Lielbritānijas iesūnojušajā divpartiju sistēmā beidzot ir ielauzies trešais spēks. To panācis liberāldemokrāts Niks Klegs, kuram palīdzējušas arī pirmoreiz valsts vēsturē rīkotās premjera kandidātu debates televīzijas tiešraidē. Turklāt parlamenta vēlēšanu iznākums var veicināt arī pašas vēlēšanu sistēmas reformu
Vēl gluži nesen, domājot par britu parlamenta vēlēšanām 6.maijā, iznākums šķita prognozējams un garlaicīgs – vēlētāji nostums malā nogurušu partiju ar nepopulāru līderi priekšgalā (lasi: leiboristus) un tās vietā ievēlēs vienīgo iespējamo alternatīvu (lasi: torijus jeb konservatīvos). Savulaik Tonija Blēra apsolītais «jaunais leiborisms» līdz ar to būs norakstīts, tāpat kā savulaik tika norakstīts tečerisms. Bet tad atnāca Niks Klegs. Un pielika treknu punktu divpartiju monopolam.
SKANDĀLU BAGĀŽA
Vēlēšanas Lielbritānijā notiek laikā, kad sabiedrība ir vīlusies un nervoza – ekonomikā un politikā notiekošais nedod pamatu optimismam.
Atkopšanās no finanšu krīzes ir ieilgusi, budžeta deficīts sasniedzis rekordaugstu skaitli – 11,6% no iekšzemes kopprodukta, un ir skaidrs, ka bez stingras jostu savilkšanas neiztikt. Ekonomikas pieaugums un jaunas darba vietas nesteidz atgriezties. Par nodokļu maksātāju naudu izglābtās bankas maksā prēmijas darbiniekiem, taču nelabprāt dod kredītus individuāliem «glābējiem», t.i., mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Lielbritānija aiziet no Irākas, bet karš Afganistānā turpinās, prasot arvien jaunus līdzekļus un dzīvības. Imigrācija sasniegusi bezprecedenta apjomus, no valsts pabalstiem pārtiekošo un ekonomiski neaktīvo pilsoņu skaits saglabājas augsts – ap pieciem miljoniem (no vairāk nekā 60 miljoniem). Un politiķi ir nepatikšanās līdz ausīm.
Turklāt pēdējais pusotrs gads politikā ir bijis pilns skandālu. Vispirms žurnālisti izpētīja, ka Lordu palātas locekļi regulāri «piepelnās» ar biznesa interešu lobēšanu. Samaksājot aptuveni 20 000 mārciņu gadā, pasūtītājs pretī saņēma likumu, kas «piegriezts» atbilstoši viņa vēlmēm un vajadzībām. Lordu «klientu» vidū bija arī Krievijas gāzes gigants Gazprom.
Interešu konflikts sabiedrībai lika aizdomāties, vai likumu tirgošana ir vienīgā apšaubāmā prakse, ko slēpj britu parlamenta mājvietas Vestminsteras sienas. Izrādījās, ka nav – gan leiboristu, gan toriju un nedaudz mazākā mērā arī liberāldemokrātu deputāti bija gadiem ilgi ļaunprātīgi izmantojuši izdevumu kompensāciju sistēmu. No nodokļu maksātāju naudas deputāti pieprasījuši kompensācijas ne tikai par reāliem transporta izdevumiem un Londonas mājokļa īri, bet arī par fiktīviem dzīvokļiem, suņu ēdienu, dārza inventāru un erotiskām filmām. Politikas vērotāji, raksturojot abu skandālu ietekmi, neskopojās ar skarbiem vārdiem: «Negods! Elle!»
Vēlētāju vilšanās atspoguļojās aptauju skaitļos. Pēc Ipsos Mori datiem, to cilvēku skaits, kas parlamenta darbu uzskata par neapmierinošu, gada laikā pieaudzis par astoņiem procentpunktiem, sasniedzot 44%, un to cilvēku skaits, kas parlamentu uzskata par vienu no trijām ietekmīgākajām institūcijām, saruka par trešdaļu – no 30% līdz 19%.
Bija skaidrs, ka politikas pašattīrīšanās būs viens no dominējošajiem dienas kārtības punktiem priekšvēlēšanu kampaņā un vēlētāji no potenciālajiem valdības vadītājiem vēlēsies dzirdēt solījumu, ka politikā tiks atšķirta jauna, tīra lappuse.
