāt tajā ik mēnesi noteiktu summu neatkarīgi no tā, vai Rutas mēneša peļņa bijusi vairāk nekā 1000 eiro, kā tas ir vasarā, vai knapi 200 eiro, kā tas ir ziemā. Bet, iespējams, nebūtu vairs garo rindu. 

Un trešais variants – Rutai būs jāmaksā veselības nodoklis, un tikai tad, kad viņa to kā pašnodarbinātā būs pati samaksājusi, tiks pie mediķu palīdzības. Ja nesamaksās – nekā!   

Trīs veselības aprūpes finansēšanas modeļus Veselības ministrija nodod sabiedrībai izvērtēšanai, uzsverot – pašreizējā sistēma ir tā izkurtējusi, ka tā jāmaina. Lai sāktu reformas, ministrija lūdza 2017. gada budžetā papildus šogad veselībai atvēlētajiem 770 miljoniem piešķirt vēl 76 miljonus eiro. 18. augustā valdība atvēlēja 16 miljonus eiro, vēl 35 miljonus solot uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina. Tas nozīmē, ka arī nākamgad pacientiem būs jārēķinās ar garām rindām uz izmeklējumiem, pēc valdības sēdes medijiem atzina veselības ministre Anda Čakša. Kā mierinot premjers Māris Kučinskis solīja, ka 2018. gadā budžeta galvenā prioritāte būs veselības aprūpe. Bet jau tuvākā mēneša laikā vajadzīga politiska izšķiršanās, kā tieši tas izpaudīsies. Kā tas ietekmēs Rutu un pārējos pacientus?

Jāliek reformu pamatakmens

Veselības aprūpe 25 gadus dzīvību vilkusi naudas badā, kas novedis pie tā, ka, lai tiktu pie valsts apmaksātiem veselības aprūpes pakalpojumiem, jāgaida mēnešiem garās rindās, mediķi ir neapmierināti ar darba samaksu, katrs piektais Latvijas iedzīvotājs neiet pie ārstiem tāpēc, ka nevar sagaidīt savu kārtu rindā, bet par privāti strādājošu mediķu palīdzību nevar atļauties samaksāt. Tikai dažas Eiropas Savienības valstis no valsts budžeta veselībai atvēl mazāk par Pasaules Veselības organizācijas (PVO) rekomendētajiem 12%, Latvija vienīgā – 9,8%. Nevienai citai valstij šis skaitlis nav tik niecīgs. Veselības ministrijā aprēķināts, ka veselības nozarei papildus vajadzīgi vismaz 189 miljoni eiro.

«Jautājums – kur šādu naudu atrast? Viena no atbildēm ir skaidri pateikt, ka veselība ir prioritāte un iedalīt tai procentuāli vairāk naudas no valsts budžeta. Otra atbilde ir domāt, kā piesaistīt papildu naudu,» Čakša skaidro, kā būvēti trīs ministrijas piedāvātie veselības finansēšanas modeļi. «[Izvēloties vienu no tiem], mēs ieliekam stūrakmeni jaunam finansēšanas modelim, ar kuru cilvēki turpmāk dzīvos. Tāpēc lēmums nedrīkst tikt pieņemts dažās nedēļās, tam jābūt ļoti nopietni izdiskutētam.»

Galvenais priekšnoteikums jebkura modeļa iedzīvināšanai – valdībai ir jāpierāda tās deklarācijā apgalvotais, ka veselība ir prioritāte, tuvāko septiņu gadu laikā palielinot finansējumu līdz 14% no valsts budžeta, uzsver ministrijas valsts sekretāra vietnieks Kārlis Ketners. Viņš atsaucas uz PVO ekspertu teikto, ka izšķiroša nozīme veselības aprūpes pieejamības uzlabošanā ir nevis vienam vai otram modelim, bet politiskajam izlēmīgumam. «Mēs varam iet uz vienu vai otru modeli tikai tad, kad esam sasnieguši konkrētu procentu no kopējā budžeta, piemēram, 12%,» papildina Čakša.  

Izvirzot šādas prasības, ministre aiz sevis jūt veselības nozares atbalstu. «Gan PVO, gan EK (Eiropas Komisijas), gan OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija), arī Pasaules Banka norāda, ka [veselības aprūpes sliktā pieejamība] ir nopietna problēma, kas galvenokārt saistīta ar zemo valsts finansējumu,» saka Valdis Keris, Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs. «EK ieteikumos Latvijai ir uzsvērta nepieciešamība palielināt veselības nozares valsts finansējumu, vienlaikus nepalielinot nodokļu slogu zemāk atalgotajiem iedzīvotājiem.» Pēc Eurostat datiem, vidējais veselības aprūpes valsts finansējuma līmenis Eiropas Savienībā 2014. gadā bija 7,2% no IKP, bet Latvijā patlaban tas ir 3,1%. Lielākā daļa valstu to realizē, finansējot veselības aprūpi no diviem avotiem: gan no obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksām, gan no vispārējā budžeta ieņēmumiem.

Veselības stratēģiskā padome, ko veido mediķu, farmaceitu un pacientu organizācijas, ir viena no pirmajām, kas iepazinusies ar visiem trim ministrijas piedāvātajiem modeļiem un jau ir paudusi atbalstu piedāvājumam, kas paredz sociālo iemaksu pārdali par labu medicīnai. Čakša piedāvā valdībai pamazām palielināt to sociālā nodokļa daļu, kas tiek novirzīta veselības aprūpei, no 1 līdz 5% 2020. gadā. Tādā veidā var izpildīt valdības apņemšanos tuvākajos gados nepalielināt kopējo nodokļu slogu.

Nodokļu pārdale

Šādu risinājumu pozitīvi novērtējusi arī PVO, kuras eksperti Ketneram norādījuši – šādai pieejai ir nodokļu politikas reformas raksturs. Uzlabojoties fiskālajai telpai, valdība viegli varētu palielināt veselības aprūpes vajadzībām iezīmēto maksājumu  daļu. Visi budžeta ieņēmumi veselības aprūpes vajadzībām paliktu apkopoti vienotā fondā, un pakalpojumus apmaksātu viens pircējs – Nacionālais veselības dienests (NVD).

«Šo modeli izstrādājām, balstoties uz PVO finanšu ekspertu ieteikumiem,» saka Ketners. Tas ir skaists savā vienkāršībā, jo paredz, ka visus veselības aprūpes pakalpojumus pērk NVD, kurš par tiem samaksā. «Jāizlemj tikai par iemaksām, kas savā būtībā ir veselības nodoklis, kurš, tāpat kā sociālais nodoklis, ir solidārs,» ministrijas valsts sekretārs iezīmē sistēmu, kā valsts organizēs veselības aprūpes darbu.

Pēc politiskas izšķiršanās par sociālā nodokļa pārdali VM apņemas gādāt par reformām veselības finansēšanas sistēmā. Būtiskākās notikšot NVD darbā, pārstrādājot principus, pēc kādiem notiek pakalpojumu iepirkumi, turklāt ministre arī apņēmusies izveidot slimnīcu pakalpojumu «kartējumu». «Mums ir skaidri jāpasaka, kādus pakalpojumus sniedz universitāšu slimnīcās, kādus – reģionālajās, kādus – lokālajās,» saka Čakša. Viņa paredz, ka šīs pārmaiņas būs vēl grūtāk «iznest nekā panākt politisku izšķiršanos [par finansējuma palielinājumu]». «Jo tas nozīmē domāšanas pārmaiņas. Pašai sistēmai ir jāsaprot, ka mēs esam sevi atražojuši un nevaram vairs turpināt strādāt tā, kā līdz šim,» saka ministre.

Taču Čakšas ideja palielināt sociālā nodokļa daļu, kas tiek novirzīta veselības aprūpei, jau ir saņēmusi kritiku. Labklājības ministrs Jānis Reirs un viņa vadītās ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks ir izteikuši iebildumus pret sociālā nodokļa pārdali. Viņuprāt, tas nenozīmē nodokļu nepalielināšanu, gluži otrādi – ja daļu sociālo iemaksu izmantos veselībai, būs «jādiskutē par sociālo iemaksu likmes palielināšanu».

Latvijas Bankas ekonomists Uldis Rutk-aste norāda, ka sociālā sistēma šobrīd nespēj atdot veselībai pietiekami nozīmīgu sociālā  nodokļa  daļu. «Mēs sabojātu pensiju sistēmu,» viņš aizrāda. «Jārēķinās, ka valsts sociālajā kontā liekas naudas nav. Veselības ministrijas piedāvājums faktiski ir prasība iedot veselībai naudu uz budžeta deficīta rēķina.»

Savukārt Latvijas Veselības ekonomikas asociācija uzskata, ka šis modelis nerisina būtiskāko sistēmas problēmu – to, ka patlaban vismaz par pusi veselības aprūpes pakalpojumu iedzīvotāji samaksā no pašu maka. «Tas ir satraucošs fakts un liecina par visaugstāko medicīnas pakalpojumu īpatsvaru Eiropas Savienībā ar vienu no zemākajiem iekšzemes kopproduktiem,» saka asociācijas vadītāja Daina Behmane.  

Turpretī Veselības nozares stratēģiskā padome nolēmusi atbalstīt ministres ieteikto modeli, jo tāds, pirmkārt, sekmīgi tiek lietots lielākajā daļā ES valstu, otrkārt, ļauj gūt nozīmīgus papildu līdzekļus veselības aprūpei, nepaaugstinot darbaspēka nodokļus, treškārt, ļauj bez papildu izmaksām ieviest personalizētu apdrošināto personu uzskaiti (izmantojot valsts obligātās sociālās apdrošināšanas maksātāju reģistru), kas rada papildu motivāciju maksāt nodokļus un atbilst obligātās valsts veselības apdrošināšanas idejai, skaidro Keris.

