Žurnāla rubrika: Svarīgi

Prēmija cerībām

Nobela Miera prēmijas piešķiršana kļūst par arvien grūtāku uzdevumu pasaulē, kurā miera trūkst

Dažas nieka nedēļas pēc Nobela Miera prēmijas saņemšanas 2009. gadā ASV prezidents Baraks Obama nosūtīja vēl 30 tūkstošus amerikāņu karavīru uz Afganistānu. 2012. gadā balva par «brālības veidošanu starp nācijām» tika piešķirta Eiropas Savienībai, kura tagad ir ieslīdējusi nacionālismā un sašķeltībā, ko radījusi migrantu krīze un Lielbritānijas balsojums par bloka pamešanu.

Un pagājušo piektdien Miera prēmiju ieguva Kolumbijas prezidents Huans Manuels Santoss par centieniem «izbeigt pilsoņu karu» valstī. Lēmums nāca tikai dažas dienas pēc tam, kad valsts iedzīvotāji referendumā bija noraidījuši panākto miera līgumu.

Cik uzticama ir pasaulē prestižākā miera balva, ja pats miers pasaulē ir retums?

Veiksmīgu miera līgumu ir maz, un tos noslēgt izdodas nepavisam ne katru gadu, tāpēc Nobela Miera prēmija aizvien vairāk tiek piešķirta kā «iedrošinājums», saka Turbjēns Jaglands, Nobela komitejas loceklis un tās vadītājs no 2009. līdz 2015. gadam. Citiem vārdiem sakot, tā bieži kalpo par tādu kā pamudinājumu nepadoties. 

«Mūsu rokās ir atalgot tos, kuri pēdējā gada laikā miera labā izdarījuši visvairāk,» saka Jaglands. «Taču gadījumos, kad trūkst tiešām panākta miera, jāatalgo tie, kuri cenšas.»

Daži cilvēki atbalsta šādu pieeju, norādot, ka pasaule bieži ir pierādījusi – karu sākt ir daudz vieglāk nekā to izbeigt. Taču citi uztraucas, ka laika gaitā šāda pieeja var atņemt balvai vērtību. «Miera prēmija vienmēr ir bijusi simboliska,» saka Dominiks Moisi, bezpartejiskās Parīzes domnīcas Montēņa institūta vecākais padomnieks. «Taču tās simboliskā vērtība rūk.»

Daudzējādā ziņā Nobela komitejas pagājušās nedēļas lēmums apliecina pasaulē augošo neskaidrību un sarežģītību. Vai ar balvu tiek novērtēts jau sasniegtais vai tikai miera centieni – tas nav izšķiroši, uzskata Nensija Lindborga, ASV valdības finansētā Savienoto Valstu Miera institūta prezidente. Viņasprāt, Nobela komitejas lēmums apbalvot Santosu, kaut arī viņam neizdevās iegūt miera līguma apstiprinājumu referendumā, ir apsveicams un konsekvents.

«Ar savu balvu Miera prēmijas komiteja saka: šo rīcību mēs vēlamies uzslavēt! Un mums ir nepieciešami līderi, vienalga, vai tie būtu atsevišķi cilvēki vai organizācijas, kas agresijas vietā izvēlas miermīlīgu pieeju,» saka Lindborga.

Baraka Obamas kritiķi gan norāda, ka viņš tieši izvēlējās agresiju. Par 30 tūkstošu karavīru nosūtīšanu uz Afganistānu viņš paziņoja 2009. gada decembra runā Vestpointas akadēmijā nepilnus divus mēnešus pēc Nobela prēmijas saņemšanas. Viņš ir licis veikt bezpilota lidaparātu triecienus Pakistānā, Jemenā un citviet, kuros gājuši bojā civiliedzīvotāji, un sacījis saviem padotajiem: «Nogalināsim cilvēkus, kuri mēģina nogalināt mūs.» Viņš arī nav turējis solījumu slēgt ASV cietumu Gvantanamo līcī Kubā.

Daudzi, ieskaitot pašu Obamu, neslēpa pārsteigumu, ka Miera prēmiju viņš ieguva tik agri. Taču Jaglands, kurš tolaik vadīja Nobela komiteju, nenožēlo to un uzskata šo prēmiju par lēmumu, ar kuru lepojas. Viņaprāt, lēmuma pareizību apstiprinājis arī ASV kodollīgums ar Irānu, par ko beigās izdevās vienoties Obamam ar kolēģiem.

«Balva bija atzinība par viņa sākto darbu,» norāda Jaglands. «Obama jau sākotnēji deklarēja, ka izvēlas sarunu ceļu. Tas bija ļoti svarīgs lēmums, kas palīdzēja izvairīties no kara citā reģionā. Daudzi tolaik mudināja bombardēt Irānu.»

Jaglands tomēr atzīst, ka Eiropas Savienībai balva netika piešķirta īstajā laikā. «ES prēmija nāca par vēlu,» viņš saka, taču šis pagodinājums «bija iespēja atgādināt cilvēkiem par ES sasniegumiem», kad tajā jau sāka parādīties plaisas. Kritiķi to gan vērtē nesaudzīgāk. «ES tika apbalvota sliktākajā iespējamajā brīdī,» saka Moisi. «Kolīdz viņi saņēma prēmiju, viss sāka brukt.»

Protams, apsūdzības divkosībā, krāpšanā un savu politisko favorītu atbalstīšanā Nobela Miera balvu ir pavadījušas bieži. 19 gadus – ieskaitot lielu daļu abu Pasaules karu laika – komiteja balvu nepiešķīra vispār. Mahatma Gandijs, Indijas neatkarības kustības vadītājs un pasaulslavenais pacifists, šo balvu tā arī nekad nesaņēma, lai gan laikā no 1937. līdz 1948. gadam bija nominēts piecas reizes.

Bijušais Nobela komitejas sekretārs Geirs Lundestads Gandija neapbalvošanu ir nosaucis par kļūdaināko balvas nepiešķiršanu komitejas vēsturē. «Gandijs varēja iztikt bez Nobela Miera prēmijas,» viņš teica. «Jautājums – vai Nobela prēmija var iztikt bez Gandija?»

Viena no strīdīgākajām Nobela prēmijām tika pasniegta 1945. gadā, kad to saņēma Kordels Hals. Toreizējais ASV ārlietu ministrs, kurš šajā amatā pavadīja lielu daļu Franklina D. Rūzvelta prezidentūras laika, prēmiju saņēma par ieguldījumu Apvienoto Nāciju dibināšanā.

Kritiķi par to bija sašutuši, jo Hals iepriekš bija pierunājis Rūzveltu noraidīt patvērumu 950 ebreju bēgļiem, kuri muka no nacistu vajāšanas. Atļauju ierasties ASV viņi lūdza no kuģa St. Louis klāja, taču viņiem bija jāatgriežas Eiropā, un vairāk nekā ceturtā daļa šo pasažieru vēlāk gāja bojā holokaustā.

Vēl vienā Nobela skandālā, kas nav norimis līdz pat mūsdienām, prēmiju 1973. gadā saņēma Henrijs Kisindžers, toreizējais ASV prezidenta Ričarda Niksona ārlietu ministrs, par pamiera līguma sarunām, kas apturēja Vjetnamas karu. Pret to protestēja šokētie pretkara aktīvisti visā pasaulē, jo tieši Niksona administrācija intensīvi bija bombardējusi Vjetnamu, Laosu un Kambodžu. Amerikāņu satīriskais dziesminieks Toms Lērers pēc tam teica, ka miera balvas piešķiršana Kisindžeram ir «padarījusi politisko satīru lieku». Atsakoties pieņemt balvu, situāciju vēl vairāk saasināja Kisindžera vjetnamiešu kolēģis un otrs prēmijas ieguvējs Lē Duks To. Protestējot pret šo Nobela komitejas lēmumu, divi tās locekļi paziņoja par atkāpšanos.

1935. gadā prēmija tika piešķirta Karlam fon Osieckim, vācu žurnālistam un pacifistam, kurš bija ieslodzīts par Vācijas slepenās bruņošanās atklāšanu. Šo balvu plaši vērtēja kā nacisma nosodījumu, un tā tik ļoti saniknoja Ādolfu Hitleru, ka viņš aizliedza vācu laikrakstiem pieminēt balvas pasniegšanu un pasludināja, ka vācieši šo prēmiju nedrīkst pieņemt.

Pēc četriem gadiem zviedru parlamentārietis Ēriks Brands balvai nominēja Hitleru, acīmredzot domādams to kā joku. Šī nominācija izraisīja dusmu plūdus Zviedrijā, un Brands nomināciju atsauca. Saskaņā ar Norvēģijas Nobela komitejas mājaslapā rakstīto informāciju, Miera prēmijai savulaik tikuši izvirzīti arī Musolīni un Staļins.

Pirms šīgada prēmijas piešķiršanas vēdīja cerība, ka Nobela komiteja ar to varētu apbalvot Baltās ķiveres, civiliedzīvotāju grupu, kas palīdzēja glābt Sīrijas pilsētas Alepo iedzīvotājus no nebeidzamajiem valdības un Krievijas sabiedroto spēku veiktajiem uzlidojumiem.

Taču kritiskā situācija Sīrijā nenozīmē, ka Kolumbijas prezidents balvu būtu pelnījis mazāk, saka Kenets Rots, Human Rights Watch izpilddirektors. «Apzinātā Krievijas un Sīrijas veiktā civiliedzīvotāju bombardēšana Alepo un citviet ir šausmīga. Tā ignorē kara pamatnoteikumus un ir pelnījusi jebkuru iespējamo uzmanības pievēršanu,» saka Rots. «Taču svarīgi ir pamudināt uz godīgu galīgo mierizlīgumu arī Kolumbiju.»

Nauda runā

Farmācijas industrija regulāri apmaksā ārstu ārzemju komandējumus un nodrošina lauvastiesu ienākumu daudzām mediķu asociācijām. Vai zāļu firmas tērētu miljonus ārstu atbalstam, ja netiktu sadzirdētas?

Iespaidīgi. Tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā, pētot veselības nozares finansiālās saites ar farmācijas uzņēmumiem. Šogad tās pirmo reizi bija oficiāli jādeklarē. Kļuvis redzams, ka 2,7 miljoni eiro no farmācijas firmu makiem 2015. gadā aizgājuši speciālistu – ārstu, medmāsu, farmaceitu – un dažādu biedrību atbalstam. Šis skaitlis gan neatspoguļo visas industrijas piešprices mediķiem, jo likums neliek publiskot medicīnas ierīču ražotāju atbalsta maksājumus un naudu, ko ārsti saņem par lekciju lasīšanu. Turklāt nav zināms, vai atbalsta maksājumus deklarējuši visi, kam tas bija jāizdara. Pārskatus iesnieguši 49 uzņēmumi, un iespējamais sods (no 70 līdz 700 eiro) nez vai kalpo kā biedinājums tiem, kas vēlētos informāciju noklusēt.