PĀRSTEIDZOŠS TREŠAIS
Vēlētāju dusmas nepārprotami bija vērstas pret abām lielajām partijām – leiboristu jau tā iedragātā popularitāte turpināja kristies, un toriji viņus sāka strauji «panākt». Pirms skandāliem toriji sabiedriskās domas aptaujās apsteidza leiboristus par 12 procentpunktiem, bet mēnesi pirms vēlēšanām starpība bija tikai 7 procentpunkti. Konservatīvie lielas cerības saistīja ar būtisko jauninājumu britu politikā – politisko līderu debatēm televīzijā. Likās, ka no ASV prezidenta vēlēšanām pārņemtā prakse piedāvā labu iespēju godīgas politikas mārketingam, īpaši ņemot vērā to, ka mēles veiklības un fotogēniskuma ziņā toriju līderis Deivids Kamerons pārspēj Gordonu Braunu. Debates ļautu uzrunāt daudzmiljonu auditoriju (politiskā reklāma elektroniskajos medijos ir aizliegta), mobilizēt atbal-stītājus un pārliecināt skeptiķus.
Partijas bija piekritušas trijām pusotras stundas garām un stingru noteikumu regulētām (80 punkti) līderu debatēm ar sabiedrības pārstāvju piedalīšanos, translējot diskusijas televīzijā un tiešsaistē internetā. Politiskie komentētāji gan bija noskaņoti skeptiski, jo likās, ka stingrais regulējums noslāpēs dzīvu diskusiju un debates pārtaps monotonā dialogā. Debašu koncepcijas autori nolēma, ka studijā tiks aicināti nevis divi, bet trīs potenciālie premjerministri, pievienojot torijiem un leiboristiem vēl trešo parlamenta partiju – liberāldemokrātus.
Par liberāldemokrātu līderi Niku Klegu vidējam vēlētājam un vidējam politiskajam komentētājam nebija daudz ko teikt. Viņam ir britu politikai neierasta biogrāfija – dzimis divvalodu ģimenē (māte holandiete), radu vidū bijusi krievu aristokrāte un Maksima Gorkija mīļākā Moura Badberga (Moura Budberg). Klegs strādājis Briselē un runā piecās valodās. Pirms pāris gadiem pārņēmis liberāldemokrātu partijas vadību, parlamenta debatēs ne ar ko īpašu nav izcēlies un partijas kongresos teicis blāvas runas. Vienvārdsakot – neizteiksmīgs trešais konkurences imitācijai, taču ne nopietni uztverams sāncensis.
Jau pirmo debašu pirmās minūtes parādīja, ka kļūdījušies bija visi – gan toriju kampaņas vadība, kas cerēja uz pārliecinošu Kamerona uzstāšanos, gan komentētāji, kuri prognozēja, ka debates izraisīs žāvas, gan visi pārējie, kuri neko īpašu negaidīja no «trešā vīra». No Kamerona fotogēniskuma nebija ne vēsts: viņa pieri rotāja dziļa vertikāla grumba un, kā atzīmē Financial Times komentētājs Metjū Engels, viņš «brīžiem turējās pie tribīnes tik stingri, it kā no tā būtu atkarīga viņa dzīvība». Par spīti uztraukumam, saruna ritēja dinamiski – nekādas garlaicības.
Bet vislielākais pārsteigums bija Klegs – viņš vienīgais no trijiem skatījās kamerā, jautātājus no publikas uzrunāja vārdā, uzvedās brīvi un nepiespiesti un godīgi atbildēja uz jautājumiem arī tad, kad runa bija par potenciāli nepopulāriem soļiem (piemēram, ilgstoši valstī dzīvojušu nelegālo imigrantu amnestiju). Klega roka bikšu kabatā kļuva par debašu simbolu – tā šķita liecinām, ka Klegam nav par ko uztraukties, viņš ir vēlētāju gaidītā «tīrā» alternatīva. Sabiedriskās domas aptaujās par pirmo debašu uzvarētāju pārliecinoši tika atzīts Klegs, kas apsteidza sāncenšus par galvas tiesu – 20 procentpunktiem.
Arī turpmākajās divās debatēs Klegs bija pārliecinošs, par spīti pārsteigto sāncenšu steigā organizētajai «melnā PR» kampaņai. Liberāldemokrātu stratēģi presei teica, ka konservatīvās preses uzbrukumi ir laba zīme: «avīzes mums uzbrūk, jo ar mums sāk rēķināties», partija tagad spēlē «augstākajā līgā». Nenovērtētais trešais bija kļuvis par nopietnu konkurentu, kurš neslēpa savas ambīcijas. «Protams, es gribu būt premjerministrs,» intervijā The Times teica Klegs. Liberāldemokrāti pēdējo reizi pie varas bijuši sen – pagājušā gadsimta 20.gados.
