Žurnāla rubrika: Svarīgi

Pie stūres

Posted on novembris 30, 2016 by - Redaktores sleja


Latviešu nerakstītā dzīvesziņa liecina, ka mūsu ziemeļu kaimiņi prot saglabāt vēsu galvu arī kritiskās situācijās. Tam labs pierādījums ir divi igauņi, kurus intervējam šonedēļ.

Sāksim ar dāmu – esiet pazīstami ar Trīnu Kiburu! Asprātīgi ļaudis jau pielīdzinājuši viņu aktrisei Sandrai Bulokai, kas ekstremālos apstākļos stūrēja autobusu grāvējfilmā Ātrums. Arī Trīna pagājušajā nedēļā nonāca pie stūres trakā situācijā. Brauca satiksmes autobusā uz Rīgu, kad atklājās – šoferis ir piedzēries. Trīnai ir maģistra grāds psiholoģijā, bet nesen viņa ieguvusi arī D kategorijas autovadītāja tiesības, jo šī prasme lieti noder Āfrikā, kur igauniete iesaistījusies izglītības projektā. Tā nu varēja izpalīdzēt sev un pārējiem pasažieriem, aizstūrējot autobusu līdz drošākai un ērtākai pieturvietai, kur sagaidīt šoferi bez promilēm.

Otrs ir latviešiem labi zināmais kaimiņu prezidents Ilvess. Desmit gadus bijis starptautiski dzirdamākā balss Baltijas valstu interešu aizstāvībai, pēc amata atstāšanas viņš piekrita dalīties domās par rūgstošo drošības situāciju. Viņaprāt, jābeidz vaimanāt par Trampa ievēlēšanu (jāsagaida vismaz pirmie reālie darbi!) un daudz lielāka uzmanība jāpievērš pašas Eiropas vienotībai. «Šobrīd es vairāk satrauktos par ES sabrukumu nekā par transatlantiskajām attiecībām» – šī Ilvesa atziņa ir ne mazāk atskurbinoša kā Trampa atgādinājums, ka eiropiešiem jāiegulda savā drošībā un nevarēs mūžīgi «sēdēt uz astes» Amerikai.

Abi apdraudējumi – gan iereibušais šoferis, gan balamutīgais lielvalsts līderis – vedina uz vienām domām: jābūt gataviem pašiem uzņemties atbildību.

Radars pasaulē

Posted on novembris 23, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi pasaulē


Francijas policija novērsusi «ilgi plānotu teroraktu» un aizturējusi septiņas personas Stras­būrā un Marseļā, paziņojis iekšlietu ministrs. Aizdomās turamo franču, marokāņu un afgāņu izcelsmes personu aizturēšana sarīkota pēc astoņus mēnešus ilgas izmeklēšanas.

Pēc nesenās telefonsarunas ar jaunievēlēto ASV prezidentu Donaldu Trampu NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs aicinājis alianses Eiropas valstis palielināt finansējumu aizsardzībai līdz 2% no IKP.  Stoltenbergs atzina, ka saprot Trampa prasību pēc taisnīgas sloga sadales: «Ja mēs gribam, lai amerikāņi pilda savu solījumu mūs aizsargāt, mums jāpārliecinās, ka mēs pildām mūsu solījumu.»

Sociālajā tīklā Facebook ASV prezidenta vēlēšanu kampaņas pēdējos mēnešos viltus ziņas par tām pievērsušas lielāku uzmanību nekā reālās, izpētījis portāls BuzzFeed News. Trijos mēnešos pirms 8. novembrī notikušajām vēlēšanām 20 populārākās viltus ziņas no falsifikāciju vietnēm un radikāļu blogiem ģenerējušas 8,7 miljonus dalīšanos, reakciju un komentāru.

Igaunijas parlaments pilnvarojis Centra partijas priekšsēdētāju Jiri Ratasu veidot jauno valdību pēc iepriekšējā premjera Tāvi Reivasa valdības krišanas. Centra partija līdz šim bija parlamenta opozīcijā, un tai ir noslēgts līgums ar Krievijā valdošo partiju Vienotā Krievija.

Krievija bloķē uz karjeru orientēto sociālo tīklu LinkedIn. Tiesa Maskavā atzinusi, ka LinkedIn ir pārkāpis likumu, kas noteic, ka Krievijas iedzīvotāju personas dati ir jāglabā Krievijas teritorijā.

Jaunzēlandi skārusi 7,8 magnitūdas spēcīga zemestrīce, kas prasīja divu cilvēku dzīvību un par 2-6 centimetriem sabīdījusi tuvāk abas valsts galvenās salas – Dienvidsalu un Ziemeļsalu. 

Māte Vācija

Vācijas kanclere Angela Merkele paziņojusi, ka ir gatava 2017. gada vēlēšanās kandidēt uz ceturto termiņu amatā. Emnid aptauja liecina, ka 55% vāciešu vēlētos arī turpmāk pie valdības stūres redzēt Merkeli, kas amatā ir kopš 2005. gada. Viņas popularitāti gan pēdējā gada laikā mazinājusi bēgļu krīze.

Radars Latvijā

Posted on novembris 23, 2016 by - Radars

Nedēļas notikumi Latvijā

Pēc aptuveni desmit gadiem Liepājā, Karostā, plānots izveidot vienotu militāro bāzi, kurā koncentrētos šajā pilsētā izvietotās Nacionālo bruņoto spēku vienības un struktūras, paziņojusi Aizsardzības ministrija. Tāpat Liepājā plānots izveidot atbilstošas piestātnes NATO valstu karakuģiem.

Saeimas Juridiskajā komisijā vairākums deputātu nobalsojuši par priekšlikumu izslēgt no Maksātnespējas likuma normu, ka maksātnespējas procesa administratori būtu pielīdzināmi valsts amatpersonām. Priekšlikumu iesniedza No sirds Latvijai deputāti Gunārs Kūtris un Inguna Sudraba. Koalīcijas partiju politiķi par šo ieceri pauduši skepsi.

Saeima konceptuāli atbalstīja 2017. gada valsts budžeta projektu, kurā plānotie ieņēmumi ir 8,066 miljardi eiro, savukārt izdevumi – 8,367 miljardi eiro. Budžeta un finanšu komisija atbalstījusi arī vairākus priekšlikumus jeb tā dēvētās koalīcijas deputātu kvotas, kurām atvēlēti vairāki miljoni eiro. Galīgajā lasījumā par visiem budžeta paketes likumiem Saeima lems 23. novembrī.

Saeimas Budžeta un finanšu komisija vienojusies atbalstīt līdzekļu piešķiršanu vairākiem kultūras un izklaides pasākumiem, arī 30 000 eiro piešķiršanu grupas Līvi jubilejas albuma izdošanai. Izrādījās, ka grupai par šādu albumu nekas nebija zināms.  Deputāts Imants Parādnieks skaidroja, ka nacionālā apvienība priekšlikumu iesniegusi pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas un esot «pilnīgs šoks», ka tā nebija saskaņota ar pašiem Līviem.

Veselības ministrija pārdalīs iekšējos līdzekļus 2,5 miljonu eiro apmērā, lai vēl šogad nodrošinātu papildu izmeklējumus un konsultācijas. Līdzekļus plānots novirzīt ārstniecības iestādēm, kas sniedz pakalpojumus bērniem, kā arī rentgenoloģijas un sirds asinsvadu sistēmas funkcionālajiem izmeklējumiem un izmeklējumiem ķirurģisko pakalpojumu oftalmoloģijas dienas stacionārā, ķīmijterapijas un hematoloģijas dienas stacionārā.

Apritējusi trešā gadskārta kopš Zolitūdes Maximas traģēdijas, kurā dzīvību zaudēja 54 cilvēki. Prokuratūra deviņām personām uzrādījusi apsūdzības par būvniecības noteikumu pārkāpšanu, valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, nonāvēšanu aiz neuzmanības un darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu. Būveksperti secinājuši, ka traģēdija notika, jo bija nepareizi aprēķinātas jumta konstrukciju slodzes, tādēļ tas iegruva.

Šprotes un cita zivju produkcija no Latvijas un Igaunijas pēc Jaunā gada varētu atgriezties Krievijas tirgū, paziņojusi Krievijas federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests Rosseļhoznadzor. Zivju kūpināšanas tehnoloģija esot kļuvusi saudzējošāka, norādījis dienests. Ierobežojumus visas Latvijā ražotās zivju produkcijas ievešanai Krievija noteica 2015. gada jūnijā. 

Slēgtās Trasta komercbankas administrators Ilmārs Krūms apmēram septiņus miljonus eiro iztērējis dažādiem līgumiem ar pakalpojumu sniedzējiem. Raidījuma Nekā personīga rīcībā esošā informācija liecina, ka lauvastiesa šīs naudas tikusi viņa kolēģim maksātnespējas administratoram Mārim Sprūdam.

Drošības policija piemērojusi apcietinājumu kā drošības līdzekli Latvijas iedzīvotājam, kas turēts aizdomās par spiegošanu ārvalsts labā. Šajā kriminālprocesā, kas sākts septembra beigās, veiktas arī tiesas sankcionētas kratīšanas piecos objektos, taču sīkāka informācija par šo personu un kriminālprocesu netiek izpausta.

Eiropieši

64% iedzīvotāju uzskata, ka Latvija ir ieguvēja no pievienošanās Eiropas Savienībai, izpētījusi kompānija Kantar Public. Tas ir par 4% vairāk nekā vidēji ES.


Nedēļas citāts


Populistu riests

Posted on novembris 23, 2016 by - Pasaulē

Donalda Trampa sekmes ASV prezidenta vēlēšanās ir iedvesmojušas arī populistu partijas Eiropā – gan labējā spārnā, gan kreisajā. Par spīti ideoloģiju atšķirībām, tās visas vienojas politiskās elites lamāšanā un liberālu uzskatu kaunināšanā. Vai pienācis laiks, kad šie politiķi izmainīs pasauli?

Septītajā dienā pēc Donalda Trampa triumfa un politiskās zemestrīces, kas atbalsojās daudzviet pasaulē, Francijas Nacionālā fronte sanāca uz kārtējo sapulci pieczvaigžņu viesnīcā Napoléon Parīzē, netālu no Elizejas laukiem. Viens no diskusijas tematiem – sociāli nelabvēlīgā jaunatne, kas dzīvo galvaspilsētas nomalēs, kur savu rekrutēšanas kampaņu izvērsuši islāma radikāļi. Noskaņojums šajos mikrorajonos ir sprādzienbīstams, brīdina enerģiska gaišmate. «Es esmu vienīgā, kas var neitralizēt šo bumbu!»

Zālē sāk dārdēt aplausi. Marinai Lepēnai atkal izdevies pateikt tieši to, ko alkst dzirdēt auditorija. Sanākušie grib, lai skaļi izskan tas, ko katrs pie sevis domā klusībā: ka musulmaņu kopiena ir drauds un uz kārts ir visas Francijas nākotne.

48 gadus vecā politiķe, kas partijas vadību pirms sešiem gadiem pārņēma no sava tēva Žana Marī Lepēna (88), drīz oficāli paziņos par startu nākamā gada maijā paredzētajās Francijas prezidenta vēlēšanās. Dažu gadu laikā viņai ir izdevies ievērojami vairot Nacionālās frontes atbalstītāju skaitu un atrast domubiedrus arī citās valstīs. Eiropas parlamentā viņa vada Eiropas tautu un brīvības grupu (ENF).

