Žurnāla rubrika: Svarīgi

Algu nemieri

Posted on oktobris 26, 2016 by - Analīze

Kādi ir skolotāju algu reformas pirmie rezultāti? Saskaņa pieprasījusi ministra demisiju, viņš lepojas ar panākto finansējuma pieaugumu, bet tikmēr labākie skolotāji, kam sarukusi samaksa, ar asarām acīs domā par atlūgumu

Salīdzinot mācību gada pirmā mēneša algu ar summu, ko saņēma pavasarī, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu un literatūras skolotāja, šā gada balvas Laiks Ziedonim laureāte Daiga Zirnīte secina – samazinājums par 190 eiro. «Ja būtu zinājusi to augustā, būtu aizgājusi no darba, Tikai iedomājoties par dažiem audzēkņiem, man asaras sāk tecēt. Skolēni manu darbu ir novērtējuši, jautājums – vai valsts ir to novērtējusi?»

Īstenojot sen tapināto reformu, skolotāju šā gada algu fonds valstī kopumā ir palielināts par deviņiem miljoniem eiro, tāpēc vairums pašvaldību mērķdotācijās skolām saņem vairāk naudas nekā pērn. Tomēr, kad skolotājiem tika izmaksātas algas, kļuva skaidrs, ka jaunais aprēķināšanas veids nav būtiski mazinājis plaisu starp mazākajām un lielākajām algām. Pagaidām tas nav ietekmējis skolu tīklu, un – ļaunākais – tas samazinājis ienākumus daudziem labākajiem skolotājiem un nemotivē tiekties pēc izglītības kvalitātes celšanas. Nepilnības reformā ir devušas iemeslu partijai Saskaņa prasīt izglītības ministra Kārļa Šadurska (Vienotība) demisiju. Ministrs pārliecībā, ka panācis lielāko algu pieaugumu «kādā no resoriem kopš neatkarības atjaunošanas», negrasās posteni pamest. Koalīcija, arī premjers Māris Kučinskis (ZZS) pauž atbalstu Šadurskim. Taču jautājums paliek – vai reforma ir labi iesākta, un kā to turpināt?

Vieniem aug, dažiem rūk

Reformas rezultātā 106 no 119 pašvaldībām lielākajai daļai pedagogu darba samaksa ir palielinājusies. Vairumam par 40-80 eiro, bet 24 pašvaldībās pieaugums bijis ievērojamāks – līdz 160 eiro. 13 pašvaldībās ir bijis samazinājums no dažiem centiem līdz pat 62 eiro. Tas nozīmē, ka vairumam skolotāju, ja viņi strādātu skolā vienu likmi – 30 stundu nedēļā -, būtu jāsaņem no 680 līdz 750 eiro jeb par 5-25% vairāk nekā iepriekšējā mācību gadā.

Taču, kā pagājušajā nedēļā presei atklāti pateica izglītības ministrs, «šie vidējie skaitļi jums neko neizteiks». To, cik reāli skolotāji saņem, ietekmē daudz faktori. Skolotāju algas nosaka, ņemot vērā skolēnu skaitu skolā, izglītības pakāpi (sākumskola, pamatskola, vidusskola), iedzīvotāju blīvumu noteiktā teritorijā, īstenoto mācību programmu, kā arī kontaktstundu skaitu un papildu darbus skolā.

Vairums lauku skolotāju nespēj panākt, ka viņiem ir vismaz 30 stundu nedēļā, par ko noteikta minimālā alga 680 eiro, līdz ar to viņu samaksa var būt mazāka. Ir skolotāji, kuriem ir piecas stundas nedēļā, un ir tādi, kuri strādā 40 stundu un vairāk. Tāpēc ministrijas apkopotie dati no pašvaldībām parāda tikai vidējo algu līmeni, kas no reāli saņemtajām algām katrā skolā strādājošajiem skolotājiem var ievērojami atšķirties.

Vienīgais, kas, pēc ministrijas dotās informācijas, ir skaidrs – vairumam skolotāju alga ir mazāka par 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas. Piemēram, Rīgā 3842 skolotājiem aprēķinātā alga nesasniedz 1000 eiro, bet 1270 skolotājiem – pārsniedz šo summu.  «Lielāku detalizācijas līmeni nevaram piedāvāt personu datu aizsardzības dēļ,» pavēsta ministrs.

Pēc Ir aprēķiniem, izmantojot ministrijas publiskoto informāciju, mērķdotācijas algām ir samazinājušās 135 no 675 skolām, vidēji par 10%. Daļa skolu, samazinot skolotāju skaitu vai izmantojot pašvaldību naudu, ir panākušas, ka šis samazinājums nenozīmē algu sarukumu. Taču 99 skolās ir samazinājusies vidējā alga par likmi. Piemēram, Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāzijai finansējums sarucis par 1222 eiro, vidējā alga par likmi – par 45 eiro. Vienīgais ģimnāzijas direktores Daces Eglītes izskaidrojums – šogad ir par 50 skolēniem mazāk nekā pirms pāris gadiem. «Lielās skolās viss ir kārtībā, bet mazās skolās skolotājiem stundu skaits nesasniedz likmi. Ir liela atšķirība, vai maksā par 21 stundu nedēļā, gatavošanos stundām, mājasdarbu labošanu, klases audzināšanu, sedz ceļa izdevumus, vai maksā tikai par 30 stundām nedēļā un viss,» skaidro Eglīte, kuras skolā mācās 218 bērnu. Vācu valodas skolotāja, kuras darba samaksa samazinājusies par 200 eiro, šomēnes iesniegusi atlūgumu. Vienlaikus direktore atzīst, ka «mazpilsētā uz citu algu fona 800 eiro par likmi nav nemaz tik slikta samaksa».

Tātad viens izskaidrojums, kāpēc samazinās finansējums skolām, ir skolēnu skaita sarukums. Tas ir galvenais cēlonis mērķdotāciju samazinājumam arī vismaz 15 Rīgas skolām. Taču publiskā skaidrošanās starp Šadurski un Rīgas mēru Nilu Ušakovu (Saskaņa) izgaismoja vēl vienu faktoru, kas ietekmē skolotāju algas. Iepriekšējais modelis deva pašvaldībām iespēju 10% no mērķdotācijas algām paredzētās naudas sadalīt pēc saviem ieskatiem, piemēram, atņemt lielajām skolām paredzēto naudu, lai nodrošinātu mazo skolu pastāvēšanu. Jaunais modelis to liegs, taču pārejas noteikumi vēl atļauj pašvaldībās daļu finansējuma izmantot algu izlīdzināšanai: šogad 10%, nākamgad – 6% apjomā. «Kāpēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijai pārdales rezultātā ir atņemti 3898 eiro mēnesī, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijai – 2773 eiro mēnesī, bet Rīgas Valsts 3. ģimnāzijai – 2978 eiro mēnesī?» preses konferencē par Rīgas domes rīcību ar valsts dotāciju retoriski jautāja Šadurskis. Ir neizdevās Rīgas Izglītības pārvaldē noskaidrot iemeslus, kāpēc finansējums samazināts tieši šīm skolām. Nila Ušakova sociālajos tīklos publiskotā informācija liecina, ka no ģimnāzijām paņemtā nauda pārskaitīta 15 skolām, kurās īsteno mazākumtautību vai speciālās izglītības programmas. Līdzīgi mērķdotācijas pārdalītas arī citās pašvaldībās, kuras ministrs pagaidām atteicies nosaukt.

Neizprotamās likmes

Izprast skolotāju algu reformas efektivitāti pagaidām liedz arī neskaidrības ar likmēm. Līdz šim skolotāja darba slodzi jeb likmi veidoja 21 stunda nedēļā un par gatavošanos stundām, mājasdarbu labošanu, klases audzināšanu bija piemaksa, bet jaunajā modelī slodze ir 30 stundas nedēļā, ko veido gan kontaktstundas, gan papildu pienākumi.

Salīdzinot likmju skaitu skolās šogad un pērn, secināms, ka no 135 skolām, kurām samazināts algu finansējums, 19 tomēr ir palielinājies likmju skaits. Lai mēģinātu saprast, vai skolotāju darba samaksu ir iespējams palielināt ar šādu likmju skaita pieaudzēšanu, Ir centās noskaidrot reālo situāciju skolās. 

Diemžēl skolās, ar kurām Ir sazinājās, atklājās, ministrijas sniegtajos datos par skolotāju un likmju skaitu ir kāda neatbilstība reālajai situācijai.

Piemēram, Rīgas Vācu valsts ģimnāzijā skolēnu skaits ir palielinājies no 638 līdz 698, līdz ar to finansējums ir lielāks nekā pērn. Taču likmju skaits palielināts par deviņām, tāpēc vidējā samaksa par likmi skolā ir samazinājusies. «Tas tāpēc, ka jaunās likmes ierobežo skolotāju – apmaksāto stundu skaits nedrīkst būt lielāks par 30 nedēļā. Samazinot noslodzi, mums bija nepieciešami papildu skolotāji,» skaidro ģimnāzijas vadītāja Gundega Muceniece. «Piemēram, skolotājs līdz šim vadīja 35 latviešu valodas stundas nedēļā, tagad – 30. Iepriekš būtu iedevuši tās piecas stundas skolotājam, kurš gatavs strādāt vairāk nekā vienu slodzi, taču tagad tas nav iespējams. Jāmeklē skolotājs, kas māca piecas pārpalikušās stundas nedēļā.» Lai pēc jaunās likmju kārtības pietiktu skolotāju, ģimnāzijā šogad pieņēma darbā vairāk nekā desmit jaunu skolotāju (tikmēr ministrijas datos lasāms, ka pieņemti trīs). «Daudzi strādā nepilnu slodzi, šī jaunā sistēma veicina to, ka skolotāji staigā pa skolām,» saka Muceniece, pārliecināta, ka tādējādi jaunā sistēma nevis paaugstina, bet pazemina izglītības kvalitāti.

Analizējot datus par pedagogu darba samaksu, ministrija atklājusi, ka visizdevīgākā jaunā sistēma ir tieši migrējošajiem skolotājiem. Kāds no Rīgas skolotājiem trīs dažādās skolās nostrādā pavisam 77 stundas nedēļā, mācot bioloģiju, ķīmiju un fiziku, un par darbu septembrī saņēmis 2193 eiro. Kāds fizikas skolotājs, strādājot trijās Rīgas skolās, nopelnījis 2104 eiro. Savukārt kāds Liepājas skolotājs, apvienojot darbu trijās skolās, nopelnījis pat 2260 eiro. Šadurskis atzina, ka ministrijai jāpilnveido modelis, lai piesaistītu skolotāju vienā skolā un novērstu darba apvienošanu.

Savukārt Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā, kur skolēnu skaits samazinājies no 834 līdz 815, mērķdotācija algām pēc pašvaldības iejaukšanās sarukusi par 4330 eiro, toties likmju skaits pieaudzis par 3,6, un tagad, pēc ministrijas datiem, 79 skolotāji strādā 70 likmes. Ģimnāzijas direktors Andris Priekulis skaidro, ka likmes palielinājis, nolemjot finansēt svešvalodu apmācību nelielās grupās un piedāvājot otrās un trešās svešvalodas (vācu, franču, itāļu, spāņu) mācīšanu. «Mēs gribam, lai skolotāji mazāk strādā kontaktstundās, vairāk grupās, konsultācijās un darbā ar talantīgiem bērniem. Piemēram, ja divi skolotāji vada svešvalodas nodarbību vienā klasē, man uzreiz ir divas likmes,» skaidro Priekulis. Viņš uzsver, ka skolā strādā daudzi skolotāji ar ļoti mazu slodzi, piemēram, četras stundas nedēļā notiek komunikācijas un mediju nodarbības, divas stundas nedēļā māca par starptautiskajām attiecībām un diplomātiju. Tas tā sadrumstalo likmes, ka vairumam skolotāju ir nelielas algas un viņi vēlas lielāku slodzi. «Šī reforma dzen vienveidībā. Šobrīd domāju, kā nākamajā gadā samazināt izvēli, citādi skolotāji jūtas demotivēti,» saka Priekulis.