Ģimenes ārste Ilze Aizsilniece, Latvijas Ārstu biedrības viceprezidente, padomē šo finansēšanas modeli atbalsta tāpēc, ka tajā tiek saglabāts vienlīdzības princips: pie noteiktiem valsts apmaksātiem pakalpojumiem tiek visi neatkarīgi no ienākumu līmeņa, veselības stāvokļa vai vecuma. Turklāt pakalpojuma pieejamība nav tieši sasaistīta ar individuālo nodokļu samaksu un apdrošināšanu. «Tādiem pacientiem kā Rutai būs apmaksāta gan ģimenes ārsta vizīte, gan speciālista konsultācija, gan vajadzīgie izmeklējumi. Turklāt būs vairāk naudas, un tam vajadzētu samazināt rindas,» skaidro Aizsilniece. Pēc viņas vārdiem, šis modelis esot arī visradniecīgākais Igaunijas modelim, «kurš ir izrādījies vislabākais veselības aprūpes finansēšanas reformas piemērs visā Austrumeiropā».  

Modeli atbalsta arī organizācija Sustento, kas pārstāv cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Tās vadītāja Gunta Anča uzsver, ka lielai daļai šo cilvēku ir hroniskas slimības, ir ierobežotas darbaspējas un līdz ar to arī zemi ienākumi. Tādējādi papildu veselības nodoklis vai maksājumi privātiem apdrošinātājiem, ko paredz nākamie divi modeļi, «iedzītu viņus vēl lielākā nabadzībā, un veselības aprūpe viņiem kļūtu pilnīgi nepieejama».

LB piedāvājumu kritizē

Otrs piedāvājums, kas balstās uz obligātās privātās apdrošināšanas iemaksām, līdz šim ir izpelnījies vislielāko kritiku. «Šis ir modelis, ko iesaka Latvijas Banka, un arī tas tiks piedāvāts valdībai izvērtēšanai,» saka Ketners. Tajā veselības budžetu veido valsts finansējums, pakalpojumu, tāpat kā pirmajā modelī, pērk NVD, bet ar to konkurē privātie apdrošinātāji. Šajā gadījumā, lai pacientam būtu garantēti noteikti pakalpojumi un viņš iekļautos veselības apdrošināšanas sistēmā, viņam ik mēnesi privātajam apdrošinātājam jāpārskaita summa no 25 līdz 70 eiro. «Problēma ir tajā, ka, nosakot fiksēto summu, maksājums uzreiz kļūst regresīvs: nabagie maksā vairāk no saviem ienākumiem [nekā turīgie]. Nonākam pie secinājuma, ka šis ir nepanesams slogs sabiedrības nabadzīgākajai daļai un ar šādu sistēmu mēs veicinām vēl lielāku nevienlīdzību,» Ketners skaidro, kāpēc ministrija šo ceļu neatbalsta.  

Ja tiktu izteikts atbalsts šim modelim, Rutai būtu jāizšķiras, kurai no privātajām apdrošināšanas kompānijām viņa ik mēnesi pārskaita no 25 līdz 70 eiro (tā tiktu precizēta) neatkarīgi no tā, cik lieli ir viņas ikmēneša ienākumi un vai tie rada robus ģimenes budžetā vai ne. Turklāt maksājamā summa ir vienlīdz liela bezdarbniekam, kas pārtiek no pabalsta, Rutai, kas nav turīga, un viņas kaimiņam, uzņēmuma vadītājam, kura ikmēneša ienākumi ir daudzkārt lielāki nekā Rutai.

Pēc Ketnera stāstītā, te daudzus trūkumus saskatījuši arī PVO finanšu eksperti, kuriem VM prezentējusi visus piedāvājumus. PVO uzskata, ka bez apņemšanās paaugstināt budžeta izdevumus veselības aprūpei netiks nodrošināti ieguvumi un rezultātā pasliktināsies iedzīvotāju finansiālā aizsardzība. Otrkārt, tas novestu pie tā, ka atsevišķas iedzīvotāju grupas tiktu izslēgtas no publiskās veselības aprūpes sistēmas. «Gribot negribot būs jāveido dalītais [valsts garantēto veselības aprūpes pakalpojumu] grozs,» saka Ketners un precizē – tiem, kuri nespēs samaksāt privātām apdrošināšanas kompānijām, būs tikai «garantētais minimums», piemēram, neatliekamā medicīniskā palīdzība. «No ekonomiskā aspekta, ja cilvēks nogriež roku, neatliekamā palīdzība beidzas ar asiņošanas apturēšanu. Bet, no tautsaimniecības viedokļa, lai atgūtu darbaspēku, valstij jāsamaksā par operāciju, lai cilvēkam roku piešūtu vai viņš iegūtu protēzi. Bet samazinātajā pakalpojumu grozā vietas nekam tādam nav,» uzsver Ketners. Turklāt Sustento pārstāve Gunta Anča baidās, ka privātie apdrošinātāji atrastu ieganstus, kā izslēgt no sava klientu loka cilvēkus ar īpašām vajadzībām, jo viņi varētu būt «pārāk dārgi un neizdevīgi».

«Makroekonomiski skatoties uz šo modeli un privātās apdrošināšanas iemaksām, ko Latvijas Banka iesaka (kas pavisam noteikti ir jauns darbaspēka nodoklis), tas ir regresīvs nodoklis, jo 300-450 eiro gadā būs jāmaksā gan cilvēkiem ar maziem, gan ar lieliem ienākumiem,» modeli rakstā portālā Ir kritizējis arī ārsts Uģis Gruntmanis, Teksasas Universitātes Sautvesternas Medi-cīnas centra profesors, ārzemēs dzīvojošo latviešu ārstu apvienības vadītājs. 

«Pie Latvijas fenomenālās nevienlīdzības tā būtu milzīga kļūda, kas turpinātu palielināt nevienlīdzību, un atkal vairāk sodīs pelnītājus ar zemiem un vidējiem ienākumiem, kas ir 90% Latvijas iedzīvotāju. Ja obligātās privātās apdrošināšanas modelis tiktu ieviests, vajadzētu pārņemt Igaunijas, Šveices vai Vācijas modeli, kur no ienākumiem jāmaksā noteikts procents, nevis viena summa, tādā veidā padarot šo sistēmu godīgāku pret visiem iedzīvotājiem. To vēl progresīvāku varētu padarīt, pielāgojot Austrālijas modeli, kur pašiem pārtikušākajiem iemaksa ir par 1% lielāka nekā pārējiem.»

Uldis Rutkaste aizrāda, ka ministrijas piedāvātais modelis nav tas pats, ko piedāvā LB. Tā vēlas, lai ar izveidotā Risku izlīdzināšanas fonda palīdzību tiktu garantēts, ka polises, tāpat kā veselības aprūpes pakalpojumi, būtu pieejami visiem. «Visi nevarēs samaksāt par polisi, tāpēc piedāvājam valdībai noteikt, kurām sabiedrības grupām jāveic iemaksas pašām un kuru vietā samaksās valsts. Ir daudzi risinājumi, kā panākt, lai šis modelis būtu sociāli taisnīgs: var atmaksāt iedzīvotājiem atpakaļ daļu izmantotās naudas, var mazturīgajiem piemaksāt. Ar šādu sistēmu tiktu panākts, ka visiem ir polise un visi var aiziet pie ārsta.»

Trešais aizrādījums: valstī būtu divi veselības aprūpes pakalpojumu apmaksātāji – NVD un privātās apdrošināšanas kompānijas -, kas kavētu efektīvu resursu izmantošanu un rūpīgu aprūpes koordinēšanu. Vēl vairāk – tā kā ar obligātām apdrošināšanas iemaksām nepietiktu, lai samaksātu par pakalpojumiem, piemēram, onkoloģijā un kardioloģijā, būtu vajadzīgs Risku izlīdzināšanas fonds. «Tad būtu jautājums, kā izveidot šādu fondu un tad vēl valdi, kas pārraudzītu Riska izlīdzināšanas fondu. Tā vietā, lai sakārtotu NVD [darbu], mums būtu jārada cits administratīvais slogs, kurš, šķiet, nebūs mazs. Bet vai efektīvs?» iebildumus skaidro Ketners. Latvijas Banka par paraugu ņēmusi Nīderlandē īstenoto veselības aprūpes finansēšanas sistēmu, bet PVO eksperti uzsver, ka Nīderlandē tā nav palīdzējusi kontrolēt veselības aprūpes izmaksu pieaugumu.

Gan Čakša, gan Ketners uzsver, ka Nīderlande kopš 2006. gada, kad ieviesa šo modeli, ir nepārtraukti kāpinājusi valsts finansējuma daļu veselībai. Tas tāpēc, ka, liekot iedzīvotājiem maksāt par obligāto veselības apdrošināšanu, valsts garantē, ka pakalpojumi tiks saņemti augstā kvalitātē un nekavējoties. «Ja ievieš otro modeli, ievērojami jāsamazina gaidīšanas periods pēc pakalpojuma. Lai pakalpojums būtu pieejams uzreiz, ir nepieciešama papildu nauda gan ārstniecības personāla algošanai, gan medicīnas līdzekļu iegādei,» skaidro Ketners. «PVO eksperti aizrādīja, ka šis modelis nav īstenots nevienā Eiropas valstī, nesamazinot valsts garantēto pakalpojumu grozu. Ja gribam braukt ar tādu mersedesu, ar kādu brauc Nīderlandē, tad iedodiet mums tikpat daudz naudas, cik Nīderlandē. Bet, ja nedod šo naudu, tad varam nopirkt 20 gadus vecu vāģi un braukt ar to pa džungļiem gluži kā Dienvidamerikā.»

