Kad valsts drūmā tuneļa galā, šķiet, saskatījusi gaismu, uz maksātnespējas sliekšņa uzkāpuši vairāki Latvijas biznesa grandi. Šonedēļ pasludināta Kolonnas dibinātājas Ievas Plaudes-Rēlingeres personiskā maksātnespēja, un ar šādu pašu lūgumu tiesas priekšā stājas Lido izveidotājs Gunārs Ķirsons. Maksātnespēja ierosināta diviem Stendera uzņēmumu atzariem, bet Māris Gailis, lai glābtos no līdzīga likteņa, izpārdod Ģipša fabriku un citus savus īpašumus. Vai viņu radītie zīmoli krīzi pārdzīvos?
PLAUDE VAINO BANKAS
Ir ļoti smagi ar šādu iesniegumu stāvēt tiesas priekšā, tomēr lūdzu atzīt manu maksātnespēju – pat ja Ieva Plaude-Rēlingere tiesu debatēs šos vārdus nebūtu teikusi, nodurtais skatiens un balss intonācijas viņas sajūtas tik un tā būtu nodevušas. Pēc 20 gadiem biznesā Kolonnas dibinātāja šoruden pieprasīja savu maksātnespēju.
Identisku soli spēris viņas bijušais dzīvesbiedrs un biznesa partneris Jānis Lasmanis. Divi lieli Kolonnas grupas uzņēmumi – Kolonna Invest un Projekts Hanzas 12 – atrodas tiesiskās aizsardzības procesā, tas nozīmē, ka īslaicīgu maksātnespējas problēmu pārvarēšanai tiem ir dots divu gadu saudzēšanas laiks (kreditori nevar piespiedu kārtā piedzīt parādus un izpārdot mantu). Vēl vairākas firmas jau ir dažādās maksātnespējas stadijās.
Situāciju, ka viņai nākas pieprasīt personisko maksātnespēju, Ieva Plaude-Rēlingere uzskata par netaisnīgu. Tajā viņa vaino Latvijas komercbankas, kuras piekopušas praksi prasīt viņas privātos galvojumus Kolonnas ņemtajiem kredītiem. Tagad par atsevišķu Kolonnas uzņēmumu biznesa neveiksmēm īpašniecei ir jāatbild ar savu privāto mantu, līdz ar to, pēc Plaudes-Rēlingeres domām, ir pārkāpta normālā biznesa prakse, ka finanšu grūtību gadījumā uzņēmumi atbild tikai ar savu mantu. Tiesā Plaude-Rēlingere stāstīja, ka pašlaik nespēj pienācīgi atmaksāt 7 miljonu latu parādus, bet viņas kopējās saistības sasniedz 25 miljonus latu.
Privātos galvojumus viņa sniegusi kopš pirmā kredīta 1997.gadā. «Tajā laikā bankas skaidroja, ka tas ir mans solījums nepamest uzņēmumus, risināt problēmas un garantija pret nelikumībām. Mainot kredītus, arī tad, kad jau bija citi akcionāri, manas garantijas vienmēr tika lūgtas, jo biju Kolonnas «seja». Krīzē situācija mainījās, un banku pozīcija ir skaidra – ja firma bankrotē, tad man kā galvotājai ir jāsedz bankas zaudējumi 100% apmērā. Situācija ir absurda, jo manā rīcībā nav miljonu, ar kuriem varētu norēķināties. Neredzu, ka ar godīgu uzņēmējdarbību skaistumkopšanas nozarē Latvijā 20 gados kāds būtu varējis šādu naudu [7 miljonus] nopelnīt,» netaisnības sajūtas iemeslus skaidro Plaude-Rēlingere.
Uz maksātnespēju viņu pamudinājis viens no kreditoriem – Parex banka, kas septembra beigās apķīlājusi viņas kā galvotājas kontus un mantu. Maksātnespējas statuss parādniecei ļautu norēķināties ar kreditoriem pēc viņas pašas izstrādāta plāna piecu gadu laikā, un Parex banka zaudētu privilēģiju Plaudes-Rēlingeres mantu pārdot savās interesēs.
