Atkarīgie
Bišofa skats
Žurnāla rubrika: Svarīgi
Nepabeigtā misija
Iebrukums Afganistānā sākumā izskatījās raits un triumfāls, taču tagad pārvērties par ilgāko militāro konfliktu ASV armijas vēsturē
Afganistānas krāšņajā Pandžšīras ielejā stāv kāds baiss piemineklis.
Tur apglabāts Ahmeds Šāhs Masūds, Nacionālās alianses līderis un kaismīgs islāmistu radikālās kustības Taliban apkarotājs. Viņu pašu nogalināja divas dienas pirms 11.septembra. Šai nāvei, kā vēlāk secināja izlūkdienesti, vajadzēja kļūt par brīdinājuma signālu tam, ka tiek gatavots uzbrukums arī Amerikai. Masūdu saspridzināja divi Taliban pašnāvnieki, kas izlikās par žurnālistiem un bumbu bija paslēpuši TV kamerā. Pavēli bija tieši devis pats Osama bin Ladens.
Masūda kapavietas komplekss ir pusratā, jo plānotās bibliotēkas un muzeja celtniecība nekust no vietas. Šis puspabeigtais projekts zināmā mērā simbolizē arī Rietumu sabiedroto nesasniegtos mērķus pēc 11.septembra.
Piemiņas vietu ieskauj stāvi kalni, kas padarījuši Afganistānu par grūti iekarojamu cietoksni un ir ciets rieksts jebkuram ienācējam, arī amerikāņiem un NATO karavīriem pēdējos desmit gados.
Pirms desmit gadiem es biju The New York Times Vašingtonas biroja vadītāja. Nosūtījusi nebijušu daudzumu ziņu uz galveno redakciju, tikai ap trijiem rītā braucu mājās.
Daļa Pentagona aizvien bija liesmās. Gandrīz pie katras privātmājas durvīm plīvoja karogs. Ātri vien mēs kļuvām par nāciju, kas ierauta karā un kas bija vienota garā, lai iznīcinātu al-Qaeda un Taliban un nomedītu Afganistānā paslēpušos Osamu bin Ladenu.
Pirmais iebrukums Afganistānā izskatījās raits un triumfāls, taču tagad pārvērties par ilgāko militāro konfliktu ASV armijas vēsturē.
Mūsu valsts turp nosūtījusi tūkstošiem karavīru, no kuriem vairāk nekā 1600 ir krituši. Kā palīdzība afgāņiem ir pārskaitīti 18,8 miljardi dolāru, tā cerot iegūt sabiedroto vienā no pasaules nestabilākajiem reģioniem. 6,5 miljardi uzdāvināti kaimiņvalstij Pakistānai, kas arī kļuvusi par al-Qaeda un Taliban slēpni, turklāt tās nozīmīgumu vairo pakistāniešu kodolieroču arsenāls.
Lai arī par to bieži runā ziņās, Afganistāna vairākumam amerikāņu aizvien ir kaut kas tāls un mistisks. Tikai pavisam neliels skaits civiliedzīvotāju ar to iepazinušies klātienē — diplomāti, žurnālisti un palīdzības organizāciju darbinieki. Kā The New York Times vecākā redaktore gan Vašingtonas, gan arī vēlāk Ņujorkas birojā es esmu līdzdarbojusies sabiedrības informēšanā gan par karu Irākā, gan Afganistānā — par militārām kaujām un izlūkdienesta operācijām. Bet tas bija no tālienes. Tikai šovasar es pirmoreiz pati apmeklēju Pakistānu un Afganistānu.
Šis brauciens mani ļoti skarbi pārliecināja, ka neesam sasnieguši gandrīz neko no tā, ko bijām iedomājušies pirms desmit gadiem.
Tur satiktie ASV diplomātu un militāristu pārstāvji, aprakstot nākotnes izredzes, intervijās bieži vien izvēlējās divus vārdus — «piesardzīgi optimistiska».
Lai pierādītu optimismu, viņi atsaucās uz reāli panākto: bin Ladena iznīcināšana, Taliban gāšana no varas Afganistānā un civilās pārvaldes ieviešana, al-Qaeda vājināšana, ieskaitot citas nesenās vadoņu iznīcināšanas, jaunu skolu celšana, dodot iespēju izglītoties arī meitenēm.
Tajā pašā laikā ir iemesls būt piesardzīgiem. Taliban ir izdevies atkal nostāties uz kājām. Nemiernieku nāvējošie uzbrukumi dzīvi Afganistānā un Pakistānā aizvien padara ļoti nestabilu. Plaši izplatītā korupcija abās valstīs neļauj viņus uztvert kā spēcīgus un sievietēm Afganistānā ir pastiprinājušies.
Vietējo atbalsts karam ir sarucis, un arī vairākkārt misijās sūtītie kareivji ir noguruši. Tālab neviens manas vizītes laikā neuzdrošinājās paziņot, ka brīdis, kad varētu paziņot «Misija ir izpildīta!», ir tuvu.
Gatavojoties arī savas individuālās un gandrīz desmit gadu ilgušās misijas noslēgumam, NATO amatpersona un ASV vēstnieks apakšpulkvedis Karls Eikenberijs intervijā atzina, ka viņam pašam visvairāk žēl, ka klātienē vairs neredzēs, «ar ko noslēdzas lielās lietas». Bin Ladena nogalināšana nav 11.septembra atrisinājums — ne amerikāņiem, ne afgāņiem un pakistāniešiem.
Te dažas ainas no nepabeigtās vēstures.
Pamatu likšana
Pie militārās bāzes Paktikā, kas ir province Afganistānas vardarbīgajos austrumos, atrodas bravūrīga amerikāņu militāristu izkārtne «Gribasspēks un triumfs, lai sadotu pa pakaļu». Taču lidojumā ar Black Hawk helikopteru virs Paktikas no apakšpulkveža Deivida Rodrigesa, kurš ir otra augstākā amerikāņu militārpersona Afganistānā, nebija ne miņas no dižošanās. Sekojot savam priekšniekam ģenerālim Deividam Petreusam, arī Rodrigess jau gatavojas uz došanos prom. Piecas stundas garā militāro vienību apskate bija viņa pēdējā iespēja savākt jaunākos izlūkošanas datus, emocionāli atvadīties no ierindniekiem un aplūkot vēsturiskās Afganistānas vietas no putna lidojuma.
Lai saklausītu, ko viņš saka dārdošajā helikopterā, apakšpulkvedis runāja mikrofonā, bet pārējie klausījās austiņās. «Mums ir jāizdomā, kā nodrošināt procesu noturīgumu,» viņš teica un uzreiz piebilda, ka, viņaprāt, «tas ir iespējams».
Paktikā viņš apskatīja kontrolposteni, kas tiek būvēts, lai pārcirstu Taliban galveno apgādes maršrutu pāri kalniem. Celtniecība amerikāņu uzraudzībā rit raiti. Taču viens no virsniekiem izteica bažas par to, kas notiks pēc posteņa pabeigšanas un nodošanas afgāņu armijas pārvaldījumā. «Es nedomāju, ka viņi šeit paliks un uzturēsies 24 stundas diennaktī. Viņi ilgojas pēc savām ģimenēm, saviem bērniem, savas reliģijas.»
Saskaņā ar ASV prezidenta Baraka Obamas plānu afgāņiem līdz 2014.gadam jābūt gataviem pārņemt visu valsts kontroli savās rokās. Tas nozīmē, ka līdz noturīga procesa nodrošināšanai ir palicis pavisam maz laika.
Nervozais boss
Mohammads Mohakeks ir ietekmīgs vīrs Kabulā. Parlamenta deputāts un bijušais pašpasludinātais militārais līderis, kurš kontrolēja un aizstāvēja savu 2,5 miljonus lielo hazāru etnisko minoritāti. Bārdainais vīrs cīnīties sāka jau 1979.gadā pēc padomju armijas iebrukuma Afganistānā, bet vēlāk kļuva par galveno Taliban pretinieku valsts ziemeļos.
Tagad viņš dzīvo plašā mājā, kam ir iespaidīga apsardze. Ja vispār Kabulā šajās dienās kāds jūtas droši, tam vajadzētu būt tieši Mohakekam. Lai tiktos ar viņu, ir jāiziet cauri dažādiem drošības labirintiem. Žurnālisti tiek rūpīgi pārmeklēti. Tika atvērtas un paostītas pat mana kolēģa pretalerģijas tabletes, lai pārliecinātos, ka tā nav sprāgstviela.
Mohakeks bažījas par vairākām lietām, it īpaši par ASV armijas aiziešanu un Afganistānas prezidenta Hamīda Karzajī nevarību. Tieši šīs abas lietas var novest pie Taliban atgriešanās pie varas. «Patiesībā Taliban jau tagad atgriežas,» brīdināja deputāts. «Viņi ir dziļi infi ltrējušies afgāņu drošības spēkos, policijā un armijā. Drošības situācija kļūst arvien sliktāka, bet talibi arvien spēcīgāki.
Ja starptautiskā sabiedrība aizies un talibi atgriezīsies, mūsu valstī sāksies jauns pilsoņu karš un krīze. Pēdējos 10 gados starptautiskā sabiedrība ir iztērējusi miljardus, bet mēs neredzam to progresu, uz ko cerējām.»
Trauslais ieguvums
Viņu čalošanu ir grūti aizmirst — maigas, bet skaļas meiteņu balsis. Dažām no viņām ir jau pašām savi bērni. Un gandrīz katrai ir pa kādam šausminošam stāstam.
Tā ir sieviešu patversme Kabulā par aptuveni ar 30 iemītniecēm. Viņas stāsta, kā piespiestas iziet pie krietni vecākiem vīriem, kā tikušas sistas un izvarotas, līdz nolēmušas bēgt.
Kad pajautāju vecumu, atskan «15» un «16». Viens no pēdējās desmitgades lielākajiem sasniegumiem ir tieši meiteņu izglītošana un arī citu afgāņu sieviešu problēmu risināšana. 2001.gadā visā Afganistānā, kur ir 28 miljoni iedzīvotāju, skolā gāja 5000 meiteņu. Tagad viņu ir 2,4 miljoni.
Women for Afghan Women, kas pārvalda patversmi Kabulā un citur valstī, ir viena no nevalstiskajām organizācijām, kas saņem nozīmīgu fi nansiālo atbalstu no Rietumiem.
Lai atjaunotu pilsoņu karā izpostīto izglītības sistēmu, ir iztērēti miljardi, taču pēdējā laikā pastiprinājušies ekstrēmistu centieni panākt skolotāju un meiteņu vecāku iebiedēšanu. Arvien biežāk dzirdams par uzbrukumiem arī pašām skolniecēm, kuras, piemēram, tiek aplietas ar sērskābi.