Ārsts Uģis Gruntmanis gan skeptiski norāda, ka Latvijas politiķiem varētu likties pievilcīgs Latvijas Bankas piedāvājums, jo tas dotu iespēju visās ligās par neizdarību vainot apdrošināšanas kompānijas. «Taču tā būtu milzu kļūda, jo administratīvie izdevumi pieaugtu, apdrošināšanas kompāniju peļņas nepieciešamības dēļ būtiski pieaugtu apdrošināšanas iemaksas iedzīvotājiem, vai tiktu būtiski sašaurināts pakalpojumu loks,» raksta Gruntmanis.

Ieteikums jaunam nodoklim

Trešais veselības aprūpes finansēšanas modelis pagaidām nav uztverts tik kritiski kā Latvijas Bankas piedāvātais, bet arī to veselības aprūpes speciālisti uztver nīgri. Tas paredz, ka ar valsts doto naudu katram iedzīvotājam jānodrošina neatliekamā medicīniskā palīdzība. Pārējais pakalpojumu grozs tiek nodrošināts, balstoties uz konkrētā cilvēka maksātajiem nodokļiem.

«Ja atceramies, iepriekš [veselības ministrei Ingrīdai Circenei (2011-2014) bija ideja: ja maksājat veselības nodokli, jums pienākas pakalpojums, ja nemaksājat – ne! Sabiedrībā diezgan populāra ideja, ka veselības aprūpe jānodrošina tikai tiem, kas maksā nodokļus,» atgādina Ketners.

Ja ieviestu šo modeli, Rutai, kas ir pašnodarbinātā, ik mēnesi pašai vajadzētu veikt ne tikai sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, bet arī samaksāt veselības nodokli. Ja viņa, taupot naudu, to nedarītu, valsts viņai garantētu tikai neatliekamo medicīnisko palīdzību. Par citiem veselības aprūpes pakalpojumiem būtu jāmaksā pilnā apjomā.   

Veselības ministre Anda Čakša atzīst, ka neatbalsta šādu pieeju, jo «tā nav ilgtermiņa domāšana, tas neveido veselīgu sabiedrību». «Taču naudas daudzums [veselības nozarei] tāpat jāpalielina. Tikai piesaistot pakalpojumus nodokļu nomaksai, naudas apjoms nepalielināsies. Mēs vienkārši izslēgsim daļu cilvēku, tūkstošiem bezdarbnieku un cilvēku, kuri ne pārāk skaidri maksā nodokļus, no valsts veselības aprūpes sistēmas,» saka ministre. Ketners norāda, ka no tautsaimniecības viedokļa tiek riskēts ar šo cilvēku darbaspējām, jo, «kad ilgstoši neārstēti cilvēki nokļūst neatliekamās palīdzības dienesta mediķu rokās, vairs nevar atjaunot viņu darbaspējas, tas ir samazinātas darbaspējas».

PVO eksperti aizrādījuši, ka šāds modelis ir pretrunā ar universālās veselības aprūpes pārklājuma principu, kas ir Eiropas valstij fundamentāli svarīga pazīme.

Arī ģimenes ārste Ilze Aizsilniece uzsver, ka šāds modelis neatbilst Eiropas Savienības ieteikumiem un starptautiskajiem principiem. Visās valstīs svarīgi, lai tiktu nodrošināta visu iedzīvotāju veselības aprūpe, lai slimības netiktu ielaistas un novērstu hroniskas saslimšanas. «Valsts izaugsmei ir vajadzīgi veseli cilvēki, kuri var strādāt ar pilnu atdevi, cilvēki, kuriem nav vajadzīgi sociālie pabalsti,» uzsver Aizsilniece.

Prasa politisku atbalstu 

Lai arī par kuru no trim piedāvātajiem modeļiem vienosies valdība, veselības finansēšanas sistēma ir maināma pašos pamatos, uzsver Čakša. Viņas pamudināti, mediķi un ierēdņi ir sākuši strādāt, lai mainītu naudas sadales un izmantošanas principus. «Mērķis ir parādīt, kur mēs naudu ieguldām un kāds ir rezultāts. Noteikti tā vispirms jāiegulda onkoloģijā un dzemdniecībā, jo pašlaik mums trūkst dzemdību speciālistu [slimnīcu] nodaļās,» saka ministre.

Čakša nolēmusi panākt arī medicīnas darbinieku darba samaksas reformu, kā arī skaidri definēt katrā no veselības aprūpes jomām, kādā veidā pacients nokļūst pie speciālistiem un kādi izmeklējumi viņam tiek nozīmēti. «Piemēram, kādos gadījumos ir nepieciešama magnētiskā rezonanse. Skaidrs, ka izmeklējumi sāksies ar vienkāršākajiem un, ja būs nepieciešamība, kļūs sarežģītāki: asinsanalīze, palpācija, iespējams, rentgens. Pagaidām ir tā, ka sākam visu ar sarežģītāko un dārgāko izmeklējuma metodi, kas ne vienmēr ir efektīvākā,» skaidro Čakša. Vadlīnijas izmeklējumu veikšanai un konsultāciju nozīmēšanā izstrādās mediķu profesionālās asociācijas. Tas nozīmē, ka būs skaidri izstrādāts ceļvedis, kādi pakalpojumi kādā secībā pieejami. «Ja tā dēvētajā pakalpojuma grozā ir ielikts dārgs izmeklējums, tas nenozīmē, ka tas būs pieejams uzreiz katras saslimšanas gadījumā,» saka Čakša.

Vadlīnijas onkoloģisku slimību ārstēšanā pašlaik tiek izstrādātas. No 1. oktobra plānots tās sākt iedzīvināt primārās aprūpes izmeklējumos, no nākamā gada sākuma jābūt skaidram, kādā secībā pacients nokļūst pie konsultantiem. Līdz 1. janvārim jābūt izstrādātiem standartiem dzemdību palīdzības nodrošināšanā. Ir uzrunāta arī ķirurgu asociācija vadlīniju izstrādei. Pēc šādu standartu tapšanas NVD uzdevums būs noteikt precīzas pakalpojumu cenas. Uz jautājumu, vai tad līdz šim nebija pareizo cenu, Čakša atbild: «Tā arī ir. Nemelosim šobrīd, ka cena ir pareizā. Nav pareizā. Pakalpojumu izmaksas ir par zemu, ne visas tehnoloģijas ir iekļautas tarifos. Visu laiku esam skatījušies nevis uz to, cik katrs pakalpojums izmaksā, bet uz to, cik [veselības] nozarē ir naudas. Ne velti ir bijuši gadījumi, kad zobārsti atsakās labot bērniem zobus, jo no NVD pārskaitītā nauda nesedz materiāla izmaksas. Manipulējot ar valsts kapitālsabiedrībām (slimnīcām – red.), tās var piespiest sniegt pakalpojumus, bet tie ārsti, kas strādā brīvā tirgū, vienkārši atsakās to darīt.»

Reformējot NVD darbu, ministre vēlas panākt, lai tiktu izveidota arī pakalpojumu kvalitātes kontroles sistēma. Pašlaik NVD gan samaksā par sniegtajiem medicīnas pakalpojumiem, bet neseko līdzi, kādā veidā tas tiek izpildīts. Kā uzsver ministre, viņas mērķis ir rezultātos balstīta medicīna. Šādu pārmaiņu īstenošanai, pēc Čakšas aprēķiniem, vajadzīgi septiņi gadi, tāpēc viņa ir apņēmusies kopā ar ministrijas kolēģiem izstrādāt reformu plānu un panākt tā apstiprināšanu valdībā. «Lai nākamajam ministram tā kauja nebūtu jāizcīna vēlreiz,» viņa saka.

Čakša arī atzīst – lai jaunā veselības aprūpes sistēma ar jauniem standartiem, pakalpojumu izmaksām un kontroli būtu uzbūvējama, svarīga ir elektroniskā veselības aprūpes sistēma jeb e-veselība. Neesot šaubu, ka no 1. decembra būs iedzīvināmas elektroniskās receptes un slimības lapas, taču pārējo projektu virzība esot nedroša. «Mūsu darbu izpildītājs Lattelecom jāpiespiež pildīt savus solījumus,» saka Čakša. «Bez elektroniskām sistēmām nav iespēju izsekot līdzi ārstu darbībām, līdz ar to būs grūti panākt, ka nav dubulto izmeklējumu, nav atkārtotas ārstēšanas, nevaram izsekot, kā pacients tiek ārstēts.» Ketners precizē, ka vēl jāizstrādā elektroniskā sistēma izmeklējumiem, jābūt pacientu identifikācijai, kā arī visas valsts veselības aprūpes iestādes jāsasaista vienotā sistēmā.

Anda Čakša un Veselības ministrija vēlas, lai labākais veselības aprūpes finansēšanas modeļa variants tiek izvēlēts diskusiju rezultātā līdz septembra beigām. Taču, kā Ir pārliecinājās, aptaujājot koalīcijas partiju līderus, kamēr Saeimas politiķi nav atgriezušies darbā pēc vasaras brīvdienām, neviena partija nav apspriedusi ministres un ministrijas piedāvātos veselības finansēšanas modeļus un reformu plānu. 

Gunta Anča uzsver, ka mediķu un pacientu organizācijas par svarīgāko uzdevumu uzskata panākt, lai veselības aprūpei 9,8% vietā tiktu piešķirti vismaz 12%. «Tā būs politiska izšķiršanās un skaidrs rādītājs, vai valsts pārvalde redz valsts turpmāko attīstību, kas vērsta uz cilvēku vajadzību nodrošināšanu,» viņa saka.

