Žurnāla rubrika: Svarīgi

Maizīša faktors

Balsojums par ģenerālprokuroru ir pārbaudījums politiķu spējai rīkoties racionāli

Vairākas nedēļas sēdējis vidū starp opozīcijas un valdības krēsliem, Ainārs Šlesers pirmdien pieņēma drosmīgu lēmumu palikt sēžam starp abiem un pasludināja to kā prieka vēsti valstij un tautai: «Latvija ir drošībā, jo mēs pieņēmām lēmumu līdz vēlēšanām atbalstīt Dombrovska valdību.»

Līksmojiet, ļaudis! Raudi, Kalvīti! Mums ir jauns «stabilitātes garants»!

Saeimas balsojums par ģenerālprokurora Jāņa Maizīša atkārtotu apstiprināšanu amatā ir ilgtermiņā svarīgāks Latvijai, nekā Šlesera un viņa «mācītāju» lēmums neiet valdībā, kam pamatā tikai taktiski priekšvēlēšanu apsvērumi. Taču priekšvēlēšanu laikā politiķi nevar nerēķināties, kādu iespaidu uz vēlētājiem atstās viņu lēmums tik svarīgā jautājumā. Laikam nav jāpaskaidro, ka vairākums deputātu politiski neietekmējamā ģenerālprokurora Maizīša vietā labprāt redzētu kādu kārtējo «lielāko kretīnu». Taču viņu vēlmes šajā gadījumā ir krasā pretrunā ar sabiedrības vairākuma prasīto.

Pirms pieciem gadiem vairākums Sa­eimas politiķu bija ļoti neapmierināti, kad toreizējais Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns ieteica Maizīti otrreizējai apstiprināšanai amatā jau vairākus mēnešus pirms viņa pilnvaru termiņa beigām, vairākas partijas kategoriski iebilda pret Jaunā laika un Latvijas Pirmās partijas prasību balsot par viņa apstiprināšanu pirms, nevis pēc pašvaldību vēlēšanām, taču tik un tā Saeima pārliecinoši atbalstīja Maizīša palikšanu amatā – 79 «par», 1 «pret», 15 «atturas».

Arī pašreizējais AT priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, ieteikdams Saeimai vēlreiz apstiprināt Maizīti amatā, acīmredzot rēķinājās ar deputātu vēlmju un politiskās īstenības «šķērēm», kaut arī citādi – minēdams starp kritērijiem, kuriem jāatbilst amata kandidātam, arī «perspektīvas tikt apstiprinātam amatā».

Šā komentāra tapšanas laikā partiju pārstāvju runātais liecināja, ka Maizītim ir vairākuma atbalsts Saeimā. Atbalstu viņa kandidatūrai paudusi un apstiprināt amatā ieteikusi arī Saeimas Juridiskā komisija. Ja tomēr Saeima rīkotos pretēji politiskai loģikai, zaudētājos paliktu ne tikai sabiedrība, bet arī paši politiķi.

Likmes šogad ir daudz augstākas nekā pašvaldību vēlēšanās 2005.gadā. Un Šlesera rīcība, mēģinot balansēt starp valdību un opozīciju, precīzi rāda lielākās daļas šo vēlēšanu galveno dalībnieku vēlmi neizjaukt trauslo stabilitāti. Ar ko partijām būtu jārēķinās, ja balsojums tomēr ir negatīvs? Cita kandidāta meklēšana un virzīšana kļūs par grūti paceļamu kampaņas tematu partijām, kuras būs balsojušas pret. Jo nopietnus iebildumus pret Maizīša darbu un kaut cik pamatotas šaubas par viņa piemērotību amatam neviena nav paudusi, tā ka līdz pat vēlēšanām nāktos taisnoties un izdomāt aizbildinājumus. Vēl nožēlojamāk izklausītos atrunāšanās, ka tas bijis aizklāts balsojums, tāpēc nekas neesot jāpaskaidro. Tas diezin vai vairotu vēlētāju uzticēšanos.

Balsodamas pret Maizīti, TP un LPP/LC, kurām draud neiekļūšana nākamajā Saeimā, pasniegtu vēlētajiem papildu argumentu par labu Vienotībai, kuras deputāti skaidri pateikuši, ka atbalstīs Maizīti. Lai kā Šķēlem un Šleseram niez atdarīt prokuratūrai par Jūrmalgeitu, nebūs gudri padarīt «Andra un Aināra sarunas ar kukuļa devējiem atejā» par savas vēlēšanu kampaņas tekstu. TP ir atbalstījusi Maizīti kopš viņa virzīšanas amatam Andra Šķēles valdības laikā 2000.gadā un arī balsojumā par atkārtotu apstiprināšanu amatā, kad premjerministrs bija Aigars Kalvītis. Arī tagad no TP politiķiem nav dzirdēti nopietni iebildumi, tieši otrādi – par Maizīti atzinīgi izteikušies gan bijušais tieslietu ministrs Mareks Segliņš, gan Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Vineta Muižniece. Balsot pret nozīmētu doties uz vēlēšanām ar augstu paceltu meļu un «uzmetēju» karogu.

Balsot pret tikai tāpēc, ka Maizīti ļoti nemīl smagos kriminālnoziegumos apsūdzētais Ventspils mērs Aivars Lembergs, neatmaksātos arī Zaļo un zemnieku savienībai, kurai arī nav nopietnu argumentu pret ģenerālprokuroru, bet pašreizējā Dombrovska lielākās atbalstītājas pozīcija ir stabila garantija sekmēm vēlēšanās. Ko ZZS vadonis Augusts Brigmanis, kas pastāvīgi runā par «valstiskām interesēm», kuru labad zemnieki atbalstīšot Dombrovski līdz pēdējam elpas vilcienam, teiks saviem vēlētājiem un koalīcijas partneriem, ja izrādīsies, ka Lemberga privātās kriminālintereses viņa partijai svarīgākas?
Zaudētājos beigu galā paliktu arī Saskaņas centrs, kura elektorātam šis gan nav aktuāls jautājums, taču, pirmkārt, ļoti vajag arī «latviešu vēlētāju», ja cer jebkad iekļūt valdībā. Pat PCTVL, kas cer tikai uz saviem un SC vēlētājiem, nav iebildumu pret Maizīti.

Otrkārt, SC priekšniekam Jānim Urba­no­vičam ir izdevīga šāda nestabila stabilitāte un diezin vai patiks priekšvēlēšanu scenāriju pārrakstīšana, kas kaitēs gan pašam, gan viņa sabiedrotajam Šleseram un viņa sabiedrotajam Šķēlem. Viss «iet pēc plāna» – SC nogruntējies reitingu pirmajā divniekā, tikmēr reklāmists Stendzenieks piepūš «uzņēmēju apvienības» glābšanas plostu abiem «Š», ar ko šiem iebraukt nākamajā Saeimā un palīdzēt Urbanovičam piepildīt sapni par savu valdību. Nafig vajag tajā plostā vēl arī jauna ģenerālprokurora meklēšanas jezgu?

Kontrolēta nestabilitāte bija arī Šlesera «iet vai neiet valdībā» teātra jēga un mērķis. TP ļaudis pēc iziešanas no valdības velti uztraucās, kuluāros taujādami, vai Šlesers ir tāds pats «uzmetējs» kā «mūsējais» un atstās tos vienus. Šlesers bija publiski paziņojis, ka viņam esot saistības tikai pret SC, bet tas nozīmēja arī neapdraudēt koalīciju Rīgas domē un nesamudžināt priekšvēlēšanu «ceļa karti».

Vairākums Saeimas deputātu ir racionāli domājošas būtnes pat pirms vēlēšanām un apzinās, ko nozīmē izjaukt rūpīgi iestudēto, jau tāpat grūti vadāmo priekšvēlēšanu horeogrāfiju ar vēl vienu ģenerālprokurora meklēšanas kārtu.

Damokla likmes

Grieķiju gremdē ne tikai deficīts, bet arī nepieciešamība pārfinansēt valsts parādu

Aprīļa sākumā pasaules finanšu tirgus krēslainajā perifērijā notika kas zīmīgs: cena, kas jāmaksā, lai nopirktu «kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgumu» (angliski credit default swap jeb CDS) par Latvijas valsts parādzīmēm, nokritās zem cenas par analogu darījumu ar Grieķijas parādzīmēm.

Tas, protams, netika atspoguļots skaļos virsrakstos, jo – kurš gan zina, kas ir «kredītsaistību neizpildes mijmaiņas līgums»? Tomēr sarežģītais nosaukums slēpj diezgan vienkāršu faktu – finanšu tirgi aprīļa sākumā uzskatīja, ka «defolta» – nespējas atmaksāt savus parādus – varbūtība Grieķijai ir lielāka nekā Latvijai. Kā tirgi varēja nonākt pie pārliecības, ka Grieķijas defolta risks ir lielāks nekā Latvijas? Grieķija taču ir eirozonas dalībvalsts. Kopš februāra Eiropas Savienības valstu vadītāji un finanšu ministri gandrīz vai katru otro nedēļu ir paziņojuši par gatavību palīdzēt Grieķijai pārvarēt finanšu krīzi. Savukārt Latvija ir bijusi spiesta vērsties pie Starptautiskā Valūtas fonda pēc palīdzības, ko parasti uzskata par nopietnas finanšu nestabilitātes pazīmi.

Bažas gan par Latviju, gan par Grieķiju rodas abu valstu lielo budžeta deficītu dēļ, tomēr Latvija pēdējā gada laikā ir apliecinājusi spēju pat ļoti dramatiska ekonomiskā krituma apstākļos šo deficītu samazināt, taču Grieķijas budžeta glābšanas plāns vēl aizvien ir tikai īstenošanas pirmajā posmā. Latvijas reāli padarītie darbi stiprina tirgus uzticību, un tāpēc bažas par mūsu valsts defoltu pēdējā gada laikā ir ievērojami mazinājušās.

Savukārt, kopš atklājuma, ka Grieķija ir melojusi par sava budžeta situāciju un tās deficīts izrādījies daudz lielāks, nekā bija gaidīts, tās CDS cenai ir bijusi tendence pastāvīgi augt.

Satraukumu Grieķijas gadījumā rada kas vairāk nekā tikai šaubas par tās spējām samazināt deficītu. Grieķijai 2010.gadā ir jāaizņemas aptuveni 50 miljardi eiro, ne tikai lai lāpītu budžetu, bet arī lai dzēstu obligācijas, kuru atmaksas termiņš pienāk šajā gadā. Līdz maija beigām vien tai būs jāaizņemas 22 miljardi, lai segtu vecus parādus.

Tas var likties dīvaini, jo ikdienas dzīvē būtu bezatbildīgi aizņemties naudu, lai atmaksātu parādu, tomēr valstis nav ne cilvēks, kas var nomirt, ne firma, kura var bankrotēt un tikt izūtrupēta, atstājot kreditorus tukšā. Teorētiski valsts un tās saistības nekad nepazūd, un tāpēc arī valsts parāds faktiski var būt mūžīgs.

Gandrīz visas valstis nodarbojas ar nepārtrauktu parādu pārfinansēšanu. Tās aizņemas naudu, izlaižot obligācijas – vērtspapīrus ar noteiktu procentu likmi un dzēšanas datumu. Kad pienāk brīdis šo parādu atmaksāt, valstis vienkārši izlaiž jaunus vērtspapīrus, no kuriem gūtos ienākumus izmanto, lai dzēstu agrāk izlaistās obligācijas, un tā uz priekšu gadu desmitiem un simtiem. Kopējā parāda apjoms var mainīties, taču pilnīgi bez parāda valsts nekad nav. Piemēram, ASV ir bijis lielāks vai mazāks valsts parāds jau no tās pirmsākumiem, Lielbritānijai vēl ilgāk – kopš XVIII gs. sākuma.

Svarīgākais valsts parādu raksturojošais lielums ir nevis tā apjoms, bet tas, cik procentu par to jāmaksā. Tāpēc valsts, kurai parāds ir, teiksim, 100 dolāru, bet kura par to maksā 7% (piemēram, Lietuva), tātad septiņus dolārus gadā, ir faktiski sliktākā situācijā nekā valsts, kurai ir piecas reizes lielāks parāds, bet par to maksā tikai 1% (piemēram, Japāna), tātad – piecus dolārus gadā. Tas nozīmē, ka parāda ietekmi uz budžetu valstis var samazināt, ne tikai izmantojot budžeta pārpalikumu, lai dzēstu parādsaistības, bet arī nodrošinot naudas tirgus uzticību un tādējādi panākot zemākas procentu likmes. Savukārt, jo lielākas summas ir jātērē, lai segtu procentu maksājumus, jo mazāk naudas paliek citām vajadzībām. Ja procentu likmes ceļas, citi izdevumi ir jāsamazina.

