Žurnāla rubrika: Svarīgi

Par divām darba pusdienām

Šajā žurnāla numurā ir kāda strukturāla atšķirība. Ik nedēļu mēs piedāvājam pusdienu sarunu ar kādu tā brīža notikumos ierautu personu, šoreiz tādas būs divas

Nākamnedēļ sāks ducināt Eirovīzijas trakums, un, jā, jā, simti tūkstoši cilvēku pieplaks televizora ekrānam, lai klausītos, kritizētu, zobotos, priecātos, balsotu, ļautos azartam, pukotos un tomēr skatītos šo ikgadējo eiropiešu dziesmu šovu. Tradicionāli Eirovīzija Latvijā ir visvairāk skatītais TV raidījums, pārspējot jebkuru vietējo šovu un hokeja spēles. Lūk, pilnskanīgākai līdzi jušanai žurnālā būs saruna ar dzīvespriecīgo un enerģisko dziedātāju Aiju Andrejevu (Aishu), šā gada Latvijas pārstāvi Eirovīzijā.

Raksts par Aiju jau bija uzrakstīts, kad dzīve iemeta citos notikumos. Neplānotām darba pusdienām piekrita Ivars Poikāns – programmētājs, kura darbība ar segvārdu Neo viņu tagad iecēlusi teju mūslaiku tautas varoņa godā. Iespēju paēst ar viņu kopā un parunāt garām laist vienkārši nevarēja. Kāpēc dienā viņš bija Ilmārs, bet naktī – Neo, par to otrajā pusdienu sarunā.

Par divām darba pusdienām

Šajā žurnāla numurā ir kāda strukturāla atšķirība. Ik nedēļu mēs piedāvājam pusdienu sarunu ar kādu tā brīža notikumos ierautu personu, šoreiz tādas būs divas

Nākamnedēļ sāks ducināt Eirovīzijas trakums, un, jā, jā, simti tūkstoši cilvēku pieplaks televizora ekrānam, lai klausītos, kritizētu, zobotos, priecātos, balsotu, ļautos azartam, pukotos un tomēr skatītos šo ikgadējo eiropiešu dziesmu šovu. Tradicionāli Eirovīzija Latvijā ir visvairāk skatītais TV raidījums, pārspējot jebkuru vietējo šovu un hokeja spēles. Lūk, pilnskanīgākai līdzi jušanai žurnālā būs saruna ar dzīvespriecīgo un enerģisko dziedātāju Aiju Andrejevu (Aishu), šā gada Latvijas pārstāvi Eirovīzijā.

Raksts par Aiju jau bija uzrakstīts, kad dzīve iemeta citos notikumos. Neplānotām darba pusdienām piekrita Ivars Poikāns – programmētājs, kura darbība ar segvārdu Neo viņu tagad iecēlusi teju mūslaiku tautas varoņa godā. Iespēju paēst ar viņu kopā un parunāt garām laist vienkārši nevarēja. Kāpēc dienā viņš bija Ilmārs, bet naktī – Neo, par to otrajā pusdienu sarunā.

Operatora fotogrāfijas

Šodien plkst. 17 Latvijas Fotogrāfijas muzejā tiks atklāta Ginta Bērziņa fotogrāfiju izstāde "Vietas, kurās es nefilmēšu".

Ginta Bērziņa personālizstādē "Vietas, kurās es nefilmēšu" apskatāmas vairāk nekā 20 melnbaltas fotogrāfijas no tāda paša nosaukuma sērijas, kas veidota kopš 2007.gada, ziņo LETA.

Autors ikdienā strādā kā kinooperators, un daudzas no fotogrāfijām fiksējis filmēšanas starplaikos. Atrodoties Krimā, Berlīnē vai, piemēram, tepat Tūjā, viņš fotografējis vietas ārpus filmu uzņemšanas laukuma. 

"Filmu ražošanā ir skaists aktivitāšu posms – filmēšanas vietu meklēšana. Daudzas no apmeklētajām vietām ir maģiskas, tām piemīt aizdomīga noskaņa," atzīst autors.

Gints Bērziņš dzimis 1968.gadā Alūksnē. No 1983. līdz 1986.gadam apmeklējis jauniešu foto studiju, kur fotografēt prasmi apguva Andreja Granta vadībā. 1993.gadā absolvējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūta Kinooperatoru fakultāti Maskavā. Kopš 2005.gada viņš ir Latvijas Kinooperatoru ģildes prezidents. Bērziņš saņēmis vairākus apbalvojumus, to skaitā Latvijas Nacionālā filmu festivāla balvu "Lielais Kristaps" kā labākais spēlfilmas operators – 2003.gadā par filmu "Pitons" un 2007.gadā par filmu "Vogelfrei". Daudzkārt strādājis kopā ar režisoriem Lailu Pakalniņu un Viesturu Kairišu. Fotogrāfijas apkopojis sērijās "Priekšpilsēta", "Dubultportreti", "Kanāda", "Pilsētas I. 1994.-2001." un citās. 

 

Grieķu traģēdija

Viens no galvenajiem Grieķijas budžeta krīzes cēloņiem ir plaši izplatītā korupcija. Tiek lēsts, ka tās dēļ valsts kase zaudē vairāk nekā 20 miljardus eiro gadā

Grieķijas budžeta krīzē ir mīkla: kāpēc valsts tērēja tik dāsni, bet nodokļus tajā pašā laikā iekasēja tik slikti? Daudzi grieķi paskaidro, ka atbildei pietiek ar diviem vārdiem fakelaki un rousfeti. Grieķiski fakelaki nozīmē «mazās aploksnes» – kukuļus, kas skar ikvienu, sākot ar slimnīcu pacientiem un beidzot ar zivju tirgotājiem. Savukārt rousfeti nozīmē politiskus pakalpojumus, kas, piemēram, izplatījušies gan skolotāju pieņemšanā darbā, gan darījumos ar pareizticīgo baznīcas īpašumiem. 

Tieši šīs korupcijas tradīcijas ir novedušas pie situācijas, kad valsts ir ar lielu uzblīdušu vēderu, bet tā iemesls ir bads. Brūkinga institūts Vašingtonā nācis klajā ar pētījumu, kurā atzīts, ka kukuļdošana, protežēšana un citu veidu sabiedriskā korupcija ir vieni no lielākajiem valsts parāda cēloņiem. Tiek lēsts, ka Grieķijas valsts kase tādā veidā zaudē vismaz 8% no iekšzemes kopprodukta, tas ir, vairāk nekā 20 miljardus eiro gadā.

«Mūsu pamatproblēma ir sistemātiska korupcija,» atzina arī Grieķijas premjers Georgs Papandreu, pērn stājoties amatā. Viņš apsolīja mainīt savu tautiešu mentalitāti, kurā pašlaik dominē viedoklis, ka valsts nauda arī ir domāta, lai to šķiestu. Drīz pēc tam premjers sarāja ģenerālprokuroru, norādot, ka valstī valda «nesodāmības sajūta». Prokurors atbildēja, ka tā nebūt nav. 

Brūkinga institūta pētījumā analizētas kopsakarības starp korupcijas indikatoriem un fiskālo deficītu 40 attīstītajās un daļēji attīstītajās valstīs, secinot, ka korupcija tik tiešām kaitē valsts finansēm, it īpaši Grieķijā un Itālijā, mazākā mērā – Spānijā un Portugālē.

VIDĒJAIS KUKULIS – 1355 eiro
Grieķijas budžeta deficīts pēdējos piecos gados bijis vidēji ap 6,5%, bet pērn tas palielinājās līdz 13%. Ja Grieķijas sabiedriskais sektors būtu tik godprātīgs un caurskatāms kā Zviedrijā vai Nīderlandē, valsts pēdējā desmitgadē būtu varējusi lepoties ar budžeta pārpalikumu, apgalvots pētījumā.

«Ja Grieķijā būtu labāka korupcijas kontrole, pat ne tik akurāta kā Zviedrijā, bet kaut vai Spānijas līmenī, tās budžeta deficīts pagājušajos piecos gados nebūtu lielāks par 4%,» skaidro pētījuma autors Daniels Kaufmans.

Pasaules Bankas veidotajā sarakstā, kur valstis tiek sarindotas pēc to spējas kontrolēt korupciju, Grieķija 16 eirozonas valstu blokā ieņem pēdējo vietu. Arī visu 27 Eiropas Savienības valstu vidū Grieķija atrodas pašā lejasgalā, dalot pēdējo vietu ar Rumāniju un Bulgāriju, – tas savukārt norādīts korupcijas uzraugorganizācijas Transparency International apskatā.

Pagājušajā gadā 13,5% grieķu mājsaimniecību ir maksājušas kukuli, liecina Transparency International aptauja. Vidējā summa bija 1355 eiro. Vienkāršie pilsoņi ar naudu piebāztas aploksnes devuši par autovadītāja apliecības saņemšanu, vizīti pie ārsta, būvniecības atļaujas saņemšanu un citām lietām. Kukuļi doti, pat lai samazinātu summu, kas jāmaksā nodokļos valstij.

AMATPERSONU NETĪRIE DARīJUMI
Pēdējos trīs gados no amata atkāpušies ietekmīgi politiķi vai arī pret viņiem sākta izmeklēšana par kukuļu ņemšanu – par izdevīgu līgumu izkārtošanu, par nelegālu strādnieku pieņemšanu darbā un par nesamērīgi sadārdzinātu obligāciju pārdošanu pensiju fondiem.