Jau tagad ir bažas par to, ka Rietumi zaudē interesi par afgāņu sieviešu likteni, jo galvenā uzmanība tiek pievērsta mērķim izvest armiju. «Esmu nopietni nobijusies, ka mūsu centrus pēc amerikāņu aiziešanas slēgs,» saka Women for Afghan Women izpilddirektore Maniža Naderi.
Kabulas patversmē savulaik uzturējās Bibi Āiša, jauna sieviete, kurai nogriezts deguns.
Pērn viņa bija uz žurnāla Time vāka ar virsrakstu «Kas notiks, kad mēs aiziesim no Afganistānas». Šīs viesošanās reizē kāda jauna sieviete nolaiž lakatu un parāda izkritušu matu laukumu. Viņa apgalvo, ka vīramāte regulāri situsi ar koka āmuru. Cita pastāsta, ka aizbēgusi no mājām, kad viņai palika 14 un svainis sāka uzmākties ar precību piedāvājumu. «Viņš neatlaidās četrus mēnešus.» Naderi, kura pati ir sestajā grūtniecības mēnesī, šogad plāno atvērt vēl divas patversmes.
Organizācijas desmitgades svinības Ņujorkā, iespējams, piesaistīs jaunus ziedotājus, taču gūt atbalstu kļūstot arvien grūtāk.
Tikmēr patversmē mītošās jaunās sievietes sapņo par tādu pašu dzīvi kā citām meitenēm jebkur citur pasaulē. Kad pajautāju, par ko viņas vēlētos kļūt, populārākās atbildes ir «skolotāja» un «ārste».
Sarežģītie sabiedrotie
Mūsu viesnīca Pakistānas lielākajā pilsētā Karāči atrodas iepretim Village Restaurant, kur 2002.gadā tika nolaupīts mans draugs un kolēģis no The Wall Street Journal Daniels Pērls.
Viņa nogalināšana bija viena no pirmajām ar terorismu saistītajām žurnālistu nāvēm. Restorāna fasāde, viesnīcas pieci drošības līmeņi un nepārprotamā iekšējā izlūkdienesta aģentu klātbūtne vestibilā skaidri liek saprast, ka atrasties šeit ir diezgan bīstami.
Pēc bin Ladena nogalināšanas Pakistānas pilsētas Abotābādas pievārtē ASV un Pakistānas attiecības, šķiet, ir sasniegušas savu zemāko punktu. Amerikāņu amatpersonas atklāti apšauba, vai pakistānieši ir bijuši un jebkad būs uzticami sabiedrotie cīņā pret terorismu. Savukārt Pew Global Attitudes Project šogad veiktā aptauja atklāja, ka par amerikāņiem labās domās ir tikai 12% pakistāniešu — arī tas ir pēdējā desmitgadē zemākais rādītājs. Pakistānas Informācijas ministrijas rīkotajās ofi ciālajās vakariņās galvaspilsētā Islāmābādā daži pakistāniešu žurnālisti mani un citus amerikāņu kolēģus nosauca par trubadūriem, kas iet ASV valdības pavadā, pat par spiegiem.
Šāda neuzticēšanās ne vienmēr bijusi tik uzkrītoša. Džamāls Jusufs, kurš ir viens no Pērla lietas izmeklētājiem un ar kuru es satikos Karāči, atceras, ka drīz pēc 11.septembra «bija plašas līdzjūtības izpausmes un izpratne ». Taču tagad gan Jusufs, gan viņa palīgs Dosts Alī Hāns sastopoties ar nepieredzētiem šķēršļiem, lai sauktu pie atbildības Pērla lietā apsūdzētos. Izmeklējot Pērla nolaupīšanu, viņi sadarbojās ar ASV Federālo izmeklēšanas biroju un paši kļuva par Pakistānas izlūkdienesta uzmanības objektiem. Jusufs jau 2003.gadā tika atstādināts no Pilsoņu un policijas sadarbības komitejas vadīšanas. Līdzīgā veidā karjera izpostīta arī Hānam.
Abi vīrieši ir nepatīkami pārsteigti, cik daudzi pavedieni Pērla lietā palikuši neatšķetināti. Jau 2002.gadā par nolaupīšanas organizēšanu neklātienē tika notiesāts pakistāniešu izcelsmes britu pavalstnieks Ahmeds Omārs Saīds Šeihs — tiesa viņam piesprieda nāvessodu. Taču Jusufs un Hāns ir pārliecināti, ka Šeihs nekad netiks arestēts. «Patiesībā viņš tagad Pakistānā var justies kā vislabāk aizsargātā persona pasaulē.»
Žurnālista darbs Pakistānā ir bīstams ne tikai ārzemju korespondentiem, bet arī neatkarīgi domājošajiem vietējiem reportieriem. Man bija patiess prieks satikties ar Umaru Čīmu, kurš strādā par izmeklējošo žurnālistu vietējā avīzē The News in Islamabad. Pēdējā laikā viņš veltījis daudz uzmanības Pakistānas prezidenta Asifa Alī Zardari korumpētības faktu pētīšanai, kā arī armijas un drošības dienesta mīklainajai uzvedībai.
Tas nav palicis bez sekām. Pērn bruņotas un melnā ģērbtas personas apturēja viņa auto, aizsēja acis un izveda no pilsētas, kur sāka sist un filmēt dažādās pazemojošās pozās.
Pēc sešām stundām viņu iegrūda grāvī aptuveni 150 km no galvaspilsētas. Čīma ir pārliecināts, ka tā bija Pakistānas izlūkdienesta atriebība.
Pēc tikšanās žurnālists steidzās uz mājām pirms krēslas iestāšanās — vairs nevēloties piedzīvot līdzīgu nolaupīšanu. Čīma saka, ka apzinās, kādas sekas var būt viņa publiskajai darbībai, taču turpina strādāt par reportieri.
Taisnīgums uzvarējis?
Uzzināt, ko pakistānieši domā par bin Ladena iznīcināšanu, nav grūti — tas spiežas cauri gandrīz katrā sarunā. Viņi par 2.maiju izsakās tikpat dziļdomīgi kā mēs par 11.septembri.
Triju stundu brauciens no Islāmābādas līdz Abotābādai ir riskants, jo cilvēkiem no malas tagad vairs neļauj tuvoties mājai, kurā dzīvoja un tika nošauts bin Ladens. Taču neredzēt šo vietu savām acīm arī likās aplami — galu galā tā ir kļuvusi par 10 gadu ilgās cīņas simbolu.
No lielceļa dažu simtu metru attālumā ēku komplekss neizskatās pēc kaut kā īpaša. Parasta betona ēka ar augstu sētu kāpostu lauku vidū. Ne lielāka, ne mazāka kā citas tuvumā esošās mājas. Katrā ziņā tā nu nekādi nav miljoniem dolāru vērta villa, kā to ar aizgrābtu elpu aprakstīja daži amerikāņu žurnālisti. Un tā nepavisam neizskatās kā spēcīgs 11.septembra punkta pielikšanas simbols.
Jau braucot prom, no mūsu šofera mutes izskanēja diezgan rūgts, taču, iespējams, ļoti pareizs secinājums. «Pakistānā ir vērojama bīstama tendence — naids pret Ameriku tagad ir daudz lielāks nekā simpātijas, kas jebkad bijušas pret Osamu.»
Tētis mājās nepārnāca
Ņujorkietis Ostins Vukošs ir viens no 3000 bērniem, kas zaudēja kādu no vecākiem 11.septembra terorā
Anetei Vukošai bija nepieciešamas dažas nedēļas, lai saņemtos un vecākajam dēlam paskaidrotu, ka tētis Alfreds mājās vairs nekad nepārnāks.
Un arī pēc tam viņa par to runāja reti. Bet tad kādā dienā pēc vairākiem mēnešiem septiņus gadus vecais Ostins piegāja pie mammas un paziņoja: «Man ir plāns.»
«Mēs varētu būt kopā ar tēti, ja nomirtu, » teica puika. «Ja pārgriezīsim roku vēnas, nomirsim un atkal satiksimies ar tēti.»
Tagad Ostinam ir jau 16. Lai tiktu galā ar 11.septembra atmiņām, zēnam bija nepieciešamas vizītes pie psihoterapeita un piedalīšanās īpašās jauniešu vasaras nometnēs. Tas palīdzējis panākt to, ka traģēdija nespēs iznīcināt vai emocionāli sagraut arī viņa dzīvi.
Ostins ir viens no aptuveni 3000 bērniem, kuri jaunāki par 18 gadiem un toreiz ne tikai zaudēja vienu no vecākiem, bet arī drošības sajūtu zem kājām. Daļa no viņiem, tāpat kā Ostins, bija pietiekami veci, lai sāktu apzināties zaudējumu.
Tagad pusaudzis par savu dzīvi stāsta ar skaudru pienākuma apziņu, kas ir kaut kas vairāk par vienkāršu piemiņas saglabāšanu. Kā absolūti pašsaprotamu viņš atzīst faktu, ka dzīvē būs jāpaļaujas tikai uz savām spējām un darbu, lai izsistos uz priekšu. Atšķirībā no vienaudžiem, kas skolu uzskatot par joku, jo viņu tēvi būs tie, kuri palīdzēs tikt pie darba, kaut vai pieņemot darbā savās privātfirmās, ironizē Ostins.
«Jā, es pats sevi piespiežu darīt to, kas man ir jāizdara, — vai tā būtu trenēšanās vieglatlētikā vai arī Advanced Placement kursi, [kas vidusskolēniem palīdz sagatavoties iekļūšanai augstskolā],» stāsta Ostins.
«Man nav kur atkāpties. Viss jāpadara savām rokām.»
Viņa jaunākais brālis Ādams (12) tēti neatceras, tāpēc bieži saviem tuviniekiem uzdod dažādus jautājumus: par ko tētim patika papļāpāt, kādiem sporta veidiem viņš sekoja?
Ostins, gluži pretēji, to visu atceras, bet labāk izvēlas klusēt. Tomēr bieži vien tas ir neiespējami. Jo izteiksmīgajā un sen pierastajā Ņujorkas siluetā aizvien pietrūkst divu augstāko debesskrāpju aprišu. Pat parks, kur Ostins bērnībā mēdza spēlēties kopā ar tēvu, tagad ir nosaukts viena 11.septembra upura vārdā. «Vai man būtu vieglāk, ja viņa nāve nebūtu daļa no tik daudz apspriesta notikuma?» ar jautājuma uzdošanu sev pasteidzas Ostins, skatoties pa logu kaut kur tālumā. «Visi cilvēki reiz zaudē savus vecākus, taču tas ir privāti. Manā gadījumā par tēva likteni zina gandrīz visi un runā par to visu laiku. Jā, tas ir smagāk.»