Te nu mēs redzam vēl vienu Latvijas priekšrocību iepretim Grieķijai. Līdz 2011.gada beigām mums no SVF un ES ir garantēts finansējums par zemu likmi – ap 3,5% gadā. Neskaidrības par Grieķijas izredzēm ir neatlaidīgi dzinušas uz augšu procentu likmes par tās obligācijām, jo par lielāku risku aizdevēji vēlas lielāku atdevi. Savukārt, jo augstākas ir likmes, jo smagāk tās gulstas uz budžetu, kas savukārt vairo bažas, vai Grieķija spēs samazināt deficītu, un tas atkal dzen augšā procentu likmes…
Tā atgriezeniskā saite tinas aizvien ciešāk ap Grieķijas kaklu, un paradoksālā kārtā Eiropas Savienības atbalsta solījumi šo procesu nav mazinājuši, varbūt pat zināmā mērā pastiprinājuši. Visiem ir labi zināma ES «valsts kases» – Vācijas – milzīgā neapmierinātība ar veidu, kā grieķi iekūlās šajās problēmās.

Vācijas vēlētājiem ir grūti saprast, kāpēc viņiem, kuri nesen paaugstināja pensionēšanās vecumu līdz 67 gadiem, būtu jāpalīdz stutēt valsti, kura līdz šim uzskatīja, ka var atļauties cilvēkus laist pensija jau no 61 gada. Tāpēc kanclere Angela Merkele ir stingri iestājusies pret jebkādu Grieķijas problēmu risinājumu, kuru varētu uzskatīt par šīs dienvidvalsts dotēšanu, un ir pieprasījusi, lai palīdzība būtu tikai aizdevumu formā un par procentiem, kuri atbilst tirgus likmēm.
Tā kā viena no Grieķijas problēmam ir tieši tirgus noteiktās augstās procentu likmes, Berlīnes piedāvātais risinājums faktiski ir

padarījis finanšu tirgus vēl nervozākus. Tikai svētdien, 11.aprīlī, eirozonas valstu finanšu ministri vienojās, ka vajadzības gadījumā varētu piedāvāt Grieķijai 30 miljardu eiro aizdevumu par aptuveni 5% gadā. Tas ir mazāk nekā patlaban tirgus noteiktie 7%, tomēr ievērojami vairāk nekā likme, kuru Grieķija varētu dabūt no SVF.

Eirozonas apņemšanās finanšu tirgus ir nomierinājusi, un grieķu obligāciju procentu likmes ir nedaudz kritušās, taču tās vēl aizvien ir krietni augstākas, nekā bija pirms krīzes. Kā Damokla zobens tās karājās virs grieķu galvām, gatavas smagi sodīt jebkuru novirzīšanos no fiskālās atbildības ceļa.

Valsts maizē kļuvis nedaudz liesāk!

Vislabāk pelnošo amatpersonu ienākumi pērn kritušies. Problēmas gan palikušas vecās

Vairākums labi atalgoto amatpersonu var teikt, ka arī viņi pērn piedzīvojuši algu samazinājumu 20-55% robežās. Izņēmums ir tikai airBaltic, Lattelecom un Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas vadība

Vislabāk atalgoto saraksti veidoti arī agrākajos gados, taču atšķirībā no tiem, šoreiz informācijas apkopošanu apgrūtināja daži apstākļi. Varas maiņa Rīgas domē liedz izsekot konkrētu amatvīru ienākumu maiņai, vadības komanda nomainījusies arī daudzos uzņēmumos. Toties pirmo reizi radās iespēja salīdzināt Valsts ieņēmumu dienestā iesniegtos datus ar tiem, kas atrodas elektroniskajā datu bāzē, kuru, kā zināms, nokopēja un publiski izplatīja aizvien nenoskaidroti hakeri. Lai radītu priekšstatu par izmaiņām, šim sarakstam par pamatu ņēmām lielākos pelnītājus 2008.gadā un rēķinājām viņu atalgojuma izmaiņas.

Secinājumi ir skaidri. Valsts uzņēmumu vadība savas algas ir samazinājusi atbilstoši likuma prasībām. Saviem darbiniekiem algas būtiski samazināja Rīgas siltums, tajā pašā laikā valdei pagājušajā pavasarī izmaksāja prēmijas, kas rakstāmas ar pieciem cipariem.

Rīgas satiksmes valdi nācās pamest Igoram Volkinšteinam, kurš nenovērsa dārgu kļūdu trolejbusu iepirkumā (kārtojot 55 miljonu kredītu, bankai pieprasīja nevis latus, bet eiro – sanāca par maz). Viņam izmaksāja atlaišanas kompensāciju un… paturēja darbā par attīstības direktoru. 2009.gada beigās viņš saņēma ap četrarpus tūkstošiem latu mēnesī un arī būtu pelnījis būt šajā sarakstā.

Sliktā ziņa ir, ka gadiem ilgusī pļāpāšana par vienotu un skaidri saprotamu, ar darbības rezultātiem saistītu atalgojuma sistēmu valsts pārvaldē un uzņēmumos, ir palikusi tikai pļāpāšana. Šveices sieram līdzīgais likums par vienotu atalgojuma sistēmu darbojas tikai attiecībā uz ierēdniecību.

Taču ir arī laba zīme. Ja kāds apgalvo, ka politizēto padomju likvidēšana nav devusi nekādu finansiālu ieguvumu, der paskatīties uz Krišjāņa Petera (LPP/LC), Kārļa Boldiševica (ZZS) un Daiņa Liepiņa (LPP/LC) ienākumu kritumu, no kuriem pēdējais savulaik bija rekordists un vienu brīdi strādāja pat septiņās vietās.

Daži paskaidrojumi. airBaltic šefa Bertolta Flika ienākumos iekļauta alga un citi uzņēmuma izmaksātie labumi. Tā kā viņš deklarāciju ir iesniedzis tikai vienu reizi (pēc tiesas sprieduma), paļaujamies uz publiski teikto, ka lidsabiedrībā algas nav samazinātas.

Lattelecom vadītāja Jura Gulbja ienākumu lēciens saistīts ar prēmiju izmaksu gan par 2008., gan arī 2009.gadu. Parasti prēmijas par iepriekšējo gadu tika maksātas martā, bet pērn nolēma izmaksāt tā paša gada beigās – sanāk, ka Gulbis saņēmis divas prēmijas vienā gadā. Uzņēmumā man paskaidroja, ka prēmija ir pelnīta, jo Lattelecom grūtos apstākļos tomēr ir strādājis ar peļņu, tāpēc pienākoties. Esot maksāts arī citiem, piemēram, montieriem.

Latvijas valsts mežu valdes locekļa Kārļa Boldiševica ienākumi aprēķināti no visiem viņa amatiem ar valsti saistītās struktūrās (tādu ir pieci). Latvijas Hipotēku bankas vadītāja Rolanda Paņko ienākumu kritums aprēķināts pret iepriekšējā bankas vadītāja algu. Latvijas Banku, Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, kā arī Hipotēku banku šajā topā pārstāv tikai to vadītāji, jo pārējās labi apmaksātās vadības iekļaušana nozīmētu daudzu uzņēmumu izkrišanu no saraksta un tas vairs nebūtu pietiekami vispusīgs.

 

airBaltic vadītājs Bertolts Fliks Ls 24 482 (0%)
Lattelecom vadītājs Juris Gulbis Ls 21 850 (+48%)
FTKT vadītāja Irēna Krūmane Ls 7028 (-8,5%)
Hipotēku bankas vadītājs Rolands Paņko Ls 5863 (-41%)
Rīgas domnieks Andris Ameriks Ls 5091 (-45%)
Rīgas satiksme vadītājs Leons Bemhens Ls 3846 (-42%)
Rīgas siltums vadītājs Āris Žīgurs Ls 4572 (-19%)
Rīgas centrāltirgus vadītājs Dainis Liepiņš Ls 2473 (-78%)
Parex banka vadītājs Nils Melngailis Ls 8700 (-28%)
Rīgas brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs Ls 8393 (-30%)
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis Ls 2002
Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis Ls 8197 (-27%)
Valsts mežu valdes loceklis Kārlis Boldiševics Ls 6573 (-55%)
Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs Ls 8139 (-23%)
Lidostas Rīga vadītājs Krišjānis Peters Ls 4366 (-54%)
Latvenergo vadītājs Kārlis Miķelsons Ls 4217 (-51%)
Valsts mežu vadītājs Roberts Strīpnieks Ls 3973 (-52%)
Latvijas autoceļu uzturētājs vadītājs Vigo Legzdiņš Ls 4448 (-45%)
Latvijas dzelzceļa vadītājs Uģis Magonis Ls 4485 (-44%)

Ar mazākuma valdību līdz vēlēšanām

Kas balstīs un kas gremdēs Dombrovska valdību nākamajos sešos mēnešos?

Šlesera lēmums neiesaistīsies valdībā nozīmē, ka līdz vēlēšanām Valda Dombrovska (JL) vadītajai koalīcijai būs mazākums Saeimā. Valdību veidojošām partijām – Jaunajam laikam, Zaļo un zemnieku savienībai, Pilsoniskā savienībai, TB/LNNK un Sabiedrībai citai politikai – parlamentā ir 47 deputāti, taču reāli koalīcija var paļauties uz 48 balsīm, jo ZZS deputāts Leopolds Ozoliņš ilgstoši slimo, bet neatkarīgie deputāti Visvaldis Lācis un Aija Barča būtiskos jautājumos bieži atbalsta aldību.

Šī nav pirmā reize, kad Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas bijusi mazākuma valdība – tāda bija Birkava un Gaiļa valdība 5.Saeimā, Krasta valdība 6.Saeimā, Krištopana valdība 7.Saeimā, un gan Emša, gan Kalvīša valdība 8. Saeimā. Tomēr nevienai līdz šim nav bijis nepieciešams nodrošināt, lai tiktu pildīti starptautiskajiem aizdevējiem dotie solījumi priekšvēlēšanu gadā nepalielināt budžeta deficītu un nesamazināt nodokļus. Līdz 2.oktobrī paredzētajām Saeimas vēlēšanām palikuši nepilni seši mēneši. Un priekšvēlēšanu laikā deputātiem ir sevišķi liels kārdinājums piesaistīt vēlētājus, ar plašu roku tērējot valsts naudu. Tāpēc Dombrovska valdības pienākums novadīt valsti līdz vēlēšanām var izrādīties seviški sarežģīts.

Ir apkopo faktorus, kas varētu Dombrovskim palīdzēt un kas varētu traucēt.

 

APDRAUD. Kā atzīst Tautas partijas frakcijas vadītāja Vineta Muižniece, TP varētu iesniegt likumu grozījumus, kuri ir pretrunā ar starptautiskiem donoriem dotajām saistībām. Pirmais rindā esot priekšlikums pārskatīt auto nodokli.

APDRAUD. LPP/LC līderis Ainārs Šlesers gan sola, ka “mēs nākamo piecu mēnešu laikā darīsim visu iespējamo, lai atbalstītu valdību”, gan regulāri tiekas ar Šķēli un šķiet gatavs ar viņu veidot vēlēšanu apvienību. Kā LPP/LC atrisinās šīs pretrunas? Turklāt Šlesers nenoliedz, ka arī viņa partija varētu nākt klajā ar nodokļu iniciatīvām, kuras neatbilst valdības politikai.

APDRAUD. Valdībai jāapstiprina Tautas partijas pamestajos amatos jaunus ministrus. Dombrovskis jau ir noraidījis LPP/LC ieteikumus, ko likt vietā. Vai viņš spēs atrast kandidātus ārlietu, veselības un tieslietu ministru amatam, kuri var gūt Saeimas vairākuma atbalstu?

APDRAUD. Jūnijā valdībai jānāk ar priekšlikumu, ko darīt ar pensiju sistēmu. Sociālajā budžetā jau ir liels deficīts, bet priekšlikumi par pensiju ierobežošanu vai pensijas vecuma paaugstināšanu vēlēšanu gadā 
ir ļoti bīstami valdībai.

APDRAUD. Saskaņas centrs varētu kavēt valdības centienus sadalīt un pārdot Parex banku, kuras atrašanās valsts īpašumā ir kā dzirnakmens ap valdības kaklu.

APDRAUD. Līdz jūlijam Saeimai jāpieņem elektronisko mediju likums. Ja tas netiks izdarīts, Eiropas Komisija uzliks Latvijai lielas sankcijas par katru kavēto dienu.

BALSTA. PCTVL piecu deputātu lielā frakcija publiski solījusi nepieļaut valdības krišanu, jo tā izraisītu negatīvu starptautisko aizdevēju reakciju, kas, savukārt, varētu apdraudēt pensiju, pabalstu un budžeta darbinieku algu izmaksu. Neoficiāli zināms, ka JL ir gatava atļaut dažus PCTVL priekšlikumus sociālajā jomā izskatīt plenārsēdē, tādējādi dodot viņiem tribīni uzrunāt savus vēlētājus.

BALSTA. Dombrovska un Vienotības reitings pēdējās nedēļās pieaudzis, kas savukārt ierobežo opozīcijas iespējas vairot savu popularitāti, viņiem uzbrūkot.

BALSTA. Vienotība cer uz atsevišķu deputātu atbalstu konkrētos balsojumos. Daži varētu būt no TP, citi no LPP/LC. Šādas sadarbības iespējamību demonstrē vienošanās par Karīnas Petersones (LPP/LC) ievēlēšanu Saeimas prezidijā.

BALSTA. Prezidents Zatlers solījis sūtīt otrreizējai caurlūkošanai Saeimas pieņemtos likumus vai likumu grozījumus, kuri ir pretrunā ar valsts interesēm un starptautiskajām saistībām. Tas varētu būt nopietns šķērslis priekšlikumiem, kuri nav saskaņoti ar starptautiskajiem aizdevējiem.