Mārketinga braucieni

Veidi, kā nauda plūst no farmācijas biznesa pie ārstiem, ir daudz sarežģītāki par pusdienu vai ārzemju braucienu uzsaukšanu. Taču arī braucienu netrūkst, un tiem tērēta puse no atbalsta maksājumiem – 1,4 miljoni eiro. Kopā pērn ar farmācijas firmu atbalstu uz dažādiem pasākumiem devušies vairāk nekā tūkstotis Latvijas mediķu. Daudzi regulāri. Piemēram, Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja Gunta Purkalne ir saraksta priekšgalā – pērn astoņas reizes braukusi uz starptautiskiem pasākumiem Telavivā, Stokholmā, Barselonā, Vīnē, Kopenhāgenā, Sanantonio par zāļu firmu naudu, gandrīz 15 tūkstošiem eiro.

Arī pārējie knašākie braucēji ir nozares līderi – slimnīcu nodaļu vadītāji, profesori, asociāciju un biedrību vadītāji, autoritātes medicīnā, kas bieži izsaka viedokli medijos. Gan Purkalne, gan vairums citu ārstu, ar kuriem runājām par farmācijas firmu maksājumiem, neko neētisku šajā praksē nesaskata. Latvijā ārstiem uzlikts pienākums mācīties un apmeklēt profesionālos pasākumus, lai resertificētos, bet nauda šiem mērķiem nav piešķirta, tādēļ farmācijas atbalsts esot vitāli svarīgs.

Tā nedomā sistēmas kritiķi. Latviešu ārstu un zobārstu apvienības vadītājs Uģis Gruntmanis skarbi saka: «Ja kādam ārstam liekas, ka šo naudu iedod un viņam kaut kādā veidā tā nebūs kompānijai jāatstrādā, tad tie, protams, ir maldi.» Galu galā, zāļu firmas rīko pasākumus ārstiem vienkārša iemesla dēļ – tas ir mārketings, kas iedarbojas. «Regulārā atgādināšana neapšaubāmi atstāj iespaidu, jo tajā miljons zāļu sarakstā es pat nosaukumu neatceros kompānijām, kas vispār nekad nenāk,» vaļsirdīgi atzīst Lauku ģimenes ārstu asociācijas vadītāja Līga Kozlovska. Tieši šī asociācija saņēmusi pērn lielāko farmācijas biznesa atbalstu – 44 tūkstošus eiro no zāļu firmas KRKA. To, vai Latvijas ārsti pēc apmaksātajiem pasākumiem kļūst pielaidīgāki, izrakstot konkrētu firmu zāles, ir grūti pārbaudīt, jo valsts jau gadiem vilcinās ar elektronisku recepšu ieviešanu un šādi dati nav pieejami.

Farmācijas biznesa apmaksātos braucienos ārsti mēdz ceļot kopā ar dzīvesbiedru. Šādi gadījies Lejnieku pārim. Viņš – Aivars Lejnieks, Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais internists, Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras vadītājs. Lejnieka uzvārds medijos nav svešs – viņš ārstēja Bankas Baltija lietā notiesāto Aleksandru Laventu, bet pirms deviņiem gadiem apcietināšanas dienā pie šī ārsta brauca Aivars Lembergs. Viņa – Sandra Lejniece, Rīgas Austrumu slimnīcas Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas vadītāja. Lejnieki ir starp aktīvākajiem pasākumu apmeklētājiem par zāļu firmu naudu; hematoloģe un internās medicīnas speciālists devušies arī uz vienas dienas kardiologu pasākumu Vīnē un sešu dienu kongresu Kanādā, kas veltīts trombozei. Lejnieks skaidro, ka pasākumos runātais pārklājies ar abu profesionālajām interesēm.

Saistībā ar apmaksātu braucienu pro-blēmās iekūlies arī gastroenterologs, Saeimas deputāts Hosams Abu Meri (Vienotība), kurš pērn četras dienas pavadījis nozares kongresā Barselonā. Re-ģistrācijas maksu, ceļu un izmitināšanu – aptuveni 1500 eiro – samaksāja IPSEN PHARMA pārstāvniecība, taču saņemto atbalstu deputāts nav uzrādījis amatpersonas deklarācijā. Neesot iedomājies, ka tas jādeklarē.
Uz ārzemēm devies ar sievu, taču viņas izmaksas gan segusi pati ģimene.

Naudas straumes

Farmācijas firmas daudz līdzekļu iegulda arī dažādu semināru un pasākumu organizēšanā ārstiem tepat Latvijā un maksā ārstu asociācijām. Atbalsta vēriens ir tāds, ka brīžiem pat rodas absurda situācija – zāļu firmu finansējums izrādās lielāks nekā gada ieņēmumi, ko asociācijas oficiāli deklarējušas savos pārskatos. Tā gadījies vismaz piecām asociācijām – Neiroloģijas attīstības fondam (no farmācijas nozares saņemti 106 tūkstoši eiro, kas veido 140% no kopējiem gada ieņēmumiem), Pieaugušo reimatoloģijas biedrībai (52 tūkstoši, 125%), Neirologu biedrībai (50 tūkstoši, 231%), Kardiologu biedrībai (39 tūkstoši, 101%), Endokrinologu biedrībai (17 tūkstoši, 106%).

Šai neatbilstībai ir divi galvenie iemesli. Ja ārsts dodas apmaksātā braucienā kā asociācijas pārstāvis, šo naudu asociācija faktiski nesaņem, jo farmācijas uzņēmums tieši sedz ārsta izdevumus. Līdzīgi, ja farmācijas uzņēmums apmaksā ārstu organizācijai telpu īri, pusdienas vai kafijas pauzi kādā pasākumā – nauda iztērēta, labums gūts, bet asociācijas gada pārskatos šādi darījumi nav atspoguļoti.

Vērtējot pēc publiskotajiem datiem, mediķu organizācijas ikdienā ir ļoti atkarīgas no farmācijas uzņēmumu labvēlības. Piemērs ir kaut vai biedrību sēdes. Publiskotajos datos ir gandrīz 100 gadījumu, kad farmācijas uzņēmumi maksājuši par iespēju piedalīties asociāciju sēdēs un dažādos veidos uzrunāt ārstus. Summas mērāmas, sākot no 200 eiro, ko Chemical Works of Gedeon Richter Plc. pārstāvniecība maksājusi par dalību Sporta medicīnas asociācijas sēdē par ceļa locītavu traumām, līdz pat pieciem tūkstošiem, ko Olainfarm samaksājis par Neiroimunologu asociācijas sēdi. Jau iepriekš minētās Latvijas Neirologu biedrības mājaslapā pat publicēta cenu lapa. Par vienkāršu piedalīšanos biedrības sēdē ar stendu jāšķiras no 500 eiro, par 800 eiro var papildus iegūt piecas minūtes ilgu prezentācijas laiku ārstiem, bet individuāli jāvienojas par sēdes ģenerālsponsorēšanu un tās sniegtajām iespējām. Reizēm farmācijas uzņēmumi arī tieši iesaistās sēžu organizēšanā. Piemēram, lai pieteiktos salīdzinoši jaunās Ārstu infektologu biedrības sēdei, pieteikums bija jāraksta farmācijas nozares firmai, liecina žurnālistu rīcībā nonācis e-pasts.

Šādu praksi, kad farmācijas uzņēmumi maksā par asociāciju sēdēm, kā skumīgu vērtē Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidente un valsts galvenā ģimenes ārste Ilze Aizsilniece. «Es zinu arī to, ka asociācijām ir vajadzīga nauda, lai noīrētu telpas un samaksātu citus izdevumus. Līdz ar to ir divas iespējas – vai nu paši biedri par to maksā, vai jāmeklē sponsoru atbalsts,» saka Aizsilniece. Tiesa, virknei organizāciju gada pārskati par akūtu naudas trūkumu neliecina. Pašai LĀB pērn gada beigās kontos bija vairāk nekā pusmiljons eiro, Latvijas Urologu asociācijai, kas arī saņēmusi naudu par sēdēm, – 145 tūkstoši, Latvijas Farmaceitu biedrībai – 133 tūkstoši eiro.

Zāļu firmas finansē arī plašāka mēroga pasākumus ārstiem, un šis atbalsts patiesībā ir daudz lielāks, nekā publiskajos pārskatos konkrēti deklarēts šim mērķim. Labs piemērs ir 8. Baltijas neiroloģijas konference, kas pērn notika Radisson Blu Hotel Rīgā. Tas bija milzīgs pasākums, kas prasa daudz līdzekļu, apstiprina Andrejs Millers, Latvijas galvenais speciālists neiroloģijā, Latvijas Neirologu biedrības un Neiroloģijas attīstības fonda valdes loceklis, kas rīkoja šo konferenci. Pasākuma organizēšanai abas biedrības no trim farmācijas firmām kopā saņēma 21 tūkstoti eiro, taču ar to viss nebeidzās. Vēl par trim tūkstošiem zāļu firmas pirka reklāmas stendus pasākumā, astoņi tūkstoši tērēti dažādiem ārstiem, lai viņi varētu nokļūt šajā konferenē, Grindeks devis 10 tūkstošus satelītsimpozijam, un vēl gandrīz 40 tūkstoši konferences organizētājiem samaksāti, sīkāk neatšifrējot mērķi. Tātad vienai konferencei no zāļu biznesa piesaistīti vairāk nekā 80 tūkstoši eiro.

Spēle ar uguni

Tas ir ļoti riskanti – par zāļu firmu atbalstu mediķu asociācijām saka LĀB viceprezidente Ilze Aizsilniece. Par farmācijas uzņēmumu ietekmi uz asociācijām ir jāuztraucas ne tikai tāpēc, ka ārstus varētu ietekmēt viņu individuālajā darbā. Asociācijām ir iespēja ietekmēt arī Latvijas veselības politiku konkrētās nozarēs. Piemēram, asociācijas veido klīniskās vadlīnijas jeb norādes, kā ārstēt pacientus ar noteiktām diagnozēm. Asociācijas un vadošie ārsti piedalās arī diskusijās par jaunu zāļu iekļaušanu valsts apmaksāto medikamentu sarakstā un sniedz padomus nozares vadībai.

Tomēr tie, kam būtu jāuzrauga, vai nozarē tiek ievērotas ētikas normas un sargātas pacientu intereses, nesteidz solīt uzlabojumus. Slimnīcas, taujātas par ārstu braucieniem, formāli atrunājas. Veselības inspekcija nepārbauda farmācijas firmu sniegtos datus un īsti pat nezina, vai informāciju iesnieguši visi, kam tas bija jādara. Veselības ministrija sola, ka noteikumi par atbalsta publiskošanu mainīsies, piemēram, skaidrāk noteiks, ka informācija jāpublisko arī ierīču ražotājiem un zāļu lieltirgotavām. Ministre Anda Čakša sola analizēt datus, uzmanību pievēršot tieši novirzēm no normas gan iepirkumos, gan zāļu izrakstīšanā. Ministre gan atzīst, ka liegt farmācijas uzņēmumiem atbalstīt ārstus nav reāli, bet paļaujas uz ārstu godaprātu. «Es ticu, ka ārsts vienmēr domā par pacientu, kad izvēlas medikamentu. Bet es nevaru izslēgt, ka riska nav. Ir.»

