Tie, kas vēl skatās televizoru, būs ievērojuši, ka reklāmas paužu laikā pārraides skaņa pieaug – ekrāns pēkšņi sāk kliegt uz skatītāju. It kā pats no sevis, kaut gan «pats no sevis», tas, protams, nevar notikt
Tie, kas kliedz, īstenībā ir cilvēki – sākot ar tehniķiem un menedžeriem, kas šo triku izveidojuši, un beidzot ar skatītāju interešu sargiem, kas tam ļauj notikt.
Televizors nav vienīgais instruments, caur kuru uzkliegt. Kliegšana ir tik ideāls veids, kā noslēpt sakāmā trūkumu vai nespēju klausīties, ka tai der viss, kas gadās pa mutei. Drīzāk problēma ir atrast kaut cik drošu patvērumu no kliegšanas.
Ceru, ka viens šāds auglīga klusuma laiks ir saruna ar Juri Rubeni šajās žurnāla lappusēs. Viņš gan neklusē, šis nebūs slavenā Džona Keidža 4’33 «rimeiks» latviešu žurnālistikā. Taču Rubeņa vārdos ir klusuma pieredze – personīga un, jā, uzrunājoša. Kādas skaņas ir mūsos katrā, kad nolemjam paklusēt, izslēgt Radio 2 vai Positivus dziesmas sevī, tikt pāri juceklīgajām domām, kas šaudās galvā un sajust attīrošu klusumu, no kura vienīgā rodas skaidras idejas un skaidri darbi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.