BALSTA. SVF vai EK dotie solījumi nav saistīti ar nepieciešamību pieņemt Saeimā kādu likumu. Tāpēc vairākums Saeimā ir kritiski nepieciešams tikai, lai novērstu tādu lēmumu pieņemšanu, kuri ir pretrunā ar vienošanos ar aizdevējiem.

Mani nevar apmānīt

Jāni Maizīti vairs nemēģina ietekmēt tā, kā to darīja pirmajā pilnvaru termiņā. Pie pusdienu galda viņš atzīstas, ka uz procesiem Latvijā raugās ar optimismu

Jānis Maizītis parasti pusdieno Ģenerālprokuratūras ēdnīcā. Šoreiz viņš piekrīt sarunai restorānā Neiburgs, taču tikko ienācis, uzreiz stingri paziņo, ka pusdienu rēķinu maksās pats. Tikšanās kafejnīcā dažiem prokuroriem ir maksājusi kritisku publikāciju virteni Lembergam draudzīgajā presē, tāpēc Maizītis vēlas nodrošināties, ka dienišķā maltīte kopā ar žurnālisti atkal nedos pamatu jauniem pārmetumiem.

Desmit gados, kopš viņš vada Ģenerālprokuratūru, pār Maizīša galvu vēlusies liela ne tikai pārmetumu, bet arī, kā viņš pats atzinis, melu gūzma. Kas tomēr viņu motivē trešo reizi kandidēt uz ģenerālprokurora amatu? «Daļēji tas ir tīri cilvēcisks princips, ka es daru to darbu, ko pats esmu izvēlējies,» atbild Maizītis. «Mani neviens nav spiedis strādāt ne kā izmeklētājam, ne prokuroram. 90.gados daudzi kolēģi meklēja labāku darbu. Arī es varēju iet uz kādu firmu vai banku, vai mēģināt darīt ko privāti. Vai nu būtu tik traki, ka neko nebūtu izdarījis un sasniedzis? Bet es izvēlējos citu ceļu.»

Tagad ir «drusku spītība» neapstāties un arī atbildība, kas turpmāk notiks ar prokuratūru. «Esmu gatavs to darbu darīt, jo man ir liela pieredze, es labi orientējos ļoti daudzos jautājumos. Mani nevar ar vienu viedokli pārsteigt vai tīri cilvēciski apmānīt.»
Maizītis stāsta, ka atsevišķu smago lietu izmeklētāji viņam ir jautājuši, vai viņš turpinās strādāt. Pašreizējais ģenerālprokurors ir rīkojies pēc principa, ka visas lietas ir jāpārbauda, neko nenoklusējot un nebaidoties, vai izdosies pierādīt. Tagad prokuratūrā ir nedrošība, kā būs turpmāk, ja atnāks vadītājs ar citiem uzstādījumiem. Maizītis vaļsirdīgi atzīst, ka situāciju jo trauslāku padara zināšanu trūkums par sarežģītu ekonomisko noziegumu izmeklēšanu – tās taktiku un stratēģiju Latvijā nemāca. Prokurori ir izglītojušies tik vien kā pašmācības ceļā, un tai pašā laikā viņiem ir jāatšķetina lietas, kuru juridiskais noformējums tapis labi nodrošinātos advokātu birojos.

Situāciju prokuratūrā Maizītis šobrīd sauc par nestabilu arī tāpēc, ka prokuratūru pametuši daudzi darbinieki – daļa pārgājusi labāk atalgotā darbā, daļa pensionējusies. Iepriekšējos gados prokuroru alga auga, parādījās konkurence uz prokurora amatu, bija iespējams piesaistīt spējīgus juristus ar svešvalodu zināšanām, bet šogad – līdz ar algu samazinājumu par 30-40% – tas ir zudis.

Vaicāju, vai tas nozīmē, ka no prokuratūras velti gaidīt tos panākumus, kas bija pirms gadiem trim, kad tiesībsargi nebaidījās ķerties klāt ietekmīgu politikas un biznesa personu darbības izmeklēšanai. Maizītis teic, ka prokuratūras panākumi lielā mērā atkarīgi no izmeklēšanas iestāžu – policijas un KNAB – darba. KNAB rosināto lietu skaits ir sarucis, tāpēc prokuratūras vadītājs «gaida labākus rezultātus».

Politiķu aprindās ģenerālprokurora pārvēlēšana ir nodēvēta par šā gada politiskās dienaskārtības jautājumu nr.1. Vai Maizītis apzinās, cik liels svars ir viņa rokās? «Domāju, ka tas ir pārspīlēti,» sev pievērsto uzmanību cenšas gaisināt Maizītis. «Protams, kad notiek šādi balsojumi, tā ir valsts politika, politiķi izvēlas viņiem piemērotu amatpersonu. Neapšaubāmi arī, ka ģenerālprokurors ir apveltīts ar lielu varu.»

Atšķirībā no pirmās kandidēšanas reizes, kad ar viņu pēkšņi vēlējās «aprunāties» sen nesatikti studiju biedri, politikas pārstāvji, šoreiz nekādu mēģinājumu uzsākt aizkulišu komunikāciju nav bijis. «Neesmu ticies ne ar vienu ietekmīgu politikas pārstāvi. Jau pēc 2005.gada, kad sabiedrībai pusvārdos pastāstīju, kā mēģina ietekmēt lēmumus, kas man ir jāpieņem, neviens ar tādām metodēm vairs nav rīkojies. Vismaz attiecībā pret mani – ne, ceru, ka arī pret maniem kolēģiem ne.»

Zina, ka nav vērts, bilstu. «Es uz daudz ko skatos optimistiski, šajos 10 gados daudz kas tomēr ir mainījies,» atbild Maizītis. Nosaukt vārdos toreizējos sarunu biedrus Maizītis gan nevēlas, jo «esmu amatpersona, un negribu nevienu šantažēt vai draudēt». Mūsu sarunas brīdī vēl nav skaidrs, vai Maizītim ceturtdienas balsojumā būs Saeimas vairākuma atbalsts trešajam termiņam.

Vaicāju, vai Maizītis pats novērtē, ka tiesiskuma latiņu Latvijā viņš ir pacēlis uz augšu. «To grūti pašam vērtēt. Ļoti labi zinu, kā ir rīkojušies tiesu varas, tiesībsargājošo iestāžu darbinieki, lai saglabātu savu komfortablo situāciju vai karjeras iespējas. Es saprotu, ka kāds ir bijis spiests tā rīkoties ne no laba prāta. Tās ir lietas, kuras es nevaru pieņemt. Pats vismaz mēģinu rīkoties citādi.»

Spēku Maizītis smeļas tuvajos cilvēkos, draugos. «Ap mani vismaz pagaidām nav bijis neviens, kas nebūtu sapratis, ar ko es nodarbojos un kādēļ nodarbojos. Brīdī, kad jūti, ka tevi saprot, ir tāds… cilvēcisks spēks.»

Pagājušās nedēļas nogalē Maizītis bijis Cēsīs, pie pārplūdušās Gaujas, un nodomājis – nav vienkārši savākt satrakojušos Gauju. Bet ar laiku ūdens aizplūdīs, vide sakārtosies. «Un tā tas notiek. Ir mirkļa, pārejošas grūtības, un ja tu mēģini tās pārvarēt, rezultāts ir iespējams. Lai arī cik dažbrīd liekas bezcerīgi.»

Pusdienu ēdienkarte
Sautēta vista ar garšsaknēm un pupiņām, kartupeļu un mārrutku biezeni un mazsālītiem gurķiem
Minerālūdens ar citronu
Zaļā tēja

Aste bluķī

Nekustamā īpašuma burbulis viņus bija uznesis viļņa virsotnē – viņi bija šīs sabiedrības veiksminieki, slēdza vienu darījumu pēc otra, brauca ekstravagantās mašīnās un atvaļinājumos devās ekskluzīvos tūrisma braucienos

Tagad bizness sabrucis, un, it kā ar to vēl nebūtu gana, viņu vārdi ir iegravēti valsts lielāko nodokļu parādnieku sarakstā. Un izdzēst nav tik vienkārši, jo summas ir iespaidīgas – dažiem līdz pat 2,5 miljoniem latu.

Tuvojoties Salaspils novada Cederiem, aiz ceļmalas krūmiem skatam paveras viduslaiku pils aina. Pelēku ķieģeļu mūris ieskauj ēku puduri ar sarkaniem jumtiem. Virs vārtiem plīvo karogi, bet stabu galos satupušas vanagu skulptūras. Tomēr viduslaikus drīz nomāc citu laiku sajūta. Piebraucot tuvāk, mūra pakājē parādās Ļeņina galva, kas savulaik acīmredzot greznojusi kādu pilsētu. Rej suņi.

Pretī iznāk zemnieku saimniecības Cederi īpašniece Rita Romašenko. 47 gadus veca, izskatīga rudmate. Demogrāfiskajā grupā «sievietes» viņai Latvijā ir lielākais nodokļu parāds – 1,99 miljoni latu.

Rita ir piekritusi par to pastāstīt. Lielākais runātājs gan ir otrs Cederu saimnieks – Ritas vīrs Igors. «Viņai Triju Zvaigžņu ordeni vajadzēja piešķirt, nevis šādu parādu uzlikt! Rita purvā pilsētu uzbūvēja!» sēžot pie masīva galda ar plastmasas paneļiem iztapsētā birojā, kategoriski paziņo Igors.

Netālu no Cederiem purvā izveidotā, nekustamo īpašumu buma laikam raksturīgā «pilsēta» arī ir Romašenko parādu sakne.
Ritai piederējis vairāk nekā 100 hektāru zemes gabals, kuru ap 2000.gadu nolēma sadalīt mazākos zemes pleķīšos un izpārdot māju būvniecībai. Rita stāsta, ka šo īpašumu bija saņēmusi dāvinājumā. Purvainais zemes gabals nosusināts un parcelēts, izbūvēti ceļi un topošā ciemata Mežezeri ielas. Sākotnēji šos darbus apmaksājusi Ritas zemnieku saimniecība Cederi, kuras pamatdarbības veids ir gluži cits – karjera izstrāde.

Pirmo zemes gabalu Rita pārdevusi 2006.gadā. Nekustamā īpašuma cenas tobrīd tikai auga, un nākamajos gados zemes pārdošana kopumā nesusi četru miljonu latu ienākumus. Rita apgalvo, ka ik gadu iesniegusi ienākuma deklarācijas, un VID konsultantiem toreiz prasījusi, vai par ienākumiem, kas gūti no nekustamā īpašuma pārdošanas, jāmaksā nodoklis. Atbilde bijusi – nē, ja personai īpašums piederējis vismaz gadu. Tagad Rita kož pirkstos, ka šī konsultācija nav bijusi rakstiska – neiedomājusies, ka vēlāk tā varētu spēlēt lielu lomu.

Miljonu parādīšanās deklarācijās piesaistīja VID nodokļu auditoru acis. 2008.gadā VID sāka Ritas darbības auditu, izpētot viņas darījumus iepriekšējos trīs gados. Slēdziens bija skarbs – ceturtā daļa no ienākumiem jeb nepilns miljons jāsamaksā nodokļos! Topošā Mežezeru ciemata zemes izpārdošanu VID traktēja kā saimniecisko darbību, par kuru nodoklis ir jāmaksā.
Kopā ar soda un nokavējuma naudām parāds tagad sasniedzis gandrīz divus miljonus latu. Ģimene sakās, ka tādas naudas viņiem nav, jo nopelnītie miljoni tieši vai caur zemnieku saimniecību ieguldīti ciemata attīstīšanā. Ar dokumentiem varot apliecināt ieguldījumus 3,8 miljonu latu vērtībā.

VID atzīst, ka šāda veida izdevumus tik tiešām ņem vērā nodokļu aprēķinos, tomēr, kāpēc Romašenko neizdodas pierādīt to pamatotību, uzzināt nav iespējams, jo konkrētu nodokļu maksātāju lietas VID publiski nekomentē.

Romašenko ģimenē ir dažādas domas, kā ar parādu tikt galā. Igors ir noskaņots kareivīgi un gatavs iet «līdz Eiropas tiesai», lai pierādītu, ka aprēķinātais parāda apmērs ir nesamērīgs un netaisnīgs un VID rīcība – cilvēku iznīcinoša. Pret Ritu turklāt ierosināts kriminālprocess par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. «Mēs šeit strādājām 14 gadu. Kad VID visur publicēja informāciju, ka Ritai ir miljonu latu nodokļu parāds, no mums aizbēga visi darbinieki. Tikai viens palika,» Igors ir noskaities. Pagaidām VID lēmums ir pārsūdzēts tepat Latvijas tiesā.

Rita ir pielaidīgāka – viņa gribētu mierizlīgumu un iespēju vienoties par pakāpenisku nodokļa samaksu, taču «saprātīgā apjomā». Pašlaik viņa to nevar izdarīt, jo īpašumus, ko varētu pārdot, tiesu izpildītājs pēc VID lūguma ir arestējis.
Rāmā mierā guļ arī parāda radītājs – ciemats Mežezeri. Centrālās – Igora ielas – malās slejas dažāda lieluma un stila mājas. Pabeigtas un nepabeigtas. Šur tur pavīd dzīvība, zvārodamās un līkumodama starp bedrēm, pa ielām lēni kūņojas mašīnas. Sludinājumu portālā ss.lv kāds Mežezeru jaunais īpašnieks pārdod nepabeigtu jaunbūvi par 30 000 latu, ap 1000 kvadrātmetru zemesgabalu – robežās no 10 000 līdz 24 000 latu.