2008.gadā augstas amatpersonas valdībā tika apsūdzētas par darījumu ar politiski ietekmīgo grieķu pareizticīgo baznīcu: kāds klosteris ieguva īpašumtiesības uz ezeru, bet tad viņiem atļāva to iemainīt pret valsts zemi, kuras tirgus vērtība tika nepamatoti samazināta. Tādā veidā nodokļos tika zaudēti 100 miljoni eiro, apgalvo izmeklētāji. Tieši šis skandāls kļuva par vienu no iemesliem, kāpēc pagājušā gada rudenī konservatīvās partijas zaudēja vēlēšanās.

Korupcija dažādi ietekmē valsts finanses. Plaši izplatīta ir krāpšanās ar nodokļiem. «Galvenā problēma ir tā, ka mums nav spēcīgas pilsoniskās sabiedrības,» secina Jonijas Universitātes profesors Stavross Katsis, kurš specializējies ekonomisko noziegumu pētīšanā. «Ievērot likumus Grieķijā skaitās negods. Tevi sauks par muļķi, ja sāksi to darīt.»

Premjera Papandreu plānā, kā cīnīties ar kukuļņemšanu, ir vairāki punkti: nodokļu iekasēšanas datu centralizācija, izmeklēšanas procesu paātrināšana, darbavietu samazināšana valsts sektorā, birokrātijas vienkāršošana, kā arī ar izdevumiem saistītu lēmumu publicēšana internetā. Politiskie analītiķi atzīst, ka šie soļi ir saprātīgi, taču aizvien vēl nepilnīgi. Daži norāda, ka algu samazināšana sabiedriskajā sektorā var izraisīt vēl plašāku kukuļņemšanu.

Īpaši asi premjers vērsies pret korupciju valsts medicīnas aprūpē, kur kukuļi tiek pieprasīti gluži vai automātiski, tālab daudziem pilsoņiem operācijas vienkārši nav pa kabatai. Piemēram, sirds operāciju laikā izmantotās īpašās caurulītes, kas nostiprina asinsvadus, Grieķijā maksā piecas reizes vairāk nekā Vācijā. Tas mudina domāt, ka to cena ir mākslīgi palielināta, atvēlot konkrētu summu iepirkuma konkursu rīkotājiem.

Šādi publiskā iepirkuma korupcijas gadījumi reti kad nonāk līdz reālam cietumsodam, jo tiesu sistēma ir ļoti lēna. Savukārt, ja skandālā iesaistīts kāds politiķis, tad vispirms izmeklēšana sākas īpašā parlamenta komisijā, kas lietu novilcina tik ilgi, ka iestājas noilgums.

2007.gadā atklājās, ka valdība pārdevusi pensiju fondiem mākslīgi sadārdzinātus vērtspapīrus, un tā rezultātā fondi cieta miljardiem eiro zaudējumus. Starpību nācās segt no valsts budžeta, vēl vairāk palielinot deficītu. Sākoties skandālam un sabiedrības neapmierinātībai, valsts komisija naudas atmazgāšanas lietās pārbaudīja dažus no šiem finanšu darījumiem un secināja, ka tajos saskatāmas «nepārprotamas korupcijas pazīmes», izvairīšanās no nodokļiem un citi amatpersonu pārkāpumi.
Taču ģenerālprokurors atkratījās no komisijas ziņojuma, kā trūkumu norādot faktu, ka dokumentu parakstījis tikai naudas atmazgāšanas komisijas vadītājs, bet trūkst citu komisijas locekļu parakstu. Galu galā amatu zaudēja pats komisijas vadītājs.
Daži kukuļņemšanas gadījumi nākuši gaismā tāpēc, ka izmeklēšana par starptautisku firmu darījumiem Grieķijā veikta nevis uz vietas, bet ārzemēs. Tikai pirms dažām nedēļām Lielbritānijā tika notiesāts medicīnas preču piegādātāja DePuy International (Johnson&Johnson meitasuzņēmums) izpilddirektors, jo atklājās, ka kukuļos grieķu ķirurgiem viņš samaksājis kopumā 4,5 miljonus sterliņu mārciņu. Šī summa palīdzējusi DePuy regulāri uzvarēt konkursos par ortopēdisko preču piegādi, lai gan piedāvātā cena bijusi divreiz augstāka nekā vidēji Eiropā.

2006.gadā, kad sākās vācu inženiermilža Siemens korupcijas skandāls, atklājās, ka uzņēmums maksājis kukuļus arī grieķuamatpersonām, tā tiekot pie izdevīgiem līgumiem. Izmeklēšanas dokumenti Vācijā norāda, ka Siemens devis kukuļus abu lielāko grieķu partiju politiķiem, taču pašā Grieķijā neviena lieta līdz tiesai nenonāca.

KĀ NOKRĀPT NODOKĻUS?
Sajūta, ka kukuļus ņem visi, daudziem grieķiem radījusi pārliecību, ka krāpt valsti ir morāli pieņemami. Ikviens grieķis pats sev var retoriski jautāt: «Ja reiz politiķi ir korumpēti un korupcija pastāv itin visur, kālab man maksāt nodokļus? Es taču nezinu, kur aiziet mana nauda.»

Un tik tiešām Grieķijas valsts budžetā nenonāk viena ceturtā daļa nodokļu, norāda ekonomists Frīdrihs Šneiders no Lincas Universitātes Austrijā. Viņš pēta izvairīšanos no nodokļiem visā pasaulē. Ekonomists lēš, ka trešdaļa nodokļu nemaksāšanas gadījumu Grieķijā iespējama tieši ar kukuļošanu. «Vajag daļu nodokļa samaksāt nodokļu inspektoram, un par to dabūsit atlaidi,» skaidro profesors.

To apstiprina arī kāda grieķu amatpersona, stāstot, ka nodokļu inspektori ieviesuši tā dēvēto 4-4-2 sistēmu. Piemēram, ja personai vai firmai nodokļos jāmaksā 10 000 eiro, tad 4000 viņi nelegāli iedod inspektoram, sev patur 4000, bet valstij samaksā tikai atlikušos 2000 eiro.

Tas palīdz izskaidrot faktu, kāpēc šajā attīstītajā valstī ar 11 miljoniem iedzīvotāju tikai 15 000 cilvēku deklarētie gada ienākumi ir lielāki par 100 000 eiro, saka Grieķijas finanšu ministrs. Interesanti, ka nodokļu ieņēmumi uzkrītoši samazinās priekšvēlēšanu laikā, jo acīmredzot politiķi mēģina pielabināties vēlētājiem, piespiežot valsts nodokļu inspektorus «nepārcensties» ar cītību – tā kādā pētījumā secinājuši divi grieķu ekonomisti. Tas palīdz saprast, kāpēc pagājušajā gadā prognozētais budžeta deficīts – 6% – pēc oktobrī notikušajām vēlēšanām pēkšņi pārvērtās par 13% deficītu, norādā Nikoss Kristodulakis, viens no pētījuma autoriem un Grieķijas finanšu ministrs pagājušās desmitgades sākumā.

VĒLĒTĀJIEM SASOLĪTIE AMATI
Politiskās patronāžas apmērus valsts sektorā aplēst ir grūtāk, taču tie esot tikpat iespaidīgi. «Ja jums ir izdevība atrast darbu sabiedriskajā sektorā kādam no jūsu vēlētājiem, jūs šo iespēju nepalaidīsit garām,» par šādiem politiķu tikumiem nesenā intervijā izteicās premjers Papandreu. Saskaņā ar Grieķijas vēlēšanu sistēmu katrā no apgabaliem vēlētāji izvēlas no vairākiem kandidātiem, turklāt savā starpā cīnās gan partijas, gan arī viena saraksta kandidāti. «Tā vietā, lai reklamētu savas partijas programmu, politiķi ķeras pie daudz precīzākiem solījumiem – ja vēlēsi par mani, es parūpēšos, lai tavai meitai atrastos kaut kāds darbs,» saka bijušais finanšu ministrs Stefans Manoss.

Tieši valsts algoto darbinieku skaits uzkrītoši palielinājās pagājušajā gadā pirms vēlēšanām, kad labējā valdība sāka zaudēt savu popularitāti dažādo skandālu un ekonomiskās lejupslīdes dēļ. Mēnesi pirms vēlēšanām sabiedriskajā sektorā nodarbināto skaits pēkšņi palielinājās par 27 000 cilvēku. Dažiem no valsts darbā pieņemtajiem pat nebija amata nosaukuma un biroja, uz kurieni būtu jāiet strādāt, apgalvo kāda Finanšu ministrijas amatpersona.

Atlaist šos cilvēkus no darba tagad ir gandrīz neiespējami, jo Grieķijas konstitūcija noteic, ka valsts darbā strādājošajiem nodarbinātība tiek garantēta uz mūžu.

«Patiesībā pašlaik neviens pat nevar precīzi pateikt, cik cilvēku ir nodarbināti sabiedriskajā sektorā,» saka universitātes profesors Diomīds Spinellis, kurš valdībai pievienojās pagājušā gada oktobrī un tagad cenšas savākt šādu informāciju.

DAŽI CENŠAS CĪNĪTIES
Īpaši uzblīdusi ir skolu sistēma. Gadiem ilgi Izglītības ministrija pieņēma darbā jaunus skolotājus, pat ja tie nebija nepieciešami, saka Ministru kabineta loceklis Džons Panaretoss, kura uzdevums ir padarīt valdības lēmumus caurskatāmākus. Pašlaik Grieķijā ir aptuveni 180 000 skolotāju un viena no dāsnākajām skolotāju un skolēnu skaita proporcijām pasaulē. Taču šis skaitlis var būt maldinošs, brīdina Panaretoss. Aptuveni 20 000 «skolotāju» patiesībā ir administratīvais personāls, kas nekad nav spēruši savu kāju klasē.