Plaude-Rēlingere rēķina, ka visas viņas mantas vērtība ir 950 tūkstoši latu. Pēc tiesā izskanējušās informācijas, viņai pieder divi nekustamie īpašumi (dzīvoklis Vecrīgā un īpašums Valmierā; Langstiņu māja pirms kāda laika norakstīta vecākajam dēlam), divas Kolonnas akcijas un kapitāldaļas vēl piecos uzņēmumos. Īpašumus paredzēts pakāpeniski pārdot saistību dzēšanai. Plaude-Rēlingere strādā algotu darbu vienā no Kolonnas uzņēmumiem – Kolonna Asset Management -, kur viņas mēneša alga ir 600 latu pēc nodokļu nomaksas. Kolonnas dibinātāja, kura vienmēr ir atradusies Latvijas bagātāko sieviešu topu augšgalā, no tiesas aizbrauca savas pārstāves stūrētā mazkalibra auto Peugeot 308.
Parex banku Plaude-Rēlingere vaino arī plašākās biznesa problēmās. 2008.gadā Parex krīzes laikā bankas kontos Kolonnai tika iesaldēti 3,6 miljoni eiro. Turklāt tas noticis pāris dienu pēc tam, kad, baidoties par skandināvu banku finanšu situāciju, nauda no SEB bankas pārskaitīta uz Parex. (Šo notikumu dēļ viņa arī vienā dienā kļuvusi «politiski aktīva», proti, iesaistījusies kustībā Par labu Latviju!) Tik lielas naudas izņemšana no apgrozības radījusi likviditātes problēmas Kolonnas uzņēmumiem.
No publiski pieejamās informācijas noprotams, ka ar Parex Plaudei-Rēlingerei ir dziļāks konflikts, kura būtība abu pušu skopo komentāru dēļ gan nav skaidra. Parex pret Kolonnas uzņēmumiem un pašu Plaudi-Rēlingeri ir sācis vairākas tiesvedības, savukārt Kolonnas īpašniece tūlīt pēc maksātnespējas vainoja Parex uzņēmumam Kolonnai piederošās Fribad kosmētikas fabrikas pārdošanā par vienu miljonu latu lētāk, nekā piedāvājusi viņas vadītā vācu investoru grupa.
Plaude-Rēlingere uzsver, ka viņas privātā maksātnespēja Kolonnas uzņēmumu darbību neietekmēs. Kopš 2004.gada, kad Kolonnai piesaistīts zviedru investīciju fonds East Capital, tā pieder akcionāru grupai – vairāk nekā 20 fiziskām personām un institucionāliem investoriem. Piemēram, kontrole (51%) pār parfimērijas veikaliem ir vācu Douglas. «Tieši investori krīzes laikā uzņēmumos ieguldīja lielus līdzekļus, kas nodrošināja, ka kompānijas patlaban sekmīgi strādā,» stāsta Plaude-Rēlingere.
Tomēr šī tēze acīmredzami neattiecas uz visiem grupas uzņēmumiem. Kuri uzņēmumi pašlaik nespēj pildīt savas saistības, skaidras ainas nav. Plaude-Rēlingere šī raksta sagatavošanas laikā plašākai sarunai nebija gatava. Dažās telefonsarunās un e-pastos viņa sniedza tikai vispārēju skaidrojumu.
Kolonnai ir sarežģīta uzņēmumu struktūra, kādreiz tajā ietilpa ap 20 uzņēmumu. Šajā vasarā uzņēmums paziņoja par restrukturizāciju, kurā izveidos jaunu organizācijas struktūru, kas ietvers astoņus Baltijas valstīs un Vācijā strādājošus uzņēmumus: kosmētikas ražotni Langguth, Kolonna Cosmetic Group GmbH, Douglas Baltic, Baltic Cosmetic Holding, Kolonna Hotels Group, Kolonna Invest Group, Kolonna Design Group, Kolonna Tiles Group. Uzņēmumiem ir divi galvenie darbības virzieni – kosmētikas tirdzniecība un skaistumkopšanas pakalpojumi, kā arī nekustamie īpašumi un viesnīcu pakalpojumi. Pēc Kolonnas agrāk publicētās informācijas, tās aktīvu vērtība ir ap 70 miljoniem latu.
