Krievijas «zaļo cilvēciņu» iebrukums Ukrainā pirms diviem gadiem pamudināja simtiem latviešu pievienoties zemessardzei. Ko viņi ir iemācījušies – vai degsme nav zudusi, brienot purvus ar šautenēm plecos, un zemessardze ir kļuvusi par nopietnu spēku Latvijas aizsardzībai?
Ģenerālis Ainārs Ozoliņš vada zemessardzi kopš augusta beigām. Iepriekš bijis Nacionālo bruņoto spēku (NBS) apvienotā štāba priekšnieks vietnieks, bet vasarā amatā nomainījis līdzšinējo zemessardzes komandieri – Leonīdu Kalniņu, kurš tagad vada NBS apvienoto štābu. Divarpus mēneši bijuši gana, lai iepazītos ar situāciju. «Es uzskatu, ka mēs esam gatavi jebkuram izaicinājumam,» saka Ozoliņš.
25 gadu laikā, kopš izveidota zemessardze, organizācija piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas. No brīvprātīga militārā pašaizsardzības formējuma ar gandrīz 20 tūkstošiem biedru kļuvusi par bruņoto spēku sastāvdaļu ar divreiz mazāku dalībnieku skaitu, toties daudz nopietnākām mācībām un ekipējumu.
Drošības situācija veicina pilsoņu vēlmi stāties ierindā, tāpēc zemessargu skaits pieaug – patlaban organizācijā ir gandrīz astoņi tūkstoši cilvēku, taču ģenerālim Ozoliņam gribētos vairāk. «Ir labi, bet var vēl labāk. Uz to mēs arī strādāsim kopā ar komandieriem, aicinot pilsoņus nākt uz zemessardzi.» Katru gadu kāda daļa zemessardzi arī pamet, tāpēc mērķis ir panākt lielāku stabilitāti un lielāku cilvēku skaitu, ar kuru var rēķināties vajadzības gadījumā. Pēc plāna zemessargu skaitam 2018. gadā vajadzētu sasniegt 10-12 tūkstošus.
Jauno zemessargu pieplūdums, kas bija rekordaugsts pērn, šogad atkal ir noslīdējis, taču Ozoliņu priecē tieši jaunāku cilvēku pievienošanās. 85% no klātnākušajiem zemessargiem ir jaunāki par 35 gadiem.
Turklāt šogad visvairāk organizācijas spēki papildinājušies Krievijas pierobežas zonā – 43% no jaunajiem zemessargiem iestājušies zemessardzes 3. brigādē, kas atrodas Latgalē. «Tur ir arī krievvalodīgie. Ļoti aktīvi. Man bija iespēja tikties, un patriotisma tur vienam otram varbūt pat ir vairāk nekā kādam šeit,» vērtē Ozoliņš.
«Esam uz pacēluma, jo mums ir konkrēts uzdevums, ir piešķirts finansējums un nepieciešamie resursi, lai šo uzdevumu īstenotu,» situāciju raksturo ģenerālis. Uzdevums ir līdz 2018. gadam zemessardzē sagatavot 18 paaugstinātas gatavības rotas, kas spētu ātri reaģēt krīzes gadījumā. Jau pirms pāris gadiem iepriekšējā komandiera vadībā tās sāka veidot – katrā reģionā pa vienai. Pašlaik šādu rotu ir trīs, tāpēc Ozoliņš atzīst, ka šī uzdevuma izpildē «esam tikai sākuma punktā». Šīs gan nav vienīgās īpašu uzdevumu vienības, piemēram, zemessardzē ir arī kibervienība, cilvēki, kas strādā ar prettanku vai pretgaisa ieročiem.
Šogad mainīts veids, kā jaunos zemessargu apmāca. «Mēģinām nometņu veida mācības. Veselu nedēļu ņem no pirmdienas līdz svētdienai, piesaistot lielākus instruktoru resursus un līdzekļus. Līdz ar to ir lielāka kvalitāte.» Agrāk mācības notikušas tikai brīvdienās, ar starplaikiem.