Ministrijas valsts sekretāra vietniece Evija Papule likmju skaita pieaugumu dažās skolās izskaidro ar to, ka maksa par kontaktstundām ir samazināta, lai apmaksātu pārējo skolotāja darbu, kas iekļauts likmē (audzināšana, konsultācijas, individuālais darbs, projektu un zinātnisko darbu vadīšana). Tāpēc tagad skolās ir interese, palielinot likmju skaitu, palielināt arī apmaksājamo darba apjomu.

Nesakritību skolu un ministrijas datos par skolotāju skaitu Papule skaidro ar to, ka ir skolotāji, kas strādā vairākās skolās vienlaikus, turklāt skolu finansēšanā ir iesaistījusies pašvaldība, tāpēc dažu skolu direktori atļaujas palielināt likmju skaitu. Piemēram, tā rīkojusies Rīgas 47. vidusskolas direktore Ineta Kareļina, mazajās klasēs ar pašvaldības naudu finansējot skolotāju darbu pagarinātās dienas grupās.

Nav piemaksu labākajiem

Vislielāko vilšanos pēc algu reformas piedzīvojuši skolotāji, kuri līdz šim saņēmuši piemaksas par saņemto kvalitātes pakāpi – no 31 līdz 99 eiro mēnesī. «Tas ir sitiens vislabākajiem skolotājiem,» saka direktors Priekulis. Rīgas Vācu valsts ģimnāzijā šā iemesla dēļ darba samaksa ir sarukusi pusei skolotāju, kuriem ir augsta vai visaugstākā kvalitātes pakāpe. Rīgā valsts ģimnāzijām piešķirtais finansējums pedagogu kvalitātes pakāpju apmaksai samazināts par 3771 eiro mēnesī, ziņo domes Izglītības departaments. Arodbiedrība pašlaik apzina pedagogus, kas piemaksu dēļ ir gatavi vērsties Satversmes tiesā.

Iepriekš skolotāji un viņu arodbiedrība kritizēja sarežģīto un birokrātisko pedagogu piecu pakāpju kvalitātes sistēmu, tāpēc ministrija nolēmusi to pārveidot, Ir skaidroja Papule. Uz jautājumu, vai nav netaisni atņemt piemaksas sliktas kārtības dēļ, viņa teica: «Nevajadzēja kritizēt!» Taču šā gada laikā ministrija izstrādāšot jaunu kārtību pedagogu kvalitātes noteikšanai, un no 2018. gada 1. septembra skolotāji atkal saņemšot piemaksas.

Nav sasniegts mērķis ar jauno algu modeli būtiski samazināt lielo nevienlīdzību skolotāju darba samaksā. Pagājušajā mācību gadā skolotāji Latvijā pelnīja no 420 eiro mazo novadu skolās līdz 1500 eiro Pierīgas lielajās skolās. Plaisa ir samazinājusies, tagad tā ir no 680 līdz 1220 Pierīgā. «Ir gan lielas atšķirības, un mēs esam drusku vīlušies,» atzīst ministrijas Izglītības departamenta direktora vietniece Līga Buceniece. Viens no iemesliem, kāpēc jo-projām atšķiras algas par līdzvērtīgu darbu, esot tas, ka daļa skolu direktoru neizmanto fondu, kas 13,5% apjomā no skolai atvēlētā finansējuma ir paredzēts skolotāju motivēšanai.

Tāpat Buceniece uzsver, ka ministrija nezina ne īsto skolotāju skaitu, ne reālās algas tāpēc, ka tai nav zināms pašvaldību līdzfinansējums skolām. Ministrija lūgs pašvaldībām sniegt šos datus un, izmantojot tos, mēģinās stingrāk noteikt robežas, kā pašvaldības un skolu vadītāji var ietekmēt skolotāju algas lielumu.

Optimizācija – pēc vēlēšanām

Pagaidām jaunais algu modelis nav arī mudinājis pašvaldības optimizēt skolu skaitu. Par to liecina fakts, ka 31 pašvaldībā skolotāju algas ir 680 eiro vai tikai nedaudz vairāk. Ministrs sola nākamā gada agrā pavasarī visām 119 pašvaldībām sagatavot ministrijas redzējumu par optimālo skolu tīklu un skolu izvietojumu katrā pašvaldībā. «Būs ļoti detalizēts aprēķins par to, cik naudas, sakārtojot skolu tīklu, iespējams ieguldīt pedagogu algu palielināšanai,» sola ministrs. «Aprēķināsim arī, kādas būs pašvaldībām izmaksas, pārvadājot bērnus. Ja pašvaldībām neparādīsim risinājumus, tālāko sarunu efektivitāte būs daudz zemāka. Bet es arī labi saprotu, ka [jūnijā] būs pašvaldību vēlēšanas. Daudzās pašvaldībās ir grūti pieņemt nepopulārus lēmumus pat tad, ja tie ir vajadzīgi.» Ministrs paredz, ka algu reformas ietekme uz skolu tīklu būs redzama tikai 2018. gadā, tātad pēc pašvaldību vēlēšanām.

Kā normālu politiskās cīņas elementu gaidāmo vēlēšanu noskaņās Šadurskis vērtē arī Rīgas mēra Nila Ušakova aicinājumi atkāpties. Ministrs algu palielinājumu skolotājiem uzskata par savu panākumu, tāpēc saka: «Ja man pēc tā ir jādemisionē – nu, negribas. Gribas vēl kaut ko labu izdarīt.» Viens no šiem darbiem būšot jaunā atalgojuma modeļa pilnveide.

Skolotāju algu reforma

Kā ieplaisājis trauks

Posted on oktobris 26, 2016 by - Pusdienās

«Pēdējais labais hokejs bija Sočos,» saka jaunieceltais Latvijas Hokeja federācijas prezidents Aigars Kalvītis, kurš vēlas stiprināt nacionālo čempionātu un atrast izlasei ilglaicīgu treneri

Kad vaicāju, vai brokastīs atnest sviestmaizes, Aigars Kalvītis atbild: «Neesmu nekāds maizīš-ēdājs.» Pusdienās iet viņam nebūs laika. Kad tiekamies Latvijas gāzes birojā, uz galda uzripinu ābolus un ingveru. «Un ko es ar to darīšu?» vaicā Kalvītis bargu seju. Kā – ko? Pie tējas! Āboli Kalvītim garšojot, bet maizes neēd, jo – «paskatieties uz mani, es jau tā esmu apaļīgs», viņš omulīgi pasmaida. 

Par Latvijas Hokeja federācijas prezidentu Kalvīti ievēlēja 7. oktobrī. Ar emocionāliem komentāriem medijos šaudījās bijušais prezidents Kirovs Lipmans, kura pilnvaru termiņš bija līdz 2018. gadam. Kalvītis stāsta, ka LHF valde nedarbojās pilnā sastāvā jau kādu laiku un vairāki valdes locekļi bija uzrakstījuši atlūgumu. Sapulces dienaskārtībā iekļāva punktu par valdes pārvēlēšanu, jo «reti kurš bija apmierināts ar to, kā lietas [federācijā] darbojās». «Pie manis vērsās virkne hokeja klubu un organizāciju, lūdzot piekrist kandidēt uz valdes priekšsēdētāja amatu. Neviens cits vairākumu nesaņemšot. Es teicu, ka kandidēšu, ja nebūs jākaro ar Kirovu. Mans mērķis nav izvilkt kara cirvi un cīnīties, kurš no mums ir labāks prezidents,» saka Kalvītis.

Amatam viņš esot uzrunāts divas dienas pirms sapulces. «Tiešām!» Kalvītis vēl piekodina. Uzaicinājums viņā nav raisījis prieku, jo «zinu, cik kritiskā stāvoklī ir federācija, esmu tajā ilgstoši darbojies». Par LHF prezidentu tika izvirzīts tikai viens kandidāts – Kalvītis. Neviens no biedriem neizvirzīja Lipmanu. Vaicāts, vai Kalvītis gribēja šo amatu, viņš smaida: «Es neatbildēšu. Negribu uzķerties uz provokācijām. Jūs uzrakstīsit, ko pateikšu, tāpēc labāk neko neteikšu.» Otrs mēģinājums izvilkt atbildi paceļ Kalvīša balss toni: «Ko tas nozīmē – vai gribēju būt prezidents? Nekas nenotiek negribot! Ja es gribētu, es jau sen būtu bijis. Kirovs uz pēdējo termiņu tika ievēlēts tāpēc, ka neviens cits nepretendēja.»

Dienu pirms mūsu sarunas Kalvītis Šveicē ticies ar Starptautiskās Ledus hokeja federācijas (IIHF) prezidentu Renē Fāzelu. Latvijas vājums esot pasivitāte starptautiskā līmenī: neviens latvietis nestrādā IIHF, maz tiesnešu tiek nozīmēts uz starptautisku tiesāšanu, arī treneru kvalifikācija nav tā mūsdienīgākā. Kontinentālās hokeja līgas (KHL) Latvijas klubs Dinamo, kura valdē Kalvītis darbojās, sūtīja trenerus uz kursiem, bet federācijā tādas prakses neesot bijis. Pērn septembrī Kalvītis atstāja kluba īpašnieces AS Dinamo Rīga valdes priekšsēdētāja amatu.

«Kā ieplaisājis trauks,» tā Kalvītis raksturo Latvijas hokeja izlasi. Pēdējās labās spēles esot redzētas Sočos un pasaules čempionātā Baltkrievijā. Bijis prieks skatīties, kā puiši «cīnās par katru kvadrātmetru uz ledus, taču pēdējos divus gadus…». Kalvītis noplāta rokas. Trauks «sācis plaisāt» tāpēc, ka federācija nekonsekventi mētājusies ar treneriem: Beļavskis gadu, tad Beresņevs, kurš aiziet pirms olimpiskā kvalifikācijas turnīra. «Ja reiz Nolans notrenēja līdz Soču olimpiskajām spēlēm un aizgāja uz NHL, tad vajadzēja atrast aizvietotāju uz trim gadiem. Svarīgi ir atrast labu treneri, kas spētu saliedēt un izvēlēties tos, kuri tiešām vēlas spēlēt izlasē,» saka Kalvītis. Pagaidām viņš nevienu treneri vēl neesot uzrunājis.

Šā gada sākumā pirms pēdējā pasaules čempionāta vairāki hokejisti publiski atklāja sliktos apstākļus izlasē: netiek slēgti līgumi, trūkst ekipējuma. «Es neņemos komentēt, prasiet Kirovam,» saka Kalvītis. Bet jūs taču to zinājāt, neesat gluži jaunienācējs hokejā! «Tāpēc mēs devām saviem Dinamo hokejistiem visu ekipējumu līdzi. Lai godam pārstāv Latvijas valsti tās krāsās. Tie, kuri spēlē Dinamo, diez vai varēja žēloties, jo iedevām visu līdzi. Lai arī varējām nedot.» 

Patlaban Latvijas izlase neesot tādā līmenī, lai varētu konkurēt ar lielvalstīm. Hokeja saimniecību Kalvītis dēvē par nesakārtotu: iepriekš bijis autoritatīvs vadības stils, vienpersoniska lēmumu pieņemšana, nepietiekama stratēģiskā plānošana. Visa uzmanība veltīta vīriešu hokejam, lai arī izlases esot četras – sieviešu, vīriešu, U18, U20 -, un visas nes Latvijas vārdu pasaulē. «Uzmanība jāvelta visiem, pat sieviešu hokejam,» Kalvītis norāda, ka dāmas ir 15. vietā pasaulē un atšķirībā no vīriešiem nav zaudējušas cerības nokļūt olimpiskajās spēlēs.

Kā būtisku Kalvītis uzskata virslīgas klubu un nacionālā čempionāta stiprināšanu. «Citādi ik gadu mēs zaudējam labus hokejistus, divdesmitgadniekus, jo Dinamo visus nevar paņemt, un ne visiem ir piedāvājumi no klubiem ārzemēs. Lai šie puiši spēlē virslīgā, kamēr atrod darbu.» 

