Džūljena Asanža paskaidrojums par savu lolojumu WikiLeaks ir īss – totāla atklātība! To gan nevar teikt par viņa paša dzīvi un ceļu līdz atpazīstamībai visā pasaulē. Šis raksts tapis pirms pēdējiem skandāliem: amerikāņu diplomātiem izzagto e-pastu publicēšanas un Asanža aresta par iespējamām izvarošanām Zviedrijā
Gadsimtu vecā māja Gretisgātas ielā Reikjavīkā ir maza un balta, netālu no Atlantijas okeāna. Mainīgie ziemeļu vēji pēkšņi var atnest sniegu pat pavasarī, un tad pilsētā iestājas dīvains klusums. Tāds bija arī 30.marta rīts, kad garš austrālietis Džūljens Pols Asanžs ar pelēkām acīm un sudraba matu ērkuli ieradās noīrēt šo māju. Ģērbies pelēkā slēpošanas kombinezonā un ar nelielu pavadoņu grupu. «Esam žurnālisti,» teica īpašniekam. Tikko bija sācies Eijafjadlajekidla izvirdums. «Rakstīsim par vulkānu.» Kad saimnieks aizgāja, Asanžs aizvilka aizkarus. Tos vairs neatvērs ne naktī, ne dienā. Māja bija kļuvusi par kaujas štābu jeb, kā sauca paši, Bunkuru. Minimāli mēbelētajās istabās tika izlikts pusducis datoru, un viņi sāka strādāt. Bez mitas. Viņu fokuss bija «Projekts B» – Asanža dots segvārds 38 minūtes garam video, kas uzņemts 2007.gadā Irākā no amerikāņu militārā helikoptera Apache. Video redzams, kā amerikāņi nogalina vismaz 18 cilvēku, to vidū divus Reuters žurnālistus. Vēlāk tas kļuva par skandālu, taču tobrīd tas bija stingri sargāts militārs noslēpums.
Asanžu var uzskatīt par starptautisku kontrabandistu. Viņš ar kolēģiem vāc dokumentus un attēlus, kurus valdības un citas institūcijas apzīmogojušas kā slepenus, un publicē to WikiLeaks.org. Kopš mājaslapas atvēršanas pirms četriem gadiem tur sakrājies plašs slepeno materiālu katalogs: no ASV bāzes Gvantanamo iekšējām procedūrām, Īstanglijas Universitātes e-pastiem, ko nodēvēja par Klimatgeitu, līdz pat politiķes Sāras Peilinas privātās pastkastītes saturam.
Šis katalogs ir ievērojams tāpēc, ka WikiLeaks nav organizācija, drīzāk to var nosaukt par mediju dumpiniekiem. Viņiem nav algota štata, nav biroju. Asanžam nav pat māju. Ceļo no valsts uz valsti, nakšņojot pie atbalstītājiem vai draugiem. Pats man teica: «Tagad dzīvoju lidostās.» Viņš ir operācijas vadītājs, un var teikt – WikiLeaks pastāvēšana ir atkarīga tikai no viņa. Tajā pašā laikā simtiem brīvprātīgo visā pasaulē palīdz uzturēt mājaslapas sarežģīto infrastruktūru. Izlīdz kaut ar mazumiņu, bet pilnu darba laiku velta 3-5 cilvēki. Svarīgākajām personām zināmi tikai iniciāļi, piemēram, M. Savā starpā viņi sazinās ar kodētu čatu. Šo noslēpumainību vairo uzskats, ka populistiskajiem dumpiniekiem ir nopietni ienaidnieki – galu galā viņi publicē informāciju, kuru ietekmīgas institūcijas labprāt slēptu no sabiedrības acīm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.