Daudzās skolās štati ir vienkārši apbrīnojami. Atklājies, ka kādā mazā skoliņā uz nelielas salas ir 15 fizkultūras skolotāju, savukārt citā skolā skolotāju ir vairāk nekā skolēnu, stāsta Panaretoss.

Vēl viena nesamērību bedre ir veselības aprūpes sistēma. Daudzās slimnīcās grāmatvedība ir tik slikta, ka nav iespējams izsekot, kad ir veikti medicīnas preču iepirkumi un par kādu summu, apgalvo valdības pārstāvji. Tādā veidā slimnīcas ir sakrājušas miljardiem eiro parādus, kas nav maksāti gadiem. Kad iepriekšējā valdība pēc ES pieprasījuma pagājušā gada rudenī sagatavoja pārlieku optimistisku budžeta prognozi, slimnīcu parādi bija uzrādīti par pieciem miljardiem eiro mazāki, nekā atklājies tagad.

Tiem grieķiem, kas beidzot nolēmuši pielikt punktu korupcijai, neklājas viegli. Žorža Teodoridisa ģimenes bizness ir svaigu zivju imports no Turcijas. Gadiem ilgi viņš maksāja kukuļus valsts ieceltai veterinārārstei, kura nosaka, vai prece ir derīga patēriņam.

Kad Teodoridiss nolēma sākt arī austeru importu, ierēdne pacēla cenu – 30 000 eiro par atļauju un vēl 2000 eiro katru reizi, saņemot jaunu kravu. «Viņa man pat sāka norādīt, ar kuriem turku uzņēmumiem man jāsadarbojas.»

Jau pagājušā gada sākumā zivju tirgotājs uzrakstīja sūdzību Lauksaimniecības ministrijai. Nekādas reakcijas. Novembrī viņš mēģināja vēlreiz. Jaunais ministrs Mihaels Karčimakis, kas pazīstams kā pretkorupcijas aktīvists, personīgi ieinteresējās par šo lietu. Veterinārārste tika atlaista un notiesāta.

Teodoridiss teic, ka laimīgais iznākums ir nejaušība. Viņa sieva strādā Lauksaimniecības ministrijā un palīdzējusi atrast pareizo cilvēku kontaktus. «Iedomājieties, kā jūtas tie cilvēki, kuriem šādu kontaktu nav?» viņš saka.

GRIEĶIJAS BUDŽETA MELNIE CAURUMI
PENSIJAS MEITĀM
Valsts sektorā strādājušo cilvēku pensiju pēc viņu nāves var saņemt meitas, ja viņas nav precējušās vai ir šķīrušās. Šo iespēju izmanto 40 000  sieviešu

PENSIJAS NELAIĶIEM
Atklājies, ka pensiju saņem 40 000-60 000 cilvēku, no kuriem daudzi miruši jau pirms vairākiem gadiem. Saskaņā ar
likuma burtu, mirušajiem pašiem jāinformē sociālais dienests par savu nāvi

DĀSNAS PIEMAKSAS
Valsts pārvaldē darbojas plaša piemaksu sistēma, ļaujot papildus saņemt pat līdz 1300 eiro mēnesī. Piemaksa, piemēram pienākas par datora lietošanu, ierašanos darbā bez kavēšanās, bet mežziņi saņem piemaksu par darbu ārpus telpām

14 ALGAS
Gan valsts, gan privātajā sektorā eksistē 13. un 14.alga. Pusi no 13.algas darbinieki saņem Lieldienās, otru pusi – vasarā. 14.algu izmaksā Ziemassvētkos

RĒGU KOMISIJAS
Grieķijā ir simtiem valsts komisiju, lai gan retais zina, ar ko tās nodarbojas. Piemēram, pastāv Kopas ezera komiteja, lai gan pats ezers izžuva un principā vairs neeksistē kopš 1930.gada. Prese lēš, ka šajās komisijās «darbojas» 10 000 cilvēku

Pārpublicēts ar The Wall Street Journal Europe atļauju. © 2010 Dow Jones&Company, Inc. Visas tiesības paturētas

Basketbola deflācija

Pesimisti teiktu, ka no Latvijas basketbola spozmes nekas daudz nav palicis: nepiepildītas zāles, maksātnespējas procesi, nožēlojama bilance starptautiskajās spēlēs un neskaidra nākotne valstsvienībām. Optimisti apgalvo: lai gan basketbola kokam augšējie zari izskatās apkaltuši, sakņu sistēma esot gana dzīvelīga

Kamēr ekonomisti brīnās par preču un pakalpojumu cenu kūtro lejupslīdi, Latvijas basketbols var lepoties ar ļoti strauju deflāciju. 2008.gadā valsts vīriešu čempionu tituls kluba Barons saimniekiem izmaksāja aptuveni divus miljonus eiro. Ja līdz zeltam izdosies aizsniegties arī šogad – un finālsērijā pret VEF Rīga, kas norisināsies vismaz līdz 18.maijam, tas nav neiespējami -, par šo prieku būs samaksāts desmit reižu mazāk.

TAUPĪGIE BARONI
«Dzīve visu saliks pa vietām, un agri vai vēlu Latvijas basketbolistu cenas nokritīs līdz reālajam līmenim,» uzņēmējdarbībā septiņus sāls pudus apēdušais Barona prezidents Ivo Zonne vairākkārt uzsvēris ekonomikas likumu neizbēgamo un svētīgo ietekmi uz norisēm basketbola saimniecībā. Viņš atsaka oficiālu interviju, jo nevēloties lieku ažiotāžu, tomēr neslēpj gandarījumu, ka vispārējo krīzi izdodas pārdzīvot ar minimāliem līdzekļiem.

Kluba neseno vērienu raksturo trīs gadu līgums ar Latvijas līmeņa superzvaigzni Armandu Šķēli par vairāk nekā 20 000 eiro mēnesī. Tiesa, šādu dāsnumu nevarēja nosaukt par ļoti tipisku kluba praksi, jo basketbola vidē baroni pazīstami ar turēšanos pie principa – nepārmaksāt. Šādas pieejas dēļ treknajos gados daudzi latviešu basketbolisti izvēlējās citu klubu piedāvājumus. Taču krīze pamatīgi sašaurinājusi darba tirgu, un šosezon zilibaltajos formas tērpos spēlē vairāki, kuri iepriekš Baronam devuši kurvīti – Uvis Helmanis, Aigars Vītols, Ivars Timermanis.

Arī triju kluba leģionāru vecums un skaļas starptautiskās reputācijas trūkums liecina, ka minētais komandas komplektēšanas princips nav pārkāpts. Savukārt pašatdeve laukumā un attieksme pret dzīvi ārpus tā ir daudz veselīgāka, nekā izlutinātajām latviešu basketbola zvaigznēm. Piemēram, nigērietis ar Īslandes vulkānu atmiņā atsaucošo vārdu Oritsevejimni Efedžuku izceļas ne tikai ar efektīviem un efektīgiem gājieniem laukumā, bet arī jau iegūtu augstāko izglītību un komunikabilitāti, kas lieti noder, konsultējot jaunos latviešu basketbolistus. Armandam Šķēlem tādu kvalitāšu nebija.

Ietaupīt naudu un arī reputāciju Baronam palīdzēja palikšana ārpus starptautiskās aprites. Līdzdalībai Eiropas kausa izcīņā nebija motivācijas (piemēram, jauno pašmāju spēlētāju, kuriem nepieciešama starptautisko spēļu prakse). Savukārt pagājušajā vasarā laikus nenokārtotās finansiālās saistības ar Basketbola savienību un kavēšanās ar komandas komplektāciju Baronam maksāja vietu Baltijas līgā. Sezonas lielākā daļa tika pavadīta, vieglā režīmā spēlējot ar Latvijas komandām un pilnu jaudu veiksmīgi ieslēdzot tikai dažās cīņās ar BK Ventspils un VEF Rīga. Šāda ēdienkarte nespēja ieinteresēt plašu publiku un konkurēt ar hokeja un Dinamo piedāvājumu. Taču pragmatisko baronu konsekventais saimnieciskais reālisms palīdzējis saglabāt klubu grūtajos laikos. Kad atkal uzausīs saulīte, varēs vēlreiz celties ambīciju spārnos.
 
VEF RĪGA VĒL NAV FLAGMANIS
Barona aiziešana ēnā vienlaikus ar ASK Rīga bankrotu (krīzes apstākļos klubu atteicās atbalstīt visi trīs lielie dibinātāji – Rīgas dome, Nacionālie bruņotie spēki un Parex banka) padarīja vakantu Rīgas lielkluba nišu. Uz to pērnvasar pieteicās VEF Rīga. Iepriekš uz jauno talantu rūdīšanu orientētā kluba stratēģijas korekciju iezīmēja galvenā trenera Valda Valtera vārdi: «Jāņem četri ārzemnieki, jo nav jau latviešu, kuriem būtu pa spēkam sasniegt nospraustos mērķus…»

Skaitļi tiek turēti noslēpumā, publiski uzsverot, ka pat slavenības (Gatis Jahovičs, sezonas nogalē arī Sandis Valters) pēc savainojumiem piesaistītas par dažiem tūkstošiem mēnesī. Tomēr skaidrs, ka VEF Rīga budžets šosezon bija vairākkārt lielāks, nekā Baronam, un to papildinājis arī akciju sabiedrības Latvijas valsts mežu ziedojums. Taču rezultāti nav sagādājuši cerēto gandarījumu.