«Vēlamies iznīcināt ES»

ENF apvienojušies deputāti no deviņām valstīm. Viņus visus vieno «vēlme iznīcināt ES», kā saka Lepēna. Trampa uzvara iepūtusi spēcīgu vēju šo politisko kustību burās. «Trampa uzvara tika uzskatīta par neiespējamu,» turpina politiķe, piebilstot, ka apsveikumu nākamajam ASV prezidentam ar tvitera starpniecību nosūtījusi jau vēlēšanu naktī.
«Mūsu dzīve ir mainījusies,» priecājas Naidžels Faradžs no Lielbritānijas Neatkarības partijas UKIP, cilājot džina un tonika glāzi Eiroparlamenta atpūtas telpā Briselē.

Austrijas Brīvības partijas FPÖ līderis Heincs Kristians Štrāhe no Vīnes lepni ziņo, ka jau uzrunājis Trampa padomniekus. Pilnīgi iespējams, ka jau pavisam drīz Austrijā pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara par prezidentu kļūs labējās partijas pārstāvis Norberts Hofers no FPÖ. Otrajā vēlēšanu kārtā viņš tikai par mata tiesu atpalika no Zaļās partijas kandidāta, taču balsojuma rezultātus anulēja Konstitucionālā tiesa, atsaucoties uz teorētiski iespējamu rezultātu viltošanu. Atkārtotas vēlēšanas paredzētas 4. decembrī.

Savukārt Vācijā pieteikt savu kandidatūru nākamā gada rudenī plānotajām Bundestāga vēlēšanām gatavojas labējo populistu partijas Alternatīva Vācijai līdere Frauke Petrī. Aptaujas liecina, ka šim 2013. gada pavasarī dibinātajam spēkam izdosies iekļūt federālajā parlamentā. 14. novembrī publicetā INSA sabiedriskās domas pētījumā redzams, ka Alternatīva Vācijai ar 15% atbalstu ir trešajā vietā pēc Angelas Merkeles pārstāvējiem kristīgajiem demokrātiem (30%) un sociāldemokrātiem (23%).

Populistu līderi, kas sevi uzskata par īstenajiem tautas pārstāvjiem, cits citu pazīst un ciena jau pasen. Taču pagājušas tās dienas, kad savstarpējās tikšanās tika rīkotas aizkulisēs. Lepēna tagad atklāti flirtē ar līdzīgi domājošajiem Eiropā – Vīnē viņu sagaida, noskūpstot roku, Hāgā viņa joko un ķiķina kopā ar Gērtu Vildersu no Nīderlandes Brīvības partijas, bet Itālijā viņu uz deju uzlūdz Mateo Salvini no separātiski noskaņotās Ziemeļu līgas.

Britu balsojums par izstāšanos no ES un amerikāņu jāvārds Trampam ir jaunas globālas sacelšanās sākums, uzskata Brexit propagandists Faradžs. «Tā ir demokrātiska revolūcija, un mūs gaida vēl daudz jaunu satricinājumu.» Līdzīgi domā Francijas Nacionālās frontes galvenais stratēģis Florians Filipo, kas nākamajā rītā pēc Trampa uzvaras tvītoja: «Viņu pasaule brūk! Bet mūsējā tiek celta!»

Nākamās parlamenta vēlēšanas Nīderlandē paredzētas martā. Aptaujas liecina, ka Gērta Vildersa vadītā radikālā antiislāma Brīvības partija ir vadībā. Aprīlī un maijā balsos franči – Marinai Lepēnai ir lielas izredzes iekļūt otrajā un izšķirošajā prezidenta vēlēšanu kārtā.

Lielvalstu G-7 samits ar Trampu, Lepēnu, britu ārlietu ministru Borisu Džonsonu un Bepi Grilo no itāliešu populistu Pieczvaigžņu kustības, kas nomainītu ASV prezidentu Baraku Obamu, Francijas prezidentu Fransuā Olandu, bijušo britu premjeru Deividu Kameronu un Itālijas premjeru Mateo Renci, būtu «šausmu scenārijs» – maijā tviterī ierakstīja Martins Selmairs, kas vada Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera administrāciju. Tagad, pusgadu vēlāk, Kamerons un Obama jau ir vēsture. Olands tiek uztverts kā politisks līķis, bet Renci cīnās par savu izdzīvošanu, jo 4. decembrī Itālijā notiks referendums par izmaiņām konstitūcijā. Mācība no šiem pēdējā laika notikumiem ir viena: pat šķietami savrupiem politiskiem spēkiem ir spēja fundamentāli mainīt valstu attīstības kursu. Piemēram, Faradža pārstāvētajai UKIP britu parlamentā ir tikai viena vieta, taču šī partija nospēlēja ļoti būtisku lomu Brexit balstojumā, biedējot ar svešu zemju iejaukšanos Lielbritānijas iekšējās lietās.

Populistu sprādziens

Kauninot politisko eliti, tādiem populistiem kā Marina Lepēna patīk norādīt, ka viņi «runā tautas vārdā». Ideju popularizēšanu pēdējos gados krietni atvieglojis internets un sociālie tīkli. Tagad gan kreisie, gan labējie izmanto vispārējas dusmas pret eliti, pastāvošo politisko kārtību un finanšu pasauli un alkas pēc spēcīgas un gādīgas valdības – tā savā nesen publicētajā grāmatā Populisma sprādziens (The Populist Explosion) secina amerikāņu žurnālists Džons Džudis. Un, protams, klāt nākušas bailes no imigrācijas un islāma.

Neoliberālisma un globalizācijas uzplaukuma laikā sociāldemokrāti kā bijušais britu premjers Tonijs Blērs vai Vācijas kanclers Gerhards Šrēders neprata aizstāvēt savu tipisko elektorātu, uzskata ekstrēmisma eksperts nīderlandiešu politologs Kass Mude. Viņaprāt, populisms ir «neliberāla demokrātiska atbilde» vairākas desmitgades ilgušai «nedemokrātiskai liberālai politikai».

Vienkāršu risinājumu proponenti tagad atrodami daudzās pasaules vietās. Lepēnas, Vildersa, Salvini un Petrī kompāniju papildina tādi labējā spārna populisti kā Ungārijas premjers Viktors Orbans un Jaroslavs Kačiņskis, kas kūrē Polijas nacionāli konservatīvo valdību. Savukārt kreisajā spārnā ir Grieķijas premjers Aleksis Ciprs, Slovākijas premjers Roberts Fico un Čehijas prezidents Milošs Zemans.

Bijušais sociāldemokrāts Zemans, kas prezidenta pienākumus pilda kopš 2013. gada, vēlas, lai viņa valsts valdība «pārstāj izdabāt Eiropas Savienībai un ASV». Viņš kritizē «musulmaņu organizēto invāziju» un par nonsensu dēvē ES noteiktās sankcijas Krievijai. Lai gan Čehijai ir ciešas saites ar Rietumiem, Zemans dod priekšroku attiecībām ar Austrumiem. Prezidents, kas pazīstams ar savu konfrontējošo dabu un mīlestību uz grādīgo, izsaka īpaši dziļu pateicību krieviem par to, ka kopš 1945. gada čehiem vairs nevajag skandināt «Heil Hitler, Heil Himmler, Heil Göring».

Krievu ietekme

Čehija ir svarīgs mezgls Maskavas spiegošanas tīklā, saka bijušais Čehijas militārās pretizlūkošanas vadītājs ģenerālis Andors Sandors. «Krieviem Prāgā aizvien ir daudz draugu, un viņi tos izmanto savas ietekmes vairošanai. Viņi acīmredzot uztver Čehiju kā visvājāko posmu Eiropas Savienībā un NATO.» 

Īpaši labs Kremļa draugs bija arī iepriekšējais Čehijas prezidents Vāclavs Klauss. Tagad viņš savā brīvajā laikā aģitē par Alternatīva Vācijai.

Tas, ka Krievija jau gadiem ilgi cenšas ietekmēt politiskās kustības Eiropā, nav nekāds noslēpums. Tagad fantazēšanu par visvarenību papildinājusi eiforija par Trampa uzvaru. «Vašingtona ir mūsu!» Maskavā daudzina Putina lojālisti, atgādinot par līdzīgu saukli – «Krima ir mūsu!», kas parādījās pēc Ukrainai piederošās pussalas aneksijas. 

Vienotā Eiropa drīz izšķīdīs, prognozē krievu rakstnieks nacionālists Aleksandrs Prohanovs. «Eiropas tautas pašlaik atrodas shēmotāju un meļu rokās, taču viņu dienas ir skaitītas.»

Tuvināšanos Eiropas populistiem Krievijas prezidents Vladimirs Putins sāka sen, jau 2007. gada Minhenes drošības konferencē viņš iebilda pret «vienpolāru pasauli». Putins pats aktīvi aģitē par jauno konservatīvismu un «neliberālu demokrātiju», kas izpaužas antiglobālismā, eiroskepsē un tradicionālo vērtību aizstāvēšanā. Krievijas valdības laikraksts Rossijskaja Gazeta secina, ka «Briseles karalistes perifērijā ir izveidojusies revolucionāra situācija.»

Kad uz pirmo tikšanos Sanktpēterburgā 2015. gada martā sanāca Starptautiskais krievu konservatīvo forums, klātesošie apsprieda «nacionālas idejas» citās Eiropas valstīs. Uzaicināto viesu vidū bija arī pārstāvji no Grieķijas labēji radikālās Zelta rītausmas, Vācijas nacionāldemokrātiskās partijas.

Labas attiecības ar Kremli uztur arī Francijas Nacionālā fronte. Ārējā izlūkdienesta jaunais vadītājs Sergejs Nariškins jau gadiem ilgi ir personiski pazīstams ar Marinu Lepēnu. Pirmā Čehijas un Krievijas banka, kas pieder finanšu ekspertam Romanam Popovam, 2014. gadā izniedza deviņu miljonu eiro aizdevumu Nacinālajai frontei. Lepēna tagad uzrunājusi vēl vairākas citas Krievijas bankas, lūdzot atbalstīt vēlēšanu kampaņas finasēšanu nākamgad. 

Krievijas ietekmes takas aizved arī uz Vīni, kur jau 2014. gadā tika sarīkota slepena Krievijas un Rietumu konservatīvo fundamentālistu apspriede. To finansēja krievu oligarhs Konstantīns Malofejevs. Austriju šajā apspriedē pārstāvēja Johans Gudenuss un Heincs Kristians Štrāhe no FPÖ. Štrāhe vairākas reizes ir viesojies Krievijā, taču noliedz, ka jelkad būtu saņēmis finansiālu atbalstu no krieviem.

Skatiens uz Vāciju

Štrāhem ir labas attiecības arī ar Alternatīva Vācijai līdzpriekšsēdētājas Fraukes Petrī dzīvesbiedru Markusu Precelu. Pirms Alternatīva Vācijai izveidošanas citām labējām partijām bija grūti atrast domubiedrus Vācijā. Taču tagad gan austriešu FPÖ, gan Francijas Nacionālā fronte, gan britu UKIP aktīvi slavē vācijas populistu partiju, kurai, visticamāk, izdosies pārvarēt 5% brajeru iekļūšanai Bundestāgā.

Jāpiebilst, ka pašas Alternatīva Vācijai vadībā pagaidām valda domstarpības, vai ir vērts tuvināties ar Lepēnu un Štrāhi. Piemēram, Alternatīva Vācijai līdzpriekšsēdētājs Jergs Meitens viņus uzskata par «pārāk lieliem sociālistiem». Tomēr tagad pēc Trampa uzvaras virsroku varētu gūt Petrī un viņas dzīvesbiedra vēlme veidot ciešāku tīklu ar labējiem spēkiem visā pasaulē. Jūlijā tika nopludināta informācija, ka Petrī un Lepēna esot slepus tikušās Strasbūrā.

