Šosestdien piepildīsies Jāņa Urbanoviča (51) sapnis ceļā uz varu – divas tā sauktās krievu partijas saplūdīs ar vienu no latviešu sociāldemokrātu daļām un izveidos sociāldemokrātisku partiju Saskaņa . Tā viņš cer apvienībai Saskaņas centrs pievērst arī latviešus. Šajās vēlēšanās sauklis «Krievi nāk!» būs novecojis – viņi ir atnākuši. SC ir populāra, Nils Ušakovs vada Rīgas domi, un polittehnologi uzskata, ka nākamās Saeimas laikā viņi būs valdībā
Jānim Urbanovičam, Saskaņas centra līderim, pēdējos mēnešos ir mantra. «Es būšu vara,» viņš saka. «Mans opozīcijas limits ir izsmelts. Es būšu vara, es nevaru nebūt. (..) Mana armija nevar visu laiku būt treniņnometnē. Mēs esam izaudzinājuši lērumu cilvēku, kas ir labāki, godīgāki un spējīgāki par jūsējiem, un es gribu to pierādīt.»
Šo brīdi no Latgales nākušais politiķis ir gaidījis 17 gadu. Viņa Tautas saskaņas partija, kurai šogad aprit 16 gadu un kura nedēļas beigās oficiāli beigs savu eksistenci, pašlaik varai ir tuvāk nekā jebkad agrāk. Pēc iepriekšējās Saeimas vēlēšanām 2006.gadā tikai Andris Šķēle (TP) bija gatavs runāt par sadarbību, tagad saskaņieši – kādreizējie politiski spitālīgie – ir pārtapuši par potenciālu sadarbības partneri gandrīz visiem, izņemot visnacionālāk noskaņotajiem. Saskaņas centra (SC ) deputāti ir ievēlēti 43 Latvijas pašvaldībās un kopš pērnā gada koalīcijā ar LPP/LC vada Latvijas galvaspilsētu.
Tagad SC gatavojas varai, un, šķiet, tam gatavojas arī citi. Man tika ļauts piedalīties konsultantu sanāksmēs, kur otrdienās daļa SC ēnu kabineta Saeimā tiekas ar lobijiem un izskata aktuālos likumprojektus. Pirmajā reizē sanāksme aizkavējās, jo ievilkās sarunas ar Latvijas Bankas vadību. (Tās runasvīrs Mārtiņš Grāvītis skaidroja, ka bankas vadība ir noraizējusies par 2011.gada budžeta savlaicīgu sagatavošanu, un tādēļ tiekas ar frakcijām. SC bija pirmā, bet tā esot tīra sagadīšanās.) Otro tikšanos aizkavēja saskaņiešu saruna ar Vācijas vēstnieci.
Pēc Jāņa Urbanoviča domām, Latvijas sabiedrība ir tuvu tam, lai atteiktos no dalījuma krievu un latviešu partijās. To esot radījusi gan pārlieku lielā SC koncentrēšanās uz krievu elektorātu, gan latviešu politiķu un žurnālistu īstenotā apvienības nomelnošana, jo «Latvijas žurnālistika ir tendencioza un neizskatās, ka mainīsies», viņš saka, skatoties man acīs. «Tā jau pirms intervijas zina, cik ļoti mīl vai neieredz intervējamo, kuri ir okupanti un kangari. Mēs esam šo pārāk ilgi ignorējuši. Domāju, šoreiz ir vērts pacīnīties.»
Sestdien jaunās partijas Saskaņa dibināšanas kongresā pirmo reizi tiks izklāstītas tās programmatiskās nostādnes, lai gan programma vēl nebūs gatava līdz vasarai, un Jānis Urbanovičs atklās savu ēnu ministru kabinetu. Žurnālam Ir šo sarakstu izdevās iegūt iepriekš, un izvēlējāmies iepazīties ar Latvijas ekonomikai svarīgākajiem ministru amatu kandidātiem.
Finanses un Markss
Finanšu ministra amata kandidātei Jevgēņijai Zaicevai (47) patīk sazvērestību teorijas. Viņa zina, ka Brīvības piemineklis patiesībā uzcelts par piespiedu, nevis brīvprātīgiem ziedojumiem. Māršala plāna pamatā, ar kuru ASV pēc Otrā pasaules kara iepludināja Rietumeiropas ekonomikas atjaunošanā 13 miljardus dolāru, bija slepens nodoms privatizēt 75% vācu rūpniecības. Kārļa Marksa darbību finansēja amerikāņu kapitālisti.
