Pēc Haiti zemestrīces Jaroslavs Valučs dažās stundās internetā mobilizēja ap simt brīvprātīgo un šaurā Bostonas dzīvoklī sāka veidot «krīzes karti». Tagad viņš saņēmis īpašu ASV Interaktīvās žurnālistikas institūta balvu: projekts būtiski mainījis izpratni par to, kā varam palīdzēt nelaimēs cietušajiem
Īsziņas ieplūda straumēm. Cita par citu sirdi plosošāka. «Es dzirdu bērnu kliedzienus no kaimiņu mājas. Šī ir jau piektā diena.»
«Es nogriezu sev pirkstu, jo sākās gangrēna. Lūdzu, palīdziet man!» «Mums nav ūdens. Bērni mirst aiz slāpēm.»
Jaroslavs Valučs (31) skatījās uz nemitīgi pienākošajām īsziņām un juta, ka viņu pārņem izmisums. Bija šāgada 17.janvāris – jau piektā diena, kopš viņš ar domubiedriem Bostonas dzīvoklī sāka palīdzības kampaņu Haiti zemestrīces upuriem. Sagrautajā valstī un interneta sociālajos tīklos viņi bija izziņojuši īpašu telefona numuru, aicinot cilvēkus ziņot par notiekošo, taču likās – nekas nekļūst labāk. Tieši pretēji. Kļuva tikai sliktāk.
Pēdējās dienās Jaroslavs bija gulējis labi ja pāris stundu. Atlūza turpat uz dīvāna ar datoru klēpī. Miegam netraucēja pat vairāki desmiti apkārt strādājošo studentu. Bet nu arī viņi izskatījās iztukšoti. Monitoros drūzmējās neizlasīti palīdzības saucieni no cilvēkiem, kas joprojām atradās drupās Haiti. Ne mazāk izmisušas bija vēstules un īsziņas no radiniekiem, kas meklēja savus mīļos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.