Iespiešanās globālajā arēnā

Francijas Nacionālās frontes līdere neslēpj, ka uzvaras gadījumā gatava rīkot referendumu pēc Brexit parauga. «Es vēlos atgūt kontroli pār savu valūtu,» saka Lepēna. «Un savām robežām.»

Par to, ka līdz ar Brexit balsojumu misija vēl nav galā, pārliecināts arī Naidžels Faradžs no UKIP. Viņš tagad sev saskata jaunu lomu – kā sava veida globālais sūtnis «vienkāršo» cilvēku interešu aizstāvībai. Faradžs bija pirmais ārvalstu politiķis, kas ieradās Ņujorkā apsveikt vēlēšanās uzvarējušo Donaldu Trampu. 

Starp citu, vēlēšanu kampaņas laikā Tramps bieži piesauca Brexit kā modeli cīņai pret valdošo eliti un sabiedriskās domas aptaujām. Tramps šajā cīņā uzvarēja. Tagad viņš kopā ar Faradžu uzskata sevi par jaunās kustības pionieriem. Antiliberālo spēku veiksme viņus abus ir apreibinājusi. Un abi tic, ka būs pa spēkam pārveidot pasauli.

Labējo populistu partiju sekmes Eiropā


«Atvērtās latvietības» izaicinājumi

Posted on novembris 23, 2016 by - Tēma

«Mums jābeidz radīt aizvien jaunus bijušās PSRS valsts piederīgos un neesošas valsts pilsoņus,» šonedēļ atzinis Valsts prezidents Raimonds Vējonis pēc iepazīšanās ar priekšlikumiem, ko viņa paša uzaicinātie eksperti iesaka sabiedrības saliedēšanai. Viens no tiem – visiem jaundzimušajiem nepilsoņu bērniem automātiski piešķirt Latvijas pilsonību. Ko vēl iesaka eksperti?

Kaut arī Latvijā joprojām ir 247 tūkstoši nepilsoņu, kopumā integrācijas politika nav izgāzusies – pēc vairāku mēnešu darba secina Valsts prezidenta paspārnē izveidotās Sabiedrības saliedētības ekspertu grupas vadītāja Liesma Ose. Un piebilst: tas nenozīmē, ka kļūdu nav bijis. «Daudzkas notiek par spīti nepilnīgi plānotai politikai.»

Pēc prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīvas aprīlī tika izveidota ekspertu grupa, lai izanalizētu līdzšinējo sabiedrības saliedētības politiku un tās rezultātus. Līdz ar Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas pētnieci Osi tajā strādāja Mazākumtautību konsultatīvās padomes priekšsēdētājs un Rīgas Klasiskās ģimnāzijas direktors Romans Alijevs, RSU profesors starpkultūru komunikācijā Deniss Hanovs, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, kā arī bijusī LTV krievu satura redaktore Olga Proskurova. Otrdien Rīgas pilī tika publiskoti ekspertu secinājumi un ieteikumi. Kādi tie ir?

Eksperti atzīst integrācijas politikas sasniegumus – mazākumtautību iesaisti politikas veidošanā un uzraudzībā, valsts atbalstu mazākumtautību organizācijām, pozitīvi novērtēta arī bilingvālā izglītība, kas savulaik raisīja lielus protestus. «Bilingvālā izglītība rullē, vienkārši runājot. Parāda rezultātus,» saka Ose. Tam piekrīt arī Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Anhelita Kamenska, kas nestrādāja šajā grupā, bet ilgus gadus seko mazākumtautību situācijai Latvijā. «Pēc tautskaites datiem, 1989. gadā tikai 20% mazākumtautību runāja latviski, tagad – 90%,» viņa norāda. Un piebilst, ka nezina nevienu citu valsti ar tik labiem rezultātiem.

Tomēr kopumā ekspertu grupa secinājusi, ka de facto saliedētība Latvijas sabiedrībā joprojām nav sasniegta. «Par to liecina etniskās pārstāvības disproporcijas gan valsts pārvaldē, gan pilsoniskās sabiedrības segmentā, kā arī dažādības vadības sistēmas trūkums publiskajā pārvaldē un darba tirgū,» teikts ziņojumā.

Lai situāciju uzlabotu, eksperti piedāvā risinājumus, kas balstīti vairākos pamatprincipos –  sākot no dažādības atzīšanas un beidzot ar piederību kā brīvu izvēli etniskos, reliģiskos vai citos jautājumos. Vienkārši sakot, tiek uzturēti principi, kas definēti savulaik vēl kultūras ministres Sarmītes Ēlertes (Vienotība) laikā tapušajās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.-2018. gadam, taču ar vienu būtisku atšķirību. Agrākajā dokumentā tiek nošķirta «valstsnācija – latvieši» un mazākumtautības, «kas ir piederīgas Latvijas valstij un sabiedrībai», turpretī prezidenta ekspertu darba grupa tagad atbalsta «atvērtās latvietības principu». Proti, izcelsme nedrīkst «kā zīmogs pierē» liegt būt latvietim, ja cilvēks šo piederību jūt, saka Ose. 

«Tu vari būt dzimis etniskā ukraiņa un polietes ģimenē, bet vari definēt sevi kā latvieti. Tu proti latviešu valodu, strādā, mācies un dari visu ko labu Latvijai, un tev nav jādzīvo visu mūžu kā mazākumtautībai,» Ose secina un neslēpj kritiku par septembrī Saeimā pieņemto lēmumu liegt pasē ierakstu «latvietis» personām bez latviskām saknēm. «Mēs visi kopā veidojam valsti, esam veidojuši un turpinām veidot. Nav ko nodalīt.»

Līdzīgi uzskata darba grupas loceklis Romāns Alijevs. «Visiem skaidri jāzina, ka atzīstam iespēju brīvi izvēlēties piederību. Arī cittautiešiem, arī reliģisko, visas [citas]. Tās ir tiesības brīvi izvēlēties. Tie ir vispārīgi principi, bet tos uzsvērt ir ļoti svarīgi,» saka Alijevs.

Šis arī ir iemesls, kādēļ ekspertu grupa kritiski vērtē pirms diviem gadiem pieņemtos grozījumus Satversmē. «Politiskā situācija nav tāda, lai [tagad] ķertos klāt preambulai, bet mēs tiešām neatbalstām to [latviešu nācijas un mazākumtautību] nodalījumu preambulā,» saka Ose. «Mēs esam nācija kā pilsoņu kopums – neatkarīgi no etniskās piederības. Nevis etniski definēta nācija, bet politiski,» skaidro Ose un uzsver – tas ir ekspertu piedāvājums, par ko politiķiem un sabiedrībai jādiskutē.

Automātiska pilsonība

Darba grupai ir virkne konkrētu priekšlikumu, kurus apkopojot var iedalīt trīs blokos. Pilsoniskās līdzdalības jomā ieteikts mainīt kārtību, kādā tiek dalīta nauda mazākumtautību organizācijām – neturpināt etnisko segregāciju un nepiešķirt naudu «monologa projektiem», bet atbalstīt aktivitātes, kas Latvijas iedzīvotāju vidū veido kopēju «mēs» sajūtu. Īpaši aicināts atbalstīt jauniešu līdzdalību un stiprināt mazākumtautību pārstāvju politiskos resursus: latviešu valodu, izpratni par politikas procesu un tiesībām.

Darba grupa arī aicina apturēt nepilsoņu skaita pieaugumu. Kopš 2013. gada jau ir mainīts Pilsonības likums un Latvijas nepilsoņi var reģistrēt savus bērnus kā LR pilsoņus, tomēr katru gadu joprojām aptuveni 80 Latvijā jaundzimušo sāk dzīvi nepilsoņa statusā. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes dati liecina, ka pērn piedzimuši 87 Latvijas nepilsoņi, gadu iepriekš –  82, bet līdz grozījumu pieņemšanai ik gadu piedzima vairāki simti jaunu nepilsoņu. Kopumā šādu nepilngadīgo nepilsoņu bērnu Latvijā ir vairāk nekā 6000. 

Ekspertu grupa ierosina, ka nepilsoņu bērniem ir automātiski jāpiešķir Latvijas pilsonība, izņemot gadījumus, kad vecāki no tās atsakās.

«Katrs cilvēks ir vērtīgs, kas šeit ir piedzimis. Arī kas atbrauc vai atgriežas,» saka Ose. «Ar to, ka tev piedzimstot piešķir pilsonību, valsts parāda, ka uzticas. Nepazīst, bet uzticas,» pauž Ose. Viņai piekrīt Alijevs. «Tas nav statistikas uzlabošanas jautājums, tas ir ļoti stiprs signāls, ka tomēr visiem jābūt pilsoņiem,» viņš saka.

Ekspertu priekšlikumu uzteic Pilsoņu un nepilsoņu savienības vadītājs Vladimirs Sokolovs. «Es to vērtēju ļoti augstu. Beigu beigās mēs pāršķirsim šo lappusi un apturēsim to konveijeru ar nepilsoņu bērniem, kas dzimst,» saka Sokolovs. Viņaprāt, nepilsoņu nevēlēšanās jau tagad reģistrēt bērnus pilsonībā nav saistīta ar bezvīzu ceļošanas iespējām uz Krieviju. Tā šo iespēju piedāvā visiem bijušās PSRS pilsoņiem – Latvijas un Igaunijas nepilsoņiem – un viņu nepilngadīgajiem bērniem, bet šomēnes paziņoja, ka attiecinās bezvīzu režīmu arī uz Latvijas nepilsoņiem, kas dzimuši pēc 1992. gada. «Nedomāju, ka viņiem [vecākiem] ir kādi tālejoši iemesli vai nodomi šajā ziņā. Bērns ir tikko dzimis,» saka Sokolovs. 

Apsveicot šo soli attiecībā uz jaunajiem nepilsoņiem, Sokolovs norāda, ka «vecajiem» aktuāls būtu jautājums par tiesībām vēlēt pašvaldības, kas jau sen atļauts Igaunijā. Šim priekšlikumam gan nav atbalsta ekspertu darba grupā. «Tev ir jābūt pilsonim. Kā mēs varam veidot pilsonisku sabiedrību, ja sēž malā un neko nedara,» saka Alijevs. Viņaprāt, nepilsoņiem ir «jāatbrīvojas no stereotipiem», kas traucē naturalizēties.

Pilsoniskās līdzdalības jomā eksperti arī aicina nodrošināt vienlīdzīgas iespējas tām iedzīvotāju grupām, kuras nav iekļāvušās izglītības sistēmā un darba tirgū un cieš no nabadzības. Sociālajiem darbiniekiem, skolotājiem un policistiem būtu jāapgūst papildu iemaņas darbā ar «kultūras piederības ziņā atšķirīgiem cilvēkiem».

Viena valsts valoda!

Jautājums par valodu lietojumu vai vēlēšanu tiesībām ekspertu ziņojumā neparādās, tomēr daži formulējumi ir ļoti ietilpīgi, un tos var tulkot dažādi. «Lai mazinātu negatīvu stereotipu un aizspriedumu izplatīšanos, kā arī jebkura veida diskrimināciju, nepieciešams izstrādāt dažādības vadības un pretdiskriminācijas vadlīnijas publiskajā pārvaldē, piemēram, dažādiem klientiem paredzētu norādes pakalpojumu sniegšanas standartu, kas ieviešams valsts un pašvaldību institūcijās: skolās, ārstniecības iestādēs, sociālajos dienestos, policijas darbā,» teikts ziņojumā. 

