Rijības sekas

Īslandes finanšu sistēmas sabrukums ir politiķu un baņķieru draudzīgo attiecību rezultāts, atklāj šomēnes publiskotais izmeklēšanas ziņojums

Jau kopš Īslandes triju lielāko banku – Kaupthing , Landsbanki un Glitnir – sabrukuma 2008.gada oktobrī dažādi atklājumi par pašu banku un to lielāko akcionāru darījumiem ļāva nojaust, ka banku, regulētāju un politiķu attiecības gadiem ilgi ir veidojušās pavisam nelāgi. Tagad savu darbu ir pabeigusi Īslandes parlamenta Altinga izveidotā izmeklēšanas komisija, un 3000 lapu garais ziņojums beidzot ļauj saprast, ka patiesībā bankas tikai ārēji izskatījās kā bankas un ka vairāki ietekmīgi politiķi uzvedušies kā saprātu zaudējušas karsējmeitenes. Ka finanšu uzraudzības iestādes ir bijušas pārāk bezzobainas būtisku noteikumu un ierobežojumu ieviešanā. 

Kad 80.gados pārsprāga toreiz radītais globālais finanšu burbulis, daudzās valstīs atklājās, ka tā rašanos veicinājuši krāpnieciski darījumi. Arī pēc pēdējās krīzes var novērot kaut ko līdzīgu, piemēram, apsūdzību izvirzīšanu pret amerikāņu investīciju banku Goldman Sachs . Par nelaimi, Īslande izrādījies vēl īpašāks gadījums, un jāsecina, ka speciālā prokurora biroja izveide nebūt nav bijis pārspīlējums. Banku un to akcionāru krāpnieciskie darījumi vairs neizskatās tikai pēc pēdējā brīža manevriem, lai paglābtos no bankrota. Tiem ir vairākus gadus ilga vēsture, un cēloņi meklējami diezgan senos sapņos par Īslandi kā jaunu Volstrītu Atlantijas okeānā. 

Jau 90.gadu beigās Īslandes politiķi sāka aktīvi rosīties, lai pārvērstu savu valsti par finanšu paradīzi. Vislielākie sapņotāji bija Neatkarības partijā (konservatīvie) un Progresa partijā (centristi) – abas partijas ir valsts politiskās sistēmas pamats. Aptuveni tajā pašā laikā notika banku sistēmas privatizācija – šis process lēni sākās jau 1998.gadā un noslēdzās 2003.gadā.