Džūljena Asanža paskaidrojums par savu lolojumu WikiLeaks ir īss – totāla atklātība! To gan nevar teikt par viņa paša dzīvi un ceļu līdz atpazīstamībai visā pasaulē. Šis raksts tapis pirms pēdējiem skandāliem: amerikāņu diplomātiem izzagto e-pastu publicēšanas un Asanža aresta par iespējamām izvarošanām Zviedrijā
Gadsimtu vecā māja Gretisgātas ielā Reikjavīkā ir maza un balta, netālu no Atlantijas okeāna. Mainīgie ziemeļu vēji pēkšņi var atnest sniegu pat pavasarī, un tad pilsētā iestājas dīvains klusums. Tāds bija arī 30.marta rīts, kad garš austrālietis Džūljens Pols Asanžs ar pelēkām acīm un sudraba matu ērkuli ieradās noīrēt šo māju. Ģērbies pelēkā slēpošanas kombinezonā un ar nelielu pavadoņu grupu. «Esam žurnālisti,» teica īpašniekam. Tikko bija sācies Eijafjadlajekidla izvirdums. «Rakstīsim par vulkānu.» Kad saimnieks aizgāja, Asanžs aizvilka aizkarus. Tos vairs neatvērs ne naktī, ne dienā. Māja bija kļuvusi par kaujas štābu jeb, kā sauca paši, Bunkuru. Minimāli mēbelētajās istabās tika izlikts pusducis datoru, un viņi sāka strādāt. Bez mitas. Viņu fokuss bija «Projekts B» – Asanža dots segvārds 38 minūtes garam video, kas uzņemts 2007.gadā Irākā no amerikāņu militārā helikoptera Apache. Video redzams, kā amerikāņi nogalina vismaz 18 cilvēku, to vidū divus Reuters žurnālistus. Vēlāk tas kļuva par skandālu, taču tobrīd tas bija stingri sargāts militārs noslēpums.
Asanžu var uzskatīt par starptautisku kontrabandistu. Viņš ar kolēģiem vāc dokumentus un attēlus, kurus valdības un citas institūcijas apzīmogojušas kā slepenus, un publicē to WikiLeaks.org. Kopš mājaslapas atvēršanas pirms četriem gadiem tur sakrājies plašs slepeno materiālu katalogs: no ASV bāzes Gvantanamo iekšējām procedūrām, Īstanglijas Universitātes e-pastiem, ko nodēvēja par Klimatgeitu, līdz pat politiķes Sāras Peilinas privātās pastkastītes saturam.
Šis katalogs ir ievērojams tāpēc, ka WikiLeaks nav organizācija, drīzāk to var nosaukt par mediju dumpiniekiem. Viņiem nav algota štata, nav biroju. Asanžam nav pat māju. Ceļo no valsts uz valsti, nakšņojot pie atbalstītājiem vai draugiem. Pats man teica: «Tagad dzīvoju lidostās.» Viņš ir operācijas vadītājs, un var teikt – WikiLeaks pastāvēšana ir atkarīga tikai no viņa. Tajā pašā laikā simtiem brīvprātīgo visā pasaulē palīdz uzturēt mājaslapas sarežģīto infrastruktūru. Izlīdz kaut ar mazumiņu, bet pilnu darba laiku velta 3-5 cilvēki. Svarīgākajām personām zināmi tikai iniciāļi, piemēram, M. Savā starpā viņi sazinās ar kodētu čatu. Šo noslēpumainību vairo uzskats, ka populistiskajiem dumpiniekiem ir nopietni ienaidnieki – galu galā viņi publicē informāciju, kuru ietekmīgas institūcijas labprāt slēptu no sabiedrības acīm.
Mums ir nedēļa!
Īslande ir dabiska mājvieta «Projektam B». Pērn Asanžs palīdzēja vietējiem politiķiem un aktīvistiem uzrakstīt jaunu vārda brīvības likumu, kam nav līdzīgu. Daļa no šiem cilvēkiem piekrita pilnīgā slepenībā palīdzēt apstrādāt arī video. Tas ir satriecošs materiāls par moderno karadarbību. Viņš cerēja, ka tā publiskošana veicinās debates par konfliktiem Irākā un Afganistānā. Pirmā demonstrēšana bija plānota Nacionālajā preses klubā Vašingtonā 5.aprīlī, tas ir, dienu pēc Lieldienām, kad parasti ēterā ir tikai mazsvarīgas ziņas. Lai to panāktu, bija jāizanalizē video jēlmateriāls, jāsamontē īsa filma, jāizveido tai sava mājaslapa un jāsagatavo preses kampaņa. Tas viss jāizdara nedēļas laikā.
Asanžs arī vēlējās garantiju, ka video nevarēs izņemt no interneta. Viņš man skaidroja, ka WikiLeaks savu saturu glabā uz vairāk nekā 20 serveriem pasaulē un simtiem domēnos. (Izdevumus sedz ziedotāji, daži neatkarīgi labvēļi uztur mājaslapas klonus). Asanžs to sauc par «cenzūrai nepakļautu masveida dokumentu noplūdi un publisko analīzi, kam nevar sadzīt pēdas». Valdībai vai firmai, kas vēlētos iznīcināt WikiLeaks saturu, nāktos demontēt visu internetu. Lai gan līdz šim mājaslapai vairākkārt piedraudēts, reālas apsūdzības nav izvirzītas. Britu banka Northern Rock sākumā draudēja ar tiesu, bet beigās vienkārši lūdzās izdzēst apkaunojošu iekšējo ziņojumu. Tiesāties solīja arī Kenijas politiķis, kad Asanžs publicēja slepenu ziņojumu par bijušā prezidenta Daniela Moja un viņa draugu nozagtajiem miljardiem, kas paslēpti ārzemēs. Pēc tā mājaslapa Kenijā saņēma Amnesty International balvu.
Parasti Asanžs draudētājiem iesaka tīties pupās. 2008.gadā WikiLeaks publicēja slepenas scientologu instrukcijas. Sektas advokāti pieprasīja tās izņemt. Asanža atbilde bija: «WikiLeaks nepildīs uzbrūkošās scientologu prasības, līdzīgi kā mēs ignorējām Šveices banku, krievu ārzonas šūniņu, bijušo Āfrikas kleptokrātu vai Pentagona prasības.»
«Tev vajag nomainīt drēbes»
Savos paziņojumus tviterī Asanžs ir kaislīgi mutīgs. Turpretī televīzijā, kur redzams arvien biežāk, ir pārsteidzoši vēss. Studiju gaismās ar bālo seju, dziļo skatienu un augsto pieri viņš izskatās kā citplanētietis, kas ieradies cilvēcei pavēstīt neizpaustas patiesības. Balss baritons skan lēni un pieklusināti.
Privāti Asanžs bieži vien izskatās apmulsis, taču enerģijas pilns. Viņam ir apbrīnojamas koncentrēšanās spējas, tajā paša laikā viņš var aizmirst rezervēt lidmašīnas biļeti vai rezervēt, bet nesamaksāt, vai arī samaksāt, bet aizmirst ierasties uz reisu. Apkārtējie cilvēki acīmredzami rūpējas par viņu: lai laikus nokļūtu uz plānoto tikšanos vai izņemtu drēbes no veļas žāvētāja.
