Žurnāla rubrika: Svarīgi

Somu tilts

Posted on februāris 23, 2011 by - Tēma

Kopēja himnas melodija ir skanīgs, bet ne vienīgais igauņu un somu ciešo saišu piemērs. «Lielais brālis» gan balstījis igauņus, gan raisījis mazvērtības kompleksus

Dienā, kad padomju okupācijas vara 1940.gadā arestēja prezidentu Konstantīnu Petsu, viņš uzrakstīja Somijai aicinājumu apvienoties ar Igauniju un izveidot federālu valsti. Šis nebija pirmais un arī ne pēdējais piedāvājums īstenot ideju, uz ko neatkarības gados igauņi bija aicinājuši atturīgos ziemeļu kaimiņus. Vēl vācu okupācijas laikā ūnijas veidošanu rosināja igauņu admirālis Johans Pitka. 

Tagad, vairākus gadu desmitus vēlāk, abu valstu galvaspilsētām prognozē dvīņu pilsētas nākotni un tautas valodā jau iegājušās abas nosaukuma versijas «Hellina» un «Talsinki». Papildus dzīvajai kuģu satiksmei, ko nav pārspīlēti salīdzināt ar tramvaju kustības biežumu, politiķi un ierēdņi visā nopietnībā plāno tuneli Somu līča dibenā, kas vienotu abas pilsētas un pa kuru varētu braukt arī vilciens. Abi kaimiņi šajos gados ir arī sagājuši ragos maizes kumosa dēļ, taču somus un igauņus vienojošā ir vairāk, nekā viņi paši reizēm ir gatavi atzīt. 

Senā mīla
Spēcīga Somijas ietekme bija jūtama jau Igaunijas pirmās nacionālās atmodas laikā 19.gadsimtā. Pat igauņu tautas eposs Kalevipoegs radās Kalevalas, somu eposa ietekmē. Pēc 1905.gada revolūcijas daudzi igauņu inteliģenti – tāpat kā latvieši – atrada pa-tvērumu Somijas lielkņazistē. Pēc tam, kad Igaunija kļuva neatkarīga dažus mēnešus pēc Somijas, jaunā valsts pieņēma to pašu himnas melodiju. Somija bija pirmā valsts, kas atzina Igaunijas neatkarību de jure jau 1920.gada vasarā. 

Kopēja abām valstīm ir arī karu vēsture. Aptuveni 3700 somu brīvprātīgo piedalījās Igaunijas Brīvības karā 1919.gadā, un daļa no viņiem cīnījās arī Alūksnes pusē. Gandrīz tikpat igauņu brīvprātīgo Otrā pasaules kara laikā piedalījās Somijas armijas cīņās pret Padomju Savienību. 

«Somu tilta» ideju īpaši kopa pazīstamā igauņu dzejniece Lidija Koidula. Viņa 1881.gadā sacerēja dzejoli ar šādu nosaukumu, un viena tā vārsma «tilts apvieno divas tēvzemes vienā» kopā ar pašas dzejnieces portretu rotāja Igaunijas 100 kronu naudaszīmi, kas bija apgrozībā līdz pagājušā gada beigām. 

Savukārt vispazīstamākais somu dzejnieks Eino Leino veltīja Igaunijai un citām Baltijas valstīm sajūsminātas vārsmas un neilgi pirms nāves 1926.gadā gribēja pat pāriet Igaunijas pilsonībā. Viens no dzejoļiem liktenīgi vēsta: 

«Bet ja vienoti mēs būsim,
Latvji, igauņi un somi,
Maskavu mums nav ko bīties,
Gaišs tad ausīs tautu rīts.» 

Ierosinājumu izveidot Somijas un Igaunijas ūniju 1917.gada novembrī izteica igauņu politiķis un dzejnieks Gustavs Suits. Turpmāk Igaunijas prezidents Konstantīns Petss vairākus gadu desmitus uzturēja ideju par ūniju jeb dvīņu valsti ar vienu prezidentu Helsinkos un kopēju armiju. Somi pret šo ideju izturējās vēsi – viņi negribēja uzņemties atbildību aizsargāt vājo dienvidu kaimiņu. Tomēr sūtnis Kārlis Zariņš 20.gadu sākumā no Helsinkiem optimisma pilns ziņoja, ka Somija būtu gatava veidot savienību ar abām valstīm – Latviju un Igauniju. 

Somijas parlamenta pretestības dēļ 20.gados izbeidzās arī savstarpējā robežvalstu sadarbība starp Baltijas valstīm, Poliju un Somiju. Abas – gan Somija, gan Igaunija – labprātāk gribēja būt ziemeļvalstis nekā Baltijas valstis. Neitralitātes politika, ko 1934.gadā sāka īstenot Somijas valdība, bija pēdējā nagla vienotības idejas zārkā. Tomēr, neraugoties uz to, gandrīz līdz pat padomju okupācijai turpinājās slepena militārā sadarbība starp Somiju un Igauniju. 

Padomju okupācijas laikā kontaktu starp Igauniju un Somiju, protams, bija maz, bet pēc televīzijas laikmeta sākuma Somijā tās raidījumus varēja redzēt gan Tallinā, gan citur Ziemeļigaunijā. Šo raidījumu iespaids bija milzīgs. Kādreizējais Igaunijas komunistiskās partijas sekretārs, tagad Maskavā dzīvojošais Karls Vaino ir teicis, ka igauņu neatkarības cīņas 80.gados aizsāka Somijas TV. 

Igaunijā 1965.gadā viesojās Somijas prezidents Urho Kekonens, kurš, mājastēviem par pārsteigumu, savu runu Tartu Universitātē noturēja igauņu valodā. Šīs vizītes rezultātā sākās regulāra kuģa satiksme starp Helsinkiem un Tallinu. To uzturēja viens neliels kuģītis, bet tagad šī kustība pārvērtusies tūristu miljonu straumē un desmitu pasažieru kuģu satiksmē ik dienu. Iepirkšanās tūrisms Igaunijas kasē ienesis miljardus kronu. 

Jau pirms Igaunijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Somijas pilsētām, pagastiem, organizācijām un cilvēkiem bija draudzīgas attiecības ar igauņiem. Pārtikas un citu preču trūkuma laikā somi kā dāvanas veda uz Igauniju ēdienu, kafiju, tualetes papīru un apģērbus. Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas Somija oficiāli piedāvāja palīdzību – padomus un izglītību, arī militāru. Somijā ir zems korupcijas līmenis, un viņu piemērs noteikti ir palīdzējis saglabāt Igaunijā veselīgāku morālo atmosfēru. Vismaz līdz šim Igaunijā vēl nav neviena Lemberga, Šķēles vai «jūrmalgeitas». Taču Igaunijas līderi izlēma nesekot Somijas ziemeļvalstu labklājības valsts modelim, būvējot savu valsti. 

Bez rozā brillēm
Nebija ilgi jāgaida, lai sāktos arī pirmās ķildas – galvenokārt ekonomiskās konkurences dēļ. 90.gadu beigās gaisā pat virmoja nelielas krīzes nojauta, attiecības kļuva vēsākas (vai, pēc citu uzskata, normalizējās). Viss sākās ar to, ka Somijas jūrnieku savienība bloķēja igauņu kuģus, jo uz tiem maksāja «pārāk mazas» algas. Igaunija apvainoja somu firmas centienos sagrābt Baltijas jūras kuģu satiksmi un iekarot igauņu tautsaimniecību. Igaunijā pat ierosināja somu preču boikotu. 

Biznesa avīze Äripäev rakstīja: «Cīņa par maizes kumosu likusi ziemeļu kaimiņiem aizmirst agrākās labās attiecības ar mums.» Laikraksts Postimees piebilda: «Lielais brālis iejaucas mūsu lietās.» Avīzes publicēja daudzas karikatūras par somiem, ko simbolizē ziemeļbrieži «poro» (tā dēvē somu dzērājus, tā sauktos šņabja tūristus), un pārmeta ziemeļu kaimiņiem sociālismu, finlandizāciju un draudzību ar Krieviju. Igaunijas ārlietu ministrs asi kritizēja somu medijus. 

Atmosfēru nebūt neuzlaboja Somijas arodbiedrību «pētījums», kas prognozēja, ka pēc iestāšanās ES no Igaunijas uz Somiju dosies 400 tūkstoši lētā darbaspēka, kas «izraus mums maizi no mutes». Tiek lēsts, ka pašlaik Somijā strādā vai ieprecējušies varbūt pat 100 tūkstoši igauņu, un šis skaits pieaug. Daļa braukā turp un atpakaļ ar «vergu kuģiem», citi kaimiņvalstī dzīvo pastāvīgi. Daudzi nav skaidrībā par savu identitāti: vai viņi vēl ir igauņi vai jau somi? Helsinkos ir igauņu skola, bērnudārzs un veikals, Igauņu nams un notiek dievkalpojumi igauņu valodā. 

To, ka ne visa Somijas sabiedrība ir labvēlīgi noskaņota pret dienvidu kaimiņiem, apliecina arī sastopamais viedoklis – igauņi apspiež minoritātes. Nesen Somijā pat nodibināta neliela «antifašistu» kustība, kas īpaši pretošoties tieši «igauņu fašismam». 

Savukārt igauņu tipiskākais pārmetums somu politiķiem ir par pārāk lielo piesardzību Igaunijas neatkarības atjaunošanas gaitā. Par pavērsiena punktu attiecībās kļuva 2007.gada «bronzas karavīra» skandāls, kad no Tallinas centra tika aizvākts padomju karavīra piemineklis un Igaunija kļuva par Krievijas galveno ienaidnieku. Somijas ārlietu ministrs nekavējoties izteica atbalstu Igaunijai (tiesa, drīz viņš bija spiests atkāpties no amata, jo bija sūtījis īsziņas kādai erotisko deju dejotājai). Kā liecina WikiLeaks publiskotās ziņas, pat Ministru prezidents Mati Vanhanens, kurš pazīstams kā kluss un uzmanīgs politiķis, esot uzrūcis Krievijas premjerministram, ka nedrīkst iejaukties Igaunijas iekšējās lietās. Jau iepriekš Krievijas prezidenta Vladimira Putina vizītes laikā Somijā 2005.gadā prezidente Tarja Halonena atklāti paziņoja, ka Igaunija un Latvija ievēro cilvēktiesības – pretēji tam, ko daži sakot. Dzirksteles gan ir šķīdušas arī starp abu valstu prezidentiem, jo Tomass Hendriks Ilvess Gruzijas kara laikā esot sadusmojies par Halonenas publisko izteikumu, ka Igaunija ciešot no «pēcpadomju traumas». Attiecības uzlabojušās tikai pēc tam, kad Ilvess uzaicināts slepeni apmeklēt Somiju un izrunāties ar Halonenu. 

Somu saites ar igauņiem ir ciešas, tomēr tikpat tuvas tās ir ar zviedriem. Somijas prezidenti pēc ievēlēšanas pirmajā ārvalstu vizītē tradicionāli dodas tieši uz Zviedriju. Pašreizējā prezidente Tarja Halonena gan katru vasaru brauc uz Igauniju, lai piedalītos māk-slinieku plenēros, ik pa laikam kā tūriste viesojas kaimiņzemē un mācās igauņu valodu. Viņas piemērs gan vairs nav tipisks – igauņu jaunā paaudze vairs neprot labi somiski, somi ļoti reti mācījušies igauniski, un tā nu abas brāļu tautas tagad sazinās angliski, kaut arī valodas ir krietni tuvākas nekā latviešu un lietuviešu.

Īvi Anna Maso, igauņu žurnāla Diplomaatia galvenā redaktore:
Igauņu un somu draudzība ir vienpusīga – somu medijus vairs neinteresē, kas notiek Igaunijā, un, no otras puses, par Igauniju un igauņiem nepārtraukti tiek publicētas negatīvas ziņas. Soms atbrauc uz Tallinu, lai par dzērieniem iztērētu 200 eiro, bet vietējā valodā nespēj pat pateikt aitäh jeb paldies. 

Kaja Kunnas, somu laikraksta Helsingin Sanomat korespondente Tallinā:
Mūsu attiecības visu laiku ir emocionālas. Oficiālie kontakti ir ļoti labi, bet plašākā sabiedrībā skan sarūgtinātas balsis. Igaunijā iecienīts žurnālists vēl pērn pārmeta somiem «lielā brāļa kompleksu», kas somiem bija pārsteigums. Somi sajūsminās par Igaunijas seno kultūru, reibinošo izaugsmi un reizēm pat uzskata, ka Igaunija attīstībā apsteidz Somiju. Kamēr Somija būs lielāka un ievērojami bagātāka valsts un kamēr pārcelšanās straume galvenokārt plūdīs no Igaunijas uz Somiju, saglabāsies nelīdzsvarotās attiecības.  Nekur citur, izņemot Latviju, neuzskata, ka Igaunijas attīstība būtu somu nopelns. 90.gadu sākumā Igaunija sāka īstenot reformas agrāk, un ar to sākās spurts. Prezidents Meri izvēdināja telpu atšķirībā no tā, kā rīkojās vecmodīgie Latvijas un Lietuvas prezidenti. Daudzas reformas igauņi īstenoja nevis pēc somu parauga, bet pretēji. Igaunijā ir ievērojami mazāk korupcijas nekā Latvijā un Lietuvā, turklāt nav oligarhu. Tas nav somu nopelns. 

Ilo Tūliks, igauņu rakstnieks, kas labi pazīst arī Somiju un Latviju:
Manuprāt, nozīmīgākā bija Somijas garīgā un kultūras palīdzība Igaunijai, jau sākot ar 1905.gadu. Somija mums bijusi paraugs arī ģeopolitiskā ziņā: tātad arī Krievijai kaimiņos var dzīvot un veidot labklājības valsti. Somija bija Igaunijas logs uz Rietumiem, Lietuvai bija Polija, Latvija bija noslēgtāka un ārējās ietekmes trūka. Ļoti daudz igauņiem savulaik nozīmēja Somijas televīzija. Tagad, kad esam daļa Eiropas un visa pasaule mums atvērta, Igaunijas jaunieši vairs neprot ne krievu, ne somu valodu tā, kā tas bija agrāk. 