Mēs esam satikušās Latvijas Grāmatvežu un ekonomistu korporācijā, kur viņa ir valdes priekšsēdētāja un sēž starp daudzām nodokļu likumdošanas un apkalpojamo uzņēmumu mapēm. Sarunu par uzskatiem sākam ar kapitālisma kritikas, Marksa Kapitāla apspriešanu. «Marksa filozofija vislabāk paskaidro, kas notiek, un vislabāk mūsdienu ekonomiku saprot bijušie politekonomisti. Kapitālā ir aprakstīta visa kapitālsaimniecības būtība, un ārzemju universitātēs to māca – doktorandu vai pat augstākā līmenī, kur gatavo augstākos finanšu menedžerus,» viņa saka. «Makroekonomika bez tā ir pasaciņa.»
Jevgēņija Zaiceva ir beigusi LU ekonomistus un uzrakstījusi disertāciju politekonomijā, ko 1990.gadā nav paspējusi aizstāvēt, jo juku laikos sākusi strādāt privātajā biznesā. Viņa ir gan grāmatvede, gan pasniedzēja, gan daudz rakstījusi specializētajos žurnālos. Zaiceva sevi sauc par globālisti.
Ja Zaiceva kļūtu par finanšu ministri, lielāko budžeta ietaupījumu viņa atrastu valsts pārvaldē – divas no trim ministriju funkcijām tām nemaz neesot jāpilda, proti, ES naudas administrēšana un likumdošanas izstrāde – ar to būtu jānodarbojas speciālam institūtam Tieslietu ministrijā. Ministrijām esot tikai jāvada nozares.
Zaicevai patīk plānveida ekonomika, jo neesot normāli, ka kopš 1992.gada valsts nezina, ar ko nodarbojas 126 tūkstoši uzņēmēju.
Vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem ir jāpilda, uzskata finanšu ministra kandidāte, bet brīdī, kad atsākas ekonomikas augšupeja, «jāsāk šantažēt – ja jūs mums ļausit darīt tā, mēs jums varēsim atdot šo».
Viņa rosina ieviest progresīvo nodokļu sistēmu, mazināt akcīzes nodokli tabakai un laist tirgū konfiscēto kontrabandu.
Runājot par vienu no aktuālākajām problēmām – draudošo sociālā budžeta deficītu -, Zaiceva atzīst, ka pensijas vecuma celšana līdz 65 gadiem ir neizbēgama. Patiesībā būtu jāceļ līdz 70, bet Latvija to nevar atļauties zemā cilvēku dzīves ilguma dēļ. «Tas nav populāri, bet būs jārisina kā visur pasaulē – ar migrāciju. Bet mums ir jāatrisina balto eiropiešu vienotības problēma, jo migranti būs krāsaini, musulmaņi vai ķīnieši,» viņa saka.
Lielākās domstarpības mūsu sarunā ir par vēsturi. Zaiceva uzskata, ka 1940.gadā Latvijā notika «brīvas, reālas un godīgas vēlēšanas – vienīgā atšķirība bija tā, ka bija atļauta arī komunistiskā partija». Man ir grūti iedomāties brīvas vēlēšanas sveša karaspēka klātbūtnē. Zaiceva piesauc līgumu par Sarkanās armijas izvietošanu, kas esot paredzējis, ka karavīri atrodas bāzēs. «Hitlers anektēja teritorijas, Staļins pievienoja un nodrošināja, ka tautas pārstāvji pieprasa pieņemt PSRS sastāvā,» viņa saka. Tas esot salīdzināms ar 1991.gada 3.marta aptauju, kad vairākums Latvijas iedzīvotāju nolēma atdalīties no PSRS.