«Uzraujas» arī citi attīstītāji
Līdzīgi kreņķi ir arī citiem nekustamā īpašuma attīstītājiem. Vislielākie nodokļu parādi starp fiziskām personām ir Jurijam Šabaļinam, Guntaram Kramēnam un Andrejam Danengiršam – ap 2,5 miljoniem latu katram, un, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, viņi visi «iekrita» ar nekustamā īpašuma tirdzniecību.

Danengiršs ir viens no Imantas augstceltņu kompleksa Solaris attīstītājiem, Šabaļins savulaik presē figurējis kā viens no lielākajiem Jūrmalas zemju īpašniekiem. Kramēns ir nelielas nekustamā īpašuma tirdzniecības firmas Averts bijušais īpašnieks – viņam lielais nodokļu parāds uzrēķināts par Pierīgas daudzdzīvokļu māju projektu Vecozolu nami.

Kramēns ir vienīgais no trijotnes, kurš atsaucas sarunai. Šabaļins vairākkārt tikšanos pārceļ, un beigās tā nenotiek. Danengiršs, pēc nozares pārstāvju stāstītā, ir pārcēlies uz Ukrainu, īpašumus attīsta tur un uz e-pastu neatbild.

Divas trešdaļas no visiem nodokļu uzrēķiniem ir saistīti ar trekno gadu zelta dzīslu – nekustamo īpašumu, atzīst VID nodokļu kontroles pārvaldes direktore Ināra Pētersone. Daži līdzīgā veidā, nereģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicēji, tirgojuši mašīnas.

Runājot ar cilvēkiem, kas darbojas nekustamā īpašuma tirgū, rodas iespaids, ka legālā biznesa «juridiskajām personām» mazliet kremt, ka viņi par saviem ienākumiem maksāja nodokļus, savukārt «fiziskās personas» izmantoja likuma spraugu un tirgoja īpašumu, nemaksājot nodokli. Tāpēc VID attapšanos pirms gadiem diviem, sākot viņiem rēķināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, sauc par pareizu soli.

«Jā, tas bija apzināti,» par izvēli Vecozolu namu zemi reģistrēt un vēlāk pārdot kā fiziskai personai saka Guntars Kramēns. «Bet tā bija likumīga iespēja. Tolaik tā dzīvoja un strādāja daudzi.»

VID iebilst – saimnieciskā darbība vienmēr ir tikusi aplikta ar nodokli. Ja apbūves gabalu sadala vairākos zemes gabalos un pārdod vai arī ja cilvēks sistemātiski tirgo īpašumus, tad tā ir saimnieciskā darbība. Darījumu regularitāte, apjoms un mērķis gūt atlīdzību ir arī likumā nostiprināti saimnieciskās darbības kritēriji.

Ināra Pētersone stāsta, ka auditēt sākuši tos cilvēkus, kuri saskaņā ar zemesgrāmatas un CSDD datu bāzu informāciju bija veikuši vairākus īpašuma pirkšanas un pārdošanas darījumus vai kuru dzīvesveids neatbilda deklarētajiem ienākumiem. Savā ziņā tā bijusi atbilde uz sabiedrības pārmetumiem, ka ir liela turīgu cilvēku daļa, kuri nemaksā nodokļus.

Viens no auditēšanas upuriem Guntars Kramēns to sauc par stihisku valdības un VID ķeršanos apkarot inflāciju, kad trekno gadu karstumā nezinājuši, ko iesākt ar ekonomiku. «Valdošā elite pati šādi ieguldīja un pelnīja. Tad to tušēja. Vēlāk attieksme mainījās,» šūpojoties biroja krēslā, mazliet nervozi stāsta 35 gadus vecais, sportiskais vīrietis. Redzams, ka dzīvot ar 2,5 miljonu nodokļu parādu kaklā nav viegli. Kramēns spriež, ka audits veikts un nodokļi uzrēķināti varbūt desmit procentiem cilvēku, kuri strādājuši līdzīgi kā viņš. Arī Kramēns nodokļu uzrēķinu ir apstrīdējis tiesā. To pašu izdarījuši vēl 53 lielie nodokļu parādnieki.

VID pozīcijas šajos strīdos vājina fakts, ka pat gadījumos, kad cilvēki deklarēja ienākumus no nekustamo īpašumu pārdošanas, VID sākotnēji tos ar nodokli neaplika. «Jā, kad šīs sūdzības pērn parādījās, man fizisko personu priekšā bija neērti. Tajā pašā laikā VID nebija pienākuma izvērtēt, vai deklarācijās norādītie ienākumi nāk no saimnieciskās darbības,» atzīst ieņēmumu dienesta amatpersona Ināra Pētersone. Kopš pagājušā gada šāds VID pienākums ir ierakstīts likumā.

Pētersone pieļauj, ka VID konsultanti, kuri nav šauri specializējušies, dažos gadījumos varēja sniegt nepareizu konsultāciju, ka par īpašumu pārdošanu nav jāmaksā nodoklis. Ja nodokļu parādos iekritušo personu rīcībā ir šāds rakstisks VID skaidrojums, tad nodokļa uzrēķinā to ņemtu vērā. Ja rakstiska dokumenta nav, tad vienīgā iespēja ir abām pusēm ar saviem argumentiem cīnīties tiesā.

Pētersone piekrīt, ka likums nav bijis precīzs, tāpēc arī sazēlusi tirdzniecība ar nekustamajiem īpašumiem, apejot nodokļus. Kopš šā gada janvāra sprauga, pa kuru var izlīst nekustamā īpašuma pārdevējs, palikusi pavisam šaura – nodoklis nav jāmaksā tikai par īpašumu, kurš pārdevējam piederējis vismaz piecus gadus un kuru viņš deklarējis kā savu dzīves vietu vismaz gadu. Pārdodot zemes gabalu, nodoklis jāmaksā vienmēr (izņemot lauksaimniecības zemi dažos gadījumos). Tagad likums šos darījumus traktē kā kapitāla pieaugumu, par kuru jāmaksā 15% nodoklis (ar nodokli tiek aplikta starpība starp īpašuma iegādes un pārdošanas cenu). Līdz ar to masveida tirgošanās ar nekustamajiem īpašumiem, apejot nodokļus, vairs nav iespējama.

Kā atzīstot daļēju valsts atbildību, VID daudzo darījumu veicējiem piedāvā nosacītu amnestiju – vispirms viņus aicina reģistrēt saimniecisko darbību un deklarēt ienākumus. Ja tas tiek izdarīts, tad persona ir brīva no soda naudām, kas citādi ir nodokļu nemaksātāja lielākās briesmas, jo tās tiek aprēķinātas 100% apmērā no nodokļa pamatsummas. Labprātīgi piesakoties, ir jāmaksā tikai nodoklis un nokavējuma nauda. Pretimnākšanu gan izmantojot neliela daļa – ap 10% parādnieku.

Shēmotāji
Otro lielāko nodokļu parādnieku grupu veido cilvēki, kurus VID pieķēris dzīvojam greznāk vai tērējam vairāk, nekā viņi uzrāda savos ienākumos. Parādnieku saraksta pirmajā desmitā tādi ir vismaz divi – jēkabpilietis Agris Krūze un alūksnietis Ģirts Leimanis ar attiecīgi 1,9 un 1,5 miljonu latu parādu. Abiem jau stājies spēkā notiesājošs spriedums krimināllietā par nodokļu nemaksāšanu.

51 gadu vecais Agris Krūze ir nodokļu parādnieku saraksta veterāns, un to rotā jau septiņus gadus. Viņam savulaik piederēja vairākas SIA, kuru biznesa specifika lielākoties bija vairumtirdzniecība NVS virzienā. Izpētot Krūzes bankas kontus un SIA grāmatvedību triju gadu garumā (no 1999. līdz 2001.gadam), VID konstatēja, ka viņš rīkojies ar naudas summām, kas krasi atšķīrās no viņa oficiālajiem ienākumiem. Tiesas spriedumā norādīts, ka vislielākie slēptie ienākumi bijuši 2001.gadā – 1,4 miljoni latu. Kopā par trim gadiem viņam aprēķināts 0,5 miljonu latu nodoklis, kurš soda naudas dēļ automātiski dubultojies.
Sākotnēji A.Krūze VID aprēķiniem nepiekrita, tomēr vēlāk tiesā savu vainu atzina.

Vai Krūze tiešām dzīvojis zaļi, tā palikusi mīkla. Katrā ziņā viņš nav no tiem, kas mīt Baltezera villās. Krūze dzīvo Jēkabpils pusē daudzdzīvokļu mājā, vietējie par «ārēji» bagātu viņu nekad nav saukuši.

Otrs notiesātais parādnieks – 37 gadus vecais Ģirts Leimanis – bijis plaša profila darbonis, kurš, spriežot pēc sprieduma, lietā licis arī lielu devu fiktīvo elementu. Caur viņa kontiem 2003. un 2004.gadā izplūda 1,9 miljoni latu, par kuriem netika nomaksāts 475 tūkstošu latu nodoklis. Leimanis savu vainu tiesā neatzina – viņš tikai esot aizņēmies naudu, lai pirktu kokmateriālus, un vēlāk parādus atdevis. Tomēr dokumentāri pierādījumi aizdevumiem nav gūti. Tieši otrādi – vairāki «aizdevēji» tiesā noliedza, ka Leimanim jebkad naudu būtu devuši, un stāstīja, ka Leimaņa kompanjoni viņiem maksājuši 5-30 latus, lai atļautu uz viņu vārda bankās atvērt kontus. «Liecinieks A.D. liecinājis, ka citu personu rīcības rezultātā viņš kļuvis par SIA EIR DIKSI īpašnieku. [..] Kopš 2004.gada 5.septembra viņš sēžot Centrālcietumā,» rakstīts spriedumā.

Zem VID lupas
Turpmāk nodokļu nemaksātājiem Latvijā dzīve būs grūtāka. Pirmkārt, kopš šā gada sākuma VID pilnvērtīgi sākusi darboties fizisko personu riska analīzes sistēma jeb Rasa.

Salīdzinot no dažādām datu bāzēm (zemesgrāmatas, CSDD) un informācijas avotiem (gada pārskatiem, medijiem, tirdzniecības vietām tirgos, uz robežas deklarētās skaidrās naudas utt.) saņemtos datus, sistēma signalizēs par «riskantajām» personām. Pērn jau testēšanas laikā uzieti daudzi cilvēki, kuru izdevumi bijuši lielāki par legālajiem ienākumiem. Piemēram, deklarējuši niecīgus ienākumus, bet pirkuši simtiem tūkstošu vērtu jaunu auto.

Otrkārt, VID ir nostiprināta struktūra, kuras darbinieku tiešais uzdevums ir fizisko personu nodokļu kontrole.
Mīnuss ir vienīgi tas, ka VID savus zobenus nodokļu kontrolei noasinājis laikā, kad ienākumu plūsmas ekonomiskās situācijas dēļ apsīkušas līdz minimumam. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pat VID amatpersonas netic, ka treknajos gados nopelnītos nodokļu parādus jebkad piedzīs.

Gan Romašenko pāris, gan Kramēns teic, ka tik lielus parādus nespēs nomaksāt. «Tas ir strupceļš. Kādu daļu varētu nomaksāt, ja tam redzētu jēgu,» saka Guntars Kramēns.

«Daudziem noteikti ir ekonomiskas grūtības samaksāt. Ir izmisums, to es zinu,» secina VID nodokļu kontroles pārvaldes vadītāja Ināra Pētersone. Taču esot arī cilvēki, kuri apzināti ņirgājas par valsti.

Vispirms VID piedziņu vērš pret parādnieku naudas līdzekļiem – algu un citiem ienākumiem. Dienests nodod inkasācijas ziņojumus bankām, kuras parādnieku kontos ienākušo naudu pārskaita valsts budžetā, skaidro VID maksājumu piedziņas daļas priekšniece Nataļja Polijektova.

Vienīgais, ko ieņēmumu dienests nedrīkst piedzīt, ir minimālā alga. Diemžēl pēc iekļūšanas parādnieku sarakstā vairākumam minimālā alga pēkšņi ir vienīgais ienākumu avots, nopūšas galvenā nodokļu inspektore Aija Māliņa.

Ja ar naudu nepietiek, VID sadarbībā ar zvērinātiem tiesu izpildītājiem ķeras klāt parādnieku īpašumiem. Taču arī šādā veidā atgūst tikai sīku parādu daļu. Pirmkārt, tāpēc, ka pirmās tiesības uz ieķīlātajiem īpašumiem ir bankām. Otrkārt, parasti parādniekiem nekas vērtīgs vairs nepieder, no īpašumiem viņi jau ir atbrīvojušies. Lai to novērstu, nesen grozīts likums, kas VID dod tiesības uzlikt arestu īpašumam audita laikā, ja tas iegūst pierādījumus, ka auditētā persona īpašumus noraksta. Taču likumdevējs līdz galam to nav pārdomājis. Aija Māliņa stāsta, ka VID ir pienākumus mēnesi iepriekš brīdināt par auditu, un tie, kam ir problēmas, īpašumus «sakārto» jau šajā laikā.

