Pēc Haiti zemestrīces Jaroslavs Valučs dažās stundās internetā mobilizēja ap simt brīvprātīgo un šaurā Bostonas dzīvoklī sāka veidot «krīzes karti». Tagad viņš saņēmis īpašu ASV Interaktīvās žurnālistikas institūta balvu: projekts būtiski mainījis izpratni par to, kā varam palīdzēt nelaimēs cietušajiem
Īsziņas ieplūda straumēm. Cita par citu sirdi plosošāka. «Es dzirdu bērnu kliedzienus no kaimiņu mājas. Šī ir jau piektā diena.»
«Es nogriezu sev pirkstu, jo sākās gangrēna. Lūdzu, palīdziet man!» «Mums nav ūdens. Bērni mirst aiz slāpēm.»
Jaroslavs Valučs (31) skatījās uz nemitīgi pienākošajām īsziņām un juta, ka viņu pārņem izmisums. Bija šāgada 17.janvāris – jau piektā diena, kopš viņš ar domubiedriem Bostonas dzīvoklī sāka palīdzības kampaņu Haiti zemestrīces upuriem. Sagrautajā valstī un interneta sociālajos tīklos viņi bija izziņojuši īpašu telefona numuru, aicinot cilvēkus ziņot par notiekošo, taču likās – nekas nekļūst labāk. Tieši pretēji. Kļuva tikai sliktāk.
Pēdējās dienās Jaroslavs bija gulējis labi ja pāris stundu. Atlūza turpat uz dīvāna ar datoru klēpī. Miegam netraucēja pat vairāki desmiti apkārt strādājošo studentu. Bet nu arī viņi izskatījās iztukšoti. Monitoros drūzmējās neizlasīti palīdzības saucieni no cilvēkiem, kas joprojām atradās drupās Haiti. Ne mazāk izmisušas bija vēstules un īsziņas no radiniekiem, kas meklēja savus mīļos.
Jarslovs centās no sirds. Izmantojot Google satelīta kartes un tūristu rokasgrāmatu Lonely Planet, viņš kopā ar studentiem mēģināja noteikt iesprostoto cilvēku atrašanās vietu. Cik ātri vien iespējams, precīzas koordinātas viņi atzīmēja īpašā krīzes kartē, ko izveidoja nevalstiskās organizācijas Ušahidi interneta lapā. Taču Jaroslavs nezināja, vai kāds palīdzības dienests šo informāciju izmanto un palīdz cietušajiem. Pāris dienu iepriekš bija saņēmuši zvanu no ASV krasta apsardzes Haiti. Tās pārstāvis pateicās par labo darbu un aicināja visas ziņas nosūtīt arī viņiem. Taču amatpersona neatklāja, ko krasta apsardze dara ar kartē izvietoto informāciju.
«Piektā diena bija lūzuma punkts. Man likās – pie velna, tam, ko darām, nav nekādas nozīmes,» atceras Jaroslavs. Taču situācija nebija tik pesimistiska, kā tobrīd pārgurumā likās. Divas nedēļas pēc zemestrīces ASV armija oficiāli apstiprināja, ka izmanto kartē izvietotos datus. Cik dzīvību Jaroslavs ar kolēģiem izglāba, viņi nezina. Var nojaust, ka nav mazums. Mēneša laikā, kamēr Haiti atguvās pēc pirmā šoka viļņa, brīvprātīgie apstrādāja ap 25 000 elektronisku ziņojumu. Palīdzības akcijā iesaistījās ne tikai studenti no ASV, bet arī no Eiropas – Londonas un Ženēvas.
Ušahidi Haiti projekts ir nozīmīgs, jo pirmo reizi interneta vēsturē veiksmīgi īsā laikā dažādās valstīs mobilizēja ap simt cilvēku, kas palīdzēja lielā traģēdijā cietušajiem. Haiti pieredzi krīzes karšu veidošanā vēlāk aktīvisti izmantoja, lai palīdzētu Čīles zemestrīces upuriem (šāgada februārī), Krievijas ugunsgrēku dzēšanā (augustā) un Pakistānas plūdos cietušajiem (šovasar).
Gandarījums par pirmajām smagajām dienām nāca vēlāk. Grupa saņēma kārtējo palīdzības saucienu uz Ušahidi krīzes telefona numuru no vīrieša, kurš kopā ar ievainotu draugu bija iesprostots drupās. Smaga brūce galvā, un viņš lēnām zaudēja samaņu. Kamēr Jaroslavs noskaidroja aptuvenu atrašanās vietu un ievietoja kartē, pagāja gandrīz divas stundas. Drīz pēc tam sekoja telefona zvans no krasta apsardzes: «Cik ilgu laiku jums vajag, lai noteiktu precīzas koordinātas?» Saņēmusi precīzus datus, tā nosūtīja helikopteru ar mediķiem. Taču par vēlu. Ievainotais bija miris pirms 40 minūtēm. Apsargi gribēja saprast, kādēļ pagāja tik ilgs laiks kopš ziņas saņemšanas un izvietošanas kartē.