Zaicevai nepatīk jēdziens «pilsoņu kopums». To vajag aizstāt ar tautas kopumu. Viņa uzskata, ka prasība jau trešajai šeit dzimušajai cittautiešu paaudzei lūgt pilsonību un kārtot naturalizācijas eksāmenu ir pazemojoša. Tādēļ risinājums, viņasprāt, ir iespēja visiem Latvijas teritorijā dzimušajiem, kam ir atbilstošas valodas zināšanas, ļaut pieteikties pilsonībai divu gadu laikā. Savukārt cilvēkiem, kuri Latvijā dzīvojuši vairāk nekā 25 gadus un ir vecāki par 55 gadiem, būtu jāļauj pilsonību iegūt bez eksāmeniem, jo viņi psiholoģiski latviešu valodu vairs nespēs iemācīties.
«Tā ir politiskā programma, kas jāpatur galvā, bet jārisina viena no pēdējām. Cilvēkiem ir aktuālākas problēmas. Ja mēs aiziesim uz politisko programmu, mēs aiziesim uz revolūciju,» mierīgā tonī saka Jevgēņija Zaiceva.
Viens pret bankām
Ekonomikas ministra amata kandidāts Saskaņas ēnu kabinetā Armands Strazds (40) ir inteliģents, uz Latvijas politiskās vides samaitātības fona patīkami naivs ideālists.
Viņš skaidri zina vainīgo, kas noveda Latviju ekonomiskajā krīzē. Tās ir bankas.
«Mums ir četru gadu, gada, mēneša un trīs dienu plāns. Trīs dienās mēs Latviju pārvērtīsim no banku oligarhijas par sociāldemokrātiju,» viņš saka. «Es jums nevaru atklāt kā, un par to nevajag rakstīt, citādi mani nākamajā dienā sabrauks mašīna.»
Armands Strazds ir komponists, kurš pēc Mūzikas akadēmijas beigšanas 1992.gadā devās uz Vāciju studēt kompozīciju Lībekas universitātē, bet palika tur 11 gadus, pārkvalificējoties par programmētāju un multimediju speciālistu. Viņam drīzumā RTU esot jāaizstāv disertācija par izglītības tehnoloģijām.
Armands Strazds kopā ar mākslinieku Modri Tenisonu Latvijas ekspozīcijai EXPO 2000 Hannoverē izveidoja programmatūru, ar kuru katrs varēja iegūt savu gabaliņu elektroniski «noaustā» Lielvārdes jostā. Pirms gada, kad valdība nolēma samazināt pensijas, A.Strazds nosprieda, ka tā ir krimināla darbība, un nolēma veltīt politikai nākamos desmit savas dzīves gadus. Viņš iesaistījās vienā no daudzajām Latvijas kreisi orientētajām sīkpartijām – savulaik Egila Baldzēna veidotajā SDP, kura pievienojās SC . Kreisos spēkus Strazds izvēlējies gan tāpēc, ka viņa dabai sociāldemokrātija ir tuvāka, gan tāpēc, ka tie nekad nav bijuši pie varas un, viņaprāt, nav vainojami pašreizējā situācijā. (SC lieliski izdodas sevi pozicionēt kā nevainīgu politisko spēku, lai gan tā pārstāvji figurējuši gan Jūrmalgeitas kukuļošanas skandālā, gan notiesāti par balsu pirkšanu vēlēšanās citās Latvijas pilsētās.)
Izmaiņas valstī, pēc Armanda Strazda domām, ir jāsāk ar bankām. «Ir jāizmaina paradigma, ka politika Latvijā ir nevis slikta, nespējīga vai neuzticama, bet tā pēc būtības nebija šeit paredzēta, jo stāvokli noteica nevis politiskas stratēģijas, bet banku oligarhija,» saka ekonomikas ministra kandidāts. «Bankas ir labi menedžeri, tādēļ tādas organizācijas kā Starptautiskais Valūtas fonds teica, ka eksperimentālā veidā visā postpadomju teritorijā dosim pārvaldi bankām. Tā kā vajadzēja ātri radīt pārtikušu cilvēku slāni, viņi teica, ka mēs jums dosim nevis reālās ekonomikas, bet finanšu ekonomikas instrumentus.» Strazds nenosauc avotus, kur šādas atziņas ir izlasāmas, bet ir pārliecināts, ka valstu attīstība to ir pierādījusi.