Juhani Salokannels, somu un igauņu Tuglasa biedrības priekšsēdētājs, bijušais Somu institūta direktors Tallinā:
Kad Igauniju un Somiju nošķīra karš, dzelzs priekškars vai citas grūtības, abas tautas tomēr juta lielu tuvību valodas radniecības dēļ. Pašlaik romantika pārvērtusies reālismā. Šis reālisms izpaudās tādējādi, ka 90.gados somu avīzes rakstīja par igauņu noziedzniekiem un prostitūtām, bet igauņu avīzes savukārt uzsvēra somu šņabja tūristu ārdīšanos Tallinā. Attiecības starp valstīm ir lieliskas, tāpat attiecības starp cilvēkiem. Tomēr tās ir stipri virspusējas. Somi nepazīst igauņu kultūru, jo Tallinā galvenokārt ierodas tikai iepirkties, savukārt igauņi, kas atbraukuši uz Somiju, ātri apgūst praktisko dzīvi, bet nemācās ne Somijas vēsturi, ne kultūru. Lielā brāļa un mazā brāļa problēmas palikušas pagātnē. Igauņi ātri iegājuši starptautiskajā apritē un uzskata, ka dodas uz Eiropu taisni, nevis caur Somiju. Tā nu Somija no zemes, kuru apbrīnoja vai apskauda, kļuvusi par vienu valsti no daudzām. 

Sepo Zeterbergs, somu profesors, lieldarba Igaunijas vēsture autors:
Somu lielā brāļa nostāja ir acīmredzami samazinājusies, tāpat noticis ar igauņu mazā brāļa kompleksu. Igauņi ir ārkārtīgi dinamiski un drosmīgi, tas ir viņu panākumu noslēpums. Ticu, ka pašapziņu cēlusi pievienošanās ES un NATO, tagad klāt nākusi iekļūšana eirozonā. Kāda ir somu loma Igaunijas attīstībā? Agrāk domāju, ka tas ir tāds patmīlīgs uzskats, tomēr visu laiku «uzpeld» lietas, kurās Somija un somi balstījuši Igaunijas attīstību – valsts pārvalde, pašvaldības, armija, tautsaimniecība, izglītība un pat kultūra. Skaidrs arī tas, ka miljoniem somu tūristu atdevuši lielas summas Tallinas apkārtnei, un pēc eiro ieviešanas tas tikai paplašināsies. Tas iespaido visas valsts ekonomiku.

Kāpēc Igaunijā nav oligarhu?

Posted on februāris 23, 2011 by - Tēma

Latvieši mēdz smīkņāt par igauņu lēnīgumu, taču kaimiņi bijuši naskāki reformatori, un viņu bagātāko cilvēku sarakstā nav atrodami cilvēki, kuriem politika ir bizness un bizness – politika 

Jau 90.gadu otrajā pusē kādā seminārā Igaunijā dzirdēju izbrīnītu jautājumu – kāpēc ikviens Latvijas pārstāvis, aprak-stot politisko situāciju valstī, visu laiku runā par Ventspils pilsētas galvu Aivaru Lembergu, kuram nav nekādu amatu parlamentā vai valdībā? Jēdziens «oligarhs», bez kura grūti iedomāties sarunu par Latvijas politiku, izraisa neizpratni Igaunijā, jo tur šādas normālā demokrātiskā valstī neizprotami ietekmīgas personas nav sastopamas. 

Naudas un politikas saites
Reti kurš šaubās, ka Latvijas attīstībā daudziem politiskā vara kļuva par priekšnoteikumu bagātības iegūšanai un vairošanai. To apliecina Baltic Screen veidotais Latvijas miljonāru saraksts, kurā 2010.gadā pirmo vietu ieņem Lembergu ģimene (īpašumu kopējā vērtība tiek lēsta ap 180 miljoniem latu), bet piekto vietu – Šķēles ģimene (52 miljoni). Pirms viņi kļuva par multimiljonāriem, abu ģimeņu galvas 90.gadu sākumā ieņēma stratēģiski svarīgus amatus valsts pārvaldē. Andris Šķēle bija par privatizāciju atbildīgais lauksaimniecības ministra vietnieks, bet Aivars Lembergs jau kopš 1988.gada vadīja Ventspils izpildvaru, turklāt abi visu atjaunotās neatkarības laiku ir aktīvi piedalījušies politikā, un arī tagad pamatdarbs ir vēlētā amatā. 

Gluži cita aina paveras, aplūkojot 2010.gada Igaunijas bagātāko cilvēku sarakstu, ko veidojis biznesa laikraksts Äripäev, – pirmajā piecniekā nav neviena, kura darbībā tik cieši būtu savijusies politika un naudas taisīšana. Igaunijas turīgākais cilvēks ir Fjodors Bermans, kura bagātība iegūta, attīstot Tallinas kuģu remonta uzņēmumu BLRT, kurā viņš strādājis jau kopš 70.gadiem. Otrajā vietā ir Tomass Annuss, kurš jau kopš 1991.gada strādā celtniecības uzņēmumā Merko, trešajā vietā – Oļegs Osinovskis, kurš nodarbojas ar dzelzceļa pārvadājumiem, ceturtajā – kuģniecības uzņēmuma Tallink lielākais īpašnieks Ens Pants, bet piektajā – nekustamo īpašumu magnāts Margus Reinsalu, kuram liela daļa biznesa ir ārpus Igaunijas – Marokā un Brazīlijā. Vienīgais no viņiem, kurš kādreiz ieņēmis nozīmīgu amatu valsts pārvaldē, ir Pants, kurš no 1992. līdz 1996.gadam bija Finanšu ministrijas valsts sekretārs, tomēr kopš pāriešanas darbā uz Tallink nav saglabājis politiskus amatus vai nodrošinājis sevi ar oligarha cienīgu ietekmi partijās vai valsts pārvaldē. 

Kad igauņiem prasa par biznesa ietekmi uz politiku, viņi atzīst, ka, protams, tāda pastāv. Kā to apraksta ilggadējs politikas vērotājs, nedēļas laikraksta Sirp redaktors Kārels Tarands, «ir gluži parasti centieni attīstīt privāto biznesu, piedāvājot pakalpojumus valsts iestādēm». Te noder ziedojumi politiskajām partijām un lobēšana par labu «ārpakalpojumu» pirkšanai. Tāda biznesa un politikas mijiedarbība, kad leģitīma lobēšana ne vienmēr ir viegli atšķirama no ietekmes pirkšanas un korupcijas, atrodama pat visgodīgākajās valstīs. Taču tā būtiski atšķiras no politikas un bagātības nedalāmā sakausējuma, kuru izsaka vārds «oligarhs». Objektīvi skatoties, Igaunijā tādu nav. 

Kāpēc? Vismaz šķietami abu valstu sākuma pozīcijas, atgūstot neatkarību, bija visai līdzīgas. Tas pats 50 padomju gadu mantojums, faktiski vienāds attīstības, izglītības un ienākumu līmenis. Taču rezultāti aizvadītajos 20 gados ir jūtami atšķīrušies. Pašiem igauņiem ir vairākas versijas, kāpēc viņiem ir paveicies, taču tās cita citu nevis izslēdz, bet drīzāk papildina. 

Pirmā versija
Par igauņu lēno dabu dzirdētas daudzas anekdotes, dažkārt pietiek ar igauņu akcentu pateikt «gorjačije estonskije parņi» (karstasinīgie igauņu zēni), lai izraisītu latviešu klausītājā smieklus. Tomēr viena no galvenajām hipotēzēm, kāpēc igauņiem izdevās izveidot relatīvi normālāku politisko sistēmu, ir viņu ātrā un izlēmīgā rīcība 90.gadu sākumā, demontējot padomju sistēmu. 

Pēc pilnīgas neatkarības atgūšanas 1991.gada augusta beigās igauņi daudz straujāk sāka virzīties uz jaunas sistēmas ieviešanu. Jaunu konstitūciju izstrādāja un pieņēma nacionālā referendumā 1992.gada jūnijā, pirmās pilnīgi demokrātiskās vēlēšanas notika jau tā paša gada septembrī, turpretim Latvijā 5.Saeimu vēlējām tikai 1993.gada jūnijā. Nacionālo valūtu igauņi ieviesa 1992.gada jūnijā, gandrīz gadu agrāk nekā Latvija. 

Būtiska nozīme bija radikālai politiskās elites nomaiņai, atzīst Igaunijas SEB bankas galvenais ekonomists Hardo Pajula. Pirmais premjerministrs Marts Lārs stājās amatā 1992.gada oktobrī, un 32 gadus vecajam politiķim nebija saišu ar padomju nomenklatūru – pirms iesaistīšanās Igaunijas neatkarības kustībā viņš bija parasts vēstures skolotājs. Turpretī Valdis Birkavs, stājoties Latvijas premjera amatā 1993.gada augustā, jau bija 51 gadu vecs un savā jurista karjerā ilgstoši strādājis padomju varas institūcijās, bijis arī komunistiskās partijas biedrs. 

Laikā, kad iepriekšējā tautsaimnieciskā sistēma strauji bruka un inflācija bija 951% gadā, vilcināšanās un pussoļi ne tikai paildzināja ekonomisko krīzi, bet vienlaikus grāva uzticību reformām, ļāva vecās sistēmas pārstāvjiem atgūties. Marts Lārs rakstījis: «Valdībām, kuras vēlas veikt reformas, nav daudz laika, lai spertu nepieciešamos soļus. (..) Lēmumu atlikšana var radīt nopietnu pretestību, kura nebūtu radusies, ja lēmumi tiktu pieņemti īstajā laikā.» Palaižot garām strauju reformu iespēju, valstis var ciest no «makroekonomiskas nestabilitātes, pārmērīgas un haotiskas valsts tautsaimniecības regulācijas un milzīgas korupcijas». 

Otrā versija
Nesen intervijā Ir, vaicāts par oligarhu neesamību viņa valstī, Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess atbildēja: «Mēs veicām lielo privatizāciju pēc [Austrumvācijas uzņēmumu privatizācijas aģentūras] Treuhand modeļa. Citās valstīs oligarhu rašanās bija saistīta ar vaučeru jeb privatizācijas sertifikātu izmantošanu lielo uzņēmumu privatizācijā. Mums bija vaučeri dzīvokļu privatizācijai, bet lielos uzņēmumus pārdevām tam, kurš piesolīja vislielāko naudas summu.» 

Lai gan šis raksturojums ir nedaudz vienkāršots – Igaunijā arī lielo uzņēmumu privatizācijā vaučeriem bija ierobežota loma, un pirms izsolēm notika pretendentu atlase, lai nodrošinātu, ka pircēji spēs uzņēmumu vadīt un attīstīt -, kopumā Ilvesa teiktais pareizi ataino privatizācijas svarīgāko iezīmi: politiskās «draugu būšanas» ietekmes mazināšanu. Kā atzīmē investīciju fonda Kawe Kapital partneris Kristjans Heni, «Igaunijā privatizācija bija strauja, atklāta un mazāk korumpēta, tāpēc īpašnieki nāca no lielāka ģeogrāfiskā reģiona. Tā kā tika pielietoti starptautiskie pārdošanas piedāvājumi, bija daudzi ieguldītāji no Skandināvijas, kas radīja priekšnoteikumus labākai biznesa praksei nekā gadījumos, kad uzņēmumus ieguva padomju laika menedžeri». 

Latvijā privatizācija bija mazāk caurskatāma, un lielo vērtīgo uzņēmumu valsts daļu pārdošana 90.gadu beigās kļuva par valsts politikas centrālo jautājumu. Jau Latvijas Tautas frontes 1990.gadā izveidotā Ivara Godmaņa valdība sāka privatizēt uzņēmumus, bet ar to nodarbojās nevis viena centralizēta privatizācijas aģentūra, kā tas bija Vācija un Igaunijā, bet gan uzņēmumus pārvaldošās ministrijas, kas padarīja procesu nepārredzamu, nevienlīdzīgu, pakļautu korupcijas riskam. Tieši šajā «decentralizētajā» privatizācijas posmā notika lielas daļas lauksaimniecības uzņēmumu privatizācija, kuri vēlāk tika oficiāli atzīti kā Andra Šķēles īpašumi Ave Lat grupas ietvaros, kā arī pirmo reizi uzliesmoja lielās cīņas par Ventspils naftas privatizāciju, kas kļuva par Aivara Lemberga politiskās un ekonomiskās ietekmes stūrakmeni. 1992.gadā Godmaņa valdības laikā arī tika izlaisti privatizācijas sertifikāti, ar kuriem veiktās manipulācijas vēlākajos gados kropļoja lielo uzņēmumu privatizāciju. 

Tiesa, 1994.gadā tika izveidota Privatizācijas aģentūra, kura lielā mērā padarīja privatizācijas procesu racionālāku, tomēr politika turpināja spēlēt izšķirošu lomu vērtīgāko uzņēmumu privatizācijā. Piemēram, Latvijas kuģniecības samocītais pārdošanas process noveda pie rezultāta, ka tā pati Ventspils nafta, izmantojot privatizācijas sertifikātus, nopirka kontrolpaketi par ļoti zemu cenu, savukārt tika noraidīti piedāvājumi no ārzemju pircējiem par ievērojami lielākām summām. 

Ja ātras reformas un veiksmīgā privatizācija ir tiešie iemesli, kāpēc Igaunijā nav oligarhu, paliek atklāts jautājums – kāpēc igauņi 90.gadu sākumā spēja spert platu soli demokrātijas un brīvā tirgus virzienā, kamēr Latvija virzījās uz priekšu pussolīšiem. 

Ziemeļu orientācija
Igauņi paši gandrīz vienā balsī atbild: tāpēc, ka esam tuvāk Skandināvijai. Mentalitāte, vēsturiskās saites ar Somiju, slavenie somu televīzijas raidījumi, kurus vairākus gadu desmitus bija skatījušies Ziemeļigaunijas iedzīvotāji, radīja gan priekšstatu, kādai jābūt «normālai» valstij, gan ticību, ka tādu sabiedrību var izveidot. 

Sava loma bijusi arī ekonomikas struktūras īpatnībām. Izdevuma Sirp redaktors Tarands pieļauj, ka Igaunijai nedaudz paveicās šajā jomā, jo tur uzņēmumu bija mazāk, turklāt pārsvarā tie bija vieglās rūpniecības sfērā, tāpēc padomju industriālo vadītāju lobijs bija vājāks. Rezultātā bija vienkāršāk veikt relatīvi tīru, caurskatāmu privatizāciju. 

Svarīga varētu būt parādība, kuru ekonomisti sauc par resursu lāstu. Ir novērots, ka ar retiem izņēmumiem valstīs, kas apveltītas ar bagātīgiem dabas resursiem, piemēram, naftu vai dimantiem, mēdz izveidoties autoritāras, korumpētas politiskās sistēmas, piemēram, Krievijā, Lībijā vai Venecuēlā. Vienīgajam nozīmīgajam izņēmumam – Norvēģijai – laimējās, ka tā naftu atklāja tikai pēc stabilas demokrātiskas sistēmas izveidošanās. 