Par bērnu hokeju Kalvītis runā, atzīstot, ka hokeja kultūra nav tā mūsdienīgākā. «Dominē padomju hokeja skolas tradīcijas, daudz darot ar motivēšanu, es domāju – lamāšanos. Nevis paskaidrošanu un sarunām. Ja mums hokejā būtu tik daudz naudas kā Amerikā, mēs šai krīzei tiktu pāri. Tur ir citi resursi – var atļauties vairākus trenerus, celt viņu kvalifikāciju,» saka Kalvītis, kura dēli hokeju spēlēt mācījušies Amerikā. 

Kāpēc nākamgad Latvijā nenotiks pasaules čempionāts hokejā, dalot šo godu ar Dāniju, kā bija paredzēts? Kalvītis labi atceras, kā pirms aptuveni četriem gadiem ar Dānijas Hokeja federāciju Arēnā Rīga paspieda roku, norunājot, ka čempionāts būs Dānijā un Rīgā. «Es tobrīd nebiju federācijas valdes loceklis, taču sarunās piedalījos,» saka Kalvītis. Gan jau bijāt kā tulks Lipmanam līdzi?! «Tajā skaitā,» Kal-vītis īsi piebilst un turpina klāstīt par to, kāpēc mazās valstis var pretendēt uz pasaules čempionāta rīkošanu tikai olimpisko spēļu laikā, jo tad lielvalstis uz to neraujas. Nākamā reālā iespēja Latvijai būšot 2022. gadā. Pirms tam uz rīkošanu esot tādi pretendenti, ko nepārspēt, – Somija, Baltkrievija.

Rīgas Dinamo šosezon daudz zaudē, un tribīnes Arēnā Rīga ir rekordtukšas. «Es neteiktu, ka hokeju nemīl. Neiet uz spēlēm, bet seko līdzi un diskutē sociālajos tīklos gan. Sabiedrību pievelk uzvaras. Un tāpēc ir jāuzvar. Tas nav vienkārši,» saka Kalvītis, ieskicējot atbildību, kas viņu gaida jaunajā amatā. No Rio olimpiskajām spēlēm neesot pārvestas medaļas, un uzradies daudz kritiķu. «Ar tādu finansējumu nav brīnums, ka neizcīnām medaļas!» Vaicāts, kāds ir  LHF budžets un kur ņems naudu, Kalvītis nevar atbildēt. Oficiālais gada pārskats liecina, ka pagājušajā gadā federācijas ienākumi bija nedaudz virs miljona eiro, gads noslēgts ar 35 tūkstošu mīnusu. Iepriekšējās vadības laikos uzkrājušies arī parādi, piemēram, par Volvo halles īri.

Otro gadu Kalvītis ir pats galvenais Latvijas gāzē. Aktuālākais notikums LG ir tas, ka tā valstij samaksājusi tiesas piespriesto sodu 2,2 miljonu apmērā par monopolstāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un konkurences tiesību normu pārkāpšanu, iekasējot no klientiem iepriekšējo klientu vecos parādus. «Mēs tiesāsimies. Iesim uz Satversmes tiesu. Sods ir nesamērīgs. Absurds,» komentē Kalvītis. Neraugoties uz to, par savu darbu Latvijas gāzē viņš runā aizgrābti: «Ļoti aizraujoši. Milzīga pieredze. Tiekos ar interesantiem, profesionāliem cilvēkiem starptautiskā līmenī un nozīmīgiem pasaules ekonomikā.» Tad jau nenāk miegs, kā Saeimā varēja manīt? «Saeimā arī ir jānāk miegam, jo tur nekas nenotiek.» Kalvītis smejas, ka turpinot gan piekopt medības naktīs, jo radis pie dinamiskas dzīves.

Ēdienkarte

Zaļā tēja
Āboli
Ingvers

Ciniskais cinītis

Posted on oktobris 26, 2016 by - Komentārs

Kanādas un ES brīvās tirdzniecības līguma noraidīšanai var būt negatīvas sekas

Šķiet skaidrs, ka «Eiropas Savienība šobrīd nav spējīga noslēgt starptautisku vienošanos», paziņoja Kanādas ārējās tirdzniecības ministre Kristija Frīlande (Chrystia Freeland) un gandrīz apraudājās.

Jūtu uzplūdu izsauca brīvās tirdzniecības līguma starp ES un Kanādu gaidāmā izgāšanās. No malas raugoties, Frīlandes reakcija varētu likties pārspīlēta – tirdzniecības līgumi taču nav nekāda romantiska dzeja, kas liek acīs sariesties asarām.

Tomēr, plašāk skatoties, Kanādas ministres bēdas var izrādīties pat pārāk atbilstošas brīdim, uz kuru sliktākajā gadījumā nākotnes vēsturnieki varētu norādīt kā uz vienu no simboliskajiem pavērsieniem, kas vēsta par atkāpšanos no labklājības pieauguma un politiskas stabilitātes.

Samudžinātajā ekonomiskās neapmierinātības, antikapitālistisko aizspriedumu, nacionālistiska populisma, protekcionistiska lobisma un politisko intrigu murskulī, kurā sapinies ES un Kanādas brīvās tirdzniecības līgums jeb CETA, šobrīd sevišķi piņķerīgu mezglu veido Beļģijas franciski runājošais reģions Valonija.

Izmantojot savas plašās tiesības uzlikt veto nacionālās valdības lēmumiem, Valonija paziņojusi, ka neatbalsta CETA, un līdz ar to padarījusi Beļģiju par vienīgo ES valsti, kas nostājusies pret vienošanos nozīmīgi padziļināt tirdzniecības attiecības starp Eiropu un Kanādu. Agrāk galvenie šķēršļi starptautiskajai tirdzniecībai bija muitas tarifi un importa apjoma ierobežojumi, bet daudzās preču tirdzniecības jomās tie vairs nespēlē pārāk lielu lomu. CETA var uzskatīt par «jaunās paaudzes» tirdzniecības līgumu. Tas samazina šķēršļus, kurus rada atšķirīgi standarti un regulas, un veicina pakalpojumu tirdzniecību. Šādu barjeru samazināšana var būt sevišķi izdevīga maziem un vidējiem uzņēmumiem, kuri nevar atļauties speciāli pielāgot savu piedāvājumu citiem tirgiem.

Ja nu ir kāda valsts, ar kuru ES var vienoties par šādiem jautājumiem, tā ir Kanāda, kura slavena ar savu sociāli atbildīgo politiku. Tiesa, viegli negāja – sarunas ilga septiņus gadus. To laikā tika ņemti vērā dažādi iebildumi, tajā skaitā padarīti būtiski atklātāki un saprotamāki investoru aizsardzības arbitrāžas procesi, kuru izmantošana citos tirdzniecības līgumos atsevišķos gadījumos tikusi pamatoti kritizēta. Tomēr panāktās vienošanās tekstu daudzējādā ziņā var uzskatīt par modeli citiem, līdzīgiem līgumiem, taja skaitā ekonomiski un politiski daudz nozīmīgākajam brīvās tirdzniecības līgumam ar ASV, sauktu par TTIP.

Valoņi pateikuši «nē». Noraidījumā savijās gan vietējo piensaimnieku bailes no konkurences (Valonijā uz katriem trim cilvēkiem ir viena govs), gan vietējā sociālistu līdera vēlme ieriebt nacionālajai valdībai par viņa partijas neiekļaušanu valdošajā koalīcijā, gan reģiona politiķu aprēķins, ka mūsdienās nostāšanās pret jebkuriem tirdzniecības līgumiem ir viegls ceļš uz popularitāti.

Ne jau tikai valoņi tā lēš. Reģions ar mazāk nekā 1% no ES kopējā iedzīvotāju skaita dabūja tiesības bloķēt CETA tikai tāpēc, ka pret tirdzniecības līgumiem vērstās iekšpolitiskās aģitācijas rezultātā Vācija un Francija piespieda Eiropas Komisiju piekrist dalībvalstu parlamentu līdzlemšanai šajā jautājumā, lai gan Eiropas līgumos noteikts, ka tirdzniecības politika ir ES institūciju – EK, Eiroparlamenta un Eiropas valstu vadītāju padomes – kompetencē. Okeāna otrā krastā viens no ASV prezidenta amata kandidāta Trampa populārākajiem solījumiem ir saplēst visus līdzšinējos tirdzniecības līgumus, bet viņa oponente Klintone savas partijas kreisā spārna ietekmē ir atkāpusies no atbalsta Klusā okeāna brīvās tirdzniecības līgumam TTP.

Milzīgais globālās tirdzniecības pieaugums pēdējos 25 gados ir būtiski paaugstinājis labklājību pasaulē, tajā skaitā arī Latvijā, kurai kā mazai valstij nav alternatīvas eksportam kā ekonomiskās izaugsmes motoram. Tiesa, šajā laikā atklājies, ka konkrētas sociālās grupas attīstītās valstīs nav pietiekami ātri pielāgojušās jaunajiem apstākļiem, un tas redzams nevienlīdzības pieaugumā, kas arī Latvijā ir nozīmīga problēma.

Taču tie ir konkrēti trūkumi, kas novēršami ar izmaiņām nodokļu, sociālajā un izglītības politikā. Vēršanās pret brīvo tirdzniecību šīs problēmas neatrisinās. Tieši otrādi – padarot sabiedrību kopumā nabadzīgāku, «antiglobālisms» samazinās arī iespējas palīdzēt tiem, kuriem atbalsts visvairāk vajadzīgs.

Tāpēc valoņu iespītēšanās rada tik lielas bažas. Pat ja izdotos viņus pārliecināt mainīt savu nostāju, ir skaidri nodemonstrēts, kā viens mazs, cinisks cinītis var gāzt lielo ES vezumu. Tas nopietni apdraud ne tikai jau tā trauslo cerību panākt vienošanos ar ASV, bet arī jebkāda sakarīga tirdzniecības līguma ar Lielbritāniju noslēgšanu. Jūtot vēstures straumes pavērsienu, aizvien vairāk valstu var sākt atkāpties no brīvās tirdzniecības principiem, katra izdabājot saviem iekšējiem «valoņiem».

Ja neradīsies līderi, kas spēj vienlaikus iestāties par brīvo tirdzniecību un arī spert soļus, lai samazinātu tās pārejošās negatīvās sekas, mēs visi galu galā būsim nabadzīgāki un nelaimīgāki. Pat ja Valonija asarām netic, tās tad noteikti plūdīs, un ne tikai Kanādas ministrei.

Komentārs 140 zīmēs

Ierosinātas disciplinārlietas pret policijas amatpersonām, kuras pieņēmušas 755 Citroen auto ar neatbilstošiem izmešu sertifikātiem.

Pirmajā pusgadā lielo algu saņēmēju skaits pieaudzis un no «sociālā nodokļa» iekasētā summa par 1,2 miljoniem pārsniedza plānoto.

Lietuvas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējusi  Zemnieku un Zaļo savienība, kuras populārākais līderis ir «politiķis ar pistoli» – bijušais policists Skvernelis.

Melnais Kārlis II

Posted on oktobris 26, 2016 by - Komentārs

Šadurska demisijas pieprasījums – Rīgas domes skandālu piesegam

Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis ir pirmais šīs valdības ministrs, par kura demisijas pieprasījumu būs balsojusi Saeima. Vēl interesantāk šķiet, ka šis varētu būt pirmais gadījums, kad demisijas pieprasījuma īstais iemesls ir ministra nevis pašlaik, bet gan iepriekšējā reizē amatā darītais. Saskaņa vēlas atgādināt saviem vēlētājiem, ka Šadurskis ir tas pats «Melnais Kārlis», kas bija pirms divpadsmit gadiem.

Tas ir riskants gājiens, taču Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs laikam vairs nepaļaujas uz «atskaitēm» rīdziniekiem par saviem kaķiem un «kopīgi paveikto» vien un ir gatavs saukt talkā nacionālās neiecietības dēmonus.

Ušakovs laikam cer, ka skolotāju algu reforma ir iespēja mainīt ziņās ilgi dominējušo Rīgas ielu rakšanas tematu un arī pieklusināt vēl skaļāku skandālu, ko sola Rīgas vadoņu iecerētā 100 miljonu vērtā «kapu tramvaja» afēra. Pagājušonedēļ viņš sociālajos tīklos sāka kampaņu, ka Šadurskim jādemisionē, jo reformas rezultātā «ceturtdaļai Rīgas skolotāju ir samazinātas algas». 21. oktobrī Saskaņas frakcijas deputāti iesniedza ministra demisijas pieprasījumu. Valdības koalīcijas partijas paziņoja, ka to neatbalstīs.