Šajā priekšlikumā var saskatīt arī aicinājumu valsts pārvaldei apkalpot iedzīvotājus krievu valodā, tomēr eksperti noliedz, ka tāda būtu priekšlikumu jēga. «Tas nav valodas jautājums, bet ar klientu ir jāstrādā maksimali individuāli,» skaidro Ose, par piemēru minot palīdzības sniegšanu vājredzīgiem cilvēkiem vai kādam Kanādas latvietim, kas nerunā latviski, vai darbu pirmajā klasītē ar latviešu un romu bērniem, kuru sagatavotībā var būt krietnas atšķirības. 

Uz Ir jautājumu, vai valsts un pašvaldību iestādēm būtu krievu valodā jāapkalpo iedzīvotāji, kas kaut kādu iemeslu dēļ nevēlas runāt latviski, Ose atbild noraidoši. Turklāt pētījumu dati liecina, ka valodas prasme nav īpaša problēma – lielākā daļa cittautiešu savas latviešu valodas zināšanas novērtē kā labas vai viduvējas, piemēram, 2014. gadā to atzinuši 77% aptaujāto.

Arī Alijevs piekrīt, ka pēc 2012. gada referenduma jautājums par otru valsts valodu ir pilnībā nolikts malā. «Tas nav diskusijas jautājums. Mūsu valstī ir valsts valoda, un tā ir garantija, ka valoda var attīstīties, un visi valodu zina un lieto,» viņš saka. Viņaprāt, tas ir arī nākotnes jautājums, jo ap latviešu valodu un kultūru ir iespējams saliedēt arī krievu tautības cilvēkus. «Protams, visiem vajadzētu arī materiālo labklājību, bet man liekas, ka primārais ir valoda un kultūra – kopēja sajūta, ka tā ir mūsu valsts,» saka Alijevs.

Aug Kremļa kanālu auditorija

Otrs bloks ekspertu ziņojumā atvēlēts riskiem, kas saistīti ar sašķelto mediju telpu un Krievijas ietekmi Latvijā. «Latvijas mediju vide – it īpaši krievu valodā strādājošie mediji – jau gadiem tiek izmantota, lai izplatītu Krievijas valdošo aprindu iedvestu tendenciozu informāciju par Latviju,» teikts ziņojumā. Eksperti secina, ka «šī mērķtiecīgā dezinformācija šķeļ sabiedrību, kultivē šaubas par valsts suverenitāti un vairo nedrošības sajūtu, it īpaši Latvijas krievvalodīgajā kopienā. Drošības policija ir secinājusi, ka šādi apstākļi rada arvien nozīmīgākus draudus nacionālajai drošībai.»

Darba grupa iesaka attīstīt programmu krievvalodīgajiem sabiedriskajos medijos, vienlaikus izvērtējot iespējas sadarboties ar Latvijā jau reģistrētiem privātiem elektroniskiem un drukātiem krievu medijiem. Pēc ekspertu domām, «krievvalodīgajiem elektroniskajiem medijiem arī būtu jāpiedalās latviešu valodas pozīciju stiprināšanā, balstoties uz tādām pieejām kā bilingvisms un tālmācība.» 

Tāpat uzsvērts, ka ar Mediju atbalsta fondu jāveicina neatkarīgu Latvijas krievvalodīgo mediju veidots lokāls saturs, kas nostiprina auditorijas kritiskās domāšanas prasmes. (Fonds no nākamā gada atbalstīs sabiedriski nozīmīga satura radīšanu privātajos medijos, finansējums 2017. gadam plānots 1,06 miljoni eiro.) Tiek aicināts sabiedrisko mediju satura veidošanā iesaistīt mazākumtautību intelektuālo eliti un organizāciju pārstāvjus.

Darba grupas locekle, bijusī Latvijas Televīzijas krievu satura galvenā redaktore, tagad Tallinas Universitātes lektore Olga Proskurova uzskata, ka pie racionāliem risinājumiem traucē nonākt pārāk daudz kontroversiālu tematu. «Ja valstī nav kopējas izpratnes par politisko nāciju, tad mēs nevaram iet tālāk,» saka Proskurova. «Ja mums ir atšķirīgi priekšstati par vēstures jautājumiem, tad ir jārunā par tiem un jānonāk pie kaut kāda rāmja, kurā mēs visi kopā varam brīvi eksistēt», pretējā gadījumā neatrisinātās pretrunas tiek apspēlētas tālāk medijos.

Turklāt pēdējo gadu laikā redzams, ka pieaug Krievijas kanālu auditorija Latvijā. Tos arvien vairāk skatās ne tikai cittautieši, bet arī latvieši, brīdina LTV vadītājs Ivars Belte. Pirms krīzes, 2008. gadā, no kopējā komerckanālu skatīšanās laika 75% aizņēma pieci lielie pašmāju kanāli, savukārt šogad tie ir vairs tikai 50%. Kā iemeslus viņš min gan sabiedriskajiem medijiem samazināto finansējumu, gan, viņaprāt, kļūdaino lēmumu pieļaut LNT un TV3 apvienošanu, kas novedis pie dramatiska LNT auditorijas krituma. Savukārt cittautieši Latvijas sabiedrisko televīziju skatās ļoti maz (LTV1 skatīšanās laika daļa šogad ir 1,8%, bet LTV7 tikai 1,1%) un visvairāk laika velta Pirmjam Baltijas kanālam (PBK) un Krievijas televīziju piedāvājumam.

Belte ar «dalītām jūtām» raugās uz Mediju fonda iespējām glābt situāciju, toties vērš uzmanību uz papildu riskiem, īstenojot sasteigtu vai nepārdomātu sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Viņaprāt, šāds solis būtu izdevīgs TV3 un LNT īpašniekam MTG, kas pašlaik meklējot veidus, kā pārdot savus Latvijas kanālus. Reklāmu aizliegums LTV paaugstinātu šo komerckanālu cenu, bet sabiedriskā televīzija zaudētu būtiskus ienākumu avotus, uzskata Belte.

Jauna iestāde?

Jautājumu, kas skar Latvijas sabiedrības saliedētību – turklāt tās visplašākajā nozīmē, nevis domājot tikai par etnisko dalījumu -, ir daudz. Arī priekšlikumu līdz šim bijis daudz, bet eksperti atzīst, ka daļa nepelnīti atstāti novārtā vai pazuduši birokrātijas atvilknēs. Darba grupa iesaka sabiedrības saliedētības politiku pacelt daudz augstākā līmenī – valdības vai premjera līmenī, izveidojot atsevišķu sekretariātu vai iestādi, kam jāstrādā ar datu analīzi un jākoordinē politikas veidošana. 

Šai iestādei arī būtu jāizstrādā jauns vidēja termiņa plānošanas dokuments Saliedētas sabiedrības pamatnostādnes 2019.-2025. gadam, jāpiedāvā jaunas politikas iniciatīvas un jāīsteno stratēģiskā komunikācija. Šis, tāpat kā citi ziņojumā paustie priekšlikumi, būs jāizvērtē valdībai un politiķiem Saeimā. 

Politiķu ziņā būs arī izlemt jautājumu par tā dēvētajiem «lojalitātes grozījumiem» Izglītības likumā, kas ļautu atlaist «nelojālus» skolotājus vai skolu vadītājus. Cilvēktiesību centra pētniece Kamenska brīdina –  tā būs medusmaize Krievijai. «Tas atgādina līdzīgus likumu grozījumus Krievijā,» viņa uzskata. «Mums pēdējos divus gadus ir tendence reducēt visu uz Krievijas propagandu un mēs paši kritiski nepaskatāmies uz sevi – vai neuzliekam uz paplātes gatavu materiālu, par ko viņi [Kremlis] var kārtējo reizi teikt, ka mēs diskriminējam krievus?» saka Kamenska, aicinot būt tālredzīgākiem.

«Nav nemaz tik maziņa summa!»

Posted on novembris 23, 2016 by - Intervija

Virsprokurors Modris Adlers par skaļo tiesneses Bērziņas un uzņēmēja Gulami lietu – kāpēc nav pierādīta kukuļņemšana, bet piespriestais sods esot taisnīgs

Aizturēta tiesnese! Pirms diviem gadiem KNAB vērsās pret toreizējo Rīgas apgabaltiesas tiesnesi Ivetu Bērziņu, turot aizdomās par kukuļņemšanu un kukuļa piesavināšanos kopumā vairāk nekā 45 000 eiro apmērā. Liecības pret tiesnesi sniedza bijusī prokurore Irina Bogdanova, kura pati nonākusi korupcijas apkarotāju nagos. Kukuļdevējs bija uzņēmējs Gulams Gulami, kurš tiesājas par vērtīgiem īpašumiem Vecrīgā, viņam labvēlīgi spriedusi arī Bērziņa.

Tagad izmeklēšana beigusies bez tiesāšanas – Gulami un Bērziņa atzinuši vainu, un prokurore Sigita Deičmane noslēgusi vienošanos, kukuļdevēju sodot ar 9250 eiro un nosacītu brīvības atņemšanu uz gadu, bet bijušo tiesnesi – ar 11 100 eiro sodu. Tiesa šo vienošanos 14. novembrī apstiprināja.

Prokuratūrai ir tiesības šo lēmumu apstrīdēt, tad tas nonāks Augstākajā tiesā. Tāpēc Ir devās intervēt Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu nodaļas virsprokuroru Modri Adleru.

Par šīs kukuļošanas krimināllietas iznākumu sabiedrība uzzināja pirmssvētku nedēļā. 18. novembrī Valsts prezidents pie Brīvības pieminekļa sacīja, ka Latvijas valsts pamats ir taisnīgums. Vai šāds sods ir taisnīgs? Vai tas nav spļāviens sabiedrībai sejā – redz, tiesnesis var pieņemt kukuļus…
(Pārtrauc.) Attiecībā uz šo lietu informācija ir izkropļota. Piemēram, informācija par pārkvalifikāciju [no kukuļa ņemšanas uz piesavināšanos] nav prokuratūras sniegta, bet žurnālistu izdomājums. Taisnīgums ir sods, kas ir atbilstošs Krimināllikuma pantam. Šajā gadījumā – vai tiesnesei ir inkriminēta kukuļa ņemšana?

Profesore Liholaja savā pētījumā raksta, ka kukuļa piesavināšanos nevar īsti attiecināt uz amatpersonu – ja amatpersona paņem naudu, tad tā ir kukuļņemšana.
Paskatīsimies, kas inkriminēts Bērziņai. 321. panta 2. daļa – par kukuļa piesavināšanos, ko valsts amatpersona saņēmusi nodošanai citai valsts amatpersonai. Kur tur Liholajai taisnība? Tā ir likuma norma! Jūs teiksit – prokurori ir muļķi! Tad tiesnesis, [kas apstiprina vienošanos], arī ir muļķis?

Vai zināms, kurai amatpersonai kukulis bija peredzēts?
Sāksim ar to, ka Bērziņai apsūdzība tika uzrādīta par vienu kukuļņemšanas un diviem piesavināšanās gadījumiem. Izmeklēšanas gaitā prokurore nonāca pie slēdziena, ka ar tādiem pierādījumiem, kādi ir lietā, nevar iet uz tiesu. Pierādījumu trūkuma dēļ par kukuļņemšanas faktu izbeidza kriminālprocesu. Līdz ar to nekāda pārkvalifikācija nav bijusi, ir palicis [pants] par kukuļa piesavināšanos.

Kāpēc nepierādīja?
Bija pretrunīgas liecības, uz kurām nevar balstīt apsūdzību tiesā.

Vai tam ir sakars ar bijušo prokurori Bogdanovu, kurai ir konstatēti psihiski traucējumi?
Ekspertu atzinumā ir norādīts – laikā, kad viņa sniedza liecības šajā lietā, viņa bija spējīga saprast, ko dara. Viņas liecības ir izmantotas lietā, bet ir arī citi apstākļi, kas jāpierāda.