Publiski pieejamā informācija liecina, ka vissmagākajā situācijā pēc trekno gadu burbuļa plīšanas atrodas nekustamo īpašumu attīstītāji. Tiesiskās aizsardzības process (TAP) noteikts diviem šīs jomas uzņēmumiem – Kolonna Invest un Projekts Hanzas 12, kuriem pieder vairākas biroju ēkas Rīgas centrā un noliktavas Hanzas ielā. Abu uzņēmumu kopējie parādi ir 26 miljoni latu, TAP pieprasīšanas brīdī (2010.gada pavasarī) tie nevarēja atmaksāt piecus miljonus latu. Lielākie kreditori ir bankas, taču laikus nav nomaksāti arī nodokļi, elektrības rēķini, notāra pakalpojumi. Pieprasot TAP, uzņēmumiem ir jāiesniedz plāns, kā tie grasās atjaunot maksātspēju un norēķināties ar kreditoriem. Abi Kolonnas nekustamo īpašumu uzņēmumi ir paredzējuši atlikt kredītu maksājumus, pārdot īpašumus un kapitalizēt parādus. Kolonnas amatpersonas agrāk komentējušas, ka īpašumu grupai vēlas piesaistīt investoru.
Bankrota stadijā pašlaik ir būvniecības projektu izstrādātājs Kolonna City Development, kura pastāvēšanai liktenīgs izrādījies nenomaksāts 8000 latu rēķins par siltummezglu un tīklu projektēšanu lāzerklīnikā, bet Projektu realizācijas biroju nogremdēja vēl mazāka summa – strīds par 1468 latiem, ko kāda firma pieprasīja par pakāpienu apstrādi divās kāpņu telpās Rīgā. Maksātnespējas process sākts arī diviem likvidējamiem uzņēmumiem – Serviss KS un KCC. Medijos ir izskanējusi informācija vēl par citiem Kolonnas parādiem, bet tās Vācijas partneris firmā Flīžu tirgus apsūdz Plaudi-Rēlingeri un Lasmani 300 tūkstošu eiro nesaskaņotā noņemšanā no firmas konta.
Pēc Plaudes-Rēlingeres agrāk stāstītā, maksātnespēju piedzīvojuši trīs no sešiem Kolonnas Vācijas uzņēmumiem. Jānis Lasmanis Dienas Biznesam atzinis, ka vēl pārdomā, vai paturēt spēkā savu maksātnespēju pieteikumu, bet plašāk to nav vēlējies komentēt.
Par spīti nepatikšanām, šogad Kolonnā bijuši arī biznesu apliecinoši pasākumi – tirgū palaisti matu kopšanas līdzekļi ar pašas Kolonnas preču zīmi. Par tādu var uzskatīt arī Rīgas domes lēmumu atļaut Lasmaņa vadītajam SIA Reho privatizēt Hotel de Rome (par 6,8 miljoniem latu, kurus var nomaksāt vairāku gadu laikā).
ĶIRSONU IEGĀŽ DIZAINS
Dienu pēc tam, kad tiesa pasludināja Plaudes-Rēlingeres maksātnespēju, tiesas priekšā ar šādu pašu lūgumu stājās Lido vienīgais īpašnieks Gunārs Ķirsons. Šajās dienās tiesas izskata arī divu Lido meitasuzņēmumu – māju būves rūpnīcas Dizaina projekti un Vestienas slēpošanas kalna un Ķirsona muižas apsaimniekotāja Tūrisma un atpūtas komplekss maksātnespēju. Kopš septembra pašam Lido ir noteikts ārpustiesas tiesiskās aizsardzības process.
Lido problēmu sakne ir Rīgas pievārtē pirms krīzes atvērtā Lido dizaina rūpnīca (šogad tai mainīts nosaukums uz Dizaina projekti), kurai ņemtos aptuveni astoņu miljonu latu kredītus, sākoties ekonomikas lejupslīdei, firma vairs nespēja atmaksāt. Dizaina rūpnīcā sākotnēji bija plānots ražot interjerus Lido restorāniem, kurus atvērtu ārvalstīs, diemžēl jaunajā rūpnīcā tāds ir izgatavots tikai Tallinai, citu pasūtījumu vienkārši nav. Ķirsons pašlaik nevēlējās komentēt sava biznesa situāciju, taču vasaras sākumā intervijā žurnālam Ir viņš apgalvoja, ka restorānu pasūtījumi apstājušies, jo krīzes dēļ bankas atsakās finansēt tik lielus projektus. Aptvēris situāciju, Ķirsons centās pārorientēties uz privātmāju būvēšanu, taču nav ziņu, ka arī šis bizness būtu veiksmīgs. Kopš vasaras Lido Krasta centrā ir izlikti divi piedāvātie māju tipveida projekti, taču rūpnīca nevēlējās sniegt informāciju, vai ir saņēmusi šo māju pasūtījumus.