Eiropas kausa izcīņā un Krievijas rosinātajā VTB Vienotajā līgā 14 spēlēs rīdzinieki izcīnīja tikai trīs uzvaras, un pie vainas nebija tikai sāncenšu bagātība vien. Arī tad, kad Valdis Valters vadīja Brocēnus un Skonto, šīs komandas nevarēja lepoties ar varenu rocību, taču zvaigžņu trūkumu allaž izdevās kompensēt ar Latvijas basketbola talantu šarmu. Turpretim VEF Rīga 2010.gada modelim kolorīta pietrūka. Potenciālie publikas magnēti – simpātiskais cīnītājs Gatis Jahovičs un jaunās zvaigznes godā pāragri ieceltais Žanis Peiners – pusi sezonas cīnījās ar traumām, Sandis Valters iesaistījās pārāk vēlu, Ingus Bankevics un Andrejs Šeļakovs varēja pretendēt uz epizodiskām, nevis līderu lomām, un drīz vien pret VEF Rīga atsala pat tie līdzjutēji, kuri ziņkārības dēļ bija atnākuši uz pirmajām spēlēm Arēnā. Arī Baltijas līgā un LBL uzvaras mijās ar zaudējumiem, liekot domāt, ka galvenajam trenerim no meistarībā un mentalitātē dažādajiem spēlētājiem nav izdevies izveidot vienotu komandu. Šādā situācijā jebkādas pārmaiņas bija labākas par situācijas iekonservēšanu, un aprīļa beigās pagurušā Valda Valtera pāriešana konsultanta pozīcijā veselības stāvokļa dēļ, atbrīvojot galvenā lēmēja vietu enerģiskajam palīgam Nikolajam Mazuram, bija labākā izeja visiem. Izņemot, protams, Ventspils basketbolistus, kuri LBL pusfinālā krita par upuri VEF Rīga uzlādētajai enerģijai.

Uz Barona fona VEF Rīga ir gan labākas izredzes abu komandu duelī LBL finālsērijā, gan plašāka vīzija tuvākajai nākotnei. Taču viegli nebūs. Rīgas mērogiem, ambīcijām un tradīcijām atbilstošas komandas nokomplektēšanai pārsvarā ar vietējiem basketbolistiem Latvijā patlaban akūti trūkst resursu. Spilgtākie talanti koncentrēti BK Ventspils saimniecībā, savukārt nākamās paaudzes izaudzināšanā jāiegulda ne tikai treneru enerģija un meistarība, bet arī laiks un pacietība – viss, kas tika izniekots trekno gadu orģijās. Turklāt bez garantijas, ka paveiksies.
 
VENTSPILS: SOLIS UZ VIETAS
Pērn Latvijas klubu basketbolā triumfēja BK Ventspils vadības ekonomiskais reālisms – valsts čempionu tituls tika atgūts ar saprātīgu budžetu (mazliet virs miljona eiro sezonā) un krietni atjauninātu sastāvu. Šosezon no Mareka Jureviča, Jāņa Strēlnieka, Daira Bertāna, Ronalda Zaķa, Ernesta Kalves tika gaidīts vismaz pussolītis uz priekšu individuālajā meistarībā un komandas varējumā. Diemžēl seši zaudējumi Eiropas kausa izcīņas spēlēs, nestabilais sniegums Baltijas līgā un palikšana ārpus LBL fināla liecina par mīņāšanos uz vietas vai pat regresu.

Sezonas vidū par iemesliem – vainīgs treneris vai spēlētāji – un iespējamo izeju domas bija atšķirīgas. Taču citus spēlētājus nebija kur ņemt, tāpēc aiziet vajadzēja galvenajam trenerim Agrim Galvanovskim. Iespējams, viņa nomaiņa ar horvātu speciālistu Silvano Poropatu nebija pats loģiskākais risinājums, taču pārmaiņas atkal iededza azarta uguntiņu spēlētāju acīs, un pavasarī ventspilnieki spēlēja labāk nekā ziemā. Līdz dzīšanās vienlaikus pēc diviem zaķiem – Baltijas līgā un LBL – sagādāja divus sāpīgus punus un «vilka pasi» Poropatam.
 
VALSTSVIENĪBĀM GRŪTA VASARA
Pieci nosauktie ventspilnieki noteikti būs uzmanības centrā vasarā, kad uz kārtējo darba cēlienu sanāks Latvijas valstsvienība. Pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem Eiropas vīriešu čempionāta kvalifikācijas turnīrs augustā tiek gaidīts bez pārliecības, ka ceļazīmei uz finālu jābūt mūsējai. Gluži otrādi – pamatotas izklausās bažas, ka latviešiem nebūs viegli saglabāt vietu starp Eiropas 25 labākajām izlasēm.

Viens cēlonis tādam pesimismam ir pretinieku spēks, jo šoreiz Latvija nokļuvusi īstā «nāves grupā» kopā ar Itāliju, Izraēlu, Melnkalni un Somiju. Taču galvenais nedrošības iemesls ir nopietnās pārmaiņas sastāvā, kas kļuvušas neizbēgamas pēc «tusētāju paaudzes» trešās neveiksmes Eiropas čempionāta finālturnīrā. Sešus gadus veidotais komandas modelis, kura kodolā bija savulaik starptautiskajos junioru turnīros sevi skaļi pieteikušie basketbolisti, ne 2005., ne 2007., ne 2009.gadā tomēr nespēja pakāpties augstāk par 13.vietu Eiropas rangu tabulā, turklāt pie vainas bija ne tikai sportiskās neveiksmes, bet arī neprofesionalitāte ārpus laukuma. Lasi, nepārvarama vēlme treniņus un spēlēšanu apvienot ar vētrainām izklaidēm un elementāras disciplīnas neievērošanu, kas basketbolistus regulāri padarīja par dzeltenās preses publikāciju varoņiem.
Lai arī Basketbola savienības valde reāli diskvalificējusi tikai Kristapu Valteru un Armandu Šķēli, no pērn Gdaņskā spēlējušā duča ierindā, visticamāk, būs palikuši tikai daži spēlētāji. Izlasei vairs nepošas palīdzēt Kaspars Kambala, Aigars Vītols un Sandis Valters, oficiālu lēmumu nav paziņojis Uvis Helmanis, savainojuma seku dēļ brīvu vasaru izvēlējies Kristaps Janičenoks, pagaidām nesekmīgi bijuši jaunā galvenā trenera Ainara Bagatska centieni nodibināt sakarus ar Andri Biedriņu, kura sezona NBA bijusi katastrofāli slikta.

«Izskatās, būs jāspēlē ar sastāvu, kas pirms diviem gadiem Rīgā cīnījās Eiropas U-20 čempionātā un palika 11.vietā, turklāt iepriekš tikpat kā neviens no viņiem nav pat piedalījies valstsvienības treniņos,» Bagatskis norāda uz pārrauto paaudžu pēctecības ķēdi. 

Pirms sešiem gadiem izlases treneris Kārlis Muižnieks mantojumā no Armanda Krauliņa saņēma grupu jauno spēlētāju, kuri jau bija apsildījuši degunus kopējos treniņos un pārbaudes spēlēs. Tagad tādu tikpat kā nav, jo gan Muižnieks 2007.gadā, gan lietuviešu speciālists Ķēstutis Kemzūra pērn koncentrējās esošo resursu maksimālai izmantošanai.

Oficiālais izlases kandidātu saraksts tiks publiskots maija beigās, bet lielu pārsteigumu tajā nebūs, jo tādus nav kur ņemt. NoASV studentu līgas varētu pievienoties uzbrucējs Rihards Kuksiks, no Spānijas atbrauks «puscentri» Rolands Freimanis un, iespējams, Kaspars Bērziņš. Kodolu veidos tie, kuri spēlējuši tepat Latvijā. Šādos apstākļos iekļūšana finālturnīrā drīzāk ir sapnis nekā reāli sasniedzams mērķis, un visiem – gan treneriem, gan spēlētājiem, gan arī līdzjutējiem – jānoskaņojas pacietīgam darbam, lai saldos augļus plūktu kaut kad nākotnē. Kā arī jāuzlabo valstsvienības reputācija, kas pēdējos gados cietusi Latvijas basketbola zvaigžņu ārpuslaukuma izrīcību dēļ, pamatīgi iedragājot arī visa sporta veida publisko tēlu. 
Turklāt jāņem vērā, ka šosezon basketbola kopējo bilanci būs grūtāk uzspodrināt ar pēdējos gados stabilākā trumpja – dāmu valstsvienības – spēkiem. Jaunā galvenā trenera grieķa Georges Dikeolakosa rīcībā gan būs tikpat kā visas pēdējo gadu līderes, taču nebūs Anetes Jēkabsones-Žogotas, kura Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra laikā vasaras otrajā pusē cīnīsies sieviešu NBA. Būs jāatrod veids, kā atraisīt pie palīdžu statusa pieradušo spēlētāju spēkus un ik mačā papildus gūt vidēji 20 punktus, ko parasti sameta Anete.
 
NE TIKAI PAR ZVAIGZNĒM
«Sarunas ar potenciālajiem sponsoriem kļuvušas grūtākas – gan krīzes, gan arī basketbola reputācijai nodarītā kaitējuma dēļ. Tomēr basketbola izmaksas nav lielas un galvenās pozīcijas esam saglabājuši,» Latvijas Jaunatnes basketbola līgas direktore Anitra Eiklone lietišķo optimismu labprāt ilustrē ar skaitļiem. Šosezon LJBL čempionātā piedalījās 370 vienības, kurās spēlē 3995 licencēti basketbolisti un basketbolistes. No jaunatnes groza bumbas aprites izkritusi tikai Preiļu sporta skola, algoto treneru skaits saglabājies nemainīgs jau trīs gadus – 153. Visi minētie kvantitatīvie rādītāji basketbolu joprojām ļauj uzskatīt par jauniešu vidū vispopulārāko organizēto sportisko nodarbi Latvijā.