Kā pietrūka?
Mēs tagad neanalizēsim visas nianses, jūs tāpat to nepublicēsit.

Publicēsim! Gribam zināt, kāpēc nepierādīja visu inkriminēto?
No pirksta izzīst pierādījumus prokurors nevar.

Iepriekš tiesneši par kukuļņemšanu sodīti bargi – tiesnese Tālere un Poļikarpova, kuru pieņemtais kukulis bija tikai simtos mērāms, saņēma reālus cietumsodus.
Tāleres un Poļikarpovas gadījumā ir pilnīgi citi apstākļi. Viņām bija desmiti epizožu. (Poļikarpovu aizturēja aizdomās par kukuļņemšanu vienā un Tāleri trijās epizodēs – red.) 

Šajā gadījumā kukuļa piesavināšanās ir mazāk smags noziegums. Bērziņa labprātīgi atmaksāja piesavināto summu, vairāk nekā 41 000 eiro. Ņemot vērā šo sadarbošanos, vienošanās process ir efektīvs un taisnīgs. 

Vai mums vajag vēl vienu Munkevica lietu, kur jau gandrīz 10 gadus par vienu epizodi nevar notiesāt? (Bijušo Jūrmalas mēru Raimondu Munkevicu 2010. gadā aizturēja par 5000 latu kukuļa došanu deputātei – red.) Tas ir labāk? Nevis, ka sods ir ātrs un skaidrs, turklāt valstij budžetā ieskaitīti pietiekami solīdi līdzekļi. Nav nemaz tik maziņa summa! Jūs būtu apmierināta ar 11 000 eiro sodu?

Es kukuļus nedodu.
Bet jūs kā cilvēks būtu priecīga? 

Es kā cilvēks uzskatu, ka tiesnesim ir jāsaprot, kas ir kukuļošana un kas par to draud.  
Mums ir speciāli izdalīts tiesnesis Krimināllikumā?

Varbūt vajadzētu. 
Tad izdalīsim vēl citas amatpersonas!

Runājot par citām amatpersonām – bijusī prokurore Bogdanova par 35 000 eiro kukuli saņēma četru gadu cietumsodu. Tur arī ir viena epizode.
Tur arī ir citi apstākļi.

Bērziņas piesavinātā summa bija 41 000 eiro. Salīdzinājumā ar šo Gulami dotā kukuļa summu – vai 9250 eiro sods ir samērīgs?
Kukuļa summai nav lielas nozīmes, ir nozīme pie kvalifikācijas. Gulami ir viena epizode ar 5000 eiro, tā ir [kukuļdošana, 323. panta] pirmā daļa, par ko ir naudas sods. 

Par otru noziegumu, kur ir liela apmēra kukuļi, piespriesta nosacīta brīvības atņemšana. Ja viņš neizpildīs kādus nosacījumus, kas attiecas uz soda izpildi, vai izdarīs citu noziegumu, tad reāli izcietīs sodu.

Kam bija paredzēts piesavinātais kukulis? 
Viena summa Centra rajona tiesas tiesnesim, otra – Rīgas tiesas apgabala tiesnesim.

Kuriem?
Kāda starpība, kuriem! Līdz viņiem tā nenonāca. [Tiesneši] pat nav to zinājuši. Apspriest lietas, lai radītu šaubas par tām, nav nekāda pamata.

Viens ir tiesnesis Imants Dzenis?
Iespējams.

Tātad Bērziņa izdomāja, ka Gulami ir kādam jāmaksā kukulis? 
Tā mēdz būt. Šajā gadījumā tā tas arī ir. Izmeklēšanas laikā apstākļi bija pārbaudīti, viņi [citi tiesneši] nav saistīti. Un šajās [Gulami] civillietās gan Augstākajā tiesā, gan Senātā nav nekādu pazīmju, ka šos spriedumus varētu atzīt par nelikumīgiem.

Arī Bērziņas spriedums Gulami tiesvedībā par īpašumiem Vecrīgā?
Jā! Pie kukuļa piesavināšanās nekādas Bērziņas skatītās lietas nav.

Jums kā virsprokuroram ir tiesības šajā lietā spriedumu apstrīdēt. Vai to darīsit?
Tiesības pārsūdzēt spriedumu ir arī prokuroram, kurš to nosūtījis tiesai.

Viņa ir dzemdību atvaļinājumā.
Priekš tam ir citi prokurori.

Vai tas tiks darīts?
Spriedums ir pasludināts, bet, ja ir pamats, ir tiesības iesniegt protestu jautājumā par sodu. Es vēl neesmu izanalizējis līdz galam pašu spriedumu. Varbūt kādas procesuālas kļūdas ir pielaistas.

Vai prokurore Deičmane pirms vienošanās ar jums konsultējās?
Mēs regulāri apspriedām jautājumus gan par kvalifikāciju, gan par pierādījumu pietiekamību, gan par iespējamajiem sodiem. Bet gala lēmumu pieņem prokurors, es nevaru uzdot – dari tā vai tā! Es varu izteikt viedokli.

Kurš ierosināja slēgt vienošanos – prokurore vai advokāti, solot vainas atzīšanu?
Vaina jau bija atzīta. Tur nav tirgošanās – ja atzīst vainu, tad darīsim tā! Vismaz par šīm epizodēm, ko sūtīja uz tiesu, viņi tās atzina jau no paša sākuma.

Bet kukuļņemšanu neatzina?
Bija, kas atzina, bija, kas neatzina. Jebkurā gadījumā – tas, ka apsūdzētais atzīst, vēl nenozīmē, ka tas ir pietiekami. Jāņem vērā, vai ir vēl pierādījumi, kas to apstiprinātu. 

Bija Bogdanovas liecības.
Jā, pazīmes bija, ka, iespējams, ir bijusi kukuļa ņemšana. Bet šajā epizodē bija faktiski tikai liecības. Nebija citu pierādījumu, kas apstiprinātu vai ļautu pārbaudīt liecību patiesumu. Ja liecības ir pretrunīgas, tad es arī neietu uz tiesu, lai manu [apsūdzēto] attaisno. Vaina ir jāpierāda ar pierādījumiem. Tas ir tiesiskums! Nevis – jo skaļāka lieta, jo lielāks sods. Tā jūs gribat!

Žurnāla Klubs intervijā Gulami šovasar sacīja, ka devis kukuļus, jo sapratis – tā Latvijā jākārto lietas. Vai nosacīts sods atturēs viņu vai citus biznesa cilvēkus dot kukuļus likumsargiem?
Domājat – viņš ir tik naivs? Man liekas, ka lasītāji reizēm ir pārāk naivi, [tic] – mums ir tik korumpēta valsts, ka bez kukuļiem neko nevar! Tā ir sevis attaisnošana un pelnu kaisīšana uz galvas! Viņš atzina kukuļdošanu un saņēma sodu. Un arī aizliegumu darboties sava uzņēmuma valdē. Un tas nav maz.

Parēķiniet! Bērziņa zaudēja amatu, visus savus iepriekšējos nopelnus, kas pēc tam varētu būt pietiekami normāla pensija un stāvoklis sabiedrībā. Faktiski viņas juridiskā karjera ir uz nulles. Plus viņa ir sadarbojusies un centusies atlīdzināt. Man liekas, tas ir taisnīgs sods, ko viņa tagad saņem. Vai labāk, ka valsts viņu uztur cietumā? Vai sabiedrībai vajag tikai asinis? Obligāti brīvības atņemšanu? Ir situācijas, kad tas ir vajadzīgs, bet nevar visu… To pašu Tāleri un Poļikarpovu – es zinu to lietu. Tā ir pilnīgi cita situācija, nevis atsevišķi šādi gadījumi.

Šī ir jau otrā skaļā lieta pēc Gan Bei nodokļu krāpšanas, kurā prokuratūra neiet uz tiesu – vai tas ir jauns uzstādījums?
Kur ir iespējams, vienkāršotie procesi jāizmanto. Paskatieties, kas notiek tiesās – apelācijas instances pat apcietinātos noliek skatīt pēc gada. Jādomā, kas ir sabiedrības interesēs – garš un ilgs process bez rezultāta vai ar rezultātu kaut kad nākotnē, vai taisnīgs spriedums ātri. Tas jāizmanto!

Paskatījos arī citus spriedumus, piemēram, par 30 eiro kukuļa piedāvājumu policistam tiesa pērn piespriedusi 3600 eiro sodu. Summa krietni mazāka nekā Gulami kukulis, bet sods bargs.
Kas ir trīs tūkstoši salīdzinājumā ar vairāk nekā desmit! Jebkurā gadījumā – nav starpības, vai tas ir ceļu policists vai tiesnesis. Ja prokurors [vienojoties] ir kaut ko izdarījs nepareizi, tad ir tiesnesis, [kas izskata vienošanos]. Ne vienmēr apstiprina, ir gadījumi, kad tiesnesis uzskata – pārāk mīksts sods.

Cik bieži? 
Manā nodaļā vienošanos nemaz tik bieži nav, bet atceros vienu gadījumu, kad tiesnesis atdeva lietu atpakaļ soda mīkstuma dēļ. Katrs tiesnesis vērtē pēc iekšējās pārliecības. Mēs vadījāmies tikai pēc likuma. Ja kādam tas nepatīk, es tur neko nevaru līdzēt.

Slimnīcu reformas konvulsijas

Posted on novembris 23, 2016 by - Analīze

Pasaules Bankas pētījums rāda, ka mazajās slimnīcās sarežģītu diagnožu ārstēšana ir mazāk efektīva vai pat dzīvībai bīstama. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Veselības ministrija iecerējusi reformēt slimnīcu tīklu, taču sastopas ar asiem mediķu iebildumiem. Kas svarīgāks – slimnīca pie mājas vai laba ārstēšana?

Stāstu par pacientu, kurš Stradiņa klīnikā nonāca novēloti, asinsvadu ķirurgs Dainis Krieviņš iesāk ar vārdiem: «Viņš gandrīz nomira.» Pacienta kājā ievietota asinsvadu protēze, taču iekļuvušas infekcijas dēļ organisms svešķermeni izgrūdis – pulsējošā protēze bija redzama atklātā brūcē virs pacienta ādas. Vīrs meklēja palīdzību pie ģimenes ārsta, bet tas neveica izmeklējumus un paziņoja: ja asinsrite nav traucēta, viss ir kārtībā. Pēc divām nedēļām, kad protēze jau bija sastrutojusi, pacients nonāca tuvējā silmnīcā, kuru Stradiņa klīnikā koleģialitātes dēļ nevēlas nosaukt. Tajā vīrs bez aktīvas ārstēšanas noturēts vairākas nedēļas. Tikai tad, kad infekcijas dēļ sākās asiņošana, pacients beidzot nogādāts Stradiņos. 

«Paldies Dievam, viņu varēja glābt. Taču, ja viņš jau pirmajā nedēļā būtu nonācis pie mums, nebūtu dzīvības apdraudējuma,» saka Krieviņš, Latvijas Asinsvadu ķirurģijas asociācijas prezidents. «Stradiņa slimnīcā regulāri novēloti nonāk pacienti, kurus nesekmīgi ārstējis ģimenes ārsts vai rajona slimnīca.»

Mazo slimnīcu risks

Daktera Krieviņa teikto apstiprina pēc Veselības ministrijas pasūtījuma veiktais Pasaules Bankas (PB) pētījums Slimnīcu darba apjomi un aprūpes kvalitāte Latvijā, kurā pierādīts, ka sarežģītos gadījumos mazajās slimnīcās ir zemākas kvalitātes ārstēšana un augstāks mirstības risks nekā lielajās un universitāšu slimnīcās. Izmantojot pētījuma secinājumus, ministrija gatavojas liegt mazo slimnīcu ārstiem ārstēt kardioloģijas un onkoloģijas pacientus, kā arī pieņemt dzemdības, kurās paredzamas komplikācijas.