Šā «resursu lāsta» skaidrojums ir vienkāršs – valstīs ar vērtīgiem dabas resursiem ātrākais ceļš uz bagātību ir iegūt politisku varu, kura savukārt ļauj piesavināties dabas resursu peļņu. Pārējās valstīs ceļš uz bagātību ir darbs un izglītība. Lai nodrošinātu valsts un līdz ar to arī savas ietekmes pieaugumu, politiķi ir ieinteresēti veicināt cilvēkresursu attīstību, un to vislabāk var panākt ar demokrātiju un godīgu valsts pārvaldi. 

Latvijā nav naftas vai zelta atradņu, tomēr tās teritorijā atrodas naftas vads uz Ventspili, kurš padomju laikos bija viens no galvenajiem PSRS naftas eksporta ceļiem. Līdz brīdim, kad Putina Krievija sāka attīstīt alternatīvu naftas eksporta ostu Primorskā, tiem, kas kontrolēja Ventspili, bija iespēja bez sevišķas intelektuālas piepūles iekasēt milzu naudu no naftas tranzīta. Gadiem ilgstošā cīņa par Ventspils naftas privatizāciju, kura būtiski ietekmēja Latvijas politisko partiju darbību un deformēja politisko un ekonomisko sistēmu, parāda, kādu kaitējumu var radīt pārāk liela nauda, ja tās iegūšanas priekšnoteikums ir nevis darbs un gudrība, bet gan rupja politiskā ietekme. 

Tešā versija
Vēl viens skaidrojums Igaunijas spējai ātrāk nekā Latvijā veikt radikālas reformas un tā aizšķērsot ceļu oligarhiem balstās neatkarības kustību atšķirībā. Kembridžas universitātē doktora grādu ieguvušais žurnālists Edijs Bošs, kurš prot igauniski un ir daudz pētījis Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesus, norāda, ka vairāki faktori, to skaitā lielais cittautiešu īpatsvars un nozīmīgākā padomju bruņoto spēku klātbūtne Latvijā noveda pie gandrīz visu neatkarību atbalstošo kustību – sākot ar komunistiskās partijas liberālo spārnu un beidzot ar aktīvi pretpadomiski noskaņoto Latvijas Nacionālās neatkarības kustību – nonākšanas Latvijas Tautas frontes paspārnē. Šī sadarbība ļāva sasniegt galveno mērķi – atgūt neatkarību, taču noveda pie daudziem neveikliem kompromisiem. 

Savukārt Igaunijā, kur igauņu neatkarības atbalstītāji varēja justies drošāki par savu pārsvaru un kur labējam spārnam bija spēcīgāki līderi, nebija tāda spiediena meklēt vienotību, un Igaunijas Tautas frontei Rahvarinne «vienmēr blakus labajā pusē stāvēja līdzvērtīgs politiskais konkurents – tā sauktais Igaunijas Kongress, kurš ar savu nacionālistiskāko, labējāko ideoloģiju vienmēr elpoja pakausī». Šo divu spēku sāncensība dabiskāk noveda pie partiju sistēmas izveides, radīja spiedienu ātri rīkot vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas un 1992.gada septembrī deva uzvaru no Kongresa kustības izaugušajai partijai Tēvzeme, kam jau no dibināšanas bija skaidra radikālu reformu programma. Turklāt, kā norāda Bošs, šī neatkarības sākumposmā leģitimētā politiskā sacensība ir padarījusi partijas par nozīmīgu Igaunijas sabiedriskās dzīves sastāvdaļu. Kamēr Latvijā lielākās partijas ar mokām savāc pāris tūkstošus biedru, Igaunijā lielākajām partijām ir vairāk nekā 10 000 biedru, un plašas, aktīvas partijas palīdz nodrošināties pret atsevišķu ietekmīgu oligarhu uzkundzēšanos politiskajam procesam. 

Tātad Igaunijā oligarhu nav. Toties viņiem ir augstāks dzīves līmenis, krietni lielāka uzticība valdībai, labāki izglītības un veselības rādītāji. Sagadīšanās? Nē, likumsakarība. Salīdzinot Igaunijas un Latvijas attīstības ceļus, varam redzēt, ka izlēmīga rīcība ved uz veiksmi, bet vilcināšanās un neskaidrība velk purvā. Ja šo patiesību Latvija pagātnē bieži piemirsusi, nekad nav par vēlu to likt lietā nākotnē.

MŪSDIENU OLIGARHI
Jēdziens «oligarhs» Latvijas politiskajā retorikā sāka parādīties 1999. un 2000.gadā, liecina LETA ziņu arhīvs. Vienā no pirmajiem rakstiem, kurā parādās šis vārds, 2000.gada septembrī Ventspils mērs Aivars Lembergs nosvētī nesen kā savu trešo premjerēšanas laiku beigušo Andri Šķēli par «vienīgo Latvijas oligarhu», tā cenzdamies pats atkratīties no tobrīd vēl diezgan nepatīkamā apzīmējuma. Pēc dažiem gadiem par trešo Latvijas oligarhu plaši tika atzīts Ainārs Šlesers, un ik pa brīdim uzvirmoja diskusijas, vai vēl kāds, piemēram, Parex bankas dibinātājs Valērijs Kargins, būtu cienīgs nēsāt šo titulu. 

Nosaukums «oligarhs» Latvijā ienācis no Krievijas, kur pēc Borisa Jeļcina otrreizējās ievēlēšanas par prezidentu to sāka lietot, lai aprakstītu ierobežotu skaitu uzņēmēju, kuri bija ieguvuši milzīgu bagātību, lēti privatizējot dažus vērtīgākos uzņēmumus. Pavērsiens notika pirms 1996.gada prezidenta vēlēšanām, kad grupa turīgu biznesmeņu bija gatavi atbalstīt Jeļcina atkalievēlēšanu. Cena – vēlāk daudz kritizētais darījums «daļas pret vaučeriem», kura rezultātā par faktiski nevērtīgajiem privatizācijas sertifikātiem Jeļcina atbalstītājiem tika pārdoti valsts lielākie uzņēmumi. Līdz ar Jeļcina noiešanu no skatuves slavenākie un ietekmīgākie viņa laika oligarhi – Boriss Berezovskis, Mihails Hodorkovskis un Vladimirs Gusinskis – nonāca trimdā vai cietumā un zaudēja labu daļu bagātības. Tagad viņu vietā citi oligarhi pārvalda miljardus, pateicoties ietekmei Putina galmā.

Kāpēc Igaunijā nav oligarhu?

Posted on februāris 23, 2011 by - Tēma

Latvieši mēdz smīkņāt par igauņu lēnīgumu, taču kaimiņi bijuši naskāki reformatori, un viņu bagātāko cilvēku sarakstā nav atrodami cilvēki, kuriem politika ir bizness un bizness – politika 

Jau 90.gadu otrajā pusē kādā seminārā Igaunijā dzirdēju izbrīnītu jautājumu – kāpēc ikviens Latvijas pārstāvis, aprak-stot politisko situāciju valstī, visu laiku runā par Ventspils pilsētas galvu Aivaru Lembergu, kuram nav nekādu amatu parlamentā vai valdībā? Jēdziens «oligarhs», bez kura grūti iedomāties sarunu par Latvijas politiku, izraisa neizpratni Igaunijā, jo tur šādas normālā demokrātiskā valstī neizprotami ietekmīgas personas nav sastopamas. 

Naudas un politikas saites
Reti kurš šaubās, ka Latvijas attīstībā daudziem politiskā vara kļuva par priekšnoteikumu bagātības iegūšanai un vairošanai. To apliecina Baltic Screen veidotais Latvijas miljonāru saraksts, kurā 2010.gadā pirmo vietu ieņem Lembergu ģimene (īpašumu kopējā vērtība tiek lēsta ap 180 miljoniem latu), bet piekto vietu – Šķēles ģimene (52 miljoni). Pirms viņi kļuva par multimiljonāriem, abu ģimeņu galvas 90.gadu sākumā ieņēma stratēģiski svarīgus amatus valsts pārvaldē. Andris Šķēle bija par privatizāciju atbildīgais lauksaimniecības ministra vietnieks, bet Aivars Lembergs jau kopš 1988.gada vadīja Ventspils izpildvaru, turklāt abi visu atjaunotās neatkarības laiku ir aktīvi piedalījušies politikā, un arī tagad pamatdarbs ir vēlētā amatā. 

Gluži cita aina paveras, aplūkojot 2010.gada Igaunijas bagātāko cilvēku sarakstu, ko veidojis biznesa laikraksts Äripäev, – pirmajā piecniekā nav neviena, kura darbībā tik cieši būtu savijusies politika un naudas taisīšana. Igaunijas turīgākais cilvēks ir Fjodors Bermans, kura bagātība iegūta, attīstot Tallinas kuģu remonta uzņēmumu BLRT, kurā viņš strādājis jau kopš 70.gadiem. Otrajā vietā ir Tomass Annuss, kurš jau kopš 1991.gada strādā celtniecības uzņēmumā Merko, trešajā vietā – Oļegs Osinovskis, kurš nodarbojas ar dzelzceļa pārvadājumiem, ceturtajā – kuģniecības uzņēmuma Tallink lielākais īpašnieks Ens Pants, bet piektajā – nekustamo īpašumu magnāts Margus Reinsalu, kuram liela daļa biznesa ir ārpus Igaunijas – Marokā un Brazīlijā. Vienīgais no viņiem, kurš kādreiz ieņēmis nozīmīgu amatu valsts pārvaldē, ir Pants, kurš no 1992. līdz 1996.gadam bija Finanšu ministrijas valsts sekretārs, tomēr kopš pāriešanas darbā uz Tallink nav saglabājis politiskus amatus vai nodrošinājis sevi ar oligarha cienīgu ietekmi partijās vai valsts pārvaldē. 

Kad igauņiem prasa par biznesa ietekmi uz politiku, viņi atzīst, ka, protams, tāda pastāv. Kā to apraksta ilggadējs politikas vērotājs, nedēļas laikraksta Sirp redaktors Kārels Tarands, «ir gluži parasti centieni attīstīt privāto biznesu, piedāvājot pakalpojumus valsts iestādēm». Te noder ziedojumi politiskajām partijām un lobēšana par labu «ārpakalpojumu» pirkšanai. Tāda biznesa un politikas mijiedarbība, kad leģitīma lobēšana ne vienmēr ir viegli atšķirama no ietekmes pirkšanas un korupcijas, atrodama pat visgodīgākajās valstīs. Taču tā būtiski atšķiras no politikas un bagātības nedalāmā sakausējuma, kuru izsaka vārds «oligarhs». Objektīvi skatoties, Igaunijā tādu nav. 

Kāpēc? Vismaz šķietami abu valstu sākuma pozīcijas, atgūstot neatkarību, bija visai līdzīgas. Tas pats 50 padomju gadu mantojums, faktiski vienāds attīstības, izglītības un ienākumu līmenis. Taču rezultāti aizvadītajos 20 gados ir jūtami atšķīrušies. Pašiem igauņiem ir vairākas versijas, kāpēc viņiem ir paveicies, taču tās cita citu nevis izslēdz, bet drīzāk papildina. 

Pirmā versija
Par igauņu lēno dabu dzirdētas daudzas anekdotes, dažkārt pietiek ar igauņu akcentu pateikt «gorjačije estonskije parņi» (karstasinīgie igauņu zēni), lai izraisītu latviešu klausītājā smieklus. Tomēr viena no galvenajām hipotēzēm, kāpēc igauņiem izdevās izveidot relatīvi normālāku politisko sistēmu, ir viņu ātrā un izlēmīgā rīcība 90.gadu sākumā, demontējot padomju sistēmu. 

Pēc pilnīgas neatkarības atgūšanas 1991.gada augusta beigās igauņi daudz straujāk sāka virzīties uz jaunas sistēmas ieviešanu. Jaunu konstitūciju izstrādāja un pieņēma nacionālā referendumā 1992.gada jūnijā, pirmās pilnīgi demokrātiskās vēlēšanas notika jau tā paša gada septembrī, turpretim Latvijā 5.Saeimu vēlējām tikai 1993.gada jūnijā. Nacionālo valūtu igauņi ieviesa 1992.gada jūnijā, gandrīz gadu agrāk nekā Latvija. 

Būtiska nozīme bija radikālai politiskās elites nomaiņai, atzīst Igaunijas SEB bankas galvenais ekonomists Hardo Pajula. Pirmais premjerministrs Marts Lārs stājās amatā 1992.gada oktobrī, un 32 gadus vecajam politiķim nebija saišu ar padomju nomenklatūru – pirms iesaistīšanās Igaunijas neatkarības kustībā viņš bija parasts vēstures skolotājs. Turpretī Valdis Birkavs, stājoties Latvijas premjera amatā 1993.gada augustā, jau bija 51 gadu vecs un savā jurista karjerā ilgstoši strādājis padomju varas institūcijās, bijis arī komunistiskās partijas biedrs. 

Laikā, kad iepriekšējā tautsaimnieciskā sistēma strauji bruka un inflācija bija 951% gadā, vilcināšanās un pussoļi ne tikai paildzināja ekonomisko krīzi, bet vienlaikus grāva uzticību reformām, ļāva vecās sistēmas pārstāvjiem atgūties. Marts Lārs rakstījis: «Valdībām, kuras vēlas veikt reformas, nav daudz laika, lai spertu nepieciešamos soļus. (..) Lēmumu atlikšana var radīt nopietnu pretestību, kura nebūtu radusies, ja lēmumi tiktu pieņemti īstajā laikā.» Palaižot garām strauju reformu iespēju, valstis var ciest no «makroekonomiskas nestabilitātes, pārmērīgas un haotiskas valsts tautsaimniecības regulācijas un milzīgas korupcijas». 

Otrā versija
Nesen intervijā Ir, vaicāts par oligarhu neesamību viņa valstī, Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess atbildēja: «Mēs veicām lielo privatizāciju pēc [Austrumvācijas uzņēmumu privatizācijas aģentūras] Treuhand modeļa. Citās valstīs oligarhu rašanās bija saistīta ar vaučeru jeb privatizācijas sertifikātu izmantošanu lielo uzņēmumu privatizācijā. Mums bija vaučeri dzīvokļu privatizācijai, bet lielos uzņēmumus pārdevām tam, kurš piesolīja vislielāko naudas summu.» 

Lai gan šis raksturojums ir nedaudz vienkāršots – Igaunijā arī lielo uzņēmumu privatizācijā vaučeriem bija ierobežota loma, un pirms izsolēm notika pretendentu atlase, lai nodrošinātu, ka pircēji spēs uzņēmumu vadīt un attīstīt -, kopumā Ilvesa teiktais pareizi ataino privatizācijas svarīgāko iezīmi: politiskās «draugu būšanas» ietekmes mazināšanu. Kā atzīmē investīciju fonda Kawe Kapital partneris Kristjans Heni, «Igaunijā privatizācija bija strauja, atklāta un mazāk korumpēta, tāpēc īpašnieki nāca no lielāka ģeogrāfiskā reģiona. Tā kā tika pielietoti starptautiskie pārdošanas piedāvājumi, bija daudzi ieguldītāji no Skandināvijas, kas radīja priekšnoteikumus labākai biznesa praksei nekā gadījumos, kad uzņēmumus ieguva padomju laika menedžeri». 