Smagais klusēšanas laiks
Anete un Alfreds Vukoši iepazinās Manhetenā. Viņa bija izaugusi Gajānā, bet viņš piedzima Horvātijā, kas toreiz vēl bija Dienvidslāvijas sastāvdaļa. 1967.gadā ģimene pārbēga robežu ar Itāliju, gadu pavadīja bēgļu nometnē un pēc tam apmetās uz dzīvi Amerikā.
Anete un Alfreds viens otru pamanīja 80.gadu beigās Ņujorkas biržā, kur abi strādāja brokeru nodaļā. 1992.gadā apprecējās un ievācās vīra vecāku uzdāvinātajā dzīvoklī.
1994.gadā piedzima Ostins, bet pēc pieciem gadiem pasaulē nāca Ādams.
Vēlāk informācijas tehnoloģiju speciālistu Alfredu nolīga finanšu firma Cantor Fitzgerald. Pārim iepatikās divģimeņu ķieģeļu ēka Bruklinā, un viņi parakstīja mājas pirkšanas nodomu līgumu. Tas bija tieši nedēļu pirms 11.septembra.
Anete pati dzirdēja pirmās lidmašīnas sprādzienu. Viņas darbavieta, kur sieviete veica korporatīvo parādzīmju izvērtēšanu, atradās tikai pāris kvartālu attālumā.
Nekavējoties zvanīja vīram. Telefonu pacēla kolēģis, kas lūdza sievietei tūlīt pat nolikt klausuli un zvanīt glābšanas dienestam.
Anete un daži viņas kolēģi nolēma iziet uz ielas un apskatīties, kas notiek ar Dvīņu torņiem. Cantor Fitzgerald birojs atradās pirmās iedragātās augstceltnes 101.—105.stāvā, tas ir, pāris stāvu virs lidmašīnas skartajiem un liesmu pārņemtajiem stāviem.
Anete stāvēja un skatījās līdz brīdim, kad viens no torņiem sāka brukt — sieviete kopā ar citiem cilvēkiem no gruvešu un putekļu lavīnas paglābās vārtrūmē. Tad viņa kājām devās uz mājām. Desmit kilometru. Cantor Fitzgerald todien zaudēja 658 cilvēkus jeb divas trešdaļas no biroja darbiniekiem.
Ostinu un Ādamu dienas laikā pieskatīja vecvecāki. «Mana vecmamma skatījās televīziju un raudāja,» atceras Ostins. «Viņai bira asaras, taču viņa turējās stalti.»
Nākamajās nedēļās ģimene apmeklēja daudzas slimnīcas un caurskatīja dažādus bezvēsts pazudušo sarakstus. Ciemos ieradās pat attāli radi. Pieaugušie savā starpā kaut ko sačukstējās un apsprieda. Ostins atceras, ka dzirdēja Anetes māsas teikto: «Izdzīvot piecas dienas gruvešos ir neiespējami.»
Vēl pēc dažām nedēļām Anete pasauca Ostinu un palūdza apsēsties uz dīvāna. Lai parunātu. «Izskaidroju, ka ēka ir sagruvusi,» atceras mamma. «Tētis bija ēkā. Mēs gājām viņu meklēt, bet neatradām. Tagad vairs neatceros, vai pateicu — viņš ir miris.»
Piemiņas dievkalpojumā baznīcā Ostins bijis apmulsis, redzot radu asaras. «Es skatījos un īsti nesapratu, kas ar viņiem noticis. Man liekas, es tikai gadu vēlāk tā īsti sapratu, ka tētis vairs nekad neatgriezīsies.»
Piedošanas stunda?
Ostins ir gara auguma un īsi grieztiem matiem un maz atšķiras no citiem Ksavjera vidusskolas vieglatlētu komandas sportistiem. Viņam ir atbruņojošs smaids, kas maina pirmajā mirklī radīto priekšstatu par lecīgu un īgnu pusaudzi.
Klasesbiedrs un labs draugs Entonijs Pučiks stāsta, ka par Ostina tēva bojāeju uzzinājis tikai gadu vēlāk. Ostinam arī agrāk nebija paticis stāstīt par privātām lietām.
«Ja tu jau zināji, tad zināji,» skaidro Ostins. «Bet, ja nezināji, tad es pats ar šo faktu nevienam neuzbāzos.»
Viņa jaunākais brālis šajā ziņā ir pilnīgs pretpols. Ādams savu tēvu neatceras, tāpēc bieži par to uzstājīgi izjautā mammu un citus radus. Kādu laiku, atceras Anete, jaunākais dēls pat nejauši sastaptiem svešiniekiem vienmēr sasveicinoties uzreiz paziņojis, ka tēvs ir miris Pasaules Tirdzniecības centrā.
Tēva vietu centās ieņemt vectēvs Sems. Veda puikas uz basketbola spēlēm un kino. Bet mājās pats bieži sabruka asarās, jo nespēja saprast — kā viņš, kurš pārdzīvojis nacistus un komunismu, ir zaudējis dēlu zemē, kas ģimenei deva patvērumu. Vectēvs nomira 2007.gadā.
Aptuveni ap to laiku par Ostina aizbildni kļuva baņķieris Braiens Malone, kurš 11.septembrī bija zaudējis draugus un iesaistījās sabiedriskā organizācijā, kas uzņēmusies šefību par 11.septembra upuru atvasēm. Malone uzaicināja zēnu uz boulingu un izbraukumos ar jahtu. Deva padomus, kā labāk skūties un sasiet kaklasaiti. Uzdāvināja grāmatu Tūkstoš lietu, kas jāzina katram vīrietim.
Viena lieta, kur Ostinam nevajadzēja palīgus, bija mājasdarbi. Viņš tos pildīja patstāvīgi un bez mudināšanas. «Tas ir mans un manas ģimenes pienākums,» skaidro Ostins.
«Tas ir kā veltījums tētim. Viņš vienmēr teica, ka ir kārtīgi jāmācās, lai kaut ko sasniegtu.»
Ksavjera vidusskolā Manhetenā viņš saņem stipendiju par labām sekmēm. Ostins pats izvēlējies smagākos brīvos priekšmetus. Kad neizturēja atlasi un netika iekļauts vidusskolas basketbola izlasē, pievienojās vieglatlētu vienībai, lai trenētos sprintā.
«Es neesmu pats ātrākais puisis. Bet stadions man vairāk nozīmē garīgo izturību. Kad sāk sāpēt muskuļi, vajag saņemties, lai sasniegtu finišu. Tas nenoliedzami pierāda, cik spēcīgs tu esi.»
Pirmais gads vidusskolā bijis gan emocionāls, gan intelektuāls pārbaudījums. Šā gada 1.maija svētdienas vakarā, kad pats Ostins lasījis grāmatu, sāka pīkstēt mobilā tālruņa īsziņas — draugi steidzās paziņot, ka Pakistānā ir iznīcināts Osama bin Ladens. Guļamistabā ienāca mamma un pateica, ka drīz prezidents Obama teiks uzrunu televīzijā.
Anete stāsta, ka tonakt esot dzirdējusi Ostinu savā istabā raudam. «Gadiem ejot, viņš nekad daudz nav runājis par tēti. Es pat sāku bažīties, kas īsti notiek viņa galvā. Bet tajā naktī, ak… Viņš raudāja un raudāja.»
Nākamajās dienās puisis esot sācis internetā meklēt dažādu informāciju par bin Ladenu. Par to runāts arī skolā — kādā nodarbībā apspriests, vai šis ir brīdis, kad būtu jālīksmo vai jāpiedod grēciniekiem.
Ostinam šī stunda esot patikusi, jo tā «bijusi par dzīvi». «Daži skolēni jautāja — vai bin Ladens būtu pelnījis apžēlošanu? Bet kā var piedot cilvēkam, kas pastrādājis kaut ko tik baisu?! Tas taču skaidrs, ka viņam nerūpēja citu dzīvība.»
«Kāpēc tas notika ar mani?»
Tagad Ostins galveno uzmanību velta pieteikumu sūtīšanai dažādām augstskolām. Viņš zina, ka izvēlēsies kādu netālu mācību iestādi, jo citādi mammai būšot smagi, ja dēls atradīsies kaut kur tālu no mājām četrus gadus.
Jau trešo reizi viņš gatavojas Advanced Placement testam, lai gan iepriekšējā piegājienā saņēma 2000 punktu, tas ir, iekļuva labāko 10% skaitā. Ostins īpaši grib noslīpēt zināšanas fizikā.
Vasarā viņš pēdējo reizi apmeklēs 11.septembra upuru bērnu nometni. Tur sastaptie vienaudži kļuvuši par viņa labākajiem draugiem.
«Reizēm es domāju — ja tas var notikt ar jebkuru, kāpēc tas notika tieši ar mani? Mani šis jautājums nodarbina joprojām. Es pat nezinu, vai vispār tikšu no tā vaļā. Tajā pašā laikā neuzskatu, ka tas būtu kaut kas slikts. Atmiņas ir laba lieta.»
Vēlēšanu duelis — Zatlers pret Vējoni
Niknākus konkurentus par oligarhu kapraci Zatleru un Lemberga bastionu ZZS šajās vēlēšanās neatrast, taču kaut kas Vējoni un Zatleru arī vieno — abi tikušies ar Putinu
Valdis Zatlers (Zatlera Reformu partija) solījis, ka pie valdības galda ar ZZS nesēdīsies. Tomēr viņš piekrita piedalīties debatēs ar šīs apvienības valdes priekšsēdētāju Raimondu Vējoni. Un ofensīva turpinājās.
Vai 10.Saeimas laikā notika «demokrātijas privatizācija»?
Vējonis: Nekādā gadījumā. Tas, ka ir dažādi balsojumi, liecina, ka Saeimā tiešām ir demokrātija.
Zatlers: Manuprāt, par demokrātijas briedumu liecina tas, ka cilvēki izvirza mērķus un tad par tiem balso. To mēs neredzējām. Bija ļoti daudz balsojumu, kuri bija konkrētu cilvēku interesēs, kaut vai Šlesera neizdošanas jautājums, nesaprotamie balsojumi par tiesnešiem, ģenerālprokuroru. Aiz slēgtiem balsojumiem tika paslēpta motivācija, un tas ir radījis sabiedrībā neuzticēšanos.
Vējoņa kungs, kā jūs izskaidrojat šos balsojumus?