Ozoliņš ilgus gadus pavadījis bruņotajos spēkos, tāpēc var salīdzināt zemessargu un profesionālā dienesta karavīru gatavību sarežģītām situācijām. «Runājot par vienību sagatavošanu, struktūru, ieročiem, ekipējumu un mācībām – zemessardze absolūti neatšķiras no profesionālā dienesta.»
Zemessargi netiek nošķirti no pārējiem valsts aizsardzības spēkiem. «Es redzēju tos vīrus un sievas, kas atrodas mācību laukā, un es pateikšu – tā ir augstākā motivācija, ko esmu redzējis. Tā ir degsme acīs, vēlme iemacīties un, ja nepieciešams, stāties pretī jebkuram ienaidniekam.»
Arī aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis (ZZS) uzteic zemessargu labo līmeni, kas pierādīts mācībās kopā ar profesionālā dienesta kareivjiem un NATO partnervalstu spēkiem. «Visi bija pārsteigti, ka tie ir brīvprātīgie. Sagatavotības līmenis ir ļoti labs,» Bergmanis saka par aizvadītajām Eiropas kaujas grupas mācībām.
Vislielākās raizes komandierim Ozoliņam šobrīd ir nevis par cilvēkiem, bet viņu nodrošinājumu. Lai arī finansējums zemessardzei ir ap 40 miljoniem eiro gadā un šī summa katru gadu pieaug par 5-7%, joprojām trūkst ekipējuma un zemessardzes infrastruktūra neatbilst vajadzībām. Procesā ir virkne NBS iepirkumu, un drīz «atbilstošā līmenī» būšot gan mugursomas un aizsargķiveres, gan, iespējams, vestes un citas lietas. Skandāls kā ar lāpstiņām, kuras salūst pirmajā rakšanas reizē, vairs nevarēs atkārtoties – pirms jaunā ekipējuma nonākšanas vienībās tam būs jāiziet testēšana.
Aizsardzības ministrs uzsver, ka tieši zemessardze ir vislielākā vienība Nacionālajos bruņotajos spēkos, tāpēc attīstības plānos ir gan bataljonu pārvietošana uz vietu, kur labāka infrastruktūra, gan jaunu objektu izbūve, risinājumi poligonu un šautuvju pieejamībai, gan arī jaunu zemessardzes bataljonu izveide papildus jau 18 esošajiem. Viens tāds, iespējams, jau tuvākajā laikā varētu tapt Bauskā.
Pēdējo pāris gadu laikā atrisināts arī jautājums par ieroču turēšanu mājās – tos zemessargi tagad var saņemt kopā ar seifiem ieroču glabāšanai. Daudzi šādu iespēju izmanto, tomēr konkrētu skaitu zemessardze neatklāj.
Andris K. Bērziņš (45)
Prāvi krusas graudi kapā un miekšķē vaigus, kamēr Andrim armijas maskēšanās grims turas tik nevainojami, ka Rīgas dāmas varētu apskaust. Speciāls līdzeklis – skaidro zemessargs, garš kā maikste, ar vācu automātu G36 pie sāniem. Andris ir viens no zemessardzes Studentu bataljona kājniekiem, kas oktobra beigās līdzās profesionālās armijas karavīriem Ādažos piedalījās starptautiskajās mācībās Sudraba bulta. Dzimis un audzis Austrālijā, skolā gājis Londonā, studējis Stenfordā, bet Latvijā ieradies 90. gadu sākumā. Deviņus gadus bijis prom ASV, tad atgriezies pavisam un šobrīd ir uzņēmējs, viens no informācijas tehnoloģiju jaunrades uzņēmuma TechHub Riga dibinātājiem.