Veselības ministrijas piedāvātie finansēšanas modeļi

Iekšējā nasta

Posted on augusts 24, 2016 by - Analīze

Kamēr Jaroslavs Streļčenoks pošas turpināt vadīt KNAB, tiesās izskatīšanu gaida daudzas lietas par iespējamu prettiesisku rīcību pret darbiniekiem. No tām pilnībā iztiesāta neliela daļa – dažas prasības noraidītas, pāris apmierinātas, bet lauvastiesa par kompensācijām vēl stāv rindā. Darbinieki pieļauj, ka vērsīsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā, ja sevi neizdosies aizstāvēt Latvijā

Tiesvedība tiesvedības galā – šāda juridiski sapiņķerēta aina paveras, aplūkojot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja Jaroslava Streļčenoka attiecības ar biroja darbiniekiem. Precīzus datus par to, ar cik un kādām amatpersonām birojs tiesājies, kopš amatā stājies Streļčenoks, un cik tas birojam izmaksājis, KNAB vadība Ir tā arī nesniedza, lai arī jautājumus nosūtījām pirms vairākām nedēļām. 

Taču otrdien KNAB šefs LTV raidījumā Rīta Panorāma stāstīja, ka sabiedrībai veidojoties maldīgs priekšstats par KNAB it kā zaudētām tiesvedībām pret pašu darbiniekiem. «Kopumā no pašlaik spēkā esošajām lietām, kas ir deviņas kopā, birojs zaudējis tikai vienu – pašā, pašā sākumā, kad Ministru prezidents [Valdis] Dombrovska kungs atjaunoja [Jutu] Strīķes kundzi amatā,» sacīja Streļčenoks. Pēc viņa teiktā, pārējās astoņās lietās esot stājies spēkā birojam labvēlīgs lēmums, un šī viena lieta zaudēta Dombrovska dēļ. «Līdz šim brīdim mēs uzskatām, ka tas bija prettiesisks [Dombrovska] lēmums, iejaucoties biroja darbā. Un līdz ar to pavērsa vairākas juridiskas konstrukcijas, kas neļāva tiesā attiecīgi dabūt to uzvaru,» televīzijas intervijā skaidroja KNAB vadītājs. 

Jaroslava Streļčenoka teiktais gan nesakrīt ar žurnāla Ir rīcībā esošo informāciju. Kopš 2013. gada rudens KNAB darbinieki tiesās apstrīdējuši visdažādāko veidu biroja vadības lēmumus, sākot no disciplinārsoda par pārvietošanās režīma pārkāpumu biroja telpās un beidzot ar atlaišanu no amata. Rezultātā ierosinātas 24 tiesvedības, no kurām 15 lietas šobrīd ir dažādās stadijās tiesu instancēs. Kopumā vērtējot to, kam šajās tiesvedībās sekmējas, redzams, ka skaitliski vairāk lēmumu ir bijis par labu KNAB darbiniekiem, taču svarīgākais – kāds būs šo tiesvedību gala rezultāts. Uz spēles ir salīdzinoši lielas summas. 

Piemēram, bijusī KNAB Juridiskās un personālvadības nodaļas vadītāja Ilze Draveniece tiesā apstrīd piemēroto disciplinārsodu –  atbrīvošanu no amata. Lieta gaida izskatīšanu trešajā instancē, bet apgabaltiesā pērnruden tika nospriests piedzīt no KNAB par labu Draveniecei algu 35 tūkstošu eiro apmērā, ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus un atjaunot viņu amatā. Draveniece arī iesniegusi prasību tiesā pret KNAB par uzteikumu viņas amata likvidācijas dēļ 2014. gadā un šāda veida atbrīvošanu, prasība – 30 tūkstoši eiro, tajā skaitā morālais kaitējums, kā arī advokāta atlīdzība. 

Savukārt bijusī KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe iesniegusi prasību tiesā par 2014. gada disciplinārsodu – pazemināšanu galvenā speciālista amatā. Tiesa otrajā instancē nolēmusi piedzīt no KNAB par labu Strīķei 10 tūkstošus, advokāta atlīdzību un morālā kaitējuma kompensāciju 700 eiro apmērā. Papildus tiesas lemtajam ir prasība par vairāk nekā 10 tūkstošu eiro piedziņu no KNAB par Strīķei neizmaksāto algu un morālo kaitējumu –  6,3 tūkstošu eiro apmērā.

Nav ko staigāt

Vērtējot lietas, kurās stājies spēkā tiesas spriedums, arī šajā daļā Ir rīcībā esošā informācija nesakrīt ar Streļčenoka publiski teikto. Tiktāl, cik tas skar KNAB darbinieku zaudētās lietas, varētu piekrist Streļčenokam. Birojs uzvarējis tiesvedībā pret bijušo KNAB Korupcijas novēršanas nodaļas vadītāju Diānu Kurpnieci, Strīķi, kad viņa apstrīdēja disciplinārsodu par staigāšanu biroja pastiprinātas drošības zonā, vienu KNAB izmeklētāju, kurš apstrīdēja viņam piemēroto piezīmi, un vienu darbinieci – par nevienlīdzīgu attieksmi algas izmaksā. 

Vēl par KNAB uzvaru varētu uzskatīt to, ka tiesa atteicās ierosināt trīs lietas pēc Dravenieces pieteikuma. Taču ir arī KNAB darbiniekiem labvēlīgi galīgie tiesu lēmumu. Turklāt nevis viens, kā apgalvo Streļčenoks, bet trīs. Pirms diviem gadiem – 2014. gada 29. decembrī stājā spēkā Streļčenoka minētais tiesas spriedums, kurā par labu Strīķei ar tiesas lēmumu no KNAB piedzīta neizmaksātā alga 5278 eiro, ar tiesvedību saistītie izdevumi un, tā kā KNAB likumā noteiktajā termiņā šo lēmumu neizpildīja, arī tiesu izpildītāja izdevumi 1082 eiro apmērā. Savukārt pērn 8. jūnijā stājās spēkā spriedums, ar kuru tiesa lēma par labu Draveniecei piedzīt no KNAB 141 eiro neizmaksāto algas daļu un ar lietu saistītos izdevumus. Šogad 10. maijā stājās spēkā vēl viens Draveniecei labvēlīgs spriedums par interešu konflikta neesamību, ko KNAB bija viņai piedēvējis. 

Draveniece to, kas pēdējo gadu laikā notiek KNAB, vērtē kā izrēķināšanos. «Faktiski notiek cilvēku vajāšana, par to Eiropas Cilvēktiesību tiesā es vērsīšos pret valsti. Tiesa ir radījusi šo situāciju, atļaujot birojam šādi rīkoties, amatpersonas piesedz to visu, nerīkojas,» uzskata Draveniece. 

Arī Strīķe uzsver – «situācijā, kad visas atbildīgās institūcijas un amatpersonas, klusējot un pat pieņemot lēmumus, un sniedzot intervijas, publiski atbalsta Streļčenoka prettiesisko rīcību, vēršanās tiesā ir vienīgais līdzeklis, kā KNAB darbinieki var cīnīties ar priekšnieka patvaļu». 

Bijušais KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājs Juris Jurašs, kurš tiesā vērsies, gan apstrīdot biroja reorganizāciju, kuras rezultātā vairs nav atradies neviens viņam piemērots amats, gan citus biroja lēmumus, uzskata –  KNAB šobrīd tiek «mērķtiecīgi iznīcināts». «Acīmredzot Streļčenoks labi apzinās, ko no viņa gaida atsevišķi politiskie spēki un ekonomiskie grupējumi, kuri nav ieinteresēti spēcīgā pretkorupcijas iestādē. Visdrīzāk, izdabājot šiem spēkiem, Streļčenoks turpina savu prettiesiko personālpolitiku.»

Kučinskis apmierināts

Kamēr vairāki no KNAB atlaistie darbinieki domā par iespēju vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Latviju, valdības vadītājam Mārim Kučinskim (ZZS) nav iebildumu pret Streļčenoka personālpolitiku. «Ilgu laiku no tā perioda, ko Streļčenoks ir bijis KNAB vadītājs, viņš ir strādājis visnotaļ sarežģītos apstākļos. Proti, viņš atbildēja par KNAB darbu, vienlaikus esot situācijā, kad likumdošana neļauj dot rīkojumus saviem padotajiem,» saka premjers. «Tādējādi arī darbinieku atbrīvošanas process bija apgrūtinošs. Proti, pateicoties jau minētajai normai, nereti bija grūti pierādīt, ka atlaižamais darbinieks ir kaut ko pārkāpis vai nebūtu pildījis savu darba uzdevumu.» 

Viņaprāt, likuma grozījumi problēmu atrisinājuši, bet izdevumi, kas KNAB radušies, prettiesiski vēršoties pret darbiniekiem, nebūtu jāpiedzen no paša Streļčenoka. «Protams, dažādas tiesvedības ir gan radījušas zaudējumus valsts budžetam, gan arī traucējis KNAB darbu. Vienlaikus, ņemot vērā jau minēto likumdošanas brāķa aspektu, neuzskatu, ka attiecīgās naudas summas būtu jāpiedzen personīgi no  Streļčenoka,» uzskata Kučinskis. 

Viņš šobrīd atturas paust viedokli, vai Streļčenoks ir piemērots amatam, taču daudzi citi ZZS politiķi, to skaitā Aivars Lembergs, nav slēpuši apmierinātību ar Streļčenoka darbu. KNAB šefs īpaši uzteikts par atbrīvošanos no Strīķes un viņas līdzgaitniekiem.

Precizējums.