Sēžot pie galda Bunkurā, Asanžs izskatījās pārguris. Izstīdzējušais stāvs pieliecies diviem datoriem – viens tiešsaistē, otrs apzināti atslēgts, jo tajā ir slepeni militārie dokumenti. Viņam ir kiberdrošības analītiķim piemītošas bažas par datoru ievainojamību.
Līdzīga drošības paranoja raksturo visu WikiLeaks sabiedrību. Kad martā viņš publicēja slepenu ASV pretizlūkošanas centra dokumentu, kas WikiLeaks nosauc par draudu nacionālajai drošībai, Asanžs to uztvēra kā kara pieteikumu un publicēja to ar virsrakstu ASV spiegi plāno iznīcināt WikiLeaks.
Apmeklējot kādu konferenci pirms pārcelšanās uz Bunkuru, Asanžam likās, ka viņu izseko. Šīs bailes pielipa arī citiem. «Es biju Zviedrijā un paliku pie meitenes, kura strādā par ārzemju ziņu redaktori avīzē. Viņai piemetās bailes, ka mani grib noķert CIP, un viņa aizbēga no mājām, pametot arī mani.»
Asanžam pretī sēdēja Rops Gongreips, nīderlandiešu aktīvists, hakeris un biznesmenis. Kārns plikgalvis ar maigu balsi. Asanžu pazīstot jau gadiem. Nesen pamanījis paniskos paziņojums par izsekošanu un nolēmis palīdzēt. «Džūljens var tikt galā ar apbrīnojami īsu miegu, totālu haosu, taču pat viņam ir izturības robežas. Tāpēc nolēmu atbraukt un palīdzēt sakārot lietas.» Gongreips kļuva par neoficiālu menedžeri un «Projekta B» kasieri, pats pārskaitot aptuveni 10 tūkstošus eiro WikiLeaks finansēšanai. Viņš izveidoja darbu grafiku, parūpējās, lai virtuvē vienmēr ir pārtika, un Bunkurā valda kārtība.
Ap trijiem pēcpusdienā ienāca Īslandes parlamenta deputāte Birgita Jonsdotira. Četrdesimtgadniece ar gariem matiem un melnu krekliņu ar miroņgalvu. No somas izvilka vēl vienu krekliņu un pameta Asanžam. «Tas tev. Tev vajag nomainīt drēbes.» Viņš nolika krekliņu blakus un turpināja strādāt.
Jonsdotira parlamentā ir aptuveni gadu, taču uzskata sevi par dzejnieci, mākslinieci un aktīvisti. Pēc politiskajiem uzskatiem anarhiste. «Es patiesībā pirms tam biju bez darba. Kad pirmoreiz nonācām parlamentā, bijām uztraukušies: te nu mēs bijām – cilvēki, kas pirms tam protestēja pie parlamenta, pieprasīja revolūciju, bet tagad paši bijām iekšā. Nevienam nebija plāna kļūt par politiķi. Mums ir paveicamo darbu saraksts, kad to izpildīsim, dosimies prom.»
Viņa no somas izcēla datoru un jautāja Asanžam, kā viņš paredzējis deleģēt darbu. Drīz būs klāt citi īslandiešu aktīvisti. Kāds pusducis apstrādās video, piedalīsies arī tikpat daudz brīvprātīgo citās valstīs. Asanžs ierosināja, ka kādam jāsazinās ar Google, lai nodrošinātos, ka YouTube ievieto materiālu.
«Vienoties, ka to neizņem spiediena rezultātā?» viņa pajautāja.
«Viņiem ir noteikums par uzskatāmu vardarbību,» atbildēja Asanžs. «Šajā gadījumā nav uzskatāmas vardarbības, bet tik un tā viņi var izņemt.»
«Ko varam palūgt izdarīt M?» jautāja Jonsdotira. Asanžs, pielipis ekrānam, vairs neatbildēja.
Viņa bažas par izsekošanu nav izzudušas. 26.martā Asanžs izplatīja e-pastu «Īslandē kaut kas smird» par kāda WikiLeaks īslandiešu aktīvista arestu. Pusaudzis bija ielauzies fabrikā, kur strādā tēvs. «Ielaušanās iemesliem nav attaisnojuma,» rakstīja Asanžs, taču piebilda, ka policija pusaudzi pratinājusi arī par «Projektu B». Policija noliedza lielāko daļu, ko atstāstīja pusaudzis. Asanžs centās iegūt vairāk informācijas. Kāds viņam piezvanīja, bet saruna ātri pārtrūka. «Mūsu jaunais draugs ir runājis ar policistiem. Solīja vairāk detaļu, bet man nomira baterija.» Viņš smaidot aizdomīgi paskatījās uz savu telefonu.
«Mēs te visi esam paranoiski šizofrēniķi,» teica Jonsdotira. Viņa ar roku norādīja uz Asanžu, kas aizvien sēdēja slēpotāja kombinezonā. «Apskatieties, kā viņš ģērbjas!»
Nāve ekrānā
Ap sešiem vakarā Asanžs beidzot piecēlās no darba galda. Rokās bija cietais disks ar «Projektu B». Video ar fragmentiem no helikoptera tēmekļa kameras – kareivji ir operācijā virs Bagdādes austrumu daļas. Izmantojot ASV Informācijas brīvības aktu, ziņu aģentūra Reuters trīs gadus cīnījās ar armiju par šā video publiskošanu. Bez rezultātiem. Asanžs nesaka, kas to sagādājis viņam. Tā esot kāda persona, kurai uzbrukums radījis vilšanos. Video bija digitāli kodēts, un tā uzlaušana WikiLeaks prasīja trīs mēnešus.
Cilvēki savācās pie datora ekrāna. Skatoties graudainā melnbaltā video, mēs virtuāli pievienojāmies 8.kavalērijas pulka lidaparāta ekipāžai. Tuvumā ir vēl viens helikopters. Kadros ir mošejas kupols, ēku labirinti, palmas un pustukšas ielas. Dzirdami rācijas pīkstieni un saraustīta saziņa. Sarunājas divi kareivji. Pirmie ierakstītie vārdi ir: «O.K., sapratu.» Asanžs nospiež pauzi: «Šajā video redzēsit, kā tiek nogalināti vairāki cilvēki.» Video var dalīt trīs fāzēs. «Pirmajā ir kļūdains uzbrukums, nevērīgi kļūdains. Otrajā daļā uzbrukums ir acīmredzama slepkavība no normāla cilvēka skatpunkta. Un trešajā redzēsit nevainīgu civilpersonu nogalināšanu, kad kareivji sāk sekot leģitīmam mērķim.»
Pirmā fāze uzdzen zosādu, daļēji arī tāpēc, ka kareivju saruna iziet no normāla cilvēka rāmjiem. «Kad f*** notēmēsi, uzšķērd viņus!» saka viens. Apache ekipāža tobrīd novēroja duci pa ielu ejošu vīriešu. Aptuveni kvartāla vai dažu attālumā atradās amerikāņu kājnieki. Viņi ziņoja, ka redzējuši piecus, sešus vīriešus ar kalašņikoviem.
No Apache redz vīrieti ar granātmetēju plecā (patiesībā tas bija Reuters žurnālists ar kameru). Apache sāka šaut. Aptuveni 25 sekundes, nogalinot gandrīz visus vīriešus.