PB analizēja, kā Latvijā no 2012. līdz 2014. gadam notikusi ārstēšana četrās prioritārās jomās: sirds un asinsvadu slimības, onkoloģija, dzemdniecība un jaundzimušo aprūpe. Datu analīze balstās uz pētījumos pierādītu faktu, ka slimnīcas un ārsti ar lielu pieredzi nodrošina labākus rezultātus nekā tie, kuriem ir mazs pacientu skaits. Pētījuma rezultātiem vajadzētu kalpot kā papildu informācijai jaunam hospitalizācijas plānam, ko šobrīd izstrādā ministrija.

Viens no būtiskākajiem PB ekspertu ieteikumiem ir smago slimību ārstēšanu koncentrēt lielu slimnīcu specializētajos centros pieredzējušu ārstu rokās. Kāpēc? Piemēram, lai gan Latvijā ir augstākais olnīcu vēža saslimstības un mirstības rādītājs Eiropā, 12 no 14 slimnīcām, kurās veiktas olnīcu vēža operācijas, ir tādas, kurās ir mazs šādu pacientu skaits – notiek 1-12 operācijas gadā, kamēr divās lielajās slimnīcās (Daugavpils un Austrumu) veiktas 27 un 186 operācijas gadā. PB eksperti secina, ka olnīcu vēža ķirurģijas pacientu mirstība mazajās slimnīcās bija 1,5 reizes augstāka nekā Austrumu slimnīcā.

Līdzīgi secinājumi ir par kolorektālo vēzi. Latvijā spēkā esošas klīniskās vadlīnijas iesaka zarnu rezekciju (izgriešanu) veikt tikai tādiem ķirurgiem, kuriem ir vismaz 20 šādu operāciju gadā – šai prasībai atbilst tikai Austrumu slimnīca, taču operācijas notiek arī citur. Skaitļi ir skarbi: mazajās slimnīcās ārstēti tikai 18% šā vēža pacientu, bet 55% no visiem pēcoperācijas nāves gadījumiem bija tieši šajās slimnīcās. Eksperti secina, ka pacientiem mazajās slimnīcās ir 13 reizes lielāks nāves risks nekā tiem, kurus operēja Austrumu slimnīcā.

Arī dzemdniecībā konstatēts, ka mazās slimnīcas neievēro aprūpes pamatnostādnes, kas nosaka kritēriju – vismaz 200 dzemdību gadā, lai būtu atļauta vietējā dzemdību nodaļa. Lai šo slieksni pārkāptu, visticamāk, mazajās slimnīcās pieņem arī sarežģītas dzemdības, lai gan tām būtu jānotiek Jēkabpils, Liepājas, Vidzemes, Stradiņa slimnīcā vai Dzemdību namā. Rezultātā mazajās slimnīcās ir daudz dzemdību ar komplikācijām: Kuldīgā 34% no visām dzemdībām, Rēzeknē – 32%, Ziemeļkurzemes slimnīcā – 45%.

Pēc PB ekspertu ieteikumiem, sarežģītām dzemdībām, priekšlaikus dzimušo aprūpei, onkoloģijas, asinsvadu, kā arī neiroķirurģijas un kardioloģijas operācijām būtu jānotiek tikai specializētajos centros, nevis katrā rajona slimnīcā.

Šiem PB secinājumiem piekrīt gan Rīgas Austrumu klīnikas vadītāja Anita Slokenberga, gan Stradiņa klīnikas Medicīnas padomes pārstāvis profesors Valdis Pīrāgs. «Jau sen bija vajadzīga sistēma, ka visi infarkta pacienti tiek vesti uz kardioloģijas centriem. Brīnos, ka arvien tas nav realizēts,» saka Pīrāgs. 

No 2012. līdz 2014. gadam no visiem pacientiem, kas pēc infarkta nokļuva mazajās slimnīcās bez invazīvās kardioloģijas iespējām, 13% nomira turpat slimnīcā. Mirstība svārstījusies no 5% Krāslavas slimnīcā līdz 34% Jūrmalas slimnīcā. Turklāt Jūrmalā, Jelgavā, Ogrē un Tukumā, kur mirstības rādītājs pēc infarkta pārsniedz 20%, slimnīcas atrodas tik tuvu Rīgai. 

«Šī sistēma balstās padomju laikos, kad bija vēlme tuvināt medicīnu pacienta dzīvesvietai, bet veselības aprūpes kvalitāte bija minimāla,» secina profesors Pīrāgs. Viņaprāt, sistēmā vainojama arī ačgārnā finansēšanas kārtība. 

Pašlaik ir tā: jo vairāk ģimenes ārstam un veselības aprūpes iestādei ir pacientu, jo lielāks finansējums. Tāpēc gan ģimenes ārsti, gan rajona slimnīcas labprāt pietur pacientus pat tad, ja nespēj precīzi noteikt diagnozi vai ārstēšana viņiem ir par komplicētu. «Strādāju endokrinoloģijā un zinu, ka mazās slimnīcas vilcinās pacientus pārvest uz lielajām. Jo zina, ka, nedēļu noturot slimnieku pie sevis, saņems naudu. Savukārt ģimenes ārsts, redzot, ka arī pēc ārstēšanas vietējā slimnīcā rezultāta nav vai tas ir slikts, nolemj, ka pacients jāved uz Stradiņiem vai Austrumu slimnīcu. Pēc manas pieredzes, tā notiek ļoti bieži,» saka Pīrāgs.

Austrumu slimnīcā, analizējot pacientu plūsmu uzņemšanas nodaļā, secināts – šogad un pērn no tiem cilvēkiem, kas paši izsaukuši neatliekamo medicīnisko palīdzību, 60% ar tām pašām sūdzībām pirms tam vērsušies pie ģimenes ārsta. Lielākajai daļai (78%) no viņiem nav veikti ne izmeklējumi, ne nozīmēts speciālista apmeklējums. 70% gadījumu ģimenes ārsti paši ieteikuši izsaukt ātros, lai tie aizved uz universitātes slimnīcu, kur varēs veikt izmeklējumus un ārstēšanu. «Lai nevajadzētu gaidīt garās rindās uz izmeklējumiem, kuriem ģimenes ārstam jādod nosūtījums, pacients neatliekamās medicīnas centrā tiek pie visiem izmeklējumiem četru stundu laikā. Pacientam tas ir milzīgs ieguvums,» secina Austrumu klīnikas vadītāja Slokenberga. «Bet mūsu ār-stiem neatliekamās palīdzības nodaļā ar to nebūtu jānodarbojas. Jo viņi ir augstas kvalifikācijas ārsti. Viņi ir pārslogoti.»

Mediķi: slimnīcas jāsaglabā

Pašlaik Latvijā ir 21 neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīca jeb stacionārs, to vidū ir arī universitātes un reģionālās slimnīcas, septiņas aprūpes slimnīcas (ārstē ambulatori) un 12 specializēti pakalpojumu sniedzēji, piemēram, Dzemdību nams vai Traumatoloģijas slimnīca.

Līdz decembrim, izmantojot PB ekspertu ieteikumus, ministrija izstrādā slimnīcu kartējumu un hospitalizācijas plānu, kas sadalīs visas slimnīcas piecos līmeņos. Tiks precizēts, kādi pakalpojumi jāsniedz pirmā līmeņa jeb neatliekamās medicīniskās palīdzības punktos, kur pacients uzturas līdz 12 stundām, un kādai palīdzībai jābūt pieejamai otrā līmeņa ārstniecības vietās, kur strādās piecu biežāk nepieciešamo jomu speciālisti un pieļaujama pacientu stacionēšana, ja ārstēšana nav sarežģīta. Savukārt trešā līmeņa slimnīcās jābūt pieejamiem jau septiņu jomu speciālistiem. Ceturtajā līmenī būs tikai divas lielās reģionālās slimnīcas Liepājā un Daugavpilī, bet visaugstākajā līmenī tikai trīs universitātes slimnīcas – Stradiņa, Austrumu un Bērnu.

Reformu varētu īstenot tikai 2019. gadā, ne agrāk. «Vēl ir laiks diskusijai, vai jāupurē kvalitāte par labu pieejamībai izstieptas rokas attālumā,» saka ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. «Ministrija droši vien teiks – nē. Mēs rosināsim pakalpojumu koncentrāciju noteiktās vietās. Reformas būs vēl sāpīgākas nekā skolu optimizācija.»

Tas tiešām gaidāms. PB pētījums vēl nav publiskots, bet jau sacēlis milzīgu pretenziju vētru. Alūksnieši nesen skaļā piketā pie Saeimas pieprasīja savas slimnīcas saglabāšanu. Divas lielākās mediķu organizācijas – Slimnīcu un Ārstu biedrība – valsts augstākajām amatpersonām nosūtījušas atklāto vēstuli, kurā aicina stiprināt neatliekamo medicīnisko palīdzību tuvu pacientu dzīvesvietai. 

Mediķi uzsver, ka PB ziņojums attiecas uz pavisam nelielu daļu no darbībām, ko veic reģionu un rajonu slimnīcas, tāpēc informācija par nekvalitatīvo darbu diskreditē tajās strādājošos. Ziņojumā nav analizēti dati par pamata veselības aprūpi: standarta ķirurģiskajām operācijām, terapeitisko ārstēšanu, kas veidojot 90% no reģionu slimnīcās veiktajiem pakalpojumiem.

Ministrija skaidro, ka PB pētījums ir tikai viens no elementiem, lai lemtu par slimnīcu kartējumu. Tiek analizēti arī Nacionālā veselības dienesta un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta dati par to, ko un kādā kvalitātē ārstē katrā no slimnīcām, cik ātri nogādājami insulta un infarkta pacienti līdz tuvākajai vietai, kur sniedz kvalitatīvu palīdzību, skaidro valsts sekretāra vietniece Egita Pole. Taču sirds un asinsvadu ķirurģija, kardioloģija, onkoloģija, patoloģiskā dzemdniecība jākoncentrē Rīgā, Liepājā un Daugavpilī. «Diez vai varam atļauties kardioloģijas centru katrā slimnīcā,» saka Ketners.

«Slimnīcu tīkla optimizācija jāveic,» nenoliedz Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Taču viņš prasa, lai reformās ņem vērā iedzīvotāju skaitu, blīvumu, novecošanu, attālumu līdz slimnīcai, ceļu stāvokli un reālo situāciju katrā no slimnīcām. «Piemēram, Madonas slimnīcā ir izcila traumatoloģijas un ķirurģijas, kā arī intensīvās terapijas nodaļa. Tieši Madonā veic 228 gūžu endoprotezēšanas gadā, kamēr Rēzeknē – tikai astoņas. Diez vai būtu mērķtiecīgi ar direktīvām metodēm atvērt traumatoloģijas nodaļu Balvos, kur traumatoloģijas vairs nav vispār, bet aizvērt Madonā un Alūksnē, kur šīs nodaļas strādā ļoti labi,» skaidro Apinis. Viņš saprot alūksniešu bailes, ka slimnīcas pārveide par dienas stacionāro centru nozīmē «to aizvērt uz visiem laikiem». Apinis ilustrācijai atgādina, ka pēc Rīgas 1. slimnīcas pārveides par dienas stacionāru Rīgā slimniekiem trūkst gultasvietu un abas universitātes slimnīcas ir pārpildītas.

