Pētnieki novēro vēl vienu Īslandes vulkānu . Pārliekam optimismam nav pamata
Nekad nebiju piedzīvojis, ka saulainas dienas vidū var iestāties melna tumsa. It kā es būtu nonācis uz citas planētas! Tā izdevumā Iceland Review iespaidos dalās Reinirs Ragnarsons, kurš tūdaļ pēc Īslandes vulkāna lielās eksplozijas kopā ar ģeologiem devās tuvāk verdošajam krāterim, lai paņemtu pelnu paraugus
Ar Reiniru Ragnarsonu iepazinos viņa retās profesijas dēļ. Vienkārša izskata pusmūža vīrs ir valsts apmaksāts «vulkāna policists», kurš, sadarbojoties ar zinātniekiem, lidaparātā regulāri paceļas virs ceturtā lielākā Īslandes ledāja Mīrdalsjekidla, lai pētītu par potenciāli bīstamāko šīs zemes vulkānu uzskatītā Katlas aktivitātes. Viņam jāuzrauga arī no ledāja izplūstošā Jokulsavas upe – ūdens sastāva izmaiņas varētu vēstīt par Katlas atmošanos. Man, viesojoties Īslandē, bija iespēja vērot, kā Reinirs straujajā Jokulsavā no tilta ielaida auklā iesietu plastmasas trauku. Vēl pēc mirkļa viņš kāpa lidmašīnā, lai latviešu žurnālistiem parādītu gandrīz 600 km2 plašo Mīrdalsjekidlu.
Saulē mirdzošs ledus lauks, rievains kā sirmgalvja āda, stiepās līdz apvārsnim. Tā rietumu pusē saskatāmajam mazulītim, «tikai» 100 km2 plašajam Eijafjadlajekidlam (īslandiski – salas kalnu ledājam), zem kura snaudošajam vulkānam īslandieši nav pat piešķīruši vārdu, toreiz nepievērsām uzmanību. Kā gan varējām uzminēt, ka pēc dažiem gadiem mūsu mēlei gandrīz neizrunājamais Eijafjadlajekidla nosaukums piepildīs plašsaziņas līdzekļus, bet tā pelni – Eiropas un pat Ziemeļamerikas debesis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.