Politiskā šova vērtējuma skaitļi vēlāk atbalsojās arī vēlētāju simpātijās – pirmo reizi britu politikas vēsturē politiskā partija vienas nedēļas laikā spēja palielināt savu atbalstītāju skaitu par vairāk nekā 10 procentpunktiem. Neilgi pirms vēlēšanām liberāldemokrātu atbalstītāju skaits stabili turējās pie 30% atzīmes.
LAULĪBAS PRIEKŠNOSACĪJUMS
Klegs ne tikai piedāvāja skatītājiem labu izklaidi un svaigu skatījumu, bet arī vicināja tik ļoti gaidītās politiskās reformas karogu. Neilgi pirms vēlēšanām Klegs paziņoja, ka «reforma [politiskajā sistēmā] tagad ir neizbēgama». Viņa optimisms, visticamāk, ir pamatots, un reformas notiks arī tad, ja Klega ambīcijas kļūt par valdības vadītāju nepiepildīsies. Liberāldemokrātiem var būt izšķiroša loma jebkurā vēlēšanu iznākumā, jo minimālās atbalstītāju skaita atšķirības nozīmē, ka neviens no lielā divnieka var neiegūt pārliecinošu vairākumu parlamentā – vismaz 326 no 650 vietām – un iestāsies situācija, kuru britu politiskajā žargonā dēvē par hung parliament (burtiski – parlaments, kas «karājas gaisā»).
Citās Eiropas valstīs par ikdienišķu uzskatītā parādība Lielbritānijā ir liels retums – pēdējo reizi parlaments «karājās» 1974.gadā, kad leiboristi ieguva 301 balsi, tikai par četrām balsīm vairāk nekā toriji. Ar šādu iznākumu partijām būs jāvienojas par koalīciju vai, precīzāk, nevis partijām daudzskaitlī, bet torijiem un liberāldemokrātiem, jo draudzēties ar sabiedrības acīs bankrotējušajiem leiboristiem negribēs neviens. Liberāldemokrāti jau iepriekš paziņojuši, ka «laulības» priekšnosacījums būs politiskā reforma – bez tās viņi koalīcijai nepiekritīs.
Klegam padomā ir vērienīgas pārmaiņas – ne tikai tiesību piešķiršana vēlētājiem atsaukt deputātus, bet arī vēlēšanu sistēmas maiņa. Mažoritārā vēlēšanu sistēma, kurā no katra vēlēšanu apgabala tiek ievēlēts viens deputāts, ir labvēlīga lielajām partijām. The winner takes it all* sistēma nozīmē, ka daudzas vēlētāju balsis tiek vienkārši «izmestas» – ja, piemēram, konkrētajā vēlēšanu apgabalā leiboristu deputāts ir ieguvis visvairāk balsu (minimālās robežas balsu skaitam nav), tad viņš iegūst vietu parlamentā un to vēlētāju balsīm, kas balsojuši par liberāldemokrātiem, vairs nav nozīmes. Lai izmainītu rezultātu vēlēšanu apgabalā, kurā tradicionāli ir dominējusi kāda no lielajām partijām, mazākām partijām ir jānopūlas vaiga sviedros. Piemēram, 2005.gada vēlēšanās leiboristi tika pie deputātu vietām ar vidēji 27 000 vēlētāju balsu par katru, bet liberāldemokrātiem bija jāsavāc 97 000.
Var gadīties, ka vēlēšanu sistēma šajās vēlēšanās saplīst pa vīlēm pati, pirms vēl kāds pagūst to reformēt. Par spīti liberāldemokrātu strauji augušajai popularitātei un toriju nelielajam pārsvaram pār leiboristiem, pastāv iespēja, ka parlaments nevis «karāsies», bet vēlēšanu iznākums būs leiboristiem labvēlīgs. Tas var notikt gadījumā, ja toriju un liberāldemokrātu atbalstītāji nav pietiekamā skaitā koncentrēti tajos apgabalos, no kuriem iepriekš ievēlēti leiboristi. 2005.gada vēlēšanās, kad Irākas kara dēļ leiboristu popularitāte jau bija sākusi apsūbēt, partija ieguva 66 vietu vairākumu, kaut arī procentuāli tās atbalstītāju skaits bija tikai 36% jeb par 3 procentpunktiem vairāk nekā torijiem. Arī šoreiz parlamenta sastāvs var nesakrist ar iedzīvotāju atbalsta procentuālo attiecību. Ja leiboristi iegūs vairākumu, situācijas absurdums iesitīs pamatīgu naglu sistēmas zārkā.