Gaida pārprofilēšanos

Paredzot, ka pēc slimnīcu pārprofilēšanas daļai mazāko slimnīcu mediķu būs jāmaina darbavieta, ministrija gatavojas turpmākajos gados īstenot vēl divus projektus: mediķu tālākizglītībai un mobilitātei. Abiem finansējumu cer iegūt Eiropas struktūrfondos. «Reģionu mediķi nevar palikt bez darba, jo mums ir izteikts mediķu deficīts. Struktūrfondu mobilitātes projektā katram mediķim ir paredzēts pārcelšanās pabalsts, kā arī nauda īres maksas segšanai pirmos sešus mēnešus pēc pārcelšanās,» uzsver Ketners. «Ir finansējums arī pārkvalifikācijai.»

Eiropas struktūrfondu naudu ministrija cer iegūt arī klīnisko vadlīniju izstrādei. Līdz šim to sagatavošana bija ārstu asociāciju ziņā, kas radījis haosu: ir jomas, kurās vadlīnijas izstrādātas un visi tās ievēro (piemēram, onkoloģija, kardioloģija), citās jomās tās neievēro (dzemdniecība, jaundzimušo aprūpe), bet ir arī tādas jomas, kur vadlīnijas pat nav izstrādātas (vēdera aortas aneirismas). 

«Ik pēc pieciem gadiem vajadzētu veidot jaunas klīniskās vadlīnijas, bet Latvijā tas atstāts ārstu asociāciju kompetencē, tāpēc process ir vāji vadīts un netiek finansēts,» secina Pīrāgs. Viņš uzskata – piešķirot finansējumu vadlīniju izstrādei, valsts mazinātu «sponsoru faktoru», kad to atbalsta farmācijas kompānijas vai medicīnas ierīču ražotāji.

Ministrija vēlas panākt, lai tiktu mainīti arī finansējuma sadales principi. Pašlaik nauda tiek sadalīta, ņemot vērā iepriekšējā gada finansējumu un budžetā pieejamās naudas daudzumu. «Ir kvotēšanas princips, kas neiedziļinās reālajās vajadzībās un perspektīvās. Naudu sadala atbilstoši iepriekšējā gada, lobēšanas un politiskās ietekmes proporcijām. Protams, šāda sistēma ļauj piemēroties budžeta svārstībām vai politiskajam spiedienam, bet ir pamatu pamats visām veselības sistēmas nedienām,» uzskata Pīrāgs.

Austrumu klīnikas vadītāja Slokenberga ir pārliecināta – palielinot universitāšu slimnīcu atbildību, jāpalielina arī maksa par pacientu ārstēšanu tajās. Pašlaik neatkarīgi no tā, kur notiek ārstēšana, valsts maksā vienādi. «Mēs zaudējam anesteziologus, kas aiziet strādāt uz privātajiem centriem, kur ir vieglāks darbs un lielāka alga. Zaudējam operāciju māsas, jo operācijas universitāšu slimnīcās ir sarežģītas un ilgas, līdz pat astoņām stundām. Cilvēki izvēlas vietas, kur ir vieglāk strādāt un var vairāk nopelnīt,» saka Slokenberga. Pēdējo reizi ārstēšanas izmaksas pārrēķinātas pirms 12 gadiem, turklāt krīzes laikā tās nedaudz sarukušas. 

Ministrija nākamgad iecerējusi pārrēķināt tarifus par medicīnas pakalpojumiem un vienoties par augstāku cenu. Tarifus vispirms sāks pārskatīt dzemdniecībā un radioloģijā. Kā stāsta Ketners, Nacionālajam veselības dienestam būs ne tikai jāpārskata tarifi, bet arī precīzi jāapraksta, par kādas kvalitātes pakalpojumiem valsts maksā, par kādiem – ne. Tāpat tikšot izstrādāta sistēma ārstu darba kvalitātes uzraudzībai. Pašlaik to dara Veselības inspekcija, kas lielākoties pārbauda pacientu sūdzības un, ja konstatē pārkāpumus, soda mediķus ar administratīvo sodu.

Profesors Pīrāgs, tāpat kā ministrijas valsts sekretārs Ketners, paredz milzīgu pretestību jaunā hospitalizācijas plāna izstrādei. «Politiķiem ir nenormāli liela ietekme uz veselības aprūpes sistēmu. It sevišķi, ja tuvojas vēlēšanas vai jāsadala Eiropas fondu nauda. Tāpēc viņi teiks, ka jāsaglabā mazās skolas un mazās slimnīcas,» brīdina Pīrāgs. «Bet jāpanāk, lai mazajām slimnīcām vairs nebūtu izdevīgi nedēļu noturēt pie sevis slimnieku, iekasēt naudu un tad pateikt – sauciet ātro palīdzību, lai ved uz Stradiņiem!»

Tuvāk vai labāk?


«Tas būs pa riktīgo»

Posted on novembris 23, 2016 by - Pusdienās

Par pārmaiņām galvaspilsētā, kad Rail Baltica ātrvilciena vajadzībām tiks izbūvēta jaunā dzelzceļa stacija un tilts, stāsta projektu vērtēšanas žūrijas loceklis Jānis Dripe

Jaunā sliežu līnija Rail Baltica trauksies no Helsinkiem līdz pat Berlīnei, savienojot Baltijas valstu vilcienu ceļus ar Rietumeiropas ātrvilcienu trasēm. «Tas ir vēsturisks un politisks žests – mēs izvēlamies savus prioritāros virzienus,» sajūsmu neslēpj Jānis Dripe. Savulaik pabijis Rīgas pilsētas arhitekta krēslā, viņš šobrīd kā Kultūras ministrijas eksperts pieaicināts žūrijā, lai palīdzētu izvēlēties, kurš no 15 iesniegtajiem galvaspilsētas jaunās dzelzceļa stacijas metiem 2022. gada atdzīvosies Rīgas ainavā.   

Ar arhitektu satiekamies uz vēlām pusdienām kādā citā Latvijas gadsimta projektā – Nacionālajā bibliotēkā. Gaismaspils omulīgajā restorānā Klīversala iekārtojamies dīvānos pie stikla sienas – ar skatu uz Dzelzceļa tilta lokiem. Tiem blakus pēc dažiem gadiem Daugavā kājas iestieps jauns, platajām dzelzceļa sliedēm piemērots tilts.

Kāds tas būs, un kāda būs jaunā dzelzceļa stacija, vēl var tikai minēt. Žūrija to izlems tuvākajā laikā. Skaidri zināms ir tikai tas, ka jaunais tilts atradīsies blakus esošajam, uz dienvidu pusi. «Ar minimālu izteiksmīgumu, bet labu funkcionalitāti,» paskaidro Dripe, jokojot, ka Rīgas tradicionālajam simbolam blakus, piemēram, spilgtos un neparastos arhitekta Santjāgo Kalatravas (Santiago Calatrava) tiltus nenolikt. Te vajadzīgs kas lakonisks un elegants.

Konkursa nolikums paredz saglabāt arī dzelzceļa stacijas būtiskākās vērības – daļu no priekšējās fasādes, lielās zāles kāpnes ar galeriju un pulksteņa torni. Īpaši saudzējams ir vēsturiskais Gogoļa ielas tunelis.

«Jo vairāk grūtību un nosacījumu, jo darbi ir interesantāki. Nav tā, ka tukšā laukā ir visvieglāk projektēt. Vēsturiskā telpa piešķir šarmu,» viņš klāsta.

Taču ārpus dažām saglabājamajām vērtībām pārējais gan stacijā, gan 14 hektāru plašajā teritorijā ap to piedzīvos galvu reibinošas pārmaiņas. «Kā 19. gadsimta vidū, kad pilsēta lēma nojaukt nocietinājuma vaļņus,» aizrautīgi salīdzina Dripe. Līdzības patiešām nevar noliegt. Arī šoreiz Rīga paliks bez vaļņa – dzelzceļa uzbēruma, kas no krastmalas cauri autoostai stiepjas līdz pat Lāčplēša ielai. Pēc vaļņa nojaukšana Maskavas forštate pavisam dabiski piekļausies pilsētas centram. «Mēs apvienojam divas pilsētas daļas. To, kur viss ir «pa smuko», un otru – kur vairs nav «pa smuko»,» paskaidro arhitekts.

Izklausās, ka Rīgas sejai būs plastiskā operācija, nedaudz pavelku arhitektu uz zoba, taču viņš nesamulst: «Es to pat nesauktu tikai par plastisko ķirurģiju. Tas būs pa riktīgo.»

Dripe aizrautīgi uzbur vīziju par jauno Rīgu, kas mainīsies no Lāčplēša ielas līdz pat Mūkusalas un Jelgavas ielai Pārdaugavā. Jaunais dzelzceļa tilts paredzēs arī gājēju un velosipēdistu ceļu – veidosies jaunas cilvēku plūsmas. Dripem kā velosipēdistam šāda ērtība ir svarīga. Gājēji, kas nāks no Kungu ielas Vecrīgā, varēs ērti šķērsot 13. janvāra ielu un nonākt autoostā, «ja kāda daļa no tās tur paliks», Dripe turpina zīmēt nākotni.

Vai autoosta daļēji vai pilnībā būs jāpārceļ uz citu vietu, vēl nav iespējams prognozēt, bet skaidrs, ka jaunais sliežu ceļš tai ies tieši pa vidu. Tas, visticamāk, prasīs ieviest izmaiņas ne tikai autoostā, bet arī tirdzniecības centrā un daudzstāvu autostāvvietā tai pretī.

Autoostas līdzāspastāvēšana dzelzceļa stacijai, viņaprāt, būs vislielākais projekta izaicinājums – būs jārada jauna pilsēttelpas apjēga. Pēc izmaiņām kliedz arī Kārļa baseins jeb kanāls starp tirgu un autoostu, kam pienāktos atjaunot senāko laiku spozmi.

Runājot par jauno Rīgas telpu, Dripe atsaucas uz dāņu arhitektu Janu Geilu, kurš akcentē, ka pilsētā pirmajā vietā ir cilvēks. «Viņš droši vien pateiktu arī, ko darīt, lai tie skeitbordisti te ērti jūtas,» Dripe iesmejas un, nogaršojis pasūtīto zupu, pamet ar galvu uz Mūkusalas ielas pusi. Iestarpinu – ir lieliski, ka jaunieši izklaidējas pie bibliotēkas. Dripe atbild ar platu smaidu: «Tieši tā! Droši vien meistaram savos 90 gados vajadzēja saprast, ka tā smalkā niķelētā roku marga vai granīta apšuvums zaļajai salai ir jāreducē uz kaut ko vienkāršu.»

Arī domājot par jaunajām pilsētas pārveidēm, jātur prātā doma, lai gājēja pārvietošanās ir maksimāli ērta, pie sarunas par Janu Geilu atgriežas Dripe: «Cilvēks ir karalis un saimnieks. Viņš iet pa zemi un ērti nonāk līdz dzelzceļam. Manipulējam ar transportu.»

«Esam nonākuši jocīgā sistēmā – iebraucam vienā vai otrā lidostā un nevaram novērtēt, ka tajā ir izcils dizains, jo nokļūstam lielos tirdzniecības centros. Lidojam no viena tirdzniecības centra uz otru,» viņš atklāj savas bažas. Tirdzniecības centra Origo izvietojums stacijā no biznesa viedokļa esot ģeniāls risinājums, taču «nākamreiz jāpaģēr, lai ar savu tēlu un izteiksmi viņi dod kādu pienesumu».

Grandiozā projekta īstenošanas laikā būs jāatrod daudz risinājumu, kas prasīs labu koordināciju un sadarbību starp valsti, pašvaldību un uzņēmumiem. «Ko darīsim ar laimētavu stacijas priekšā? Ar autoostu? Ar Origo centru?» Dripe retoriski vaicā. «Visiem it kā būtu jābūt ieinteresētiem šajā procesā, bet katram ir savas atšķirīgas intereses. Esam pienākuši pie karstas plīts virsmas, un visiem gribas izcept labāko pīrāgu,» viņš turpina pārdomas.

