Augusta puča gadskārta uzjundījusi atmiņas un pārdomas par to, kā notika Latvijas neatkarības atjaunošana un cik dziļi satīklojušās komunistu režīma saknes mūsu zemē. Kaimiņos redzam, ka 1991. gadā zaudējušo pučistu principi tomēr uzvar Putina Krievijā. Jaunākais piemērs – par izglītības ministri ieceltā superpatriote, kas Staļinu slavē kā «valstisku labumu» un nācijas vienotāju. Taču ne jau tikai viņpus Austrumu robežas padomju mantojums ir dzīvs.
Šajā žurnāla numurā intervējam bijušo LU rektoru Ivaru Lāci, kurš padomju represīvajām struktūrām veltītā zinātniskā konferencē nupat atzinis savu sadarbību ar VDK. Kopš Saeimas deputāta Georga Andrejeva atklātās vēstules 1994. gadā Lācis ir tikai otrā publiskā figūra, kas 20 gadu laikā nāk klajā ar šādu atzīšanos, atbrīvojot sirdsapziņu no smaga noslēpuma nastas.
Lācis ir zinātnieks, kas apmaiņā pret labākām karjeras iespējām iesaistījās padomju specdienestu slepenajā tīklojumā. Tāda tolaik bija maksa par iespēju doties ārzemju komandējumos, attīstīt zinātnisko darbu. Taču svarīgi saprast, ka VDK piestādītie rēķini nebeidzās līdz ar PSRS sabrukumu. Kamēr sadarbība paliek neatklāts un apkaunojošs noslēpums, tā ir nepārrauta saite, aiz kuras iespējams raustīt cilvēkus. Lācis liek noprast, ka pats ir bijis šādas ietekmēšanas mērķis. Nav šaubu, ka līdzīgi ievainojams ir jebkurš slepenajā VDK tīklā savulaik iepītais.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.