Kā pirmo no trim svarīgākajiem darbiem viņš min atbrīvošanos no parādiem. Piedāvātais risinājums – visus ārzemju valūtās izsniegtos kredītus denominēt latos un komercbankām skaidri pateikt: ja kaut kas nepatīk, varat doties citur, jo valstij ir vajadzīgas tikai attīstības bankas. Viņu neuztrauc arguments par tiesisko paļāvību, jo tā, pēc Armanda Strazda domām, beigusies brīdī, kad centrālā banka nepildīja likumā doto uzdevumu kontrolēt inflāciju. Arī uzņēmējdarbībai nepieciešamo kredītresursu zudums viņu nesatrauc, jo ekonomikas ministra kandidāts ir pārliecināts, ka bankas vairākus gadus negrasās Latvijā neko kreditēt.
Otrs svarīgākais uzdevums viņa plānā ir nodokļu sistēmas reforma. «Lai novērstu nodokļu sistēmas asimetriju» – ieviest progresīvos nodokļus, pazemināt PVN likmi noteiktām nozarēm un nodokļus darbaspēka izmaksām, bet paaugstināt – par spekulācijām vai zemes neapstrādāšanu. «Visi, kas neražo, tiek aplikti ar lielāku nodokli,» rezumē ministra kandidāts.
Trešais uzdevums ir Latvijas energoneatkarības stiprināšana, vairāk izmantojot atjaunojamos resursus. «Mēs nevaram runāt par energoresursu dārdzību, kas tiek radīti pašu valstī, jo to nosaka valsts politika,» viņš atbild uz kritiķu bažām, ka atjaunojamo resursu radītā enerģija nepietiekami attīstīto tehnoloģiju dēļ izmaksā dārgāk nekā tradicionālā.
Karojošie viedokļi
Armands Strazds un Jevgēņija Zaiceva ir divi iespējamie ministru kandidāti – uz tiem pašiem portfeļiem kandidē arī Krievu kopienas kongresa līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Gapoņenko un Rīgas brīvostas valdes loceklis Vadims Jerošenko. Jānis Urbanovičs neslēpj, ka jaunajā partijā ir domstarpības par ekonomikas attīstības virzieniem, un, piemēram, Zaicevas uzskati ir pilnīgi pretēji tam, kā domā Strazds. Viņš neatklāj, kā grasās šo pretrunu atrisināt vai izvēlēties, kurš no ministru kandidātiem ir labāks.
SC ekonomikas programmu patiesībā raksta Reformu vadības grupa (Reform task force Latvia jeb RTFL ) – pērn partijas paspārnē izveidota Rietumu tipa domnīca. Nesen tās konsultantus no ASV kā augstas klases profesionāļus radio pieminēja polittehnologs Jurģis Liepnieks. Armands Strazds ir šīs grupas koordinators. Pagaidām ir uzrakstīta programmas aprakstošā daļa, secinājumi būšot tikai pēc maijā gaidāmās partijas ekonomiskās konferences. Redzamākie Reformu vadības grupas pārstāvji ir Misūri Universitātes ekonomikas profesors Maikls Hadsons un Rīgas Ekonomikas augstskolas vieslektors Džefrijs Somerss. Abi regulāri publicējas Latvijas presē, bet bez norādes, ka ir saistīti ar SC ekonomikas programmas izstrādi.
Starp grupas līdzstrādniekiem minēta Baltijas starptautiskās akadēmijas politoloģijas profesore Ilze Ostrovska, SIA Grandeg direktora vietnieks Pauls Irbiņš u.c.
Papētot sīkāk RTFL mājaslapā atrodamās biogrāfijas, redzams, ka daļai kādā dzīves posmā bijis sakars ar Krieviju. Maikla Hadsona oficiālajā CV universitātes mājaslapā var lasīt, ka viņš kā Ilgtermiņa ekonomisko tendenču pētniecības institūta (ISLET ) prezidents specializējies arī Krievijas finanšu sistēmas analīzē un vairākkārt uzstājies Krievijas domē. FrankfurtFinanz partnerfirmas direktors Martins Bartels agrāk strādājis Krievijā. Globalizācijas un sociālo kustību institūta direktors Boriss Kagarlitskis ir pazīstams Krievijas kreisais intelektuālis un saskaņā ar viņa mājaslapā minēto – Krievijas Valsts domes padomnieks.