Drīz pēc tam sākas otrā fāze. Helikopters aizvien atrodas virs asinspirts, un apkalpe pamana ievainoto. Vīrietis izskatās neapbruņots. «Nu, tev tikai jāpaceļ ierocis,» it kā mudina kareivis helikopterā. Negaidīti piesteidzas mikroautobuss, un trīs neapbruņoti vīrieši steidzas palīgā ievainotajam. «Ir parādījušās personas, kas, iespējams, savāc upurus un ieročus,» turpina balss, lai gan redzams, ka vīrieši palīdz ievainotajam, nevis vāc ieročus. Apache šauj atkal, nogalinot visus četrus un ievainojot divus bērnus mikroautobusa priekšējā sēdeklī.
Trešajā fāzē helikoptera apkalpe ziņo komandierim, ka vismaz seši bruņoti vīrieši iebēguši daļēji uzceltā ēkā blīvi apdzīvotā rajonā. Daži, iespējams, bēg no apšaudes ar amerikāņu kājniekiem, taču tas nav skaidrs. Apkalpe prasa atļauju šaut uz ēku. «Varam ietriekt raķeti.» Atļauja tiek dota. Pēc brīža ēkā iesteidzas divas neapbruņotas personas. Uzbrukums turpinās, un trīs Hellfire raķetes ēku sagrauj pilnībā. Pār jūklī ierautajiem garāmgājējiem nolīst gruvešu lietus.
Asanžs šos notikumus vērtē tikai no morālā viedokļa, lai gan video nedod pamatu vieglam tiesiskam vērtējumam. Mēneša laikā, pirms tapa šis video, amerikāņu 16.kājnieku pulks piedzīvoja vairāk nekā 150 uzbrukumus un ceļmalās paslēptu bumbu sprādzienus. 19 ievainoti, četri krituši. Vienu vienību apšaudīja tās dienas rītā. Jā, Apache sēdošie kareivji par nogalināšanu sarunājas mierīgi kā par ikdienišķu lietu, taču pirmo triecienu var uzskatīt par traģisku kļūdu.
Šaušana uz mikroautobusu ir jau pretrunīga – spēka lietošana nav ne pārdomāta, ne adekvāta. Taču kareivjiem ir atļauts šaut uz pretinieku pat tad, ja tas palīdz ievainotajam. Neviens nevar apšaubīt, ka kaujas karstumā helikopterā sēdošie pieņēma, ka tiek glābts ienaidnieks.
Trešā fāze ir nelikumīga, ko, iespējams, var raksturot kā slepkavību neuzmanības dēļ vai ļaunāk. Dienas laikā raidīt raķetes pa ēku, lai iznīcinātu sešus cilvēkus, neizskatās kā stratēģiski svarīgs lēmums, bet drīzāk nesamērīga spēka lietošana.
Asanžs ir dabūjis arī iekšējo armijas ziņojumu, kas norāda, ka visi nogalinātie, izņemot žurnālistus, bija nemiernieki. Dienu pēc incidenta armijas runasvīrs paziņoja: «Nav šaubu, ka sabiedroto spēki bija iesaistīti kaujas operācijā pret naidīgiem spēkiem.» Asanžs tagad cerēja, ka «Projekts B» apgāzīs armijas oficiālo pozīciju. «Video parāda, par ko ir pārvērtusies mūsdienu karadarbība. Civilpersonas automātiski tiek raksturotas kā nemiernieki, ja vien tie nav bērni, bet nogalinātie garāmgājēji vispār netiek pieminēti.»
Montēšana
WikiLeaks parasti saņem 30 informācijas piedāvājumu dienā un publicē tos, kurus uzskata par ticamiem. Materiāli netiek rediģēti, tiem pievieno komentārus. Asanžs man skaidroja: «Vēlos ieviest jaunu standartu – zinātniskā žurnālistika. Ja publicē pētījumu par DNS, jebkurš bioloģijas žurnāls prasa arī datus, uz kā balstīts pētījums. Tā jēga: cilvēki analizēs un pārbaudīs. Kaut ko tādu vajag arī žurnālistikā. Līdz šim jūtams disbalanss, kad lasītāji paši nevar pārbaudīt, ko viņiem stāsta. Un daži šo situāciju izmanto ļaunprātīgi.»
Tā kā WikiLeaks vienmēr publicē jēlmateriālu, viņiem ir tiesības pievienot savu analīzi, uzskata Asanžs, pat ja tie ir tikai pieņēmumi. «Projekta B» gadījumā viņš vēlējās samontēt īsāku uzbrukuma video un pievienot savus komentārus. Sākumā gribēja to nosaukt par Atļauja uzbrukt, bet tad pārdēvēja asāk – Netieša slepkavība.
Šis armijas video savos pirmsākumos bija mīkla. Asanžs un citi pavadīja ilgas stundas Bunkurā, mēģinot savienot detaļas: cik vienību bija iesaistīts, kāda ir to struktūra, kādi ir uzbrukuma noteikumi, rācijās dzirdamā žargona nozīme un, pats svarīgākais, vai irākieši uz ielas bija bruņoti.
«Vienam ir ierocis,» secināja Asanžs, skatoties miglaino attēlu. «Un tur ir vīrietis ar granātmetēju rokās,» papildināja Gongreips.
«Neesmu pārliecināts,» iebilda Asanžs, «tikai nedaudz atgādina granātmetēju.» Viņi attina video. «Vispār dīvaini – ja tas ir granātmetējs, tad kāpēc tikai viens. Kur ir citi ieroči? Tik daudz vīriešu. Pārāk dīvaini.»
Izmeklēšanu sarežģīja tas, ka Asanžs nelūdza militāristu palīdzību. «Būtu vairāk ļaunuma nekā labuma,» viņš skaidroja. «Esmu uzrunājis agrāk, bet, tiklīdz dzird WikiLeaks vārdu, nav ļoti izpalīdzīgi.» Tāpēc «Projektam B» jābūt kā negaidītam pretuzbrukumam. Asanžs netic, ka militāristi ir godīgi pret žurnālistiem. «Bet ar kādām tiesībām?» Tieši šāds noskaņojums valdīja Bunkurā.
Asanžs bija vienīgais lēmumu pieņēmējs. Citiem ejot prom vēlu naktī un atnākot atpakaļ agri no rīta, viņš jau tur sēdēja, strādāja. («Reiz Parīzē vienā istabā, no tās neizejot, pavadīju divus mēnešus. Man nesa pārtiku.»)
Pavēles savai komandai bija tiešas. «Man vajag dekoderu!» «Nokārto, lai ziedojumus var pārskaitīt arī ar kredītkarti!» Darbu plūsmu uzraudzīja Gongreips, lipinot dzeltenas zīmītes pie virtuves skapīšiem.
Citur cilvēki tulkoja video subtitrus dažādās valodās. Gatavojās, lai nenomirst serveri, saņemot negaidīti lielu apmeklētāju skaitu. Asanžs arī vēlējās sameklēt bojā gājušo irākiešu ģimenes un iepriekš brīdināt par iespējamo mediju interesi. Sadarbībā ar Īslandes nacionālo raidorganizāciju viņš uz Bagdādi nosūtīja īslandiešu žurnālistus.
Līdz nedēļas beigām video analīze, kadru pa kadram, bija gandrīz pabeigta. («Es šodien izskatīju 12 tūkstošus kadru,» man stāstīja kāds aktīvists. «Diezgan patoloģiska diena, pētot šo cilvēku dzīves pēdējos mirkļus.»)