Jaunatnes līgas kvantitāte gan negarantē talantu kvalitāti. Lai izaugtu superspēlētājs, vajadzīga daudzu apstākļu sakritība. Taču labu sportistu sagatavošana ir tikai viens no LJBL darbības mērķiem, turklāt, iespējams, ne pats galvenais.
«Basketbolā ir interesanta vide, kas jauniešus var ietekmēt pozitīvi,» Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps aicina neasociēt groza bumbu ar atsevišķu zvaigžņu izdarībām.Tikai neliels procents LJBL dalībnieku ar basketbola spēlēšanu jebkad nopelnīs vērā ņemamu naudu. Toties basketbols attīsta prasmi darboties kolektīvā un paplašina iespējas iegūt labu izglītību.

«85,6% no A grupas dalībniekiem pērn iestājušies augstskolās, turklāt lielākoties budžeta grupās,» Eiklone min vēl vienu skaitli, kas raksturo basketbola sabiedrību. Prasība mācīties sekmīgi šosezon oficiāli attiecināta uz Latvijas jaunatnes izlašu kandidātiem (dažs talants, kas nav ticis ar to galā, jau palicis ārpus komandas Baltijas kausa izcīņā), bet nākamsezon tā tiks iestrādāta JBL nolikumā un nesekmīgie nevarēs piedalīties finālturnīros. Slikto ieradumu profilaksei veltīta programma Par tīru spēli, tiekot iekopta talku tradīcija, stiprināta saikne ar vecākiem. Par morālā klimata korekciju liecina fakts, ka jaunatnes basketbola sabiedrībā publiski vairs nerunā par zvaigznēm, bet gan talantiem.

«Gadus desmit vēl noteikti būs ko darīt,» Anitra Eiklone šīm un vēl citām aktivitātēm neprognozē ātrus un absolūti veiksmīgus rezultātus. Labo nodomu realizēšanu kavē gan treneru atalgojuma un profesionālās pašatdeves samazināšanās, gan jauniešu sabiedrībā valdošā tendence uz izklaidēm, nevis smagu darbu. Talantu skaitu koriģē zemais dzimstības līmenis, kāds tika piedzīvots 90.gadu vidū. Tomēr Eiklone noraida aizdomas, ka labajām idejām ir tikai kampaņas raksturs: «Turpināsim soli pa solim veidot veselīgu vidi gan dalībniekiem, gan treneriem. Manuprāt, kopējā tendence basketbola sabiedrībā tomēr nav tik slikta, kā pēdējā laikā sabiedrībā ierasts domāt.»
 
JĀMĀCĀS DZĪVOT DRAUDZĪGI
Skaidrs, ka uz basketbola problēmām nekavējas norādīt konkurējošo sporta veidu vai citu izklaides industrijas atzaru pārstāvji.Taču arī paši basketbolisti ir naski uz savējo sišanu, nedomājot par sekām.

Ko vērtas, piemēram, bija SK Cēsis vadītāja Krišjāņa Kļaviņa aktivitātes, bez ceremonijām izbradājot Latvijas elites treneru Ainara Zvirgzdiņa un Aigara Neripa profesionālo reputāciju un pēc tam ciniski paziņojot, ka no elementāras loģikas viedokļa absurdās apsūdzības kuluāru sarunās un Zvirgzdiņa atbrīvošana no darba aprīlī Sieviešu līgas izšķirošo cīņu laikā esot saliedējušas komandu un līdzjutējus, sagādājot kluba saimniekam neatkārtojamu gandarījuma sajūtu…

«Mums visiem nāks par labu, ja pazemināsim temperatūru savstarpējās attiecībās,» LBS Basketbola līgu direktora amatā nesen ieceltais Ralfs Pleinics gan publiski, gan darba sarunās aicinājis uz konstruktīviem dialogiem, nevis emocionāliem monologiem. Un nevairās būt paškritisks, atzīdams, ka iepriekš, no BK Ventspils direktora pozīcijām raugoties, daudzas lietas izskatījušās citādi nekā tagad, kad jāpārredz viss laukums.

Skaidrs, ka Latvijas neatrisināmā problēma ir klubu nevienlīdzīgie spēku samēri un atšķirīgās intereses, kuras grūti savienot tā, lai visiem būtu labi. Hokeja Dinamo piemērs – gan augsts sportiskais līmenis, gan milzīga publikas interese, gan veiksmīga biznesa aizmetņi – it kā mudina koncentrēt spēkus lielkomandās. Uz šāda fona nav brīnums, ka VEF Rīga un arī BK Ventspils tveras pie mirāžas – Vienotās basketbola līgas, kas tiktu veidota pēc Kontinentālās hokeja līgas parauga. Taču basketbolam Krievijā nav tik stipru sakņu kā hokejam, tāpēc tās attīstība joprojām izraisa vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu, savukārt lietuviešu vīzdegunības dēļ nav skaidras Baltijas līgas perspektīvas nedz vīriešu, nedz arī sieviešu konkurencē.

Protams, vislabāk būtu par kaimiņiem nelikties ne zinis, mierīgi rīkojot savus turnīrus, taču kvalitatīvai pašpietiekamībai Latvijā nepietiek resursu – ne klubu, ne spēlētāju, ne sponsoru. Tāpēc LBS kopējo interešu vārdā jābūt gatavai konstruktīvi saskaņot savas ieceres ar kaimiņu plāniem, kas pašlaik izraisa atsevišķu klubu neapmierinātību. Apburtais loks…
«Krīze mūs ir atsviedusi 1995.gadā, un skaidrs, ka šis nav piemērots laiks sapņot par lieliem starptautiskiem panākumiem. Taču uzceltās zāles nepaliks tukšas, un basketbols ir ļoti labs piedāvājums gan publikai, gan pašvaldībām,» Ralfs Pleinics norāda uz groza bumbas infrastruktūras relatīvo stiprumu. Kad krīze pāries, uzlabošoties arī rezultāti. Ja vien tos nesabojās ielaistās kaites – neprasme talantus izaudzināt par visādā ziņā cienījamām zvaigznēm, klubu un sacensību sistēmas nestabilitāte un neprasme vienoties sīkumos, lai vienā solī dotos pretim mērķiem.

Viņš nebūs mesija

Nevar kliegt un pats neko nedarīt. E.Gulbja laboratorijas līdzīpašnieks Didzis Gavars sev esot paskaidrojis, ka viņa atbildība tagad ir veselības ministra amats

Didzis Gavars uz tikšanos kafejnīcā Pastnieks zvana divreiz ierodas ar nelielu nokavēšanos. Dienu pēc nominēšanas veselības ministra amatam E.Gulbja laboratorijas saimniekam pievērsta tik liela uzmanība, ka viņš jūtas mazliet apjucis un izsists no sliedēm. Saeimas partijas par viņa kandidatūru tobrīd izsakās atturīgi, tomēr Gavars ir atvērts saziņai ar medijiem, tik vien kā uztraucas, vai viņa teikto nepārpratīs. Varbūt tāpēc vismaz ēdiena izvēlē paliek pie zināmām vērtībām – liellopa stroganova ar kartupeļiem un svaigi spiestas burkānu sulas spirgtumam.

Gavaru ministra amatam ieteikusi paziņa, Jaunā laika politiķe Linda Mūrniece. Lai arī Dombrovska mazākumvaldības statusa un tuvo vēlēšanu dēļ amats varētu šķist neiekārojams, Gavaru pierunāt nav vajadzējis. «Mani uzrunāja, es pārdomāju un piekritu.» Viņam neesot vienalga, kas notiek veselības aprūpē. «Nupat saistībā ar 4.maiju daudz runāja, ka brīvība ir smaga lieta. Tā ir atbildība. Tas arī ir iemesls, kāpēc es sev paskaidroju – tagad tava vieta ir tur. Protams, varu būt neobjektīvs pret sevi. Bet es nevaru kliegt, ka nekā nav, un pats nepiedalīties.» Esat pilsoniski aktīvs? «Tagad esmu. Tā ir viena no atskārsmēm. Ja pilsoniski aktīvo cilvēku ir maz, tad nav jābrīnās, ka kopējais pasākums izgāžas.»

Gavars spriež, ka viņš amatam ieteikts teju 20 gados E.Gulbja laboratorijā iegūtās pieredzes dēļ. Vaicāju, kā viņi ar Egilu Gulbi, Beļģijas latvieti un laboratoriju īpašnieku, viens otru atrada. Gavars stāsta, ka Gulbis ir viņa mātes brālēns. 80.gadu beigās, kad komunistiskais režīms jau grīļojās, Gulbis bija atbraucis uz Latvijas ārstu pirmo kongresu. «Es vēl biju students, bet mēs kopā ar viņu jau skatījāmies, ka varētu darīt to, ko viņš kopš 70.gadu sākuma bija iesācis Beļģijā. Sākām no nulles, izmantojot viņa zināšanas, pieredzi un palīdzību turpmākajās mācībās. Līdz ar to es secinu – ja kādā virzienā pietiekami ilgi un godīgi strādā, tad var daudz sasniegt.»