Pirms 18 mēnešiem, kad Krievija pie Kaļiņingradas rīkoja kārtējās mācības, Andris iestājās zemessardzē. «Nolēmu, ka pietiek lasīt un spriedelēt, ko es darītu, ja…» Lai arī lēmumu pieņēmis mazliet «uz dullo», svarīgi šķitis, «lai mēs valstij parādītu, ka esam gatavi to aizstāvēt». Andris ir ģimenes cilvēks – viņam ir sieva un četri bērni vecumā no pieciem līdz 15 gadiem. Provocēju: vai ārkārtas situācijā nebūtu prātīgāk rūpēties par ģimeni un bēgt? «Es domāju, ka ir svarīgi, ka mēs arī stāvam un krītam. Esam gatavi krist.» Un papildina: «Uz žurnāla Ir vāka bija pareizais ģenerālleitnanta Graubes citāts, ka vajag uzvaru bez kaujas. Tas nozīmē, ka mums ir jāparāda – esam reāli gatavi cīnīties, reāli stāvēt pretī. Ja mēs to parādām, tad, es domāju, mēs tiksim sveikā. Bet tas ir jāparāda.»
Ar Andri tiekos purvainā dūksnājā dziļi Ādažu poligona iekšienē – brīdī, kad zemessardzes kājnieki mācībās gatavojas nomainīt NATO ātrās reaģēšanas spēkus cīņā pret «iebrucēju» no Pleskavas šosejas puses. Uzbrucējs nākot no kādas izdomātas valsts, lai arī grūti pašreizējos ap-stākļos nedomāt par Krievijas iespējamo agresiju. «Lasu ziņas, un gribas sakost zobus ciešāk,» saka Andris. Viņaprāt, pašreizējais režīms kaimiņvalstī nevar būt mūžīgs, un tikmēr Latvijas bruņotajiem spēkiem kopā ar NATO jānodrošina, lai «šajā laikā nekas briesmīgs nenotiktu».
Viņam tā ir otrā diena šajās mācībās. Nakts pavadīta mežā, gulēts divas vai trīs stundas. Līst. Dubļi zemākajās vietās – līdz ceļiem. Kāda ir sajūta? «Pierod. Apbruņojas ar ekipējumu, kas palīdz izdzīvot, un tad jau pierod.» Andris neslēpj, ka dalībai zemessardzes aktivitātēs ekipējumam piepircis nazi, ūdensdrošu tērpu. «Ne viss ir vajadzīgajos izmēros. Diezgan daudzas lietas [paši zemessargi] piepērk klāt, jo kādā brīdī tas nonāk pie personīgās labklājības jautājuma – vai nu tajā lietū izmirksti cauri, vai nopērc [tērpu] un pārdzīvo vieglāk.» Tomēr šo mēnešu laikā redzami arī pozitīvi uzlabojumi – parādījušies siltie ziemas guļammaisi un citas lietas. Esot sajūta, ka vadības politika mainās – zemessargi biežāk tiek iesaistīti lielajās mācībās plecu pie pleca ar karavīriem.
Gadā Andris zemessardzei velta 20-25 dienas. Ģimene to uzņēmusi atbalstoši. «Sieva gaida mājās ar siltām vakariņām un aliņu», bet dēls tēva iespaidā iestājies jaunsardzē. Šajā laikā Andris uzlabojis fizisko formu, daudz jauna iemācījies un arī pats par sevi atklājis. «Es esmu sapratis, ka varu izturēt lielāku spriedzi nekā agrāk,» saka Andris. Šī spriedze krietni atšķiroties no darba gaitās pieredzētās. «Tā ir fizisko briesmu spriedze. Mēs neesam reālās briesmās, bet adrenalīns ir liels, tev ir fiziskā slodze kopā ar garīgo – tā kombinācija ir diezgan unikāla,» stāsta Andris. Mācību laikā tiek izspēlētas dažādas situācijas – ir uzbrukumi, kritušie un cietušie. «Pirmo reizi tas ir šoks, bet pēc tam [pierod],» Andris saka. Šādi sagatavotiem cilvēkiem ierodoties, piemēram, autokatastrofas vai kāda cita nelaimes gadījuma vietā, arī miera laikos būs daudz vieglāk tikt galā, palīdzēt. Pāris reizes, stāvot nakts sardzē, gan apdomājis, vai nemest pie malas un «kāpēc man 45 gadu vecumā tas jādara»? Taču no rīta viss atkal ir kārtībā.