Otrs projekts, kas Lido sagādājis galvassāpes, ir Vestienas tūrisma komplekss. Arī tam kredīts krīzes laikā izrādījies nepanesama nasta. «Viss gulstas uz manu kotleti,» savu situāciju vasarā raksturoja Ķirsons. Proti, jaunos projektus nākas finansēt Lido pamatbiznesam – sabiedriskajai ēdināšanai un pārtikas ražošanai. Taču arī ēdināšanas un pārtikas bizness šo slogu pavilkt nespēja, un pēdējos mēnešos vairākkārt publiski izskanējušas ziņas par kavētām algu izmaksām Lido uzņēmumos vai aizdevumu izsniegšanu darbiniekiem algu vietā.
Runājot ar Lido struktūrvienību vadītājiem, atklājās, ka valsts vai pasaules ekonomiskā situācija nav vienīgais iemesls samilzušajām Lido problēmām. Lido meitasuzņēmumu vadītāji žurnālam Ir pauda, ka uzņēmumi būtu bijuši sekmīgāki, ja to īpašnieks pieņemtu racionālākus lēmumus un būtu elastīgāks pret klientu vēlmēm. Piemēram, laikā, kad rūpnīcai nebija Ķirsona iecerēto restorānu pasūtījumu, viņš noraidīja 3-4 miljonu eiro pasūtījumu no Pakistānas, jo negrasoties būvēt tādas «suņu būdas». Lido īpašniekam arī pārmet izšķērdīgus ieguldījumus. Laikā, kad aiz stūra jau glūnēja krīze, gan Ķirsona muiža, gan tipveida māju paraugi neskaitāmas reizes būvēti un pārbūvēti, lai atbilstu Ķirsona gaumei.
«Neviens nezina, kas no tā beigās sanāks,» saka Lido tiesiskās aizsardzības procesa administrators Edgars Karelis. «Mēs tikai zinām, ko gribam un ko vajadzētu izdarīt.» Pamatmērķis ir saglabāt Lido zīmolu un sākotnējo biznesu – sabiedrisko ēdināšanu un pārtikas ražošanu, kurā ir pozitīva naudas plūsma. Karelis uzskata, ka šī biznesa niša ir atbilstoša tam, lai pārdzīvotu krīzi. Pēc dramatiska apgrozījuma krituma 2009.gadā (par trešdaļu), tagad tas esot nostabilizējies.
Karelis stāsta, ka Lido restrukturizācija sākta pirms 6-7 mēnešiem, bet TAP nācies pieprasīt, jo Ķirsonam nav izdevies vienoties par kredītu atmaksu ar DnB Nord banku, kurā ieķīlāts ne tikai viss Lido, bet arī Ķirsona privātā manta. DnB Nord banka arī nav akceptējusi TAP, un divus gadus ilgu tiesisko aizsardzību Ķirsonam izdevies panākt tikai tāpēc, ka viņa lielākais kreditors ir nevis banka, bet vairākas ārzonas firmas (Joyton International, Carcel Holdings, Joondaloop Financial Corporation), kuras, pēc neoficiālas informācijas, pieder Ķirsona biznesa partneriem no Krievijas. Lai pasludinātu ārpustiesas TAP, nepieciešama vairākuma kreditoru piekrišana, un krievi to devuši. Noprotams, ka Ķirsons arī savu privāto maksātnespēju ir pieprasījis, lai nodrošinātos pret to, ka banka pārņem viņa Lido kapitāldaļas.