Acīmredzamais priekšvēlēšanu kampaņas pasākums var izrādīties slidens pašai Saskaņai. Latviešu vēlētājus diezin vai saniknos atgādinājums par 2004. gadā ministra Šadurska sākto pāreju uz izglītību latviešu valodā, kas izraisīja «krievu skolu aizstāvju» protestus. Drīzāk liks atcerēties, ka Ušakovs 2012. gadā aicināja savus vēlētājus referendumā balsot par valsts valodas statusu krievu valodai.

Arī Ušakova pašreizējais «sociāldemokrātiskums», ka reforma skar pedagogus neatkarīgi no tautības, var izrādīties bumerangs, ja izrādītos, ka vainīgs ne tikai Šadurskis, kas reformu īsteno, bet arī Ušakova dome, kas pārdala valsts dotācijas naudu Rīgas skolām. Ja nu izrādīsies, kā Šadurskis apgalvo, ka dome tiešām varēja sadalīt naudu arī citādi?

Zīmīgi, ka Saskaņa starp pārmetumiem Šadurskim tikai garāmejot piemin nopietnāko – grozījumus Izglītības likumā, kas ļautu atlaist no darba valstij nelojālus pedagogus. Saskaņas triecienlauznis Andrejs Elksniņš tikai ietvītojis, ka viens no demisijas pieprasījuma iemesliem esot arī «lojalitātes grozījumi skolotāju atlaišanai».

Grozījumi Izglītības likumā, kuri ļautu atlaist no darba pedagogus, kuri ir vai nu nelojāli Latvijai, vai arī veidojot bērniem «nepareizu attieksmi», pašreizējā redakcijā ir nepieņemami, jo pavērtu iespējas plašām ideoloģiski motivētām «nepareizu» skolotāju vajāšanām pēc ļoti subjektīviem kritērijiem. Šadurskis uzstāj, ka tas esot «nacionālās drošības jautājums», un aicina «padomāt», cik lielu postu var nodarīt «viens šāds skolotājs». Taču viņa ieteikto metodi var salīdzināt ar mājas spridzināšanu, lai atbrīvotos no tarakāniem.

Tomēr Ušakovam šie likuma grozījumi ir karsts kartupelis. No vienas puses, tie ir loģisks turpinājums Saskaņas un Nacionālās apvienības pērn kopīgi izcīnītajiem «tikumības grozījumiem» likumā. Taču var pievērst uzmanību arī dažiem Latvijai patiešām nelojālajiem skolotājiem, kuri dažās krievu skolās droši vien ir, un likt Saskaņai iesaistīties diskusijās, vai ir pareizi skolēniem mācīt, piemēram, ka «Krima ir mūsu», bet ukraiņi ir «fašisti».

Arī plašākā ainavā krievu skolu temats nav Saskaņai izdevīgs ne vēsturiski, ne statistiski.

Pirmkārt, 2004. gada protesti pret pāreju uz latviešu valodu valsts finansētajās skolās jeb pret «Melno Kārli» Šadurski kā šā procesa simbolu bija viens no pēdējiem agresīvas etniskas konfrontācijas uzbangojumiem. Pēc Latvijas pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai Maskavā izdomātais Saskaņas centra projekts bija jau jaunās «dzīvosim draudzīgi» politikas izpausme. Atgriešanās tagad pie klajas etniskas konfrontācijas gan atbilstu Kremļa šodienas ārpolitikai, taču nozīmētu galīgu atteikšanos no Saskaņas dibināšanas mērķa iekļūt Latvijas valdībā.

Otrkārt, lai kādi protesti, valsts finansēto izglītības iestāžu ar krievu mācību valodu skaits ir pastāvīgi samazinājies visā Latvijā. 1998./1999. gadā bija 195 vispārizglītojošas krievu skolas un 145 divplūsmu skolas, un krievu valodā mācījās pāri pār 120 tūkstošiem skolēnu. Bet 2015./2016. gadā bija vairs tikai 94 krievu skolas un 60 divplūsmu skolas, un krievu valodā mācījās nepilni 56 tūkstoši skolēnu.

Rīgā 1998. gadā bija 181 vispārizglītojoša skola, pašlaik to palicis 100. No tām tikai 44 ir mazākumtautību skolas, starp kurām ir ne tikai krievu skolas vien.

Tomēr, atdzīvinādams «Melnā Kārļa» bubuli, Nils izvēlējies kost šajā sev sāpīgajā pirkstā. Vai nu naudas afēras plānotas tik treknas, ka to piesegšanai der jebkas, vai nu elektorāts rūk tik neglābjami, ka jāapelē pie etniskiem pamata instinktiem, vai nu abējādi. Tomēr biedējoša bubuļa vietā laikam gan sanāks tikai burbulis. Piemēram, KNAB jau sācis kriminālprocesu par, iespējams, noziegumiem Baronielas remontdarbos.

Komentārs 140 zīmēs

Bažām neesot pamata, NBS komandiera Graubes paziņojums par aiziešanu no amata esot labi pārdomāts. Tomēr ir negaidīts un nevairo stabilitātes sajūtu.

Zemnieku valdības prioritātes. Graudu audzētājiem šogad sliktāka raža un 6 miljonu budžeta kompensācija – tik, cik nedabūs augstākā izglītība.

Laiks panikai? Ar reitingiem apsēstajai premjerministra ZZS partijai atbalsts oktobrī krities par 3,5 procentpunktiem un ir 13,8%, ziņo Latvijas fakti.

Sīkumi

Posted on oktobris 26, 2016 by - Redaktores sleja

Nepiederu paaudzei, kas piedzimusi ar viedtālruni, tomēr negribas pat iedomāties, kāda būtu ikdiena bez interneta. Nevis uz laiciņu – pāris stundām, kamēr tiek novērsti tehniski bojājumi, vai pāris brīvdienām, kurās labprāt atslēdzos no ekrānu zilganās gaismas – bet pavisam. Internets ir superpalīgs, bez kura klātos plāni. Arī Ir iznākšana pārvērstos neiespējamā misijā, kur pat Toms Krūzs daudz nepalīdzētu.

Tāpēc satraucoši ir ekspertu brīdinājumi – kāds sistemātiski testē interneta infrastruktūras drošību, acīmredzot ar mērķi to nograut. Tas būtu pa spēkam tikai jaudīgam globālam spēlētājam, iespējams, Ķīnai vai Krievijai. 

Izrādās, mēs katrs kā paviršs lietotājs nezinot varam iekļūt «slikto» armijā. Proti, mūsu ikdienišķās ierīces, kas pieslēgtas internetam un nav aizsargātas ar drošu paroli, hakeri var iesaistīt kiberuzbrukumos, kuri pārpludina konkrētus serverus ar bezjēdzīgu datu plūsmu un faktiski paralizē internetu. Sīkas lietas var radīt lielus draudus.

Līdzīgi ir politikā. Nupat pamatīgs kašķis izvērties ap skolotāju algu reformu, pieprasīta pat ministra demisija. Arī šajā procesā labu lietu – lielāku finansējumu izglītībai – apdraud līdz galam nepārdomātas detaļas. Kāpēc lielākie cietēji ir labākie skolotāji, kuriem atņemta piemaksa par kvalitāti? Kāpēc ministrija nespēj pat apkopot datus no skolām tā, lai tie atspoguļotu reālo situāciju? Reforma taču nav ātri saķīlēts pagaidu risinājums – tā ir lielākais īstenotais pārmaiņu projekts ne tikai šīs, bet arī iepriekšējo valdību darbā un prasījusi jau vairāku ministru skalpus. Nepiedodami, ja «sīkas» kļūdas to nograus.

Radars pasaulē

Posted on oktobris 19, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Klaipēdas Universitātes zemūdens arheoloģijas speciālisti Baltijas jūrā netālu no krasta, iepretī Kuršu kāpu ziemeļu galam, atraduši akmens laikmeta cilvēku darbības pēdas – domājams, senu zvejas rīku atliekas. Tas ir pirmais un pagaidām vienīgais šāda veida atradums visā Baltijas jūras austrumu piekrastē. Arheologi lēš, ka tā varētu būt liecība no astotā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras.

Krievija izvērsusi kampaņu ekonomiskās un politiskās ietekmes iegūšanai Latvijā, Bulgārijā, Serbijā, Slovākijā un Ungārijā, secināts Vašingtonas Stratēģisko un starptautisko pētījumu centra  pētījumā. Ar nolūku pakļaut šo valstu valdības Krievija kooptējusi tai simpatizējošus politiķus, cenšas iegūt dominējošas pozīcijas enerģētikas tirgū, grauj pretkorupcijas sistēmu, pārliecināti pētnieki.

Vladimirs Putins apstiprinājis likumprojektu, ar kuru ratificēta Maskavas vienošanās ar Damasku par Krievijas spēku palikšanu Sīrijā uz nenoteiktu laiku. Vienošanās ļaus Maskavai padarīt Hmeiminas gaisa spēku bāzi par pastāvīgu objektu un paredz Krievijas spēkiem imunitāti no tiesiskās vajāšanas Sīrijā.

ANO Drošības padome nosodījusi Ziemeļkorejas neveiksmīgo raķetes izmēģinājumu, norādot, ka tas ir starptautisko saistību rupjš pārkāpums. 15. oktobrī Phenjana veica neveiksmīgu vidēja darbības rādiusa raķetes Musudan izmēģinājumu. Tās darbības rādiuss tiek lēsts no 2500 līdz 4000 kilometriem, un tā tālākā robeža ļauj sasniegt ASV bāzes Klusā okeāna salā Guamā.

ANO Ģenerālā asambleja iecēlusi bijušo Portugāles premjerministru Antoniu Gutērrešu par organizācijas jauno ģenerālsekretāru. Sociālistus pārstāvošais Gutērrešs ir pirmais bijušais valdības vadītājs, kas nonācis ANO ģenerālsekretāra krēslā. Stājoties amatā, viņš paziņoja, ka ir pienācis laiks pārvarēt domstarpības par kara izbeigšanu Sīrijā, apvienoties un cīnīties par mieru.

Nobela prēmija literatūrā šogad piešķirta Bobam Dilanam, amerikāņu dziedātājam un dziesmu autoram. Tā piešķirta par «jaunu poētisko vēsmu radīšanu diženajās amerikāņu dziesmu tradīcijās», paziņoja Zviedrijas akadēmija. 75 gadus vecais Dilans ir pirmais dziesmu autors, kas saņēmis šo balvu. Laureāti prēmijas saņems Stokholmā 10. decembrī, Alfrēda Nobela nāves gadadienā.

ASV televīzijas žurnālists Billijs Bušs pametis darbu telekanāla NBC programmā Today. Viņš bija dzirdams skandalozajā 2005. gada ierakstā piebalsojam Donalda Trampa rupjībām un vulgārajiem izteikumiem par sievietēm. Billijs Bušs ir ASV eksprezidenta Džordža Buša vecākā brāļadēls. 

Pasaules nāvējošākās slimības

Ceturtdaļgadsimta laikā, no 1990. līdz 2015. gadam, par septiņiem gadiem pieaugusi sagaidāmā cilvēku dzīvildze. Pērn dzimušām meitenēm vidēji pasaulē tiek prognozēts 75 gadus ilgs mūžs, savukārt zēniem – 69, izpētījis The Economist. 25 gadu laikā ievērojami mainījušās arī slimības, kas kalpo par biežāk izplatītajiem cilvēku nāves iemesliem. Mūsdienās pavisam reti nāvējošas izrādās vēl 90. gados tik bīstamās malārija un masalas, savukārt nāvējošo slimību topā uztrausušās tādas, kas tolaik sagādāja krietni mazāk raižu.