E.Gulbja laboratorija, kas dienā apkalpo ap 4000 pacientu, ir lielākais šīs nozares uzņēmums Latvijā un, pēc E.Gulbja agrāk publiski lēstā, aizņem ap 50% tirgus. 2008.gadā laboratorijas apgrozījums bija 6,8 miljoni latu, peļņa – 1,3 miljoni latu. Gavars min, ka viņi ir arī lielākais šāda veida uzņēmums Austrumeiropā. Pēc Lursoft datiem, pašlaik Gavars ir uzņēmuma kontrolpaketes īpašnieks. Pusi sava darba laika viņš pavada, strādājot laboratorijā kā ārsts, otra puse tiek veltīta uzņēmuma vadīšanai. Par biznesu viņš to atturas saukt. «Es īsti nezinu, kas tas tāds bizness. Esmu ārsts.»

Arī Gavara vectēvs bijis mediķis. «Izcils ārsts, profesora Kristapa Rudzīša un Paula Stradiņa laikabiedrs,» raksturo mazdēls. Gavaram kabinetā ir fotogrāfija, tajā vecaistēvs – Rēzeknes Sarkanā Krusta slimnīcas direktors Valdis Gavars – sēž pie mikroskopa. Diemžēl vectēva liktenis bija traģisks: 1941.gadā, Sarkanajai armijai atkāpjoties, viņu nošāva. «Paņēma no operāciju zāles un nošāva, jo šāva visus inteliģentus pēc kārtas.» Katru dienu Gavaram prātā nākot arī otrs vectēvs Voldemārs Rozītis, kurš nodzīvojis līdz 101 gada vecumam. «Viņš visas lielās, milzīgās problēmas sadalīja mazākās un vienu pakaļ otrai risināja. Beigās darbs bija padarīts.»

Ministra kandidāts iepriekš presē sacījis, ka pēc apstiprināšanas amatā viņa prioritātes būtu finansējuma palielināšana veselībai un slimnīcu māsterplāna ieviešana. Stāstu, ka veselības ministra pienākumu izpildītāja Mūrniece tikko bija spiesta parakstīt iepriekš organizētu, diskutablu 21 miljona latu līgumu par ātrās palīdzības mašīnu iepirkšanu, ko viņa pati nosauca par šantāžu. Vai tiešām visu problēmu sāls veselības aprūpē ir naudas trūkums? «Tas ir sarežģīts, komplekss jautājums,» saka Gavars. «Par naudas pārbagātību var runāt tikai konkrētos gadījumos, kur tiešām notikusi izšķērdība un korupcija. Taču skaidrs, ka veselības sistēma Latvijā nav pārmaksāta. Tas, ko ārsti ir izdarījuši [pašreizējā finansējuma apstākļos], izraisa cieņu. Bet nevar cerēt, ka tagad uzreiz visi sapratīs, ka veselībai vajag divas reizes vairāk naudas. Kur – no skolotājiem ņemsim? Ir ugunsgrēki, kas jādzēš acumirklī, piemēram, neatliekamā palīdzība.»

Gavars uzskata, ka nozarē steidzami jāievieš finansējuma sadales un valsts apmaksāto veselības pakalpojumu sniedzēju izvēles kritēriji. Līdz šim tādi nav bijuši. Tāpēc arī nelielās apdzīvotās vietās tikušas plānotas neadekvāti plašas slimnīcas. 

Taču Gavars neuzskata, ka citādi līdz šim nozarē «simtiem cilvēku ir darījuši muļķības». Viņš neieradīsies kā mesija ar pilnīgi citu plānu. Dakterim nepieņemams ir vienīgi lielo uzdevumu absolūti neterminētais plūdums. «Pa to laiku liela daļa ārstu nosirmojuši. Divdesmit gadu pagājuši, un visu laiku turpina griezties pa spirāli vai pa apli. Ja es būtu strādājis savā darbā ar līdzīgu efektivitāti, kā daudzās reizēs [ir strādājusi] valsts, es turpat arī 1993.gada līmenī mīņātos. Mēs joprojām mēģinātu, gatavotu, organizētos.»

Kā, būdams ministrs, viņš norobežosies no sava uzņēmuma interesēm? Gavars pauž gatavību izpildīt interešu konfliktu likuma prasības. «Es pieņemu, ka tas nav pirmais gadījums [kad no privātā biznesa nonāk valsts pārvaldē]. Ir noteikumi, kas ir zināmi, un tie jāizpilda.» Otrkārt, ja būs minētie kritēriji, Veselības ministrija nevarēs pieņemt voluntārus un koruptīvus lēmumus. Treškārt, ētika – «kas ir labs un kas ir slikts, nevienos laikos tas nav bijis atcelts».

Ēdienkarte
Liellopa stroganovs ar kartupeļiem
Vistas fileja ar ananasiem un saldā krējuma mērci
Svaigi spiesta burkānu sula
Lielā tēja ar žāvētām aprikozēm un ķiršiem

Zaļie asni tautsaimniecībā

Cerīgas pazīmes liecina, ka ekonomikas zemākais punkts jau ir pagātnē

Pavasaris gandrīz vienmēr ir cerīgs laiks. Pagājušajā gadā Latvijā ziedoņa prieku nomāca straujākais ekonomikas kritums Eiropas Savienībā, taču ekonomikā, tāpat kā dabā, ir savi ritmi un savi cikli, un šogad varam jau sākt vērot arī tautsaimniecībā mazas atkopšanās pazīmes, jeb, kā ekonomisti sākuši tos tēlaini dēvēt, zaļos asnus. 

Kā vienmēr, galvenais rādītājs ir iekšzemes kopprodukts. 10.maijā Centrālā Statistikas pārvalde laida klajā savu «ātro novērtējumu» par IK šā gada pirmajā ceturksnī, un, lai gan ziņu virsrakstos dominēja 6% kritums, salīdzinot ar pagājušā gada pirmo ceturksni, nozīmīgākais rādītājs ir 0,3% pieaugums (pēc sezonāli izlīdzinātajiem datiem), salīdzinot ar iepriekšējo ceturksni. Izmaiņa ir maza, tomēr tas ir pirmais kāpums šajā rādītājā pēdējo divu gadu laikā un ļauj ekonomistiem secināt, ka 2009. gada beigās ekonomika sasniedza slaveno «zemāko punktu» un šāgada sākumā recesija ir beigusies. Kā rāda šajās lappusēs apkopotie dati, šo vērtējumu stiprina arī virkne citu rādītāju. 

Tomēr lielais 2009.gada tautsaimniecības kritums nav pārvarams dažos mēnešos. Labāk, ka ekonomika nedaudz attīstās, nevis sarūk, tomēr vēl daudz būs jādara, pirms būs iespējams teikt, ka Latvija no krīzes ir atkopusies. Smagākā problēma ir bezdarbs, kurš pat pēc nelielā krituma aprīlī vēl aizvien ir ļoti augsts. Gaidāmais ekonomiskās aktivitātes pieaugums nebūs tik straujš kā treknajos burbuļa gados, un, lai arī izaugsme solās būt noturīgāka nekā nesen piedzīvotā, nav arī lielu cerību, ka bezdarbnieku skaits strauji kritīsies.  Budžeta smagā stāvokļa dēļ nozīmīgs atbalsts no valsts puses nav gaidāms, tāpēc katram pašam – gan individuāli, gan uzņēmuma līmenī – aktīvi jādomā, kā stimulēt savu personisko ekonomiku. Par laimi, pieaugums rūpniecībā un eksportā rāda, ka daudzi to jau ir sapratuši.

Rūpniecība atgūstas
Kopš zemākā punkta sasniegšanas pagājušā gada februārī, rūpniecības produkcijas izlaide sāk atkopties un šāgada martā pārsniedza pagājušā gada marta rādītājus par 11,4%. Sevišķi strauji attīstās koksnes un ķīmijas sektori – abi gada laikā izauguši par vairāk nekā 40%.

Turpina pieaugt nekustamā īpašuma cenas
Sērijveida dzīvokļu cenas sasniedza savu zemāko punktu pagājušā gada septembrī, pēc tam katru mēnesi ir reģistrēts kāpums, un cenas šajā laikā ir pieaugušas par 17,5%.

Budžets pārpildās
Aprīlī budžeta ieņēmumi par 13,6% pārsniedza plānotos. Veiksmīgi pildījās gandrīz visas galvenās ienākumu pozīcījas – PVN iekasēja 29,9% virs plāna, iedzīvotāju ienākumu nodokli 8% virs plāna, uzņēmumu ienākuma nodokli – 45,6% virs plāna. Tikai sociālais nodoklis par 1,7% atpalika no iecerētā.

Bezdarbs nedaudz samazinās
Aprīlī Nodarbinātības valsts aģentūrā reģistrēto bezdarbnieku skaits, salīdzinot ar martu, kritās par vairāk nekā 4000 cilvēkiem, no 194 253 cilvēkiem marta beigās līdz 189 891 bezdarbniekam aprīļa beigās. Turklāt tas notika laikā, kad kopējais ekonomiski aktīvo cilvēku skaits palielinājās par 14 300. Līdz ar to NVA fiksētais bezdarba līmenis samazinājies no 17,3% līdz 16,7%.

Dzīvības pazīmes mazumtirdzniecībā
Gan janvārī, gan martā mazumtirdzniecības apgrozījums pieauga, salīdzinot ar iepriekšējo mēnesi, turklāt diezgan ievērojami – janvāra 3,7% pieaugums ir straujākais kopš 2008. gada aprīļa, un marta 2,9% pieaugums daudz no tā neatpaliek.

Reitingi stabilizējas
Kamēr citām Eiropas valstīm starptautiskās kredītreitingu aģentūras turpina samazināt novērtējumu, Latvijai pēdējos mēnešos divas galvenās reitingu aģentūras – Moody’s un Standard&Poor’s – ir nomainījušas reitingu nākotnes perspektīvu no negatīvās uz stabilu.