Lido kopējās saistības ir 23 miljoni latu, bet parāds DnB Nord bankai – 6,6 miljoni latu. TAP laikā būs pienācis termiņš norēķināties par 8,7 miljoniem latu, un, kā norādīts TAP pasākumu plānā, Lido ir izstrādāts grafiks, kā norēķināties ar katru kreditoru. Karelis stāsta, ka pagaidām šos maksājumus Lido nekavē. TAP plāns paredz arī to, ka par 10% tiks samazināts pamatparāds, dzēsti vai samazināti arī procentu maksājumi un līgumsodi, kā arī atlikta saistību izpilde.
Divus kredītus 3,5 miljonu eiro apmērā Lido garantējusi valsts jeb Latvijas Garantiju aģentūra. Kā skaidroja Karelis, valstij pienākums dzēst šos kredītus iestāsies uzņēmuma maksātnespējas gadījumā.
Kamēr ēdināšanas un pārtikas ražošanas biznesu stingri izlemts paturēt, maksātnespējai nolemto dizaina rūpnīcu un tūrisma kompleksu var nākties pārdot. Kas varētu būt to jaunie saimnieki, pašlaik nav skaidrs. Administrators Karelis pieļauj, ka abus uzņēmumus varētu nopirkt gan banka, gan ar Lido saistītas personas. Dizaina rūpnīcā, iespējams, varētu iesaistīties minētie Krievijas investori. «Ķirsonam vēl ir idejas par šā biznesa attīstību,» saka Karelis. «Viņš ir ļoti aktīvs, nav nolaidis rokas.»
Ja Ķirsonam izdosies īstenot TAP plānu un divos gados atjaunot Lido maksātspēju, būs glābti arī viņa personīgie īpašumi, proti, nebūs vajadzības īstenot viņa sniegtos galvojumus. Ja Lido savas saistības izpildīt nespēs, tad pēc šiem diviem gadiem Ķirsona privātās maksātnespējas plāna ietvaros sāksies viņa mantas – gan nekustamo īpašumu, gan kapitāldaļu – pārdošana. Ķirsons paguva maksātnespēju pieteikt vēl pēc vecā likuma, kas viņam dod piecu gadu laiku norēķiniem ar kreditoriem, līdz ar to viņš varēja īstenot šādu mantas glābšanas manevru. (Pēc jaunā maksātnespējas likuma fiziskās personas manta jāpārdod pusgada laikā.) Arī Ķirsons ir viens no kustības Par labu Latviju! biedriem, un interesanti, ka abi ar domubiedri Ievu Plaudi-Rēlingeri maksātnespēju pieprasīja ne tikai pēc vēlēšanām, bet kad bija skaidrs, ka viņu politiskā spēka nebūs valdībā. Abi gan noliedz, ka politikā iesaistījušies tāpēc, lai ar valsts palīdzību atrisinātu savas biznesa problēmas.
STENDERA DZIRNAVU NEBŪS
Mums nevajadzēja sadalīties un startēt jomās, kas atšķiras no ziepēm, – divu Stendera biznesa atzaru maksātnespējas iemeslus Jānis Bērziņš, no šodienas viedokļa raugoties, ir gatavs ielikt vienā teikumā. Uzņēmumu grupa viņam pieder kopā ar bijušo dzīvesbiedri Zani Dreimani (agrāk – Bērziņu), un atbildības sfēras uzņēmumos, šķiet, ir strikti sadalītas. Stendera sabiedrības biznesu komentē Jānis, Emīla Gustava šokolādes – Zane. Zane gan sarunām ar žurnālistiem pašlaik nav gatava un uz jautājumiem atbild rakstiski.
Stendera sabiedrība bija iecerējusi dažādās Latvijas vietās atjaunot vecās vējdzirnavas un uz to bāzes attīstīt tūrisma biznesu. Bija iegādātas četras dzirnavas, atjaunot paguva vienas – Ribbes dzirnavas Bauskas rajona Ceraukstē, kurām blakus slejas viesu nams un kafejnīca. Tas viss tapis trekno gadu plaukumā, kad «būvēja dārgi un nekvalitatīvi», raksturo Jānis Bērziņš. Atpūtas kompleksu bija iecerējuši orientēt uz lielu pasākumu rīkošanu. Kā atceras Bērziņš, visas nelaimes sākušās ar «Rūķīšu skandālu» (televīzijas sižetu par Satiksmes ministrijas izklaides pasākumu Rūķīšos, kas bija noformēts kā seminārs), pēc kura valsts iestādes baidījušās rīkot pasākumus. Bet tad nāca «dižķibele», un naudas ārpusdarba pasākumiem vai mācībām vairs nebija arī uzņēmumiem. Stendera sabiedrība mēģinājusi atpūtas centram piesaistīt ģimenes, bet arī tās krīzes laikā nebija glābējs. Lielos ieguldījumus, to skaitā bankas kredītu, uzņēmums nespēja atpelnīt. Jau gadu dzirnavas ir slēgtas, aiz sevis atstājot viena miljona latu parādus.