1. Sirds išēmiskās slimības  (1)
2. Smadzeņu asinsvadu slimības (2)
3. Hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (4)
4. Apakšējo elpceļu infekcijas (3)
5. Alcheimera slimība un citas demences (12)
6. Elpošanas orgānu audzēji (9)
7. Diabēts (17)
8. Ceļu satiksmes negadījumos gūtas traumas (8)
9. Caureja (5)
10. Nieru slimības (19)
11. HIV/AIDS (39)
12. Tuberkuloze (7)

*Iekavās aiz slimības norādīts, kādu vietu slimība ieņēma 1990. gada nāvējošo slimību topā.

Radars Latvijā

Posted on oktobris 19, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Latvijas Kinematogrāfistu savienība pasniegusi Lielā Kristapa balvas labākajām gada filmām. Kā labākā spēlfilma atzīta Renāra Vimbas Es esmu šeit, dokumentālā filma – Vitālija Manska Saules staros, bet labākās režisores gods tika Lailai Pakalniņai par filmu Ausma. Nominācijā Labākais aktieris balvu ieguva Ūlrihs Matess par tēlojumu filmā Pelnu sanatorija, bet labākās aktrises balva – Elīnai Vaskai par filmu Es esmu šeit.

Rīgā pedagogu algu reformas rezultātā atalgojums palielinājies 47%, bet samazinājies vairāk nekā 26% skolotāju, pavēstījis Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs. Vislielāko algu samazinājumu piedzīvojuši valsts ģimnāziju skolotāji. Pēc LIZDA rīcībā esošajiem datiem, pedagogu alga valstī vidēji palielinājusies 72% izglītības iestāžu.

Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta par labu AS Reverta no Parex bankas bijušajiem īpašniekiem un valdes locekļiem Valērija Kargina un Viktora Krasovicka lēma solidāri piedzīt 4 284 792 eiro. Tas ir nedaudz mazāk nekā 2012. gada nogalē lēma pirmās instances tiesa – Rīgas apgabaltiesa.

Valdība atbalstījusi 2017. gada valsts budžeta projektu, kurā plānotie ieņēmumi ir 8,066 miljardi eiro, savukārt izdevumi – 8,367 miljardi. Plānotie valsts budžeta ieņēmumi un izdevumi paredzēti par vairāk nekā pusmiljardu lielāki nekā pērn. Pirmajā lasījumā Saeimā budžetu plānots izskatīt 31. oktobrī.

Partijai Vienotība būs jāmaksā 4000 eiro KNAB piemērotais sods par vēlēšanu izdevumu pārkāpumiem, tomēr valsts finansējumu partija nezaudēs, lēmusi Rīgas apgabaltiesa.

KNAB jāmaksā aptuveni piecu tūkstošu eiro atlaišanas pabalsts Jurim Jurašam, bijušajam biroja Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītājam. Jurašs tika atbrīvots no darba, jo žurnālam Ir viņš atklāja, ka saņēmis viena miljona eiro kukuļa piedāvājumu, lai tiktu pārkvalificēts VAS Latvijas Dzelzceļš bijušā vadītāja Uģa Magoņa kriminālprocess.

No amata atcelts Jūrmalas domes priekšsēdētājs Gatis Truksnis. Ārkārtas sēdē, ko viņa vietniece sasaukusi pēc paša Trukšņa ierosinājuma, neuzticību domes vadītājam izteica lielākā daļa deputātu. Bijušais Jūrmalas mērs ir aizdomās turētais kriminālprocesā par iespējamu partiju nelikumīgu finansēšanu lielā apmērā.

VID ģenerāldirektora amata konkursa trešajai kārtai tiek virzīti četri pretendenti no 19, paziņojusi Valsts kanceleja. Raidījums Nekā personīga vēsta, ka starp astoņiem otrajai kārtai virzītajiem pretendentiem bijuši profesionāļi no auditorfirmas Deloitte, apsardzes uzņēmuma Grifs, Latvijas Bankas, kā arī bijušais Finanšu policijas pārvaldes direktors Jānis Kalugins un bijusī direktora vietniece Ļubovu Švecova.

Kosmētikas ražotājam AS Dzintars ierosināts tiesiskās aizsardzības process, liecina Mak-sātnespējas reģistra informācija. Dzintars pagājušajā gadā strādāja ar 5,911 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 7% mazāk nekā pirms gada, savukārt kompānijas zaudējumi palielinājās par 76% līdz 2,633 miljoniem eiro.

Uzticības kredīts Kaljulaidai

Nedaudz vairāk nekā desmitā daļa Latvijas iedzīvotāji uzskata, ka Latvijas un Igaunijas starpvalstu attiecības uzlabosies pēc jaunās prezidentes Kersti Kaljulaidas stāšanās amatā, secinājusi pētījumu kompānija Kantar TNS. Lielākā daļa aptaujāto pārliecināti, ka attiecības paliks pašreizējā līmenī, un tikai 1% respondentu domā, ka tās varētu pasliktināties.

Kā, jūsuprāt, attīstīsies Latvijas un Igaunijas starpvalstu attiecības pēc jaunās prezidentes stāšanās amatā?

Ļoti uzlabosies 1%
Drīzāk uzlabosies 12%
Paliks pašreizējā līmenī 59%
Drīzāk pasliktināsies 1%
Nav viedokļa – laiks rādīs 27%

Cik apmierināts esat ar līdzšinējā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa darbu ārpolitikas jomā?

Nedēļas citāts


Bēglis palīdz meklēt džihādistus

Posted on oktobris 19, 2016 by - Pasaulē

Tā sauktās Islāma valsts ieslodzījumā Sīrijā žurnālists Masūds Akils pārcieta spīdzināšanu un nāves draudus. Tagad Vācijā viņš palīdz likumsargiem atrast bijušos kaujiniekus, kuri Eiropā ieradušies kā bēgļi

Vajāšanas saspringtākajā brīdī Masūds Akils bailēs aiztur elpu un sažņaudz pirkstus dūrēs. Viņš slēpjas starp mašīnām kāda Bavārijas rūpnieciskā rajona autostāvvietā un uzmanīgi vēro ielu. Pa labi ir bēgļu patversme, pa kreisi – kurpju veikals. Pa ielu starp abām šīm ēkām Akilam tuvojas vīrietis uz riteņa. Tiešām terorists? Viņš mazliet paliecas uz priekšu, lai labāk saredzētu braucēju un to, vai viņam uz pieres ir rēta. «Ir! Ir īstais, maitas gabals. Pazīstu tevi, velns,» Akils nočukst. Vīrietis ar rētu nesteidzīgi ieminas bēgļu mājas pagalmā.

Rētainā vīra parādīšanos Akils šajā vietā ir gaidījis septiņas stundas. Gaidot viņš ik pa laikam ierunājas par atriebību un to, cik patīkami vairs nejusties pašam kā upurim. Taču, kad beidzot parādās meklētais vīrietis, kuru Akils sauc par Islāma valsts jeb Daesh teroristu, puisis apklust un sastingst. Ieraugot rētaino vīru, Akils uz pāris sekundēm atkal sajūtas kā ieslodzītais nr. 6015, nāvei nolemts Daesh gūsteknis. Islāmisti pazemoja un spīdzināja Akilu, solīja nogriezt viņam galvu ar nazi kā kaujamam lopam.

Akils ir 23 gadus vecs kurdu žurnālists no Sīrijas. Tur viņu nolaupīja Daesh, un viņš izcieta 280 dienas ieslodzījumā, līdz tika atbrīvots cietumnieku apmaiņas programmā un vēlāk varēja aizbēgt uz Vāciju.

Bet Sīrijas šausmas viņu panāca arī Eiropā. Akils atkal saskrējās ar bijušo Daesh kaujinieku. Abi tagad ir bēgļi Vācijā – upuris un varmāka. Viens dzīvo Vācijas ziemeļos, otrs dienvidos. Šī situācija apliecina, ka daži bēgļi ir atveduši karu sev līdzi, un palīdz saprast, kāpēc vācu izmeklētājiem ir grūti atšķirt noziedzniekus no upuriem.

Baiļu iemesls

Šādu rakstu varoņi bieži vēlas palikt anonīmi. Taču Akils uzstāj, ka atklās savu īsto vārdu. Viņš vēlas parādīt, ka teroristiem nav varas pār viņu. Tomēr Akils joprojām baidās. Tāpēc viņš sadarbojas ar vācu izmeklētājiem arī citās lietās.

Akils ir no Kāmišlī pilsētas lielākoties kurdu apdzīvotajā apgabalā Sīrijas ziemeļos. Viņa tēvs bija lauksaimnieks, kuram piederēja prāvs zemes gabals, un māte dēlu bieži lutināja ar iecienīto ēdienu – omleti ar tomātiem. Tā bija laba dzīve.

Uz Alepo Akils pārcēlās, lai universitātē studētu angļu literatūru. Kāmišlī atgriezās tikai 2013. gadā, kad universitāte tika nobombardēta. Māsas vīram izdevās atrast viņam darbu kurdu radiostacijā Rudaw. Tur Akils intervēja kurdu armijas virsniekus, rakstīja par politiku un pilsētā notiekošajiem koncertiem. Viņš bija gudrs un apķērīgs. Ja kara laikā vispār ir iespējama brīvība, tad Akils to izbaudīja.

Taču šī dzīve izbeidzās 2014. gada 15. decembrī. Torīt Akils ar kolēģi Farhadu Hamu devās intervēt vietējā klana līderi pilsētā, kas atradās blakus Daesh kontrolētajai teritorijai. Hamu vadīja automašīnu, kamēr Akils snauduļoja pasažiera sēdeklī. Aptuveni pēc stundas Hamu viņu pēkšņi uzmodināja ar grūdienu ribās. Akils atvēra acis un ieraudzīja priekšā cilvēkus. Nieka 50 metru attālumā no viņiem stāvēja Daesh triecienvienība.

Vēlāk cietumā šis mirklis daudzkārt atgriezās Akila atmiņās – šīs pāris sekundes, kuras viņi varbūt varēja izmantot, lai apmestos riņķī un trauktos projām ar gāzi grīdā. Taču tobrīd abi jutās kā paralizēti. Pie mašīnas pienāca viens no kaujiniekiem. «Kas jūs esat? Kurp braucat?» viņš prasījis, atceras Akils. Mugurā viņam bija teroristu pašnāvnieku veste, seju sedza zaļa maska, bet rokās M16 triecienšautene.Akils saka: «Mums bagāžniekā bija mikrofons un kameras. To noliegt nebija iespējams. Vienīgā doma, kas malās prātā: kaut manis šeit nebūtu.»

Aizsietām acīm, rokudzelžos

Abus žurnālistus islāmisti aizveda uz skolu, ko izmantoja kā cietumu. Akilam bija aizsietas acis un rokudzelžos ieslēgtas rokas. Kaujinieki viņu vairākas minūtes iekaustīja, tad pacēla aiz virves, kas bija apsieta ap rokām. Mani nogalinās, Akils pie sevis nodomāja.

Teroristi gribēja zināt, no kurienes viņš nāk, cik ilgi strādājis par žurnālistu un vai nenāk no Kurdu tautas aizsardzības vienības jeb YPG, kaujinieku bīstamākā ienaidnieka. Islāmisti atvēra viņa klēpjdatoru un izpētīja cieto disku. Par ikvienu savu Twitter ierakstu viņš saņēma sitienu ar koka nūju pa kailajām kājām. Kopā bija 154 ieraksti.

Kad kaujinieki viņu un Hamu nākamajā rītā izvilka no kameras, Akils iekliedzās: «Kas ar mums notiks?» Daesh kaujinieks pārvilka ar pirkstu pār viņa kaklu. «Un kā tu domā? Nogriezīsim tev galvu,» viņš sacīja.

Viņus nogādāja ciemata laukumā izveidotas šariata tiesas priekšā. Akils stāsta, ka viņi aizsietām acīm nogrūsti ceļos uz grantēta laukuma, trīcēdami aukstajā, putekļainajā vējā. Tiesnesim bija spalga balss, un viņš klaigāja, ka «velniem» ir jāizpilda nāvessods. Nekavējoties.

Kad kaujinieki viņu un Hamu iegrūda mašīnā, Akils vēl pačukstēja: «Brāli, turies! Mūsu stunda ir situsi.»