Miljonāra projekts ar «zaļo gaismu» domē

 

Lepnais Turaidas kvartāls, ekskluzīvu dzīvokļu komplekss Dzintaros, plešas 1,39 hektāros blakus Jomas ielai. Pašreizējo mērogu tas ieguva pēc nekustamo īpašumu apvienošanas 2013. un 2015. gadā. Paplašināšanās notika pēc tam, kad īpašums nonāca miljonāra Jūlija Krūmiņa meitas Maijas Čerņavskas uzņēmuma MC Turaida Property īpašumā. Spriežot pēc zemesgrāmatas ierakstiem, 2012. gada decembrī par 455 tūkstošiem latu viņa to iegādājusies no SIA Jūrmala Properties, kura vienīgais valdes loceklis ir bijušā Valsts nekustamo īpašumu aģentūras (VNĪA) ģenerāldirektora Jāņa Mottes advokāts Sandis Petrovičs.

Turaidas kvartāla atrašanās vieta, Turaidas iela 17, savulaik bija VNĪA īpašumā. Pirms deviņiem gadiem tas tika sadalīts Valsts nekustamajiem īpašumiem un Privatizācijas aģentūrai. 2012. gadā VNĪ savas daļas atdeva Finanšu ministrijai, kura tās pārdeva Mottes advokātam. Mazākuma īpašnieks joprojām palika arī Privatizācijas aģentūra. Arī šīs mazākuma daļas par aptuveni 120 tūkstošiem latu vēlāk atpirka Čerņavska.

Tiklīdz teritorija bija nonākusi Krūmiņa meitas īpašumā, Jūrmalas dome pieņēma virkni lēmumu par nekustamā īpašuma apgrūtinājumu samazināšanu šim objektam.

Iepriekš 1,2 hektāri no teritorijas bija Baltijas jūras un Rīgas līča ierobežotas saimnieciskās darbības joslas teritorija, turklāt tā bija teritorija ap kultūras pieminekli pilsētā. 2013. gadā šis ierobežojums tika noņemts. Ierobežojumu atcelšana ļāva īpašuma teritorijā būvēt viesnīcas ēkas, kas jau 2015. gadā tika nodotas ekspluatācijā. Pēc Krūmiņa norādītā medijiem, projektā un teritorijas sakopšanā ieguldīti 20 miljoni eiro – tā bijusi uzņēmēja paša nauda, nevis kredīti.

Tomēr lielākā daļa īpašuma teritorijas joprojām bija kūrorta vai jauktā darījumu apbūves teritorija. Tas ļauj būvēt kūrorta objektus, piemēram, viesnīcas un apartamentu mājas, bet ne dzīvokļus. Taču dzīvokļu mājām būtu ievērojami zemāks nekustamā īpašuma nodoklis – 0,6%, nevis 1,5%. Turaidas kvartāla ēku pārdēvēšana par dzīvokļiem gadā ļautu ietaupīt pat 40 tūkstošus eiro nodokļos, rēķina Jūrmalas aizsardzības biedrības (JAB) vadītājs Uldis Kronblūms.

Pēc biedrības domām, šis nodokļu ietaupījums un labākas iespējas īpašumu vēlāk pārdot, ir būtiskākie iemesli, kāpēc aktīvi tika lobētas Jūrmalas teritorijas zonējuma izmaiņas, kas paredzēja atvieglotas iespējas ekskluzīvajās kūrorta teritorijās celt dzīvokļu mājas un augstceltnes. Pret izmaiņām portālā Manabalss.lv šā gada sākumā parakstījās gandrīz trīs tūkstoši cilvēku. Tas nekavēja Jūrmalas domi martā izmaiņas pieņemt. Teritorijas plānojums mainījās vairākos īpašumos, tajā skaitā arī Turaidas kvartālā, kur kopš pavasara ir atļauta daudzdzīvokļu māju apbūve. JAB cīņu pret zonējuma maiņu tagad turpina Satversmes tiesā.

Par to, ka, maskējot kā viesnīcas, Jūrmalā ekspluatācijā tiek nodotas daudzdzīvokļu mājas, JAB jau pērn pavasarī cēla trauksmi KNAB. Īpašu uzmanību lūdza pievērst arhitektu birojam DO Studio, kas virzījis lielāko daļu no šiem projektiem. Šis uzņēmums bijis arī Turaidas kvartāla arhitekts, un divi nesaistīti avoti Ir apstiprināja – Jūrmalā viņi var «izbīdīt» jebko. 

Īpaši labas attiecības esot DO Studio īpašniekam arhitektam Didzim Krūmiņam un bijušajam Jūrmalas galvenajam arhitektam Andrim Bērziņam. Piemēram, ar toreiz vēl galvenā arhitekta labvēlību Krūmiņš guva atbalstu pareizticīgās baznīcas celtniecībai Dzintaros, Jomas ielas galā. Vairāki arhitekti norādīja, ka baznīcas arhitektoniskais risinājums neiederas Jūrmalas kultūrvidē, taču dome akceptēja ieceri vienu dienu pirms tās izskatīšanas Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā.

Projekta finansētājs Krūmiņš neslēpj, ka ir ļoti apmierināts ar domes atbalstu – par to viņš savulaik stāstījis intervijā žurnālam Kas Jauns. «Esmu pateicīgs Jūrmalas domei par atsaucību un sadarbību, kā arī par formālu šķēršļu nelikšanu šo projektu īstenošanā. Kādreiz birokrātiskais aparāts šīs pilsētas domē strādāja ar jaudu, kura būtiski kavēja pilsētas attīstību. Pašreizējā vadībā šādas tendences nesaskatu, par ko ļoti priecājos.» Tā viņš 2013. gada sākumā vērtēja Gata Trukšņa vadīto domi.

Jaunā Jūrmalgeita

Jūrmalas mērs un tiesnese apmetas ekskluzīvos apartamentos, ko uzbūvējis miljonārs Jūlijs Krūmiņš. Par kādiem pakalpojumiem izrādīta šī laipnībaun kādas vēl aizdomas par nelikumīgu partiju finansēšanu izmeklē KNAB?

Tūrisma sezonas beigas nav pilnībā iztukšojušas Turaidas kvartāla apartamentus Jūrmalā. Pāris minūšu gājiena attālumā no jūras un atjaunotās Dzintaru koncertzāles esošo ēku logos šur tur vīd gaisma, kādā balkonā izkārtas drēbes. Projekta attīstītāja MC Turaida Property mājaslapā lasāms, ka vairums dzīvokļu šajās pērn pabeigtajās jaunceltnēs ir izīrēti vai pārdoti, kaut gan cenas sasniedz pat 1,38 miljonus eiro. Cik maksā kompleksa vislielākais dzīvoklis ar četrām istabām, kamīnu un divām plašām terasēm, kas aizņem visu ēkas augšējo stāvu, nav norādīts – šis īpašums netiek piedāvāts ne pārdošanai, ne īrēšanai. Iespējams, tāpēc ka tajā apmeties Jūrmalas mērs Gatis Truksnis (ZZS). Šajā dzīvoklī pagājušajā nedēļā KNAB darbinieki kratīšanas laikā atrada Trukšņa personīgās mantas, paverot priekškaru pēdējo gadu lielākajam korupcijas skandālam.

Jaunākās Jūrmalgeitas galvenie «varoņi» ir uzņēmējs Jūlijs Krūmiņš un viņa finansists Jorens Raitums, kuru darbības izmeklēšana sniedzas trijos dažādos virzienos. Pirmkārt, partiju nelikumīga finansēšana – tiek vētīts iespējamais uzņēmēja atbalsts valstī un Jūrmalā valdošajai ZZS un pārbaudīta iespējami nelikumīga bijušās Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas partijas No sirds Latvijai finansēšana.

Likumsargu redzeslokā nonākušas arī Krūmiņa attiecības ar Truksni – tiek izmeklēts, vai Turaidas kvartāla glaunākais dzīvoklis nav slēpta atlīdzība Jūrmalas domes priekšsēdētājam par vērienīgā un ātri īstenotā apbūves projekta sekmēšanu.

Visbeidzot, atsevišķā kriminālprocesā izmeklē, vai Krūmiņa sena draudzene, Rīgas Kurzemes rajona tiesas priekšsēdētāja Aija Orniņa ir pieņēmusi uzņēmēja piedāvājumu par 5000 eiro palīdzēt viņa vecam čomam Jurim Miķelim atrisināt kādu lietu, ko Orniņas vadītajā tiesā skata tiesnese Baiba Ābele.

Ir rīcībā esošā neoficiālā informācija liecina, ka izmeklēšana šajā lietā turpinājusies ilgāku laiku un šovasar process bijis jau pabeigts, taču ar KNAB vadības rīkojumu lietai nomainīti atbildīgie darbinieki. Kriminālprocesi ierosināti tikai augustā un septembrī, bet kratīšanas un aizturēšanas veiktas pagājušajā nedēļā, kad biroja priekšnieka Jaroslava Streļčenoka izredzes tikt atkārtoti apstiprinātam amatā bija sarukušas pēc KNAB slepeno dokumentu pazušanas un atrašanās skandāla, bet viņš pats – izņēmis slimības lapu.

«Es viņiem piezvanu un saku…»

Partiju finansēšanas likums paredz pamatīgus ierobežojumus – gada laikā cilvēks drīkst ziedot līdz 50 minimālajām mēnešalgām un tikai no saviem ienākumiem, kuri gūti maksimums divu pēdējo gadu laikā, bet trešo personu starpniecība ir aizliegta -, tāpēc gatavošanās kampaņai partijās sākas krietni pirms vēlēšanām. Tā bijis arī šoreiz ZZS vadītajā Jūrmalā pirms nākamgad jūnijā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Izmeklēšana pārbauda aizdomas, ka uzņēmējs Krūmiņš, mērs Truksnis un, iespējams, vēl virkne personu, varētu būt iesaistīti darbībās, ko var traktēt kā nelikumīgu ZZS finansēšanu.

Jau iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās 2013. gadā Truksnis izcēlas ar vērienīgu kampaņu, kurai bija arī rezultāts – sarak-sta līderim plusu pievilka 92% vēlētāju, kas Jūrmalā vispār ķērās pie ZZS saraksta grozīšanas. Tā Truksnis atgriezās pie zeltītās mēra ķēdes, ko uz īsu brīdi zaudēja pirms vēlēšanām, kad citu partiju deputāti bija sašutuši par nepieredzēti masīvo personīgo kampaņu, kurā netika taupīti arī administratīvie resursi. Truksnis ar nelielu pārtraukumu ir bijis Jūrmalas mērs kopš 2010. gada, kad no amata tika gāzts kukuļdošanā apsūdzētais Raimonds Munkevics un viņa īslaicīgais pēctecis Romualds Ražuks.

