Katrā padusē pa baterijai, ko vadi uz vēdera savieno ar kontroles pulti. Vēl viens vads krūšu rajonā pazūd zem ādas. Tur mīt šīs ierīces centrālais elements – mazs sūknis, kurš darbina Aleksandra Ļeonova sirdi. «Seši litri minūtē,» lepni teic kardiologs Romāns Lācis. «Pēc operācijas – cits cilvēks! Viņam pilnīgi nebija asins cirkulācijas»
Skaļi neafišējot, šādus pasaules klases aparātus, ko mediķu valodā sauc par mehāniskajām sirds palīgcirkulācijas ierīcēm jeb mākslīgajām sirdīm, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā izmanto jau piecus gadus. Aleksandrs bija kārtējais pacients. Vadošais kardioķirurgs Romāns Lācis 340 gramu smagajam titāna mehānismam piestiprinātās drenāžas caurules septembra beigās savienoja ar pacienta īsto «motoru», uzticot tehnikai funkcijas, ko diemžēl vairs nepildīja paša Aleksandra organisms. Asinis no vīrieša sirds kreisā kambara tagad tiek nestas uz sūkni, kas tās vienmērīgiem grūdieniem virza uz aortu. Caur to dzīvības šķidrums aizplūst uz ķermeni.
Pirms septiņiem gadiem Stradiņu kardioloģijas centrā notika vēl kāds zīmīgs notikums – pirmā sirds transplantācijas operācija Latvijā.
«SIRDS BIEDRS»
Kalsnais Aleksandrs Ļeonovs, kurš, sagaidot mūs Stradiņa slimnīcā, gultā pieceļas sēdus, ir vienkāršs rēzeknietis, bijušais sanitāri epidemioloģiskās stacijas šoferis. Viņam ir tikai 50 gadu. Agrāk aizrāvies ar sportu, pārstāvējis savu skolu pilsētas sacensībās slēpošanā, basketbolā un volejbolā, bet 43 gadu vecumā pēkšņi saļimis ar infarktu. Pēc diviem mēnešiem sekojis vēl viens. «Tas laikam mums ģimenē,» viņš krievu valodā nosaka. Aleksandra tēvam un mammai ir bijuši insulti. Tēvs miris jau pirms vairākiem gadiem, mamma 16 gadus pa pusei paralizēta pavadījusi gultā. Viņas bēres nācās rīkot šogad – dēla dzīvībai tik izšķirošajā laikā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.