Publicētajā tekstā precizēti divi teikumi 3. un 6.rindkopā, lai konkrētāk raksturotu Jutas Strīķes disciplinārsoda būtību. Sods Strīķei noteikts par pārvietošanās režīma pārkāpumu – staigāšanu biroja pastiprinātas drošības zonā, kurā KNAB priekšnieks bija aizliedzis atrasties, kad viņai nebija pielaides valsts noslēpumam.

Cilvēks ar divām identitātēm

Posted on augusts 24, 2016 by - Pusdienās

Bijušais Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis atklāj, kā viņu jaunības gados savaņģoja VDK un kāpēc Latvijas nelaimēs vainojams lustrācijas trūkums

Ārkārtīgi smagi 35 gadus dzīvot ar apziņu, ka varbūt esi noziedznieks – šie profesora un Latvijas Universitātes (LU) fonda valdes priekšsēdētāja, bijušā LU rektora Ivara Lāča (67) vārdi nesenajā konferencē, kas bija veltīta VDK un tās piesegstruktūrām, tika pamanīti tikai nelielā tvitersabiedrībā. Lācis pēc ārsta un politiķa Georga Andrejeva ir otrā publiskā persona, kura 20 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atgūšanas atzinusi savu sadarbību ar padomju varas represīvo Valsts drošības komiteju (VDK). Jā – esmu sadarbojies, nē – nevienu neesmu denuncējis, saka Lācis. Viņš apbrīno Andrejeva drosmi, kurš 1994. gadā ar savu atklāsmi palika viens. Lācis tolaik nav bijis tam gatavs. Tagad viņš sevi raksturo vārdiem – esmu divdabis, persona ar divām identitātēm. Cilvēki padomju laikā bija duāli, tāds bija arī Lācis – no vienas puses, teica to, ko vajag; no otras puses, viņā bija arī tā personības daļa, ko bērnībā veidoja omīte, kas klāstīja par notikumiem 1940., 1949. gadā, ģimenes stāsti un faktiski naids pret okupācijas varu.

Ar bijušo rektoru tiekamies LU ēkā Raiņa bulvārī, Lācim tur aizritējuši 50 dzīves gadi. Viņš mani nosēdina otra bijušā rektora, ar kuru dala kabinetu, Mārča Auziņa krēslā, bet pats aizsteidzas uz universitātes restorānu pēc kafijas un kūkām.

Kas pamudināja bijušo LU rektoru konferences diskusijā tiešraidē paziņot, ka viņa sadarbība ar PSRS represīvajām struktūrām sākās 1981. gadā? Tas noticis, kad LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas vadītājs vēsturnieks Kārlis Kangeris un juriste Kristīne Jarinovska pie viņa vērsās ar lūgumu «LU fondam piedalīties komisijas atbalstā un piešķirt stipendijas jauniem ļaudīm komisijas izpētes darbā». Iekšēji pasmaidījis par paradoksu «maisā sēdošais atbalsta maisa izpēti». Stipendiātu atlases konkursā ieraudzītā komisijas reālā bezspēcība gan resursu, gan informācijas pieejamības jomā, lai puslīdz zinātniski izveidotu Latvijas stāstu par VDK darbību tolaik un sekām patlaban, viņam vienkārši neļāva klusēt.

«Specdienestu struktūrām daudz svarīgāk bija mūs sagūstīt cilvēciski, nevis iegūt tās septiņas kopijas vai ko nu tur. Es biju noziedzies pret jēdzienu «godīga rīcība». Līdzīgi kā daži Latvijas politiķi tagad ir kāda stipendiāti. Kad cilvēku VDK «savāc», viņi neko neprasa – prasīt sāk pamazām, un atkāpšanās ceļa nav,» saka Lācis.

Lai arī pats to nav rokās turējis, Lācis ir pārliecinājies, ka tā sauktā čekas aģenta kartīte par viņu arhīvā eksistē. Tas bijis 2007. gadā, kad Lāci uzrunājusi Zaļo un Zemnieku savienība «ar vēlmi iesaistīt mani politiskā darbībā». Tajā gadā notika Valsts prezidenta vēlēšanas. Lācis pirms piekrišanas teicis, ka jāpārbauda viena lieta, un drīz saņēmis apstiprinājumu savām bažām – VDK aģentu kartotēkā par viņu ir «kartīte ar tādiem un tādiem parametriem». Netiesājās un arī politikā neiesaistījās.

1981. gadā fizikas aspiranta jeb mūsdienu valodā doktoranta Ivara Lāča sastapšanās ar VDK vervēšanas aģentiem notika pēc aspirantūras beigām toreizējās Pētera Stučkas vārdā nosauktajā Latvijas Valsts universitātē. Tikšanās pēc uzaicinājuma notika universitātes 1. daļā – okupācijas laikā tā LPSR pārvaldes iestādē bija specdienestu piesegstruktūra, un universitātē to vadīja toreizējā rektora Visvara Millera sieva. «Biju beidzis aspirantūru, biju pasniedzējs Pusvadītāju fizikas katedrā. Uzaicinājuma iemesls droši vien bija divi fakti. Pirmais ir saistīts ar to, ka dažādās anketās, vismaz divas reizes noteikti, kad kā jauns pasniedzējs 1974. un 1976. gadā biju universitātes studentu ārzemju braucienu vadītājs, biju melojis padomju varai. Lai dotos ārzemju braucienā, toreiz bija jāaizpilda vesels lēvenis anketu. Tajās bija vairāki jautājumi, piemēram, vai jūs vai jūsu ģimenes locekļi ir bijuši leģionā vai citādi darbojušies pret padomju varu, vai jums ir radi ārzemēs. Pēc tiem parametriem man vajadzēja atbildēt ar «jā» un tad izklāstīt, kas tur ir. Bet es to biju noklusējis,» stāsta Lācis.

Otrs ir tas, ka Lācis kā stažieris bija pieteicies trešajam ārzemju braucienam – profesionālam ceļojumam uz Cīrihes Augstāko tehnisko skolu. Uz sarunu 1. daļā viņu uzaicināja persona, kas, domājams, nebija no universitātes. Lācim parādīja paša rakstītos apliecinājumus, ka «esmu tīrs padomju pilsonis, kāds es īstenībā nebiju». «Otrā [galda] pusē bija viņu savāktā informācija par maniem [ārzemju] radiem – tēva brāli, tēva māsas vīru un tā tālāk,» stāsta Lācis. Situācija bija skaidra – viņš bija melojis. Vai tāds, kurš melo, drīkst būt universitātes pasniedzējs? VDK aģenti bija labi psihologi, spēlēja uz cilvēka bailēm. Bet bailēm nav cenas, saka profesors, tās ir reālas. Tātad – vai nu sadarbojies ar VDK, vai universitātes durvis tev ir slēgtas, tāpat kā profesionāli interesants brauciens.

Lācis toreiz pēc padoma vērsies pie tēva, kā arī sava kolēģa un skolotāja Pusvadītāju fizikas katedrā. «Kolēģis pasmaidīja par manu jautājumu un lika manīt – cosi fan tutte [tā dara visas – itāļu val.], ka faktiski diezin kādu opciju man nav.»

Pēc kāda laika Lāci uzmeklēja atkal. «Vairums no tiem, kas ir bijuši saistīti ar šo sadarbību, stāstījuši, ka viņiem bija jāparaksta kaut kāda balta lapa,» saka Lācis. «Par vienu esmu pilnīgi pārliecināts, ka gan mutiski, gan arī uz lapas ierakstīju, ka nekad nesniegšu ziņas par fiziskām personām un nevienu nedenuncēšu.» Viņam smaidot atbildēja – tas jau arī neesot svarīgi.

Savā mūžā (laikā no 1981. līdz 1989. gadam) Lācis kopumā duci reižu ticies ar VDK personām, kas pārsvarā nav bijušas no LU, «bet pēdējos no šiem gadiem bija Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktora vietnieks es pat nezinu, kādos jautājumos». Uzvārdā Timohins. Šis cilvēks laiku pa laikam sameklējis Lāci, izvaicājis. Visvairāk tikšanos ar VDK bijis sadarbības sākumā, kad arī tika dots uzdevums par tehnisku spiegošanu. Vēlākajos gados tās bijušas tukšas, teatrālas sarunas par un ap notikumiem LU.

Viņš domā, ka lielas jēgas no VDK iesniegtajiem ziņojumiem nebija. Visiem, kas atgriezās no zinātniskajiem komandējumiem ārzemēs, bija jāraksta specifiski pārskati, ko «iestādēm» nodeva caur LU ārzemju daļu. Viens ziņojums pēc Cīrihes apmeklējuma bija jāraksta par Šveices augstskolas struktūru, tagad šāda informācija atrodama ikvienā mājaslapā. Otrs bijis detalizēts apraksts par to, ko tad viņš tur pētījis. «Manā CV joprojām var atrast divas publikācijas, uz kurām pēc tam atsaucās vēl 25 gadus. Viena bija par kristālu audzēšanu, otra par šobrīd aktuāliem akumulatoriem.» Pirms izbraukšanas Lācis saņēmis arī uzdevumu «sadarboties ar vēstniecības darbinieku, kas mani sameklēs». Šī persona lūgusi sagādāt kopijas no rakstiem bibliotēkā un sagatavot analīzi par darbu institūtā. Lācis domā, ka «atrādīties» PSRS vēstniecībā bija nepieciešams visiem zinātniekiem, kas stažējās kapitālistiskajās valstīs.