Rigibor uzstāda rekordus
Rigibor starpbanku aizdevumu likme latiem, kura sasniedza 29,8% pagājušā gada jūnijā dēļ bažām, ka Latvija nespēs izpildīt apņemšanos starptautiskajiem aizdevējiem, jau kopš marta sākuma atrodas zemākajā līmenī savā pastāvēšanas vēsturē. Piektdien, 7.maijā, 3 mēnešu Rigibor bija tikai 2,26%. Tas norāda uz stabilitāti finanšu tirgos.

Eksports attīstās
Salīdzīnot ar pagājušā gada martu, eksports šāgada trešajā mēnesī pieauga par gandrīz 20%, bet, salīdzinot ar šāgada februāri – par 13%. Pieaugums reģistrēts visās nozīmīgajās preču grupās, no kurām lielākās ir metālrūpniecība, pārtikas produkti, māšīnbūve, taču sevišķi strauji attīstījusies pati svarīgākā eksporta nozare – koks un tā izstrādājumi. Salīdzīnājumā ar pagājušā gada martu, koka eksports (neskaitot mēbeles) pieaudzis par 49,4%.

Atgriežas cerība
Eiropas Komisijas apkopotais biznesa un patērētāju noskaņojuma indekss Latvijā aprīlī sasniedza augstāko līmeni kopš 2008.gada februāra. Cita aptauja rāda, ka vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāji sagaida, ka pēc pieciem gadiem valsts ekonomiskā situācija būs uzlabojusies, bet tikai 13% domā, ka tā būs pasliktinājusies.

Samazinās risks
Starptautiskajos finanšu tirgos ir iespējams slēgt līgumus, kuri funkcionē kā apdrošināšanas polises pret kādas valsts nespēju atmaksāt savus pārādus, respektīvi, pret tās bankrotu. Pagājušajā gadā bija brīdis, kad bija jāmaksā 1,2 miljoni dolāru, lai apdrošinātu 10 miljonus vērtas Latvijas izlaistas obligācijas. Pirmdien, 10.maijā šī cena ir nokritusies līdz 348 925 dolāru, lai apdrošinātu 10 miljonus, kas ir ievērojami mazāk nekā Grieķijai (586 325 dolāru pirmdien pēc ES palīdzības programmas pasludināšanas, tuvu miljonam pirms tam).

Avoti: Centrālā statistikas pārvalde, LETA, Finanšu ministrija, Arco Real Estate, Eiropas Komisija, DnB Nord Latvijas barometrs, Bloomberg

Nāve uz ceļiem atkāpjas

Latvijā ir joma, kurā pēdējos desmit gados ir sasniegts labākais rezultāts Eiropā – bezjēdzīgi bojāgājušo skaits uz autoceļiem samazinās

Jaunākie Eiropas Komisijas (EK) dati liecina, ka pēdējo desmit gadu laikā avārijās bojāgājušo skaits sarucis par 55%, kas ir labākais rezultāts Eiropas Savienībā (ES).

90.gadu sākumā, kad visā Austrum­eiropā parādījās letālā kombinācija – jaudīgi, bet veci ārzemju auto un nepieredzējuši autovadītāji -, Latvijā bojā gāja gandrīz 1000 cilvēku gadā. Turpretim pērn dzīvību zaudēja 254 cilvēki.

Tas arvien ir ļoti liels skaitlis – sestais lielākais Eiropā. Sava stulbuma un kaitīgo ieradumu uzvarēšana arī nešķiet sevišķi labs iemesls lepnumam. Tomēr gan izglābtās cilvēku dzīvības, gan attieksmes maiņa pret ceļu satiksmes drošību ir sasniegums. Izmantojot starptautiski akceptētu metodi ekonomisko zaudējumu aprēķinam, kura ietver gan tēriņus izglītībai, nenopelnīto algu un nodokļus u.tml., Ceļu satiksmes drošības direkcija (CSDD) aplēsusi, ka kopš 2000.gada izglābtās dzīvības Latvijas valstij ir 313 miljonu latu vērtas. Viena dzīvība valstij un ekonomikai ir aptveni pusmiljona latu vērtībā.

PIRMAIS SOLIS – LIKUMI
Daudzi no mums vairs neatceras, ar kādu pretestību tika sagaidīti jaunievedumi, kas ir uzlabojuši ceļu drošību. No 1996.gada pakāpeniski ieviesa prasību visu diennakti braukt ar tuvajām gaismām, samazināja maksimālo atļauto braukšanas ātrumu apdzīvotās vietās no 60 km/h līdz 50 km/h.

«PSRS bija vienīgā valsts Eiropā, kur [pilsētās] varēja braukt ar 60 km/h, bet ātruma samazinājumu attaisno skaitļi: ar 60 km/h bremzēšanas ceļš ir 70 metru, ar 50 km/h tie ir 50 metri. Negadījumu skaits samazinās par 23%, tajos ievainoto skaits – par 30% un bojāgājušo – par 40%,» saka CSDD vadītājs Andris Lukstiņš.

Vēlāk ieviesa obligātos autokrēsliņus bērniem un tumšajā diennakts laikā – atstarotājus gājējiem. Kopš 1999.gada obligāta ir arī drošības jostu lietošana gan priekšā, gan aizmugurē sēdošajiem, jo nepiesprādzētie pasažieri avārijas gadījumā var ne tikai paši ciest, bet arī nosist priekšā sēdošos. Ar informatīvo kampaņu palīdzību panākts, ka tagad piesprādzējas 90% autovadītāju, bet aizmugurē piesprādzēto skaits uz ES fona arvien ir ļoti neliels. (EK dati rāda nedaudz vairāk kā 30%; CSDD apgalvo, ka ir ap 50%, bet diemžēl policijas statistikā nav redzams, cik daudzi no tiem, kas sodīti par nepiesprādzēšanos, ir sēdējuši auto aizmugurē.) «Drošības jostām ir «jāieietas asinīs», tādēļ ļoti labi, ka mašīnās tagad ir kaitinošie pīkstuļi,» saka Andris Lukstiņš. «Patiesā attieksmes maiņa ir notikusi mūsu bērnos, kas bieži atgādina vecākiem, ka ir jāpiesprādzējas, un nevis bailēs no soda, bet tāpēc, ka tā ir jābūt.»

Jaunākais solis ir fotoradaru ieviešana, kas vidējo ātrumu uz ceļiem samazinājusi par 4%. Taču četri fotoradari ir jūtami par maz. Iekšlietu ministrija izsludinājusi konkursu par vēl 160 radaru iegādi.

IZŠĶIROŠAIS – SODA PUNKTI
CSDD vadītājs piekrīt, ka izšķirošais solis satiksmes drošības uzlabošanā bija soda punktu sistēmas ieviešana, kas ļāva atsijāt regulāros pārkāpējus, kuri krāja soda kvītis simtiem latu vērtībā un turpināja braukt. Tagad no soda punktiem viņi baidās vairāk nekā no soda naudas. Autovadītājus arī iespaidoja bargāki sodi par braukšanu dzērumā.

«Nav vienas receptes, kā tādu [bojāgājušo skaita] samazinājumu izdevās panākt,» saka CSDD šefs. «Pirmais ir likumdošana, otrais ir reklāmas kampaņas un trešais ir policijas kontrole – trīs vaļi, kuriem jādarbojas kopā.»

Latvijas rīcības efektivitāti pierāda salīdzinājums ar Lietuvu. Lai arī ceļu kvalitāte mūsu kaimiņiem ir labāka, ES statistikas aģentūras Eurostat dati rāda, ka 2000.gadā abās valstīs avārijās bojā gāja līdzīgs skaits cilvēku – Latvijā 635, Lietuvā 641. Kopš tā laika Latvijas rādītājs samazinājies līdz 419 cilvēkiem 2007.gadā, bet Lietuvā audzis līdz 739.

Andris Lukstiņš stāsta, ka Lietuvā nav ne soda punktu, ne tik stingras kontroles par alkohola lietošanu, vājāka tehniskās apskates sistēma un klibo informatīvās kampaņas. Latvija pirmos pasākumus nāvējošo autoavāriju apkarošanai sāka 90.gadu vidū, un rezultāti parādījās piecus gadus vēlāk. Lietuva sāka vēlāk, tādēļ rezultāti vēl jāgaida.

RISKS – CEĻI UN ALKOHOLS
Cīņa par Latvijas autobraucēju civilizētu uzvedību un avārijās bojāgājušo skaita samazinājumu vēl nebūt nav galā. Gan mirušo, gan ievainoto skaits uz citu Eiropas valstu fona arvien ir ļoti liels. 32% bojāgājušo ir gājēji, pieaug velosipēdistu avāriju skaits. Pie mums joprojām ir daudz nekulturālu, agresīvu autobraucēju. Daudzi stūrētāji neievēro aizliegumu runāt pa mobilo tālruni (Vācijā un Skandināvijā to efektīvi ļāva ierobežot apdrošinātāju stingrība). Taču galvenās problēmas ir divas – ceļu stāvoklis un alkohols.

Lielākajai daļai ceļu nav sadalošo joslu vai aizsargbarjeru, kas novērstu galveno nāves cēloni – frontālas sadursmes. Naudas trūkums nozīmē ne tikai to, ka ceļi netiek pietiekami remontēti, bet trūkst arī atstarojošo stabiņu un joslu sadalījuma. Vēl sliktāk – esam nonākuši situācijā, kas netika pieredzēta pat 90.gadu sākumā, – krāsaino metālu zagļi lieliem posmiem nozog metāla aizsargbarjeras. Speciālisti uzskata – lai risinātu ceļu problēmas, agri vai vēlu būs jāatgriežas pie Einara Repšes (JL) valdības likvidētā Valsts autoceļu fonda, ko finansēja no degvielas akcīzes. Tas bija speciāli ceļu labošanai paredzēts finansējums, bet tagad šos darbus finansē no valsts budžeta un piešķīrums nav atkarīgs no autovadītāju samaksātā akcīzes nodokļa.