Asanžs nolēma atstāt ārpus kadra trešo fāzi – viņaprāt, tai, salīdzinot ar citām, trūka cilvēciskās dimensijas. Turklāt skatītājiem uzgrūstu pārāk daudz informācijas.
Samontētā filma, pavisam 18 minūtes, sākās ar Džordža Orvela citātu, ko izvēlējās Asanžs un M: «Politiskā valoda ir radīta tā, lai meli izklausītos patiesi un slepkavība cienījama un lai pat parasts vējš izskatītos kā spēcīgs pierādījums.» Tad tiek piedāvāta informācija par nogalinātajiem žurnālistiem un oficiāla atbilde. Šīs daļas skaņas ierakstu bija samontējis viens no īslandiešiem – tajā pārklājas kareivju frāzes rācijās. Asanžs to noskatījās un secināja, ka skaņa ir pārāk juceklīga. Vēl viens īslandiešu aktīvists Gudmundurs Gudmundsons piebilda, ka balsis mudina skatītājus «izveidot emocionālo saikni» ar kareivjiem un just viņiem līdzi.
«Bet mēs taču viņus parādām kā briesmoņus,» iebilda montieris.
«Emocijas tik un tā ņem virsroku,» strīdējās Gudmundsons. «Starp citu, es strādāju pie Oskaram nominētās filmas Dabas bērni skaņas. Man ir pieredze.»
«Kāda ir alternatīva?» jautāja Asanžs.
«Jāatstāj tikai skaņu uzplaiksnījumi, kas pāršķeļ klusumu.»
Montieris veica pārmaiņas, no ievada izņemot balsis un atstājot tikai pīkstienus un rāciju krakstēšanu.
Vēlu sestdienas vakarā, neilgi pirms darba beigām, žurnālisti no Bagdādes atsūtīja e-pastu: atraduši abus bērnus. Dzīvo tikai kvartāla attālumā no incidenta vietas, un torīt tēvs viņus vedis uz skolu. «Atceras uzbrukumu, bet tad zaudēja samaņu.» Atraduši arī Hellfire sadragātās ēkas īpašnieku. Mājā esot miruši septiņi iedzīvotāji. Pats saimnieks, pensionēts angļu valodas skolotājs, zaudēja sievu un meitu.
Sākās sīva diskusija, ko darīt ar šiem jaunumiem: vai pieminēt Nacionālajā preses klubā, vai arī paturēt vēlākai publiskošanai? Ja armija paziņos, ka Hellfire uzbrukums bija attaisnots, WikiLeaks varētu likt pretī savus pierādījumus. Tas būtu kā slazds.
Jonsdorita pagriezās pret Gongreipu, kura acis bija miklas. «Tu raudi?»
«Jā,» viņš atbildēja. «O.K., O.K., es par tiem bērniem. Tas ir tik sāpīgi.» Tad Gongreips savācās un izgrūda: «Fuck!» Atgriežoties pie armijas ievešanas slazdā, viņš sacīja: «Jā, lai viņi pastaigā pa naža asmeni.»
«Brīnišķīgi!» piebalsoja kāds aktīvists.
«Ļausim viņiem iet, un viņi tajā iekritīs,» turpināja Gongreips. «Tas būtu tikai loģiski.»
Tagad pinkšķēja Jonsdotira.
«Gribu pārmontēt,» paziņoja Asanžs. «Raķešu uzbrukums ir jāieliek.» Taču pārmontēt vairs nebija laika. Visi bija pārguruši, un pēc dažām stundām jau Lieldienas.
«Ja arestēs, tu man rakstīsi?»
Pusvienpadsmitos nākamajā rītā Gongreips atvēra aizkarus, un Bunkurā ieplūda saule. Pēdējā brīža uzdevums: atrast advokātu ASV. Asanžs atkal bija salīcis pie datora: «Kā mums ar laiku?»
«Vēl trīs stundas,» atbildēja Gongreips.
Asanžs savilka uzacis un atkal pievērsās ekrānam. Viņš pētīja 2006.gadā izdotu uzbrukumu nolikumu, kas attiecas uz Irāku. Tā bija viena no amerikāņu militāristu slepeno dokumentu kopijām, ko bija plānojis publiskot kopā ar video. WikiLeaks parasti iztīra šādu dokumentu digitālo atmiņu, lai nevarētu sadzīt, kas tos noplūdinājis. Asanžs tieši tobrīd dzēsa pēdas, cik ātri vien iespējams.
Reikjavīkas ielas bija tukšas, sāka dimdēt katedrāles zvani. Gongreips no skapīšiem novāca dzeltenās piezīmes un nolaida klozetpodā. Neilgi pirms divpadsmitiem bija pēdējie tīrīšanas darbi. Tad jādodas uz lidostu.
Asanžs aizvien nebija sakravājis somu. Neskuvies un izspūrušiem matiem. Viņš rakstīja paziņojumu presei. «Vai tu vari man nogriezt matus?» viņš uzrunāja Jonsdotiru.
«Nē, es negriezīšu tavus matus, kamēr tu strādā,» viņa atcirta.
Aizgāja līdz izlietnei un uzvārīja tēju. Asanžs turpināja rakstīt. Pēc dažām minūtēm viņa negribīgi sāka griezt matus. «Ja tevi arestēs, tu man rakstīsi?»
Tikmēr Gongreips somā iemeta dažas Asanža mantas. Norēķinājās ar mājas saimnieku. Nomazgāja traukus. Atstūma iepriekšējās vietās mēbeles. Tad visi sasēdās mazā auto, un pēkšņi māja bija tukša un klusa.
Ceļojošā saime
Vārds Asanžs esot cēlies no Ah Sang jeb Sanža kungs. Tas bijis ķīniešu emigrants, kas XIX gadsimta sākumā apmeties Ceturtdienas salā pie Austrālijas krastiem. Senči no mātes puses Austrālijā ieceļoja XIX gs. vidū no Skotijas vai Īrijas un meklēja kopjamu zemi. Klaiņojošais raksturs man ir no viņiem, pasmejas Asanžs. Tas tiesa, jo viņa tālruņa numuri un e-pasta adreses mainās apbrīnojami bieži. Pat tuvākie cilvēki reizēm ir nokaitināti, cik izvairīgi viņš stāsta par savu dzīvi.
Asanžs ir dzimis 1971.gadā Taunsvilā Austrālijas ziemeļaustrumos, taču precīzāk būtu teikt, ka viņš ir dzimis pārvietojamā mājā. Neilgi pēc dzemdībām Džūjena māte – saukšu viņu par Klēru – apprecējās ar teātra direktoru. Abi nodarbojās ar nelieliem iestudējumiem un bieži pārvācās. Dzīvoja gan Bairona līča krasta komūnā Jaundienvidvelsā, gan Magnēta salā – nelielā klintī, kas aplami sagrozīja kapteiņa Kuka kompasu.
Viņi bija pārliecināti disidenti. (17 gadu vecumā Klēra sadedzināja skolas grāmatas un ar motociklu aizbēga no mājām.) Viņu māja Magnēta salā nodega līdz pamatiem. Skaļi sprakšķēja patronas, ko Klēra izmantoja čūsku šaušanai ar bisi. «Lielākā manas bērnības daļa bija kā Tomam Soijeram,» stāsta Asanžs. «Man bija savs zirgs. Bija plosts. Es makšķerēju. Līdu ogļu šahtās un tuneļos.»