Vaicāts, vai spiedienu no «orgāniem» viņš izjutis arī tagad, Lācis atbild, ka nav. Daudz nopietnākus draudus nekā 1981. viņš saņēmis 2000. gadā, kad LU izmantoja savas pirmpirkuma tiesības uz viesnīcu Rīga privatizācijas procesā kā Kristapa Morberga 1930. gadā testamentāri novēlētas zemes īpašniece zem viesnīcas. Zeme piederēja ne tikai LU, bet arī Privātajam investīciju fondam, kura lielākais īpašnieks bija Skonto grupas vadītājs Guntis Indriksons. Lācis, kurš jau bija LU rektors, saņēma rafinētus draudus, lai nestājas ceļā privātajām struktūrām un lai ar labu atdod zemes gabalu. Mājieni bija, sākot no attālu paziņu stāstiem Lāča brālim, ka ar viņu viss kas var atgadīties, beidzot ar kāda ekspremjera apciemojumu darba kabinetā un aizrādījumu, ka tā rīkoties nav gudri. «Mūs izglāba izcila jurisdikcija,» atceras Lācis. «Mēs pārdevām pirmpirkuma tiesības par pieciem miljoniem dolāru. Tajā brīdī sākās reāls LU fonds.» LU biznesa partneris bija bijušais VDK darbinieks Guntis Indriksons. Lāci toreiz kā rektoru visvairāk baidījusi iespēja, ka viņam atgādinās – «tu, puis, ar mums esi bijis vienā laivā». Taču tas nav noticis.

Tagad Lācis cer, ka viņa stāsts liks atvērties citiem ar līdzīgiem stāstiem. «Ja vēl dzīvie universitātes profesori kaut ko pastāstītu un to gudri nopublicētu, varbūt aina par okupēto Latviju un tās akadēmisko, zinātnisko, arī mākslas un literāro pasauli būtu citāda. Bet tas ir smags aicinājums, un tur var nekas nesanākt.»

Ja lustrācija būtu notikusi 90. gadu sākumā, dzīve un sabiedrība Latvijā būtu citāda, teic Lācis. Lustrācijas neesamība ļauj dzīvot sasaistītiem ļaudīm, kurus, kad kādam vajag, var paraustīt aiz neredzamām saitēm. «Tās ir intereses, kas mūs virza, un, ja šo interešu kontekstā ar kādu var nedaudz paspēlēties kā ar stipendiātu vai citādi, tas tiek darīts.» Lācis uzskata, ka «čekas maisi» jāatver izpētei. Ja tas būtu izdarīts senāk, jautājums būtu atrisināts, sabiedrībā tā vairs nebūtu tēma, ar kuru diskriminēt un diskreditēt. Kāpēc tas netika izdarīts, Lācim ir versija – daudzi no tiem, kas pieņēma lēmumu par čekas maisiem, paši bija ar VDK aģentu kartītēm.

Tikmēr pagātne atkal likusi par sevi manīt – LU bijušās 1. daļas telpā esošo 25 gadus slēgto seifu darbinieki mēģinājuši atvērt sagriežot. Šo darbošanos bez jebkādiem komentāriem pēkšņi pārtraukusi Drošības policija, aizvedot seifu līdzi ar visu saturu, Ir pēc tikšanās ar Lāci pastāsta LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece Kristīne Jarinovska.

Ēdienkarte

Melna un balta kafija
Divas ogu kūkas no restorāna Daily

Mazs un liels

Posted on augusts 24, 2016 by - Komentārs

Ir milzīga privilēģija būt mazas valsts ārlietu ministram, jo var runāt patiesību

Kas iestājās par Baltijas valstīm, kad to ārlietu ministriem liela starptautiska organizācija parādīja durvis?

1990. gada jūnijā Kopenhāgenā notika liela Helsinku pakta parakstītājvalstu apspriede par cilvēktiesībām Eiropā. Visas trīs Baltijas valstis, kuras tā gada pavasarī bija lēmušas par neatkarības atjaunošanu, uz turieni nosūtīja savus ārlietu ministrus. «Mēs jau bijām ieņēmuši savas vietas zālē,» dokumentālajā filmā Tie, kas uzdrošinās stāsta tā laika Latvijas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, «bet tad ieradās [PSRS prezidents] Gorbačovs un [aizsardzības ministrs] Jazovs.» Padomju pārstāvji paziņoja – ja te sēdēs Baltijas pārstāvji, mēs konferencē nepiedalīsimies. Jurkānam un viņa kolēģiem bija jādodas prom.

Tomēr vienas valsts pārstāvis nevarēja samierināties ar šo netaisnību – Islandes ārlietu ministrs Jons Baldvins Hanibalsons. Savā runā viņš nosodīja Rietumu demokrātiju ārlietu ministru lēmumu izraidīt no zāles Baltijas neatkarības kustību demokrātiski ievēlētos līderus. Pēc uzstāšanās pie viņa pienāca ASV delegācijas pārstāvis, apkampa un kaismīgi teica: ir milzīga privilēģija būt mazas valsts ārlietu ministram. Jūs varat runāt patiesību.

Kā redzams minētajā filmā, Hanibalsons turpināja atbalstīt Bal-tijas valstis un ne tikai starptautiskās konferencēs mierīgās Rietumu galvaspilsētās. Pēc padomju spēku uzbrukuma Viļņas TV tornim 1991. gada janvārī, kurā gāja bojā 14 cilvēku un 702 tika ievainoti, viņš ieradās Lietuvā, lai apliecinātu savu solidaritāti ar Maskavas vardarbības upuriem. Viņš bija pirmā tik augsta līmeņa Rietumu amatpersona, kas apmeklēja Viļņu, un tas bija liels morāls atbalsts lietuviešiem. Pēc 1991. gada augusta puča un Latvijas 21. augusta deklarācijas par pilnīgas neatkarības atjaunošanu Islande bija pirmā valsts, kas atzina Baltijas valstu neatkarību de facto – Hanibalsons vēstuli par diplomātisko attiecību atjaunošanu nosūtīja Jurkānam jau 22. augustā.

Ne vienmēr viņam gāja viegli. Citi rietumvalstu līderi uz Hani-balsona izteicieniem reaģēja, kā viņš stāsta, «vispirms ar klusumu, tad ar izteiktu aizkaitinājumu – kāpēc jūs visu laiku mūs traucējat? – un visbeidzot ar kritiku, ka jūs apdraudat Gorbačova režīmu», kura saglabāšanu daudzi Rietumu politiķi uzskatīja par atslēgu aukstā kara izbeigšanai. Pašā Islandē viņam uzbruka ietekmīgā zvejas industrija, kas baidījās, ka ārlietu ministra nostāja varētu kaitēt biznesam ar PSRS. (Ņemot vērā mūsu zivsaimnieku sūk-stīšanos par Latvijas ārpolitiku un vairāku ZZS ministru neseno tikšanos ar Krievijas vicepremjeru zivju pārstrādes rūpnīcas cehā, gandrīz jāsāk domāt, ka pastāv kāda Šprotu Internacionāle, kas jau gadiem sapinusies Maskavas izmestajos tīklos.)

Tomēr Hanibalsons neatlaidās, un beigās viņam izrādījās taisnība. Pēc 21. augusta visas lielās Rie-tumu valstis – Vācija, Francija, Lielbritānija un ASV – sekoja viņa pēdās, atjaunoja diplomātiskās attiecības ar Baltijas valstīm un lēnā garā aprada ar domu, ka to vieta ir Rietumu pasaulē. (Tagad, pēc 25 gadiem, Igaunija, Latvija un Lietuva ir ciešāk integrēta visās galvenajās Rietumu struktūrās – NATO, ES, eirozonā utt. – nekā jebkura no mūsu Skandināvijas kaimiņvalstīm.)

Pirms dažām dienām Hanibalsons bija ieradies Rīgā, lai kopā ar citiem tā laika lieciniekiem no ziemeļvalstīm atzīmētu 21. augusta deklarācijas gadadienu un piedalītos viņa darbībai veltītas filmas pirmizrādē Rīgā. Simboliski – dienu pēc tam, kad mazās Islandes bijušais ārlietu ministrs Hanibalsons aizlidoja gandrīz nepamanīts, visas Latvijas uzmanības centrā bija ASV viceprezidenta Džo Baidena vizīte Rīgā. Lieliskā, spēcīgā runā viens no pasaules varenāko valstu līderiem apliecināja, ka NATO sabiedroto aizstāvēšana ir ASV svēts pienākums, ka «mēs gribam, lai jūs zināt, mēs gribam, lai Maskava zina – mūsu teiktais ir mūsu pārliecība» un «mēs esam absolūti, pilnīgi, simtprocentīgi gatavi pildīt mūsu NATO saistības». Turklāt Baidens sevišķi uzsvēra, ka republikāņu prezidenta kandidāta Donalda Trampa gatavība apšaubīt šīs saistības «nav jāņem nopietni», jo ASV ir plaša politiska vienprātība abās partijās par NATO nozīmību. Tramps «nezina, par ko viņš runā».

Bez šādas lielvalsts apņemšanās Latvijas drošības situācija būtu krietni smagāka, neatkarība trauslāka. Par ASV atbalstu varam būt pateicīgi.

Tomēr ne tikai lielie veido pasaules politiku. Kā filmas noslēgumā saka bijušais Igaunijas prezidents, 1991. gadā ārlietu ministrs Lennarts Meri, «ja kāda balss pasaules priekšā runā patiesību, tad ir pilnīgi vienalga, vai tā pieder lielam vai mazam cilvēkam». Hanibalsons bija tāda balss. Kā Baidens savā runā vairākkārt teica, arī Baltijas valstīm ir bijusi tāda balss, arī tad, kad tās 1989. gadā sadevās rokās Baltijas ceļā, «iedvesmoja visu pasauli» un 23. augustu atņēma tirāniem-noziedzniekiem un padarīja par dienu, kas apliecina solidaritāti un brīvības mīlestību.