Tagad naudas piesaiste kampaņai atkal ir aktuāla un atsākušās sarunas ar uzņēmējiem par finansiālu atbalstu ZZS un Truksnim Jūrmalā. Krūmiņš bijis likumsargu redzeslokā jau kopš iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kad Sudrabas partijas kasē ieripoja aizdomīgi lieli ziedojumi no pensionāriem, tāpēc uzņēmēja sarunas pakļuva zem KNAB lupas. 

Ir zināmā neoficiālā informācija liecina, ka šajā lietā figurē arī bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa un ZZS Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa vārds. Eksprezidentam Bērziņam kā labam Krūmiņa kaimiņam Siguldā, iespējams, uzticēts atrast turīgus formālos ziedotājus ar atbilstošiem ienākumiem, kas īsto naudas devēju vietā iemaksātu vairākus desmitus tūkstošu ZZS priekšvēlēšanu kampaņai. Savukārt Brigmanis figurē kā par finansējumu ZZS atbildīgais vadības pārstāvis, kuru Truksnis informējis par to, kā viņam sokas ar naudas piesaistīšanu.

Bijušā prezidenta Bērziņa komentāru Ir neizdevās noskaidrot – viņš neatbildēja uz telefona zvaniem un īsziņām. Arī Truksnis neatsaucās uz Ir jautājumiem. Savukārt Brigmanis atbildēja izvairīgi: «Es šobrīd neizdalīšu nevienu individuā-lu sarunu. Mans kā Zemnieku savienības priekšsēdētāja pienākums ir rūpēties par to, lai ir ziedojumi.» Uzsverot, ka likums precīzi nosaka ziedošanas kārtību, Brigmanis norādīja, ka «katrs ziedotājs nes savu personīgo atbildību» par tās ievērošanu. Par eksprezidenta Bērziņa iespējamo lomu šajā stāstā viņam nekas neesot zināms.

Pats Krūmiņš noliedz slēptu atbalstu ZZS kampaņai Jūrmalā. Ar viņu svētdien tiekos Rīgas Austrumu slimnīcas Biķernieku stacionārā, kur viņš ievietots pēc aizturēšanas, jo saasinājušās veselības problēmas. Krūmiņš stāsta, ka ZZS esot ziedojis tikai vienreiz – izņēmuma kārtā 2014. gadā Ivetas Grigules kampaņai Eiropas Parlamenta vēlēšanās. ZZS viņam nepatīk, jo tur «ir mans lielākais ienaidnieks Aivars Lembergs», kuru miljonārs dēvē par vienu no lielākajiem Latvijas zagļiem. Taču Truksni gan Krūmiņš atbalstot, jo viņš esot visu laiku labākais Jūrmalas mērs. 

«Es obligāti atbalstītu Truksni nākamajās vēlēšanās, bet es viņu neatbalstītu nekādā veidā ar naudām, jo pietiek ar manu autoritāti, saprotiet. Jūs zināt, kā es Ingunai [Sudrabai] savācu naudu?» Viņš stāsta, ka personīgi pazīst visus Rīgas ostā strādājošos uzņēmējus un var sarunāt viņu atbalstu. «Tie visi ir miljonāri, un visiem desmit, divdesmit, trīsdesmit tūkstoši – tā kā jums, atvainojiet, pieci lati. Es viņiem piezvanu un saku: es gribētu, lai jūs visi tiekaties ar Ingunu Sudrabu un, ja varat, palīdziet viņai. Ar to pilnīgi pietika, lai cilvēki aizietu parunāt.» Kad norādu, ka ziedotāju sarakstos nebija redzami šie ostas miljonāri, bet pavisam citi cilvēki, Krūmiņš atbild: «Viņi nevarēja paši ziedot viena iemesla dēļ – viņi visi ir atkarīgi no [Rīgas domes vadītājiem] Amerika un Ušakova, tāpēc viņiem bija jālieto visādi kaut kādi cilvēki, lai viņi ieskaitītu iekšā [naudu] un viņi nedabūtu no Ušakova un Amerika, ka viņus atlaiž no darba.»

Lai gan likums skaidri aizliedz trešo personu izmantošanu ziedošanai, Krūmiņš šādu rīcību uzskata par attaisnojamu. «Mans attaisnojums ir tikai viens – es meklēju normālus, gudrus cilvēkus, kas varētu kaut ko Latvijā izdarīt labu, lai mēs nedzīvotu sūdu bedrē. Tas ir vienīgais, kāpēc es to daru, jo man pašam neko nevajag.» Krūmiņš jau kopš 90. gadu beigām ir Latvijas miljonāru sarakstā, ilgstoši vadīja un bija īpašnieks kravu pārvadāšanas kompānijā Man-Tess, līdz šo biznesu pārdeva. Pensionējies viņš nodevās dažādiem hobijiem un ceļošanai, taču pirms dažiem gadiem atkal atgriezās uzņēmējdarbībā, ieguldot arī nekustamo īpašumu attīstīšanā Jūrmalā.

Krūmiņš atzīst, ka Truksnis esot uzrunājis jautājumā par finansiālu atbalstu partijai, taču viņš atteicis. Šogad ZZS kopumā saziedoti 199 tūkstoši eiro, no tiem septiņi cilvēki ziedojuši virs deviņiem tūkstošiem eiro. Divi no lielajiem ziedotājiem ir ar Krūmiņu ļoti labi pazīstami. Piemēram, aprīļa sākumā ZZS ziedojis iepriekš minētais Krūmiņa čoms Miķelis – 9500 eiro, savukārt dažas dienas iepriekš uzņēmēja Tatjana Okladņikova ZZS pārskaitījusi 16 tūkstošus eiro. Krūmiņš nenoliedz, ka iesaistījies šā ziedojuma organizēšanā. «Es viņai palūdzu – Taņa, jesļi možno*, palīdzi, jo tev jau tāpat Truksnis būs Jūrmalā vajadzīgs,» skaidro Krūmiņš. Viņš norāda – arī šai uzņēmējai kūrortpilsētā ir savas intereses. «Es viņai prasu – Okladņikova, tu kaut ko tur būvēsi? Viņa saka – jā, man pašlaik baigais projekts Jūrmalā. Es saku – tad tev obligāti zemniekiem ir jāpārskaita kaut kāda summa,» stāsta Krūmiņš.

Savukārt naudas jautājumu kārtošanu ar kaimiņu, eksprezidentu Bērziņu gan noliedz. «Es neesmu viņam neko devis. Bērziņš nav tas cilvēks, kam es varu iedot naudu,» saka Krūmiņš. Lūgts raksturot savas attiecības ar bijušo prezidentu, Krūmiņš atbild: «Viņš atbrauc pie manis [nomedītu] cūku nodīrāt, es aizbraucu pie viņa tenisu paspēlēt, mums nekādu attiecību nav.»

KNAB neatklāj, kādu ZZS ziedojumu likumība tiek pārbaudīta, taču Ir zināms, ka Krūmiņam tiesa piemērojusi aizliegumu sazināties kopumā ar 14 cilvēkiem, kuru vidū varētu būt personas, par kurām ir aizdomas saistībā ar partiju nelikumīgu finansēšanu. Krūmiņš sakās par to neko nezinot, un šim aizliegumam «es diršu virsū», bet viņa advokāts Egons Rusanovs atzīst, ka «visi viņi ir vairāk vai mazāk Latvijā zināmi» cilvēki. Vārdus Rusanovs atsakās izpaust, arī to, vai šo personu vidū ir eksprezidents Bērziņš. «Nekomentēšu. Es nedrīkstu to ne apstiprināt, ne noliegt.»

«Kādu Gatis grib, lai ņem»

Aizdomas par nelikumīgu finansējumu Trukšņa kampaņai nav vienīgais jautājums, ko šajā lietā pēta tiesībsargi. Tiek izmeklēts arī tas, vai lepnais dzīvoklis, kurā šogad sācis iekārtoties Truksnis, nav atlīdzība mēram par atbalstu šajā Krūmiņa jaunbūves projektā – deviņu daudzstāvu ēku būvniecībā Turaidas ielā starp slaveno Jomas ielu un Dzintaru mežaparku. Atbildes, iespējams, sniegs kratīšanā pie Krūmiņa un Raituma iegūtie dati. 

Turaidas kvartāla būvniecību 2013. gada sākumā sāka MC Turaida Property, kas šobrīd pilnībā pieder Jūlija Krūmiņa meitai Maijai Čerņavskai, bet pirms tam bija Jorena Raituma īpašumā. Lai gan tiek uzsvērts, ka tas ir lielākais jaunais projekts Jūrmalā daudzu pēdējo gadu laikā, deviņu četrstāvu namu būvniecība gāja raiti – projekta pabeigšana skaļi tika izziņota pērn maijā. Kā informē pašvaldība, divu gadu laikā domē un būvvaldē pieņemti kopumā 15 dažādi lēmumi, kas skar būvniecību Turaidas ielā 17. (Skat. rakstu par šī projekta gaitu.)

Pats Krūmiņš noliedz, ka dzīvoklis Truksnim būtu kā slēpta atlīdzība. «Atlīdzība tā ir tik daudz, ka – lai viņš tur dzīvo. Bet es esmu biznesmenis – ja man atnāks cilvēks, gribēs to dzīvokli īrēt un maksās divreiz vairāk nekā Truksnis, es noteikti Truksni izmetīšu ārā un iemetīšu citā dzīvoklī – lai viņš dzīvo tur,» saka Krūmiņš. Padzīvot Turaidas kvartālā Krūmiņš piedāvājis Truksnim jau sen un tikai nupat – no izolatora iznākot – esot uzzinājis, ka Truksnis īpašumā tiešām «kādas naktis» apmeties. To Krūmiņam esot pastāstījusi meita, kurai pieder īpašumu pārvaldošā firma MC Turaida Property. Kāpēc Truksnim ticis vislepnākais dzīvoklis? «Es meitai teicu – kādu Gatis grib, lai ņem.» Taču viņam būšot arī jāmaksā vairāk par īri, stāsta Krūmiņš. Kā Truksnis to varētu atļauties, ir grūti saprast, jo ēkas pārvaldītāja izcenojumos redzams – nedaudz mazāks dzīvoklis uz gadu tiek izīrēts par 3850 eiro mēnesī, kamēr visa Trukšņa alga pērn bija vidēji 2502 eiro mēnesī. Uz to Krūmiņš atbild: «Ja mēs atklāti runājam, es Gatim atrastu iemeslu kaut ko atlaist vai kaut kā… Bet noteikti es to piedzītu tā, ka tas nekristu acīs KNAB vai kādam citam.»

Arī tiesnese ievācas 

Krūmiņa gaitas tiesībsargus novedušas uz pēdām vēl vienam smagam noziegumam –  iespējamai kukuļdošanai Rīgas Kurzemes rajona tiesā. Stāsts ir par senu Krūmiņa paziņu, SIA Cleenhouse vadītāju Juri Miķeli, kuru miljonārs pazīstot «vismaz 100 gadu» un kurš esot «visās manās viesībās un ballēs». Miķeļa vadītais uzņēmums pirms pāris gadiem pavīdēja prāvā naudas atmazgātaju grupā, kas divu gadu laikā valsts budžetam nodarījis zaudējumus ap 700 tūkstošiem eiro, taču tas viņu sadarbībai neesot traucējis – viņa firma arī Krūmiņa īpašumiem logus mazgājusi. 

