Nobalsošana notiks, bet – ko tālāk, kā, no vilkiem bēgot, neuzskriet dinozauriem?
Pabraukājot pa bijušajām padomju republikām, var redzēt, cik dažādi iespējamie ceļi ir ieti šajos 20 gados. Un gluži nevilšus sāc salīdzināt un aizdomāties: «Kā būtu, ja būtu…» Dabiski, ka, pārejot no sociālistiskuma uz kapitālismu, galvenais dzinulis ir bijusi alkatība. Vietumis tā iegrožota ar sakarīgu pārvaldību (piemēram, Igaunijā), citur – autokrātiski (kā Baltkrievijā), bet lielākoties nepietiekami. Kā Krievijā, kur pilnīgi atklāti nauda ir varā un vara – naudā, vai Gruzijā, kur izskatās, ka valstij viss ir vienalga, ja neskaita patruļas, un dzīve turas uz cilvēku savstarpējās cieņas un tradīcijām, vai Latvijā, kur tauta sāk mosties pēc 20 gadiem, kad gandrīz viss jau izprihvatizēts.
Ceturtajā gadā pamodās arī nupat likvidētās un tādā vīzē miljonu latu sodanaudā aiztaupījušās Tautas partijas kādreiz izvirzītais Valsts prezidents. Kas zina, vai viņš to paveica tikai tagad, jo pats vairs ne ar ko neriskēja, vai tiešām viņa pacietības mērs bija pilns, vai abi kopā – īstenībā tas vairs nav būtiski. Galvenais, ka tautai ir dota šī iespēja. Un ka partokrāti ir sapratuši, ka tauta to izmantos.
Nobalsošana notiks. Tikai – ko tālāk? Vēlēšanu sistēma vēl aizvien tā pati vecā, partokrātiskā. Vai no vilkiem bēgdami neuzskriesim dinozauriem?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.