Patiesībai ir spēks. Pārliecībai ir spēks. Principiem ir spēks Tās «mazos» padara lielus. Par to liecina gan Hanibalsons, gan Baidens, gan mūsu pašu piedzīvotais. Tā ir 21. un 23. augusta svarīgākā mācība.

Komentārs 140 zīmēs

Valsts galva atstāj Melngalvju namu. Prezidenta kabinets atkal ir Rīgas pilī, taču 2012. gadā sāktā renovācija vēl nav beigusies.

Suņu barības Dogo ražotājs vērsies tiesā pret 17 fiziskām un juridiskām personām, kuras produktu saistījušas ar suņu saslimšanu.

Bravo! Divi diriģenta Andra Nelsona diski saņēmuši prestižā britu žurnāla Gramaphone klasiskās mūzikas balvas.

Olimpiskais politbizness

Posted on augusts 24, 2016 by - Komentārs

Sporta organizācijas Latvijā ir oligarhu un politiķu biznesa zona

Olimpiskās spēles Riodežaneiro beigušās ar jaunu sasniegumu – pirmo reizi nevienas medaļas mūsu sportistiem. Bet nevajagot kaisīt sev pelnus uz galvas, jo «sports ir sports», mierina politiķi un sporta funkcionāri.

Kopš soļotāja Jāņa Daliņa sudraba 1932. gadā Losandželosā un pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas valsts komandas sportisti katrās vasaras olimpiskajās spēlēs bija ieguvuši medaļas – pavisam 19. Šoreiz Latvijas gods bija jāglābj svarcēlājai Rebekai Kohai un septiņcīņniecei Laurai Ikauniecei-Admidiņai, kuras palika ceturtās.

Arī padomju laikos latvieši bija lepni par šķēpmetēju Jāni Lūsi, vieglatlēti Inesi Jaunzemi un citiem Latvijas sportistiem, kuri katrās olimpiskajās spēlēs kāpa uz pjedestāla, kaut arī PSRS izlases tērpos. Bet nu gandrīz vai anekdotiski jālepojas ar Austrālijas basketbolistu treneri Andreju Lēmani, kura komanda sagrāva Lietuvu.

Talantīgu sportistu Latvijā joprojām ir daudz, bet olimpisko medaļu nav. Šķiet, šis rezultāts jāskata kopā ar vēl vienu «sasniegumu» – Latvijas delegācijā Riodežaneiro sportistu bija tikai apmēram trešdaļa, toties vairāk nekā puse dažādu funkcionāru no plašās un biezi apdzīvotās «sporta dzīves organizētāju» infrastruktūras.

Ērmoti izklausās šo funkcionāru pārmetumi «sistēmai», tiesa, ērmoti tikai tikmēr, kamēr saprotam, ka viņus neapmierina nevis pašu vadītā sistēma, bet gan, viņuprāt, nepietiekamais valsts finansējums šai sistēmai. (LOK prezidents Aldons Vrubļevskis netieši minējis laikam vēl vienu neveiksmes iemeslu, aizrādīdams, ka uz Rio neesot aizbraukušas valsts augstākās amatpersonas; sak, kāda jēga sportistam tiekties pēc medaļām, ja Valsts prezidents un premjerministrs nav pamājuši no VIP ložas.)

Savukārt vidusmēra nomaļus vērotājam, kam olimpiskās spēles tikai reizi četros gados televīzijā, toties politiķu izdarības acu priekšā ik dienu, varētu rasties jautājums, kāpēc tā dēvētajai politiskajai elitei Latvijā no visām cilvēku nodarbēm tik svarīgs ir tieši sports. Vai tad latvieši nu ir ne vairs, piemēram, dziedātāju, bet gan skrējēju un metēju tauta?

Nudien, Latvijas Nacionālajā kultūras padomē Izglītības ministrijas paspārnē ir tikai kultūras darbinieki un nav neviena politiķa. Toties Nacionālajā sporta padomē ir gandrīz tikai politiķi.

Pat trakāk – ar likumu noteikts, ka Sporta padomi vada Ministru prezidents un tajā jābūt aizsardzības, finanšu, iekšlietu, izglītības, labklājības un veselības ministriem. Kā kādā ārkārtas krīžu situāciju štābā. Tāpēc premjerministra Māra Kučinska teiktajā, ka nav «jākaisa sev pelni uz galvas» par neiegūtajām medaļām, svarīgākais vārds ir «sev». Kritizēt sporta organizāciju Latvijā nozīmē kritizēt «politisko eliti».

Esošie un bijušie politiķi biezā slānī sasēdušies dažādās sporta federācijās. Tiesa, ne visās, ne kādās tur spīdmintona, raketlona vai virves vilkšanas, bet gan «lielajās» un viņu ieskatā acīmredzot prestižajās.Piemēram, Basketbola federācijas valde un padome izskatās pēc politiķu izgāztuves vai dīvaina vēlēšanu saraksta: Mārtiņš Bondars, Andris Ameriks, Solvita Āboltiņa, Aigars Kalvītis, Aigars Štokenbergs, Jānis Urbanovičs, Imants Parādnieks, Ojārs Kehris, Aivars Lembergs (kurš ir arī b/k Ventspils prezidents), Edgars Jaunups (VEF Rīga vadītājs) – cits par citu kompetentāki sporta dižgari tur kā «savējie» kārto lietas acīmredzot bez ideoloģiskām domstarpībām un partijiskām pretrunām.

Uzzinājām, ka Rio ieradies arī Šaušanas federācijas prezidents, Nacionālās apvienības deputāts Kārlis Krēsliņš. Viņa partijas biedrene Baiba Broka ir Biatlona federācijas prezidente. Ivars Godmanis ir valdes loceklis Tenisa savienībā, kuras prezidents ir bijušais KGB virsnieks Juris Savickis. Hokeja federācijas valdē ir Guntis Ulmanis un noziegumos apsūdzētais bijušais Latvijas Dzelzceļa prezidents Uģis Magonis. Automobiļu federācijas prezidents – Jānis Naglis. Volejbola federācijas vadībā – Atis Sausnītis un Mareks Segliņš. Utt.

Peldēšanas federācijas prezidents Kaspars Pone, kas bija aizbraucis uz Rio trenera vietā, skaidroja, cik nesavtīgi strādājot, kārtodams vērtīgas tikšanās. Tomēr laikam ir nozīme arī naudai. LOK gada budžets ir ap astoņiem miljoniem (Rio spēlēm vien šogad izdoti gandrīz divi miljoni), valsts finansējums sportam ir ap sešiem miljoniem gadā, bet valsts un privāto uzņēmumu ziedotās summas pat grūti aprēķināt, sistēma ir gana necaurskatāma un droši vien ļauj izkārtot «naudas plūsmas» gan partijai, gan sev, gan draugiem.

Sporta vadīšana Latvijā joprojām paliek politiķu un oligarhu darījumu kārtošanas zona, un domāšana viņiem kā Krievijas, Čečenijas vai Vidusāzijas valdniekiem (un 90. gados bandītiem Latvijā), kuriem sporta patronāža ir personiska prestiža lieta. Ja gribi būt cienījams šajā vidē, tev jābūt kādā sporta federācijā.

Vrubļevskis sola, ka jau nākamajās olimpiskajās spēlēs Tokijā viss atkal būšot labi un mēs redzēšot «pavisam citu Latvijas komandu». Tomēr ticamāka ir cita prognoze – kamēr vadoņu komanda būs tā pati, nekas nebūs labi ne tikai sportā, bet arī nevienā citā jomā, kurā šiem darboņiem rosīties šķiet izdevīgi un prestiži. 

Komentārs 140 zīmēs

Kandidāta platforma. KNAB viss esot kārtībā, tikai daži cilvēki traucējot strādāt, vēsta priekšnieks Streļčenoks, kurš kandidēs uz vēl vienu termiņu.

Tiešām lielvalsts? Kremlis tikmēr plātījās ar savu jauno aviācijas bāzi Irānā, kamēr Irāna paziņoja, ka Krievijai šādas bāzes neesot.

Ēšanas politika. Vācijas valdība brīdina – vegānu uzturs var būt kaitīgs veselībai.

Nepārcirstās saites

Posted on augusts 24, 2016 by - Redaktores sleja


Augusta puča gadskārta uzjundījusi atmiņas un pārdomas par to, kā notika Latvijas neatkarības atjaunošana un cik dziļi satīklojušās komunistu režīma saknes mūsu zemē. Kaimiņos redzam, ka 1991. gadā zaudējušo pučistu principi tomēr uzvar Putina Krievijā. Jaunākais piemērs – par izglītības ministri ieceltā superpatriote, kas Staļinu slavē kā «valstisku labumu» un nācijas vienotāju. Taču ne jau tikai viņpus Austrumu robežas padomju mantojums ir dzīvs. 

Šajā žurnāla numurā intervējam bijušo LU rektoru Ivaru Lāci, kurš padomju represīvajām struktūrām veltītā zinātniskā konferencē nupat atzinis savu sadarbību ar VDK. Kopš Saeimas deputāta Georga Andrejeva atklātās vēstules 1994. gadā Lācis ir tikai otrā publiskā figūra, kas 20 gadu laikā nāk klajā ar šādu atzīšanos, atbrīvojot sirdsapziņu no smaga noslēpuma nastas.

Lācis ir zinātnieks, kas apmaiņā pret labākām karjeras iespējām iesaistījās padomju specdienestu slepenajā tīklojumā. Tāda tolaik bija maksa par iespēju doties ārzemju komandējumos, attīstīt zinātnisko darbu. Taču svarīgi saprast, ka VDK piestādītie rēķini nebeidzās līdz ar PSRS sabrukumu. Kamēr sadarbība paliek neatklāts un apkaunojošs noslēpums, tā ir nepārrauta saite, aiz kuras iespējams raustīt cilvēkus. Lācis liek noprast, ka pats ir bijis šādas ietekmēšanas mērķis. Nav šaubu, ka līdzīgi ievainojams ir jebkurš slepenajā VDK tīklā savulaik iepītais.