Ir zināms, ka Miķeļa uzņēmumam Rīgas Kurzemes rajona tiesā bijusi kāda svarīga piedziņas lieta, par ko viņš runājis ar Krūmiņu, savukārt Krūmiņš – ar tiesas priekšsēdētāju Aiju Orniņu, ar kuru abi ir seni paziņas. «Mums bija tāda mīlestība, to pusgadu vai gadu, ko bijām kopā, mēs lidojām,» atceras Krūmiņš. Ciešas attiecības uzturot joprojām, «braucam kopā uz Maldivām vai Havajām», bet cenšoties publiski to neizrādīt, «jo, saprotiet, man ir jāciena cilvēks, kas strādā tādā vietā, priekš kam man vajag bojāt viņai reputāciju». Krūmiņam gan šobrīd ir cita sieva, kas arī mana apmeklējuma laikā slimnīcā ierodas apraudzīt dzīvesbiedru.

To, ka tiesas priekšsēdētājai Orniņai stāstījis par Miķeļa problēmām, Krūmiņš neizslēdz. «Varbūt esmu pateicis, ka manam čalim draud kādi sūdi, bet tieši runājis kaut ko tādu –  es nezinu,» saka Krūmiņš.

Tomēr Ir rīcībā esošā informācija liecina, ka šā gada februārī Krūmiņš ne tikai pārrunājis Miķeļa tiesvedības problēmas ar Orniņu, bet varētu būt vienojies par 5000 eiro atlīdzību viņai, lai atrisina lietu uzņēmēja labā.

«Jā, tāds fakts ir. Par to tieku turēta aizdomās, bet nevaru apstiprināt, ka esmu vainīga tajā, par ko mani apsūdz,» žurnālam Ir saka šobrīd no amata atstādinātā tiesnese Orniņa. «Es pieļauju iespēju, ka varbūt Jūlijs man ir stāstījis par savām problēmām. Viņš stāsta daudz un bieži ar domu – lai tu zinātu, bet varu apliecināt, ka man nav bijis tāds fakts, ka viņš piedāvātu kukuli. Nekad neesmu viņa labā neko darījusi, jo neesmu riskējusi ar savu amatu,» saka Orniņa. Tiesnese arī noliedz, ka Krūmiņš viņu būtu jebkā finansējis. «Nav viņš mani ne ar kādām dārgām dāvanām, ne arī kādā citādā veidā [atbalstījis], jo man vienmēr ir licies, ka mans amats man ir pats svarīgākais.»

Tomēr teiktais nonāk pretrunā ar informāciju, ka arī tiesnese Orniņa, līdzīgi kā Truksnis, nesen ievākusies ekskluzīvajos apartamentos Turaidas kvartālā. Tiesnesei gan nav tik glauns dzīvoklis kā mēram, taču visus īpašumus šajā kompleksā var uzskatīt par ekskluzīviem, kuru īri no tiesneša algas būtu grūti apmaksāt. «Nenoliegšu, tāds fakts ir,» par dzīvošanu šajā kompleksā saka tiesnese. Viņa skaidro – iepriekš dzīvojusi dēla īrētā dzīvoklī, kuram beidzies līgums, un bijis jāizvācas, bet jaunajā dzīvesvietā vēl nav uztaisīts remonts. «Man bija kaut kur jāpaliek… Prasīju Jūlija meitai, vai es nevaru uz ziemas sezonu dabūt par tādu summu, par kādu varu [atļauties] dzīvokli, kur pārziemot,» stāsta Orniņa. Pagaidām par īri neesot neko maksājusi, taču šobrīd nolēmusi, ka tur vairs nedzīvos. «Pie pašreizējās situācijas es nesaskatu iespēju vispār tur palikt, bet neesmu neko vēl samaksājusi. Es vispār esmu tur nakšņojusi četras piecas naktis,» stāsta Orniņa.

Tiesnese šobrīd no amata pienākumu veikšanas ir atstādināta un gaida, kādu amatu viņai piedāvās uz periodu, kamēr notiek izmeklēšana. Papildus aizdomām par koruptīva piedāvājuma pieņemšanu viņai varētu nākties atbildēt arī par kādu neizpaužamu ziņu izpaušanu, taču šī lieta nav saistīta ar Krūmiņu.

Krūmiņš savu vainu nevienā epizodē neatzīst. Kukuļu došanā vispār gan atzīstas, taču ne Orniņai. «Es esmu iedevis tik daudz kukuļu, ka es pat nezinu… Man liekas, ka es katru otro dienu dodu kukuli,» saka Krūmiņš, kā piemēru minot autobraukšanu. «Es braucu visu laiku ar 160-180 km/h, bet man nevienā kartiņā nav nevienas brīdinājuma zīmes, neviena soda… Saprotiet, es nevaru lēni braukt, es vienkārši dabā esmu tāds.» Uz jautājumu, vai uzpircis tikai ceļu policistus, Krūmiņš izvairās atbildēt, bet sāk stāstīt, ka labprāt mēdz palīdzēt cilvēkiem. «Ir bijis, kad redzu – cilvēkam nav naudas. Es saku – davaj, aizejam uz veikalu, nopērkam skaistu kleitu. Ievedu veikalā, saku – pērc, ko tu gribi! Samaksāju, bet es par to neko neprasu,» stāsta Krūmiņš. Uz jautājumu, ar ko tad šāda cilvēku uzpirkšana atšķiras no Krūmiņa kritizētajām «Aivara un Andra» metodēm, viņš atbild: «Ja kāds atnāk palūgt naudu, bez šaubām, es to iedodu, bet nedomāju, ka tas ir kukulis. Man no 90. gadiem kādi divi miljoni parādnieku klejo pa pasauli, es taču viņus nekāršu gaisā.» Ja cilvēki Latvijā saņem 400 eiro mēnesī, kā gan iespējams uzturēt ģimeni? «Tur jādod ir – gribi, negribi. Un viņam ir jāņem.»

Kad uzrunāju Krūmiņu klātienes intervijai, uzņēmējs piekrita ar vārdiem, ka žurnāls Ir «ir neatkarīgs un patiešām nav vēl nopirkts no oligarhiem». Taču pats mūsu sarunu noslēdza ar piedāvājumu samaksāt, lai netiktu publicēti viņa asākie izteikumi par kukuļdošanu.

Tagad Krūmiņš, sašutis par KNAB vēršanos pret viņu, sola lietu tā neatstāt un «sacelt augšā» visus, kuriem kādreiz sniedzis atbalstu. Viņaprāt, šī lieta līdz tiesai nemaz nenonāks, jo neesot pierādījumu.

* Ja var – no krievu val.

Svarīgākais ir mājoklis

Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane uzskata, ka efektīva sistēma bēgļu uzņemšanai ir valsts pašcieņas jautājums

Eiropā bēgļu krīze it kā pierimusi, tomēr Latvijā patvērumu meklētāji turpina nodarbināt politiķu un sabiedrības prātus. Septembra sākumā Latvijas Televīzija atklāja, ka no 23 cilvēkiem, kuri tobrīd ES pārvietošanas programmas ietvaros Latvijā bija saņēmuši bēgļa vai alternatīvo statusu, 21 jau bija pametis valsti – visticamāk, tāpēc ka valdības noteiktie pabalsti izrādījušies absolūti nepietiekami, lai ļautu šeit atrast dzīvesvietu. Kopš tam galvenās vēstis, kas izskanējušas no valdības koalīcijas, ir apņēmība atņemt pabalstus tiem, kuri no Latvijas aizbrauc, un Nacionālās apvienības izteiktais gandarījums par šādu valdības politikas rezultātu.

Vai tiešām nekas netiks darīts, lai labotu sistēmu, kuras galvenais rezultāts ir patvēruma meklētāju dzīšana tālāk uz citām valstīm? Lai gūtu atbildi uz šo jautājumu, intervēju Iekšlietu ministrijas valsts sekretāri Ilzi Pētersoni-Godmani, kura pēdējos mēnešos kļuvusi par tādu kā valdības neoficiālo runas cilvēku bēgļu jautājumos.

Tiekamies vjetnamiešu restorānā Tavs banh mi Ģertrūdes ielā, kur ne tikai ēdienkarte, bet arī apkalpojošais personāls liecina par piedāvājuma autentiskumu. Izvēloties, ko pasūtīt, Pētersone-Godmane atzīst, ka viņai ļoti garšojot Āzijas ēdieni, bet līdz šim nav iepazinusi vjetnamiešu virtuvi.

Sāku ar jautājumu – vai mums tiešām būtu jāpriecājas par to, ka no Latvijas aizbrauc cilvēki, kas šeit saņēmuši bēgļa statusu? «Tas vairāk ir jautājums politiķiem,» saka Pētersone-Godmane. «Man kā ierēdnei Nacionālā apvienība tāpat pārmet par [it kā] politiskiem paziņojumiem, lai gan tiem ar politiku nav nekādu tiešu sakaru.» Jautājums – vai izveidotā sistēma darbojas pietiekami efektīvi? «Tas nedaudz ir pašcieņas jautājums mums kā valstij», arī tāpēc, ka Ministru prezidentam un iekšlietu ministram ir jābrauc uz ES padomēm, bet informācija par stāvokli Latvijā «kosmosa ātrumā» nonāk citu valstu galvaspilsētās. Viņa personīgi nav dzirdējusi, ka Latvijai šajā jautājumā būtu izteikti pārmetumi, bet problēma noteikti nākotnē tiks vērtēta Eiropas līmenī.

Pabalstu atņemšanu tiem, kas aizbrauc prom no Latvijas, Pētersone-Godmane uzskata par pareizu. «Ir jābūt arī pienākumam cilvēkam [iekļauties vietējā sabiedrībā], un tad valsts no savas puses nodrošina to, ko var nodrošināt.»

Tomēr ir skaidrs, ka šobrīd pabalsts nav pietiekami liels, lai patvēruma meklētājs varētu atrast dzīvesvietu. Vai nebūtu jāpārskata pabalsta lielums? Tā apjoms savulaik «neatkarīgi no ekspertu viedokļiem tika politiski» samazināts, norāda Pētersone-Godmane, un «šobrīd nav nekādu indikāciju, kas tas varētu tikt pārskatīts». Viņa gan piebilst, ka pabalsta summa varbūt nebūtu tas kritiskākais, jautājums ir par «atbalsta grozu». Citās valstīs tiek palīdzēts ar dzīvesvietu, jo, «būsim reāli, tas cilvēkiem ir primārais – lai viņam ir, kur pārlaist nakti». Tāpēc Lietuvā esot pusceļa mājas, kurās cilvēki pēc bēgļa vai alternatīvā statusa saņemšanas var dzīvot, mācīties valodu, meklēt darbu. Igaunijā ar pašvaldību starpniecību tiek piemeklētas dzīvesvietas, kas arī rada iespējas iekļauties sabiedrībā. Tagad uzdevums dots Ekonomikas ministrijai izstrādāt priekšlikumus šā jautājuma atrisināšanai.