Māte uzskatīja, ka formāla izglītība bērnos rada pakļāvību un nonāvē vēlmi pašizglītoties. Katrā ziņā, kamēr Asanžs sasniedza 14 gadu vecumu, ģimene bija mainījusi dzīvesvietu 37 reizes, tāpēc jebkāda skolas apmeklēšana pat būtu grūti iespējama. Viņu skoloja mājās. Puikam patika lasīt, kaislīgi. Galvenokārt par zinātni.
Kad Asanžam palika astoņi gadi, Klēra pameta vīru un sāka satikties ar kādu mūziķi. Piedzima otrs puika. Attiecības bija vētrainas, pāris pašķīrās. Sākās cīņa par tiesībām uz Asanža pusbrāli. Klēra baidījās, ka mūziķis viņai atņems dēlu. «Tagad mums ir jāpazūd,» viņa paziņoja kādu dienu, un tā viņi bēguļoja, kamēr Asanžs bija 11-16 gadus vecs. Kad mudinu atcerēties to laiku, Asanžs stāsta, ka bijuši pierādījumi par mūziķa iesaistīšanos sektā Ģimene, kuras devīze ir «Nav redzēts, nav zināms, nav dzirdēts». Daži sektanti bijuši ārsti, kas pierunājuši mātes atdod bērnus sektas vadonei Annei Hamiltonei-Bairnai. Sektai bijuši ziņotāji valdībā, un tie palīdzējuši mūziķim sameklēt Klēru, uzskata Asanžs.
Vienā no dzīvesvietām Klēra noīrēja māju, kurai pretī atradies elektronikas veikals. Asanžs tur bieži gājis, lai rakstītu programmas ar datoru Commodore 64. Lai ietaupītu naudu, Klēra pārvākusies uz citu mājokli, taču nopirkusi dēlam datoru. Drīz viņš iemācījās atlauzt pazīstamas programmas un atrada paslēptus ziņojumus, ko atstājuši to veidotāji. «Mani valdzina citu cilvēku askētiskās attiecības ar datoru,» saka Asanžs. «Tas ir kā šahs – šahs ir ļoti askētisks. Nav daudz noteikumu, taču uzdevums ir grūts.»
Kad viņam palika 16, tika pie modema, un dators kļuva par portālu. Mājaslapas tobrīd vēl neeksistēja – tas bija 1987.gads -, taču datoru tīkli un telekomunikāciju sistēmas bija gana labi savienotas un veidoja elektronisko ainavu, kurā ziņkārīgam pusaudzim ir aizraujoši paklejot. Asanžs sevi sauca par Mendaksu, patapinot no Horācija splendide mendax jeb «cēlais melis». Iemantoja reputāciju kā izsmalcināts programmētājs. Kopā ar diviem citiem hakeriem izveidoja grupu Starptautiskie demolētāji un ielauzās datoru sistēmās Eiropā un ASV, ieskaitot ASV Aizsardzības ministriju un nacionālo drošības laboratoriju Losalamosā.
Grāmatā Pazemē, ko viņš sarakstījis kopā ar personu vārdā Suelete Dreifusa, Asanžs norādījis uz hakeru subkultūras rašanās posma zelta likumiem: «Nekad nebojā datoru sistēmas, kurās ielauzies. Nekad nemaini informāciju sistēmās (izņemot savu pēdu dzēšanu). Dalies ar informāciju.»
Aptuveni ap to laiku Asanžs iemīlējās 16 gadus vecā meitenē, un viņa ievācās puiša mātes mājās. «Pēc pāris dienām uzradās policija un aizveda visus manus verķus.» Lietā bija «iesaistīta kāda viltīga persona, kas no Citibank nozaga piecsimt tūkstošus dolāru».
Pret Asanžu apsūdzības necēla un datortehniku atdeva. «Tad es nācu pie atziņas, ka jābūt gudrākam un diskrētākam.» Asanžs ar draudzeni pievienojās skvoteru komūnai Melburnā, bet drīz uzzināja, ka viņa ir stāvoklī. Atgriezās Klēras mājās. Kad Asanžam palika 18, pāris apprecējās neoficiālā ceremonijā un drīz sagaidīja dēlu.
Altruistiskais demolētājs
1991.gada septembrī, kad Asanžam bija 20, viņš ielauzās kanādiešu telekomunikāciju kompānijas Nortel galvenajā terminālī, kas tika uzturēts Melburnā. Parasti viņš to darīja naktīs, kad sistēmas ir miega režīmā, taču šoreiz Nortel administrators uzraudzīja notiekošo. Jūtot, ka var tikt pieķerts, Asanžs izvēlējās izturēties pret to ar humoru. «Es esmu pārņēmis kontroli,» viņš ierakstīja, neminot savu vārdu. «Gadiem ilgi esmu cīnījies šajā krēslā, bet beidzot esmu ieraudzījis gaismu.» Administrators neatbildēja. Asanžs nosūtīja vēl vienu ziņu: «Ir patīkami paspēlēties ar tavu sistēmu. Mēs neko neesam sabojājuši, bet uzlabojuši dažas lietas. Lūdzu, nezvani Austrālijas federālajai policijai.»
Patiesībā policija jau kādu laiku izsekoja Starptautiskos demolētājus. «Džūljens bija viszinošākais un visnoslēpumainākais,» stāsta lietas galvenais izmeklētājs Kens Dejs. «Viņam bija altruistiski mērķi. Man liekas, viņš uzskatīja, ka visiem ir tiesības zināt visu.»
Pazemē Asanžs apraksta, ka baidījies no aresta: «Mendakss visu laiku sapņos redzēja policijas reidu. Kā zem riepām nokrakšķ oļi pagalmā, kā piecos no rīta durvis izsper policisti ar ieročiem.» Viņš uzelpojis tad, kad visus diskus bija noslēpis bišu stropā.
Taču līdz oktobrim bija saļodzījušās citas lietas. Viņu pameta sieva, līdzi ņemot zīdaini. Mājā bija haoss. Viņš ēda un gulēja pavisam maz. Un kādu dienu policija tik tiešām ieradās. Pie durvīm pieklauvēja pats Kens Dejs: «Šķiet, ka tu mūs jau gaidīji.»
Pret Asanžu tika izvirzītas apsūdzības par 31 ielaušanos un ar to saistītiem noziegumiem. Kamēr gaidīja tiesu, viņš ieslīga depresijā un kādu laiku ārstējās slimnīcā. Mēģināja atkal dzīvot kopā ar māti, bet tad pārvācās uz tuvējo parku. Devās pārgājienos pa biezu eikaliptu mežu Dandenongas Nacionālajā parkā, kur bija pilns ar moskītiem, un to kodieni nedzēšami sarētojuši viņa seju.
Varas iestādēm bija nepieciešami trīs gadi, lai Asanža un Starptautisko demolētāju lieta nonāktu līdz tiesai. Dejs atceras: «Mūsu datornoziegumu komanda bija tikko izveidota. Valdība teica: «Jūsu uzdevums ir radīt iebiedēšanas mehānismu.» Lai kāds baidītos, kādu vajag notiesāt, un mēs to panācām ar Asanžu un Demolētājiem.»