Nevēloties iedziļināties detaļās, Bērziņš atzīst, ka nav paveicies arī ar partneri, kurš pierunājis iesaistīties šajā biznesā. Arhīvu ziņas vēsta, ka Bērziņu kompanjons bija Andris Legzdiņš – seno dzirnavu entuziasts, kurš aizrāvies ar to apzināšanu un pētīšanu. Tagad partneri šķīrušies, Bērziņiem palicis Ceraukstes īpašums, Legzdiņam – pārējās dzirnavas.
Stendera sabiedrība vispirms gribējusi TAP, taču SEB banka nav piekritusi tajā paredzētajam parāda samazinājumam. Tagad pats uzņēmums iesniedzis maksātnespējas pieteikumu. «Ceru, ka tas kādā brīdī veiksmīgi beigsies,» jautāts par šā biznesa nākotni, atbild Bērziņš. Ceraukstes dzirnavas tiks pārdotas, lai vismaz daļēji segtu bankas kredītu. «Dikti nepatīk palikt parādā,» savas šābrīža sajūtas raksturo Bērziņš. «Bet no tā, ka nervozēsi, naudas kontā vairāk nebūs.» Viņš paškritiski atzīst, ka attīstīt šo biznesu «nebija pareizi» – vajadzējis iet vienā virzienā un koncentrēties uz savu sākotnējo lolojumu, proti, Stendera ziepju fabriku. «Tā ir tā skola. Ļoti dārga skola,» saka uzņēmējs.
Zanes Dreimanes atbildes par to, kāpēc maksātnespējīga kļuvusi Emīla Gustava šokolāde, nav tik filozofiskas. Viņa sīki uzskaita visus ekonomiskos apsvērumus, kāpēc ar roku gatavotās ekskluzīvās šokolādes bizness nonācis problēmās – pirktspējas kritums, PVN celšana, tirdzniecības centru nespēja laikus reaģēt uz krīzi un samazināt veikalu nomas maksas. Punktu pielikusi 2010.gada karstā vasara, kad «pieprasījums pēc šokolādes un tās izstrādājumiem gandrīz nepastāvēja». Atšķirībā no ziepēm, kuras veiksmīgi tiek eksportētas, šokolāde ārvalstu tirgus iekarot nepaguva un līdz ar to gandrīz pilnībā bija atkarīga no Latvijas tirgus.
Šoruden uzņēmums pats iesniedza maksātnespējas pieteikumu, un tiesa to apmierināja, Emīla Gustava šokolādes pēcteci firmu Milda 8 pasludinot par maksātnespējīgu no 2008.gada 31.decembra. Īsi pirms maksātnespējas uzņēmums ir mainījis nosaukumu. Dreimane skaidro, ka to nācies darīt, jo viņi ir pārdevuši preču zīmi Emīla Gustava šokolāde, «tādējādi cerot iegūt naudas līdzekļus, lai ieguldītu tos uzņēmumā», un uzņēmumam uz šo preču zīmi vairs nav tiesību. Kam tā pārdota, netiek atklāts.
Uzņēmums vairs nedarbojas, kaut arī dažviet Rīgā Emīla Gustava šokolādes tirdzniecības vietas vēl pastāv. Pēc Milda 8 administratora Daiņa Bergmaņa ziņām, tās esot franšīzes (uzņēmumi, kas ar Emīla Gustava šokolādes preču zīmi darbojas uz licences pamata).