Par Sarkanā Krusta organizēto mentoru pro-grammu, kurai būtu jāpalīdz bēgļiem šādu praktisko jautājumu risināšanā, izskan sūdzības. Kā to vērtēt? «Vērtējums ir tā situācija – vai viņi ir te palikuši vai aizbraukuši?» atbild valsts sekretāre. Taču arī atzīst, ka mentoram šobrīd nav instrumentu, kā risināt dzīvesvietas jautājumu. «Tomēr izbrīna viņu pašu paziņojumi, ka ir palīdzēts simtiem patvēruma meklētāju. Mums Latvijā kopā nav bijis tik daudz.» Neesot arī metodikas, pēc kuras vērtēt mentoru darbu, un līdz šim tiek maksāts nevis par rezultātu – dzīvokļa un darba atrašana -, bet par procesu, piemēram, tikšanās reižu skaitu.

Norādu, ka Sarkanā Krusta direktors neļauj mentoriem runāt ar žurnālistiem, kas arī apgrūtina šī darba vērtēšanu. «Es dažkārt žurnālistiem jautāju – kāpēc jūs nākat pie manis ar šiem jautājumiem? Tas ir Labklājības ministrijas kompetences jautājums,» atbild Pētersone-Godmane. Iekšlietu ministrijas kompetence beidzas tajā brīdī, kad atbraukušais cilvēks ir saņēmis bēgļa vai alternatīvo statusu. «Izejot pa Mucenieku durvīm, viņš vairs nav mūsu klients.»

Nākotnē budžetā paredzēti vēl 700 000 eiro mentoru programmai. Vai tas ir lietderīgi, ņemot vērā līdzšinējos rezultātus? «Tas ir viens no jautājumiem, par ko lems. Cik un vai būs [nepieciešami] papildu līdzekļi mājokļu jautājuma risināšanai, un vai tie tiks pārdalīti no citiem pasākumiem,» stāsta Pētersone-Godmane.

Patlaban pārdales programmas ietvaros atbraukušo cilvēku skaits manāmi atpaliek no plānotā. Kāpēc? Pētersone-Godmane paskaidro, ka Mucenieku remontu un paplašināšanu plānots nobeigt novembrī, tad varētu pieaugt arī uzņemto cilvēku skaits līdz 30-40 mēnesī. «Sadarbības mehānisms ar Grieķiju ir izveidojies ļoti labs, amatpersonas [tur] ir saprotošas un pretimnākošas.» Lielākas problēmas ir ar Itāliju. Tur neesot daudz ģimeņu ar bērniem, kurām Latvija dod priekšroku, bet ir arī citas problēmas, un no Itālijas kopumā uz citām ES valstīm pārvietoto cilvēku skaits ir mazāks.

Saeimā izskanējis priekšlikums nozīmēt Pētersoni-Godmani kā virsatbildīgo par visiem bēgļu jautājumiem. Viņa neuzskata, ka tādu uzdevumu varētu uzticēt kādai ministrijai, kurai grūti kontrolēt citu ministriju darbu, tomēr arī pati atzīst – būtu vēlams kādam pārraudzīt un analizēt šo sistēmu kopumā. Tad varētu arī laikus identificēt problēmas. «Labāk būtu, ja tās neatklātu [raidījums] Aizliegtais paņēmiens, bet mēs paši pēc savas iniciatīvas par to runātu,» atzīst Pētersone-Godmane.

Sarunas laikā vjetnamiešu restorāns piepildījies ar daudziem jauniem, stilīgiem pusdienotājiem, var redzēt, ka mazais Āzijas restorāns ir populārs. Vai valdībai vispār nebūtu jādara vairāk, lai stāstītu plašākai sabiedrībai par to, kā iebraucēji no citām valstīm var bagātināt mūsu dzīvi? Pētersone-Godmane bumbiņu atsit atpakaļ manā lauciņā. «Cilvēku sajūta veidojas no tā, ko viņi redz medijos,» viņa atbild un stāsta, kā televīzija un citi mediji veido maldinošu priekšstatu par bēgļa statusa saņēmējiem. «Būtu bezatbildīgi apšaubīt, ka viņi tiešām bēg no vajāšanas vai no kara. Rādot viņus kā konkrētus piemērus, varam veidot sabiedrības attieksmi.»

Arī Pētersonei-Godmanei ir daudz paziņu, kas ir diezgan skeptiski par bēgļu uzņemšanu, «bet kad es parādu bildi, kurā redzama nesen atbraukusi grupa, viņi saka: vai, cik jauki bērniņi!» Veidojas cita attieksme. Ja mediji un sabiedriskās organizācijas par viņiem vairāk stāstītu, tas radītu lielāku toleranci.

Ko Pētersone-Godmane atbild tiem, kas saka – mums nevajag pieņemt bēgļus, kamēr pašiem dzīves līmenis nav uzlabojies? Nevar salīdzināt cilvēku, kas «atbraucis ar diviem čemodāniem» un saņem laika ziņā strikti ierobežotu pabalstu, ar tādu, kas visu mūžu dzīvojis Latvijā, prot valodu un kuram iespējams vai nu strādāt, vai saņemt pašvaldību pabalstus». Turklāt «Latvija diez vai ir spējīga viena pati sa-sniegt to dzīves līmeni, pēc kā visi tik ļoti tiecas», bez Eiropas tirgus un struktūrfondiem. «Tad mēs gribam ar viņiem draudzēties, bet, kad ir problēmas tajās valstīs», tad negribam palīdzēt. «Diez vai mēs varam šajā pozīcijā nostāties.»

Ēdienkarte

Pavasara rullīši
Pho nūdeļu zupa ar vistas gaļu
Pho nūdeļu zupa ar liellopu gaļu
Divas vjetnamiešu kafijas

Rupjie reakcionāri

Lai tikumības karsējiem veicas, skaidrojot Donalda lielīšanos ar uzmākšanos

Politkorektums.

Kas var būt briesmīgāks par to?

Jau diezgan sen šī klišeja grabējusi sabiedrības slinkās retorikas atvilktnē, pa rokai jebkurā brīdī, kad kāds ar salondumpinieka drosmi grib citam pārmest pārāk apaļu izteikšanās veidu. Taču pēdējā laikā cīņa pret politkorektumu kļuvusi par visu pasaules reakcionāru vienojošo elementu, un atbrīvošanās no tā it kā smacējošā sloga ir viņu galvenais kaujas sauciens.

Viens no šīs starptautiskās kustības neapšaubāmajiem līderiem ir ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps, kurš jau savas kampaņas pirmsākumos ar izrieztu krūti paziņoja: «Man tik ļoti apnikuši šie politiski korektie mēsli.»

Trampa neaprakstāmo drosmi – cīnīties pret politkorektumu – metušies aizstāvēt visi viņam līdzīgi domājošie politiskie spēki. Viņa priekšvēlēšanu kampaņā piedalījās Brexit galvenais iedvesmotājs Naidžels Farāžs. Putins viņu nosaucis par neapšaubāmi talantīgu. Arī Latvijas «konservatīvajiem» grūti slēpt savu apbrīnu. Pērn Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts videoblogā gari un plaši apcerēja Trampu un viņa panākumus. Tramps esot «pieteicis karu politkorektumam», kas «trakojis» pēdējos gadu desmitus un licis republikāņiem «nemitīgi sevi cenzēt». Tramps skaļi un skandalozi paplašinot robežas – ko drīkst un ko nedrīkst teikt, priecājas Zeltīts. «Šī izvēlētā taktika ir ļoti pareiza, ļoti nepieciešama.»

Skaidrs. Tramps un citi politnekorektie ir brīvības cīnītāji par patiesību, viņi aizstāv konservatīvas vērtības pret liberāļu cenzūru.

Tas jau skan ļoti cēli, taču patiesībā tādiem politnekorektajiem kā Tramps neinteresē ne patiesība, ne konservatīvās vērtības, ne tās brīvības, kuras mums garantē demokrātiska sabiedrība.

Sāksim ar patiesību. Ņemot vērā, cik kaismīgi politnekorektie sūdzas par mediju un viņiem netīkamo politiķu «meliem», varētu domāt, ka viņiem sevišķs svētums būtu patiesība. Taču īstenībā tā viņus neinteresē nemaz. Farāžs nākamajā rītā pēc Brexit referenduma atzina, ka svarīgākajam viņa solījumam par papildu 350 miljoniem mārciņu nedēļā veselības aprūpei nav bijis nekāda pamata. Trampa melu un maldinošu izteicienu saraksts jau ir tik garš, ka aizņemtu lielu daļu šā žurnāla – respektētais interneta medijs Politico.com izrēķinājis, ka vienas nedēļas laikā viņš savās runās pateicis kaut ko nepatiesu vidēji ik pēc trim minūtēm un 15 sekundēm. Tāpat arī Trampa epigoņiem tepat Latvijā patīk izplatīt nepatiesu informāciju un, ja gadījumā viņus pieķer, sākt taisnoties, ka viņi taču tikai atkārtojuši citur lasīto vai dzirdēto.

Konservatīvās vērtības? Sāksim ar konstatējumu, ka īsts konservatīvais vēlas saglabāt labākos sabiedrības sasniegumus. Mūsdienu politnekorektos būtu pareizāk dēvēt par reakcionāriem, kuri grib laika ratu atpakaļ griezt. Konservatīvi cilvēki savā domāšanā nozīmīgu vietu atvēl cieņai – pret esošajām tradīcijām, likumiem un cilvēkiem -, bet šis vārds ir svešs reakcionārās internacionāles karognesim Trampam, kura viens no galvenajiem talantiem ir par citiem gānīties. Pagājušajā nedēļā atklātībā parādījās 2005.gada videoieraksts, kurā viņš sūkstījās, ka nav varējis iedabūt gultā kādu precētu sievieti, un lielījās, ka viņš kā televīzijas zvaigzne varot darīt jebko, arī bāzt roku sievietēm starp kājām.

Lūdzu, reakcionāro vērtību aizstāvji – te jums būs politnekorektums visā savā krāšņumā! Jo jūs taču arī domājat, ka uzskatīt sievieti par ko vairāk nekā tikai iekāres objektu vai māti dzemdētāju ir tik «politkorekti». Arī «tikumības» karsējiem var novēlēt veiksmi, skaidrojot, kā viņu varonis var lielīties ar uzmākšanos sievietēm.

Visbeidzot, politkorektuma apkarotājiem patīk mētāties ar tādiem absurdiem apzīmējumiem kā «liberālais totalitārisms» un sūdzēties, kā viņus apspiež «kultūrmarksisti» (izmantojot gan NA valdes locekļa Jāņa Iesalnieka, gan norvēģu masu slepkavas Andersa Bēringa-Breivīka iemīļotu apzīmējumu). Taču paši čīkstētāji par politnekorektuma etalonu uzskata vardarbības pielietošanu un tiesiskuma ignorēšanu. Tramps kritizējis «politkorektos» iebildumus pret protestētāju piekaušanu viņa politiskajos mītiņos. Pirmdien debatēs viņš jau iejutās diktatora lomā un Klintonei teica: ja es būtu prezidents, «tu būtu cietumā».