PAR EKONOMIKU – PIESARDZĪGI
Klegmānija vai klegstāze, kā to dēvē britu prese, otrajā plānā atbīdījusi partiju programmas. Premjerministrs Gordons Brauns pat kritizēja presi par apsēstību ar kampaņas šova elementiem, maz uzmanības pievēršot partiju piedāvājuma būtībai. Patiesības labad jāpiebilst, ka Brauns pats pielēja eļļu šova ugunij, nosaucot kādu pensionāri par «aizspriedumainu sievieti», – viņš nezināja, ka televīzijas mikrofons pēc sarunas ar vēlētāju palicis ieslēgts un padomniekam privātā sarunā pateica, ko patiesībā domā par vēlētāju, kura bija interesējusies, «no kurienes te sabraukuši visi tie austrumeiropieši». Viena kampaņas diena bija pilnībā veltīta apvainotajai vēlētājai – Brauns vairākkārt publiski atvainojās, nosauca vēlētāju par «cilvēku ar plašu sirdi» un pat apciemoja pensionāri viņas mājās, pavadot sarunā teju 40 minūtes.
Lai gan «visi tie austrumeiropieši» un imigrācija kopumā ir viena no prioritārajām problēmām vēlētāju acīs, partiju programmas tai pieskaras tikai garām-ejot. Liberāldemokrāti tēmai velta visvairāk uzmanības – viņi piedāvā rūpīgāk analizēt darba tirgus vajadzības un migrāciju no valstīm ārpus Eiropas Savienības pieskaņot konkrēto reģionu vajadzībām. Viņi arī ierosina atzīt faktu, ka desmitiem tūkstošu imigrantu valstī dzīvo nelegāli, un piedāvāt viņiem iespēju legalizēties, tādējādi pārceļot viņus no ēnu ekonomikas reālajā ekonomikā. Gan toriji, gan leiboristi asi kritizē šo ideju, bet alternatīvas nepiedāvā. Toriju jājamzirdziņš ir «imigrācijas griesti» iebraucējiem no trešajām valstīm un pārejas periods jauno ES dalībvalstu pilsoņiem. Leiboristi turas pie «punktu sistēmas», kas ļauj šķirot iebraucējus pēc to kvalifikācijas un pieredzes.
Pārsteidzošā kārtā ekonomika, kas ir akūto problēmu augšgalā, programmās ir aplūkota pavirši. Lai gan ekonomisti vienā balsī sauc, ka budžeta caurums pieprasa tūlītēju rīcību un izdevumu samazinājumu nedrīkst atlikt, gan liberāldemokrāti, gan leiboristi taupīšanu plāno sākt tikai 2011.gadā. Turklāt leiboristi nesola būtiski samazināt pēdējā desmitgadē krietni uzaudzēto valsts sektoru, kas veido pusi ekonomikas (Ziemeļīrijā pat 70%).
Turpretī toriji ir apņēmības pilni reformēt valsts pārvaldi – viņu sauklis ir «lielā sabiedrība», kas ir pretstats «lielai valdībai». Toriju programma uzrunā vēlētāju un aicina viņu «pievienoties Lielbritānijas valdībai».
Gan toriji, gan leiboristi ir izvairīgi jautājumā par nodokļu palielināšanu, bet liberāldemokrāti ir tiešāki – viņi ierosina palielināt kapitāla pieauguma nodokli, taču vienlaikus grib atcelt ienākuma nodokli pirmajiem desmit tūkstošiem mārciņu no iedzīvotāju gada ienākumiem, kas, pēc eks-pertu domām, ir «dīvaina matemātika».
Izlēmības un skaidras vīzijas par ekonomikas atveseļošanu programmās un līderu retorikā ir maz, taču to, iespējams, var saprast – politiķi ar aptraipīto mundieri baidās piesaukt nepopulārus soļus, kuri neizbēgami būs jāsper. Politikas vērotāji cer, ka vīzija parādīsies tad, kad viens (vai divi) no trijiem būs ticis pie varas. Prognozēt, kurš tas būs, vēlēšanu priekšvakarā neriskēja neviens. Klega zvaigzne, kura uzlēca, pateicoties tam, ka liberāldemokrātu līderis labāk par «lielajiem» pārzināja televīzijas drēbi, ir izmainījusi spēku samēru un britu politikas seju. Klegs parādīja, ka arī ārpus tradicionālā divnieka ir idejas un dzīve.