Uzņēmums saviem kreditoriem, kas lielākoties ir piegādātāji, VID un naudas aizdevēji, palicis parādā 730 tūkstošus latu. Tiesa maksātnespējas spriedumā secinājusi, ka šogad ievērojami samazinājušies uzņēmuma aktīvi – no 343 tūkstošiem līdz 81 tūkstotim latu, un uzņēmumam nav mantas, ko izmantot saistību dzēšanai. Dreimane aktīvu izmaiņas skaidro ar pamatlīdzekļu samazināšanos atbilstoši to vērtībai un maksātnespējas izraisīto krājumu samazināšanos, taču nepiekrīt, ka uzņēmumam nav mantas – ir gan tirdzniecības vietu aprīkojums, gan preču krājumi un debitoru parādi. Maksātnespējas administrators Bergmanis sarunā minēja, ka viņa uzdevums būs pārbaudīt, vai uzņēmuma aktīvi pirms maksātnespējas «nav izvesti ārā».
Kas turpmāk notiks ar uzņēmumu – sanācija vai bankrots – lems kreditori, taču Bergmanis sacīja, ka nesaskata priekšnoteikumus tā darbības atjaunošanai. «Laiks rādīs,» atbild Dreimane, jautāta, vai šokolādes biznesam pielikts punkts.
Tikmēr Stendera uzņēmumu sākotne – ziepju fabrika – turpina veiksmīgu darbu. Lai arī piedzīvojusi nelielu apgrozījuma kritumu (9%), pagājušo gadu Stendera ziepju fabrika beidza ar 180 tūkstošu latu peļņu. Bērziņš lepojas, ka šogad jau varētu būt 20% apgrozījuma kāpums, ko lielākoties nodrošina eksports. «Ķīnā, Krievijā iet labi,» viņš saka. Lursoft dati rāda, ka pagājušā gada sākumā gan mainījusies Stendera ziepju fabrikas īpašnieku struktūra – agrākie kontroles turētāji Jānis Bērziņš un Zane Dreimane savu daļu katrs samazinājuši līdz 1%, bet 98% uzņēmuma nu pieder viņu trešajai partnerei Ievai Eglītei.
Cietuši neveiksmi blakusbiznesos, ziepju fabrikā tās īpašnieki joprojām lolo «Napoleona plānus» – uzbūvēt savu fabriku (pašlaik uzņēmums darbojas nomātās telpās), nopirkt jaunas iekārtas un sākt ražot jaunus produktus. «Un nekādu paralēlo biznesu!» iesmejas Bērziņš un tūdaļ pat piebilst, ka tā viņam pašlaik šķiet. Pagātne liecina, ka iespēja nopelnīt ļoti aizrauj.
GAILIS BIJIS PĀRLIEKU EKSKLUZĪVS
Es neesmu piesardzīgs cilvēks. Esmu avantūristisks tips, atbild Māris Gailis, kad vaicāju, vai situācijā, kad viņam nācies pārdot lielu daļu savu nekustamo īpašumu, viņš redz arī savas kļūdas. Bijušais premjerministrs ir pazīstams kā ekskluzīvu nekustamo īpašumu attīstītājs, un, no šodienas viedokļa raugoties, par savu kļūdu viņš uzskata tieši pārlieko koncentrēšanos uz dārgo segmentu. «Man likās, ka šajā segmentā vienmēr būs klienti, bet izrādījās, ka arī viņi tirgus krituma brīdī vairs negribēja maksāt. Varbūt vajadzēja daļu likvīdāku aktīvu,» spriež Gailis.
Izslavētās Ķīpsalas Ģipša fabrikas otrās kārtas projektu viņš ir pārdevis investīciju kompānijai New Century Holding (NCH), kuru Latvijā pārstāv Kārlis Cerbulis. Projekts palicis nepabeigts, jo banka pārtraukusi to finansēt. Kā stāsta Gailis, kad projekts sākts, Swedbank viņam bija piešķīrusi 15,5 miljonu eiro kredītlīniju, taču tā pārtrūkusi, sākoties krīzei, kad bija ieguldīti aptuveni deviņi miljoni eiro bankas finansējuma. «Mēs būvējām visaugstākā līmeņa dzīvokļus. Monolīta dzelzsbetona būve, beļģu melnie un sarkanie ķieģeļi par eiro gabalā, sarkankoka logi. Gāja, cik tik nu smalki varēja,» apraksta Gailis. Savas naudas, ar ko pabeigt ēku, Gailim nebija, investoru atrast ilgi nevarēja, vienubrīd bija vienojušies ar banku par projekta konservāciju, taču arī to banka līdz galam finansēt nav bijusi ar mieru. Visbeidzot, interesi nopirkt Ģipša fabriku izrādījis NCH, kas arī noticis, bet Gailis turpina būt šā projekta konsultants. NCH nopircis vēl vienu viņa nekustamā īpašuma projektu – Cigoriņu fabriku pie Arkādijas parka.