Vējonis: Katru balsojumu var skaidrot, bet es negribu piekrist, ka tas ir demokrātijas apdraudējums, ja neievēl vienu ģenerālprokuroru vai ievēl otru. Tas ir demokrātisks process. Jebkurā gadījumā esmu par to, ka uz amatiem jābūt vairākām kandidatūrām, starp kurām tad izvēlas labāko kandidatūru konkrētajā situācijā.
Zatlers: Tā ir medaļas viena puse. Otra ir tā, ka bija vairāki balsojumi, kad nevarēja atrast, kur ir tas vairākums, vai izrādījās, ka deputātu vairākums publiski pauda vienu viedokli, bet balsojumā vairākums bija otram viedoklim. Tur jau ir demokrātijas apdraudējums, ka nevar ticēt [deputātu] vārdiem.
Vējonis: Šajā gadījumā nevar pārmest ZZS, piemēram, par ģenerālprokuroru ZZS skaidri un gaiši nodefinēja, ka neatbalstīs [Maizīša] kandidatūru.
Vai Aivars Lembergs drīkst kļūt par Latvijas Ministru prezidentu?
Vējonis: ZZS ir četras partijas, un Ministru prezidenta izvirzīšana mums ir demokrātiska. Katra partija izvirza savus kandidātus. Es arī biju no Zaļās partijas izvirzīts. Viedokļi dalījās, un, protams, pamatstrīdi bija par Aivaru Lembergu. Jāsaka, nodaļās mazinās atbalsts Aivaram Lembergam kā premjera kandidātam, bet partijas biedru liela daļa joprojām uzskata, ka viņš patlaban būtu atbilstošākais premjera kandidāts.
Protams, šeit ir jautājums par tiesvedībām, kas notiek, bet mēs dzīvojam tiesiskā valstī, un, kamēr nav pieņemti attiecīgi tiesas lēmumi, cilvēks ir nevainīgs. Lai gan, protams, no ētiskās puses tas varbūt nav īsti labi.
Zatlers: Jāskatās, ko mēs kā sabiedrība pieņemam. Ja kandidē uz kādu amatu, ir jābūt nevainojamai reputācijai. Divas tiesvedības ir smags reputācijas kaitējums. Es domāju, pats Lemberga kungs ļoti labi to zina.
Diskusijā Radio SWH viņš netīšām pateica patiesību par sevi: es strādāju par Ministru prezidenta kandidātu. Precīzāk vairs nevar pateikt.
Vējonis: Neskatoties uz šīm tiesvedībām, Aivars Lembergs ir viens no populārākajiem premjera kandidātiem. Aptuveni 40% atbalsta viņu. Tas liecina, ka viņa pozitīvās īpašības, viņa enerģiskums un tā tālāk, tas cilvēkus uzrunā.
Zatlers: Kaupēns arī bija ļoti populāra personība, bet vai jūs gribētu viņu par valdības vadītāju?
Vai Saskaņas centra iesaistīšana valdībā būtu kaut kādā ziņā vēlama?
Zatlers: SC ir tāda pati politiskā partija kā jebkura cita. Kāds būs vairākums vēlēšanās, nav iespējams prognozēt, un, kāda būs viņu programma, arī ne, jo līdzšinējā programma ir, piedodiet, pārcelta no pagājušā gada. Jautājumos, kas interesē mūs, — politiskā reforma un ekonomiskā attīstība, stabila nodokļu politika un birokrātijas mazināšana — tādas lietas mēs tur neatrodam.
Vējonis: Viena ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju ir pauduši atbalstu SC, un ar to jārēķinās. Skatoties no ilgtermiņa valsts attīstības aspektiem, neapšaubāmi SC ir jāiesaista valdībā, jo tas mazinās tā konfrontējošo rīcību. Tajā pašā laikā partijām pieņemt lēmumu iekļaut SC pozīcijā ir ļoti sarežģīti, jo tām pamatā ir nacionāli orientēts vēlētājs. Ir būtiski, kuri cilvēki tiks ievēlēti Saeimā.
Ja tur ir cilvēki, kuri ir bijuši pret Latvijas neatkarību, būs problēma runāt ar šādiem cilvēkiem par kopīgu darbību.
Zatlera kungs, jūs teicāt, ka SC ir tāda pati partija kā jebkura cita, tomēr daudziem latviešu vēlētājiem ir šaubas par tās lojalitāti Latvijas valstij.
Zatlers: Katrai partijai ir jāparāda sava lojalitāte ne tikai pret valsti, bet arī pret latviešu tautu. To nevar uzspiest no ārpuses. Es vairāk vērstu uzmanību uz to, ka SC ir samērā vāja partija gan pēc programmas, gan profesionāļu piedāvājuma. Arī pretrunīga partija, kura turējusies kopā tikai uz vienas ļoti vienkāršas izvēles pamata — mūsējais vai nav mūsējais? Kamēr vēlētājs ir tik vienkāršs savā izvēlē, tikmēr vājas partijas var iegūt diezgan daudz balsu. Jādara kaut kas, lai šis posms valstī beigtos, lai vēlētājs sāktu izvēlēties partijas, kuras varētu pieņemt, vēlētājuprāt, pareizos lēmumus valsts ekonomiskajā un labklājības attīstībā, jo to ģimenes vēlas, vienalga, pie kuras tautību grupas piederētu.
Jūs runājat par vēlētāju izvēli, bet jums kā politiķiem arī būs izvēle — vai jūs veidosit koalīciju ar SC?
Zatlers: Pirmām kārtām es palikšu pie pamatprincipa, ka vēlētājs izvēlēsies. Vienreiz vēlētājam jāpasaka — viņš ar savu balsojumu nosaka iespējamās koalīcijas Saeimā. Kas attiecas uz mūsu partiju, visus spēkus veltījām programmas kvalitātei, līdz ar to galvenais temats sarunās ar partijām būs šī programma.
Kāpēc [pret oligarhu partijām mums ir viena] sarkanā līnija, es jums pateikšu. Citādi nebija jēgas atlaist Saeimu, kur galvenais iemesls bija jau līdz nekaunībai nonākusi dažu cilvēku interešu vara. Tieši jūs [ZZS] bloķējāties un ļāvāt SC uzvesties kā politiskās ietekmes tirgonim un grāvāt paši savu koalīciju. Tas ir fakts. Jūs sagrāvāt iespēju divpartiju valdībai valdīt visus četrus gadus. Mēs redzam — Igaunijā sesto gadu ir tā pati valdība!
Vējonis: Jūs nonākat pretrunās, padarot ZZS par dēmonu un tai pašā laikā runājot, ka jādod vēlētājiem tiesības vērtēt katru partiju. Dosim vēlētājam tiesības vērtēt! Protams, atsevišķos jautājumos sanāca balsot [kopā ar SC], bet te nav nekādas saslēgšanās.
Ir balsots pēc tā, kāda ir bijusi sajūta. Ja koalīcijas ietvaros nav bijis iespējas panākt kopīgu viedokli, tad nu tā ir.
Zatlers: Ziniet, kāds signāls tas ir man kā vēlētājam? Potenciālā koalīcija jaunajā Saeimā ir SC un ZZS.
Vējonis: ZZS nekad nav to teicis. Pieņemt lēmumu par sadarbību ar SC ir ļoti smags jautājums, jo pamatā latviskajām partijām ir nacionāli orientēts vēlētājs. Lai nezaudētu savus vēlētājus, bieži vien sanāk pieņemt lēmumus, kas varbūt ir iracionāli.
Vai prezidents Bērziņš rīkojas pareizi, neiekļaujot jautājumu par pensiju indeksāciju Saeimas darba kārtībā pirms vēlēšanām?
Zatlers: Pareizs lēmums. Dažas nedēļas pirms vēlēšanām šādus sabiedrībā jūtīgus jautājumus nevajag sākt diskutēt, jo tas pārvērtīsies par aģitāciju.
Vējonis: Nepiekrītu. Ir jādod virzieni. Tas pats arī par nākamā gada budžetu. Valdība vienojās, ka budžetu iesniegsim pēc Saeimas vēlēšanām, un tagad var makaronus uz ausīm karināt par to, kā būs, noslēpjot lietas, kuras īstenībā būs jādara pēc vēlēšanām neatkarīgi no tā, kāda koalīcija tiks izveidota. Okei, tad runājam skaidri un gaiši pirms vēlēšanām. Lietas, kas skars katru pensionāru, būtu jāzina jau tagad.
Zatlers: Pensionāri grib zināt, vai [pensijas] nesamazināsies, un to visas partijas var atbildēt — nē, nesamazināsies, ja neizdarīs kļūdas, iztopot priekšvēlēšanu emocijām. Mēs lielāko kļūdu esam pieļāvuši, domājot īsā termiņā. Klasika bija 2005.—2008.gads.
Mums jāsāk domāt ilgtermiņā, arī par pensiju sistēmu. To nevar nodalīt no ekonomiskās izaugsmes.
Vējonis: Pensija nav jāsaista tikai ar ekonomisko izaugsmi, jo inflācija diemžēl aug. Vajadzīgi mehānismi, lai to kompensētu un pensionārs varētu izdzīvot.
Zatlers: Bet mums ir mērķis izpildīt Māstrihtas kritērijus, kur inflācijai jābūt pietiekami zemai. Tātad visas pūles jāvelta, lai inflācija būtu pēc iespējas zemāka un mūsu ekonomika līdz ar to stabilāka. Nepieciešamība indeksēt parādās tikai tad, kad valsts strauji attīstās vai nemākulīgi saimnieko.
Vējonis: Tomēr ir jābūt skaidrībai par cipariem. Pašlaik parādās — būs jāveic budžeta konsolidācija vairāk nekā par 100 miljoniem. Jānodefinē, uz kuru jomu rēķina tas notiks. Uz valsts pārvaldes rēķina nevarēs 100 miljonu dabūt, paliek trīs jomas, kur meklēt līdzekļus, — izglītība, veselība un sociālā joma.
Zatlers: Jūs sūkstāties, bet, piedodiet, jūs esat valdībā! Jums jābūt skaidram jau tagad, kādās sfērās šie izdevumi tiks samazināti.
Vējonis: Pilnībā piekrītu, bet diemžēl diskusija mums nesanāk starp diviem partneriem. Ļoti iespējams, ja būtu trešais vai ceturtais partneris koalīcijā, būtu citādi.
Vai Latvijai ir jāiesaistās Visaginas atomelektrostacijas projektā?
Zatlers: Latvija jau ir savu nostāju paudusi 2006.gadā, nekas nav mainījies. Pats projekts, protams, ir pavisam cits jautājums — nav noslēpums, ka lietuviešiem notiek sarunas ar stratēģisko investoru, bet turpat blakus, Kaļiņingradā, jau ceļ. Tā ka Latvijai agri vai vēlu būs šis jautājums atkārtoti jālemj.