Taču automašīna neaizbrauca vienkārši kaut kur tuksnesī, bet gan aizveda viņus uz Šedādas pilsētu 60 kilometru attālumā, kur apstājās neliela cietuma priekšā. Acīmredzot kāds bija nolēmis, ka abi reportieri būs noderīgāki dzīvi nekā miruši.

Šedādā Akilam pavēlēja uzvilkt oranžu kombinezonu un iesvieda kamerā ar vēl četriem vīriešiem. Te smirdēja pēc sviedriem un izkārnījumiem. Stūrī bija ierāvies sīka auguma vīrs. «Mani sauc Nihābs,» viņš sacīja. Arī viņš bija no Kāmišlī pilsētas un cietumā bija ticis kāda sīka pārkāpuma dēļ. Akils sabruka līdzās Nihābam un aizvēra acis.

Kad sargi nākamajās dienās svieda kamerā sapelējušas maizes gabalus, abi tos sadalīja savā starpā. Nihābs parādīja Akilam sīku rakstāmo, ko viņam bija izdevies paslēpt no sargiem.

Akils stāsta, ka spīdzināšanu viņam nācās pārciest regulāri, visbiežāk naktīs. Kaujinieki viņu sita ar vadiem un metāla stieņiem. Pēc tam, guļot uz grīdas ar metālisko asins garšu mutē, viņš mēģināja domāt par savulaik mātes gatavotajiem ēdieniem. «Daždien mēs priecājāmies par spīdzināšanu,» saka Akils. «Tas nozīmēja, ka nāve vēl pagaidīs.»

Piektdienās pēc lūgšanām teroristi parasti nošāva dažus no cietumniekiem. Akils stāsta, ka kamerā bija dzirdamas šāvienu skaņas, un pēc tam islāmisti spieda viņu noskatīties nāvessoda videoierakstus mobilajā tālrunī. «Paskaties, žurnālist, ko mēs izdarījām ar taviem draugiem,» viņi mēdza teikt, kamēr Akils centās valdīt kāpjošo nelabumu. «Tevi mēs sadedzināsim dzīvu,» viens no Daesh kaujiniekiem esot viņam pateicis.

Kādudien viņi uzzināja, ka Nihābu taisās atbrīvot. Akils izrāva lappusi no Korāna un ar Nihāba rakstāmo uzšņāpa kassiber jeb slepenu ziņu: «Dārgo tēv, dārgo māt, šobrīd es neizsakāmi vēlētos būt ar jums. Man jūsu ļoti pietrūkst, bet ar mani viss ir kārtībā. Es zinu, ka jūs darāt visu iespējamo, lai palīdzētu man atgūt brīvību.» Šo zīmīti Nihābs ievietoja starp kurpes zoles slāņiem, un drīz pēc tam viņu patiešām atbrīvoja.

Uz otras lapiņas Akils izveidoja kalendāru, kurā ik vakaru ievilka vienu līniju. To viņš glabāja paslēptu apakšveļā. «Man vajadzēja kaut kādu kārtību. Negribēju sajukt prātā no bailēm.»

Pēc dažām dienām cietumā ieradās platkrūtains Daesh vadonis saulesbrillēs. Tas droši vien bija Abū Lukmans, Daesh provinces gubernators no Rakas, saka Akils. Nometies ceļos melnā karoga priekšā, Abū Lukmans pavēlēja Akilu aizvest uz tā saukto centrālo cietumu: futbola stadionu teroristu cietoksnī Rakā.

Bija februāris, un brauciens prasīja piecas stundas. Kad viņi ieradās stadionā, tā priekšā bija sasnidzis sniegs. Akilam noņēma acu aizsēju, un viņš atklāja, ka ir nonācis divus kvadrātmetrus lielā kamerā. Turpmāk Akilam nācās gulēt uz slapjas zemes blakus paša izkārnījumiem. Apsedzies ar plānu filca segu, viņš juta, kā ādā ieurbjas parazīti.

Pienāca brīdis, kad Akils sāka stundām ilgi runāt pats ar sevi, līdz kādunakt izdzirdēja Hamu balsi. Viņš saprata, ka kolēģis droši vien atrodas tikai pāris kameru attālumā. «Mēs lūdzāmies, cik skaļi vien spējām, lai varētu dzirdēt viens otra balsi,» saka Akils. «Tā mēs zinājām, ka neesam vieni.» Naktīs Akils sapņoja par vilnas zeķēm un savu draudzeni.

Tikmēr parazīti zem ādas izdēja olas, un Akils kasījās, noplēšot sevi līdz asinīm.

Brīvība!

Kad Daesh kaujinieki pēc aptuveni simt dienām izvilka viņu no kameras, Akils gandrīz vairs nespēja nostāvēt kājās. Taču viņa mocības nebija galā. Viņu vairākkārt pārveda uz citiem cietumiem. Akils nesaprata, kāpēc Daesh tur viņu pie dzīvības.

Apcietinājumā viņš bija pavadījis aptuveni septiņus mēnešus, un viņa bārda bija izaugusi līdz krūtīm, kad cietuma sargi uzņēma video, piespiežot Akilu kameras priekšā nolasīt paziņojumu. Tajā bija runa par izpirkuma naudu un ieslodzīto apmaiņu. «Protams, manī pamodās cerība,» viņš saka. «Taču vēl neviens kurdu žurnālists iepriekš nebija pārcietis Daesh gūstu.»

Kādā septembra vakarā, ieslodzījuma 279. dienā, viens no sargiem nosauca Akila vārdu. Kopā ar vairākiem kurdu grupējuma YPG kaujiniekiem viņu aizveda uz pikapu. Vīriešiem lika kravas nodalījumā sagulties citam uz cita, un mašīna aizbrauca pa izdangāto grants ceļu. Akils stāsta, ka viņš sajutis tuksneša smilšu garšu mutē un atkal sagatavojies nomirt.

Taču Daesh šoferim līdzi bija rācija, un Akils pēkšņi izdzirdēja no uztvērēja nākošos vārdus «apmaiņas vieta». Viņš nespēja tam noticēt. «Es trīcēju, bet domāju, ka varbūt tas ir tikai slazds un pēdējā mirklī viņi mūs uzlaidīs gaisā.»

Apmaiņa notika pie frontes līnijas tuksnesī uz dienvidiem no Hasekas. «Pasaki neticīgajiem, ka viņiem ir jāklausa islāmam,» vēl pateica viens no teroristiem, pirms viņi noņēma Akila rokudzelžus. Viņu uzsēdināja uz motocikla un pārveda otrā pusē. Viņš bija brīvs.

Nākamajās nedēļās Akils satika savus draugus un radus, taču bailes nepazuda. Uz ielas viņš nemitīgi atskatījās pāri plecam, domājot, ka ienaidnieki var slēpties jebkur. Viņš gribēja aizbēgt no šausmām un kara, tāpēc izlēma doties uz drošāko valsti pasaulē, kur jau dzīvoja divi viņa brāļi, – Vāciju.

Kad Akils ar māti vilcienā šķērsoja Vācijas un Austrijas robežu, Vācijā risinājās asas diskusijas par notikumiem Ķelnē Jaungada vakarā, kad migranti seksuāli aizskāra desmitiem sieviešu. Pirms tikai dažiem mēnešiem atbraukušie bēgļi tika sagaidīti ar aplausiem, bet tagad noskaņojums bija mainījies. Daudzi vācieši bija sākuši domāt, kas īsti ir šie iebraucēji. Viņi bija uztraukušies par savu drošību.

«Tagad teroristi ir arī šeit»

Sākumā Akils ar māti tika aizvesti uz bēgļu telšu pilsētiņu Vācijas ziemeļos. Neilgi pēc tam, martā, Briselē uzspridzinājās trīs Daesh teroristi, un izmeklētāji atklāja, ka teroristu tīkls ir izpleties pa vairākām valstīm, Vāciju ieskaitot. Politiķi un drošības dienestu darbinieki brīdināja, ka Daesh ir izdevies pa bēgļu ceļiem ievest kaujiniekus arī Vācijā.

Valstī bija ieradies milzīgs daudzums migrantu bez dokumentiem, un bija neiespējami noteikt viņu patieso identitāti. Kā varas pārstāvji spēja nošķirt teroristus no īstiem bēgļiem? «Vācija pieļāva kļūdu, ielaižot visus,» saka Akils. «Tagad teroristi ir arī šeit.»

Viņš atver savu klēpjdatoru un rāda Facebook profila attēlu, kurā redzams plati smaidošs vīrietis saulesbrillēs. Pirmoreiz ieraugot šo fotogrāfiju, Akilam aizrāvās elpa. Viņš atpazina vīrieti ar rētu uz pieres.

Vīrietis ir no Kāmišlī pilsētas, kur dzīvoja tikai dažu kvartālu attālumā no Akila. 2013. gadā viņš pēkšņi pazuda no pilsētas, kuras daļas bija nonākušas kurdu YPG rokās. Tajā pašā laikā, stāsta Akils, vīrieša toreizējā Facebook profilā parādījās fotogrāfijas, kurās viņš bija redzams ar Kalašņikova automātu rokās līdzās Daesh kaujiniekiem. Izskatījās, ka viņš ir kļuvis par vienu no viņiem.

«Viņš ir īsts ļaunuma iemiesojums,» saka Akils, kožot dūrē. «Mūsu pilsētā visi zināja, ka viņš ir viens no viņiem.» Tagad šim vīram ir jauns Facebook profils, kurā vairs nav nevienas fotogrāfijas ar citiem Daesh kaujiniekiem. Taču Akila brālis netīšām uzdūrās šim jaunajam profilam un pārsūtīja to Akilam. Tajā vīrietim arī bija parādījusies jauna mājvieta: kāda pilsēta Bavārijā.

Tonakt Akils nespēja aizmigt. Viņš bija ieradies Vācijā, lai varētu dzīvot drošībā. Taču tagad teroristi bija arī šeit. Vienubrīd viņš piecēlās no gultas un sāka meklējumus internetā, gāja cauri Facebook profiliem un sazinājās ar YPG kaujiniekiem. Viņš bija nolēmis atrast vīrieti ar rētu un nodot viņu Vācijas policijai. Tā bijušais ieslodzītais Akils kļuva par teroristu mednieku. 

«Man bija kaut kas jādara, lai aizsargātu Vāciju,» stāsta Akils. Tagad viņš strādā pie vairākām lietām sadarbībā ar divām Vācijas izmeklēšanas aģentūrām. Viņam jau ir izdevies atrast vairāku aizdomās turēto vārdus un atrašanās vietu, kurus viņš atceras no ieslodzījumā pavadītā laika. Izmeklētāji augstu vērtē viņa palīdzību.

Milzīgs pārbaudījums

Taču Akila pirmā lieta bija rētotais vīrietis. Atklājis vīrieša dzīvesvietu, Akils maijā sēdās vilcienā uz Bavāriju.

Kāpjot pa trepēm uz kriminālpolicijas biroju, ārā gāza lietus. Viņu satikt bija ieradušies divi Bavārijas policijas dienesta īpašie izmeklētāji. Akilu viņi ieveda pratināšanas istabā, kuras sienu rotāja plakāts ar Bavārijas ainavu. Pēc pratināšanas izmeklētāji šķita apmierināti un ņēma Akila teikto nopietni, pat ja viņš nespēja sniegt skaidrus pierādījumus. «Viņš šķiet uzticams. Taču gadījums ir sarežģīts,» komentēja viens no izmeklētājiem.

Šādu lietu izmeklēšana specdienestiem rada milzīgas grūtības. Kā atrast tiesā izmantojamus pierādījumus par cilvēkiem, kuriem nav nekādu dokumentu? Rēta, kāda cita bēgļa liecība – ar to bieži vien nepietiek. Turklāt Sīrijā nav policijas dienesta, kur vācieši varētu vērsties pēc palīdzības. Nedaudzos mēnešos abi īpašie izmeklētāji jau ir izskatījuši vairāk nekā 30 sūdzību, kas līdzinās Akila iesniegtajai. Pagaidām arestēts ir tikai viens aizdomās turētais.