Summu, kas paredzēta šim grandiozajam projektam, Dripe nenosauc, bet norāda, ka tie ir 100-200 miljoni Eiropas struktūrfondu naudas. Taču, lai nākotnes vīzijas piepildītos, nepieciešama katra spēlētāja atsaucība un gatavība ieguldīt arī savus līdzekļus, viņš norāda.

Dripe ierosina apsvērt domu par pārinstitucionālas koordinācijas padomes izveidi, kas būtu vidutājs starp visām pusēm un uzraudzītu, lai aiz biznesa vajadzībām nepazustu sabiedrības intereses. Īpaša uzmanība, viņaprāt, jāvelta sadarbībības organizēšanai starp valsti un pilsētu, kas, «iespējams, pie šodienas politiskās situācijas nemaz īsti nav iespējams».

«Par valsts naudu izdarām to un to. Ahā! Tātad Prāgas ielas multimodālais mezgls sāks strādāt – tunelis pazūd,» Dripe uz lapas zīmē aptuvenu shēmu un aizrautīgi stāsta par sadarbību, kādu to iedomājas.

Projekta īstenošanas gaitā, visticamāk, būs nepieciešams veikt arī īpašumu atsavināšanu. «Negribu būt tālredzīgs, bet, piemēram, laimētavas gadījumā es citu variantu neredzu,» Dripe atklāj.  

Lai līdz 2022. gadam jaunā stacija būtu gatava, būvdarbus plānots sākt 2019. gadā. Būvnieku uzdevums būs izveidot jaunā platuma sliežu ceļu, uzcelt tiltu, likvidēt dzelzceļa uzbērumu, tā vietā izveidojot estakādi, un pārveidot centrālo staciju.

Visticamāk, būvdarbos piedalīsies arī starptautiskās kompānijas. Metu konkurss rāda, ka gandrīz nevienu iesniegto projektu nepārstāv tikai Latvijas arhitekti – trūkst pieredzes, tāpēc tiek piesaistīti ārzemju eksperti.

«Sāksim ar to, ka bez būvēšanas neko nevar izdarīt,» Dripe nopietni atbild, kad pavaicāju – cik liels Rīgā būs bardaks būvniecības laikā? Uzbērumu demontāža, sliežu pārlikšana uz estakādi un vilcienu satiksme ir iespējama vienlaikus, viņš stingri nosaka. «Varam būt droši, ka būvniecības tehnologi to atrisinās, cerams, vislabākajā manierē,» viņš turpina.

«Skaidrs, ka tās būs neērtības un ilgstošākas nekā Krišjāņa Barona ielas remontu laikā, bet pārejošu grūtību vārdā esam šo to ar mieru upurēt, vai ne?» viņš ietur nelielu pauzi, lai veikli apēstu salātus.

Lai lemtu par to, kādā virzienā šīs grandiozās pārmaiņas Rīgu aizvedīs, žūrijā pieaicināti arī starptautiski eksperti. Džonatans Kendels, firmas Fletcher Priest architect dizaina direktors, guvis pieredzi Londonas olimpiskajās spēlēs, bet prominentās arhitektūras firmas Wilson Building Company līdzīpašniece Džūlija Bolesa-Vilsone ir pieredzējusi speciāliste sarežģītu transporta mezglu risināšanā. «Pieņemu, ka viņu viedoklis būs dominējošs,» atklāj Dripe.

Kā nodrošināties, lai kāds, iekārojot plānotos naudas līdzekļus, necenstos ietekmēt žūrijas objektivitāti? «Paldies Dievam, process ir ļoti sadalīts,» arhitekts nosaka. Metu konkursa žūrijai nav nekāda sakara ar iepirkumu. Vēlāk sāksies sarunu process par projekta izstrādi un pēc tam par būvniecību. «Protams, gardākais projekts ar lielākajiem miljoniem, ir būvniecība. Ņemot vērā mūsu valsts ne visai gludo pieredzi, skaidrs, ka jābūt uzmanīgiem,» viņš piekodina.

«Taču, ja mēs tādu projektu palaistu garām, tas būtu grēcīgi. Tādi laiki, kad debesmanna krīt no gaisa, valstij varbūt pienāk tikai reizi pastāvēšanas laikā,» Dripe piebilst, tukšojot tasi kafijas.

Ēdienkarte

Šķelto zirņu zupa
Laša zupa
Burkānu salāti
Melna kafija
Zaļā tēja

Noposta patiesību

Posted on novembris 23, 2016 by - Komentārs

Neilgi pirms ASV vēlēšanām Facebook sāka dominēt politiskā dezinformācija

Oksfordas vārdnīca nosaukusi 2016.gada vārdu – post-truth jeb «postpatiesība». Autoritatīvais izdevums to attiecina uz apstākļiem, kuros «objektīviem faktiem ir mazāka ietekme uz sabiedriskās domas veidošanu nekā emociju uzjundīšanai un personiskajai pārliecībai ».

Vārda pielietošana strauji pieaugusi angliski runājošajā pasaulē Lielbritānijas Brexit un ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu laikā, un Oksfordas ekspertu vērtējumā tas kļuvis tik izplatīts un pašsaprotams, ka postpatiesība kļuvusi par «mūsu laikmeta vispārēju raksturojumu».

Sevišķa loma šā vārda pacelšanai tādos augstumos ir sociālajiem medijiem. Demagogi ir bijuši ar mums jau kopš senās Grieķijas laikiem, kad šis vārds tika radīts, lai aprakstītu oratorus, kuri tikai ar retorikas palīdzību spēja gūt varu pār tautu. Arī propaganda nav nekas jauns – vārds bijis lietošanā jau vairākus simtus gadu. Kontrreformācijas laikā to sāka izmantot katoļu baznīcā, runājot par ticības izplatīšanu (latīniski propagare nozīmē vairot, paplašināt), un tas ieguvu plašu lietojumu 20. gadsimta ideoloģiju – moderno reliģiju – konfliktu laikā.

«Postpatiesība» savukārt ir cieši saistīta ar emocionāli pārsātināto miglu, caur kuru ar «postiem», «laikiem» un «šēriem» tiek mētāti virsraksti, fotogrāfijas un video un kurā katrs pats, balstoties uz savu pārliecību un sirdsapziņu, izvēlas, kam ticēt un ko komentāros gānīt.

Šajā vidē meli un izdomājumi izplatās kā vīruss ķermenī ar vājinātu imunitāti.

Interneta ziņu portāls Buzzfeed nopietni pievērsies šīs slimības izpētei un atklājis, ka ASV vēlēšanu pēdējos trijos mēnešos, kad notika izšķirošā cīņa par vēlētāju prātiem, 20 vispopulārākie melīgie raksti piesaistīja lielāku lasītāju skaitu Facebook (summējot «šērus», «laikus» un «komentus») nekā 20 populārākie raksti no tādiem vadošiem, uzticamiem medijiem kā The New York Times un The Washington Post. Turklāt gandrīz visi populārākie «postpatiesie» raksti bija Trampam labvēlīgi, sevišķi pēdējos mēnešos pirms vēlēšanām. Visvairāk izplatītais kliedza: «Pāvests Francisks šokē pasauli, izsaka atbalstu Donaldam Trampam.» Tas bija pilnīgs izdomājums, taču šo dezinformāciju tālāk izplatīja gandrīz miljons cilvēku, tātad vēl daudzi miljoni to redzēja savā datorā vai telefonā. Raksta avots – vietne Ending the Fed, no kuras nāca četri no desmit vispopulārākajiem nepatiesajiem rakstiem Buzzfeed analīzē, bet kura reģistrēta tikai šā gada martā un kurai nav iespējams identificēt ne īpašnieku, ne darbiniekus.

Ne visi izdomātās informācijas ražotāji ir tik anonīmi. Buzzfeed atrada grupu jauniešu Maķedonijā, kuri izveidojuši vismaz 140 vietņu par ASV politiku un no zila gaisa izgudrojuši stāstus, kas piesaistītu klikšķus un līdz ar to arī reklāmas naudu. Tas ir «vieglas peļņas avots», Buzzfeed atzinās viens 17 gadus vecs maķedonietis, un visienesīgākie esot Trampam labvēlīgie raksti. Viņi mēģinājuši izplatīt arī Bērnijam Sandersam izdevīgu saturu, taču tas nepavisam nav bijis tik sekmīgs Facebook.

Nav brīnums, ka drīz pēc vēlēšanām Amerikas presē parādījās dusmīgi apgalvojumi, ka Facebook palīdzējis kaldināt Trampa uzvaru. Klintone zaudēja par mazāk nekā procenta trešdaļu trīs būtiskos štatos – Mičiganā, Pensilvānijā un Viskonsinā. Ja viņa tur būtu saņēmusi tikai 110 000 vairāk balsu, Hilerija šobrīd gatavotos četriem gadiem Baltajā namā. Milzīgais postpatiesības spiediens Facebook un citos interneta medijos bija viens no faktoriem, kas liedza viņai uzvaru.

Facebook gan negrib atzīt savu līdzatbildību. Drīz pēc 8. novembra vēlēšanām tā dibinātājs Marks Cukerbergs apgalvoja, ka nepatiesas ziņas veido tikai mazu daļu no sociālā medija satura, tāpēc piedēvēt tām ietekmi uz vēlēšanu rezultātu ir «diezgan traka ideja».

Ilgi gan viņš nevarēja izlikties, ka viss ir kārtībā, un pagājušajā piektdienā paziņoja, ka Facebook tomēr taisās šo to darīt, lai ierobežotu dezinformācijas izplatīšanos: uzlabot algoritmus, kuri identificē maldinošu saturu; atvieglot iespējas pašiem lietotājiem norādīt uz šādu saturu; iespējams, pievienot brīdinājumus par nepatiesu informāciju; visbeidzot, atņemt Maķedonijas jaunatnei ienākuma avotu un nemaksāt viltus ziņu ražotājiem par klikšķiem. Reklāmas naudu dezinformatoriem atslēgšot arī Google.

Vai ar to pietiks? Jau tagad ir iespējams ziņot Facebook par iespējamām viltus ziņām. Diemžēl šobrīd paši lietotāji ir vislielākie dezinformācijas izplatītāji. Nesens pētījums atklāja, ka 59% sociālajos medijos «šēroto» linku nav atvēris pats tālāk-nosūtītājs. Izlasām virsrakstu, un – aiziet!

Tāpēc cīņai pret «postpatiesību» jāsākas ar katru no mums. Pirms dalies ar kādu sevišķi skaļu, skandalozu vai satriecošu ziņu – izlasi un vismaz mirkli padomā. Uz acīmredzamām muļķībām norādi gan to izplatītājiem, gan sociālā tīkla administratoriem. Ar to neatrisināsim visas problēmas, tomēr vismaz spersim soli atpakaļ patiesības virzienā. Par jaunās interneta pasaules pirmo bausli jākļūst: tev nebūs vairot muļķību!

Komentārs 140 zīmēs

Lepojas ar sasniegto. NBS komandiera amata kandidāts Leonīds Kalniņš saka: bruņotie spēki ir ļoti augstā līmenī, arī salīdzinot ar kaimiņiem.

Kompromisu māksla. Igauņu jaunais premjerministrs atzīst Krimas okupāciju, un viņa partija cer krievu skolās mazināt mācības igauņu valodā.

Vēl cīņa nav galā. Pēc Trampa uzvaras daudzi nosaukuši Merkeli par liberālās Rietumu pasaules līderi. Viņa paziņoja, ka nākamgad kandidēs vēlēšanās.