Vējonis: Valdība savā laikā ir lēmusi pozitīvi, atkāpties nevar, jo tās ir vienošanās starp četrām valstīm. Mans personiskais viedoklis — nav pareizi piedalīties projektā ar lielu ieguldījumu, tad varēja meklēt risinājumu tepat Latvijā. Pašlaik figurē viens miljards eiro vai latu. Kur mēs ņemsim šo naudu? Par kādu cenu tiks elektrība Latvijai? Par pašizmaksu, kas tiek solīts? Nu, nebūsim muļķi, kura rūpnīca par pašizmaksu pārdos savu produkciju? Ja sola, ka tarifi netiks paaugstināti, tad kaut kādā posmā tiek laists muļķis. Diemžēl man kā valdības loceklim nav šīs informācijas, lai būtu klāra bilde, kas vispār ar to Visaginas elektrostaciju ir.
Zatlera kungs, jūs atlaidāt Saeimu, nodibinājāt partiju, bet pats tagad pretendējat tikai uz Saeimas priekšsēdētāja vietu. Vai tas nenorāda uz apņēmības vai atbildības trūkumu?
Zatlers: Tas, ka es pretendēju uz Saeimas priekšsēdētāja vietu, man ir jaunums. Nekad to neesmu teicis. Esmu definējis to drusku citādi. Četru gadu laikā [kā prezidents] esmu veltījis ļoti daudz uzmanības politiskajai reformai. Tā ir mana apņēmība un pēctecība — atdot savu enerģiju un spēku tieši politiskās reformas īstenošanai. Strādājot Saeimā. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi.
Vējoņa kungs, jūs esat viens no retajiem Latvijas politiķiem, kurš personiski ticies ar Vladimiru Putinu. Bijāt pagājušogad Krievijā uz kādu dīvainu konferenci, ko organizēja drošības dienesti un Putina partija. Kalvītis pirms tam aizbrauca uz Maskavu, parunājās ar Putinu un dabūja Latvijas balzama prezidenta amatu. Jūs parunājāt, tomēr nekļuvāt par Valsts prezidentu. Kaut kas nogāja greizi?
Vējonis: Nevajag muļķi laist, jāsaka.
Zatlers: Es arī esmu ticies ar Putinu.
Vējonis: Nu, tur jau tā lieta! Politiķi — vienalga, vai tas ir ministrs vai prezidents, — tiekas dažādos formātos. Mēs pārrunājām jautājumus, kas saistīti ar tiem līgumiem, kuri pēc tam prezidenta vizītes laikā [Maskavā] tika noslēgti.
Vai tas bija nejauši, ka jūs tai konferencē bijāt vienīgais pārstāvis no ES valstīm?
Vējonis: Es nebiju vienīgais pārstāvis no ES valstīm, tur bija vācieši, somi, zviedri.
Jūs bijāt vienīgais valdības pārstāvis.
Vējonis: Kā ministrs — jā, biju vienīgais.
Un jūs runājāt tikai par vides aizsardzības jautājumiem? Par SC iespējamo dalību valdībā ne?
Vējonis: (Smejas.) Protams, es esmu tik ietekmīga persona, ka varu runāt par visādām šādām lietām. Nu, beidziet te muļķi laist, tiešām!
Tagad jums ir iespēja uzdot jautājumus viens otram!
Zatlers: Tūlīt beigsies mandāts mūsu karavīru dalībai starptautiskajā misijā Afganistānā. ZZS vienmēr ir divējāda attieksme — brīžiem nacionālās drošības intereses ir ļoti svarīgas, brīžiem ir vēlēšanās populistiski paspēlēties. Kāds ir šābrīža viedoklis?
Vējonis: ZZS nekad nav bijusi pret starptautisko saistību pildīšanu, tai skaitā arī NATO misijas ietvaros. Principā esam gatavi atbalstīt karaspēka esamību Afganistānā, ja ir attiecīga ANO rezolūcija, ka tiek pagarināts šis termiņš. Ja ANO nepagarina termiņu, tad, visticamāk, ne. Būtu jāpāriet uz cita veida, nevis militāru palīdzību — apmācot karavīrus.
Vējonis: Jūs intervijā [Neatkarīgajā Rīta Avīzē] pieminējāt Lenarta Meri [citātu] par komunisma līķi, kurš nekur nav atrasts, un te var vilkt paralēles ar Latvijas cīņu pret oligarhiem. Jūs šajā gadījumā aicināt uz vardarbību, vajag oligarhu līķus atrast?
Zatlers: Jāsaprot Meri izteiciena simbolika. Dziļākā jēga attiecībā pret oligarhiem ir, ka cīņa pret jauniem oligarhu iedīgļiem nekad nebeigsies. Tāpat kā cīņa pret korupciju nekad nebeigsies. Tas bija aicinājums saprast, ka mums sabiedrībā ir ļoti neiecietīgi pret to jāizturas.
Vējonis: Daudzi to ir sapratuši kā aicinājumu uz vardarbību.
Zatlers: Es visu mūžu esmu glābis cilvēku dzīvības, un cilvēka dzīvība ir visaugstākā [vērtība]. Nu, ja kādam ir citāda izpratne par cilvēka dzīvību…
Lietu kārtība
Tautas apātija un oligarhu vara parādās kā monētas divas puses ASV vēstniecības slepenajos ziņojumos, ko publisko WikiLeaks
Trekno gadu izskaņa un finanšu krīzes melnais caurums ir bijis karsts darba laiks ASV diplomātiem, var spriest no svaigi publiskotajiem vēstniecības slepenajiem ziņojumiem, kas tapuši no 2006.gada februāra līdz 2010.gada martam. Politiskās ietekmes grožu vietā oligarhu rokās draud parādīties roku dzelži, tāpēc karš pret tiesībsargiem uzņem nepieredzētus apgriezienus. Vienlaikus krīze ir ne vien sūru pārbaudījumu, bet arī lielo iespēju laiks, kad lēti var nokampt aktīvus vājiniekiem. Šajās cīņās apātiski noraugās Latvijas sabiedrība, kuras samierināšanās ar lietu kārtību, šķiet, tracina amerikāņus pat vairāk nekā savtīgie līderi. Piedāvājam ieskatu dažos interesantākajos slepeno ziņojumu fragmentos.
EMŠA APLOKSNES
Zaļās partijas priekšstāvja Induļa Emša politiskajā karjerā netrūkst neveiklu un dīvainu izteikumu, bet nepārspēts palicis piedzīvojums ar 10 000 dolāru pazušanu no valdības ēdamzālē aizmirsta portfelīša. 2007.gada augustā ASV vēstniecības ziņojums atklāj šī notikuma aizkulises, ko vēstniecībai pēc savas iniciatīvas pastāstījis Saeimas priekšsēdētāja padomnieks Viesturs Silenieks. Jā, izmeklētāji interesējušies, vai nauda nav no Lemberga, taču Emsim to esot aizdevis sens draugs uzņēmējs, Silenieks pats bijis starpnieks aploksnes piegādē. Draudzība ar uzņēmēju esot sena, vēl pirms politiskās karjeras sākusies, bet turpinās joprojām — uzņēmējs esot samaksājis par Emša, viņa sievas, Silenieka un vēl citu ļaužu atpūtu Maldīvu salās 2006.gada Ziemassvētkos. Kāpēc viena no augstākajām Latvijas amatpersonām aizņemas naudu aploksnē un uz sveša rēķina brauc atpūsties, Silenieks nespēj paskaidrot, un ASV vēstniecības darbinieks paliek, svārstoties starp secinājumu, ka Emsis demonstrējis vienkārši vāju spriestspēju vai arī tiešām iesaistīts kukuļošanā.
MAIZĪŠA GLĀBŠANA
«Tiesiskums» ir viens no populārākajiem atslēgvārdiem WikiLeaks publiskotajos ziņojumos.
Jau 2006.gadā pirms Saeimas vēlēšanām ASV vēstniecība formulējusi, ka tajās izšķirsies, vai Latvija ies uz priekšu tiesiskuma nostiprināšanā vai arī atkritīs atpakaļ. Drīz seko labi zināmais mēģinājums panākt politisku kontroli pār drošības dienestiem, uzbrukumi KNAB, savējo bīdīšana tiesās.
Ziņojumos atklājas līdz šim nepubliskota epizode — 2007.gada septembrī Kalvīša koalīcija esot plānojusi atlaist no amata ģenerālprokuroru Jāni Maizīti. Runa ir par pēkšņo publisko paziņojumu, ar ko Kalvītis nāca klajā septembra beigās, — Latvijas drošību apdraudot kāds krimināls grupējums ar padomju čekas saknēm. Vēstniecība uzzinājusi, ka šī ir augsnes sagatavošana ģenerālprokurora Maizīša un SAB vadītāja Jāņa Kažociņa atbrīvošanai — viņu galvām jāripo, ja reiz viņi nespēj tikt galā ar šādu valsts apdraudējumu.
Amerikāņu reakcija bija ātra un asa. Valdībai ar Godmaņa, premjera padomnieka un vēstnieka Vašingtonā starpniecību nodota nepārprotama ziņa — kopš vēlēšanām Latvija ir konsekventi rīkojusies tiesiskuma graušanā, ja tagad atlaidīs Maizīti, tam būs smagas sekas ASV un Latvijas partnerattiecībās. Korupcijas apkarotāju apkarošanu ASV iztulkos kā Latvijas vērtību maiņu, pirmais publiskais solis būs drīzās Kalvīša vizītes atcelšana ASV.
Latvijas amatpersonas apklusa, Maizītis palika savā vietā līdz 2010.gada pavasarim, kad Saeima viņu nepārvēlēja uz trešo termiņu.
OLIGARHU VARA
Tas, ko prezidents Valdis Zatlers skaļi pateica šovasar — ka Latvijas demokrātiju privatizē oligarhi Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers —, bez aplinkiem tiek analizēts ASV vēstniecības ziņojumos jau sen. Noplūdinātie ziņojumi aptver laiku, kad tiesībsargi uzmeta cilpu «minigarham» Lembergam (kriminālprocess, apcietinājums, tiesvedība), un amerikāņi secina, ka Lemberga pozīciju vājināšanos nelaiž garām Andris Šķēle.