Vai mainījies arī paša skats uz dzīvi? Andris brīdi klusē, balss aizlūst. «Es pārbraucu mājās, samīļoju savus bērnus un esmu laimīgs, ka viņus varu samīļot.» Andra vecāki izbrauca no Latvijas kara laikā un bija spiesti lielu daļu mūža nodzīvot prom no savām mājām. «Ir svarīgi, ka mums nebūs jābrauc prom,» saka Andris.
Madara Andrejonoka (23)
Kaķītis! Madara iespurdz, kad pavaicāju, ko viņa nēsā ķēdītē ap kaklu, un parāda tuvāk sīku kuloniņu. Civilajās drēbēs ģerbtajā meitenē nav nemaz tik viegli atpazīt to zemessardzi, ko 2014. gada vasarā publicējām žurnāla Ir pirmajā lappusē. Toreiz pēc Krievijas iebrukuma Krimā zemessardze nāca modē un mēs intervējām cilvēkus, kas tai pievienojās. Arī Madaru.
Šogad viņai aprit trešais gads zemessardzē. «Eju kaprāļa kursos.» Madara vēlas kļūt par jaunāko instruktoru, lai varētu trenēt citus. Patlaban izgājusi apmēram pusi mācību šīs pakāpes sasniegšanai, bet priekšā vēl ir smags ceļš, ko domā pieveikt līdz nākamā gada augustam.
«Ļoti jācīnās ar sevi – gan fiziski, gan morāli,» Madara stāsta. Taču zemessardzē viņa saskata attīstības iespējas. «Domāju virzīties uz augšu. Kad iegūšu kaprāļa pakāpi, noteikti gribēšu kļūt par seržantu – tālāk, cik varēšu,» viņa saka. Kāpēc izvēlējusies šo ceļu? «Jūtos tā, ka es varu dot savu artavu. Man patīk mācīt, patīk vadīt.» Apdomājusi arī profesionālo dienestu, taču pagaidām gribot palikt «savā bataljonā». Tas ir 19. zemessardzes nodrošinājuma bataljons. Tajā pirms diviem gadiem arī sastapusi savu draugu, ar kuru kopā «gājām kaprāļos». Arī kolektīvs izveidojies labs. «Ļoti saliedēti. Superīgas, labas attiecības. Arī jaunie, kas atnāk, ļoti ātri atrod kopēju valodu. Kā brāļi un māsas.»
Zemessardzei viņa pašlaik velta daudz laika – cenšas neizlaist nevienas mācības. «Ja tu aktīvi iesaisties dienestā un tiek rīkotas dažādas interesantas starptautiskas mācības, dažādi kursi, tad sanāk noteikti pāri pa 100 dienām [gadā]. Man personīgi tā bija,» stāsta Madara. Tik daudz laika zemessardzei izdodas veltīt, jo kādu laiku bijusi bez darba. Kad intervējām viņu pirms diviem gadiem, Madara strādāja par viesmīli. Tagad izgājusi nagu kopšanas speciālistes kursus un meklē darbu kādā salonā. «Gribas gan militāro, gan kaut ko tādu sievišķīgu. Lai nav tikai viens, bet arī otrs.»