Vēl satraucošāks ir novērojums, ka šogad atsākusies tendence braukt dzērumā. Četrās maija sākuma brīvdienās policisti aizturējuši 199 dzērušus autovadītājus. Katrā otrajā avārijā ir iesaistīts alkohols, atzīst Valsts policijas prevencijas pārvaldes vadītājs Edmunds Zivtiņš. Vairāki speciālisti atzina – ja dzērāju skaits uz ceļiem pieaugs, būs jāatgriežas pie idejas par automašīnu konfiscēšanu dzērušiem šoferiem, kuri brauc bez tiesībām. Iepriekšējo reizi to nobremzējis līzinga sabiedrību lobijs, taču atbildīgie par ceļu drošību esot gatavi pierādīt, ka dzērājšoferiem līzingā pirktu auto parasti nav. Vairums brauc ar «lidojošiem zārkiem».

Avārijās mirušo cilvēku skaita samazinājums ES
Latvija 55%
Spānija 51%
Igaunija un Portugāle 50%
Lietuva un Francija 48%:
Īrija 42%
ES vidējais samazinājums 35%
Dati: 2001-2009, Eiropas Komisijas datubāze

Kurās ES valstīs uz ceļiem mirst visvairāk un vismazāk?
Lietuva 148
Polija 143
Rumānija un Grieķija 142
Bulgārija un Latvija 139
(..)
Malta 37
Zviedrija 43
Lielbritānija 44
Nīderlande 46

Transporta līdzekļu skaits
2000 686 441
2001 718 932
2002 755 488
2003 787 734
2004 834 698
2005 899 068
2006 991 162
2007 1 090 515
2008 1 125 851
2009 1 088 006
Dati: CSDD

Avārijas, kurās iesaistīts alkohols, %
1999 20,6
2000 18,3
2001 14,7
2002 15,2
2003 12,8
2004 12,5
2005 12,2
2006 10,1
2007 10,9
2008 9,6
2009 8,2
Dati: CSDD

Lipīgās bailes

Eirozonas krīze ir brīdinājums, cik ātri un nežēlīgi tirgi var novērsties no valstīm, ja rodas šaubas par to spējām savaldīt budžeta deficītu un valsts parādu

Tirgi reaģē pārspīlēti. Tāpēc politiskajai rīcībai ir jābūt pārspīlētai, – tā savulaik teicis bijušais Meksikas prezidents Ernesto Zedijo (Ernesto Zedillo), kurš bija valsts galva 1994.gada «peso krīzes» laikā, un viņa vārdus mūsdienu ekonomiskās politikas veidotāji ir ņēmuši pie sirds. Pirms 16 gadiem «pārspīlēšana» nozīmēja palīdzības sniegšanu Meksikai 50 miljardu dolāru vērtībā. Tolaik tā likās liela nauda. Kopš pirmdienas šādai «pārspīlētai» rīcībai ir jauns, divdesmit reižu lielāks atskaites punkts – triljons dolāru.

Aprīlī satraukums, kuru radīja Grieķijas milzīgās grūtības tikt galā ar savu deficītu un valsts parādu, pēc ES valstu negribīgajiem pussoļiem krīzes risināšanas virzienā pārvērtās bailēs, ka līdzīgas problēmas varētu piemeklēt Portugāli, Spāniju, Īriju un Itāliju, bet maija pirmajā nedēļā tas jau sāka pāraugt panikā, ka šo valstu iespējamie bankroti varētu smagi iedragāt Eiropas lielākās bankas, kuras iegādājušās pēkšņi par riskantām kļuvušo valstu parādzīmes.  Tādā gadījumā jauna ekonomikas lejupslīde būtu neizbēgama ne tikai Eiropā, bet arī ASV, no kurienes tā pārmestos uz Āziju…

Visā pasaulē akciju cenas sāka gāzties lejā. Eiro nokrita līdz zemākajam līmenim kopš pagājušā gada sākuma. Eiropas valstu, sevišķi lielo pārādnieku, obligāciju cenas kritās, procentu likmes cēlās, un daudziem atausa atmiņā 2008.gada rudens finanšu panika. Tolaik neviens neticēja, ka ASV valdība tiešām ļaus kādai nozīmīgai bankai bankrotēt, bet, kad tas notika, milzīgā neziņa par nākotni pārvērtās lipīgās bailēs, kuras gandrīz nogremdēja visu pasaules ekonomisko sistēmu. Šoreiz bailes un neziņa, kuras izraisīja līdz šim neiedomājamais – ka varētu bankrotēt kāda eirozonas valsts – sāka attīstīties līdzīgā veidā. 
Eiropas Komisijas ekonomikas un monetāro lietu komisārs Olli Rēns (Olli Rehn) atklāti vilka paralēles ar pasaules finanšu krīzes sākuma posmu: «Grieķijas bankrota sekas būtu līdzīgas, ja ne pat sliktākas», nekā Lehman Brothers bankrota izraisītās. Eiropas līderu teiktajā bija skaidri saprotams, ka bija apdraudēts gan eiro, gan Eiropas Savienība. Kanclere Angela Merkele brīdināja Vācijas parlamentu, ka «uz spēles ir ne vairāk un ne mazāk kā Eiropas nākotne», bet pēc palīdzības plāna apstiprināšanas Briselē solīja, ka Vācija «rīt pieņems likumu, kurš ir nepieciešams eiro nākotnes nodrošināšanai». 

Nonākušas eksistenciālā krīzē, eirozonas valstis beidzot ķērās pie ārkārtējiem līdzekļiem. Tās apņēmās solidāri nodrošināt, ka neviena kopējās valūtas dalībniece nebankrotēs, un apliecināja gatavību garantēt aizdevumus grūtībās nonākušām valstīm līdz pat 440 miljardiem eiro. Vēl 250 miljardus sola SVF un 60 miljardus – Eiropas Komisija, turklāt Eiropas Centrālā banka ir gatava sākt pirkt eirozonas valstu un uzņēmumu obligācijas, tādējādi nodrošinot, ka tām vienmēr atradīsies pircējs par pārdevējam pieņemamu cenu.

750 miljardu eiro jeb viens triljons dolāru tirgiem izrādījās spēcīgs arguments. Milzīgā naudas summa – Meksikas prezidenta ieteiktais «pārspīlējums» – kā šāviens gaisā nomierināja trakojošo pūli, un pēc palīdzības programmas paziņošanas visi finanšu indikatori, kuri iepriekšējā nedēļā bija strauji slīdējuši lejup, pirmdien sāka tikpat ātri šauties gaisā. Bailes par eirozonas nākotni vismaz uz laiku ir apklusinātas, un valstis, kurām pirms nedēļas draudēja nespēja aizņemties naudu, tagad varēs droši paļauties uz saviem eirozonas biedriem.

Tomēr, kā daudzi vērotāji jau aizrādījuši, panikas izbeigšanās nenozīmē, ka ir atrisinātas vājāko eirozonas valstu būtiskās strukturālās problēmas. Tām vēl aizvien ir lieli deficīti un valsts parādi, un lielo, turīgo Eiropas valstu gatavība novērst pēkšņu baiļu saasinājumu nebūt nenozīmē, ka tās būs gatavas ilgstoši dotēt savus finansiāli apšaubāmos līdzgaitniekus. Lai šī palīdzības programma reāli darbotos, eirozonas valstīm būs jāsāk koordinēt savu budžeta politiku, kura līdz šim tika veidota tīri nacionālā līmenī. Ja šāda koordinācija (lasi – ES kontrole) nenotiks, dažām valstīm (lasi – Grieķijai) būs milzīgs kārdinājums izmantot ES garantijas, lai izvairītos no sāpīgām reformām, un agri vai vēlu eirozona atkal būs turpat, kur tā bija maija sākumā. 

Eirozonas krīze ir brīdinājums visām valstīm, cik ātri un nežēlīgi tirgi var no tām novērsties, ja rodas šaubas par to spējām savaldīt budžeta deficītu un valsts parādu. Dažas šo risku ir sapratušas. Vēl pirms eirozonas palīdzības plāna atklāšanas Portugāle paziņoja, ka iesaldēs tādu lielu infrastruktūras projektu kā Lisbonas jaunās lidostas celtniecība, lai taupītu naudu. Spānija apņēmusies agresīvāk nākamajos divos gados samazināt deficītu par 15 miljardiem eiro. Savukārt Rumānijas prezidents pagājušajā nedēļā paziņoja, ka viņa valdība gatavojas samazināt ierēdņu algas par 25% un pensijas un pabalstus – par 15%, lai ierobežotu deficītu un saņemtu aizdevumu no SVF. Rumāņi saprot, ka patlaban viņiem nav citur kur vērsties pēc palīdzības. 

Latvijā tikmēr valda trausla stabilitāte, un notikumi eirozonā šķiet mūs neskaram. Taču, ja nespēsim noturēt uzņemto kursu uz budžeta sakārtošanu, mūs mirklī var ieraut tajā pašā trakumā, kuru piedzīvojām pirms gada un kuru tikko pārdzīvoja visa eirozona. Tas nu gan būtu pārspīlējums, tikai pavisam nepareizā virzienā.