«Tādi brīži ir draņķīgi,» atceras Jaroslavs. «Taču vēlāk sapratām, ka patiesībā šī bija viena no labākajām ziņām. Mēs pirmo reizi guvām apstiprinājumu, ka ASV armija reāli sūta helikopterus un palīdz cilvēkiem! Tas bija ļoti nozīmīgs brīdis.»
KRĪZES SPIETS BOSTONĀ
Jara (tā Jaroslavu sauc draugi) Bostonas dzīvoklī nonāca nejaušības un piedzīvojumu kāres dēļ. Jaunais vīrietis no Čehijas ir atlētiskas miesas būves (agrāk nodarbojās ar boksu), sirsnīgu smaidu un spēju sadzīvot ar viskašķīgākajiem cilvēkiem, kas ir zelta vērta īpašība, strādājot starptautiskā vidē.
Amerikā viņš ieradās 2009.gada augustā kā ASV valdības finansētās Fulbright-Humphrey programmas pārstāvis. Tās mērķis ir dot iespēju dažādu profesiju pārstāvjiem paplašināt zināšanas un veidot kontaktus. Jaroslavs gribēja izpētīt, kā ASV dažādi internetā bāzētie sociālie tīkli var palīdzēt krīzēs cietušajiem. 2008.gadā Ņūorleānā viņš četrus mēnešus kā brīvprātīgais palīdzēja atjaunot viesuļvētrā Katrīna nopostītās mājas. Tā paša gada nogalē pēc Ziemassvētkiem Jara kā Čehijas nevalstiskās cilvēktiesību organizācijas People in need pārstāvis ieradās militārā režīma pārvaldītajā Birmā, lai palīdzētu cilvēkiem atgūties pēc postoša ciklona.
Jara neslēpj, ka pēc ierašanās ASV nebūt nebija noskaņots akadēmiskām studijām Merilendas Universitātē, kā to programmas sākumā paredz noteikumi. «Likās garlaicīgi sēdēt lekcijās un lasīt grāmatas. Gribēju redzēt, kā lietas darbojas praksē.» Vēlmi izrauties no klases telpām novēroja arī programmas koordinatore Serapa Rada: «Viņš smagi strādā, arī izklaidējas tikpat smagi. Ļoti aktīvs un vienmēr gatavs palīdzēt citiem.»
Vašingtonā Jara aktīvi apmeklēja konferences un seminārus, lai iegūtu kontaktus. Jau novembrī mazā Vašingtonas U ielas kafejnīcā viņš dzēra alu ar vienu no ASV jauno tehnoloģiju guru Patriku Meieru no Bostonas. Šajā kafejnīcā daļēji notiek arī mūsu intervija. Pareizāk sakot, beidzas, jo, pēc Jaroslava ierosinājuma, no Vašingtonas piepilsētas Silverspringsas uz centru dodamies kājām. Tas ir trīs stundu gājiens cauri nedaudz mežonīga paskata Rokkrīkas parkam.
Patriks Meiers, ar kuru Jara satikās, vada nevalstisko organizāciju Ušahidi (liecība – afrikāņu svahili valodā), kas dzima 2007.gadā Kenijā pēc asiņainām prezidenta un parlamenta vēlēšanām. Toreiz uz ātru roku internetā izveidotā kartē Kenijas iedzīvotāji anonīmi izvietoja ziņojumus par vardarbību un citiem pārkāpumiem vēlēšanu laikā.
Pēc pāris alus kausiem Jaroslavs un Patriks vienojās, ka nākotnē sazināsies, lai apsvērtu sadarbības iespējas. Šis brīdis pienāca ātrāk, nekā abi spēja iedomāties.
12.janvārī Jaroslavs atgriezās Vašingtonā pēc Ziemassvētku brīvdienām Čehijā. Uz mājām devās, lai izšķirtos no draudzenes, taču pēc garām pārrunām abi izlēma mēģināt vēl vienu reizi. Šis bija jau trešais mēģinājums.