Nenotikusī lustrācija ir kā lēnas iedarbības inde – simtiem un tūkstošiem nepārcirstu saišu joprojām Latviju vieno ar represīvo padomju režīmu, arvien ļaujot tam slēpti turpināties.

Radars pasaulē

Posted on augusts 17, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē

Krievijas rietumu kara apgabalā notiek plaša mēroga Krievijas bruņoto spēku mācības, kurās augstā kaujas gatavībā ir 1. tanku armija un 20. tanku armija. Kopumā mācībās piedalās aptuveni 30 000 karavīru, kā arī smagās tehnikas vienības, to skaitā aptuveni 500 tanku. Papildus tam rietumu kara apgabalā notiek arī kolektīvās drošības līguma organizācijas mācības Vzaimodeistvie 2016.

Pēc tam, kad Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans vizītē Maskavā Vladimiru Putinu bija nosaucis par «savu dārgo draugu», Turcija ierosināja Krievijai īstenot kopējas militāras operācijas pret teroristu organizāciju Daesh Sīrijā. 

Pēc Krievijas paziņojuma, ka okupētajā Krimā Federālais drošības dienests novērsis teroraktu, Ukrainas Drošības padome noteica terorisma draudu līmeņus valsts apgabaliem, visaugstāko – Doņeckā un Luhanskā, kā arī Krimā. Ukrainas prezidents Petro Porošenko bruņotajiem spēkiem pie Krimas robežas un Donbasā pavēlējis būt paaugstinātā kaujas gatavībā. 

Daesh kaujinieki atbrīvojuši simtiem mierīgo iedzīvotāju Sīrijā, kurus sagrāba, bēgot no Menbižas pilsētas Alepo provincē, un izmantoja kā dzīvo vairogu. Tika ziņots par 2000 nolaupītu iedzīvotāju. Tikmēr ANO asi kritizēja Krieviju par ierosinājumu Alepo katru dienu trīs stundas pārtraukt bombardēšanu, jo šis nav pietiekami ilgs laiks, lai sniegtu kaut cik nozīmīgu palīdzību ielenktajiem iedzīvotājiem.

Tie paši hakeri, kuri pirms kāda laika uzbruka ASV Demokrātu partijas e-pastiem un publiskoja tās saraksti, varētu būt vainojami arī jaunos uzbrukumos: uzlauzta bijušā NATO Eiropas spēku komandiera ģenerāļa Filipa Brīdlova sarakste un Atvērtās sabiedrības institūta (daļa no miljonāra Džordža Sorosa atbalstītajiem projektiem) lapa.

Republikānis un bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes līdzstrādnieks Evans Makmalins nolēmis startēt ASV prezidenta vēlēšanās kā neatkarīgais kandidāts. Viņš sevi pozicionē kā konservatīvo alternatīvu republikāņu kandidātam Donaldam Trampam.

Tūristu iecienītās vietās Taizemē sprādzienos nogalināti četri vietējie iedzīvotāji un vairāk nekā 30 ievainoti, arī ārvalstu tūristi. Piecās Taizemes dienvidu provincēs sprāga 11 nelieli spridzekļi. Policija uzskata, ka sprādzieni ir vietējā sabotāža, nevis starptautiskais terorisms.

Bijušā Igaunijas kompartijas pirmā sekretāra Karla Vaino mazdēls Antons Vaino iecelts par Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijas vadītāju. 44 gadus vecais vīrietis dzimis Tallinā, beidzis Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtu, tiek uzskatīts par Putina cilvēku. Līdzšinējais prezidenta administrācijas vadītājs Sergejs Ivanovs iecelts par prezidenta īpašo pārstāvi dabas aizsardzības, ekoloģijas un transporta jautājumos.

Polijā dārgumu mednieki sākuši rakt aizgruvušu pazemes tuneli cerībā atrast tur leģendāro nacistu «zelta vilcienu». Polis Pjotrs Kopers un viņa vācu partneris Andreass Rihters apgalvo, ka uzgājuši vairākus vilciena vagonus 98 m kopgarumā un 8-9 m dziļumā.

Pārspēj antīku rekordu

Izcīnot 13. olimpisko zeltu individuālā disciplīnā, amerikāņu peldētājs Maikls Felpss Riodežaneiro spēlēs pārspējis 2168 gadus senu antīkās Grieķijas skrējēja Leonīda rekordu, kurš par čempionu ticis kronēts 12 reižu. «Pabeidzu savu karjeru tieši tā, kā gribēju,» Felpss teicis izdevumam L’Equipe. «Viss ir beidzies. Jūs vairs neredzēsit mani baseinā startējam sacensībās.»


Radars Latvijā

Posted on augusts 17, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā


Trīs Latvijas valdības ministri no ZZS neformāli tikušies ar Krievijas premjerministra vietnieku Arkādiju Dvorkoviču, kurš bija ieradies Latvijā. Par šo tikšanos zivju pārstrādes rūpnīcā Karavela bijis informēts arī valdības vadītājs Māris Kučinskis (ZZS), taču ne Ārlietu ministrija. Ar Dvorkoviču ticies zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, finanšu ministe Dana Reizniece-Ozola un satiksmes ministrs Uldis Augulis. Dvorkovičs pirms tam tikās ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu (S).

Dažas dienas pēc izvirzīšanas VID ģenerāldirektora amatam vienīgā kandidāte uz to Inga Koļegova savu kandidatūru atsauca, bažījoties par politiskā atbalsta trūkumu, ja jaunajā amatā būtu jāīsteno sāpīgas reformas. Viņas tuvinieki arī piedzīvojuši nopietnu emocionālu spiedienu, «lai gan nav veikuši nekādas ar likumu nosodāmas darbības». Uz VID amatu tiks rīkots jauns konkurss.

Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs (S) neapmierināts ar galvaspilsētas ielu remontu, tāpēc no amata atstādināts Satiksmes departamenta direktors Vitālijs Reinbahs. Viņa vietā nozīmēts Nacionālajai apvienībai pietuvinātais domes priekšsēdētāja vietnieka padomnieks Emīls Jakrins. Jūlijā Rīgas domes opozīcija rosināja Reinbahu atbrīvot no ieņemamā amata par korupcijas skandālu viņa pārvaldītajā departamentā. 

Bijušās Ķemeru sanatorijas pārveide par pieczvaigžņu viesnīcu Park Hotel Ķemeri izmaksās 22 miljonus eiro. Viesnīcas izveide ir pirmais Ķemeru bijušās sanatorijas atjaunošanas posms. Otrais posms būs wellness jeb labsajūtas klīnika, ko plānots atklāt 2022. gadā, bet viesnīcas atklāšana paredzēta 2018. gada maijā.

Administratīvajā rajona tiesā ierosināta lieta pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieka Jura Juraša pieteikuma pret KNAB par viņa atbrīvošanu no amata. Jurašam 15. augusts bija pēdējā darba diena KNAB. Tiesā vērsās arī ilggadējā KNAB amatpersona Juta Strīķe. Darbu KNAB nolēmusi pamest arī Izmeklēšanas nodaļas vadītāja vietniece Agita Znotiņa.

Latvijas Peldēšanas federācija prasīs atcelt no amata tās prezidentu Kasparu Poni, kurš devies uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, lai gan peldētājas Aļonas Ribakovas trenerim Germanam Jakubovskim nebija iespēju turp doties. Šāda Pones rīcība tiek uzskatīta par neētisku un prezidenta necienīgu.

Jaunajam Rīgas teātrim šī sezona būs jāpavada pašreizējās teātra telpās Lāčplēša ielā, jo darbu neizpildes dēļ Valsts nekustamie īpašumi lauza līgumu ar Tabakas fabrikas pārbūves veicēju SIA RBSSKALS Būvvadība.

Latvija līdz otrdienai bija vienīgā no Baltijas valstīm, kas Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs nav tikusi pie godalgām. Latvijas sportistu labākie sasniegumi pagājušajā nedēļā bija septiņcīņas sportistes Lauras Ikaunieces-Admidiņas izcīnītā ceturtā vieta, svarcēlāja Artūra Plēsnieka 8. vieta, bet garo distanču skrējēja Jeļena Prokopčuka maratonā, tāpat kā kārtslēcējs Pauls Pujāts izcīnīja 12. vietu. Bez medaļām mājās atgriezās Latvijas labākais pludmales volejbola duets Aleksandrs Samoilovs un Jānis Šmēdiņš.

Rīgas dome septembrī rosinās izskatīt jautājumu par gleznotāja Jaņa Rozentāla laukuma vārda došanu teritorijai ap Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Mākslas muzeja direktore Māra Lāce gan atzina, ka muzejam tas nozīmēs sarežģījumus, kas saistīti ar adreses pārreģistrēšanu.

Atbalsta bēgļu uzņemšanu

Gandrīz puse jeb 45% Latvijas iedzīvotāju atbalsta bēgļu uzņemšanu, noskaidrots pētījumu aģentūras Norstat aptaujā, kas tapusi sadarbībā ar ANO Bēgļu aģentūru (UNHCR). Vislielākais atbalsts ir starp iedzīvotājiem vecumā pēc 60 gadiem, savukārt vismazākais – vecuma grupās no 15 līdz 29 gadiem un no 40 līdz 49 gadiem.

Vai vajag uzņemt bēgļus?


Nedēļas citāts