Tās nav atsevišķa ekstravaganta politiskā cirka meistara īpatnības. Tramps ir visu, tajā skaitā arī Latvijas, «politnekorekto» īstā seja. Viņu mērķis nav ne patiesība, ne taisnība, bet gan etniskā neiecietība un patriarhāla sieviešu pakļaušana. Viņi ienīst «politisko korektumu» nevis tā īsto vai iedomāto grēciņu dēļ, bet gan tāpēc, ka tas savā pamatā pārstāv iecietību un cieņu pret katru cilvēku neatkarīgi no izcelsmes, dzimuma vai iedzimtām īpašībām.

Šķiet, ka Amerikas vēlētāju vairākums beidzot sācis saprast Trampa būtību, un aptaujas rāda, ka viņa izredzes tikt ievēlētam pēdējās divās nedēļās strauji samazinājušās. Jācer, arī Latvijā un citur Eiropā aizvien vairāk cilvēku sapratīs, kādā tumšā alā mūs grib ievilkt «politnekorektie».

Komentārs 140 zīmēs

Jau sen ārzemnieki brīnās par ideoloģiski neloģisko zaļo un zemnieku politisko aliansi Latvijā. Tagad tāda uzvarējusi vēlēšanās Lietuvā.

Septiņi ledaini gadi? Ekspremjers, Latvijas Gāzes valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis ievēlēts par Hokeja federācijas prezidentu.

Dimanti un pelni. 90 gadu vecumā miris izcilais poļu kinorežisors Andžejs Vajda, kas pat cenzūras laikos spēja dziļi ieskatīties savas valsts vēsturē.

Vājo pragmatisms

Krievija turpinās gatavoties karam arī pēc ASV prezidenta vēlēšanām

Krievija Kaļiņingradas apgabalā ir izvietojusi Iskander-M taktiskās raķetes, kuras spēj nest kodolgalviņas. To sniedzamības attālums ir vismaz 500 kilometru. Rīgu vai Varšavu tās var sasniegt pāris minūšu laikā.

Krievija gatavojas karam ar Rietumiem – tā vairs nav jauna ziņa. Vladimirs Putins pastāvīgi uzkurinājis kara stāvokļa noskaņojumu valstī. Tas ir politiski atmaksājies – Krimas aneksija pirms divarpus gadiem dramatiski cēla prezidenta popularitāti, bet turpmākās agresivitātes jaunākais rezultāts ir viņa Vienotās Krievijas monopols Valsts Domē pēc pagājušomēnes notikušajām vēlēšanām, kuru fonā bija karš Sīrijā.

Tomēr Putina rīcības vērtējumos dominējis priekšstats, ka viņš ir pragmatisks un saprot, ka Krievija nevar uzvarēt atklātā karā ar Rietumiem. Krievijas bruņoto spēku skaitliskais sastāvs ir it kā iespaidīgs – 922 tūkstoši. Taču NATO lielākās valsts ASV bruņotajos spēkos vien ir vairāk nekā 1,3 miljoni. Bet puse no Krievijas sauszemes spēku 300 tūkstošiem ir obligātā dienesta karavīri. Vismaz 40 tūkstoši profesionāļu pastāvīgi aizņemti Krimā un Donbasā. Ievērojami spēki jātur Ziemeļkaukāzā un gar valsts robežām. Arī karš Sīrijā prasa gan cilvēku, gan finanšu resursus, kuru sāk akūti pietrūkt sankciju padeldētajā budžetā.

Vienīgais nopietnais, ko Krievija var likt pretī Rietumu militārajam pārākumam, ir kodolieroči. Un Maskava arvien agresīvāk draud, ka Krievija varētu tos lietot pirmā.

Ja pieņem, ka Krievijas valdnieks pragmatiski apzinās, ka kodolkarā uzvarētāju nebūs, šādus draudus var uzskatīt par blefošanu. (Nudien, Krievijas armijas pārstāvji paziņoja, ka bija parūpējušies, lai ar civilo kravas kuģi uz Kaļiņingradu svētdien vesto Iskander raķešu iekārtu var pamanīt ASV izlūkošanas satelīts.) Tātad Putina mērķis ir likt Rietumu politiķiem šaubīties, vai likmes nav pārāk augstas, un piekrist Krievijas īpašām tiesībām kaimiņvalstīs. Tad tā būtu vienkārši politiskā pokera spēle, kurā uzvarētu tas, kuram stiprāki nervi.

Taču, pirmkārt, Putina pragmatisms nav rietumnieku pragmatisms. Kremlim no militārās taktikas viedokļa šķiet pat ļoti pragmatiski Sīrijā nolīdzināt līdz ar zemi Alepo pilsētu, kā savulaik Čečenijas otrā kara laikā Grozniju, un ir politiski pragmatiski iznīcināt pēc iespējas vairāk civiliedzīvotāju, bet pārējos aizdzīt bēgļu gaitās uz Eiropu, kur tos sagaida Maskavas pragmatiski atbalstītie galēji labējie un galēji kreisie imigrācijas pretinieki.

Otrkārt, saspīlējuma eskalācija reizēm iegūst savu attīstības loģiku, kas var iziet ārpus «pragmatiskas» kontroles robežām. Ideoloģiski mīti mēdz kļūt par šausminošu īstenību, kā pagājušajā gadsimtā atgādināja nacisms un boļševisms. Bet Krievijas gatavošanos karam pašlaik var dēvēt par pagaidām kontrolētu, tomēr histēriju.

Krievijas Ārkārtas situāciju ministrija ziņo, ka visas pazemes bumbu patversmes Maskavā gatavas, lai kodoluzbrukuma gadījumā tajās varētu patverties «100% pilsētas iedzīvotāju». Bet Sanktpēterburgas gubernators ir apstiprinājis «pārtikas normatīvus kara gadījumam» – 300 gramu maizes dienā vienam cilvēkam 20 dienas. Finanšu ministrija nolēmusi samazināt par 6 miljardiem ASV dolāru sociālos izdevumus un par 10 miljardiem palielināt šā gada aizsardzības budžetu.

Valsts iedzīvotāju mobilizēšana karam ar Rietumiem kļūst par svarīgāko iekšpolitikas rīku, un tam atbilst arī Krievijas rīcība starptautiski.

Iskander raķetes Kaļiņingradā ir tikai kārtējais manevrs šajā pagaidām vēl «aukstajā» karā. 3.oktobrī Putins apturēja vienošanos ar ASV par atbrīvošanos no kodolieročos izmantojamā plutonija, jo esot «jāīsteno steidzami pasākumi, lai aizsargātu Krievijas drošību». Un piedāvāja nosacījumus sadarbības turpināšanai, no kuriem pirmais ir prasība «atvilkt NATO infrastruktūru» līdz 2000. gada robežām, kas faktiski nozīmē prasību izstāties no NATO deviņām valstīm, kuras aliansei pievienojās pēc tam.

ASV pagājušonedēļ pārtrauca sarunas ar Krieviju par pamiera atjaunošanu Sīrijā un paziņoja, ka jāizmeklē Krievijas kara noziegumi, savukārt Krievija ANO Drošības padomē balsoja pret Francijas iesniegto rezolūciju par pamieru Alepo, un Putins atcēla nākamnedēļ plānoto vizīti Parīzē. Pirms tam bija Maskavas niknuma izvirdumi par Nīderlandes izmeklētāju atzinumu, ka MH17 reisa lidmašīna virs Austrumukrainas 2014. gada jūlijā notriekta ar Krievijas raķeti. Bet pagājušo piektdien Vašingtona oficiāli apsūdzēja Krievijas valdību par kiberuzbrukumiem ASV politiskajām organizācijām, lai iejauktos prezidenta vēlēšanās.

Var prognozēt, ka līdz nākamā gada janvārim, kad stāsies amatā jaunais ASV prezidents, Putins turpinās paaugstināt likmes. Taču būtu kļūda cerēt, ka, lai kādi Krievijas vājuma izraisītie histēriskie spēka demonstrējumi, vadonis vienmēr rīkosies pragmatiski vai spēs savaldīt paša radīto situāciju. Pagājušonedēļ Putins uzrunā jaunajam parlamentam pateica: «Krievijas vēsturiskās augstākās tiesības – būt stiprai.» Viņš saprot un ciena tikai spēku, bet 2018. gada pavasarī Krievijā jānotiek prezidenta vēlēšanām. Putina avantūrismu vada pieņēmums, ka Rietumi ir vāji. Tāpēc tiem jābūt tik nepārprotami stipriem, lai viņam ir izdevīgāk palikt pragmatiskam.

Komentārs 140 zīmēs

Šeit ir darbs. Septembrī reģistrētā bezdarba līmenis Latvijā pirmo reizi kopš 2008. gada bija zem 8% atzīmes – 7,9%.

Pāri kauliem. Kohēzijas fonda nauda Rīgas domei bija arguments, lai izlemtu būvēt tramvaja līniju cauri Lielajiem kapiem.

Lieliskais Brexit! Britu mārciņa turpina zaudēt vērtību, toties luksusa preču tirgotāji aicina ārzemniekus lēti iepirkties Lielbritānijā.

Nav, ko zaudēt

 

Jaunā Jūrmalgeita – tā nokristījām partiju nelikumīgas finansēšanas un amatpersonu korupcijas skandālu, kas jau otro nedēļu mutuļo medijos. Burbuļi plīkšķ, uz visām pusēm krīt dedzinošas šļakatas kā zapti vārot. Tomēr šīs lietas īsto mērogu nedrīkst pazaudēt aiz vārdu plūdiem, ko pēc izolatorā pavadītām pāris dienām palaidis Jūlijs Krūmiņš. Medijus pārpludina viņa stāsti par nebaudāmu ēdienu cietumā, izņemtiem ieročiem mājās, trakiem vilkiem tuvējos mežos un KNAB priekšnieku, kuram turpmāk atlikšot tikai vicināt slotu Krūmiņa pagalmā, jo citu darbu atrast nespīd.

Lai cik enerģiski vārītos miljonārs, stāsts nav par viņu. Stāsts ir par Jūrmalas mēru Truksni. Stāsts ir par ZZS līderi Brigmani. Stāsts ir par deputāti Sudrabu. Stāsts ir par esošajām un bijušajām valsts amatpersonām, kuras runā izvairīgi vai vispār neceļ klausuli. Stāsts ir par politisko sistēmu, ko Latvijā acīmredzot baro nelikumīgs finansējums partijām un kandidātiem, kuriem pēc tam ieguldījums ir jāatstrādā, lai atkal saņemtu jaunu «piešprici» un koruptīvais rats grieztos tālāk. Un stāsts ir par to, kā šo ratu spēj apturēt vai bremzēt pretkorupcijas iestāde, kas pati politiķiem īsā pavadā. Ne velti dzirdēta versija, ka «Jaunā Jūrmalgeita» izmeklēta jau ilgāku laiku, sākot ar aizdomīgu finansējumu Sudrabas partijai 2014. gada vēlēšanās, bet augonis sprādzis tikai tagad, kad KNAB šefa izredzes palikt amatā pagaisušas. Tā teikt, vairs nav, ko zaudēt.