Ko dalība zemessardzē mainījusi viņas dzīvē? Vispirms Madara uzsver fizisko sagatavotību. Kad tikko iestājusies, bijis grūti pieveikt pārgājienu maršrutus pilnā ekipējumā ar desmitiem kilogramu smagu somu, dažkārt arī iztikt bez gulēšanas. Tagad, kad tam iziets cauri, radusies pārliecība par sevi. «Es nespēju iedomāties, ka tik daudz varu izdarīt. Tagad liekas – jā, dodiet man tos forsētos maršrutus, es visu varu! Tāds prieks par padarīto.» Taču vēl daudz jāapgūst. «Es trīs gadus esmu zemessardzē, bet joprojām mācos, un man joprojām ir lietas, kas ir jaunas, kuras vēl nezinu.» Piemēram, nesen Carnikavā un Salaspilī izspēlēts «zaļo cilvēciņu» iebrukums. «Pēc tām mācībām var saprast – tas nav tik vienkārši, ka tu tagad aiziesi, pēc teorijas pateiksi, kas un kā, un tie cilvēki klausīs.» Sarunu veidā mēģinājuši saprast otras puses prasības, tad nodot ziņu savam komandierim, kurš attiecīgi plāno tālākās darbības. «Tu esi kā tāds starpnieks. Tas ir ļoti atbildīgs darbs.»
Cik reāla šāda situācija ir Latvijā? «Nevaru spriest. Varu vienīgi pateikt no savas puses – ja nu kaut kas tāds notiks, tad mēs nebēgsim nekur, paliksim, cīnīsimies, darīsim visu, kas mūsu spēkos,» saka Madara. Lai gan interneta komentāros netrūkst negatīvu viedokļu, pārsteidzoši pozitīva bijusi iedzīvotāju reakcija šajās mācībās – «bija pat cilvēki, kas nāca un aizstāvēja, un vēl ar mums gribēja pret tiem [zaļajiem cilvēciņiem] iet: ko tu dari te? Liec mierā! Ej prom!»
Tajā, cik cīņa varētu būt sekmīga, sava loma būtu arī zemessardzes nodrošinājumam. Madara uzteic ieročus. «Šautenes mums ir ļoti labas G36, nesen iedotas pilnīgi jaunas.» Ar šaušanas treniņiem arī «viss kārtībā» – ir iespējas uzlabot prasmes gan šautuvēs, gan dažādos taktiskos vingrinājumos, gan mācībās kaujai apdzīvotās vietās. Savukārt ar ekipējumu ir mazliet švakāk. «Ir jau tā dažreiz – ja būtu ekipējums, tu uzdevumu izpildītu daudz labāk un kvalitatīvāk, bet mēs esam ļoti izturīga tauta, mēs izdarīsim arī tāpat,» saka Madara. Kopumā jau viss esot «normas robežās», cimdi ir, zābaki ir, viss ir. «Varbūt vienkārši gribētos kādreiz kādu lieku zābaku pāri vai lieku cimdu pāri. It īpaši ziemā noder. Bet tā – nevar sūdzēties!»
Ainārs Zābers (56)
Buklets ar aicinājumu pievienoties zemessardzes 19. nodrošinājuma bataljonam nogulst uz redakcijas galda uzreiz pēc pieklājīgas apsveicināšanās. «Vai jums šāds ir?» Ainārs vaicā. Kopš pēdējo reizi tikāmies intervijā pirms diviem gadiem, Aināra dzīvē notikušas dažādas pārmaiņas, taču galvenais nav mainījies – viņš joprojām aktīvi aicina citus Latvijas iedzīvotājus iestāties zemessardzē.
«Politiskā situācija ir vēl nestabilāka nekā pirms divarpus gadiem, tāpēc es gribētu, lai Latvijā katrs jaunietis vai vīrietis iegūtu elementāras zināšanas, kā rīkoties ar ieroci, kā būt gan fiziski, gan psiholoģiski gatavam X stundai,» saka Ainārs. Viņaprāt, šādas mācības būtu jāiziet arī sievietēm, kuras to vēlas, vairāk pievēršoties medicīniskās palīdzības sniegšanai. «Mūsu nav daudz. Cik esam, tik esam Latvijā, un pret pārspēku var likt pretī gudrību un prasmi,» viņš uzskata. «Vismuļķīgāk būtu, kad X stundā tevi sauc aizstāvēt dzimteni, bet tu pat lāgā nemāki apieties ar ieroci.»