Komjaunatnes audzēknis
SC dažādos spārnus kopā tur premjera amata kandidāts Jānis Urbanovičs. Pašlaik neviens nešaubās, ka viņš ir patiesais SC vadītājs un dara to dzelžaini. Viņš var sapurināt aiz žaketes jaunu politiķi, kam negribas uzņemties lielas pilsētas vadību, vai paziņot citas partijas līderim, ka gadījumā, ja viņš aizvilinās daļu SC deputātu, Urbanovičs turpmāko politisko karjeru veltīs pretinieka partijas iznīcināšanai. Viņam ir labākie sakari ar Krievijas politiķiem. (Arī kopējs uzņēmums ar Igoru Jurgenu, kurš tiek uzskatīts par tuvu Krievijas prezidenta Dmitrija Medvedeva padomnieku, un Maskavas valdības ministra ģimenes locekļiem. Nekur tālāk par nekustamā īpašuma pirkšanu SIA Eiroreģions gan neesot ticis.)
Urbanoviča politiskās darbības saknes nāk no komjaunatnes – viņš ir pēdējais Latvijas komjaunatnes Centrālkomitejas 1.sekretārs, darbojies PSRS komunistiskās jaunatnes organizācijā kopā ar Andri Ameriku, Ziedoni Čeveru, Valēriju Karginu un citiem mūslaiku varoņiem. Pēc neatkarības atgūšanas dibinājis kopuzņēmumu ar Azerbaidžānas darboņiem Tirdzniecības nams Aipara , kurš 90.gadu sākumā uz Azerbaidžānu veda sviestu, kondensēto pienu un konservus, bet atpakaļ – naftas produktus.
1994.gadā «gadījuma dēļ» Urbanovičs nonāca politikā. Saskaņa Latvijai, atdzimšana tautsaimniecībai (TSP priekštece) vēlēšanu sarakstā viņš nokļuva tādēļ, ka nejauši no tā izkrita viens no kandidātiem, bet parlamentā 1994.gadā iesoļoja pēc tam, kad deputāta mandātu nolika Ernests Jurkāns, jo pašu Urbanoviču 5.Saeimā neievēlēja. 2005.gadā pēc Jāņa Jurkāna aiziešanas no partijas vadības «mūžīgais otrais» kļuva par pirmo cilvēku partijā un pārņēma tās vadību.
Valoda un okupācija
Urbanoviča spēlē ar krievu partiju pārvēršanos par sociāldemokrātiem slidenākais punkts ir valodas, pilsonības un okupācijas jautājumi. SC cer, ka ekonomiskās krīzes laikā nācijai ar tik iespaidīgu bezdarba līmeni kā Latvijā tie vairs nav īpaši būtiski – socioloģiskajās aptaujās desmit prioritāšu vidū šie jautājumi neparādās.
SC stratēģija ir par tiem nerunāt, bet, ja kāds uzprasās, atbildēt iestudētās etīdēs.
Piemēram, valsts valoda Latvijā ir tikai viena, latviešu, bet krievu ir saziņas valoda, jo nav humāni vecam cilvēkam liegt saziņu vai pakalpojumu saņemšanu tikai tāpēc, ka viņš nespēj iemācīties latviešu valodu. Katram Latvijas iedzīvotājam vajadzētu runāt trīs valodās – latviešu, krievu, angļu.
Savukārt toni jautājumiem par okupāciju pērn septembrī parādīja Rīgas mērs Nils Ušakovs, aizejot uz Okupācijas muzeju. Vārda «okupācija» vietā viņš lietoja «nedemokrātisku inkorporāciju», bet rosināja diskusijas par terminu atstāt vēsturniekiem. Tieši tāda ir SC attieksme – tas ir tikai vārds. Noņemot vārdu virskārtu, redzams, ka izpratne par to, kas notika 1940.gadā, SC ir tāda pati kā iepriekš.
«Daudz kas var nepatikt padomju režīmā, bet, ja mēs to saucam par okupāciju, tad visi, kas strādāja šajā laikā, ir jāsoda kā kolaboracionisti, to skaitā lielākā daļa Saeimas,» saka pieredzējušais politiķis Sergejs Dolgopolovs, kas Urbanoviča valdībā minēts kā iespējamais labklājības ministrs, bet kuluāros arī kā cilvēks, kurš labprāt vēlētos Valsts prezidenta amatu. «ASV to sauc par inkorporāciju – mākslīgu teritorijas pievienošanu bez īstām okupācijas sekām. Taču no tā, ka mēs ar jums par to runājam, nevienam labāk nepaliek, sevišķi bezdarbnieku armijai.»