Mežezeru ciema izveidotājiem Roma­šenko īpašumi vēl ir, taču arī tas neizskatās pēc risinājuma. Rita baidās, ka tiesu izpildītājs īpašumus izpārdos, sasalušā tirgus apstākļos par tiem dabūs tikai grašus, un parāds viņai paliks joprojām. Valsts ieņēmumu dienests to apzinās, «taču nekur nav teikts, ka pēc diviem gadiem šie īpašumi būs vērtīgāki», saka N.Polijektova. Turklāt, ja parādnieks var atrast pircēju, kas gatavs maksāt vairāk, VID uzraudzībā var notikt arī šāds darījums.
Anekdotisks ir piemērs ar ilglaicīgo parādnieku Agri Krūzi. Kaut pirms diviem gadiem viņu notiesāja par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, parāds šajā laikā ir nevis samazinājies, bet uzrēķinātās nokavējuma naudas dēļ palielinājies.

Finanšu policija dusmojas par tiesu praksi šādos gadījumos piespriest vieglus sodus. Kvalificējot to kā mazāk smagu noziegumu un ņemot vērā, ka Krūze savu vainu atzina, Jēkabpils rajona tiesa viņam piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz diviem gadiem bez mantas konfiskācijas. «Mēs tādu spriedumu priekšā esam bezspēcīgi,» saka Valsts ieņēmumu dienesta finanšu policijas pārvaldes priekšnieka vietniece Ļubova Švecova.

Alūksnietim Ģirtam Leimanim piespriestais sods ir bargāks – pusotra gada cietumā, aizliegums trīs gadus nodarboties ar uzņēmējdarbību un mantas konfiskācija. Finanšu policijā gan atminas, ka pusotra miljona latu parāda īpašniekam manta nebija diez ko liela – divas vecas automašīnas.

Par nodokļu parādiem kopumā ierosināti kriminālprocesi pret 25 personām, taču, pat ja vainu izdodas pierādīt, prakse rāda, ka arī krimināllieta nav sevišķi efektīvs naudas piedziņas mehānisms.

Ko darīt?
VID amatpersonas spriež, ka loģiskākais risinājums būtu burbuļa gadu parāda daļēja amnestija. Piemēram, ļaut cilvēkiem samaksāt nodokļa pamatsummu un nokavējuma naudu, soda naudas dzēšot. Taču pašreizējie likumi tā rīkoties neļauj, tam nepieciešama politikas maiņa. «Līdz ar amnestiju legālajā apritē parādītos daudz naudas,» idejai piekrīt Guntars Kramēns. «Pašlaik biznesa vide grimst ēnu ekonomikā.»

Finanšu ministrs Einars Repše (JL) amnestijai piekrist nesteidzas, jo tas ir slikts piemērs godīgajiem nodokļu maksātājiem. Turklāt nav pārliecības, ka parādnieki skries nodokļus nomaksāt.

Pirms vairākiem gadiem Latvijā jau bija daļēja nodokļu amnestija, kad parādnieki varēja VID lūgt atlaist soda naudu. Uzņēmēji šo iespēju izmantoja maz, un amnestijai liela pienesuma budžetā nebija. Tomēr «nodokļu amnestijas jautājums Finanšu ministrijas dienas kārtībā ir, notiek vietējās un starptautiskās pieredzes analīze, viedokļu uzklausīšana un apkopošana», – tā ministrija.

Var piekrist Finanšu ministrijai, ka amnestija nav labs risinājums. Taču risinājums nav arī pašreizējā situācija, kad vienīgā izmaiņa nodokļu parādnieku sarakstā ir nereālās parādu summas ikmēneša palielināšanās par pāris nokavējuma procentiem. Parādnieki nav viendabīga masa, un nebūtu pareizi piemērot vienu risinājumu gan tiem, kas apzināti zīmēja sarežģītas shēmas nodokļa apiešanai, gan tiem, kas mēģināja izlīst caur pretrunīgiem likuma pantiem. Iespējams, ir jārada likumisks mehānisms, kā vieniem un otriem parādu asti noteiktos apstākļos var nocirst. Ja vien viņi uzņemas savu daļu atbildības.

Un vēl – spēcīgākiem jākļūst arī VID «ieročiem», ko vērst pret ļaunprātīgiem nodokļu nemaksātājiem. Citādi nokļūšana lielāko nodokļu parādnieku listē pašlaik drīzāk nozīmē nepatīkamu sajūtu un praktiskas neērtības turpmākajā biznesā, vienkārši ar savu vārdu rosīties ir riskanti. Visi nodokļu parādnieki, ar kuriem sazinājos, šī raksta tapšanas laikā pabija ārzemēs. Ne jau par minimālo algu.

Skaitļi:
(par 2009.g.)
VID auditēja 314 fizisko personu darbību un tām uzrēķināja 46,5 miljonu latu nodokļus

106 no šīm personām veica nereģistrētu saimniecisko darbību

113 no šīm personām legālie ienākumi bija mazāki par tēriņiem

interesantas personas nodokļu parādnieku sarakstā
Rita Tovanceva un Dmitrijs Tovancevs (dēls) – attiecīgi 1,2 un 0,5 miljonu latu parāds. Tovancevu ģimenes locekļi iesaistīti vairākos kriminālprocesos par krāpšanu ar nekustamajiem īpašumiem.

Nils Trapāns – 0,7 miljonu latu parāds. Pazīstams kā autosportists, Parīzes-Dakāras rallija dalībnieks, nekustamo īpašumu biznesmenis. 2008.gadā kopā ar saviem biznesa partneriem nonāca preses uzmanības lokā, jo, reģistrējušies kā īpaši atbalstāma reģiona uzņēmēji, gribēja savākt lielāko tiesu šiem reģioniem domātā ES fondu atbalsta.

Gatis Saknītis – 0,47 miljonu latu parāds. Agrāk pazīstams kā viens no lielākajiem zemju īpašniekiem Latvijā. Ierosināti kriminālprocesi par 40 latu kukuļa došanu ceļu policistam un par nodokļu nemaksāšanu.

Aldis Ozols – 0,38 miljonu latu parāds. Nekustamo īpašumu uzņēmējs, kurš ir mīlēts dzeltenās preses slejās.

Desmit lielākie nodokļu parādnieki – fiziskas personas

1. Jurijs Šabaļins (2,66 milj. latu). 2006.g. medijos minēts kā viens no lielākajiem Jūrmalas zemju īpašniekiem (114 398 m2). Šobrīd darbojas tikai vienā uzņēmumā – SIA Kubs E, kas izstrādā karjerus. Ir šī uzņēmuma valdes loceklis un 1% daļu īpašnieks. Pārējās kādreiz piederējušās firmas likvidētas vai pievienotas Kubs E.

2. Guntars Kramēns (2,58 milj. latu). Nekustamo īpašumu bizness. Agrāk bija līdzīpašnieks piecām nelielām nekustamo īpašumu firmām – Averts, Kalna Apogi, Dzilnupe, Vecozolu nami un Zīriņu nami. Tagad palicis tikai kā valdes loceklis četrās no tām.

3. Andrejs Danengiršs (2,53 milj. latu). Nekustamo īpašumu bizness. Kontrolpaketes īpašnieks SIA Parkhaus, kas Imantā attīstīja Solaris ēku projektu. Pieder vēl trīs nelielas firmas – Parkhaus Development, ADG Consulting Agency un Puh un kompānija. Pēdējā tiek likvidēta. 2007.g. pabijis Latvijas visvairāk nopelnījušo uzņēmēju sarakstā (ar 1,6 milj. latu).

4. Ēriks Mingazetdinovs (2,15 milj. latu). Vienīgā publiski pieejamā informācija, ka bijis būvfirmas Project Development līdzīpašnieks. Vēlāk šī firma nonākusi Danengirša rokās.

5. Rita Romašenko (1,99 milj. latu). Nekustamo īpašumu bizness. Parāds radies, sadalot un pārdodot lielu zemes gabalu Pierīgā. Pieder z/s Cederi, kas nodarbojas ar karjeru izstrādi. 2006.g. ziedojusi Saskaņas centram maksimāli iespējamo summu – 10 000 latu.

6. Agris Krūze (1,99 milj. latu). Pārsvarā tirdzniecība. Agrāk bijis dalībnieks piecās firmās, no kurām četras ir likvidētas un viena – maksātnespējas procesā.

7. Jevgenijs Okss (1,74 milj. latu). Parex bankas mazais akcionārs. Īpašnieks vai līdzīpašnieks četrās plaša darbības profila firmās – Specnaz, Specnaz Club, Sadalītas energosistēmas un DVV, kā arī jauniešu militārajā klubā Specnaz. Kā savu adresi UR norādījis Sanktpēterburgu.

8. Jurijs Spolis (1,59 milj. latu). Nekustamie īpašumi un būvniecība. Pieder 46% SIA Forma Tres (otrs īpašnieks – Melnkalnes firma), kurai pievienotas divas agrāk piederējušas firmas – Blokart un Būvbizness. Agrāk piederēja arhitektu biroji Blokart un J&H.

9. Ģirts Leimanis (1,59 milj. latu). Plašs profils, sākot no tirdzniecības un beidzot ar mežsaimniecību. Agrāk piederēja četras firmas, kuras vai nu likvidētas vai ir maksātnespējas procesā.

10. Sanda Roziņa (1,58 milj. Ls). Nekustamo īpašumu bizness. Agrāk piederēja trīs firmas – Spar Haus, Māja mums un SR Invest, tagad palikusi tikai valdes locekle divās no tām. Māja mums ir maksātnespējas procesā. Maksātnespējas dēļ pērn izsolītas viņai un Andrim Roziņam piederošas rindu mājas un zeme Berģos. Preses uzmanības lokā agrāk nonākusi ar māju kompleksa Mežnoras būvniecību Gaujas Nacionālajā parkā.

Katiņas lāsts

Sestdiena, 10.aprīlis. 9.56 pēc Krievijas laika. Nolaižoties avarē lidmašīna, kurā atradās Polijas prezidents, bojā gājuši visi tajā esošie 96 cilvēki.

Traģēdijas vieta: Smoļenska. Tikai nepilnus 14 kilometrus no meža, kur apbedīti poļu virsnieki – viņus pirms 70 gadiem nogalināja pēc Staļina pavēles. Tieši uz šī nozieguma piemiņas pasākumu lidoja prezidents Lehs Kačiņskis. Tāpat kā toreiz, arī tagad Polija ir zaudējusi savu eliti.

«Tādu traģēdiju mūsdienu pasaule vēl nav pieredzējusi,» šie ir Polijas premjera Donalda Tuska vārdi pāris stundu pēc katastrofas. Par to viņam pavēstījis ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis. Kāda bija premjera reakcija? «Uzzinājis par traģēdijas apmēriem, premjers raudāja,» uz žurnālistu jautājumu atbildēja Sikorskis.
 
Pārbaudījums Polijas-Krievijas attiecībām
Kad Tusks pats apmeklēja aviokatastrofas vietu Smoļenskā, poļi ieraudzīja valdības vadītāju bez televīzijā ierastā grima – nogurušu, iekritušām acīm. Ar viņu kopā bija Krievijas premjers Vladimirs Putins. Tas pats, kuram prezidentūras laikā bija ārkārtīgi vēsas attiecības ar Lehu Kačiņski. 

Otrā Katiņas traģēdija Polijas un Krievijas sarežģītās savstarpējās attiecības padara vēl smagākas. Maskava apzinās, ka Polijas elites nāves fakts otro reizi tajā pašā vietā var pastiprināt rusofobisku noskaņojumu. Tomēr Krievija arīdzan uzreiz steidza piedāvāt palīdzību un izteikt līdzjūtību. Pāris stundu pēc katastrofas īpašu uzrunu poļu tautai sacīja prezidents Dmitrijs Medvedevs, bet uz norises vietu devās premjers Vladimirs Putins, kurš stājies arī katastrofas izmeklēšanas komisijas priekšgalā. Visa Polija redzēja, kā Putins palīdzēja piecelties premjeram Tuskam, kurš bija nometies ceļos pie lidmašīnas atliekām, un kā viņš Tusku cilvēciski apkampa.

Krievijas sabiedriskā televīzija svētdien visskatītākajā raidlaikā demonstrēja Andžeja Vajdas filmu Katiņa – par slepkavībām 1940.gadā, ar kuru publisku atzīšanu un nožēlu Krievijas varas iestādēm bijušas ilgstošas problēmas.

Krievija nekavējoties sniedza palīdzību upuru ģimenēm, sedzot viņu uzturēšanos Maskavā mirstīgo atlieku identificēšanas laikā, kā arī nodrošinot psihologu palīdzību. Ar šai valstij neierastu atvērtību prokuroriem un ekspertiem tiek ļauts piekļūt izmeklēšanai. Poļi to novērtē – politiķi un eksperti Varšavā runā par politiska lūzuma iespējamību.