Pats pirms divarpus gadiem zemessardzē iestājies divu iemeslu dēļ – negribēja stāvēt malā Latvijai sarežģītos apstākļos un šādi mēģināja ieinteresēt zemessardzē iestāties paša divus dēlus studentus. Pirmo mērķi izdevies sasniegt, otro ne. «Bet tas man netraucē ar viņiem diskutēt par šīm lietām,» saka Ainārs. Kāpēc nav izdevies? «Mums tā jaunatne šobrīd ir pilnīgi citāda, vairāk pie datora sēž.»
Pats zemessardzē šo gadu laikā apguvis daudz jauna – kā rīkoties aizsardzībā un uzbrukumā, kā sazināties, veidot slēpni, pretslēpni, izmantot militāro topogrāfiju, piedalījies ierindas un sakaru mācībās, atjaunojis arī zināšanas pirmās palīdzības sniegšanā, kaujas šaušanā un pat Molotova kokteiļa taisīšanā. «Esmu gandarīts par to, ko esmu apguvis. Ja gadījumā pienāk šī X stunda, es zinu, ko un kā darīt.»
Kopš pagājušā gada ar fiziski smagām aktivitātēm gan nācies piebremzēt veselības problēmu dēļ. «Vainīgs ir mans personas kods,» Ainārs caur puķēm norāda uz savu vecumu. Zemessardzē var darboties līdz 55 gadiem, bet, ja veselība kārtībā, ar komandiera atļauju vēl piecus gadus. Ainārs tādu atļauju saņēmis. «Es šobrīd vairāk piedalos tādos vieglākos pasākumos kā objektu apsardze. Ir ļoti daudz, kur tu esi nepieciešams.» Par kolēģu vai vadības attieksmi gan tādēļ nesūdzoties. «Es nedomāju, ka pret mums, gados vecākiem, izturas kā tajā filmā Džimlai rūdi rallallā.» Esot gan dzirdējis, ka senāk zemessargus mazliet nievājoši dēvējuši par «zemeņu sargiem», bet pēdējo gadu laikā situācija mainījusies. «Mēs esam spēks, katrā ziņā. Pa šiem trim gadiem no daudziem zemessargiem esmu dzirdējis, ka ir mainījusies mācību intensitāte. Daudz kas, ko agrāk mācīja tikai formāli, tagad ir pēc būtības. Tas priecē.»
Kopš iepriekšējās intervijas atrisināts vēl kāds jautājums, par kuru Ainārs uztraucās pirms diviem gadiem. Proti, jautājums par ieroču pieejamību zemessargiem. Toreiz ieročus glabāja bataljona noliktavā un uz mājām neizsniedza, tāpēc tālāk dzīvojošo zemessargu iespējas operatīvi reaģēt ārkārtas situācijās būtu apgrūtinātas. Tagad jautājums ir atrisināts – zemessargi var saņemt ieročus un seifus, kur tos glabāt. Ainārs gan šo iespēju neizmanto, jo pats dzīvo tuvu bataljonam.
Kādas ir viņa prognozes – vai tiešām X stunda pienāks? «Joprojām uzskatu, ka veselais saprāts ņems virsroku, bet mums savs mājasdarbs jāizdara – jāizglīto savi karavīri, zemessargi.» Viņaprāt, būtu jāuzrunā arī vecāko klašu skolēni, jāieinteresē par valsts aizsargāšanu zemessardzes vai armijas rindās. «Ir jāliek saprast, ka nevaram citādi pastāvēt, ja kolektīvi nepiedalāmies.»