Uzvarēt bez kaujas

Posted on oktobris 19, 2016 by - Intervija

Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube ir pārliecināts, ka Latvija kopā ar sabiedrotajiem NATO dara visu nepieciešamo, lai Krievijai nerastos vēlme izmēģināt kādu no iebrukuma scenārijiem

Notikumi attīstās strauji. Divas dienas pēc mūsu sarunas ar Raimondu Graubi, kurā viņš atzina – salīdzinot ar pagājušo gadu, apdraudējuma līmenis Latvijai nav samazinājies, taču nav arī pieaudzis, Krievija pārvietoja uz Kaļiņingradu raķetes Iskander, kuras spēj nest kodolgalviņas.

«Nevajadzētu atsevišķi izdalīt šo pārvietošanu, jo Baltijas valstis jau sen ir to Iskander raķešu rādiusā, kas atrodas Krievijas kontinentālajā daļā,» komandieris atbild uz jautājumu, vai tas maina Latvijas drošības situāciju. «Krievija cenšas pievērst sev uzmanību vienīgajā veidā, kādā prot – ar iebiedēšanu un militārā spēka demonstrēšanu», un dara to ne tikai Baltijā, bet arī citur pasaulē. Šādu Krievijas rīcību varot gaidīt arī turpmāk. Taču Graube uzsver galveno: «Mūsu apdraudējums ir pieaudzis pēdējo divu gadu laikā, kopš Krievija iebruka Ukrainā, tomēr arī mūsu izpratne, aizsardzības spēja un spēja reaģēt ir pieaugusi.»

Valdība nupat vērtēja militāro draudu analīzi. Kā jūs raksturotu pašreizējo apdraudējuma līmeni? 
Detaļas, kā saprotat, ir konfidenciālas, bet kopumā diemžēl jāatzīst, ka situācija, kas iesākās aizpagājušajā gadā, nav kļuvusi drošāka. Tiek realizēti Krievijas bruņošanās plāni, notiek vienību izvietošana un modernizēšana, un tie ir ļoti strauji bruņošanās tempi. Drošība nav uzlabojusies.

Bet vai nav pasliktinājusies? 
Es teiktu, ka palikusi tādā pašā līmenī. Ir divi veidi, kā būtu jāanalizē pasliktināšanās. Pirmais – provokācijas, kuras varētu uzskatīt par apdraudējumu, uz ko būtu jāreaģē. Otrais – kopējā bruņošanās programmu realizācija, kas rada lielākus riskus ilgtermiņā. Par provokatīvām darbībām atkal negribu iet klasificētajā daļā, bet tur situācija nav uzlabojusies un nav pasliktinājusies. Bet jebkura modernizācija neskaidras drošības politikas un retorikas apstākļos var ilgtermiņā radīt bažas, jo konkrētā valsts kļūst militāri arvien spēcīgāka.

Zviedrijas bruņoto spēku komandieris gan ir mainījis apdraudējuma raksturojumu no «atklāts konflikts diezin vai ir iespējams» janvārī uz «uzbrukuma iespēja Zviedrijai ir zema» pašlaik. Un zviedri nupat Gotlandē pastāvīgi izvietojuši bruņoto spēku vienības. Vai tā ir tikai zviedru sajūta, ka apdraudējums ir pieaudzis?
Man ir grūti tik niansēti analizēt to vārdu salikumu un uzskatīt, ka ir mainījusies Zviedrijas drošības politika. Domāju, nav pamata to darīt. Tikpat labi tad var analizēt, piemēram, arī mūsu šā un nākamā gada [militārās] iegādes. Tas nav saistīts ar to, vai šajā gadā ir vai nav kaut kas mainījies – mums pietiek ar to, ka drošības situācija Eiropā un varbūt arī pasaulē mainījusies kopš Krimas aneksijas. Līdzīgi ir zviedriem. Vienību izvietošana Gotlandē nozīmē, ka viņi konsekventi realizē plānus, jo ir izdarījuši secinājumus pēc 2014. gada pavasara.

Eksperti lēš, ka Krievijas Rietumu kara apgabalā mums kaimiņos atrodas apmēram 250 tūkstoši karavīru. Vai tā ir?
Es tagad negribētu ne apstiprināt, no noliegt kādus skaitļus, jo tie jāvērtē nedaudz citādi. Mūsdienās mobilitāte ir pietiekami augsta, lai šādi skaitļi nebūtu izšķiroši. Pagājušogad lielajos tā sauktajos pēkšņajos pārbaužu vingrinājumos redzējām ļoti nopietnu Krievijas spēku mobilitātes spēju. Tas, protams, rada satraukumu, un arī ģenerālis [Bens] Hodžess, amerikāņu armijas komandieris Eiropā, to vairākkārt uzsvēris.

Tāpēc drīzāk būtu jāanalizē, cik atrodas tiešā robežas tuvumā, ja analizējam tiešām sliktāko scenāriju. Tomēr gribētu uzsvērt – konvencionālais uzbrukums ir vismazāk iespējamais, būsim reāli. 

Ar kādiem reāliem scenārijiem jārēķinās? 
Sākšu ar stratēģisko līmeni. Viens no [Krievijas] lielajiem mērķiem būtu samazināt NATO gribu realizēt 5. pantu. Tas pats notiek attiecībā uz Eiropas Savienību – redzam, kā notiek mēģinājumi atcelt sankcijas. Otrais – pie zināmiem nosacījumiem mēģināt destabilizēt drošības situāciju kādā no NATO valstīm. Ne obligāti ar karavīru ienākšanu. Es to parasti saucu par «zaļajiem vīriņiem ar diviem plusiem» – tie būs daudz gudrāki, viltīgāki scenāriji, jo atkārtot Krimas scenāriju nav iespējams. Kaut kāda šāda rīcība – jā, ir, iespējama.

Bet no mūsu drošības struktūru atziņām un no koordinācijas, ko veicam kopā ar policiju, robežsargiem, Drošības policiju un citām struktūrām, varu droši apgalvot, ka tādi scenāriji nav iespējami. Vairākkārt izskanējis – ko mēs darīsim, redzot «zaļos vīriņus»? Mēs lietosim ieročus pret viņiem. Mēs šādiem scenārijiem esam gatavi.

Cik lielu karaspēku Krievija var šeit iesūtīt ļoti īsā laikā – no 30 līdz 60 tūkstošiem? 
Jārunā nevis par to, cik varētu iesūtīt, bet gan par to, ka mums ir jāattur no tā. NATO valstij Latvijai un NATO jādara tā, lai šādas vēlmes nebūtu. Piemēram, tās karaspēka vienības, kuras NATO samitā Varšavā [jūlijā] tika nolemts izvietot Baltijas valstu un Polijas teritorijā, ir solis virzienā, lai mums nebūtu jātestē situācija ne ar 60, ne ar 80 tūkstošiem.

Tāpat arī mūsu pašaizsardzības spējas nav jāvērtē pēc pazīmes, vai mēs valsti varēsim aizstāvēt. Ir valstis, pret kurām varam aizstāvēties, ir valstis, pret kurām varam zināmu laika periodu, lai sagaidītu alianses palīdzību. Tas ir atturēšanas mehānisms, kas pretiniekam liek padomāt. Jebkurā karā visi rēķina racionāli, vai ieguvums ir tā vērts.

Man iznācis būt amatos dažādos drošības periodos, gan pirms Gruzijas [kara], gan pēc, gan pirms un pēc Krimas. Un, jāsaka, lai kā skeptiķi analizētu situāciju, gaidīdami kādas revolucionāras darbības no NATO – ka nu tik nāks kādus milzīgus spēkus izvietot -, varu apgalvot, ka NATO uz situāciju reaģē evolucionāri un adekvāti. Tagad 3-4 tūkstoši karavīru tiks izvietoti Baltijas valstu teritorijā. Evolucionāri viss notiek pareizā virzienā, un varam justies droši, redzot, kā tas notiek.

Pie skeptiķiem diemžēl jāmin arī ģenerālis Hodžess, kurš jūnijā teica – jācer, ka pašlaik plānotais Baltijas valstu aizsardzībai ir pārejas posms, jo «vienkārši karaspēka garnizonu izvietošana neatturēs».
Esmu diezgan daudz ar ģenerāli Hodžesu runājis, zinu, ko viņš grib pateikt. Es to uztveru vairāk kā ziņu, ka mums jāturpina strādāt pie drošības situācijas, tajā skaitā pie militārajiem aspektiem. Un stingri jāturas pie plāniem arī attiecībā uz NATO līguma 3. panta saistībām, ka katra valsts atbild par valsts pašaizsardzību, ar ko tad arī iesaistās 5. pantā.

Domāju, mēs nepareizi savulaik izpratām 5. pantu – ka nu visi to vien darīs, ka pieliks savām kaujas spējām klāt, lai aizstāvētu Baltiju. 5. pants ir tam, lai viens otru aizstāvētu, bet 3. pants – lai radītu šādas spējas palīdzēt citiem.

Pirms trim gadiem jūs intervijā mūsu žurnālam teicāt – «kad novilkšu formu, pateikšu visu». Daži jau ir novilkuši formu. Šogad iznākusi bijušā NATO spēku Eiropā komandiera vietnieka ģenerāļa Ričarda Širefa grāmata, kurā rakstīts, ka 2017. gadā karš ar Krieviju esot ļoti iespējams un uzbrukuma mērķis būs Baltijas valstis.
Šo grāmatu esmu lasījis, es tur esmu iekšā, tikai saucos Raimonds Balderis. Bet, kopš viņš sāka rakstīt grāmatu, Latvijas drošības situācija ir mainījusies. Varšavas lēmumi ļoti nopietni mainīja drošības dinamiku, un varbūt tagad viņš rakstītu citādu grāmatu.

Kā lēmums sūtīt vienu bataljonu uz katru no Baltijas valstīm un Poliju mainīs drošības situāciju?
Sāksim ar to, ka tās būs bataljonu kaujas grupas, kas nāk ar papildu inženierspējām, prettanku, pretgaisa spējām un var darboties autonomi.

Valstis varēja brīvprātīgi pieteikties, lai uzņemtos vadošās valsts statusu. ASV dislokācijas vieta ir Polijā, Vācijai – Lietuvā, mums ir kanādieši, un ziemeļos [Igaunijā] Lielbritānija. Gribu uzsvērt, ka visas valstis, kuras redzēsim Latvijas teritorijā, šeit būs brīvprātīgi. Sākotnējās vienības varam sagaidīt nākamā gada pavasarī, un pilna kaujas gatavība paredzēta vasaras beigās. Ir svarīgi, ka dienvidvalstis, tādas kā Itālija, izvietos savus spēkus Latvijā – apmēram rotas sastāvā. Politiskais signāls ir ļoti svarīgs. Jo ir mēģinājumi tā kā šķelt, nodalīt dienvidu un mūsu problēmas, tāpēc tā ir labākā atbilde. Tāpat kā mēs nosūtījām savu Baltijas bataljonu uz pagājušā gada mācībām Trident Juncture Spānijā un Portugālē. Tas ir tas 360 grādu drošības loks NATO, kā tagad runā politiskajās aprindās. Tajā skaitā galējo ziemeļu problemātika, Atlantijas sakaru un loģistikas līnijas – to visu uzskata par vienu veselumu.

Ģenerālis Širefs raksta arī, ka NATO ātrās reaģēšanas spēki esot blefs, jo vajagot divas nedēļas, lai nogādātu munīciju no Vācijas uz Poliju. Vai tā ir?
Es negribētu uz tādām lietām atbildēt. Lai nedramatizētu situāciju – es domāju, ka galvenā atturēšana šobrīd ir apņemšanās to darīt. Tā ir galvenā ziņa ikvienam, kurš varbūt gribētu izaicināt NATO. Vai tā ir nedēļa, divas vai stundas – tā ir klasificēta informācija. Ziņa ir šeit esošās vienības, gaisa telpas patrulēšanas dubultošana un pat trīskāršošana pēc Ukrainas notikumiem. Situācija nav tāda, lai mēs sāktu publiski skaitļot stundas un minūtes, un patronu daudzumu. Lai Latvijas sabiedrība ir mierīga. Kamēr mēs [NATO] būsim vienoti un arī Eiropas Savienība attiecībā uz savām sankcijām, tikmēr būsim stipri. Tā ir galvenā ziņa.