Latvijā privatizācija bija mazāk caurskatāma, un lielo vērtīgo uzņēmumu valsts daļu pārdošana 90.gadu beigās kļuva par valsts politikas centrālo jautājumu. Jau Latvijas Tautas frontes 1990.gadā izveidotā Ivara Godmaņa valdība sāka privatizēt uzņēmumus, bet ar to nodarbojās nevis viena centralizēta privatizācijas aģentūra, kā tas bija Vācija un Igaunijā, bet gan uzņēmumus pārvaldošās ministrijas, kas padarīja procesu nepārredzamu, nevienlīdzīgu, pakļautu korupcijas riskam. Tieši šajā «decentralizētajā» privatizācijas posmā notika lielas daļas lauksaimniecības uzņēmumu privatizācija, kuri vēlāk tika oficiāli atzīti kā Andra Šķēles īpašumi Ave Lat grupas ietvaros, kā arī pirmo reizi uzliesmoja lielās cīņas par Ventspils naftas privatizāciju, kas kļuva par Aivara Lemberga politiskās un ekonomiskās ietekmes stūrakmeni. 1992.gadā Godmaņa valdības laikā arī tika izlaisti privatizācijas sertifikāti, ar kuriem veiktās manipulācijas vēlākajos gados kropļoja lielo uzņēmumu privatizāciju. 

Tiesa, 1994.gadā tika izveidota Privatizācijas aģentūra, kura lielā mērā padarīja privatizācijas procesu racionālāku, tomēr politika turpināja spēlēt izšķirošu lomu vērtīgāko uzņēmumu privatizācijā. Piemēram, Latvijas kuģniecības samocītais pārdošanas process noveda pie rezultāta, ka tā pati Ventspils nafta, izmantojot privatizācijas sertifikātus, nopirka kontrolpaketi par ļoti zemu cenu, savukārt tika noraidīti piedāvājumi no ārzemju pircējiem par ievērojami lielākām summām. 

Ja ātras reformas un veiksmīgā privatizācija ir tiešie iemesli, kāpēc Igaunijā nav oligarhu, paliek atklāts jautājums – kāpēc igauņi 90.gadu sākumā spēja spert platu soli demokrātijas un brīvā tirgus virzienā, kamēr Latvija virzījās uz priekšu pussolīšiem. 

Ziemeļu orientācija
Igauņi paši gandrīz vienā balsī atbild: tāpēc, ka esam tuvāk Skandināvijai. Mentalitāte, vēsturiskās saites ar Somiju, slavenie somu televīzijas raidījumi, kurus vairākus gadu desmitus bija skatījušies Ziemeļigaunijas iedzīvotāji, radīja gan priekšstatu, kādai jābūt «normālai» valstij, gan ticību, ka tādu sabiedrību var izveidot. 

Sava loma bijusi arī ekonomikas struktūras īpatnībām. Izdevuma Sirp redaktors Tarands pieļauj, ka Igaunijai nedaudz paveicās šajā jomā, jo tur uzņēmumu bija mazāk, turklāt pārsvarā tie bija vieglās rūpniecības sfērā, tāpēc padomju industriālo vadītāju lobijs bija vājāks. Rezultātā bija vienkāršāk veikt relatīvi tīru, caurskatāmu privatizāciju. 

Svarīga varētu būt parādība, kuru ekonomisti sauc par resursu lāstu. Ir novērots, ka ar retiem izņēmumiem valstīs, kas apveltītas ar bagātīgiem dabas resursiem, piemēram, naftu vai dimantiem, mēdz izveidoties autoritāras, korumpētas politiskās sistēmas, piemēram, Krievijā, Lībijā vai Venecuēlā. Vienīgajam nozīmīgajam izņēmumam – Norvēģijai – laimējās, ka tā naftu atklāja tikai pēc stabilas demokrātiskas sistēmas izveidošanās. 

Šā «resursu lāsta» skaidrojums ir vienkāršs – valstīs ar vērtīgiem dabas resursiem ātrākais ceļš uz bagātību ir iegūt politisku varu, kura savukārt ļauj piesavināties dabas resursu peļņu. Pārējās valstīs ceļš uz bagātību ir darbs un izglītība. Lai nodrošinātu valsts un līdz ar to arī savas ietekmes pieaugumu, politiķi ir ieinteresēti veicināt cilvēkresursu attīstību, un to vislabāk var panākt ar demokrātiju un godīgu valsts pārvaldi. 

Latvijā nav naftas vai zelta atradņu, tomēr tās teritorijā atrodas naftas vads uz Ventspili, kurš padomju laikos bija viens no galvenajiem PSRS naftas eksporta ceļiem. Līdz brīdim, kad Putina Krievija sāka attīstīt alternatīvu naftas eksporta ostu Primorskā, tiem, kas kontrolēja Ventspili, bija iespēja bez sevišķas intelektuālas piepūles iekasēt milzu naudu no naftas tranzīta. Gadiem ilgstošā cīņa par Ventspils naftas privatizāciju, kura būtiski ietekmēja Latvijas politisko partiju darbību un deformēja politisko un ekonomisko sistēmu, parāda, kādu kaitējumu var radīt pārāk liela nauda, ja tās iegūšanas priekšnoteikums ir nevis darbs un gudrība, bet gan rupja politiskā ietekme. 

Tešā versija
Vēl viens skaidrojums Igaunijas spējai ātrāk nekā Latvijā veikt radikālas reformas un tā aizšķērsot ceļu oligarhiem balstās neatkarības kustību atšķirībā. Kembridžas universitātē doktora grādu ieguvušais žurnālists Edijs Bošs, kurš prot igauniski un ir daudz pētījis Baltijas valstu neatkarības atgūšanas procesus, norāda, ka vairāki faktori, to skaitā lielais cittautiešu īpatsvars un nozīmīgākā padomju bruņoto spēku klātbūtne Latvijā noveda pie gandrīz visu neatkarību atbalstošo kustību – sākot ar komunistiskās partijas liberālo spārnu un beidzot ar aktīvi pretpadomiski noskaņoto Latvijas Nacionālās neatkarības kustību – nonākšanas Latvijas Tautas frontes paspārnē. Šī sadarbība ļāva sasniegt galveno mērķi – atgūt neatkarību, taču noveda pie daudziem neveikliem kompromisiem. 

Savukārt Igaunijā, kur igauņu neatkarības atbalstītāji varēja justies drošāki par savu pārsvaru un kur labējam spārnam bija spēcīgāki līderi, nebija tāda spiediena meklēt vienotību, un Igaunijas Tautas frontei Rahvarinne «vienmēr blakus labajā pusē stāvēja līdzvērtīgs politiskais konkurents – tā sauktais Igaunijas Kongress, kurš ar savu nacionālistiskāko, labējāko ideoloģiju vienmēr elpoja pakausī». Šo divu spēku sāncensība dabiskāk noveda pie partiju sistēmas izveides, radīja spiedienu ātri rīkot vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas un 1992.gada septembrī deva uzvaru no Kongresa kustības izaugušajai partijai Tēvzeme, kam jau no dibināšanas bija skaidra radikālu reformu programma. Turklāt, kā norāda Bošs, šī neatkarības sākumposmā leģitimētā politiskā sacensība ir padarījusi partijas par nozīmīgu Igaunijas sabiedriskās dzīves sastāvdaļu. Kamēr Latvijā lielākās partijas ar mokām savāc pāris tūkstošus biedru, Igaunijā lielākajām partijām ir vairāk nekā 10 000 biedru, un plašas, aktīvas partijas palīdz nodrošināties pret atsevišķu ietekmīgu oligarhu uzkundzēšanos politiskajam procesam. 

Tātad Igaunijā oligarhu nav. Toties viņiem ir augstāks dzīves līmenis, krietni lielāka uzticība valdībai, labāki izglītības un veselības rādītāji. Sagadīšanās? Nē, likumsakarība. Salīdzinot Igaunijas un Latvijas attīstības ceļus, varam redzēt, ka izlēmīga rīcība ved uz veiksmi, bet vilcināšanās un neskaidrība velk purvā. Ja šo patiesību Latvija pagātnē bieži piemirsusi, nekad nav par vēlu to likt lietā nākotnē.

MŪSDIENU OLIGARHI
Jēdziens «oligarhs» Latvijas politiskajā retorikā sāka parādīties 1999. un 2000.gadā, liecina LETA ziņu arhīvs. Vienā no pirmajiem rakstiem, kurā parādās šis vārds, 2000.gada septembrī Ventspils mērs Aivars Lembergs nosvētī nesen kā savu trešo premjerēšanas laiku beigušo Andri Šķēli par «vienīgo Latvijas oligarhu», tā cenzdamies pats atkratīties no tobrīd vēl diezgan nepatīkamā apzīmējuma. Pēc dažiem gadiem par trešo Latvijas oligarhu plaši tika atzīts Ainārs Šlesers, un ik pa brīdim uzvirmoja diskusijas, vai vēl kāds, piemēram, Parex bankas dibinātājs Valērijs Kargins, būtu cienīgs nēsāt šo titulu. 

Nosaukums «oligarhs» Latvijā ienācis no Krievijas, kur pēc Borisa Jeļcina otrreizējās ievēlēšanas par prezidentu to sāka lietot, lai aprakstītu ierobežotu skaitu uzņēmēju, kuri bija ieguvuši milzīgu bagātību, lēti privatizējot dažus vērtīgākos uzņēmumus. Pavērsiens notika pirms 1996.gada prezidenta vēlēšanām, kad grupa turīgu biznesmeņu bija gatavi atbalstīt Jeļcina atkalievēlēšanu. Cena – vēlāk daudz kritizētais darījums «daļas pret vaučeriem», kura rezultātā par faktiski nevērtīgajiem privatizācijas sertifikātiem Jeļcina atbalstītājiem tika pārdoti valsts lielākie uzņēmumi. Līdz ar Jeļcina noiešanu no skatuves slavenākie un ietekmīgākie viņa laika oligarhi – Boriss Berezovskis, Mihails Hodorkovskis un Vladimirs Gusinskis – nonāca trimdā vai cietumā un zaudēja labu daļu bagātības. Tagad viņu vietā citi oligarhi pārvalda miljardus, pateicoties ietekmei Putina galmā.

Skaips vai haips*?

Posted on februāris 23, 2011 by - Tēma

Kā Igaunija kļuva par Baltijas informācijas tehnoloģiju līderi

Šoziem igauņiem atkal jauns e-pakalpojums. Ikgadējās ienākumu deklarācijas, ko jau agrāk varēja iesniegt elektroniski, tagad vairs pašam nav jāraksta – VID atsūta aizpildītu uzmetumu, atliek tikai pārbaudīt, nospiest nosūtīšanas pogu un pēc trim dienām bankas kontā sagaidīt pārmaksātos nodokļus. «Aizņēma tikai trīs minūtes,» interneta forumi zum par jauno ērtību tieši tobrīd, kad viesojos Tallinā, lai izpētītu, kā Igaunijai izdevies e-pakalpojumu un IT infrastruktūras ziņā pārspēt ne vien Latviju, bet vairākumu pasaules valstu. 

Pasaules ekonomikas foruma globālo tehnoloģiju ziņojumā, kur valstis sarindotas pēc gatavības ikdienā izmantot internetu, Igaunija atrodas 25.vietā. Pirmajā desmitniekā ir četras ziemeļvalstis, ASV, Kanāda, Singapūra, Honkonga, kā arī Šveice un Nīderlande, bet Latvija ieņem 52.vietu. 

Igauņi pie IT infrastruktūras ir pieraduši – par stāvvietām un sabiedrisko transportu norēķinās elektroniski, izmanto savu elektronisko ID karti kā pasi, atsakās no papīra dokumentu aprites. Jauninājumi nenāk bez pretestības. Piemēram, katra aizķeršanās elektronisko zāļu recepšu ieviešanas gaitā kļuva par TV ziņu tematu. Aktuāli bija arī jautājumi, vai elektroniskās datu bāzes ir drošas un informācija nenonāks svešās rokās, taču gandrīz desmit gadu laikā tas nav noticis. 

Mazs ir skaists
Baltijas valstu lielākā apģērbu ražotāja Baltika (zīmoli Monton, Ivo Nikkolo, Baltman, Mosaic) galvenā biroja pagalmā Tallinā paslēpusies ēka, kurā iekārtots radošo industriju inkubators. Tajā darbojas vairāk nekā 30 ar modes radīšanu vai mārketingu saistītu uzņēmumu. Starp tiem arī Fits.me – viens no sešiem Igaunijas uzņēmumiem, ko biznesa konsultanti Guidewire Group iekļāvuši jaunākajā ikgadējā pasaules daudzsološāko IT firmu sarakstā. No Latvijas tajā pagaidām nav neviena. «Mēs gan laikam esam izgājuši no inkubatora fāzes, jo investīcijās piesaistīti 2,6 miljoni eiro,» saka viens no kompānijas dibinātājiem Heiki Haldre, kurš iepriekš jau radījis un pārdevis piecus uzņēmumus. 

Fits.me viņš pirms trim gadiem nodibinājis kopā ar Paulu Pālinu, kas agrāk vadīja vienu no lielākajiem Igaunijas apģērbu zīmoliem un akadēmiski specializējies inovāciju menedžmentā. Pašlaik uzņēmumā strādā 18 cilvēki un četri roboti. Viņu produkts ir virtuāla drēbju uzlaikošanas kabīne – ievadot sava ķermeņa parametrus, iespējams pārliecināties, kā konkrētais apģērba modelis «sēž» uz auguma, vai riepa neizspiežas un pogas uz krūtīm turas ciet. 

Heiki biznesa plāns ir pārliecinošs. Saskaņā ar ASV datiem pašlaik katrs otrais pārdotais dators un divas no trim grāmatām tiek nopirktas internetā. Apģērbu tirdzniecība veido tikai 8% no e-komercijas, taču ienesīgums pērn sasniedzis 31 miljardu ASV dolāru. Biznesu bremzē tas, ka katrs ceturtais nopirktais apģērba gabals tiek atsūtīts atpakaļ – cilvēkiem nepatīk, ka nevar aptaustīt audumu un pārliecināties par krāsu, taču 65% gadījumu pie vainas ir nepiemērots izmērs.
E-veikali zaudē naudu, jo atpakaļ nosūtīšanas cikls ir aptuveni mēnesis, bet drēbju pirkšana ir sezonāla. «Mūsu mērķis ir atrisināt lielāko problēmu reālā laika apģērbu tirdzniecībā un vienlaikus dramatiski palielināt pārdevēju peļņu,» saka Heiki. Vācu katalogtirgotāja Quelle veiktajā pārbaudē pierādījies, ka virtuālā uzmērīšana var palielināt pārdošanas apjomu vismaz trīsreiz. 