Lai SC «piejaucētu» latviešu publikai, pateicīgs ir «labais krievs» Nils Ušakovs, kurš labi runā latviski, neuzvedas kā lielkrievu šovinists un vada Rīgu ne sliktāk kā TB /LNNK (vienīgi ar to izņēmumu, ka komandējumos lielākais uzsvars tagad ir uz Maskavu).
Taču Rīgas domes sēdēs ir redzams, ka debašu līnija zāli burtiski sadala divās daļās, un Jaunais laiks ar Pilsonisko savienību runā vairāk ne tikai tādēļ, ka ir opozīcijā un tā tradicionāli uzstājas biežāk. SC frakcijas deputāti savā starpā sazinās krieviski, un ir acīmredzams, ka liela daļa debatēs neuzstājas, jo nerunā vai pat nesaprot latviski. Pēc SC nākšanas pie varas dažādas domes struktūras ir piepludinātas ar saskaņiešu cilvēkiem, un ir pat dzirdēts, ka cilvēkus vērtē pēc nacionālās piederības. Arī Rīgas uzņēmumos palielinājusies faktiskā divvalodība.
«Mēs netiekam vaļā no tā, ka krievi mums ir sveši. Bet ļoti daudziem Saskaņas cilvēkiem viss latviskais ir svešs, tur ir tā nelaime,» SC pašreizējo stāvokli vērtē bijušais TSP līderis Jānis Jurkāns. «Tā ir un paliek partija, kas atgremo un pārstāv nelatviešu elektorātu.»
Latviešu nav
Latvijas faktu vadītājs Aigars Freimanis norāda, ka līdz šim nav pazīmju, ka latvieši vairāk balsotu par krievu partijām, arī ne pēdējās Rīgas domes vēlēšanās. Vienīgā partija, kas pašlaik spēj pārvarēt etnisko balsojumu, esot LPP/LC , starp kuras vēlētājiem cittautiešu ir vairāk nekā 10%. Latvijas ceļam 90.gadu pirmajā pusē bija ap 20% nelatviešu vēlētāju.
Arī bijušais līderis Jānis Jurkāns uzskata, ka runas par to, ka SC Saeimas vēlēšanās iegūs vairāk nekā 25 vietas, ir fantāzijas. «Latvijā ir 25% krievu, un SC līderi dara visu, lai aizbiedētu latviešu vēlētāju. Kaut vai tā konference ar Zurofu pirms 16.marta!» viņš saka. «Paskatieties, cik Rīgas domes SC frakcijā ir latviešu. Viens. Ādamsons. Krievi vienkārši svītro latviešus ārā, un es neticu, ka šodien ir daudz latviešu, kas gatavi balsot par SC . Tur nav nekādas centriskas politikas, viņi ir aizgājuši absolūti sava elektorāta laukā, un nekas cits viņiem nerūp.»
Grib Liepnieku
Lai pārliecinātu latviešus, Urbanovičs kā radošo konsultantu grib piesaistīt kādreizējo Tautas partijas kampaņu veidotāju Jurģi Liepnieku (līdz šim visu kampaņu veidotājs ir Nils Ušakovs). «Esmu ar viņu runājis un jautājis, kā izskatās mūsu iespējas uzrunāt latvisko elektorātu, ko viņš labi pazīst. Viņš ir nogaidošs, bet ar lielu interesi,» atzīst Urbanovičs. Cits politiskais konsultants, kurš nevēlējās, lai viņa vārds tiktu minēts, SC taktiku nosauca par «kampaņu, kurā ar klusējošu krievu piekrišanu maldinoši koķetēt ar latviešu elektorātu».