Nortel datordrošības nodaļa uzrakstīja ziņojumu, ka ielaušanās sistēmā ir radījusi bojājumus, kuru novēršana izmaksās vairāk nekā simt tūkstošus dolāru. Prokurors tiesā Asanža rīcību raksturoja kā «Visuvareno Kungu, kas staigā, kur pašam labpatīkas».
Asanžu, kuram draudēja 10 gadi cietumā, šāda valsts uzvedība apstulbināja. Viņš nopirka Aleksandra Solžeņicina romānu Pirmajā lokā par gulagā ieslodzītajiem zinātniekiem un tehniķiem un pārlasīja to trīs reizes. («Cik līdzīgi maniem piedzīvojumiem!» viņš vēlāk rakstīja.) Viņš uzskatīja, ka «ieiet/paskatīties» ir nesodāms pārkāpums un gatavojās cīnīties pretī. Pārējie grupas locekļi piekrita. «Kad tiesnesis saka: «Apsūdzētie, piecelieties!», bet visi sēž – tā ir rakstura pārbaude!» viņš man stāsta. Galu galā Asanžs atzina savu vainu 25 epizodēs, bet sešas apsūdzības tika atsauktas. Taču gala spriedumā tiesnesis paziņoja: «Nav nekādu pierādījumu, ka šis būtu bijis kas vairāk par ziņkārību un baudu paklaiņot svešos datoros.» Asanžam bija jāsamaksā neliels naudas sods.
Cīņa par dēlu
Kamēr risinājās krimināllieta, Asanžs un viņa māte sāka rosīties, lai iegūtu aizbildniecības tiesības uz Asanža dēlu. Viņi bija pārliecināti, ka puikas māte un viņas jaunais draugs apdraud zēnu. Valsts bērnu aizsardzības aģentūra tam nepiekrita. Lietas apstākļi nav skaidri, jo Austrālijas bāriņtiesu arhīvi ir anonīmi. Taču 1995.gadā parlamenta komisija atklāja, ka aģentūra «cenšas izvairīties no lietu izskatīšanas, kad vien tas iespējams». Kad aģentūra nolēma, ka bērns ir drošībā, Asanžs iesniedza apelāciju. Sākās rūgta cīņa ar valsti. «Mēs piedzīvojām milzīgu birokrātiju,» saka Klēra. Viņa kopā ar Džūljenu un vēl vienu aktīvistu nodibināja organizāciju Vecāki izmeklē bērnu aizsardzību. Devās uz aģentūru un slepus ierakstīja sarunas. Izmantojot Austrālijas informācijas brīvības aktu, pieprasīja dokumentus no dažādiem dienestiem, izplatīja uzsaukumus bērnu aizsardzības darbinieku vidū, mudinot atklāt iekšējo informāciju par «centrālo datubāzi». «Ja vēlaties, varat palikt anonīmi,» aicināja kāda skrejlapa. Viens darbinieks tik tiešām arī noplūdināja svarīgu iekšējo instrukciju. «Mums tur bija savas ausis kā iekšējie disidenti.»
1999.gadā pēc vairāk nekā 30 tiesas sēdēm un apelācijām Asanžs pats ar bijušo sievu vienojās par bērna aizbildniecības dalīšanu. «Mēs pārdzīvojām augstu adrenalīna līmeni, un domāju, ka visi galu galā tikām pie pēctraumas stresa sindroma, kā atgriežoties no kara. Tagad vairs nav iespējams sazināties ar normāliem cilvēkiem tādā pašā līmenī. Esmu pārliecināta, ka arī Džūljenam ir šis sindroms un tas netiek ārstēts,» saka Klēra. Runā, ka drīz pēc tiesāšanās beigām Asanža tumši brūnie mati nosirmoja.
Puņķainie fiziķi
Asanžs bija izdedzis. Viņš ar motociklu devās ceļojumā pa Vjetnamu. Strādāja dažādus darbus un naudu pelnīja pat kā datordrošības konsultants, lai atbalstītu dēlu. Sāka studēt fiziku Melburnas Universitātē. Cerēja, ka Visuma noslēpumu atklāšana stimulēs domāšanu. Tā nenotika. 2006.gadā savā blogā viņš aprakstīja kādu konferenci, ko rīko Austrālijas fizikas institūts, kas ir «900 karjeras fiziķi – puņķaini, bailīgi konformisti».
Viņš pats nonāca pie atziņas, ka cilvēka cīņa nav starp labo un ļauno, bet gan starp indivīdu un institūcijām. Kā Kafkas, Kestlera un Solžeņicina cienītājs uzskatīja, ka patiesību, radošumu, mīlestību un līdzjūtību posta institucionālā hierarhija, un šie «patronāžas tīkli» (viņa mīļākais izteiciens) kropļo cilvēka garu.
Viņš uzrakstīja manifestu Konspirācija kā vadības metode – funkcionāru «kolektīvā noslēpumainība kaitē iedzīvotājiem». Ja šāda režīma iekšējā komunikācija tiek izpostīta, informācijas plūsma sazvērnieku vidū samazinās, līdz apstājas pavisam. Tātad informācijas noplūde ir informācijas kara ierocis.
Šīs idejas drīz attīstījās par WikiLeaks. 2006.gadā Asanžs ieslēdzās mājā blakus universitātei un sāka strādāt. Radošuma uzplūdu brīžos uzšņāpa diagrammas un, lai neaizmirstu, piestiprināja tās pie sienām un durvīm. Aicināja pie sevis palikt mugursomniekus, ja tie var palīdzēt izveidot mājaslapu. «Viņš vispār negulēja,» atceras kāda persona, kas viesojās mājā. «Un neēda.»
Tagad mājaslapa glabājas pie zviedru interneta provaidera PRQ.se, kas radīts tā, lai izturētu gan tiesisku spiedienu, gan kiberuzbrukumus, un kas uzticīgi glabā klientu anonimitāti. Informācijas pieteikumi vispirms iet caur PRQ, tad uz WikiLeaks serveri Beļģijā un pēc tā uz «citu valsti ar izdevīgiem likumiem». Tur tā tiek lejupielādēta un iearhivēta vēl kaut kur citur. Ierīces uzrauga īpaši noslēpumaini inženieri, kurus uzskata par WikiLeaks svētajiem tēviem. Viens no viņiem ar mani piekrita sazināties tikai kodētā čatā un pastāstīja, ka pašam Asanžam un citiem WikiLeaks biedriem nemaz «nav pieejas atsevišķām sistēmas daļām, jo mēs tādā veidā viņus aizsargājam». Visa datu apmaiņa ir kodēta, un tai izmanto tā dēvētos «virtuālos tuneļus», kas ir ārkārtīgi privāti. Esot vēl daži vājie punkti, taču viņu sistēma «ir krietni drošāka par jebkuru bankas tīklu».
Pirms mājaslapas atvēršanas iespējamiem atbalstītājiem vajadzēja pierādīt, ka tā ir dzīvotspējīga. Viens no aktīvistiem atklāja, ka hakeri Ķīnā īpašā tunelī pārsūta valdībām izzagtu informāciju, un sāka to ierakstīt. No tās WikiLeaks vēlāk publicēja tikai nelielu daļu, bet «mums bija vairāk nekā viens miljons dokumentu no 13 valstīm.»