Tikmēr tie, kas mazāk ieslīguši sēru laika emocijās, izsaka atturīgākas prognozes. Ričards Paipss, ievērojamais poļu izcelsmes amerikāņu sovjetologs, intervijā avīzei Rzeczpospolita izsakās tieši: «Traģēdija sabojās Polijas-Krievijas attiecības. Ja šāda katastrofa būtu notikusi Francijā, tai nebūtu nekādas ietekmes uz savstarpējām attiecībām. Taču tas notika Krievijā, turklāt vietā, kur norisinājies Katiņas slaktiņš, tālab no psiholoģijas viedokļa pilnīgi saprotams būs fakts, ka poļiem būs pretenzijas pret krieviem.»
 
Vienotība ciešanās
Poļu tautai piemīt neparasti liela vienotības spēja bēdās un ciešanās, kad tā stāv pāri krasām atšķirībām dažādās sabiedrības grupās. Iepriekšējo reizi to varēja redzēt pēc pāvesta Jāņa Pāvila II nāves pirms pieciem gadiem. Tūkstošiem ļaužu tolaik sēroja ielās, mediji atkārtoja diženā poļa vārdus par mīlestību un brālību, bet politiķi un eksperti domāja, ka viņa nāve izmainīs valsti. Tāpat kā 1978.gadā, kad svētceļojuma laikā tolaik komunistiskajā Polijā Varšavas centrālajā laukumā pāvests teica šos vārdus: «Lai nāk Tavs gars un atjauno zemes veidolu! Šīs zemes.»

Bez viņa lūgšanas, bez garīgā iedrošinājuma nebūtu Solidaritātes kustības, kas veicināja komunisma sagrāvi. Optimisti izteica cerības, ka pāvesta nāve un tās iekustinātā labvēlības un solidaritātes straume vēlreiz izmainīs Poliju. Ka tā ļaus uz brīdi aizmirst katra brūces un padarīs augstvērtīgāku Polijas politisko dzīvi, kas reizumis ir ļoti brutāla.

Tomēr tā nenotika. Sēru laiks beidzās, un realitāte atgriezās iepriekšējās sliedēs. Vai šoreiz kaut kas mainīsies? «Ļoti gribētos, lai šis notikums spētu mainīt Polijas politiku. Taču es esmu pieredzējis cilvēks un zinu, ka tik vienkārši tas nenotiek. Pārāk lielu cerību man nav,» saka Tadeušs Mazoveckis, kas 1989.gadā kļuva par pirmo Polijas premjeru pēc komunisma sabrukuma. Iespējams, ka sēru laika nopietnības un refleksijas pietiks vismaz pāris nedēļām. Tas varētu palīdzēt izvairīties no savstarpējiem uzbrukumiem prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā.
 
Prezidenta amatam trūks kandidātu
Tas pašlaik ir vissvarīgākais un vissteidzamākais izaicinājums Polijas politiķiem. Saskaņā ar konstitūciju par valsts galvu pašlaik ir kļuvis Polijas parlamenta apakšpalātas maršals Broņislavs Komorovskis. Viņa uzdevums būs noteikt ārkārtas vēlēšanu datumu – vēlākais līdz 27.jūnijam. Tas, salīdzinājumā ar iepriekšējo, rudenī noteikto termiņu, lielas izmaiņas neienes.
Taču pilnībā mainās spēles nosacījumi. Līdz katastrofai aptauju priekšgalā izvirzījās tieši pats Broņislavs Komorovskis, premjera Tuska partijas Pilsoniskā platforma pārstāvis. Viņa galvenais pretinieks būtu bijis Lehs Kačiņskis kā partijas Likums un taisnīgums (PiS) pārstāvis. Vairs nav vēl viena šīs sacensības dalībnieka – Ježija Šmajdziņska, kreiso spēku kandidāta no Demokrātisko kreiso spēku savienības (SLD). Arī viņš bija uz avarējušās lidmašīnas klāja.

Šobrīd gan neviens vēl negrib apspriest iespējamo vēlēšanu datumu, kur nu vēl kandidātus. «Mēs vispār par to nedomājam. Šobrīd svarīgi ir tikai būt kopā,» saka Gžegožs Napieraļskis, SLD līderis.

Pirmo dienu laikā pēc katastrofas Polijas politiķu izteikumos nebija dzirdamas pat vismazākās norādes, kas varētu stāties traģiski bojāgājušo kandidātu vietā. Lai arī par to pašlaik neviens publiski nerunā, tomēr ir jāapdomā, vai lielā traģēdija spēs mainīt vēlētāju simpātijas – vai no līdzšinējā favorīta, Pilsoniskās platformas kandidāta, tās nosvērsies par labu PiS, kas kā partija Smoļenskā cietusi visvairāk? Tā ir zaudējusi ne tikai savu prezidentu, bojā gājusi arī viņu parlamenta kluba vadītāja, tāpat arī Sejma vicemaršals un divi partijas viceprezidenti. Kaut arī bojāgājušo parlamentāriešu sarakstā ir visu partiju pārstāvji, vissmagāk iedragāta tomēr ir partija PiS.

Daudz netrūka, lai lidmašīnā būtu atradies arī partijas vadītājs, prezidenta dvīņubrālis Jaroslavs Kačiņskis. «Viņš ļoti gribēja doties uz Katiņas piemiņas pasākumu. Taču brāļu māte ir smagi slima, tāpēc tika izlemts, ka viens brauks, bet otrs paliks pie slimās mātes,» stāsta Adams Belans, PiS eirodeputāts.
 
Armija ar nocirstu galvu
Nokritušajā lidmašīnā bija daudz cilvēku, kuru pārziņā ir vadošās funkcijas valstī. Kad sestdienas rītā televīzija ziņoja par avāriju Smoļenskā, neviens vēl pilnībā neapjauta patiesos traģēdijas apmērus. Bez parlamentāriešiem tajā atradās praktiski visi prezidenta kancelejas ministri, ieskaitot Nacionālā drošības biroja vadītāju. Starp bojā gājušajiem ir arī citu nozīmīgu institūciju vadītāji: Polijas Nacionālās bankas prezidents, Nacionālās Piemiņas institūta vadītājs, Polijas Tiesībsarga vadītājs, ārlietu, aizsardzības un kultūras viceministri. Un visbeidzot – visa Polijas bruņoto spēku vadība. Sākot ar Ģenerālštāba priekšnieku, visu bruņoto spēku virspavēlniekiem (kājnieku, jūras spēku, aviācijas), beidzot ar sauszemes operāciju vadītāju, kas atbildīgs arī par poļu karaspēku Afganistānā un Irākā. Nekad iepriekš miera laikā Polija nav zaudējusi visu armijas vadību vienā acumirklī.

Tūdaļ pat sākās jautājumu gūzma: kādēļ vadošie armijas pārstāvji lido vienā lidmašīnā? Jau 2008.gadā, kad nogāzās armijas lidmašīna ar gaisa spēku vadītājiem, tika ierosināts ieviest ierobežojumus, kas turpmāk nepieļautu tādus vadošo spēku zaudējumus. Izrādās, ierobežojumi arī tikuši ieviesti. Taču tie aizlieguši vienā transporta līdzeklī lidot tikai vienības vadītājam un viņa vietniekam. Dažādu karaspēka daļu vadītāji turpretī var kāpt vienā lidmašīnā.

«Valsts drošībai draudu nav. Ģenerāļu pienākumus uzņēmušies viņu aizvietotāji,» pašreizējo situāciju skaidro aizsardzības ministrs Bogdans Kļihs. «Pilnīgi droši, invāzija no ārpuses mums nedraud.» Taču eksperti uzsver, ka augstākā ranga vadītāju skološana prasa gadus. Polija tagad ir zaudējusi veselu komandu šāda līmeņa cilvēku.
 
Kareivīgais eiropietis
Prezidentam Leham Kačiņskim ārpus Polijas bija dažāda slava. Laba bijušajās Padomju Savienības valstīs, kurām viņš juta līdzi neatkarības centienos no Krievijas. 2004.gada decembrī viņš bija Kijevas centrā, kad izšķīrās Oranžās revolūcijas likteņi. 2008. gada augustā Kačiņskis devās uz Tbilisi, lai uzskatāmi nostātos Gruzijas pusē karā ar Krieviju.

Mihails Saakašvili tagad atlīdzina, piešķirot Gruzijas nacionālā varoņa titulu un pasludinot sēras Gruzijā. «Esmu sagrauts,» Saakašvili izteicās intervijā CNN.

Kačiņskis tika labi uzņemts arī ASV – cieņu raisīja viņa biogrāfija: bijušais Solidaritātes dalībnieks, kā arī konservatīva, uzsvērti patriotiska un antikomunistiska politika.

Daudz sliktāk bija ar Eiropas Savienības valstīm. Kačiņskis savā nelokāmajā un nepiekāpīgajā cīņā par Polijas interesēm neatšķīrās no lielāko ES valstu vadītājiem. Taču Vācija vai Francija nebija radušas pie tādas izturēšanās no jaunas dalībvalsts vadītāja puses. Arī pats Kačiņskis, kā allaž, nelokāms, nespēja savus postulātus izdaiļot ar diplomātiskām banalitātēm. Angela Merkele, atvadoties no prezidenta, sacīja: «Viņš bija kareivīgs eiropietis».
 
Tautas piemiņas sargs
Savukārt pašu mājās Polijā tika ievērota prezidenta dzīvā saikne ar tradīcijām un cieņa pret vēsturi. Vēl kā Varšavas mērs, viņš panāca Varšavas sacelšanās muzeja būvniecību – tas stāsta par aktīvo neatkarības kustību pret vācu okupāciju 1944.gadā, kas Polijai maksāja vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku dzīvību un galvaspilsētas nolīdzināšanu līdz ar zemi.

Prezidenta vecāki bija Varšavas sacelšanās dalībnieki. Lai arī pats Kačiņskis piedzima pēc kara, šī sacelšanās tradīcija, par kuru viņam stāstīja mīļotā māte, atstājusi ārkārtīgi spēcīgas pēdas Kačiņska izvēlēs dzīves laikā: 1968.gadā saistīts ar opozīciju, Solidaritātes eksperts, karastāvokļa laikā 1981.gada 13.decembrī apcietināts.

Pēc komunisma sabrukuma Lehs Kačiņskis kopā ar dvīņubrāli sāka darboties kā Solidaritātes līderim Leham Valensam tuvu stāvošas personas, taču vēlāk abi brāļi no Valensas šķīrās ar lielu skandālu, apvainojot viņu sakaros ar komunistiskajiem aģentiem.

Lehs Kačiņskis bija populārs kā tieslietu ministrs (2000-2001), izceļoties ar cīņu pret korupciju. Nonācis popularitātes virsotnē, kopā ar brāli dibināja partiju PiS. Vispirms uzvarēja Varšavas mēra vēlēšanās, bet 2005.gadā – Polijas prezidenta vēlēšanās.
Jau kā valsts galva Kačiņskis izrādīja cieņu aizmirstajiem varoņiem. Tiem, ko komunistiskā vara vajāja, bet brīvā Polija, aizņemta ar saimniecības modernizāciju, bija piemirsusi pienācīgi novērtēt. Liels prezidenta nopelns bija arī atgādinājums par Katiņas traģēdiju 1940.gadā. Krievija nekad nebija vēlējusies to atzīt, bet pārējā pasaule ilgu laiku kaunpilni slēpa patiesību par šo noziegumu, baidoties, ka sabiedrotais Staļins varētu saniknoties. Traģisks vēstures paradokss – tā vienmēr izdara savu darbu līdz galam. Līdz ar katastrofu visa pasaule uzzināja, kas norisinājās Katiņā 1940.gadā un kurš ir atbildīgs par drausmīgo noziegumu. Taču par šo misiju prezidents samaksāja ar savu dzīvību.
 
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode

Simbols
1939.gada septembra vidū, kad nacistiskās Vācijas vērmahts bija diezgan dziļi ielauzies Polijā, otro fronti atklāja Sarkanā armija.Tās gūstā nonāca aptuveni 22 tūkstoši poļu virsnieku, kurus izvietoja vairākās gūstekņu nometnēs. Nometnes dažādas, liktenis viens – lode pakausī.

Katiņas traģēdija nāca gaismā 1943.gada pavasarī, un nacistu propaganda darīja visu, lai par to uzzinātu pārējā pasaule. Tika izveidota speciāla komisija, kurā iesaistīja Sarkanā krusta pārstāvjus. Komisijas slēdziens: virsnieki nobendēti 1940.gada pavasarī. Savukārt 1945. gadā PSRS valdība izveidoja savu komisiju, kas secināja, ka virsnieki nogalināti 1943. gadā – tātad tas ir nacistu roku darbs.

Šie ar baltiem diegiem šūtie secinājumi atrada stabilu vietu PSRS un tās satelītvalstu oficiālajā vēsturē. Polijā šī versija tika turēta pie dzīvības ar represīvo institūciju palīdzību.

Arī pēc lielajām pārmaiņām PSRS tiesiskā mantiniece Krievija atteicās nopietni runāt par Katiņas traģēdiju un atvainoties. Tas kļuva par pamatu nopietnām abu valstu domstarpībām.