Nespējot atmaksāt bankai kredītus, nācies šķirties arī no citiem īpašumiem – pašas Swedbank meitasuzņēmums ir nopircis daļu Ķīpsalas rindu māju, Fabrikas restorāna telpas, biroja ēku Zvejnieku ielā, dažus zemes gabalus, izsole gaidāma divām daudzdzīvokļu mājām Staraja Rusas ielā. Gailis atzīst, ka, pārdodot īpašumus, ir paglābis savu lielāko uzņēmumu – a/s Māris Gailis – no maksātnespējas un atbrīvojies no parādiem.
Lai arī viņam nācies šķirties no lielas daļas nekustamā īpašuma biznesa, Gailis par to runā ļoti lietišķi, bez smaguma sajūtas. «Jā, man nenoliedzami nācās zaudēt, bet ne visu. Laika gaitā sarunās ar Swedbank nosacījumi gan pasliktinājās, bet tas nekas – galu galā es esmu apmierināts,» Gailis izteicies Lietišķajā Dienā.
Uzņēmējs nenoliedz iespēju, ka atgriezīsies nekustamā īpašuma biznesā, attīstot dažus palikušos īpašumus, taču tas nebūs drīz. Pašlaik Gailis iesaistījies citā biznesā. Ērberģē nopirkta HES, kurā «divus, trīs gadus būs ko darīt», savedot to kārtībā un, iespējams, uzbūvējot vēl vienu HES. «Stabila naudas urdziņa vecumdienām,» viņš raksturo jauniegūto biznesu. Kopā ar Jāni Vaišļu sākts cits «superprojekts» – tiek izstrādāta televīzijas tehnoloģija, kuru abi iecerējuši izveidot par eksportpreci.
«Neko neesmu iemācījies, raksturu neizmainīsi,» Gailis atbild uz jautājumu, kāda ir viņa krīzes mācība, un tūlīt pat piebilst, ka «varbūt mazliet bravūrēju». «Bizness mani interesē tad, ja var kaut ko radošu un foršu uztaisīt, piemēram, labu arhitektūru attīstīt. Citādi es nespēlējos.» Pie šīs nots viņš arī palikšot.
Šeit aprakstītie uzņēmumi ir pazīstamākie, taču, protams, ne vienīgie, kuru dzīvotspēju pārbauda krīze. Kā piemērus var minēt, ka maksātnespējas virpulī ierauta virkne divu lielu Liepājas uzņēmēju – Ivara Kesenfelda un Andra Griģa – firmu.
Uz naža asmens ir atradies ātro uzkodu ražotājs Lango – pēc uzņēmuma restrukturizācijas tā pēctecim Nigga pieprasīta maksātnespēja, taču pārtikas ražošanu un tirdzniecību ar pazīstamo preču zīmi turpina cits uzņēmums – Lango R&D.
Bankrotējusi ir Elvi grupa, kaut arī sašaurināts veikalu tīkls ar šādu nosaukumu turpina darboties – preču zīmi ir mantojusi Pārtikas tirdzniecības apvienība, kura to uz franšīzes pamata izsniedz konkrēto veikalu īpašniekiem.
Rudens sākumā pēc Swedbank pieprasījuma bija izsludināta Kalnciema kvartāla restaurēto koka māju izsole, taču mājas nav pārdotas. Var noprast, ka īpašniekiem ir izdevies vienoties ar banku.
Ja nebūtu postošās krīzes, Latvijas biznesa zvaigznes, iespējams, turpinātu mirdzēt. Taču viņas vājas padarīja arī pašu lēmumi, kļūdas un pārmērības. Cik dārga būs maksa par tām – to noteiks viņu gudrība, godaprāts, sadarbības spējas un partneri. Un sava daļa veiksmes.