2006.gada decembrī WikiLeaks publicēja pirmo dokumentu: «slepenu lēmumu», ko parakstījis šeihs Hasans Dahirs Aveijs, Somālijas nemiernieku līderis no Islāma tiesu savienības. Arī šī informācija tika pārtverta Ķīnā. Dokuments aicināja nošaut Somālijas valdības locekļus, par pasūtījuma slepkavām nolīgstot «noziedzniekus». Asanžs un citi nebija droši par tā autentiskumu, taču uzskatīja, ka lasītāji paši palīdzēs to analizēt. Publicēja lēmumu ar garu komentāru, kurā lūgts: «Vai šis ir to islāma karotāju manifests, kuriem ir sakari ar bin Ladenu? Vai arī tā ir gudra apmelošanas kampaņa, ko organizē ASV izlūkdienests, lai diskreditētu savienību, sašķeltu Somālijas alianses un manipulētu ar Ķīnu?»
Dokumenta autentiskums tā arī netika noskaidrots, taču to ātri aizēnoja ziņas par paša WikiLeaks rašanos. Dažas nedēļas vēlāk Asanžs lidoja uz Pasaules sociālo forumu Kenijā jeb antikapitālistu kongresu, lai prezentētu savu mājaslapu. «Tā bija smieklīgākā ceļasomas kravāšana, ko jebkad esmu redzējis,» atceras persona, kas dzīvoja mājā. «Kāds atbrauca viņu savākt un prasīja: «Kur ir tava bagāža?» Viņš ieskrēja atpakaļ mājā, paķēra kuļķeni un iemeta tajā dažas lietas, galvenokārt zeķes.»
Pirmizrāde Vašingtonā
Lai Lieldienu rītā no mājas Gretisgātas ielā tiktu līdz Īslandes lidostai, pagāja stunda. Terminālī viņš iegāja ar zilu mugursomu, kurā bija cietais disks, telefona pieslēgumu kartes un vairāki mobilie. Gongreips bija piekritis doties līdzi uz Vašingtonu, lai palīdzētu preses konferencē. Reģistrējās lidojumam, un tad aģente pievērsās Asanžam.
«Atvainojiet, nevaru atrast jūsu vārdu.»
«Interesanti,» Asanžs teica Gongreipam. «Lai tev jautra preses konference!»
«Nē,» Gongreips pievērsās aģentam. «Mums ir rezervācijas kods.»
«Tas tika apstiprināts,» piebilda Asanžs.
Aģente izskatījās apmulsusi. «Es zinu, taču rezervācija ir atcelta.»
Abi vīrieši saskatījās: vai viņu plānus koriģē kāda valdība? Izrādījās, ka viņš tiešām bija nopircis biļeti, taču aizmirsis pirkumu apstiprināt. Viņš ātri nopirka jaunu biļeti, un abi vīrieši devās uz Ņujorku, kur pārsēdās vilcienā uz Vašingtonu. Tur viņi ieradās divos rītā. Iesēdās taksometrā, taču Asanžs nevēlējās šoferim teikt precīzu viesnīcas adresi. Palūdza izlaist tuvējā ielā.
«Te nu mēs esam lauvu midzenī,» secināja Gongreips, taksometrā braucot pa tumšajām ielām. «Nemaz neizskatās tik baisi.»
Dažas stundas pēc saullēkta Asanžs jau stāvēja Nacionālā preses kluba lekciju zālē un bija gatavs prezentēt Netiešo slepkavību. Ieradās aptuveni 40 žurnālistu. Viņam bija tumša jaka, melns krekls un sarkana kaklasaite. Asanžs parādīja filmu, dažas reizes nopauzējot, lai paskaidrotu detaļas. Pēc filmas beigām viņš parādīja arī Hellfire uzbrukumu. Kad pirmā raķete ietriecās mājā, kāda sieviete zālē skaļi noelsās. Tad nolasīja īslandiešu žurnālistu no Irākas atsūtīto e-pastu. Šī informācijas noplūde pierāda, skaidroja Asanžs, «ka pašas armijas rindās ir cilvēki, kuriem nepatīk tas, kas notiek.»
Gan video izejmateriāls, gan montētā versija tūlīt pat tika publicēta WikiLeaks īpašajā lapā, YouTube un vēl citās mājaslapās. Jau dažas minūtes pēc preses konferences Asanžu uz studiju uzaicināja telesabiedrības Al Jazeera birojs Vašingtonā – tur viņš pavadīja pusi dienas, sniedzot intervijas. Vakarā gara reportāža par video bija arī amerikāņu kanālā MSNBC. Par to plaši rakstīja The New York Times un citas avīzes. Tikai YouTube vien to noskatījās septiņi miljoni.
ASV aizsardzības ministrs Roberts Geitss, jautāts par notikušo, atbildēja acīmredzami sakaitināts: «Šie cilvēki var publicēt, ko vien vēlas, un nekad neuzņemas atbildību.» Šis video esot skats uz karu «caur kokteiļa salmiņa aci,» viņš turpināja. «Te sanāk, ka nekas nav noticis pirms tam, nekas – pēc tam.» Armijas preses sekretārs uzstāja, ka kaujas noteikumu nav tikuši pārkāpti.
Sākumā mediji turējās pie Asanža interpretācijas, taču nākamajās dienās, militāristiem paskaidrojot savu pozīciju, Asanžu pārņēma dusmas. Vairākums komentāru pievērsa uzmanību nevis Hellfire uzbrukumam vai mikroautobusa sašaušanai, bet runāja tikai par žurnālistu nogalināšanu un kā kareivji kameras vietā saskatījuši granātmetēju. Asanžs tviterī Geitsu nosauca par «meli» un lūdza medijus «beigt štancēt viedokli.»
Saķeras ar «īsto» presi
WikiLeaks jau sen ir sarežģītas attiecības ar tradicionālo žurnālistiku. Kad 2008.gadā Šveices banka iesūdzēja mājaslapu tiesā par konfidenciālu dokumentu publicēšanu, The Los Angeles Times, aģentūra Associated Press un vēl desmit ziņu organizācijas izteica atbalstu prasības iesniedzējiem. (Vēlāk banka to atsauca.) Taču atceros, ka kādu vakaru Bunkurā Gongreips man teica: «Mēs neesam prese.» Viņš uzskata WikiLeaks par avotu aizstāvības grupu. «Avotam pašam vairs nav jāsameklē žurnālists, lai tas kaut ko darītu lietas labā ar dokumentu.»
Asanžs pretēji savam uzstādījumam par zinātnisko žurnālistiku man uzsver, ka viņa misija ir netaisnības atmaskošana, nevis objektīva notikumu atstāstīšana. Aicinājuma atbalstītājiem 2006.gadā viņš rakstīja: «Mūsu galvenā uzmanība ir despotiskie režīmi Ķīnā, Krievijā un Centrāleirāzijā, taču gaidām atbalstu arī no cilvēkiem Rietumos, kuri vēlas atklāt savas valdības vai korporāciju nelegālu vai amorālu uzvedību.» Viņš uzskatīja, ka «sociālās kustības» atmaskotie noslēpumi «var gāzt valdības, kas balstās uz realitātes slēpšanu, to vidū arī ASV valdību».
Asanžs arī neatzīst tradicionālo mediju robežas. Nesen viņš publicēja armijas dokumentus, kuros bija minēti kareivju personas kodi. Kad pajautāju, vai WikiLeaks misija būtu cietusi, ja viņi aizklātu šo informāciju, Asanžs atbildēja: reizēm informācijas noplūde var kaitēt nevainīgiem cilvēkiem, taču tie ir «netīši postījumi». Viņš pats nevērtēs katra dokumenta atsevišķo detaļu nozīmi.