To apliecina arī fakts, ka traģēdijas 70.gadskārtā bija paredzēti divi piemiņas pasākumi. Vienā piedalījās Polijas un Krievijas premjeri, otrs nenotika – ceļā uz to aviokatastrofā gāja bojā prezidents Lehs Kačiņskis un visi, kas kopā ar viņu atradās lidmašīnā.

Premjers Putins piemiņas pasākumā spēra pussolīti – pieminēja ciniskos pagātnes melus. Vai sekos nākamie soļi?

NEPATĪKAMA VĒSTURISKA SAKRITĪBA
1943.gadā 4.jūlijā aviokatastrofā bojā gājā vēl viens poļu līderis – tobrīd trimdā dzīvojošais premjers Vladislavs Sikorskis. Tikai dažas sekundes pēc pacelšanās no lidlauka Gibraltārā, jūrā iekrita lidmašīna ar premjeru, viņa meitu un vēl 14 cilvēkiem. Izdzīvoja tikai viens no pilotiem.

Izmeklēšana nedeva pārliecinošu atbildi par katastrofas cēloņiem. Tika pieļauts, ka avārijas cēlonis varētu būt slikta tehniskā apkope. Tajā pašā laikā klīda sazvērestības teorijas, ka aviokatastrofa ir apzināts terora akts. Vainoti tika gan britu, gan padomju specdienesti, gan premjera nelabvēļi dzimtenē Polijā.

Darbs ar dūmu piegaršu

Viena maija diena ugunsdzēsēju dzīvē – starp pavasara kūlas sārtiem un profesijas svētkiem

Viņu darbā izšķirošas ir sekundes. Katra situācija ir unikāla, notikuma vietā teorija paliek otrajā plānā, svarīgāka ir pieredze, jo jārīkojas nekavējoties. Jādzēš degoša pērnā zāle, jāatbrīvo sadragātās automašīnās iesprostoti cilvēki un jāglābj ēkas no postošajām liesmām. Ir glābšanas operācijas, kurās jāspēj mobilizēties arī pēc 15 stundu cīņas ar viltīgo uguni, kad vīru pārgurums ir mežonīgs, taču darbs jāturpina.

Par laimi, tik bīstama negadījās tā dežūra, kurā tuvāk iepazinām ugunsdzēsēju ikdienu garajās svētku brīvdienās – laikā starp daudzajiem kūlas ugunsgrēku izsaukumiem un 17.maiju, kad jau 145.reizi tiks atzīmēta Ugunsdzēsēju diena.

«Ja par mums nedomās valstiskā līmenī, tad jānovēl visiem darbiniekiem izturība. Ne mazāk svarīga ir veiksme. Veiksmīga diena ir tad, kad nav ierakstu dienesta grāmatā, tad mazāk darba un labāka diena mums visiem!» amatbrāļiem novēl Andris Krots, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta operatīvās vadības pārvaldes dežurants.

 

Aizdegušos dārza mājiņu ar ūdeni var nodzēst pusstundas laikā. Dzīvoklim dažkārt ir gana ar 200 litriem, taču citreiz pat 2000 litru nav pietiekami. Tieši ūdens ir visvairāk izmantotais un efektīvākais uguns dzēšanas līdzeklis. Savukārt putu uzdevums ir degšanas procesā izolēt skābekli. Ar putām dzēš riepas, degvielu un ķīmiskas vielas. Arī degošas automašīnas dzēš tikai ar putām. No ūdens, gaisa un putu maisītāja putu stobrs var saražot 200 litru putu sekundē. Izejvielām jābūt kvalitatīvām, lai putas būtu vieglas un pārāk ātri nenoplaktu.

Visi 112 tālruņa zvani tiek saņemti centrālajā sakaru punktā Rīgā, Hanzas ielā. Šeit arī tiek pārbaudītas un centralizēti iedarbinātas visas trauksmes sirēnas. Ļoti bieži tiek saņemti maldinoši zvani. Sakaru dienesta darbiniekiem ir sagatavoti jautājumi, lai pārbaudītu, vai cilvēki nemuļķojas, taču tik un tā vidēji dienā ir aptuveni 5-10 viltus izsaukumi, uz kuriem aizbrauc ekipāžas. Katrs šāds brauciens nodokļu maksātājiem ir samērā dārgs – vienas ugunsdzēsēju automašīnas izbraukuma vidējās izmaksas ir 88 lati stundā

Jānis Grīnbergs (32) Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā strādā jau 11 gadu. Viņš ir Rīgas reģiona pārvaldes 9.daļas inspektors, kura pārraudzībā ir Rīgas centra rajons. Ar darba grafiku ir apmierināts – vienu diennakti strādā, trīs dienas brīvas. Par virsstundām nemaksā, arī laiks trīs ēdienreizēm dienā netiek ierēķināts. «Mums samaksā par 22 stundām, taču tas nenozīmē, ka pusdienu laikā nebraucam uz izsaukumiem,» stāsta Jānis. Maiņa ir jāpieņem plkst.7.45, nākamajā dienā 8.45 tā beidzas. Latvijā ugunsdzēsējiem nav speciālu psiholoģisko treniņu. «Ja cilvēks nevar izturēt, nav vērts strādāt,» saka Jānis. Šim pieredzējušajam ugunsdzēsējam ir bijis traģisks gadījums, kas viņu ietekmējis ilgāku laiku. «Celtniecības darbu laikā 20 gadus vecam jaunietim uzkrita dzelzsbetona pālis, kas iespieda viņu zemē. Mēs puisi vilkām ārā no dziļas būvbedres. Sākās lietus, un es ar savu galvu piesedzu viņa seju, lai uz tās netecētu ūdens. Visu laiku mums bija ciešs acu kontakts, viņš stāstīja, kā viņam sāp sadragātie locekļi. Pēc divām dienām uzzināju, ka puisis ir miris. Parasti šāda acu kontakta ar cietējiem nav, tāpēc traģēdijas ir vieglāk pārdzīvot.»

Katrā izsaukumā cilvēki domā, ka ugunsdzēsēji nav nodrošinājušies ar pietiekamu ūdens daudzumu, taču ar 2000 litru auto cisternā pietiek tikai piecām minūtēm. No atklātas ūdenstilpnes mašīnu no jauna var piepildīt piecās minūtēs. Šļūtenes garums ir 20 metru un ne zivis, ne akmeņi tajā neiekļūst, jo priekšā ir metāla siets. Ūdens hidrantu Rīgā ir daudz, bet problēmas ir vietās, kur nav ierīkotas jaunas komunikācijas, kā arī ziemā, kad ūdens piekļuves vietas ir aizsalušas.

Normatīvajos aktos ir noteikts, ka 90 sekunžu laikā ekipāžām ir jābūt gatavām izbraukt uz izsaukumu. Saģērbties var ļoti ātri, jo ekipējums uz grīdas guļ kaujas gatavībā. Jaunu komplektu ugunsdzēsējiem piešķir ik pēc četriem gadiem. Tas ražots Latvijā, bet tā kvalitāte mēdz būt zema. Vasarā šajā ekipējumā ir ļoti karsti, tas neelpo, savukārt ziemā – auksti, jo tas ātri samirkst, ilgi žūst. Tiem, kas ir mācējuši drēbes sataupīt no citiem gadiem, ir rezerve, taču jauniņajiem klājas grūtāk. Kvalitatīvs ugunsdzēsēju ekipējums maksā ap 300 latu, un ugunsdzēsēji, kuru alga ir 290 latu, nav gatavi iegādāties to par saviem līdzekļiem, skaidro ugunsdzēsējs Jānis Grīnbergs.

«Vienu dienu izsaukumu var nebūt vispār, citā dienā – viens pēc otra! Kāpēc tā – nezinu,» par ugunsdzēsēju ikdienu stāsta Jānis Grīnbergs. Gulēt garo maiņas stundu laikā ugunsdzēsējiem ir aizliegts. Ja izsaukumu nav, nodaļas priekšnieks ir saplānojis dažādas aktivitātes: teorētiskās mācības, praktiskos treniņus, vai arī tiek pārbaudīta un tīrīta tehnika. Īpaša poligona, kur trenēties, nav, bet 9.nodaļai ir izbūvēta neliela sporta zāle. Katru gadu ugunsdzēsējiem jānokārto fiziskā pārbaude: 3 km skrējiens, pievilkšanās pie stieņa, atspoles skrējiens 10×10 m, 100 m skrējiens un vēdera preses vingrinājumi. Kā pareizi atgriezt mašīnu jumtus vai durvis un kā dabūt cilvēkus ārā no mašīnas, praktiski var mācīties autokapsētās.

Hanzas ielas depo ģērbtuves ir vienīgās telpas, kas izremontētas – jauni skapīši un dušas. Arī pirts, bet tā pašlaik aizplombēta, jo jātaupa elektrība. Katram ugunsdzēsējam tiek atvēlēti divi skapīši, taču ekipējumam tur vietas tik un tā nepietiek.

Un tad atnāca Niks Klegs

Lielbritānijas iesūnojušajā divpartiju sistēmā beidzot ir ielauzies trešais spēks. To panācis liberāldemokrāts Niks Klegs, kuram palīdzējušas arī pirmoreiz valsts vēsturē rīkotās premjera kandidātu debates televīzijas tiešraidē. Turklāt parlamenta vēlēšanu iznākums var veicināt arī pašas vēlēšanu sistēmas reformu

Vēl gluži nesen, domājot par britu parlamenta vēlēšanām 6.maijā, iznākums šķita prognozējams un garlaicīgs – vēlētāji nostums malā nogurušu partiju ar nepopulāru līderi priekšgalā (lasi: leiboristus) un tās vietā ievēlēs vienīgo iespējamo alternatīvu (lasi: torijus jeb konservatīvos). Savulaik Tonija Blēra apsolītais «jaunais leiborisms» līdz ar to būs norakstīts, tāpat kā savulaik tika norakstīts tečerisms. Bet tad atnāca Niks Klegs. Un pielika treknu punktu divpartiju monopolam. 

SKANDĀLU BAGĀŽA
Vēlēšanas Lielbritānijā notiek laikā, kad sabiedrība ir vīlusies un nervoza – ekonomikā un politikā notiekošais nedod pamatu optimismam. 

Atkopšanās no finanšu krīzes ir ieilgusi, budžeta deficīts sasniedzis rekordaugstu skaitli – 11,6% no iekšzemes kopprodukta, un ir skaidrs, ka bez stingras jostu savilkšanas neiztikt. Ekonomikas pieaugums un jaunas darba vietas nesteidz atgriezties. Par nodokļu maksātāju naudu izglābtās bankas maksā prēmijas darbiniekiem, taču nelabprāt dod kredītus individuāliem «glābējiem», t.i., mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Lielbritānija aiziet no Irākas, bet karš Afganistānā turpinās, prasot arvien jaunus līdzekļus un dzīvības. Imigrācija sasniegusi bezprecedenta apjomus, no valsts pabalstiem pārtiekošo un ekonomiski neaktīvo pilsoņu skaits saglabājas augsts – ap pieciem miljoniem (no vairāk nekā 60 miljoniem). Un politiķi ir nepatikšanās līdz ausīm. 

Turklāt pēdējais pusotrs gads politikā ir bijis pilns skandālu. Vispirms žurnālisti izpētīja, ka Lordu palātas locekļi regulāri «piepelnās» ar biznesa interešu lobēšanu. Samaksājot aptuveni 20 000 mārciņu gadā, pasūtītājs pretī saņēma likumu, kas «piegriezts» atbilstoši viņa vēlmēm un vajadzībām. Lordu «klientu» vidū bija arī Krievijas gāzes gigants Gazprom

Interešu konflikts sabiedrībai lika aizdomāties, vai likumu tirgošana ir vienīgā apšaubāmā prakse, ko slēpj britu parlamenta mājvietas Vestminsteras sienas. Izrādījās, ka nav – gan leiboristu, gan toriju un nedaudz mazākā mērā arī liberāldemokrātu deputāti bija gadiem ilgi ļaunprātīgi izmantojuši izdevumu kompensāciju sistēmu. No nodokļu maksātāju naudas deputāti pieprasījuši kompensācijas ne tikai par reāliem transporta izdevumiem un Londonas mājokļa īri, bet arī par fiktīviem dzīvokļiem, suņu ēdienu, dārza inventāru un erotiskām filmām. Politikas vērotāji, raksturojot abu skandālu ietekmi, neskopojās ar skarbiem vārdiem: «Negods! Elle!» 

Vēlētāju vilšanās atspoguļojās aptauju skaitļos. Pēc Ipsos Mori datiem, to cilvēku skaits, kas parlamenta darbu uzskata par neapmierinošu, gada laikā pieaudzis par astoņiem procentpunktiem, sasniedzot 44%, un to cilvēku skaits, kas parlamentu uzskata par vienu no trijām ietekmīgākajām institūcijām, saruka par trešdaļu – no 30% līdz 19%. 

Bija skaidrs, ka politikas pašattīrīšanās būs viens no dominējošajiem dienas kārtības punktiem priekšvēlēšanu kampaņā un vēlētāji no potenciālajiem valdības vadītājiem vēlēsies dzirdēt solījumu, ka politikā tiks atšķirta jauna, tīra lappuse. 