Tomēr bija RAND korporācijas scenāriji, ka krievu tanki var nonākt Rīgā divu dienu laikā. Pēc tam Potomac Foundation mierināja, ka vajadzēšot vismaz nedēļu, jo purvi palīdzēšot. To sabiedrība apspriež – ja sāksies karš, kad krievu tanki būs Brīvības ielā?
Pirmkārt, to tur nebūs. Tāpēc jau darām visu, lai uz šādu jautājumu vispār nebūtu jāatbild. To nebūs! Otrkārt… Nu, jā, kad ir atvaļināts, ir vieglāk hipotētiski izteikties. Es esmu amatā. Un arī, kad novilkšu formu, valsts noslēpums būs jāglabā, nevis, kā tajā intervijā teicu, ka visu pateikšu.

Esat kritiski izteicies par plāniem stiprināt ES kopējos bruņotos spēkus. Kāpēc, ja principā šādas pastāvīgās kaujas grupas Eiropai jau ir?
Eiropas kaujas grupas šobrīd paredzētas vairāk ārpolitikas jautājumu risināšanai. Aizsardzības plānu Eiropai nav. Ir NATO plāni. Šobrīd, līdzekļu trūkuma apstākļos, vairāk jādomā par spējām, nevis līdzekļu tērēšanu. Jaunu struktūru veidošana prasīs gan finanšu, gan personāla resursus. Manuprāt, štābu mums pietiek, jādomā par papildu karavīriem un reālām spējām, jaunām, modernām ieroču sistēmām.

Kā Eiropas pilsonis ieteiktu veidot drīzāk kādus vienotus pretterorisma centrus, koordinēt robežsardzes, iekšlietu sistēmas uzdevumus, gan perimetra, gan iekšējās drošības jautājumus, kur šāda koordinācija vajadzīga vairāk nekā militārā, ko jau dara NATO. Un šāda koordinācija jau notiek – arī mūsu robežsargi piedalās Frontex operācijā Vidusjūrā. Viens no labākajiem secinājumiem, ko mūsu valsts izdarījusi pēc Ukrainas, ir koordinācija starp dažādām valsts institūcijām. Tā ir uzlabojusies ļoti nozīmīgi. Lūk, tas Eiropai ir jādara.

Raķetes Kaļiņingradā, Krievijas pretgaisa raķešu sistēmas pie Somijas robežas, Suvalku koridors – vai NATO ir atradusi pretlīdzekļus Krievijas tā dēvētās pieejas liegšanas iespējām?
NATO nopietni seko šiem spēku izvietojumiem un ir gatava attiecīgi reaģēt. Taču, no NATO viedokļa raugoties stratēģiski, ir runa ne tikai par mums, bet par spēku līdzsvaru Eiropā, Eirāzijā un pasaulē. Tāpēc nevajag sašaurināt problēmu tikai līdz Baltijas mēroga 700 x 200 kilometru teritorijai. Visas valstis, ieskaitot tādas, kuras varbūt bija skeptiskākas, atbalsta mūs tāpēc, ka šos riskus uztver nopietni.

Tātad nav vērts ņemt vērā ekspertu «galda spēles» un kartes, ka mums visapkārt ir Krievijas raķetes?
Es vienkārši publiski nevaru stāstīt, kā ņemam vai neņemam to vērā, un nav runa par tikai Latvijas un NATO noslēpumiem. Jebkura valsts vai alianse jebkuru apdraudējumu rēķina matemātiski – ja redzam spēju, ko liekam pretī. Visi esam mācījušies augstākajās štābu koledžās, visi vērtējam scenārijus. Tā ir normāla militārā ikdiena jebkurā pasaules malā.

Un kāds ir aprēķinu rezultāts – mēs uzvarēsim? 
Rezultātu nevaru teikt, bet, protams, mēs uzvarēsim. Pareizāk – darīsim visu, lai mums nebūtu jātestē šī uzvara. Tas būtu vislabākais rezultāts. Vai zināt, kāda ir atšķirība starp Klauzevicu un Suņdzi? [Vācu ģenerālis, kara teorētiķis] Klauzevics izspēlē taktikas, operacionālo mākslu, stratēģijas, bet [senais ķīniešu karavadonis] Suņdzi pasaka – vislabākā uzvara ir tā, kas izcīnīta bez kaujas. Par tādu uzvaru arī mēs esam.

Iepriekšējā intervijā teicāt, ka nav jābažījas par NATO militāro spēju mūs aizstāvēt, runa var būt tikai par politisko gribu. Vai jums nerodas šaubas par valdības politisko gribu izdarīt visu nepieciešamo, lai valsts ir drošībā?
Budžets ir apliecinājums valdības apņēmībai valsti aizsargāt. Bruņotajiem spēkiem pašlaik ir lielākais budžeta pielikums. Nav pamata šaubīties. Drīzāk jādomā, kā šo budžetu efektīvi izlietot tik īsā laika periodā.

Nupat ministrs teica, ka aizsardzības budžeta pieaugums nākamgad būšot mazāks, nekā bija plānots, jo IKP būšot mazāks.
Runa ir par kopējo IKP pieaugumu valstī. Plānotie procenti paliks tie paši, bet ieņēmumi būs mazāki.

Tieši tāpēc es vaicāju par politisko gribu nodrošināt valsts aizsardzību, nevis tikai noteiktu izdevumu procentu.
Nē, nē, es to noraidu! Šobrīd visi lēmumi un visas finanses ir absolūti adekvātas apdraudējuma līmenim. Pats svarīgākais ir turēties pie iepriekš pieņemtiem lēmumiem. Ja reiz ir kurss uz diviem procentiem, tad uz diviem procentiem.

Divi procenti ir tikai NATO minimālais izdevumu līmenis. Kāpēc tāda skrupuloza vēlme neizdot ne centa vairāk, nevis atvēlēt tik, cik vajag, lai valsti aizstāvētu?
Es tagad atbildēšu arī ar valsts pilsoņa cepuri. Man ir bērni, ģimene, radi, un es redzu apkārtējo situāciju, arī citas problēmas sabiedrībā. Valsts liek kopā budžetu ne tikai mums, bet arī policijai un robežsardzei, jo tie arī ir drošības riski. Tie zaļie vīriņi, kas nāktu pāri robežai iekšā, nav šeit piedzimuši, bet skola, veselība, ārsti – to arī mēs izmantojam. Man kā komandierim ir jāskatās ne tikai politiski, bet arī kopējā tautsaimniecības kontekstā. Es domāju, ka šajā kontekstā tas ir adekvāti, pareizi un pietiekami.

Cik liela daļa no aizsardzības budžeta apmēram 365 miljoniem ir paredzēta NBS?
NBS budžets ir 286 miljoni, bet šajā summā nav jaunsardze un iepirkumi. Vienības saņem, piemēram, patronas, kas tiek pirktas centralizēti. Es reāli iegūstu pakalpojumu par 331 miljonu.

Septembra vidū Latvija parakstīja vienošanos ar Lietuvu par kopējiem iepirkumiem. Kā nodrošināsimies pret lietuviešu praksi iepirkt armijai virtuves nažus astoņas reizes dārgāk, nekā tie maksā veikalā? 
(Smejas.) Mēs paši arī neesam bez grēka atsevišķos gadījumos. Bet arī par tām lāpstiņām, [kas zemessardzes vajadzībām bija iepirktas brāķētas], man ir ļoti laba ziņa – kompānija atmaksāja naudu. Valstij zaudējums ir nulle.

Baltiešu darbu sinhronizācija ir ļoti svarīga. Mums ir vienota gaisa telpas novērošanas sistēma, mācības kopīgi rīkojam, un tam ir jāizpaužas visās jomās, tad arī domāšanā būsim vienotāki. Ja papildus tam varam ietaupīt arī līdzekļus, tad ir trīskārši labi.

Un tomēr – kā var nopirkt nažus astoņreiz dārgāk?
Nezinu.

Vai esat drošs, ka Latvijā tas nav iespējams?
Tas ir klasisks piemērs, kā darvas piliens bojā medus mucu. Pagājušajā gadā šāda apjoma iepirkums – līdz četriem tūkstošiem eiro – veikts 450 reizes. Jā, mums ir viens nepatīkams gadījums, iepirkām nekvalitatīvas lāpstiņas. Bet ministrijā izstrādā pilnīgi jaunu kontroles mehānismu. Būs starpposms, kurš testēs saņemto produktu. Lai nebūtu tā, ka lāpstiņas testē zemessargs. Tā bija kļūda. Jaunā pieņemšanas kārtība izslēgs šādu iespēju. 

Lāpstiņas ir sīkums, salīdzinot ar Andreja Elksniņa nupat atklāto 250 miljonus vērto kaujas mašīnu iepirkumu no Lielbritānijas. Kāpēc šis iepirkums vismaz Saskaņai šķiet tik neizdevīgs?
Sākšu ar to, ka laikam bijām par agru šim gadsimtam, jo parādījām kopējo summu, kurā bija pilnīgi visi projekta izdevumi, tajā skaitā desmit gadu uzturēšanas izdevumi. Ielikām gan personāla apmācību, gan jaunas infrastruktūras būvniecību, gan ieročus, kurus liksim mašīnās un kurus var izmantot arī atsevišķi, teiksim, prettanku Spike sistēmu.

Bet pats svarīgākais – šis iepirkums ir pareizā līdzsvarā starp pieejamajiem līdzekļiem un mūsu nepieciešamībām. Mobilitāte ir ļoti svarīga, un šī mašīna var iet visur pāri Latvijai, tās spiediens uz zemi ir mazāks nekā cilvēka kājai, un tā ir ļoti manevrētspējīga.

Vai ir labākas pasaulē? Jā, ir. Bet es vienmēr lietoju tautas līdzību – ja ģimenei ir 10 tūkstoši mašīnai, tad nopirks kvalitatīvu, kaut arī lietotu folksvāgenu, kas noteikti derēs taviem mērķiem. Bet skaidrs, ka ir arī jauni mersedesi un BMW.

Mūsu vajadzības ir tik dažādas – attīstām pretgaisa aizsardzību, komandvadības spējas, zemessardzi pārapbruņojam, ekipējam un apmācām. Tad jāvaicā – ja gribam nopirkt jaunākas un dārgākas mašīnas, cik mums jāatņem pretgaisa aizsardzībai? Es teiktu – neko nedrīkst ņemt nost, tā spēja ir ļoti nopietni jāattīsta. Vai ņemsim nost zemessargiem? Tas jāskatās šādā kontekstā.

Pieminējāt pretgaisa aizsardzību. Vai Latvijas gaisa telpa ir aizsargāta?
Esam procesā, pirmajā gadā pēc budžeta lielā pielikuma. Pie šā jautājuma jāatgriežas pēc trim gadiem, kad būs pilnībā realizēts bruņoto spēku attīstības plāns, kas valdībā apstiprināts 2012. gadā.

Esmu ļoti lepns par to, kā esam kopā ar ministriem pastrādājuši. Mums bija plāns, pirms sākās Ukraina. Un pats interesantākais – tas nebija jāmaina. Un tikko apstiprināts nākamo 12 gadu attīstības plāns. Nedomāju, ka visi valsts pārvaldē citur sistēmiski zina, kas būs pēc 12 gadiem.

Putins nupat izvirzījis ultimātu ASV nākamajam prezidentam, prasa atvilkt NATO infrastruktūru līdz 2000. gada septembra robežām. Vai jums ir bažas, ka Donalds Tramps šādu ultimātu varētu izpildīt?
(Smejas.) Es neatbildēšu par Donaldu Trampu neko. Atbildēšu citādi. Pirmkārt, nav nekādas NATO papildu infrastruktūras pēc 2000. gada septembra. 1999. gadā bija NATO samits Vašingtonā, kurā tikām uzņemti par kandidātiem. Tas nozīmē, ka viņš principā prasa mums izstāties no NATO. Tas nav izpildāms.

Bet vai 2017. gadā karš būs? 
Nebūs.