Pats Liepnieks, par kura saistību ar tēvzemiešu kampaņu pašvaldību vēlēšanās politikas vidē baumoja visi, ir noslēpumains un pretrunīgs. Nē, partiju kampaņas kā bizness viņu vairs neinteresē, jo veidotāji varot nopelnīt 20-30 tūkstošus latu un tas neesot ieguldītā darba vērts. Nē, viņš neesot piedalījies TB /LNNK kampaņā, tikai viens no šīs partijas ziedotājiem Emīls Jakrins ir labs draugs, tādēļ Liepnieks viņu pakonsultējis, ar kurām reklāmas aģentūrām strādāt. Ir skaidrs, ka Liepnieks nevadīs SC vēlēšanu kampaņu, bet tas nenozīmē, ka viņa tur nebūs – «ja lūgs, konsultēšu, un darīšu to par brīvu». Pie Urbanoviča gada sākumā Liepnieks esot aizgājis pats, kad viņa klienti interesējušies, kas notiks pēc vēlēšanām. «Ja kāds kaut ko šajā valstī grib ietekmēt, ir jārunā ar Urbanoviču,» saka agrākais Tautas partijas pozitīvisma kampaņas veidotājs.
Turklāt, ja viņam gribētos strādāt politiskās reklāmas laukā, izvēle neesot diez ko liela. Vienotības izveidošanā viņš nekā laba saskatīt nespēj, jo «viņi degradē politiku vēl par pakāpi zemāk, deklarējot, ka «laba ir tā vara, kurā esmu es», un tas ir vienīgais princips, nekāda piedāvājuma nevienā jomā». Šlesers, Šķēle un uzņēmēju grupa izvēlējušies populismu, solot 3000 eiro algas un neīstenojamus nodokļu samazinājumus. «Ar solījumu ik dienas apmeklēt [kādu Latvijas] uzņēmumu Šķēle var iekļūt Ginesa rekordu grāmatā, nevis vadīt valsti,» iedzeļ Liepnieks.
Līdz ar to paliek vienīgi ZZS un SC . Saskaņiešiem atšķirībā no citiem ekonomiskais piedāvājums būšot atbilstošs partijas ideoloģijai – krīzes apstākļos ideja par tirgošanos ar Krieviju iegūs citu skanējumu, SC to izvirzīs kā Latvijas Nokia un daudz runāšot par Somijas piemēru un to, kāpēc šī valsts no Krievijas nebaidās. «Tās ir idejas, kas iepriekš noraidītas, taču krīze varētu ieviest korekcijas cilvēku prātos,» rezumē Liepnieks. «Viņi visu dara pareizi. Mans vienīgais ieteikums ir to nesabojāt.»
Riski un nauda
Krievu partijām iepriekšējie apvienošanās mēģinājumi beigušies ar šķelšanos. Arī pašreizējā apvienībā netrūkst pretrunu. (Piemēram, Nils Ušakovs atteicās no intervijas šim rakstam, jo par partiju apvienošanos atbildot Urbanovičs. Ušakovs arī nav jaunā spēka valdē. Urbanovičs skaidro – valde pašlaik ir mehāniski veidota, ņemot noteiktu skaitu cilvēku no katras partijas vadības, politiskās vēlēšanas būšot rudenī.) Taču politikas pazinēji teic, ka SC norīs visas pretrunas un līdz vēlēšanām demonstrēs vienotu fronti, jo mērķis – vara – ir tuvu.
Šķelšanās ir viens no jaunās partijas riskiem. Otrs ir jaunatnes radikalizēšanās, ko rāda PCTVL popularitātes pieaugums 18-24 gadu vecu cittautiešu vidū, kas var palīdzēt izdzīvot šai partijai un atņemt balsis SC . Trešais ir SC pārāk īsais rezervistu soliņš (sk. ēnu kabineta sastāvu).
Kutelīgs jautājums vienmēr ir bijis, kas ir šīs partiju apvienības sponsori. Bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savulaik atklāti teica, ka par SC finansējumu «man kā prezidentei ir zināma konfidenciāla informācija, kas man rada bažas par viņu lojalitāti Latvijas valsts interesēm».