Kādreizējais Šķēles līdzgaitnieks Jurģis Liepnieks vēstniecībai klāsta, ka Šķēle un Šlesers kopīgi izvērš projektus Rīgas ostā, turklāt Šķēle izmantojot Šlesera naudas plūsmas problēmas, lai pakļautu viņu savai kontrolei. Vēstniecība uzskata par ticamu, ka tieši Šķēle izraudzījies prezidentu Zatleru, interesējas par Parex. KNAB priekšnieks Loskutovs 2008.gada februārī optimistiski vēsta, ka izdosies izvirzīt apsūdzību Šķēlem digitālās televīzijas lietā.
Savukārt ģenerālprokurors Maizītis 2009.gada nogalē secina, ka oligarhi apvienojuši spēkus prokuratūras apkarošanai.
Viņš arī atklāj, ka pēc Lemberga apcietinājuma daudzi potenciālie liecinieki aizbēguši no Latvijas. Viens no tiem — Lemberga «kasieris », kura atbildība bijusi politiķu uzpirkšana, — esot Maizītim izteicis gatavību liecināt,
ja viņam pašam apsūdzības netiek izvirzītas, taču Latvijā atgriezies jau kremēts. Maizītis norāda, ka šis ir trešais mīklainais potenciāla liecinieka nāves gadījums Lemberga lietā.
PAREX LAMATAS
Latvijas finanšu krīzes lielais aisbergs Parex uzpeld ASV vēstniecības ziņojumos galvenokārt saistībā ar bažām, ka politiķu lēmumi bankas glābšanā vairāk izdabā bijušo īpašnieku, nevis nodokļu maksātāju interesēm.
2007.gada novembrī uzreiz pēc valsts lēmuma pārņemt 51% bankas akciju politiķu spēja rīkoties profesionāli tiek maigi piesaukta kā potenciāla problēma. Vairāk amerikāņus uztrauc, vai Parex glābšana neiztukšos valsts kasi, liekot aizņemties no SVF. Gandrīz visi ir optimisti — nē, Latvijas Banka un Ekonomikas ministrija neesot pat apsvērušas SVF aizdevumu, jo Parex pārņemšana neko nemainot Latvijas situācijā.
Tuvāk zemei ir FKTK vadītāja Irēna Krūmane, kura atzīst, ka būtiski pieaudzis risks netikt pašiem galā.
Tikai nedēļu vēlāk vēstniecība ir jau skarbāka — Parex glābšanas laiks, darījuma struktūra un noteikumi rada nopietnas bažas.
Krūmane norādījusi, ka Parex akcionāri meklējuši palīdzību pie premjera Godmaņa jau oktobrī, bet FKTK auditoriem tikmēr stāstījuši, ka bankai viss būs kārtībā. Krājbankas šefs Mārtiņš Bondars stāstījis, ka vairākas komercbankas izteikušas valdībai gatavību nekavējoties pārpirkt Parex akcijas un nodrošināt likviditāti, ja valdība tikai sniegtu garantijas sindicētajiem kredītiem.
Ar šādu scenāriju Parex īpašniekiem Karginam un Krasovickim būtu jāvienojas ar privātiem investoriem un jāpazūd no skatuves.
Tomēr valdība ignorējusi šos priekšlikumus, izlemjot pati glābt grimstošo Parex (turklāt sākotnēji pārņemot tikai 51% akciju, kaut gan Krūmane aicinājusi uzreiz atpirkt visas Kargina un Krasovicka daļas, bet pret to iebildis Godmanis). Amerikāņiem arī šķiet dīvaini, ka valdība nepublisko bankas pārņemšanas līgumu, atstājot vietu spekulācijām par tā nosacījumiem.
Tiek jautāts, kuri Latvijas spēlētāji varētu tīkot pēc sava labuma Parex situācijā, un Rīgā saklausītā baumu atbilde skan — pirmām kārtām Šķēle. Viņš esot piedalījies darījuma plānošanas sanāksmēs Finanšu ministrijā, bet tās valsts sekretārs Bičevskis vairāk izceļoties ar lojalitāti Tautas partijai nekā finanšu kompetenci.
Vēlāk 2009.gada sākumā vēstniecība atzīst par ļoti iespējamu, ka politiskie apsvērumi Parex lietā ir dominējuši pār saprātīgiem finanšu un ekonomikas lēmumiem. Arī jaunais Parex vadītājs Nils Melngailis atzinis, ka neizslēdz iespēju ātri pārdot Parex, taču to varot kavēt «dažu Latvijas varas centru» vēlme šādas sarunas izgāzt un pašiem savākt banku pa lēto. 2009.gada nogalē Parex atkal ir kā kauls rīklē budžeta veidošanā — kaut arī visiem ir skaidrs, ka valsts nespēj vairs atbrīvoties no Parex bez zaudējumiem, neviens nav gatavs to atzīt, un Melngailis lūdz ASV palīdzību, lai pārliecinātu valdību atzīt zaudējumus, nevis gudrot iespējas tos apslēpt politisku motīvu dēļ.
Kodolsprādziena piekritējs
Nekāda veiksmes stāsta nav, drīzāk jāizsaka līdzjūtība iedzīvotājiem — tā īsi skanētu Ekonomistu apvienības 2010 pārstāvja Mārtiņa Bondara domas par krīzes pārvarēšanu Latvijā.
Daudzējādā ziņā Mārtiņš Bondars (39) atbilst Latvijas politiķa šablonam. Pieredzējis lietu kārtotājs gan valsts pārvaldē — vadījis LC premjera Viļa Krištopana un prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas birojus, nosaukts par Tautas partijas finanšu ministra kandidātu 2009.gada valdības krīzes laikā —, gan arī privātajā sektorā, jo bijis Krievijas miljardiera Vladimira Antonova Krājbankas priekšgalā. Regulāri atrādīts Privātajā dzīvē, bez kā vietējās elites pārstāvji nevar justies pilnvērtīgi pilsoņi. Atgriezies no maģistra studijām Hārvarda universitātes Kenedija skolā, kas sevi internetā raksturo kā demokrātisku sabiedrības līderu sagatavošanas programmu, Bondars ļaužu valodās tūlīt parādījās gan kā viena no iespējamām sejām Zatlera Reformu partijas tapšanas sākumposmā, gan airBaltic nākamais prezidents pēc nežēlastībā kritušā Bertolta Flika, par kuru pastiprināti interesējas likumsargi.
Pēc atgriešanās Latvijā Bondars plašas intervijas nav sniedzis, un mūsu uzaicinājuma iemesls ir Ekonomistu apvienības 2010 veiktā partiju programmu izvērtēšana, kuru viņš koordinē. Nevalstiskā organizācija programmas aplūko no četriem aspektiem.
Viens ir sabiedrības ilgtspēja, kurā vērtē, piemēram, piedāvājumu nekonkurētspējīgās izglītības sistēmas uzlabošanai, kā arī plaisas mazināšanai starp varu un sabiedrību (eksperts Filips Rajevskis). Otrs ir makroekonomika (Olga Ertuganova), trešais — mikroekonomika ( Juris Cebulis), ceturtais — tiesiskums (Lauris Liepa). Vērtējumu apvienība publiskos 13.septembrī.
Dienā, kad tiekamies pusdienās vīna bārā Garāža, ziņās izskan socioloģiskā aptauja, ka partiju programmas ir lasījuši 3% iedzīvotāju.
«Vienā teikumā var pateikt pavisam vienkārši: tie ir solījumi, kurus šo [politisko] spēku vēlētāji vēlas dzirdēt priekšvēlēšanu laikā kā apliecinājumu, ka tie nav mainījuši savu identitāti. Nekā jauna tur nav,» saka Bondars. Kā piemēru viņš min Saskaņas centra solījumus palielināt sociālo atbalstu un atlikt eiro ieviešanu, ZZS kā saimnieku portretējumu, Vienotības iestāšanos par eiro ieviešanu 2014. gadā un lepošanos ar sasniegumiem valsts izvešanā no krīzes.
Tieši saruna par krīzes pārvarēšanu sagādā pārsteigumu un rāda, ka Bondars nav tik atbilstošs Latvijas politiķa piegrieztnei, kā varētu šķist. Tērpies džinsos, debeszilā kreklā ar pieskaņotu gaišzilu lina žaketi un iesirmos matus pieglaudis ar tikai sievietēm un dendijiem saprotamu matu kopšanas līdzekļa daudzumu, Bondars uzbrūk. Gan Latvijas Bankas darbībai, kura monetārās politikas vietā nodarbojoties vienīgi ar monētu kalšanu, gan idejai, ka valstij vajadzēja glābt Parex, gan ekonomikas politikai, kas īstenota kopš vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem un izglābusi Latviju no bankrota.
Par pēdējo gan viņš piebilst, ka nevaino Valdi Dombrovski, kurš bijis Ivara Godmaņa valdības mantotās politikas ķīlnieks. Taču Bondars nepiekrīt, ka Latvijas izvēlētais izdevumu samazināšanas ceļš ārzemēs tiek uzskatīts par veiksmes stāstu.
«Ar tik dziļu kritienu, kāds ir bijis Latvijai, ar iekšzemes kopprodukta dramatisku samazināšanos, darbaspēka un investīciju aizplūšanu nevar teikt, ka veiksme ir, jo mēs tagad augam un tāpēc esam izgājuši no krīzes. Man tas nav rādītājs, bet der politiski valodiskajai konstrukcijai, ko lieto, ja vēlētājam vajag kaut ko pateikt,» skaidro Bondars. Taču šī veiksme politiķiem neesot jāpopularizē iekšzemē — sabiedriskajās attiecībās ieguldītie līdzekļi te jau nes atdevi, un vairākums vairāk vai mazāk piekrīt šim stāstam —, bet jārunā ar ekonomiskās domas veidotājiem ārpus Latvijas, kuriem padomus lūdz ietekmīgi investori. «Man nav argumentu, lai es aizstāvētu Latvijas valdības un Latvijas Bankas politiku.
Izglītotus argumentus viņiem būtu jāspēj piedāvāt pašiem, sevišķi runājot ar cilvēkiem, kas nosaka ekonomisko domu pasaulē. Tie, ar kuriem man Hārvardā nācās saskarties, nedod pozitīvu vērtējumu procesiem, kas pēdējos trijos gados ir notikuši Latvijā.
(..) Viņi patiesībā izsaka līdzjūtību Latvijas iedzīvotājiem par izvēlēto politiku un nesaprot, kādēļ Latvijas Banka un Latvijas valdība izvēlējās šo ceļu.»
Sliktākais politikas efekts, pēc Bondara domām, ir masveidīga cilvēku izbraukšana no valsts. Savukārt partiju programmās tiek solīts viņus atgriezt Latvijā, bet nav piedāvājuma, kādā veidā to izdarīt un kāpēc cilvēkiem būtu jāatgriežas.