Pagaidām Fits.me klientiem pārdevuši tikai vīriešu modeli, bet šogad piedāvāšot arī sieviešu, kas formu dēļ ir sarežģītāks, taču ļoti svarīgs biznesam, jo sievietes pērk divreiz vairāk nekā vīrieši. 

«Komandā ir Tartu Universitātes tehnoloģiju institūts, Tallinas Tehniskā universitāte ar biometrikas laboratoriju un pētniecības iestāde Vācijā, bet es teiktu, ka produkts ir 80% Igaunijā radīts,» saka Haldre. 

Kas ir viņu veiksmes pamatā? «Visupirms tas, ka esam no tik mazas valsts. Ja es aizietu pie modistiem Londonā un teiktu, ka man ir fantastiska ideja par biometrisku robotu izmantošanu modes industrijā, mani ātri izmestu. Šīs pasaules normāli nesaskaras. Mazās valstīs varam izmēģināt trakas idejas, kuras nekur citur pasaulē vēl nav redzētas,» Haldre atbild. «Un mēs to varam izdarīt desmit reižu lētāk nekā attīstītākās valstīs. Mārketingam mums vajadzēs tikpat naudas, bet sākuma kapitālu vajag daudz mazāku.» 

Pēc Fits.me parādīšanās perspektīvo uzņēmumu sarakstā par to katru nedēļu sākušas interesēties riska kapitāla kompānijas. Tiesa, garoza ir arī igauņu maizei. Pēc vairāku gadu darbošanās nākusi atklāsme, ka pat visrevolucionārākajam produktam nebūs nekādas vērtības, ja nebūs klientu. Starptautiskās pārdošanas prasmes, pareizāk – to trūkums, esot nopietns biznesa šķērslis. Vairākus pārdevējus nācies pieņemt no ārzemēm.

Skype efekts
Igauņiem varbūt trūkst labu pārdevēju, toties viņiem ir jaudīgs PR ierocis – interneta telefonijas gigants Skype. Trīs igauņu programmētāju un divu skandināvu investoru radītā programma, ko viņi savulaik pārdeva eBay par 2,6 miljardiem ASV dolāru, palīdzējusi durvis uz pasauli atvērt citiem uzņēmumiem. Valsts reklāmas sauklim «Igaunija – pasaules vadošā tehnoloģiju valsts» Skype darbojas kā labākais vēstnieks. Un, līdzīgi kā veiksmīga hokeja komanda palīdz jauniešu rekrutēšanā, Skype veiksme piesaista studentus eksaktajām zinātnēm. Redzot, kā pa Tallinu ar sporta auto braukā vēl 30 gadu vecumu nesasnieguši Skype programmētāji, kuru alga četras reizes pārsniedz vidējo, pusaudži redz paraugu, kam gribas līdzināties. 

«Skype katram igaunim ir dzīvs piemērs, ka iespējams izveidot lielu, starptautisku biznesu, neatstājot Igauniju. Tas motivē cilvēkus, ka Igauniju nevar uzskatīt par pārāk mazu, pārāk jaunu, tādu vai šādu. Ka vienīgie griesti patiešām ir tikai debesis,» skaidro Skype Igaunijas biroja vadītājs Stens Tamkivi. 

Ar Stenu tiekamies Skype lielākajā birojā, kas arvien atrodas Tallinā. Birojā pārsvarā gados jauni cilvēki, datoru galdi mijas ar atpūtas stūriem, un atmosfēra atgādina lielu, starptautisku kopmītni. Te joprojām programmē divi no dibinātājiem (Skype nebija viņu pirmais kopējais produkts, grupa darbojas no 1986.gada, sāka ar disketēs ierakstītām datorspēlēm, turpināja ar failu apmaiņas programmas KaZaA izstrādi un citiem projektiem). No gandrīz 1000 uzņēmuma darbiniekiem 400 atrodas Igaunijā. Starp viņiem arī samērā daudz latviešu, bet kopā uzņēmumā strādā ap 25 tautību cilvēki. 

«Igaunijas IT sektors varētu nekavējoties pieņemt darbā vēl 1000 cilvēku, bet mums viņu vairs nav. Tā ka, ja kāds no latviešiem vēlas, esat laipni aicināti. Nopietni,» saka džinsos un zilā krekliņā ar uzrakstu Most Popular tērptais boss. Stens uzskaita iemeslus, kas Igaunijai ļāva noorientēties uz IT mērķi. No padomju laikiem mantotas labas fizikas un matemātikas zināšanas un tradīcija studēt eksaktās zinātnes («ja padomju okupācija atstāja ko labu, tad šo»). Infrastruktūras neesamība, līdz ar to iespēja pārņemt visjaunākās tehnoloģijas, nevis krāmēties ar veco uzlabošanu. Mazas valsts priekšrocība – ja mazā valstī izgudro kaut ko, kas cilvēkiem patīk, tad pakalpojums izplatās ātri. «Tā bija kombinācija, ko veidoja tehnoloģiju pieejamība, tās atbalstoša valdība, jaundibināti moderni uzņēmumi un fakts, ka sabiedrība šīs lietas pieņēma. Varbūt mēs esam Baltijā labākie tieši tāpēc, ka vismazākie.» 

Skype nav lielākā Igaunijas IT kompānija. Playtech no spēļu biznesa nodarbina ap 600 cilvēku. Trešie lielākie ir programmatūras izstrādāji WebMedia Group ar 350 darbiniekiem. 

«Lielākās industrijas bailes ir tās, ka, parādoties vēl kādam lielam spēlētājam, vienkārši nepietiks darbinieku,» saka Baltic News Service vadītājs Anvars Samosts. Igauņi problēmu apzinās. Privātais sektors kopā ar nozares asociāciju un Izglītības ministriju, Igaunijas Attīstības fondu meklē risinājumus, piemēram, veidojot IT akadēmiju, kuras pirmajā posmā varētu uzaicināt 5-6 slavenus viesprofesorus, kuri klimatiski nemīlīgajam Eiropas nostūrim varētu pievilināt citu valstu studentus. Otra pieeja ir jaunu, starpdisciplināru studiju attīstīšana angliski, jo programmētājs vairs nav tikai programmētājs: nozare prasa dizaina, produktu vadības un citas zināšanas. Piemērs ir nesen radītā maģistra programma kiberaizsardzībā. 

Taču izglītības reformu augļus parasti var plūkt pēc 10-15 gadiem, tāpēc, kā atzīst Stens Tamkivi no Skype, nav citas izejas kā imigrācija, kas valstij ar baltiešu pagātni ir psiholoģiski grūti pieņemama. «Mums nāksies definēt, kādus cilvēkus gribam, un atvairīt tos, ko negribam. Ja cilvēks var nopelnīt 100-150 tūkstošus dolāru gadā, pēdējais, uz ko vajadzētu skatīties, ir viņa pase vai ādas krāsa. Nevar uzbūvēt globālu veiksmes stāstu mentāli noslēgtā vidē vai vietā, kur par svarīgāko tiek uzskatīta viena nācija vai rase.» 

Valdība kā pasūtītājs
Skype ir iedvesmas avots, taču svarīgs faktors IT sektora attīstībā ir bijis noturīgais valdības atbalsts jaunajām tehnoloģijām gan vārdos, gan darbos. Ne tikai izmaiņas pārvaldē, piemēram, e-vēlēšanas, elektroniskās identifikācijas kartes vai atteikšanās no papīra dokumentiem pirms gandrīz desmit gadiem, gadā ietaupot vismaz 200 000 ASV dolāru toreizējās cenās, bet arī mērķtiecīga valsts teritorijas pārklāšana ar bezvadu interneta tīklu, izvēle par labu vietējām firmām un skolu internetizācijas programma Tīģerlēciens. 

Pati Igaunijas valdība ir bijusi mērķtiecīgs un izglītots vietējo programmu un pakalpojumu klients, kura pasūtījumu rezultātā mazie un vidējie uzņēmumi šos risinājumus tagad var eksportēt uz citām valstīm. Klienti ir pat Saūda Arābijā un Palestīnas pašpārvaldē. «Mobilie autostāvvietu norēķini sākās tāpēc, ka dažiem ierēdņiem to gribējās, bet tagad uzņēmums risinājumu pārdod ASV un Beļģijā,» saka Anvars Samosts no BNS. «Protams, ka savējie bija apzināta izvēle, bet kāda bija alternatīva? 2005.gadā BNS vajadzēja klientu apkalpošanas sistēmu. Piedāvājumus iesniedza Microsoft, Latvijas, Vācijas un Igaunijas uzņēmumi, un pēdējais bija desmit reižu lētāks nekā Microsoft. Ir skaidrs, ko mēs izvēlējāmies, un valdība darīja tāpat.» Tiesa, laiki mainās. Kad BNS nesen vajadzēja jaunu IT sistēmu, to pasūtīja baltkrieviem. «Nav ļoti patriotiski, bet ietaupījām kaudzi naudas.» 

Vēl viens svarīgs aspekts Igaunijas IT virzienam bija politiska un sabiedriska vienprātība, ka tas ir pareizs. «Kad sākās Tīģerlēciens, bija grūti ar naudu. Bet starp politiskajiem spēkiem nekad nebija strīdu, ka tam jāatvēl finansējums. Nebija sabiedrisku diskusiju, vai inovācijas ir labākais veids, kā tērēt nodokļu maksātāju tobrīd niecīgo naudu,» atceras bijušais Tallinas Universitātes rektors, psiholoģijas profesors Mati Heidmats, kas strādāja Tīģerlēciena fonda vadībā. «Par mums mēdz teikt, ka esam lēni, bet pat mana 82 gadus vecā māte iemācījās apieties ar datoru un lieto elektroniskos pakalpojumus. Mēs esam zinātkāri.» 

BNS vadītājs Anvars Samosts uzskata, ka salīdzinājumā ar Latviju Igaunija ir uz rezultātu orientēta sabiedrība. «Mums paveicās ar dažiem ļoti gudriem lēmumiem, ko politiķi pieņēma 90.gadu vidū un kuros lielāku lomu spēlēja griba, nevis nauda. Ar sabiedrības vienprātību un dažiem ļoti gudriem cilvēkiem valdības tuvumā, kas attiecas ne tikai uz tehnoloģijām, bet arī ļoti labu komunikāciju stratēģiju, kas radīja priekšstatu par to, par ko mēs ar tevi šodien runājam. Nevar noliegt, ka lielu lomu spēlēja arī veiksme.» 

Par Igaunijas IT guru sauktais informācijas tehnoloģiju eksperts Linnars Vīks uzskata, ka sabiedrības lielākais ieguvums no IT attīstības ir Tīģerlēcienā izglītotā jaunā paaudze, kas par galveno vairs neuzskata iegaumēšanu, bet gan diskusiju, un agri vai vēlu mainīs demokrātijas saturu Igaunijā. 

Samosts domā, ka Igaunija ir kļuvusi atklātāka un caurskatāmāka valsts ar unikālu infrastruktūru, kas kalpo iedzīvotājiem. 

Profesors Heidmats atzīstas, ka daudzas lietas atjaunotajā Igaunijā skumdina, piemēram, atalgojuma un dzīves ilguma atšķirība starp vīriešiem un sievietēm vai tas, ka ienākumu starpība starp Tallinas un reģionu iedzīvotājiem ir viena no augstākajām Eiropā. «Taču šī mazā daļa, kas saistīta ar informācijas tehnoloģijām, man ļauj izjust lepnumu.» 

Viņš saredz arī saikni starp to, ka igauņi drīzāk uzticas bezpersoniskajai datorizētajai sistēmai nekā cits citam, un to, ka Igaunijā ir mazāk izplatīta korupcija: «Korupcija prasa uzticēšanos, bet mēs neuzticamies cits citam.» 

Stens Tamkivi no Skype min vairākus komunikācijas ieguvumus. Igaunija nav blīvi apdzīvota, tādējādi internets ļauj pensionāram saprast, kas notiek valstī, neizbraucot no savas viensētas. Tas ļauj sazināties ar ārzemēs dzīvojošajiem tuviniekiem, aizdzenot sajūtu, ka viņi ir prom uz neatgriešanos. Galvenais ietaupījums ir laiks. «Ja cilvēkresursi ir tik ierobežoti, nevar atļauties izšķērdēt pat minūti. Katrs nomoda brīdis jāvelta, lai darītu kaut ko produktīvu, radošu, pozitīvu, nevis nelietderīgi stāvētu kādā rindā.»

* angļu valodā hype nozīmē skaļu un nekaunīgu reklāmu 

PARALĒLĀS DZĪVES. KO IZDARĪJUŠI IGAUŅI, UN KUR ESAM MĒS?
Skolas. 1997.gadā Igaunijā sāka skolu internetizācijas programmu Tīģerlēciens. Trīs gados internetam pieslēdza visas skolas un tad izglītoja skolotājus e-mācību materiālu izmantošanā. 

Latvijā līdzīgu programmu nolēma veidot 1997.gadā, bet pilnībā visas skolas internetam tika pieslēgtas 10 gadu vēlāk. 

E-pakalpojumi. 2001.gadā Igaunijā izveidoja datu bāzi X-Road, kas pašlaik apvieno 67 datubāzes un 687 pakalpojumus. Tai var piekļūt ar mobilā tālruņa vai elektroniskās ID kartes palīdzību (ieviesa 2002.gadā). Kartes lieto 1,1 miljons Igaunijas iedzīvotāju. E-paraksta lietošana ir par brīvu. Karšu ieviešanu lielā mērā finansē bankas un mobilo sakaru kompānijas. Karte kalpo dažādām funkcijām, tajā skaitā kā e-talons sabiedriskajā transportā. 

Latvijā elektroniskās ID kartes tiek solītas kopš 2004.gada. E-parakstu sāka ieviest 2006.gadā, bet projekts gan izmaksu, gan ierobežotā pakalpojumu skaita dēļ nav sekmīgs. Lēnām paplašinās e-pakalpojumu klāsts, piemēram, cilvēki var deklarēt dzīvesvietu, pieteikties sociālajiem pabalstiem. 

Interneta mācības. Igaunijā 2002.-2004.gadā notika bezmaksas interneta apgūšanas kursi pieaugušajiem Ieraugi pasauli, ko finansēja privātais sektors. 

Latvijā vienīgais līdzinieks varētu būt Geitsu fonda finansētais projekts Trešais tēva dēls: ar datoriem un internetu aprīkotas visas bibliotēkas, izglītoti bibliotekāri. 

E-balsošana. 2005.gadā Igaunijā pašvaldību vēlēšanās izmēģināja e-balsošanu un 2007.gadā Igaunija kā pirmā valsts pasaulē to ieviesa arī parlamenta vēlēšanās. 

Pēdējās vēlēšanās 2009.gadā šo iespēju izmantoja 9,5% balsstiesīgo. 

Latvijā e-balsošana netiek apsvērta. 

E-receptes. 2010.gada sākumā Igaunija pārgāja uz elektroniskām zāļu receptēm, izmantojot ID karti. 

Latvija pilotprojektu ieviesīs 2012.gadā. Jau sākušies strīdi par to, kādiem nolūkiem jau iztērēts gandrīz pusmiljons latu un kāpēc nevar iegādāties gatavu sistēmu. 

Dzīve nav ģeometriska

Posted on februāris 23, 2011 by - Pusdienās

Viņš nav Džeks Nikolsons, kas taisa filmas kā pieminekļus sev. Reiz spožā igauņu kinozvaigzne Lembits Ulfsaks nodevies lasīšanai un Ķiršu dārzā spēlē Firsu

Lembits Ulfsaks (63), mums labāk pazīstams kā Paganels no padomju laika filmas Kapteiņa Granta bērni vai Tils no Tila Pūcesspieģeļa, ir vīlies, dzirdot, ka latvieši vairs diez ko nejoko par igauņiem, bet gandrīz reliģiski sākuši ticēt, ka kaimiņos viss ir labāk. Kādi tur vairs joki. «Protams, protams, pat kaimiņi mums ir labāki,» tēlotā nopietnībā atbild aktieris, kad aicinu viņu pusdienās. Tām viņam nav laika, jo esot pārāk aizņemts teātrī, bet rīta kafiju sarunāt varot.

Jaunākajai latviešu paaudzei Ulfsaks nav tik pazīstams, viņu vecākiem gan. Padomju laika Igaunijas kinozvaigzne, kurš spēlējis desmitos filmu un TV seriālu gan dzimtenē, gan ārzemēs. 2001.gadā arī latviešu un igauņu kopražojumā Labās rokas. Ulfsaks būs redzams arī Latvijas un Krievijas ieilgušajā kopražojumā Jevgeņija Paškevica filmā Golfa straume zem leduskalna, kam uz ekrāna vajadzētu iznākt šogad. Bērnu iemīļotās multfilmas Lote no Izgudrotāju ciema igauņu versijā viņš ierunājis arī kaķēnu Oskaru, bet diendienā strādā Igaunijas Draamateater.

Gaidot aktieri Rēveles kafejnīcā, kas atrodas starp viņa darba vietu un staļinlaiku arhitektūras paraugu, majestātisko Soprus (Draudzība) kinoteātri Tallinas vecpilsētā, agrā rīta stundā šķirstu avīzi un mēģinu saprast, kas tajā rakstīts par NO99 teātri, kura grāvējs Gorjačije estonskije parņi Nacionālajā teātrī Rīgā nu pārtapis par Čīkstošo klusumu.

Ulfsaks ieslīd kafejnīcā džinsos, tumšā virsjakā, melnā džemperī ar pīnēm un naģeni galvā, nepievēršot apkārt sēdošo tūristu uzmanību. Atšķirībā no nesenām bildēm, kurās esmu ieskatījusies pirms intervijas, uzaudzējis bārdu. Drīzumā Gruzijas un Igaunijas kopražojuma filmā viņam jāspēlē vecs igauņu vīrs Abhāzijas ciemā, ko kara dēļ pametuši visi iedzīvotāji, bet viņš viens palicis – jāsagatavo mandarīni decembra pārdošanai. Tas ir abhāzu dzīves atskaites punkts, kam viņi gatavojas visu gadu un no iegūtās naudas dzīvo pārējo gadu. Prasu, vai spēlēt baltiešu parasto lomu padomju filmās – vāciešus un nacistus – viņu vairs neaicina? «Kādreiz aicināja, bet nu jau viņi var nolīgt īstus vāciešus,» atteic Ulfsaks.

Aktierim, kurš kino aktīvi spēlējis 15 gadu, tagad attiecības ar šo mediju esot kā «gadījuma sakari». «Veciem vīriem kino nav ko darīt, viņi tur der tikai kā mozaīkas gabaliņi, jo uz veciem cilvēkiem nav interesanti skatīties. Katrā filmā spēlēt galvenā varoņa vectēvu, kas uz divām dienām iebrauc pilsētā? Nav interesanti,» viņš saka. «Ir jau, protams, tādi kā Roberts de Niro un Džeks Nikolsons, kas nopērk scenārijus un taisa filmas kā savus pieminekļus, bet tādi kā es var skatīties televizoru, ucināt kaķi un Čehova Ķiršu dārzā spēlēt Firsu.»

Firss ir viena no lomām, ko 63 gadus vecais aktieris pašlaik spēlē, «un ar to viss ir izteikts». «Ja pasaki kādam, ka teātrī spēlē veco sulaini Firsu, tad ir skaidrs, ka tā ir finiša taisne un diez cik ilgi es te vairs neuzkavēšos. Gribas jau arī sev sākt dzīvot.» Drāmas teātrī Ulfsaks nonācis 1968.gadā, būdams otrā kursa students. Tagad no viņa 17 studiju biedriem teātrī esot palicis tikai vēl viens. «Daudzi aizgāja jau pirms neatkarības atjaunošanas, un es esmu ļoti pateicīgs, ka man bija kino, citādi jau sen būtu vai nu notinies, vai sajucis prātā.»

Taču šis esot jauno laiks – Igaunijas teātrī nekad neesot bijis tik daudz talantīgu jauno aktieru kā tagad.

Jautāju, kuru teātru izrādes būtu jānoskatās, lai saprastu, kas pašlaik notiek Igaunijas skatuves mākslā. Ulfsaks nosauc četrus: Igaunijas Drāmas teātri, Von Krahl, Tallinas pilsētas (bijušo jaunatnes) un jau minēto No99. Vai viņi pašlaik ir jaunākie avangardisti? «Nav ne vislielākais avangards, ne paši jaunākie, avangardistu mums pietiek arī citos teātros. Šis ir visskaļākais un visvairāk māca, kā vajag dzīvot. Tagad arī iebāzuši degunu politikā, raksta manifestus, bet mani tas neinteresē. Mana teātra garša nāk no jaunības. Patīk klasiskais teātris, kur galvenais ir nevis sociālā aktivitāte, bet līdzpārdzīvojums, un mīlu teātra divas puses: vienu, ko pats spēlēju, un otru, ko skatos.»

Kad Ulfsaks spēlē pats, viņam esot svarīgi saprast, kādēļ uz skatuves jārīkojas tā vai citādi, nevis «uzlikt āksta cepuri un bļaustīties bez saprašanas». Kā skatītājam viņam neesot jāzina, kādēļ aktieris tā rīkojas, bet jāsaprot kopaina. «Skatītājam pietiek ar to, ka viņš skatās un viņam patīk. Turklāt es nemūžam neizteikšos kritiski par kādu no teātriem, jo kritika nozīmē, ka cilvēks kaut ko gaida, bet es neko negaidu. Ja man nepatīk, varu piecelties un izrādes vidū iziet ārā. Man nav nekādu pretenziju pret teātri, jo tam pienākas tiesības uz kļūdām. Pat burkānu audzētājam ir tiesības kļūdīties. Taču mūsu kritiķi, sevišķi jaunie, uzskata, ka teātrim nav. Un ka viss, ko dara ārpus Igaunijas, ir labāks.»

Ulfsaks jūtoties laimīgāks, ja viņam ir mazāk darba, jo pēdējā laikā atsācis lasīt. Pirms tam desmit gadu neesot atvēris grāmatas, jo tās viņam pielipinājušas skumjas. Skumjas vienmēr bijušas viņa pavadones, bet ar vecumu tās izjūtot skaudrāk. Tāpēc labāk skatoties filmas ar laimīgām beigām un nevarot saprast, kāpēc tās sauc par komerciju. «Es esmu pietiekami ilgi dzīvojis, lai varētu teikt, ko domāju, un izvēlēties neskatīties kāda projicētu depresiju, stresu vai nelaimes uz ekrāna. Filmas ir pilnas ar festivālu štampiem. Pārītis geju, vēzis – garantija, ka festivālos ies labi! Es varu atļauties tās neskatīties un neuztraukties, ko kāds domās par manu konservatīvismu.»

Tagad viņš esot kritis uz krievu klasiku, starp kuru gan iespraucies arī Peļevina Grāfs T, bet pat tas vedinājis atpakaļ – sagribējies pārlasīt Tolstoju, bet vispirms jātiek galā ar Gogoli un mazajiem Dostojevska darbiņiem. Ulfsaks lasot visu, kas par izvēlēto rakstnieku atrodams – paša oriģināldarbus, zinātniskos darbus, komentārus. «Es, piemēram, nemaz nezināju, ka Gogolis bija pazīstams ar Puškinu, ka Puškins ļoti cienīja viņa darbus,» aktieris dalās iespaidos. «Tāpēc vien ir vērts pārlasīt savus mīļākos rakstniekus: lai arvien uzzinātu kaut ko jaunu. Un vēl stils, valoda, domāšana!» Taču neviens rakstnieks viņam neesot tik līdzīgs un mīļš kā Sergejs Dovlatovs. «Dažreiz lasot gribas nolikt grāmatu, piecelties un applaudēt. Viņš ir tieši tāds pats pimpausis kā es (razpizdjaj, aktieris saka krieviski – red.). Tepat Tallinā dzīvoja, bija žurnālistiņš un briesmīgs dzērājs, bet tā arī mums nekad nesanāca satikties.»

Tad nākamajos gados aiziet no teātra, lasīt grāmatas un gaidīt finišu? «Dzīve tomēr nav tik ģeometriska,» pasmaida Ulfsaks. «Es dzīvoju mežā, jūras krastā, apkārt gulbji. Atlido barā, pat 70. Man ir suns, mazdēls un mazmeita, interesanti bērni (viens no viņa dēliem – Juhans – arī ir kļuvis par Igaunijā labi pazīstamu aktieri – red.). Tas viss aizpilda laiku, kas man sākas, kad izeju no teātra un iesēžos auto.»

Māju mežā Ulfsaks sev uzdāvinājis 60.jubilejā, kad pēdējais bērns pabeidzis vidusskolu un aizgājis no mājām. Māja ir iemesls, kādēļ uz teātri griboties mazāk nekā tad, kad dzīvojis blokmāju kastītē Tallinā. «Ja godīgi, strādāt tomēr vajag,» aktieris nenovaldās un arī uz atvadām pajoko: «Mājai apkure ar elektrību.»

ĒDIENKARTE
Melna kafija
Cafe Latte

Dzīve nav ģeometriska

Posted on februāris 23, 2011 by - Pusdienās

Viņš nav Džeks Nikolsons, kas taisa filmas kā pieminekļus sev. Reiz spožā igauņu kinozvaigzne Lembits Ulfsaks nodevies lasīšanai un Ķiršu dārzā spēlē Firsu

Lembits Ulfsaks (63), mums labāk pazīstams kā Paganels no padomju laika filmas Kapteiņa Granta bērni vai Tils no Tila Pūcesspieģeļa, ir vīlies, dzirdot, ka latvieši vairs diez ko nejoko par igauņiem, bet gandrīz reliģiski sākuši ticēt, ka kaimiņos viss ir labāk. Kādi tur vairs joki. «Protams, protams, pat kaimiņi mums ir labāki,» tēlotā nopietnībā atbild aktieris, kad aicinu viņu pusdienās. Tām viņam nav laika, jo esot pārāk aizņemts teātrī, bet rīta kafiju sarunāt varot.

Jaunākajai latviešu paaudzei Ulfsaks nav tik pazīstams, viņu vecākiem gan. Padomju laika Igaunijas kinozvaigzne, kurš spēlējis desmitos filmu un TV seriālu gan dzimtenē, gan ārzemēs. 2001.gadā arī latviešu un igauņu kopražojumā Labās rokas. Ulfsaks būs redzams arī Latvijas un Krievijas ieilgušajā kopražojumā Jevgeņija Paškevica filmā Golfa straume zem leduskalna, kam uz ekrāna vajadzētu iznākt šogad. Bērnu iemīļotās multfilmas Lote no Izgudrotāju ciema igauņu versijā viņš ierunājis arī kaķēnu Oskaru, bet diendienā strādā Igaunijas Draamateater.

Gaidot aktieri Rēveles kafejnīcā, kas atrodas starp viņa darba vietu un staļinlaiku arhitektūras paraugu, majestātisko Soprus (Draudzība) kinoteātri Tallinas vecpilsētā, agrā rīta stundā šķirstu avīzi un mēģinu saprast, kas tajā rakstīts par NO99 teātri, kura grāvējs Gorjačije estonskije parņi Nacionālajā teātrī Rīgā nu pārtapis par Čīkstošo klusumu.

Ulfsaks ieslīd kafejnīcā džinsos, tumšā virsjakā, melnā džemperī ar pīnēm un naģeni galvā, nepievēršot apkārt sēdošo tūristu uzmanību. Atšķirībā no nesenām bildēm, kurās esmu ieskatījusies pirms intervijas, uzaudzējis bārdu. Drīzumā Gruzijas un Igaunijas kopražojuma filmā viņam jāspēlē vecs igauņu vīrs Abhāzijas ciemā, ko kara dēļ pametuši visi iedzīvotāji, bet viņš viens palicis – jāsagatavo mandarīni decembra pārdošanai. Tas ir abhāzu dzīves atskaites punkts, kam viņi gatavojas visu gadu un no iegūtās naudas dzīvo pārējo gadu. Prasu, vai spēlēt baltiešu parasto lomu padomju filmās – vāciešus un nacistus – viņu vairs neaicina? «Kādreiz aicināja, bet nu jau viņi var nolīgt īstus vāciešus,» atteic Ulfsaks.

Aktierim, kurš kino aktīvi spēlējis 15 gadu, tagad attiecības ar šo mediju esot kā «gadījuma sakari». «Veciem vīriem kino nav ko darīt, viņi tur der tikai kā mozaīkas gabaliņi, jo uz veciem cilvēkiem nav interesanti skatīties. Katrā filmā spēlēt galvenā varoņa vectēvu, kas uz divām dienām iebrauc pilsētā? Nav interesanti,» viņš saka. «Ir jau, protams, tādi kā Roberts de Niro un Džeks Nikolsons, kas nopērk scenārijus un taisa filmas kā savus pieminekļus, bet tādi kā es var skatīties televizoru, ucināt kaķi un Čehova Ķiršu dārzā spēlēt Firsu.»

Firss ir viena no lomām, ko 63 gadus vecais aktieris pašlaik spēlē, «un ar to viss ir izteikts». «Ja pasaki kādam, ka teātrī spēlē veco sulaini Firsu, tad ir skaidrs, ka tā ir finiša taisne un diez cik ilgi es te vairs neuzkavēšos. Gribas jau arī sev sākt dzīvot.» Drāmas teātrī Ulfsaks nonācis 1968.gadā, būdams otrā kursa students. Tagad no viņa 17 studiju biedriem teātrī esot palicis tikai vēl viens. «Daudzi aizgāja jau pirms neatkarības atjaunošanas, un es esmu ļoti pateicīgs, ka man bija kino, citādi jau sen būtu vai nu notinies, vai sajucis prātā.»

Taču šis esot jauno laiks – Igaunijas teātrī nekad neesot bijis tik daudz talantīgu jauno aktieru kā tagad.

Jautāju, kuru teātru izrādes būtu jānoskatās, lai saprastu, kas pašlaik notiek Igaunijas skatuves mākslā. Ulfsaks nosauc četrus: Igaunijas Drāmas teātri, Von Krahl, Tallinas pilsētas (bijušo jaunatnes) un jau minēto No99. Vai viņi pašlaik ir jaunākie avangardisti? «Nav ne vislielākais avangards, ne paši jaunākie, avangardistu mums pietiek arī citos teātros. Šis ir visskaļākais un visvairāk māca, kā vajag dzīvot. Tagad arī iebāzuši degunu politikā, raksta manifestus, bet mani tas neinteresē. Mana teātra garša nāk no jaunības. Patīk klasiskais teātris, kur galvenais ir nevis sociālā aktivitāte, bet līdzpārdzīvojums, un mīlu teātra divas puses: vienu, ko pats spēlēju, un otru, ko skatos.»

Kad Ulfsaks spēlē pats, viņam esot svarīgi saprast, kādēļ uz skatuves jārīkojas tā vai citādi, nevis «uzlikt āksta cepuri un bļaustīties bez saprašanas». Kā skatītājam viņam neesot jāzina, kādēļ aktieris tā rīkojas, bet jāsaprot kopaina. «Skatītājam pietiek ar to, ka viņš skatās un viņam patīk. Turklāt es nemūžam neizteikšos kritiski par kādu no teātriem, jo kritika nozīmē, ka cilvēks kaut ko gaida, bet es neko negaidu. Ja man nepatīk, varu piecelties un izrādes vidū iziet ārā. Man nav nekādu pretenziju pret teātri, jo tam pienākas tiesības uz kļūdām. Pat burkānu audzētājam ir tiesības kļūdīties. Taču mūsu kritiķi, sevišķi jaunie, uzskata, ka teātrim nav. Un ka viss, ko dara ārpus Igaunijas, ir labāks.»

Ulfsaks jūtoties laimīgāks, ja viņam ir mazāk darba, jo pēdējā laikā atsācis lasīt. Pirms tam desmit gadu neesot atvēris grāmatas, jo tās viņam pielipinājušas skumjas. Skumjas vienmēr bijušas viņa pavadones, bet ar vecumu tās izjūtot skaudrāk. Tāpēc labāk skatoties filmas ar laimīgām beigām un nevarot saprast, kāpēc tās sauc par komerciju. «Es esmu pietiekami ilgi dzīvojis, lai varētu teikt, ko domāju, un izvēlēties neskatīties kāda projicētu depresiju, stresu vai nelaimes uz ekrāna. Filmas ir pilnas ar festivālu štampiem. Pārītis geju, vēzis – garantija, ka festivālos ies labi! Es varu atļauties tās neskatīties un neuztraukties, ko kāds domās par manu konservatīvismu.»

Tagad viņš esot kritis uz krievu klasiku, starp kuru gan iespraucies arī Peļevina Grāfs T, bet pat tas vedinājis atpakaļ – sagribējies pārlasīt Tolstoju, bet vispirms jātiek galā ar Gogoli un mazajiem Dostojevska darbiņiem. Ulfsaks lasot visu, kas par izvēlēto rakstnieku atrodams – paša oriģināldarbus, zinātniskos darbus, komentārus. «Es, piemēram, nemaz nezināju, ka Gogolis bija pazīstams ar Puškinu, ka Puškins ļoti cienīja viņa darbus,» aktieris dalās iespaidos. «Tāpēc vien ir vērts pārlasīt savus mīļākos rakstniekus: lai arvien uzzinātu kaut ko jaunu. Un vēl stils, valoda, domāšana!» Taču neviens rakstnieks viņam neesot tik līdzīgs un mīļš kā Sergejs Dovlatovs. «Dažreiz lasot gribas nolikt grāmatu, piecelties un applaudēt. Viņš ir tieši tāds pats pimpausis kā es (razpizdjaj

Tad nākamajos gados aiziet no teātra, lasīt grāmatas un gaidīt finišu? «Dzīve tomēr nav tik ģeometriska,» pasmaida Ulfsaks. «Es dzīvoju mežā, jūras krastā, apkārt gulbji. Atlido barā, pat 70. Man ir suns, mazdēls un mazmeita, interesanti bērni (viens no viņa dēliem – Juhans – arī ir kļuvis par Igaunijā labi pazīstamu aktieri – red.). Tas viss aizpilda laiku, kas man sākas, kad izeju no teātra un iesēžos auto.»

Māju mežā Ulfsaks sev uzdāvinājis 60.jubilejā, kad pēdējais bērns pabeidzis vidusskolu un aizgājis no mājām. Māja ir iemesls, kādēļ uz teātri griboties mazāk nekā tad, kad dzīvojis blokmāju kastītē Tallinā. «Ja godīgi, strādāt tomēr vajag,» aktieris nenovaldās un arī uz atvadām pajoko: «Mājai apkure ar elektrību.»

ĒDIENKARTE
Melna kafija
Cafe Latte

Vai Igaunijā labāk?

Posted on februāris 23, 2011 by - Analīze

Mēdz teikt, ka skaitļi nemelo. Salīdzinām, kā dzīve Latvijā un Igaunijā izskatās, ja to aplūko gadu, kubikmetru vai latu izteiksmē 

Latvijā ir divu tipu cilvēki. Tie, kas uzskata, ka Igaunijā pilnīgi viss ir labāks, un tie, kuri apgalvo – tur viss ir tāpat kā pie mums, viņiem vienkārši ir labāks PR. 

Par nelaimi, diskusijas par šo jautājumu parasti balstās tikai uz dažiem faktiem vai skaitļiem. 

Lai dotu pilnīgāku atbildi uz šo jautājumu, esam savākuši cik vien iespējams plašu informācijas klāstu par dažādām dzīves jomām, izmantojot tikai savstarpēji salīdzināmus lielumus. Arī informācijas avotus esam izvēlējušies dažādus, izmantojot gan oficiālo statistiku, gan dažādu starptautisko organizāciju veiktos pētījumus un salīdzinājumus. 

Rezultāti dod vielu nopietnām pārdomām. Nav jau pilnīgi viss labāks ziemeļos. Tomēr pietiekami daudzās jomās igauņu priekšrocības ir acīmredzamas. Grūti iedomāties, ka tik daudzveidīgā vērtējumu un avotu klāstā šī atšķirība varētu rasties tikai labāku sabiedrisko attiecību dēļ. 

Iedzīvotāju skaits (1.1.2011)
LV 2 229 500
EE 1 340 122

Iedzīvotāju skaits 2060.gadā (Eurostat prognoze)
LV 1,7 miljoni
EE 1,1 miljoni

IKP uz vienu iedzīvotāju (2009.gadā)
LV 5802 lati
EE 7268 lati

IKP uz vienu cilvēku, % no ES vidējā (2009.gadā)
LV 52%
EE 64%

Produktivitāte, % no ES vidējā (2008.gadā)
LV 51%
EE 64%

Valsts ārējais parāds (2010.gada 3.ceturksnī)
LV 4027,7 milj. latu
EE   580,4 milj. latu

Tiešās ārzemju investīcijas (2010.gada 3.ceturksnī)
LV 6116 milj. latu
EE 8493 milj. latu

Eksports 2010.gadā
LV 4,67 miljardi latu
EE 6,15 miljardi latu

World Economic Forum Global Competitiveness Report 2010-2011
Valsts konkurētspēja (vieta starp 139 valstīm)
LV 70.
EE 33.

Vidējā alga (2010.gada 3.ceturksnī)
LV 447 lati
EE 533 lati

Vidējā vecuma pensija (2010.gada 3.ceturksnī)
LV 176,28 lati
EE 213,93 lati

Uzņemējdarbības vide (Ease of doing business)  
Pasaule Bankas ikgadējais reitings Doing Business 2011 (vieta starp 183 valstīm)
LV 24.
EE 17.

Korupcijas uztveres indekss Transparency International
(vieta starp 178 valstīm; indekss no 1 līdz 10, kur mazāks skaitlis nozīmē lielāku korupcijas izplatību)
LV 59.vietā, reitings 4,3
EE 26.vietā, reitings 6,5

Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums (2009.gadā)
LV 73,4 gadi (vīriešiem 68,3, sievietēm 78,1)
EE 75,0 gadi (vīriešiem 69,8, sievietēm 80,1)

Zīdaiņu mirstība no 1000 dzīvi dzimušajiem (2008.gadā)
LV 6,7
EE 5,0

Veselības kvalitāte. Euro-Canada Health Consumer Index 2010.gada pētījumā (vieta starp 34 valstīm)
LV 32.
EE 21.

Izglītības kvalitāte. Starptautiskais OECD PISA izglītības līmeņa pētījums (vieta starp 65 valstīm; cik no 8 mērījumiem ir virs vidējā vai zem vidējā rādītāja)
LV 30 (0 un 6)
EE 13 (7 un 0)

Modernā māksla. Mākslinieki, kuru darbi uzņemti pasaules nozīmīgākajā 20.gadsimta mākslas muzeja Museum of Modern Art (Ņujorkā) pastāvīgajā kolekcijā
LV 12  (Hyman Bloom, Vija Celmins, Philippe Halsman, Gustav Klucis, Sven Lukin, Juris Mednis, Janis Muncis, Jan Senbergs, Maurice Sterne, Marc Rothko, Adja Yunkers, Walter Zapp)
EE 2    (Louis I. Kahn, Dmitri Kirsanov)
(mākslinieku vārdus rakstām tā, kā tie parādās MOMA datu bāzē)

Laulību skaits uz 1000 iedzīvotājiem (2008.gadā)
LV 5,7
EE 4,6

Šķiršanos skaits uz 1000 iedzīvotājiem (2008.gadā)
LV 2,7
EE 2,6

Pasaules ekonomikas foruma dzimuma līdztiesības indekss (vieta starp 134 valstīm)
LV 18.
EE 47.

Par cik % sieviešu atalgojums atšķiras no vīriešu atalgojuma (2007.gadā)
LV 15,4%
EE 30,9%

Siltumnīcas efektu veicinošo gāzu izmeši gadā (milj. tonnu CO2 ekvivalents 2007.gadā)
LV 12,1
EE 22,0

Atkritumi (pašvaldību savāktie, kg gadā uz iedzīvotāju; 2008.gadā)
LV 331
EE 515

Ūdens resursi (miljards m3)
LV 33,7
EE 12,3

Atjaunojamie energoresursi, % no kopējā enerģijas patēriņa (2008.gadā)
LV 29,9
EE 19,1

Uzticos valdībai (Eurobarometer aptauja 2010.gadā)
LV   13% jā, 85% nē
EE   53% jā, 44% nē

Ir jāveic reformas, kuras nāk par labu nākamajām paaudzēm, pat ja tas nozīme, ka pašreizējām paaudzēm ir jānes upuri (Eurobarometer aptauja 2010.gadā)
LV    45% jā, 47% nē
EE 65% jā, 27% nē

Vai jūs jūtaties kā ES pilsonis? (Eurobarometer aptauja 2010.gadā)
LV    44% jā, 55% nē
EE    62% jā, 37% nē

Salu skaits
LV 1 (mākslīgā Kolkas bākas sala)
EE 1520

Augstākais kalns
LV Gaiziņš 312 m
EE Lielais Munameģis 318 m

Avoti: Eurostat, CIA World fact book, Latvijas statistika, Eesti statistika, Latvijas Banka. Igaunijas Banka, http://moma.org/explore/collection/index (Index of artists)

Ziemeļnieki

Posted on februāris 23, 2011 by - Komentārs

Kā pārvarēt pieaugošo labklājības plaisu starp Igauniju un Latviju

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess nesen teica, ka turpmāk nozīmīgākā dalījumu līnija Eiropā būs nevis starp Rietumiem un Austrumiem vai starp vecajām un jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, bet gan starp Ziemeļiem un Dienvidiem, starp fiskāli atbildīgām un starptautiski konkurētspējīgām valstīm kartes augšgalā un parādos un deficītos slīkstošām, ekonomiski atpalikušām valstīm kartes dibengalā.

Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts nepārprotami sevi saredz pirmajā grupā un ne bez pamata. Tās valsts parāda līmenis ir starp zemākajiem pasaulē – mazāk nekā 8% no IKP. Pēc ekonomiskās krīzes pārvarēšanas tā ir strauji atkopusies – IKP 2010.gada pēdējā ceturksnī, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, pieauga trekno gadu tempā – par 6,6%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Eksports pagājušajā gadā ir pieaudzis par 35% (faktiskajās cenās), salīdzinot ar 2009.gadu, un sasniedzis augstāko rādītāju valsts vēsturē, savukārt bezdarba līmenis 2010.gada laikā strauji samazinājās – no 19,8% pirmajā ceturksnī līdz 13,6% ceturtajā ceturksnī.

Savukārt Latvija nepārprotami atrodas tuvāk dienvidiem. Valsts parāds 2009.gadā bija 36,7% no IKP, un 2010.gadā tas būs pārsniedzis 40%. Tiesa, tas ir ievērojami mazāk ne tikai par klasiskām dienvidniecēm Grieķiju (126,8% 2009.gadā) vai Itāliju (116%), bet arī par Eiropas Savienības vidējo rādītāju – 74,2%, un līdzīgs līmenis ir virknei citu ziemeļnieku – Dānijai (41,4%), Zviedrijai (41,9%), Somijai (43,8%). Tomēr nevaram par šo vidējo līmeni pārāk priecāties, jo līdz ar lielajiem ikgadējiem budžeta deficītiem Latvijas valsts parāds tuvākajos gados turpinās augt, bet citas valstis meklē ceļus, kā šo parādu samazināt. Zviedrija februāra sākumā pārdeva daļas Nordea bankā par trim miljardiem dolāru, lai varētu samazināt savu valsts parādu līmeni, un plāno turpināt šo politiku, lai līdz 2012.gada beigām pazeminātu kopējo valsts parādu zem 30% no IKP.

Latvijas IKP pieaugums 2010.gada ceturtajā ceturksnī – 3,7%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, – ir cienījams, tomēr atpaliek gan no Igaunijas, gan arī no Zviedrijas, kuras IKP 2010.gada 3.ceturksnī pieauga par 6,9%, salīdzinot ar iepriekšējo gadu. Latvijas eksports 2010.gadā pieauga par 26,4% (faktiskajās cenās), salīdzinot ar iepriekšējo gadu, tātad par gandrīz 10% mazāk nekā ziemeļu kaimiņvalstī, bet bezdarbs samazinājies ievērojami lēnāk nekā Igaunijā, no 20,4% 2010.gada pirmajā ceturksnī līdz 16,9% ceturtajā ceturksnī, kad Igaunijā jau bija noticis straujš kritums līdz 13,6%.

Kopš neatkarības atgūšanas Igaunija ir izvirzījusies Latvijai priekšā, panākot labāku dzīves līmeni – vidējā alga igauņiem ir par 20% augstāka, IKP uz vienu iedzīvotāju par 25% lielāks, un pēdējā gada rādītāji liek domāt, ka no krīzes viņi iznākuši vēl spēcīgāki. «Lēnie» igauņi turpina strauji virzīties uz priekšu, un, pat ja Latvija gluži nestāv uz vietas, tempu atšķirība nozīmē, ka arī dzīves līmeņa atšķirības turpinās pieaugt.

Vai ir iespējams pārvarēt šo pieaugošo plaisu? Šīs nedēļas žurnālā lasītāji atradīs daudz dažādu atšķirību starp Latviju un Igauniju, kuras kaimiņvalstī veicinājušas ātrāku izaugsmi. Ir lietas, kuras vairs nav labojamas, piemēram, privatizācija, kura Igaunijai nodrošināja pieeju Rietumu ieguldījumiem, pieredzei un tirgiem, turpretim Latvijā veidoja treknu mēslojumu oligarhu uzplaukumam. Ir parādības, kuras nav strauji maināmas, to skaitā Latvijas iedzīvotāju ļoti zemā uzticēšanās valdībai (tikai 13%), salīdzinot ar Igaunijas rādītāju (53%).

Taču var no igauņiem mācīties, ko pēdējā laikā ieteikuši darīt gan Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, gan finanšu ministrs Andris Vilks. Tomēr svarīgākās mācības nav meklējamas konkrētos likumdošanas aktos vai labi domātās programmās. Salīdzinot Latvijas un Igaunijas vēsturi pēdējo 20 gadu laikā, būtiskākā atšķirība ir bijusi igauņu gatavība izšķirošos brīžos izlēmīgi spert soļus, kuri īstermiņā var likties riskanti vai sāpīgi, bet kuri liek pamatus izaugsmei. 90.gadu sākumā Igaunija ieviesa savu valūtu gandrīz gadu agrāk nekā Latvija, pieņēma likumu, kas aizliedza budžeta deficītu, un atcēla gandrīz visus importa tarifus, piespiežot saviem uzņēmumiem vai nu sākt rosīties, vai nu mirt. Sākumā tas varēja likties skarbi, bet ilgtermiņā nodrošināja kokurētspējīgāku tautsaimniecību.

Treknajos gados, kad valsts kasē gāzās iekšā naudas plūdi un no visām malām skanēja aicinājumi palielināt algas un investēt infrastruktūrā, Igaunijas valdība tomēr spēja vienoties, ka šis ir brīdis krāt nebaltai dienai. Neskatoties uz politisko pretestību, budžeti tika veidoti ar pārpalikumu, liekā nauda nolikta rezervē, un, kad pienāca krīze, Igaunijai bija pašai savs mazais valūtas fonds, no kura ņemt vajadzīgos līdzekļus krīzes pārvarēšanai. Turklāt igauņi paši bez ārējā spiediena 2009.gadā konsolidēja budžetu – cirpa algas un paaugstināja nodokļus – par 9% no IKP.

Visos šajos politiski un ekonomiski svarīgajos brīžos Latvijas rīcībā ir bijis mazāk noteiktības. 90.gados brīvā tirdzniecība bija ierobežotāka, privatizācija politizētāka. Treknajos gados valsts nevis taupīja, bet gan turpināja izdot vairāk naudas, nekā tā iekasēja, padarot budžeta griešanu pēc krīzes vēl sāpīgāku. Un, lai gan Latvijas 2009.gada budžeta konsolidācija bija tikpat liela kā Igaunijai, šeit to pieņēma tikai ar lielām mokām pēc starptautisko institūciju spiediena un biedējošas krīzes valūtas tirgū.

Izaicinājumi nebeidzas. Mums priekšā vēl 50 miljonu latu konsolidācija, 2012.gada budžets, iestāšanās eirozonā, sociālā budžeta sakārtošana. Taču Latvijas politiķi turpina cerēt, ka šie jautājumi vai nu atrisināsies paši, vai arī kāds cits piespiedīs pieņemt vajadzīgos lēmumus, lai pašiem nebūtu jāatbild par neizbēgamajām īstermiņa grūtībām, kuras jāpārvar lielāka mērķa vārdā. Šāda mīņāšanās miglā ir drošākais ceļš uz vēl lielāku atpalikšanu no Igaunijas. Taču latviešiem ir arī teiciens: drošam pieder pasaule. Derētu to šad un tad sev atgādināt.

Vērtību aizsardzība

Posted on februāris 23, 2011 by - Komentārs

Mazas valsts preses brīvībai apdraudējumi ir lielāki

Karš ir politikas turpinājums ar citiem līdzekļiem, kā to definējis prūšu ģenerālis Karls fon Klauzevics, un, ja neturamies pie boļševika Vladimira Ļeņina vienkāršotās izpratnes, ka tas esot politikas turpinājums tieši ar vardarbīgiem līdzekļiem, tad Baltijas valstīs karš jau notiek – psiholoģiskais un informācijas karš. Tā bija viena no pamattēzēm Igaunijas Valsts kancelejas rīkotajā konferencē Narvā 11. un 12.februārī.

Arī konferences vietas izvēli laikam var uzskatīt par manevru šajā karā. Valdības pārstāvji gan skaidroja, ka vienkārši bija gribēts «tikt ārā no Tallinas». Tomēr lēmums vest ar autobusiem aptuveni simt konferences dalībnieku uz Krievijas robežu, lai diskutētu par tematu Psiholoģiskā aizsardzība, informācijas un mediju apdraudējumi, varbūt nebija tikai loģistisku apsvērumu noteikts.

Konferencē piedalījās Igaunijas politiķi, armijas un drošības dienestu augsta ranga virsnieki, kā arī eksperti un žurnālisti no astoņām valstīm. Pasākums notika pēc Chatham House noteikumiem – tajā runāto var atstāstīt, taču runātājiem jāpaliek anonīmiem. Tas nodrošināja raženu domu apmaiņu par jautājumiem, kuri pastāvīgi tiek apspriesti dažādos forumos, taču reti kad tik plaši vienuviet.

Atšķirībā no Latvijas «psiholoģiskā aizsardzība» Igaunijā ir oficiāls jēdziens Nacionālās drošības koncepcijā līdzās militārajai un citiem aizsardzības veidiem. Tās uzdevumi ir «nodrošināt kopējo vērtību aizsardzību», «stiprināt nacionālo pašapziņu un gribu aizstāvēt Igauniju», «nostiprināt spēju novērst pret Igauniju vērstu graujošu darbību».

Konferences dalībnieki bija pamatos vienisprātis, ka apdraudējums ir reāls un aizsardzība ir nepieciešama. Krievijas vadoņi pastāvīgi runā par «humānās dimensijas» lomu savu ārpolitisko mērķu sasniegšanā un «līdzpilsoņu aizstāvību» ārpus Krievijas. Konferencē varēja dzirdēt iespaidīgu Krievijas propagandas, dezinformācijas un konkrētām sabiedrības grupām tēmētu psiholoģisku operāciju piemēru klāstu, kā arī pārskatu par ienaidnieka tēla veidošanas paņēmieniem pašā Krievijā un par Igaunijas apmelošanas starptautisko kampaņu.

Taču viedokļi par šo apdraudējumu bīstamību dažbrīd pat būtiski atšķīrās un līdz ar to – arī par aizsardzības pasākumu veidiem, no kuriem daži ieteiktie pēc būtības neatšķirtos no otrpus Narvas upei piekoptajiem.

Draudu novērtējums bija amplitūdā starp, no vienas puses, nešaubīšanos par «viņu» nenovēršamu «nākšanu» (tika minēts, ka 5-10 gadu laikā militāra uzbrukuma NATO valstij gan nebūšot, taču arī – ka 20-30 gadu laikā Igaunijā noteikti būšot «valstiskuma krīze») un, no otras, pārmetumiem tautiešiem par zemu pašnovērtējumu un krišanu panikā, jo tieši pārspīlētā apdraudējuma sajūta padarot Igauniju ievainojamu.

Reti kurš Igaunijā zina, kas ir Varšavas vai Londonas mērs, taču visi zina, ka nule gāztais Maskavas mērs bija Lužkovs, bet Rīgas mērs ir Ušakovs. Politiķi un prese reaģē vai uz katru kāda Tambovas činavnieka izteikumu par Igauniju. Kāda nesena aptauja rādot, ka 50% igauņu par nācijas galveno uzdevumu uzskata «igauņu kultūras izdzīvošanu». Kā to ironiski rezumēja kāds runātājs – «mums eiro kabatā, NATO lietussargs virs galvas, Šengena vaļā, nu laiks cīnīties par izdzīvošanu».

Zems pašnovērtējums un «ko citi par mums domā» kā šķietami objektīva sevis novērtējuma meklēšana raksturīga arī citām reģiona tautām. (Un Igaunijā ne tikai igauņiem, bet arī vietējiem krieviem, kuru daļas attieksmi varot raksturot kā «tikai krievu tanki mani var aizsargāt, kaut gan tie nogalinās arī mani pašu».) Bet igauņiem divas lielākās kolektīvās psiholoģiskās traumas, kas vēl mazinājušas pašnovērtējumu pēc 50 okupācijas gadiem, bijušas prāmja Estonia nogrimšana 1994.gadā un «Bronzas kareivja» aizvākšanas izraisītie nemieri 2007.gadā, ko pavadīja labi koordinēta Krievijas apmelojumu kampaņa, kurai sekoja kiberuzbrukums Igaunijas valsts iestāžu un banku datorsistēmām.

Katastrofas notiek neplānoti, un ir jābūt tām psiholoģiski gataviem. Kiberkarš kļūst par mūsdienu pasaules realitāti, kam jābūt gataviem tehniski. Bet ko iesākt pret Krievijas «Lielo Informatīvo Tēvijas karu»?

Igaunijas un Krievijas resursi šādai karošanai nav samērojami. Turklāt demokrātiskas valsts valdība nevar mobilizēt medijus propagandai. Tiesa, dažs runātājs pārmeta igauņu žurnālistiem nepietiekamu cieņu jeb «empātijas» trūkumu pret «nacionālajiem simboliem» un «valstiskajām vērtībām» un pārlieku daudz «analīzes» pretstatā «sintēzei», kas traucējot veidot «informatīvu pašnoteikšanos» un nācijas kā ģimenes saliedēšanos uz kopējo vērtību pamata ārējo draudu priekšā. Taču šādi uzskati konferencē bija mazākumā.

Brīva prese ir vitāli svarīga nacionālajai drošībai. Politiķi, armijnieki, drošības dienesti un žurnālisti nevar būt viena «komanda», ja arī tiem ir tās pašas vērtības. Labākais, ko valdība var iesākt pret meliem, ir teikt patiesību, un brīva prese tam ir vislabākais «medijs». Mazas valsts preses brīvībai apdraudējumi ir lielāki (kā piemērs tika minēta Latvija, kurā lielākie laikraksti nonākuši nezināmas naudas kontrolē), tāpēc papildu garantija tās brīvībai var būt valsts finansējums sabiedriskajiem plašsaziņas līdzekļiem.

Cits politikas ieteikums – pārstāt uzskatīt vietējos krievus par vienotu «piekto kolonnu». Krievi Igaunijā (tāpat arī Latvijā) ir dažādi, nevis viendabīga masa, kā to cenšas iztēlot Kremlis un vietējie promaskaviskie politiķi. Savstarpēja cieņa un izpratne ir iedarbīgāka sabiedrības vienotāja nekā birokratizēta integrēšana.

Konferencei tuvojoties noslēgumam, tās dalībnieku okupētajā viesnīcā sāka ierasties parastie spa prieku baudītāji. Runāja lielākoties krievu valodā. Kāda kompānija ceļā uz liftu laikam turpināja iesāktu sarunu, dzirdēju pieminam Ēģipti. Nācās domāt, vai autoritāru režīmu informatīvā agresivitāte nav vienkārši sava vājuma apzināšanās izraisīta psiholoģiska aizsardzība.

Baudām igauņus!

Posted on februāris 23, 2011 by - Redaktores sleja

Reizēm labs veids, kā paskatīties uz sevi, ir paskatīties uz citiem

Tā nu izlēmām šoceturtdien ar glanci nosvinēt Igaunijas neatkarības dienu, visu žurnālu veltot intriģējošo ziemeļu kaimiņu izpētei, un tas izvērtās īstā piedzīvojumā. Iesprūšana (gandrīz!) ledus alā ir tikai viena rozīne šajā svētku kliņģerī. Krāšņākos žurnālistu iespaidus varat apskatīt arī video http://te.ir.lv/igaunija.

Laimīga tā diena, kurā igauņu cilvēkam ne reizi nav jānošķendējas: «Dievs ir latvietis!» Šo seno teicienu šie laiž pār lūpām, kad gadās ķeza. Piemēram, kā Delfu īpašniekam ar izcilo biznesa ožu Hansam Luikam, kam krīze paplucinājusi vareno mediju impēriju un jāsitas ar parādiem. Vai arī konservatīvajiem augstskolu pasniedzējiem, kurus histērijā noveda valsts internetizācijas programmas Tīģerlēciens uztūnētie jaunieši, kas drīz vien tiks pie kloķiem lielajā biznesā un politikā. Tomēr pārsvarā šķiet, ka latvieša un Dieva vārds igauņos nav tik bieži jāliek kopā, jo kaimiņi ir omulīgi, racionāli un viņu veiksmes ir tiešām svinēšanas vērtas. Head iseseisvuspäeva! Priecīgu neatkarības dienu!