Jācer, skandāla troksnis atmodinās arī vēlētājus, kurus hipnotiski iežūžojusi populārā mantra «lai zog, bet dalās». Laiks mosties, drīz vairs nebūs, ko zaudēt.

Radars pasaulē

Nedēļas notikumi pasaulē

 

Malaizijas pasažieru lidmašīna virs Austrumukrainas tika notriekta ar raķeti Buk, kas Ukrainā ievesta no Krievijas un palaista no konkrētas vietas Maskavas atbalstīto teroristu bandu kontrolētajā teritorijā, atzinusi Nīderlandes vadītā Apvienotā izmeklēšanas grupa. Maskava to noliedz.

Kremlim pietuvināti cilvēki aktīvi sniedz padomus Austrumukrainas promaskaviskajiem teroristiem, kā īstenot «propagandas kampaņu» pret Kijevu un Rietumiem. Televīzijas pārraide Frontal21 un laikraksts Die Zeit no Doņeckas teroristu «informācijas ministres» Jeļenas Ņikitinas e-pasta ieguvuši 10 000 vēstuļu, ar kurām tīmeklī dalījušies Ukrainas pusei simpatizējošie aktīvisti.

Tūkstošiem sieviešu Polijā streiko pret plānotiem abortu likuma grozījumiem. Katoliskajā valstī aborti patlaban atļauti tikai tad, ja apdraudēta mazuļa vai grūtnieces dzīvība, ja grūtniecība radusies incesta vai izvarošanas rezultātā. Parlamentā iesniegtās likuma izmaiņas tos varētu aizliegt pilnībā, paredzot cietumsodu gan grūtniecei, gan ārstam.

Igaunijas parlaments prezidentes amatā ievēlējis Kersti Kaljulaidu, pie partijām nepiederošo valsts pārstāvi Eiropas Revīzijas palātā. Kaljulaida kļūs par pirmo sievieti prezidenti Igaunijas vēsturē.

Ungārijā rīkotajā referendumā par Eiropas Savienības patvēruma meklētāju pārvietošanas kvotām piedalījušies 45% balsstiesīgo iedzīvotāju. 95% no balsojušajiem ir pret ES iecerēto patvēruma meklētāju pārvietošanas shēmu no Itālijas un Grieķijas. Lai tautas nobalsošanu varētu uzskatīt par notikušu, pie balsošanas urnām bija jādodas vismaz pusei balsstiesīgo, taču Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns to uzskata par likumīgu un grasās rosināt valsts konstitūcijas maiņu.

Dienvidāfrikas Republikā vēršas plašumā studentu protesti pret mācību maksas paaugstināšanu. Universitātes pilsētiņās Johannesburgā un Greiemstaunā policija uz demonstrantiem šāvusi gumijas lodes. Demonstrācijas izprovocējis valdības paziņojums, ka augstskolas pašas noteiks mācību maksas palielinājumu.

ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps 1995. gadā deklarējis zaudējumus 916 miljonu dolāru apmērā, kas viņam, iespējams, ļāva gadiem ilgi likumīgi izvairīties no nodokļu nomaksas, izpētījis The New York Times. Tramps tiek kritizēts par atteikšanos priekšvēlēšanu kampaņas gaitā publicēt savu nodokļu deklarāciju, aizbildinoties ar to, ka viņa finanses patlaban tiek auditētas.

Gobi tuksnesī Mongolijā atrasts viens no lielākajiem dinozaura pēdas nospiedumiem – tā garums ir 106 centimetri. Fosilija atrasta augustā ģeoloģiskajā slānī, kas radies pirms aptuveni 70-90 miljoniem gadu. Zinātnieki uzskata, ka pēda pieder titanozauram.

Nobela prēmiju medicīnā saņems japāņu zinātnieks Jošinori Ohsumi par autofāgijas mehānismu atklājumiem, paziņojusi Nobela komiteja. Autofāgija ir process, kurā šūna noārda un atjauno savas bojātās struktūras. Savukārt fizikas prēmija piešķirta zinātniekiem Deividam Dž. Tulesam, Dankanam Haldeinam un Džonam Maiklam Kosterlicam, kuri pēta vielas neparastos stāvokļus vai fāzes, piemēram, supervadītājus, superšķidrumus vai plānās magnētiskās plēves. Balvas tiks pasniegtas Alfrēda Nobela nāves gadadienā 10. decembrī. 

Pārāk daudz piekāpšanos?

Referendumā Kolumbijā ar nelielu pārsvaru noraidīta miera vienošanās, kuru valdība noslēgusi ar komunistisko kaujinieku grupējumu Kolumbijas  Revolucionārie bruņotie spēki (FARC). 

Lai gan valsts prezidents Huans Manuels Santoss pirms referenduma paziņoja, ka viņam nav rezerves plāna gadījumam, ja līgums tiks noraidīts, pēc referenduma viņš solīja turpināt centienus panākt mieru. 

Kolumbijas valdības un FARC parakstītā miera vienošanās paredzēja izbeigt 52 gadus ilgušo konfliktu.

Radars Latvijā

NULL

Nedēļas notikumi Latvijā

KNAB noliedz, ka no biroja pazudušie operatīvās lietas materiāli saturējuši valsts noslēpumu, kā iepriekš vēstīja mediji. Dienesta izmeklēšanas komisija esot izveidota tikai pieņēmuma dēļ, ka, iespējams, notikusi valsts noslēpuma objekta nozaudēšana. Detalizētāku informāciju KNAB nesniedz, jo izmeklēšanas komisija turpina darbu.

KNAB sācis pārbaudi par Rīgas vicemēra Andra Amerika vadītās partijas Gods kalpot Rīgai saņemtajiem ziedojumiem no Rīgas remontdarbos iesaistītiem uzņēmumiem. Pārbaude uzsākta pēc Rīgas domes Vienotības frakcijas priekšsēdētājas Sarmītes Ēlertes iesniegumā minētiem faktiem.

Līdz šim lielākajā automobiļu iepirkumā Valsts policijai konkursā uzvarējusī pilnsabiedrība A26 piegādājusi līgumam neatbilstīgas mašīnas, ziņoja Nekā personīga. Turklāt pastāv aizdomas, ka uzņēmējs krāpies un policiju maldinājis ar viltotiem dokumentiem. Policija tika pie 755 jauniem transportlīdzekļiem un par nomu turpmākos piecus gadus maksās 22 miljonus eiro.

Latvija globālajā konkurētspējas indeksā noslīdējusi līdz 49. vietai. Tas ir par piecām pozīcijām mazāk salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Lietuva pakāpusies soli uz augšu un šogad ir 35., savukārt Igaunija saglabājusi 30. vietu 138 valstu vidū. Pasaulē konkurētspējīgākās valstis joprojām ir Šveice, Singapūra un ASV.

Jaunā, teju beigu fāzē nonācis Rīgas apgabaltiesā esošais kriminālprocess, kurā uz apsūdzēto sola sēž Ventspils mērs Aivars Lembergs, viņa dēls Anrijs Lembergs un tranzītuzņēmumu bijusī amatpersona Ansis Sormulis. Sākta apsūdzēto pratināšana, un prokurors spriež, ka jau decembrī tiesa varētu beigt izmeklēšanu, pārejot pie debatēm.  Lembergu prokuratūra apsūdz par kukuļņemšanu sevišķi lielos apmēros un citiem noziegumiem.

Augstākā tiesa krimināllietā pret Ilmāru Poikānu jeb Neo atcēlusi spriedumu daļā, ar kuru viņš atzīts par vainīgu un sodīts ar piespiedu darbu uz 100 stundām par ekonomisko un citu ziņu, kuras ir komercnoslēpums, neatļautu iegūšanu savai vai citas personas lietošanai. Atceltajā daļā lietu nosūtīs jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā. Neo tiek tiesāts par datu lejupielādi no Valsts ieņēmumu dienesta Elektroniskās deklarēšanas sistēmas.

Latvijā viltoto zāļu nodarītie zaudējumi tirgū ir 10 miljonu eiro gadā, un viltoto produktu īpatsvars kopējā šā sektora produktu patēriņa apjomā tiek lēsts 8,7%, secināts jaunākajā Intelektuālā īpašuma biroja pētījumā. ES kopumā viltotās zāles veido 4,4% no tirdzniecības apjoma farmācijas sektorā.

29. septembrī aptuveni 350 cilvēku pulcējās mediķu protestā pie Saeimas. Uz skatuves tika uzvesta izrāde, kurā darbojās Tautas dzīvība un Zaļā nāve. 15 minūšu ilgās akcijas mērķis bija panākt finansējuma pieaugumu veselības aprūpei.

Pārtikas un veterinārais dienests Jelgavā atklājis noliktavu, kur veikta vērienīga vecu pārtikas preču pārmarķēšana. Tur atrastas gandrīz 10 tonnas saldumu, kam beidzies derīguma termiņš. Pārbaudē iegūtā informācija liecina, ka SIA Triom preces piegādājusi arī lielākajiem tirdzniecības tīkliem: Maxima, Rimi, Mego, Elvi.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atradusi risinājumu, lai Gaiziņkalna virsotni varētu uzdāvināt valstij, – to darīs ar zemesgabalu sadalīšanu. Amerikas latviete Inese Apele kopā ar brāļiem un māsu vēlas valstij un tautai dāvināt Latvijas augstāko kalnu Gaiziņkalnu, kas atrodas viņas īpašumā, taču vietējā būvvalde neļāva nodalīt virsotni no pārējā ģimenes zemesgabala, jo tā esot pārāk maza.

Dāsnie fondi

Gandrīz puse jeb 49% iedzīvotāju uzskata, ka Latvija no dalības ES vairāk iegūst nekā zaudē, – liecina Baltic International Bank barometrs. 29% aptaujāto tajā saskata vairāk zaudējumu, bet 22% bija grūti atbildēt. Tajā pašā laikā nepilnai desmitajai daļai respondentu šķiet, ka pēc 2020. gada, kad beigsies pašreizējie fondi, valsts attīstība jāturpina finansēt no ES līdzekļiem. Lielākā daļa uzskata, ka nauda jāgūst no ārzemju investīcijām vai budžeta.

Kādu labumu no ES fondu pieejamības esat izjutis personīgi?
(galvenie argumenti)

Manā pilsētā/novadā ir uzlabota infrastruktūra 44%
Izglītības iestādē ir uzlabota vide, ieviesti jauni mācību materiāli 13%
Esmu mācījies, paaugstinājis kvalifikāciju  11%
Esmu izmantojis kultūras iestāžu pakalpojumus 9%
Manā darba vietā ir uzlabota darba vide 9%
Esmu piedalījies kāda projekta īstenošanā, saņēmis no tā algu 5%