Pirms diviem gadiem WikiLeaks publicēja 2004.gadā veikta armijas izmēģinājuma rezultātus par to, kā elektromagnētiskās ierīces var pasargāt no paslēpta spridzekļa detonēšanas. Dokuments atklāja, kā tās var lietot un kā kareivji sazinās. Šo informāciju tagad var izmantot nemiernieki. Jautāju Asanžam, vai viņš atturētos publicēt datus, zinot, ka to nonākšana atklātībā var apdraudēt dzīvības. Viņš atbildēja, ka īsteno «kaitējumu samazinošu politiku», proti, brīdina cilvēkus, ka gaidāmā dokumentu noplūde var viņus apdraudēt. Tiesa, bijuši gadījumi, kad uz dažu WikiLeaks biedru «rokām palikušas asinis».
Skandālu veikals
Uzreiz pēc Netiešās slepkavības izlaišanas WikiLeaks ziedojumos saņēma 200 000 dolāru, un 7.aprīlī Asanžs tviterī rakstīja: «Tas ir jauns žurnālistikas finansēšanas modelis: mēģināt kaut ko mainīt.» Pagājušajā ziemā mājaslapa bija «ziemas miegā», jo trūka naudas tās apkalpošanai un vajadzēja tehniskus uzlabojumus. Asanža rīcībā bija vairāk dokumentu, nekā viņš spēj apstrādāt, un bija nepieciešami speciālisti, kas varētu tikt galā ar šo haotisko bibliotēku. Tagad ziedojumi atļāva apmaksāt brīvprātīgos, un jau maija beigās arhīvs atsāka darboties normālā režīmā.
Jau 2007.gadā Asanžs publicēja tūkstošiem lapu ar militāro informāciju par armijas iepirkuma procedūrām Irākas un Afganistānas karam, viņš nolīga cilvēku, kas to visu sakārtoja pārskatāmā datubāzē: cik ieroču nopirkusi katra vienība, cik automātu, cik Humvees, cik naudas skaitīšanas aparātu, cik satelīttālruņu. Asanžs cerēja, ka to kāri sāks analizēt žurnālisti, taču tas nenotika. «Esmu tik nikns,» viņš saka. «Tā bija sasodīti fantastiska informācijas noplūde. Nekā.»
Tagad WikiLeaks ir finālists uz Naita fonda stipendiju vairāk nekā pusmiljona dolāru apmērā. Projekts paredz radīt sistēmu, kā droši nodod avīžu žurnālistiem slepenus dokumentus. WikiLeaks darbotos kā sava veida Šveices bankas konts, kur notiek anonīma informācijas apmaiņa. (Sistēma uzstādītu termiņu žurnālistam, kad jāpublicē sensacionālā informācija. Ja tas netiek izdarīts laikus, tā parādās visiem pieejamā lapā.)
Viņš ir eksperimentējis arī ar citām idejām. Pēc principa, ka cilvēki spēj novērtēt lietas tikai tad, kad uzzina to cenu. Tā viņš mēģināja rīkot izsoles, piemēram, 2008.gadā ziņu organizācijām piedāvāja pirkt 7000 iekšējo e-pastu, ko sūtījis Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa runu rakstītājs. Izsole izgāzās. Tagad viņš domā par maksas pakalpojuma ieviešanu: pie skandalozākajiem dokumentiem pirmie tiek tie, kas maksā augstāku abonēšanas maksu.
Taču šāda eksperimentēšana ar lapas izskatu vai tehnoloģijām neatbild uz dziļāku jautājumu: kāda ir WikiLeaks misija? Mājaslapas spēks ir gandrīz totāla imunitāte pret tiesas prāvām un valdību uzmācību – tas var būt palīgs sabiedrībām, kur likumi ir netaisnīgi. Taču atšķirībā no autoritāriem režīmiem demokrātiskas valdības patur tiesības turēt daļu informācijas slepenībā, jo pilsoņi piekrīt, ka tā tam ir jābūt. Sanāk tā, ka liberālā sabiedrībā mājaslapas spēks patiesībā ir tās vājums. Prasības tiesāties, ja vien tās ir godīgas, ir veids, kā pasargāties no informācijas ļaunprātīgas izmantošanas. Tālab drīz vien Asanžam būs jāsaskaras ar sava garabērna paradoksu: viņa mājaslapas gēnos iekodētā pārliecība, ka varai nav jāatskaitās par savu rīcību, pavērsīsies pret viņu pašu, ja vien WikiLeaks kļūs pat ietekmīgu organizāciju, kurai līdzi nāks sava atbildība.
Būs projekts G
Pēc preses konferences Vašingtonā atkal satiku Asanžu Ņujorkā. Līdzi bija soma, jo atkal pārvācas no viena drauga pie cita. Sēdējām pie Braienta parka strūklakas un dzērām kafiju. Tajā nedēļā viņam bija plānots lidot uz Kaliforniju, tad – uz Itāliju, taču atkal sarosījās Īslandes vulkāns, un viņa plāni atgriezties Eiropā varēja mainīties. Viņš izskatījās apmulsis. «Tas ir pārsteigums, ka mūs uztver tikai kā bezkaislīgus patiesības pienesējus. Tajā pašā laikā būt pilnīgi bezkaislīgiem būtu idiotisms. Tas nozīmētu, ka putekļiem uz ielas un cilvēkiem, kas zaudēja dzīvību, ir viena un tā pati vērtība.»
Vairāki komentētāji norādīja uz manipulējošo video nosaukumu. «Atskatoties atpakaļ – vai es liktu nosaukumu Atļauja uzbrukt, nevis Netieša slepkavība? Nezinu.» Viņu kaitināja aizsardzības sekretāra norāde, ka filmai trūkst sākuma un beigu. «Nu, vismaz tagad ir zināms vidus, un tas jau ir liels sasniegums.»
Tad Asanžs paliecās uz manu pusi un pačukstēja, ka sācis strādāt pie «Projekta G». Būšot lielas ziņas. Sejā bija gan nopietnība, gan pārsteigums. «Ja reizēm no malas izskatās, ka mēs esam amatieri, tad tā ir taisnība. Esam. Ikviens šajā biznesā ir amatieris.»
Kafija bija iztukšota, viņš piecēlās, pagriezās Taimskvēra virzienā un drīz pazuda steidzīgo cilvēku pūlī.
Raksta pirmpublicējums 7.VI žurnālā New Yorker
WIKILEAKS LIELĀKIE SKANDĀLI
2006 Nemiernieku plāns nogalināt Somālijas valdības locekļus.
2007 Korupcija bijušā Kenijas prezidenta Daniela Moja ģimenē.
2008 Šveices bankas Julius Baer nelegālas aktivitātes Kaimanu salās.
Scientologu «slepenā Bībele».
Britu ekstrēmi labējas partijas BNP biedru saraksts.
2009 Peru politiķi izkārto līgumus naftas kompānijām, saņemot kukuļus.
2010 Video ar amerikāņu Apache helikoptera uzbrukumu Bagdādē.
ASV armijas slepenie dokumenti par civiliedzīvotāju upuriem Afganistānā.
ASV valsts departamenta e-pasti.
