Pirms 20 gadiem es vēl biju skolniece, un man ir tikai viena spilgta atmiņa par 4.maiju
Saujās sažņaugtiem īkšķiem klausījos balsojuma rezultātus pa radio savās mājās Madonā. Tā pa īstam turēt īkšķus – tas vienmēr ir kaut kas viegli ārprātīgs. Tu zini, ka nepiedalies, ka taviem īkšķiem nav nekādas nozīmes, bet vienlaikus ar visu sirdi atrodies pašā notikuma epicentrā, pavisam nešaubīgi jūtot, ka esi pilntiesīgs tā dalībnieks un ka tieši tavi īkšķi ir izšķirošie. Nezinu, kā jums, bet man tāds bezspēcības un atbildības sajaukums liekas nepanesams, tāpēc es īkšķus turu, cik reti vien iespējams. Varbūt arī tāpēc neatceros nevienu citu reizi, kad vēl būtu jutusies tik laimīga par to, ka sapnis un īstenība pēkšņi tiešām sakrīt, kā toreiz, kad mani īkšķi nobalsoja par neatkarību.
Deputātu runas gan man nepalika prātā. Bet tagad, pārskatot Augstākās padomes sēdes stenogrammu, mani pārsteidza, cik skaidri un zīmīgi toreiz teiktajos vārdos atklājas nākotnes notikumu iedīgļi, kad lasi tos ar šodienas pieredzi. Tāpēc nolēmu sastapt spilgtākos tā laika «par» un «pret» runātājus, lai saprastu, kāds ir mūsu neatkarības stāsts, ja tas ir Alfrēda Rubika, Alberta Bela, Induļa Bērziņa un Sergeja Dīmaņa stāstīts.
Mēs ilgi domājām, ko likt uz vāka šim neatkarības atjaunošanas divdesmitgades žurnālam, līdz palikām pie dziesmas, kura atmodināja. Atcerieties, kā Ievas Akurateres balss no aizkustinājuma aizlūza, dziedot Manai tautai? Ieva speciāli žurnāla vākam ar roku pārrakstīja šīs leģendārās atmodas laika dziesmas notis un vārdus. Viņa sacīja, ka rakstot jutusies tik pat tuvu un klāt cilvēkiem, kā dziedot. Mēs šobrīd neesam kopā ne Mežaparkā, ne Daugavmalā, ne Jēkaba ielā, nav karogu un cilvēku jūras. Bet brīvības griba taču ir tā pati. Tai ir jābūt tai pašai.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.