Bijušais TSP vadītājs Jānis Jurkāns apliecina, ka diezgan spēcīga ietekme bijusi Parex bankas bijušajam īpašniekam Valērijam Karginam. «1993.gadā man viens cilvēks teica – Kargins mums grib iedot naudu, tev jāpiestaigā. Es teicu – ja grib, lai zina, kā. Nekad to neesmu darījis, par to viņš mani ir ienīdis, un es pieņemu, ka viņš bija viens no tiem, kas Saskaņu saskaldīja. Viņam nevajadzēja lielu un vienotu partiju, viņš gribēja skaldīt un valdīt,» saka Jurkāns. «Viņš to panāca – aizvedot Dolgopolovu, aizvedot Plineru. Viņš visu laiku manipulē.» Pierādīt, ka kolēģi slepus pieņēmuši Kargina naudu, Jurkāns nevarot, taču ne vienmēr ir nepieciešams termometrs, lai justu, ka ārā karsti. (Dolgopolovs saka, ar Karginu esot pazīstams no komjaunatnes laikiem un viņiem joprojām ir labas attiecības, bet naudas pieņemšanu no bijušā baņķiera viņš noliedz.)
Par vēl vienu personu, kurai SC ir ietekme, parasti dēvē Ventspils mēra Aivara Lemberga oponentu Oļegu Stepanovu, kurš kopā ar savu labo roku Aleksandru Niklasu pēdējos piecos gados TSP ziedojuši 40 tūkstošus latu. Stepanovs izvairīgi atbild uz jautājumiem par saviem mērķiem – gribot, lai Latvijā nomainās politiskā elite, SC viņam šķiet personiski simpātisks, bet nekādas kontroles pār lēmumiem Stepanovam neesot.
Urbanovičs sarunas laikā man tieši neatbild, kura valdība viņam šķistu pieņemamāka – ar Vienotību vai «trīs skaistuļiem», kā viņš dēvē Šķēli, Šleseru un Lembergu. Gan Maizīša izgāšana, gan konsultācijas ar Šķēli par valdības darba kārtību vedina domāt, ka viņš organiski labāk jūtas ar otrajiem.
Kamēr citi turpina uzdot jautājumus, vai Urbanovičs patiesi vēlas būt premjers, viņš sācis mācīties angļu valodu. Vienīgā svešvaloda, kuru viņš pārvalda, ir krievu.
Jānis Urbanovičs, premjera kandidāts – Saskaņas līderis
Jānis Dzanuškāns, premjera biroja vadītājs – bijis premjera Aigara Kalvīša (TP) padomnieks, aizsardzības ministra Vineta Veldres biroja vadītājs
Normunds Aizpurs, aizsardzības ministrs – rezerves pulkvežleitnants, komandējis Latvijas vienību Irākā
Armands Strazds, ekonomikas ministrs nr.1 – komponists, multimediju un IT speciālists
Aleksandrs Gapoņenko, ekonomikas ministrs nr.2 – Krievu kopienas kongresa līdzpriekšsēdētājs, Eiropas pētījumu institūta direktors
Jānis Ādamsons, iekšlietu ministrs nr.1 – bijis iekšlietu ministrs, tagad Rīgas domnieks
Leonīds Bogdanovs, iekšlietu ministrs nr.2 – bijušais Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes šefs
Vadims Jerošenko, finanšu ministrs nr.1 – Rīgas brīvostas valdes loceklis
Jevgēņija Zaiceva, finanšu ministre nr.2 – Latvijas Grāmatvežu un ekonomistu korporācijas vadītāja
Anita Jākobsone, izglītības ministre nr.1 – Nodarbinātības valsts aģentūras direktora vietniece
Guntars Jirgensons, izglītības ministrs nr.2 – Rīgas 28.vidusskolas direktors, LU zinātniskais asistents
Jānis Matulis, kultūras ministrs – Vides aizsardzības kluba aktīvists
Boriss Cilēvičs, ārlietu ministrs – ilggadējs deputāts, pazīstams nepilsoņu tiesību aizstāvis
Valērijs Agešins, tieslietu ministrs nr.1 – Saeimas deputāts, jurists
Māris Skudra, tieslietu ministrs nr.2 – bijušais Valsts Civildienesta pārvaldes priekšnieks
Sergejs Dolgopolovs, labklājības ministrs nr.1 – Rīgas domes deputāts
Vineta Sprugaine, labklājības ministre nr.2 – arodbiedrības LABA priekšsēdētāja
Guntars Ķirķis, zemkopības ministrs – agronoms pārvaldnieks
Uldis Līkops, veselības ministrs – bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs
