Ekonomists Vjačeslavs Dombrovskis izlēmis palīdzēt Zatleram, jo Latvijai redz divas alternatīvas – reformas vai aktīvā nācijas daļa emigrēs
Pagājušās nedēļas nogalē Rīgas Ekonomikas augstskolas (REA) mācībspēks Vjačeslavs Dombrovskis (33), paziņu lokā dēvēts par Slavu, devās uz kino ar labu draugu. Parasts notikums, ja vien draugs nebūtu Saskaņas centra (SC) līderis Nils Ušakovs un filma nebūtu pēdējā sērija sāgā par Hariju Poteru, no kura cīņas ar ļauno Voldemortu atkarīga «labo burvju» pasaules izdzīvošana.
Ušakova draugs Dombrovskis nāk no jauktas krievu, ukraiņu, latviešu ģimenes, mācījies Rīgas 88.vidusskolā (krievu), vecvecāki – «klasiskie okupanti», kā pats pasmejas. Varētu domāt, ka Dombrovska dabiskā politiskā izvēle būtu krievu vēlētāju «jumts» SC.
Taču ASV Klārka Universitātē iegūtā doktora grāda temats lielā mērā izskaidro, kāpēc Dombrovskis ir šonedēļ dibināmās eksprezidenta Zatlera Reformu partijas ekonomiskās programmas līdzautors un potenciālais biedrs. Doktora darbā viņš pētīja, kā uzņēmumu ziedojumi politiskajām partijām ietekmē to saimnieciskās sekmes. Politika piespēlēja brīnišķīgu izdevību – 2002.gadā vēlētāji aizslaucīja ilggadējo galveno varoni Latvijas ceļu (LC). Dombrovskis atlasīja vairāk nekā tūkstoš uzņēmumu, no kuriem ap 100 bija ziedojuši LC, daļa vairākām partijām. Pētījums apliecināja, ka LC un citām partijām ziedojušo uzņēmumu apgrozījums nākamajā gadā, salīdzinot ar nevienam neziedojušajām kompānijām, samazinājās par 24%. Tiem, kuri bija ziedojuši tikai LC, kritums bija vēl lielāks, ap 36%. «Tā nav vienkārši sakritība,» saka stilīgā rozā kreklā un pelēkās uzvalka biksēs ģērbtais Slava, ar ko pirmdienas pusdienlaikā tiekamies kafejnīcā Pastnieks zvana divreiz blakus REA. Vienkāršojot – Dombrovskis pierādīja, ka ziedojums partijām atmaksājas, jo uzņēmumu atbalstītie politiķi vai nu pieņem tiem labvēlīgākus spēles noteikumus, vai palīdz apkarot konkurentus.
Tagad Dombrovskis, kurš ir palīdzējis ar programmas tapšanu un aicināts iestāties gan SC, gan dīvainajā veidojumā Jaunlatvija un ir viens no ekspertiem «Lietussargu revolucionāru» veidotajā Meierovica biedrībā, ir izlēmis šoreiz nomest akadēmiskās neitralitātes apmetni un palīdzēt Zatlera Reformu partijai. Iespējams, tajā arī iestājoties – tas esot atkarīgs gan no tā, cik daudz viņa idejas ņems vērā, gan no pārējām personālijām, ko viņš sakās nezinām. Zinot tikai daļu cilvēku, kas strādās pie ekonomiskās programmas, bet savu darbavietu dēļ publiski neatklāsies un vēlētā darbā neiesaistīsies.
«Zatlers ar rīkojumu nr.2 ir atvēris iespēju logu, kas nebūt tik bieži neparādās – kad tiešām ir iespējams kaut ko izdarīt,» viņš saka. Šīs būšot pirmās Saeimas vēlēšanas kopš neatkarības atjaunošanas, kurās nauda nespēlēs izšķirošu lomu, jo uzņēmēji nav gatavojušies gadu pēc iepriekšējām maksāt atkal.
«Šī ir iespēja ja ne izveidot Saeimu brīvu no oligarhiem, tad vismaz mazāk pakļautu viņu ietekmei. Otra lieta ir lozungi par reformām – es zem tiem pilnīgi parakstos, jo reformas ir nepieciešamas. Valstij ir nepieciešams jauns tēls.» Ja reformas nenotiek, tad labākais, ko gados jaunais, bet profesionāļu vidē atzītais ekonomists aktīvajai sabiedrības daļai varot ieteikt, ir sakravāt somas un pārvākties uz citu valsti, jo Latvija jau tagad atpaliek kaut vai no kaimiņu Igaunijas un bez reformām šī atpalicība pieaugs.
Pēc Dombrovska domām, Latvijas politika cieš no divām kaitēm: politiķiem nav ilgtermiņa redzējuma un drosmes īstenot iecerētās reformas ilgāk nekā līdz pirmajai socioloģiskajai aptaujai, kura uzrāda pretestību. «Mums ir daži politiķi, kas spēj tikt līdz valstsvīra līmenim, bet maz,» viņš saka, pieminot finanšu ministru Andri Vilku un premjeru Valdi Dombrovski (abi Vienotība). Daļa politiķu iet vieglāko ceļu – redzot, kā pieaug pensionāru īpatsvars, kas ir aktīvie balsotāji, padodas kārdinājumam «pārdot pensionāriem ideju, ka viņi varētu saņemt īstermiņa labumu, piemēram, palielinot pensijas tā, lai šie politiķi varētu iegūt varu». Taču tā veidojas bezizejas spirāle. «Naudu var paņemt tikai uz bērnu un mazbērnu rēķina», turpinot palielināt valsts parādu vai atņemot finansējumu jomām, kuras ekonomikai dot labumu nākotnē, – tas aktīvajiem liek balsot ar kājām, tā atkal pasliktinot demogrāfisko situāciju. Latvijai labvēlīgākais risinājums būtu tas, ja atgrieztos vismaz daļa aizbraukušo, kas, pēc Dombrovska domām, būs kļuvuši par citiem cilvēkiem – ar jaunu pieredzi un apņēmību. «Jautājums – vai viņi atbrauks un kāpēc. Šī varētu būt visnezinātniskākā lieta, ko esmu teicis – viņi varētu atbraukt, ja mēs radīsim mūsu valstij pavisam citu tēlu, īstenosim vismaz vienu nopietnu reformu, ko nevar citas valstis. Tas arī viņiem parādītu, ka te viss notiek, šī ir iespēju zeme.»
Visvairāk Dombrovskis «deg» par reformu augstākajā izglītībā. Viņš ir Valsts prezidenta paspārnē strādājošās Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) ziņojuma līdzautors – ziņojums nesen saviļņoja sabiedrību ar piedāvājumu, ko mediji iztulkoja kā maksas augstāko izglītību. Piedāvājums tiešām paredz likvidēt budžeta vietas, bet tā vietā visi studējošie var saņemt studiju kredītu, kura procentu likmes ir atkarīgas no valsts aizņēmuma likmēm. Atmaksājamā summa savukārt nav fiksēts lielums katru mēnesi, bet ir atkarīga no studenta ienākumiem. Kredīta atmaksu līdztekus pārējiem nodokļiem automātiski iekasētu VID. «90% no tā, kas par šo ziņojumu tika rakstīts medijos, bija puspatiesības vai meli,» atceras Dombrovskis. Sašutumu viņš skaidro ar nevēlēšanos zaudēt desmitiem miljonu latu, ko valsts sadala budžeta vietām. «Tā ir liela nauda, kas dod iespēju dažādām studiju programmām izdzīvot un dažiem labi nopelnīt. Mēs piedāvājām studentu rokās nodot lēmumu, kuras studiju programmas ir dzīvotspējīgas. Cilvēkiem, kas saņem neproporcionālu daļu no pīrāga, tas, protams, nepatiks.»
Pieeja augstākās ekonomikas finansēšanai demonstrējot arī Dombrovska pozīciju ekonomikā. Starp diviem galējiem poliem – brīvā tirgus pašregulācijas apoloģētiem un valsts regulācijas piekritējiem – viņš esot pragmatiķis, valsts iejaukšanās jāvērtē pēc katra individuālā gadījuma vajadzībām.
Zatlera partijas programmā nevajagot gaidīt revolūciju, tā balstīsies uz Dombrovska darīto SAK. Atšķirībā no ierastās partiju programmu rakstīšanas, kad 10-20 ļaudis prāta vētras apkopojumā «sola visu visiem», šoreiz skaidri iezīmēšoties ne vairāk kā 5-6 galvenās problēmas un to risināšanas pieejas.
Dombrovskis tirgus ekonomikas ieviešanu Latvijā salīdzina ar dārgu televizoru, pēc kura nopirkšanas tam nav bijis citu meistaru kā vien padomju laikos mācītie, kas izlasījuši vēl dažas jaunākas grāmatas. «Kad sākas debates, lielai daļai izeja instinktīvi šķiet centrālā plānošana, jo neko citu viņi nav zinājuši. Taču tās augļus var labi apskatīt Ziemeļkorejā vai tepat Baltkrievijā.»
Līdzīgi esot ar likuma varu vai vienlīdzīgām iespējām visiem, jo daļa cilvēku arvien līdz galam nav sapratusi, ka to ieviešanas veids ir sarežģīta svaru un pretsvaru sistēma jeb checks and balances. Dombrovska labajā latviešu valodā bieži iezogas pa angļu terminam. «Latvijā mēs šo institucionālo sistēmu esam nokopējuši, bet cilvēki līdz galam nesaprot, kam vajadzīgas neatkarīgas tiesas, visi šie ombudsmeni. Tie cilvēki vai grupējumi, kam ir reāla vara, dara visu, lai pēc iespējas bloķētu šīs institūcijas – te mēs runājam gan par nevēlēšanos pieļaut tautas vēlētu prezidentu, neatkarīgu tiesu, tiesībsargu, ģenerālprokuroru.»
Taču Dombrovska atrastais «vainīgais» daudziem latviešiem šķitīs netradicionāls. Tie nav tikai trīs oligarhi, bet arī ietekme, ko viņiem piešķir SC neiekļaušana valdībā. Šāda izvēle 100 cilvēku parlamentā pat tik mazām frakcijām kā Par labu Latviju! piešķir neproporcionālu ietekmi. Dombrovskis atzīst, ka pats zaudējis entuziasmu par SC gan tāpēc, ka ekonomiskajos uzskatos nav sociāldemokrāts, gan viņu darbošanās dēļ kopā ar PLL un ZZS pret likuma varu, tomēr SC izslēgšanu no politiskās vadības neuzskata par pareizu. To viņš sauc arī par Vienotības nelaimi – izšķiroties starp krievvalodīgo nelaišanu pie varas un likuma varu, otrā vienmēr palikusi otrajā vietā. Šajā brīdī ieslīgstam interesantā diskusijā par to, kāpēc SC ir tik grūti atzīt okupācijas faktu un vienu valsts valodu, ja reiz gribas valdībā (lasiet intervijas pilno versiju Ir.lv). Jautāju, ar ko SC ir labāki par ZZS vai PLL, ja konstanti balsojuši pret tiesiskumu? Dombrovskis skaidro – iespējams, nespēdami vienoties ar Vienotību, pragmatiski izvēlējušies otru pusi. Jebkurā gadījumā tas neesot motīvs norakstīt SC. «Vēl viens no iemesliem, kāpēc es palīdzu Zatleram, ir tāds, ka viņš to saprot.»
Te jāatgriežas pie sākumā piesauktā Potera, jo latviešu vēlētājs no katras jaunas partijas gaida brīnumu un viļas. Zatlera partijas tapšanas process vilšanās garšu jau radījis, skatoties, kā no dažādu šķīvju atliekām kāds mēģina radīt ēstuvi ar Michelin zvaigznīti. Dombrovska parādīšanās ļāva uzelpot – beidzot kāds profesionālis! Tomēr Slava pats nekandidēšot, jo tic kompetenču dalīšanai. Politika ir pilna laika darbs, kas neļaus būt pētniekam un pasniedzējam. Taču viņš esot gatavs strādāt ar profesionāliem politiķiem, palīdzēt virzīt idejas, jo uzskata, ka ir jāmaina veids, kā cilvēki sadarbojas ar partijām – būšana partijā nenozīmē vēlmi būt par ievēlētu politiķi. «Tā ir mana izvēle, jo vai nu tu nodarbojies ar politiku, vai tā nodarbosies ar tevi.» Tātad sunim Dombrovskis ir pārkāpis, bet aste – turpat, kur bijusi.
Ēdienkarte
Dārzeņu biezzupa ar grauzdiņiem
Cepti kartupeļi ar liellopa gaļas mērci
Salāti ar karija mērci
Balta kafija
Minerālūdens
Kefīrs