Bondars uzskata, ka nebija nopietna un neatkarīga izvērtējuma, kādēļ Latvija izvēlējās krasu budžeta samazināšanas ceļu, nevis lata devalvāciju. «Brīdī, kad tika pieņemts lēmums atstāt esošo valūtas kursu, netika izdarīti aprēķini par to, kādi būs ieguvumi. Aprēķini par zaudējumiem un iespējamām sekām netika izdarīti arī tad, kad tika pārņemta Parex banka. Viss tika balstīts uz zināmiem ekonomiskiem pieņēmumiem, jo pilnīgi precīzi aprēķini nav iespējami.
Ekonomikā ir likumi, ko var ievērot vai neievērot, un ideju skolas ir dažādas. Latvija ir izvēlējusies viskonservatīvāko ekonomisko skolu valūtas piesaistē,» viņš saka. «Nebija tā, ka bija tikai viens variants (izdevumu samazināšana — red.). Otra iespēja bija mainīt monetāro politiku brīdī, kad valūta bija pārvērtēta, caur to sākotnēji radot gana lielu ekonomiskās izaugsmes kritumu, bet tajā pašā laikā iespēju pēc iespējas ātrākai izaugsmes atjaunošanai.»
Līdzīga izvēle esot šobrīd par valdības deklarēto nodomu 2014.gadā pievienoties eiro. Ja lata kurss paliek dzelžaini piesaistīts eiro, tad neesot par ko runāt — jāpievienojas, un viss, jo centrālā banka tāpat neko nevada un tad valūtas risks ir pielīdzināms nullei. Taču, ja esot vēlme ar LB palīdzību mīkstināt šokus ekonomikā, mēģināt «pieregulēt» inflāciju vai bezdarbu, tad eiro ieviešanas datums neesot svarīgākais. Tad centrālajai bankai un politiķiem vispirms jātiek skaidrībā, vai tā šādas funkcijas var veikt. «Varbūt viņiem nemaz nav šādu spēju,» saka Bondars, pats demonstrējot spēju nepateikt skaidri, kurš no scenārijiem viņam pašam šķiet pieņemams.
Tāpat kā valdības ekonomiskā kursa izvēli Bondars apšauba arī nepieciešamību glābt Parex banku. Parex bija Latvijas īpašais apstāklis, salīdzinot ar Lietuvas un Igaunijas situāciju, un izšķirošais iemesls, kāpēc valdībai nācās vērsties pēc palīdzības pie SVF un ES.
Toreiz valdošais viedoklis bija: Parex jāglābj, jo bankai ir sistēmiska nozīme Latvijas finanšu asinsritē un tās sagrūšana kā infekcija var izplatīties visā banku sektorā (vēlāk gan Valsts kontrole izvēlēto ceļu raksturoja kā abu īpašnieku, nevis bankas glābšanu — viņi pamanījās saglabāt savus ekskluzīvos īpašumus un noguldījumus, ar ko pagaidām bez sekmēm cenšas tikt skaidrībā tiesībsargājošās iestādes).
Bondars tolaik vadīja Latvijas Krājbanku, un nule Wikileaks publiskotajās ASV vēstniecības telegrammās no Rīgas atklājies, ka Parex krīzes laikā vēl pirms valdības iesaistīšanās privāti investori piedāvājuši banku izpirkt. Bondars par to atbild izvairīgi — Wikileaks neesot lasījis un nekomentēšot.
Attiecībā uz privāto spēlētāju interesi piedalīties Parex glābšanā, rakstiskus piedāvājumus neviens neesot iesniedzis, taču sarunas banku sektorā notikušas. Taču valsts iespēju Parex krīzes risināšanā iesaistīt privātos neesot izskatījusi.
Kā bankas vadītājs viņš Parex glābšanas brīdī esot bijis laimīgs, jo «lēmums kādu glābt nozīmēja, ka mums vismaz ir cerība dzīvot 72, nevis nākamās astoņas stundas. Likviditātes krīze tirgū bija nopietna, un tai bija potences pārmesties arī uz citiem. Neviens nebija drošs — ar skandināvu mammu, krievu mammu vai vispār bez vecākiem». Taču Bondara rīcībā arvien neesot pietiekami daudz informācijas, lai skaidri pateiktu, ka Parex banku vajadzēja glābt.
No nodokļu maksātāja viedokļa jautājums esot vienkāršs — kādi ir ieguvumi, kādi zaudējumi. «Ja tobrīd viss finanšu sektors Latvijā būtu nogāzies un turklāt lats tiktu atbrīvots no piesaistes eiro, es domāju, mēs nebūtu šobrīd sliktākā situācijā, kā esam,» viņš saka.
«Var paskatīties, cik tobrīd finanšu sektorā bija aktīvu, kāda ir Latvijas iedzīvotāju daļa šajos aktīvos, cik bija minimums, kas jāsedz Latvijas valdībai depozītu aizsardzības programmas dēļ. Tobrīd nevajadzēja steigties ar likumu par 50 000 latu apdrošinātu depozītu summu, jo krīze Parex bija labi redzama. Un tad parēķināt — cik ir kopā? Man ir sajūta, ka tas nebūtu vairāk kā mūsu pašreizējo parādu apjoms.»
Pat ja valdība nebija gatava apsvērt šo, kā angļi teiktu, kodolsprādziena variantu, vismaz vajadzējis to izmantot kā taktisku kārti sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem. «Spēle būtu bijusi pavisam citāda. Ja Latvijas valdībai būtu tādi nodomi, tad dažādi lielie spēlētāji, sākot ar Eiropas Komisiju un beidzot ar skandināviem, teiktu — pag, pag, varbūt mēs tomēr varam vienoties, ka jūs tā nedarāt, un mēs esam gatavi samaksāt par daļu no tā, ka jūs tā nedarāt. (..) Šobrīd mēs kā Latvijas iedzīvotāji maksājam visu rēķinu vienatnē, un es ar to neesmu mierā.»
Prasu Bondaram, vai viņš būs mierā maksāt bijušajam darba devējam Antonovam rēķinu par airBaltic glābšanu, ja valdība tiešām izšķirsies bankrota priekšā esošā uzņēmuma daļas izpirkt no privātajiem akcionāriem, vispārēja labuma — iespēju lidot no Rīgas— vārdā nosedzot nesekmīgu vai pat kriminālu uzņēmējdarbību un, iespējams, vietējo oligarhu ieguldījumus. Atbilde ir skaidra — valstij no savām akcijām būtu jātiek vaļā, jo tai aviobiznesā nav ko darīt.
Prātīgākais būtu bijis aiziet jau tad, kad skandināvu SAS savas akcijas pārdeva Flikam. Taču vadīt lidsabiedrību viņam neviens neesot piedāvājis.
Tas nu būtu skaidrs. To nevarētu teikt par atbildi uz jautājumu par iesaistīšanos politikā. Bondars esot izvēlējies atgriezties Latvijā, jo grib te dzīvot. Ja cilvēkam kaut kas nepatīkot, iesaistīties un mēģināt to mainīt esot viņa pienākums. Nepamet sajūta, ka runa ir par savulaik diplomātu iecienīto teicienu par Latvijas uzņemšanu NATO — runa nav par «vai», bet «kad».
ĒDIENKARTE
- Lapu salāti ar biezpienu un vītinātu šķiņķi
- Kokospiena zupa ar čili, makaroniem un vistu
U2 matemātika
Jo tālāk no valdības, jo mierīgāk saskaņiešiem. Pagaidām.
Saskaņas centrs var vēlēšanās saņemt visvairāk balsu, taču tas nenozīmē, ka saskaņieši vadīs valdību. Tas pat nenozīmē, ka viņi atstās opozīcijas rindas. Galvenie iemesli tam ir divi. Pirmais, objektīvais — politisko pretinieku griba. Otrais, subjektīvais — pašu saskaņiešu vēlmes.
Premjera kandidāta izvēle pēc vēlēšanām būs pirmais nopietnais pārbaudījums jaunajam Valsts prezidentam Andrim Bērziņam.
Viņš būs ļoti apdomīgs, un noteicošais kritērijs varētu būt nevis deputātu skaits frakcijās, bet kandidātu spēja izveidot stabilu koalīciju. Tikai pilnīgā prāta aptumsumā var pieļaut, ka valdības veidošanu uzticēs politiskajai apvienībai ar promaskavisku reputāciju, kurai ir grūti izrunāt vārdu «okupācija » un kura jau ir pie stūres vienā no varas centriem — galvaspilsētā.
Loģiskāka kombinācija koalīcijas kodolam ir Zatlera Reformu partija un Vienotība. Vai viņi gribēs redzēt savā vidū arī SC?
Ja ZRP nebūs pārliecības par Vienotības kā koalīcijas partnera uzticamību, saskaņiešus var paturēt opozīcijā, biedējot ar tiem sabiedrotos: «ja kas», nomainīsim partneri.
Savukārt, ja ir vēlme politiski neitralizēt saskaņiešus, daloties ar atbildību par valdības darbu, tad viņi jāņem valdībā. Taču tad nepieciešams izteikt viņiem tādu piedāvājumu, no kura atsakoties SC izskatītos kā zaudētājs savu vēlētāju acīs. Vai tas ir iespējams?
Var likties, ka saskaņieši alkst pēc varas. Kravcovu «utilizēja», premjera kandidātu par U2 jeb «U kvadrātā» pārtaisīja, moratoriju vēstures jautājumiem pasludināja… Bet ne jau tādēļ, lai tagad veidotu valdību.
Saskaņiešiem ir svarīgi saglabāt politisko «svaru» un cerības vēlētāju prātos, ka «netaisnīgi apspiestiem» saskaņiešiem vēl būs iespēja sevi parādīt.
Pēc vēlēšanām, pat ja saņemtu lielāku mandātu skaitu, SC izvēlēsies iemīļoto taktiku — «gaidīs piedāvājumu». Un pēc tam, lai kāds arī būtu šis piedāvājums, bēgs no valdības kā velns no krusta. Nav izdevīgi.
Vismaz pašlaik. Skaidrs, ka politiski ietekmīgus amatus neviens SC nedos. Turklāt budžeta konsolidācijas apstākļos saskaņiešiem būs grūti pierādīt, ka ir labāki par konkurentiem un tiešām zina īsto laimes formulu. Galu galā pašreizējie saskaņiešu uzstādījumi skan kā pieteikšanās opozīcijā.
Neviens no potenciālajiem partneriem taču nepiekritīs moratorijam vēstures jautājumos, starptautiskā aizdevuma pagarināšanai vai eiro ieviešanas atlikšanai. Uz to arī spēlēs saskaņieši, ja nāksies imitēt vēlmi piedalīties valdības veidošanā.