Kamēr Jara lidoja pāri okeānam, Haiti gruva mājas. Dzīvoklī Merilendā viņš ieslēdza datoru un ieraudzīja vēstuli no Patrika. Daudziem adresātiem izsūtītais e-pasts ziņoja, ka Patriks savā dzīvoklī izveidojis Ušahidi bāzi, lai organizētu palīdzību cietušajiem. Var pieteikties ikviens. «Nodomāju, iespējams, viņiem nevajag manu palīdzību, bet es gribēju doties uz Bostonu. Izlēmu, ka trīs dienas piedalīšos kā brīvprātīgais, bet divas papildu dienas apskatīšu pilsētu,» stāsta Jara.
Viņš iemeta somā apģērbu piecām dienam, nopirka pāris alus un ar nakts autobusu devās uz Bostonu. Pulksten sešos no rīta klauvēja pie Patrika durvīm, kas atradās Tafta Universitātes kopmītņu pilsētiņā. «Es domāju, ka mani sagaidīs vismaz 15 aktīvi strādājošu studentu, bet tur nebija neviena, izņemot Patriku. Pajautāju, ar ko varu sākt, un ķēros pie darba.»
ES BRAUCU UZ HAITI!
Jaroslava uzdevums bija analizēt visas iespējamās sociālās vietnes internetā – Facebook, Twitter, dažādus blogus, meklēt ziņas, kas attiecas uz zemestrīci, un informāciju izvietot krīzes kartē. Ar dažādām krāsām atzīmēja, kur cilvēkiem nepieciešama medicīniskā palīdzību, kur – pārtika vai ūdens.
«Saliekot to visu kopā, ar laiku izdodas iegūt ļoti ticamu informāciju par notiekošo,» stāsta Jaroslavs. To tālāk var nodot palīdzības vienībām un starptautiskajām organizācijām, kas koordinē glābšanas operāciju.
Pienākošo ziņu apjoms bija milzīgs, tādēļ Jaroslavs un Patriks nemitīgi aicināja palīgā jaunus brīvprātīgos. Drīz vien šaurajā dzīvoklī aizņemta bija ne tikai viesistaba, bet arī virtuve un guļamistaba. Palīdzības štābi izveidojās arī Monreālā, Vašingtonā un Eiropā. Jaroslavs kļuva par vienu no projekta vadītājiem. Mācīja jaunpienācējus un palīdzēja šķetināt sarežģītākos ziņojumus.
«Jara vienmēr bija mierīgs un fokusēts, pat par spīti miega trūkumam. Viņš bija projekta atslēgas figūra, jo zināja, kā apieties pat ar vissarežģītākajām personībām,» atceras Ušahidi vadītājs Patriks Meiers.
Tūkstošiem ziņu no cietušajiem un tuviniekiem ienāca arī no īpašā četru ciparu telefona numura 4636, ko speciāli Ušhahidi projektam noorganizēja starptautiskā mediju organizācija Internews. Šī ir viena no organizācijām, kas operatīvi ierodas katastrofu vietās un kopīgi ar vietējiem medijiem informē cilvēkus, kur meklēt palīdzību.
Haiti Internews palīdzēja izveidot 15 minūšu radioprogrammu ar aktuālo informāciju, ko ierakstīja diskos un katru vakaru ar motorolleriem kurjeri izvadāja vietējām radiostacijām. Vienlaikus Internews kopīgi ar citām nevalstiskajām organizācijām cilvēkiem ielās bez maksas izdalīja 10 000 mazu radioaparātu, ko piegādāja ASV armija. Starp paziņojumiem, kur meklēt medicīnisko palīdzību, patvērumu un pārtiku, iedzīvotāji uzzināja arī par Ušahidi īpašo krīzes numuru.
Cilvēki, kas bija iesprostoti drupās, bet joprojām varēja izmantot savus mobilos telefonus, lielākoties par Ušahidi uzzināja no radiniekiem vai draugiem ārpusē. Sutīja īsziņu ar lūgumu noorganizēt glābējus.
«Lielākais murgs bija labu karšu trūkums. Mēs pamatā izmantojām Lonely Planet ceļvedi, kurā ir arī informācija par lielveikaliem un viesnīcām,» skaidro Jaroslavs. Kā piemēru viņš atstāsta gadījumu par vīrieti, kurš bija iesprostots veikalā, bet nemācēja pateikt tā atrašanās vietu. «Mēs noskaidrojām, ka tas ir tuvu viesnīcai. Tātad – tur jābūt baseinam, ko var redzēt no satelīta. Viena no brīvprātīgajām labi pārzināja satelīta kartes un pēc zilā [baseina] plankuma atrada konkrēto vietu piecās minūtēs. Taču mēs joprojām nevarējām noteikt precīzas veikala koordinātas. Izsūtījām Twitter ziņu, ka vajadzīga precīza Au Bon Prix veikala adrese Haiti. Kāds attvītoja, ka pazīst puisi, kurš strādāja tajā veikalā, bet tagad dzīvo Ņujorkā. Bija divi naktī, bet mēs piezvanījām puisim uz Bruklinu, un viņš precīzi izstāstīja, kur veikals atrodas. Datus uzreiz nosūtījām armijai.»