PĀRSTEIDZOŠS TREŠAIS
Vēlētāju dusmas nepārprotami bija vērstas pret abām lielajām partijām – leiboristu jau tā iedragātā popularitāte turpināja kristies, un toriji viņus sāka strauji «panākt». Pirms skandāliem toriji sabiedriskās domas aptaujās apsteidza leiboristus par 12 procentpunktiem, bet mēnesi pirms vēlēšanām starpība bija tikai 7 procentpunkti. Konservatīvie lielas cerības saistīja ar būtisko jauninājumu britu politikā – politisko līderu debatēm televīzijā. Likās, ka no ASV prezidenta vēlēšanām pārņemtā prakse piedāvā labu iespēju godīgas politikas mārketingam, īpaši ņemot vērā to, ka mēles veiklības un fotogēniskuma ziņā toriju līderis Deivids Kamerons pārspēj Gordonu Braunu. Debates ļautu uzrunāt daudzmiljonu auditoriju (politiskā reklāma elektroniskajos medijos ir aizliegta), mobilizēt atbal-stītājus un pārliecināt skeptiķus. 

Partijas bija piekritušas trijām pusotras stundas garām un stingru noteikumu regulētām (80 punkti) līderu debatēm ar sabiedrības pārstāvju piedalīšanos, translējot diskusijas televīzijā un tiešsaistē internetā. Politiskie komentētāji gan bija noskaņoti skeptiski, jo likās, ka stingrais regulējums noslāpēs dzīvu diskusiju un debates pārtaps monotonā dialogā. Debašu koncepcijas autori nolēma, ka studijā tiks aicināti nevis divi, bet trīs potenciālie premjerministri, pievienojot torijiem un leiboristiem vēl  trešo parlamenta partiju – liberāldemokrātus. 

Par liberāldemokrātu līderi Niku Klegu vidējam vēlētājam un vidējam politiskajam komentētājam nebija daudz ko teikt. Viņam ir britu politikai neierasta biogrāfija – dzimis divvalodu ģimenē (māte holandiete), radu vidū bijusi krievu aristokrāte un Maksima Gorkija mīļākā Moura Badberga (Moura Budberg). Klegs strādājis Briselē un runā piecās valodās. Pirms pāris gadiem pārņēmis liberāldemokrātu partijas vadību, parlamenta debatēs ne ar ko īpašu nav izcēlies un partijas kongresos teicis blāvas runas. Vienvārdsakot – neizteiksmīgs trešais konkurences imitācijai, taču ne nopietni uztverams sāncensis. 

Jau pirmo debašu pirmās minūtes parādīja, ka kļūdījušies bija visi – gan toriju kampaņas vadība, kas cerēja uz pārliecinošu Kamerona uzstāšanos, gan komentētāji, kuri prognozēja, ka debates izraisīs žāvas, gan visi pārējie, kuri neko īpašu negaidīja no «trešā vīra». No Kamerona fotogēniskuma nebija ne vēsts: viņa pieri rotāja dziļa vertikāla grumba un, kā atzīmē Financial Times komentētājs Metjū Engels, viņš «brīžiem turējās pie tribīnes tik stingri, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība». Par spīti uztraukumam, saruna ritēja dinamiski – nekādas garlaicības. 

Bet vislielākais pārsteigums bija Klegs – viņš vienīgais no trijiem skatījās kamerā, jautātājus no publikas uzrunāja vārdā, uzvedās brīvi un nepiespiesti un godīgi atbildēja uz jautājumiem arī tad, kad runa bija par potenciāli nepopulāriem soļiem (piemēram, ilgstoši valstī dzīvojušu nelegālo imigrantu amnestiju). Klega roka bikšu kabatā kļuva par debašu simbolu – tā šķita liecinām, ka Klegam nav par ko uztraukties, viņš ir vēlētāju gaidītā «tīrā» alternatīva. Sabiedriskās domas aptaujās par pirmo debašu uzvarētāju pārliecinoši tika atzīts Klegs, kas apsteidza sāncenšus par galvas tiesu – 20 procentpunktiem. 

Arī turpmākajās divās debatēs Klegs bija pārliecinošs, par spīti pārsteigto sāncenšu steigā organizētajai «melnā PR» kampaņai. Liberāldemokrātu stratēģi presei teica, ka konservatīvās preses uzbrukumi ir laba zīme: «avīzes mums uzbrūk, jo ar mums sāk rēķināties», partija tagad spēlē «augstākajā līgā». Nenovērtētais trešais bija kļuvis par nopietnu konkurentu, kurš neslēpa savas ambīcijas. «Protams, es gribu būt premjerministrs,» intervijā The Times teica Klegs. Liberāldemokrāti pēdējo reizi pie varas bijuši sen – pagājušā gadsimta 20.gados. 

Politiskā šova vērtējuma skaitļi vēlāk atbalsojās arī vēlētāju simpātijās – pirmo reizi britu politikas vēsturē politiskā partija vienas nedēļas laikā spēja palielināt savu atbalstītāju skaitu par vairāk nekā 10 procentpunktiem. Neilgi pirms vēlēšanām liberāldemokrātu atbalstītāju skaits stabili turējās pie 30% atzīmes. 

LAULĪBAS PRIEKŠNOSACĪJUMS
Klegs ne tikai piedāvāja skatītājiem labu izklaidi un svaigu skatījumu, bet arī vicināja tik ļoti gaidītās politiskās reformas karogu. Neilgi pirms vēlēšanām Klegs paziņoja, ka «reforma [politiskajā sistēmā] tagad ir neizbēgama». Viņa optimisms, visticamāk, ir pamatots, un reformas notiks arī tad, ja Klega ambīcijas kļūt par valdības vadītāju nepiepildīsies. Liberāldemokrātiem var būt izšķiroša loma jebkurā vēlēšanu iznākumā, jo minimālās atbalstītāju skaita atšķirības nozīmē, ka neviens no lielā divnieka var neiegūt pārliecinošu vairākumu parlamentā – vismaz 326 no 650 vietām – un iestāsies situācija, kuru britu politiskajā žargonā dēvē par hung parliament (burtiski – parlaments, kas «karājas gaisā»). 

Citās Eiropas valstīs par ikdienišķu uzskatītā parādība Lielbritānijā ir liels retums – pēdējo reizi parlaments «karājās» 1974.gadā, kad leiboristi ieguva 301 balsi, tikai par četrām balsīm vairāk nekā toriji. Ar šādu iznākumu partijām būs jāvienojas par koalīciju vai, precīzāk, nevis partijām daudzskaitlī, bet torijiem un liberāldemokrātiem, jo draudzēties ar sabiedrības acīs bankrotējušajiem leiboristiem negribēs neviens. Liberāldemokrāti jau iepriekš paziņojuši, ka «laulības» priekšnosacījums būs politiskā reforma – bez tās viņi koalīcijai nepiekritīs. 

Klegam padomā ir vērienīgas pārmaiņas – ne tikai tiesību piešķiršana vēlētājiem atsaukt deputātus, bet arī vēlēšanu sistēmas maiņa. Mažoritārā vēlēšanu sistēma, kurā no katra vēlēšanu apgabala tiek ievēlēts viens deputāts, ir labvēlīga lielajām partijām. The winner takes it all* sistēma nozīmē, ka daudzas vēlētāju balsis tiek vienkārši «izmestas» – ja, piemēram, konkrētajā vēlēšanu apgabalā leiboristu deputāts ir ieguvis visvairāk balsu (minimālās robežas balsu skaitam nav), tad viņš iegūst vietu parlamentā un to vēlētāju balsīm, kas balsojuši par liberāldemokrātiem, vairs nav nozīmes. Lai izmainītu rezultātu vēlēšanu apgabalā, kurā tradicionāli ir dominējusi kāda no lielajām partijām, mazākām partijām ir jānopūlas vaiga sviedros. Piemēram, 2005.gada vēlēšanās leiboristi tika pie deputātu vietām ar vidēji 27 000 vēlētāju balsu par katru, bet liberāldemokrātiem bija jāsavāc 97 000. 

Var gadīties, ka vēlēšanu sistēma šajās vēlēšanās saplīst pa vīlēm pati, pirms vēl kāds pagūst to reformēt. Par spīti liberāldemokrātu strauji augušajai popularitātei un toriju nelielajam pārsvaram pār leiboristiem, pastāv iespēja, ka parlaments nevis «karāsies», bet vēlēšanu iznākums būs leiboristiem labvēlīgs. Tas var notikt gadījumā, ja toriju un liberāldemokrātu atbalstītāji nav pietiekamā skaitā koncentrēti tajos apgabalos, no kuriem iepriekš ievēlēti leiboristi. 2005.gada vēlēšanās, kad Irākas kara dēļ leiboristu popularitāte jau bija sākusi apsūbēt, partija ieguva 66 vietu vairākumu, kaut arī procentuāli tās atbalstītāju skaits bija tikai 36% jeb par 3 procentpunktiem vairāk nekā torijiem. Arī šoreiz parlamenta sastāvs var nesakrist ar iedzīvotāju atbalsta procentuālo attiecību. Ja leiboristi iegūs vairākumu, situācijas absurdums iesitīs pamatīgu naglu sistēmas zārkā. 

PAR EKONOMIKU – PIESARDZĪGI
Klegmānija vai klegstāze, kā to dēvē britu prese, otrajā plānā atbīdījusi partiju programmas. Premjerministrs Gordons Brauns pat kritizēja presi par apsēstību ar kampaņas šova elementiem, maz uzmanības pievēršot partiju piedāvājuma būtībai. Patiesības labad jāpiebilst, ka Brauns pats pielēja eļļu šova ugunij, nosaucot kādu pensionāri par «aizspriedumainu sievieti», – viņš nezināja, ka televīzijas mikrofons pēc sarunas ar vēlētāju palicis ieslēgts un padomniekam privātā sarunā pateica, ko patiesībā domā par vēlētāju, kura bija interesējusies, «no kurienes te sabraukuši visi tie austrumeiropieši». Viena kampaņas diena bija pilnībā veltīta apvainotajai vēlētājai – Brauns vairākkārt publiski atvainojās, nosauca vēlētāju par «cilvēku ar plašu sirdi» un pat apciemoja pensionāri viņas mājās, pavadot sarunā teju 40 minūtes. 

Lai gan «visi tie austrumeiropieši» un imigrācija kopumā ir viena no prioritārajām problēmām vēlētāju acīs, partiju programmas tai pieskaras tikai garām-ejot. Liberāldemokrāti tēmai velta visvairāk uzmanības – viņi piedāvā rūpīgāk analizēt darba tirgus vajadzības un migrāciju no valstīm ārpus Eiropas Savienības pieskaņot konkrēto reģionu vajadzībām. Viņi arī ierosina atzīt faktu, ka desmitiem tūkstošu imigrantu valstī dzīvo nelegāli, un piedāvāt viņiem iespēju legalizēties, tādējādi pārceļot viņus no ēnu ekonomikas reālajā ekonomikā. Gan toriji, gan leiboristi asi kritizē šo ideju, bet alternatīvas nepiedāvā. Toriju jājamzirdziņš ir «imigrācijas griesti» iebraucējiem no trešajām valstīm un pārejas periods jauno ES dalībvalstu pilsoņiem. Leiboristi turas pie «punktu sistēmas», kas ļauj šķirot iebraucējus pēc to kvalifikācijas un pieredzes. 

Pārsteidzošā kārtā ekonomika, kas ir akūto problēmu augšgalā, programmās ir aplūkota pavirši. Lai gan ekonomisti vienā balsī sauc, ka budžeta caurums pieprasa tūlītēju rīcību un izdevumu samazinājumu nedrīkst atlikt, gan liberāldemokrāti, gan leiboristi taupīšanu plāno sākt tikai 2011.gadā. Turklāt leiboristi nesola būtiski samazināt pēdējā desmitgadē krietni uzaudzēto valsts sektoru, kas veido pusi ekonomikas (Ziemeļīrijā pat 70%). 

Turpretī toriji ir apņēmības pilni reformēt valsts pārvaldi – viņu sauklis ir «lielā sabiedrība», kas ir pretstats «lielai valdībai». Toriju programma uzrunā vēlētāju un aicina viņu «pievienoties Lielbritānijas valdībai». 

Gan toriji, gan leiboristi ir izvairīgi jautājumā par nodokļu palielināšanu, bet liberāldemokrāti ir tiešāki – viņi ierosina palielināt kapitāla pieauguma nodokli, taču vienlaikus grib atcelt ienākuma nodokli pirmajiem desmit tūkstošiem mārciņu no iedzīvotāju gada ienākumiem, kas, pēc eks-pertu domām, ir «dīvaina matemātika». 

Izlēmības un skaidras vīzijas par ekonomikas atveseļošanu programmās un līderu retorikā ir maz, taču to, iespējams, var saprast – politiķi ar aptraipīto mundieri baidās piesaukt nepopulārus soļus, kuri neizbēgami būs jāsper. Politikas vērotāji cer, ka vīzija parādīsies tad, kad viens (vai divi) no trijiem būs ticis pie varas. Prognozēt, kurš tas būs, vēlēšanu priekšvakarā neriskēja neviens. Klega zvaigzne, kura uzlēca, pateicoties tam, ka liberāldemokrātu līderis labāk par «lielajiem» pārzināja televīzijas drēbi, ir izmainījusi spēku samēru un britu politikas seju. Klegs parādīja, ka arī ārpus tradicionālā divnieka ir idejas un dzīve.