Parex bankas bijušais vadītājs Nils Melngailis publiski pārmet Karginam un Krasovickim tikai to, ka pēc Parex pamešanas abi strādā citu banku interesēs
Ģērbšanās stils ir vienīgais, kas nodod to, ka karjera Parex bankā Nilam Melngailim ir aiz muguras – uz pusdienām Vecrīgas restorānā Kaļķu vārti bijušais baņķieris ierodas tumšā svīterī. Pazīstamais restorāns viņam ir jaunatklājums. «Nevarējām atļauties,» jādomā, Melngailis, kurš ir bijis viens no vislabāk atalgotajiem valsts uzņēmumu vadītājiem, ironizē, kaut gan viņš runā tik nosvērti, ka nepavīd ne mazākās emocijas.
Melngailis savos publiskajos izteikumos vienmēr bijis izteikti piesardzīgs. Tāda veidojas arī šī saruna, uz kuru drošības pēc viņš paņēmis līdzi savu uzticamo sabiedrisko attiecību konsultanti Maiju Celmiņu, un tās laikā rodas iespaids, ka Melngailis strādājis citā Parex bankā – ne tajā, kuru pazīstam no mediju ziņām.
Vai izjutāt to, ka banka agrāk piederēja ļoti ietekmīgiem cilvēkiem – Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim? «Jā. Visi labi saprata, ka šie divi kungi bija ietekmīgi politiskajās aprindās, bankai vēsturiski vienmēr bija ļoti cieša sadarbība ar domēm visā Latvijā, sevišķi Rīgā, Jūrmalā. Protams, caur šo klientu varēja saprast, ka banka bija ļoti ietekmīga.»
Vai viņi arī jūs mēģināja ietekmēt? «Nē. Kad sāku strādāt, katru dienu vairāki desmiti miljonu latu izgāja no bankas, bankas likviditāte bija kritiskā stāvoklī. Tas bija jautājums par izdzīvošanu, un man nebija laika nekam citam, politiskas vai cita veida sarunas nenotika.»
Kam sliecaties piekrist – valsts kontrolierei Ingunai Sudrabai, kura paudusi, ka valsts glāba nevis banku, bet īpašniekus, vai arī Ģenerālprokuratūrai, kura bankas pārņemšanu atzinusi par valsts interesēm atbilstošu? «Atpakaļ skatoties, mēs visi rīkotos citādi. Tajā brīdī, kad banka tika pārņemta, kļuva skaidrs, ka to vajadzēja pārņemt agrāk un vienā rāvienā. Kādas bija sarunas ar akcionāriem un kādi bija apsvērumi, kāpēc pārņemšana notika tieši tā un ne citādi, nezinu, jo es tajā laikā nebiju klāt.»
Vai akcionāri banku atstāja iespējami labākajā stāvoklī? (Publiski izskanējis, ka pirms palīdzības lūgšanas valdībai akcionāri vai viņiem pietuvinātas personas no bankas izņēma miljoniem latu.) «Es personīgi šo jautājumu neesmu vērtējis, man grūti spriest, kāpēc viņi pieņēma konkrētus lēmumus tajā laikā.»
Tomēr Parex banka šovasar iesniedza prasību tiesā pret Karginu un Krasovicki par 62 miljonu latu zaudējumu atlīdzināšanu! «Es neko vairāk nevaru pateikt, lai neietekmētu tiesvedības gaitu.»
Ar vienu bijušajiem akcionāriem nesaudzīgu vērojumu gan Nils Melngailis dalās. Proti, «ir plaši zināms, ka abi bijušie akcionāri ļoti aktīvi strādā citu banku interesēs». Runa ir par Latvijas krājbanku un Aizkraukles banku, kuras rīcības atbilstību godīgai konkurencei Parex banka lūdza izvērtēt jau pērn, kad uz to aizgāja strādāt vairāki Parex bankas klientu vadītāji, mēģinot aizvilināt līdzi lielos ārvalstu klientus. Nelikumības nekonstatēja. «Citās valstīs šādā situācijā [nacionalizētas] bankas vadītāji vai īpašnieki vai nu neuzdrošinātos strādāt finanšu sektorā, vai viņiem to aizliegtu ar pantu, kā tas notika Anglijā.»
Lai arī Parex kļuvis par valsts krīzes simbolu, Karginu un Krasovicki dziļa vainas sajūta nemoka – viņi draudējuši cīnīties par zudušo godību, sākot tiesvedību, jo uzskata, ka pārkāpts viņu ieguldījumu līgums (abiem palikuši ieguldījumi subordinētajā kapitālā, par ko gadā procentos saņem 4,8 miljonus latu). Pagaidām soli šajā virzienā spēruši tikai mazie akcionāri, kas lūguši bankas padomi iesniegt prasību tiesā pret valdi par Melngaiļa laikā pārdoto Baltkrievijas Parex līzingu. Melngailis prasību uzskata par nepamatotu. «Mani izbrīna, ka viņi neceļ prasību pret bijušajiem [lielajiem] akcionāriem. Tas, ka viņiem teorētiski ir iespēja kaut ko saņemt, ir pateicoties tikai valsts atbalstam un tam, ko mēs un esošā vadība cenšas izdarīt, lai izglābtu situāciju.» Melngailis pieļauj, ka akcionāri šādi mēģina izspiest līdzekļus no bankas vai apdrošinātājiem par prasības atsaukšanu.
Tomēr Melngailis atzīst, ka darbs Parex bankā bijis negaidīti smags – gan fiziski, gan emocionāli. «Burtiski bija kā karalaukā strādāt.» Teju visi klienti bez izņēmuma bija nonākuši grūtībās. Jaunais akcionārs – valsts – bija ārkārtīgi uztraucies par atbildību, pārņemot banku, tāpēc Melngailim nācies gandrīz katru dienu sniegt pārskatu par visu, kas notiek bankā. Arī darbinieku vidū bija liela neziņa un nedrošība.
Turpināt strādāt kādā no sadalītajām bankām Melngailis nav vēlējies, jo «es sapratu, ka mans laiks ir beidzies» un to vadīšanai speciālistu netrūkst. Savulaik viņš vienas dienas laikā piekritis vadīt valsts pārņemto Parex, jo apzinājies, ka banka ilgāk bez vadības nevar strādāt, un zinājis, kas tobrīd jādara, tajā skaitā – ka Parex būs jārestrukturizē. Misija nu beigusies – izveidota jauna banka Citadele, kurai ir «tīra» bilance, un «vecais» Parex, kuram palicis problemātisko aktīvu atgūšanas darbs. «Meklēšu vēl sarežģītākas lietas, ko var risināt uz priekšu,» paskaidro Melngailis. Viņa nākamais darbs varētu būt ārpus Latvijas, šoreiz gan – rūpīgi izsvērts.
ĒDIENKRTE
Baravikas ar Brī sieru
Asinsdesa ar sparģeļiem
Baklažānu tinumā cepta mocarella
Minerālūdens