Par spīti pozitīvām ziņām, atmosfēra Bostonā nebija viegla. Emocionālais spiediens bija pārāk liels. Cietušie, kas sūtīja Ušahidi īsziņas, gaidīja reālu palīdzību. Tūlīt pat! Studenti emocionāli izdega un lēnām atbira. Sākās iekšējas nesaskaņas. Ar zināmu atvieglojumu Jaroslavs pēc divām nedēļām uzņēma iespēju pašam doties uz Haiti un palīdzēt uz vietas. To noorganizēja Patriks.
«Zināju, ka Haiti ir mana draudzene, kas tur bija ieradusies palīdzēt kopā ar sešiem mediķiem no organizācijas People in need. Nedaudz padomāju un teicu – es braucu!»
AR NEMIERU SIRDĪ
Haiti Jaroslavs pavadīja divus mēnešus. Ātri vien atmeta vienu no mērķiem – savākt atsauksmes par paveikto. Ceļi bija pārāk izpostīti, lai apceļotu mediķus un izglābtos. Toties veiksmīgi piepildīja otru mērķi – atrada vietējās organizācijas, kas pārņēma informācijas apkopošanas darbu no kolēģiem Bostonā.
Haiti Jaroslavs beidzot arī pielika punktu savām attiecībām. Tās bija simboliskas beigas, jo, pateicoties abu spēcīgajai kaislei trīs gadu garumā, gan Jara, gan viņa draudzene Marija kļuva par pasaules traģisko punktu brīvprātīgajiem. Pirms trim gadiem Jaroslavs no savas labi sakārtotās dzīves Čehijā negribīgi devās uz Ņūorleānu līdzi Marijai, kas turp brauca studēt antropoloģiju. Viņi plānoja pēc tam atgriezties Čehijā un veidot ģimeni. Taču Jaroslavam tik ļoti iepatikās jaunais darbs, ka viņš pēc Ņūorleānas pieteicās darbam Birmā. Marija upurēja studijas un viņam sekoja. Viņai šī bija pirmā pieredze šādā darbā, un arī viņa «saindējās» ar netveramo pasaules elpu, ko dod starptautiskā pieredze.
Kad Jaroslavs saņēma stipendiju mācībām ASV, Marija turpināja viņa darbu Birmā. Pēc tam Haiti. Jaroslava nu jau bijusī draudzene tur atrodas joprojām.
Oficiāli Haiti projektam punkts tika pielikts septembra vidū, astoņus mēnešus pēc zemestrīces. Lai gan pieredzes analīze turpinās, projekts jau saņēmis vairākas balvas par unikalitāti un nenovērtējamu brīvprātīgo palīdzību. Jara prognozē, ka nākotnē šāda datu vākšanas metode (crowdsourcing) kļūs par ikdienu. Piemēram, pērn, kad Vašingtonu piemeklēja lielas sniega vētras, avīze Washington Post internetā izveidoja problemātisko zonu karti, kurā datus iesūtīja lasītāji.
Jaroslavs pēdējos mēnešus kā eksperts sniedz padomus visās pasaules malās. Laikā, kad mēs tiekamies, viņš palīdz organizēt Pakistānas plūdu krīzes karti un cer atrast naudu, lai pats dotos uz notikuma vietu.
Nākotnē kopā ar Haiti projekta dalībniekiem Jaroslavs grib nodibināt firmu un sniegt konsultācijas krīzes karšu veidošanā. Viņš arī apsver iespēju nākamo gadu pavadīt Āfrikā, palīdzot vietējām nevalstiskajām organizācijām. Katrā ziņā Jara netaisās pielikt punktu pasaules apceļošanai un atgriezties Čehijā.
«Nezinu, cik ilgi vēl to darīšu. Varbūt gadu vai vairāk, bet pašlaik neplānoju ģimeni. Vienīgais, ko nožēloju, ir zaudētie draugi. Pēdējo gadu laikā nevarēju ierasties uz 15 draugu kāzām. Bet viss vēl nav zaudēts. Es esmu stingri apsolījis: kad precēsies mans labākais draugs, lai kurā pasaules malā būšu, noteikti ieradīšos uz viņa kāzām.»