SC ir viens vienīgs svarīgs apstāklis, dzīvības un nāves jautājums — vara Rīgas domē. Domājot par valdību šoruden, viņiem jādomā arī par nākamajām pašvaldību vēlēšanām pēc diviem gadiem. Zaudējot valdībā, var zaudēt varu galvaspilsētā, kura savukārt nodrošina ar lielāko vietu skaitu parlamentā. Tāpēc naivi pieļaut, ka Ušakovs un kur nu vēl «okupāciju eksperts » Urbanovičs ir reāls premjera kandidāts.
Naivi pieļaut, ka Ušakovs un kur nu vēl «okupāciju eksperts» Urbanovičs ir reāls premjera kandidāts
Ušakovs plus Rīga, pareizināti ar slēptu kontroli daudzos medijos, — pagaidām tā ir vienīgā SC veiksmes formula. Izņemot, ja izdomātu klonēt Ušakovu.
Protams, smieklīgā un absurdā SC izvairīšanās no valdības nevarēs turpināties bezgalīgi — fi niša taisne ir jau redzama. Vēlētājiem būs arvien grūtāk saprast, kāpēc saskaņieši, baudot plašu «tautas» atbalstu, izvairās no nacionālā līmeņa varas. Opozicionāru statuss, kas pacēlis saskaņiešus politiskos augstumos, var viņus arī nogremdēt.
Izmainītā pasaule
Mums par nelaimi, Amerika pašlaik ir vājāka, nekā tā bija pirms desmit gadiem.
Fotogrāfijas un filmas, kurās redzams, kā lidmašīnas ietriecas Ņujorkas Dvīņu torņos, kā cilvēki lec no debesskrāpju augšējiem stāviem un kā milzīgās ēkas sabrūk, atstājot aiz sevis tikai putekļu mākoņus, vēl aizvien nav zaudējušas savu spēju šokēt un satraukt. Tuvākajās dienās mēs šos attēlus redzēsim bieži, taču to nozīme būs daudz grūtāk nosakāma nekā pirms desmit gadiem, kad šie terora akti šķita kā vēstures pavērsiena punkts, kas būtiski izmainīs pasauli.
Islāma teroristu grupējuma al-Qaeda organizētajos uzbrukumos Ņujorkas finanšu infrastruktūras milžiem Pasaules Tirdzniecības centra torņiem, kā arī Pentagonam Vašingtonā gāja bojā gandrīz 3000 cilvēku, un tas izsauca Amerikas prezidenta Džordža V. Buša «karu pret terorismu». Jau 7.oktobrī ASV gaisa spēki sāka uzlidojumus Afganistānas talibu valdībai, kura bija devusi patvērumu un atbalstu al-Qaeda, un dažu nedēļu laikā, līdzdarbojoties vietējiem sabiedrotajiem, šī islāma fundamentālistu valdība bija gāzta.
Pusotru gadu vēlāk, 2003.gada 20.martā, ASV un Lielbritānija sāka uzbrukumu Sadama Huseina nežēlīgajam režīmam Irākā, un sākotnēji arī šis karš tika pamatots ar nepieciešamību cīnīties ar terorismu un novērst masu iznīcināšanas ieroču nonākšanu teroristu rokās. Arī Huseina režīms ātri vien sabruka, un jau 9.aprīlī diktatora milzīgā statuja Bagdādes centrā tika gāzta no postamenta.
Visbeidzot šā gada maijā ASV specvienības nogalināja al-Qaeda līderi Osamu bin Ladenu. Viņa organizācijas spēks un ietekme jau bija krietni iedragāti, tomēr viņš vēl aizvien atcerējās savu zvaigžņu stundu un esot aktīvi plānojis lielus uzbrukumus ASV šā gada 11.septembrī.
11.septembra desmitgade izraisa neiepriecinošas pārdomas
Tomēr centieni uz represīvo režīmu drupām Afganistānā un Irākā izveidot stabilas, kaut cik demokrātiskas valstis, nav nesuši dažu ASV valstsvīru cerētos rezultātus. Jaunās valdības nemitīgi šūpo reliģiski, etniski un cilšu konflikti, un abās valstīs vēl aizvien notiek cīņa ar pretestības spēkiem. Tādēļ, lai gan Buša pēctecis Baraks Obama paziņojis par amerikāņu karavīru pakāpenisku izvešanu no abām valstīm, Afganistānā vēl atrodas vairāk nekā 130 000 karavīru no 47 valstīm (absolūti lielākais skaits ir no ASV — 90 000, viņiem seko Lielbritānija ar 9000, bet no Latvijas tur ir 173). Irākā palikuši tikai amerikāņi — 46 000.
Karš pret terorismu dominēja pasaules drošības un ārpolitikas darba kārtībā gandrīz visus septiņus gadus no 2001.gada 11.septembra līdz pat 2008.gada 15.septembrim, kad bez traģiskiem skatiem, bet ar milzīgu rezonansi Ņujorkā sabruka kāds cits finanšu pasaules pīlārs — investīciju banka Lehman Brothers.
Tā desmit gadu pēc uzbrukuma Ņujorkai un Vašingtonai, divos karos iestigušas, finanšu krīzes nomocītas, ASV neapšaubāmi ir vājākas nekā tās bija 2001.gada 12.septembrī vai pat 2003.gada 19.martā Irākas kara priekšvakarā. Taču šīs lejupslīdes cēlonis nav terorisms, jo al-Qaeda spējas un nozīme šajā laikā būtiski samazinājušās.
Pēc 11.septembra radītā milzīgā šoka Amerika tik koncentrēti pievērsās karam pret terorismu, ka nespēja ne reaģēt uz augošo Ķīnas nozīmi pasaulē, ne novērst pašu ASV ekonomikas bīstamo atkarību no spekulatīviem nekustamā īpašuma darījumiem.
Seklā antiamerikānisma piekritēji par šādu pavērsienu vairāk vai mazāk atklāti priecāsies tāpat kā savulaik par 11.septembra uzbrukumiem. Izskanēs paštaisni norādījumi, ka ASV saņēmušas, ko pelnījušas, par to, ka mūždien gribējušas norādīt citiem, kā dzīvot.
Taču Latvijas patriotiem šāda spriedelēšana būtu sevišķi nevietā.
Mūsu valsts drošība pēdējos divdesmit gadus balstījusies tieši uz ASV spēku un ieinteresētību par Baltijas reģionu. Lielā mērā pateicoties Vašingtonas iesaistei, no Latvijas 1994.gadā tika sekmīgi izvests Krievijas karaspēks un Latvija 2004.gadā iestājās NATO. Atstāti vieni paši aci pret aci ar Maskavu, mēs, ļoti iespējams, būtu tikpat neapskaužamā stāvoklī, kādā patlaban atrodas Moldova vai Gruzija. Tajās vēl aizvien pret šo valstu gribu atrodas Krievijas karaspēks, kurš apdraud to neatkarību un būtiski kavē attīstību.
Arī mūsu atbalsts Amerikai pēdējos desmit gados ir balstījies tieši uz izpratni, ka mēs nevaram atļauties šo saišu vājināšanos. Jo nav nevienas citas valsts, kura gribētu un arī spētu spēlēt būtisku lomu mūsu drošības garantēšanā. Kā skaudri pierādījis karš Lībijā, bez ASV militāro spēku palīdzības Eiropas valstis nespēj tikt galā pat ar vāji bruņotu algotņu baru.
Pagaidām gan nešķiet, ka ASV vājums būtu sasniedzis kritisku līmeni. Amerika vēl aizvien ir pasaules lielākā tautsaimniecība, tās bruņotie spēki ir par kārtu spēcīgāki nekā jebkurai citai tā saucamajai lielvarai. Taču iekšējās politiskās nesaskaņas apdraud valsts spējas pārvarēt ekonomisko krīzi un nodrošināt ilgtermiņa attīstību. Desmit gadu pēc 11.septembra šā notikuma galvenā, vēl aizvien aktuālā mācība ir, ka vislielāko kaitējumu Amerikai var izdarīt tikai pati Amerika.
Konfidenciālā Rīga
WikiLeaks lēmums publicēt nerediģētu visu organizācijas rīcībā esošo ASV diplomātisko saraksti var sagādāt problēmas ASV un citu valstu valdībām un arī tajā pieminētajiem cilvēkiem. Taču, ja jau tā ir publicēta, tad, raugoties no Latvijas, grūti iedomāties labāku brīdi, kad tas varēja notikt. Jo tas ir vēl viens atgādinājums, kāpēc bija jāatlaiž Saeima un par ko būs tās pirmstermiņa vēlēšanas nākamnedēļ.
Publicētie amerikāņu diplomātu ziņojumi no Rīgas ir par laika posmu no 2006. gada marta līdz 2010.gada februārim. Ciktāl tie veltīti Latvijas iekšpolitisko norišu aprakstam, tas ir stāsts par nelielas, taču ietekmīgas cilvēku grupas centieniem iegūt Latvijas valsti savā privātīpašumā. Runājot oficiālāk — vājināt likuma varu. Jeb tomēr — «privatizēt tiesiskumu», kā to sava rīkojuma nr.2 pamatojumam pateicis prezidents Valdis Zatlers.
Ja grib sirdsmieru, dažas WikiLeaks publicētās lietas labāk nezināt
2006.gadā pirms 9.Saeimas vēlēšanām «lielākais atvērtais jautājums» ASV diplomātiem bija, «kādu attieksmi Latvijas politiķi ieņems pret likuma varu». Vērtēdami gaidāmās vēlēšanas kā vismaz vidējā termiņā izšķirīgas Latvijas nākotnei, viņi vaicāja:«Vai atvērtības, caurspīdīguma un labas pārvaldības vērtības Latvijā tiešām sākušas iesakņoties, vai bija galvenoties tikai piespiedu pasākumi, lai izpildītu ES dalības kritērijus?»
9.Saeima piepildīja lielāko daļu sliktāko prognožu, to skaitā arī ļoti konkrētas — ka var būt apdraudēti ģenerālprokurora Jāņa Maizīša, KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova un citu likuma sargu amati. Un pat prognozi, ko amerikāņu diplomāti paši pirms tam bija vērtējuši kā «galēju un maz ticamu» — ka tikšot mēģināts salikt paklausīgus izpildītājus arī Satversmes tiesā. Saeimas vairākums iecēla par pamatlikuma sargātāju iespējamo dokumentu viltotāju no Tautas partijas Vinetu Muižnieci.
Ziņojumos aprakstītie notikumi lielākoties ir plaši zināmi. Kurš gan nav dzirdējis, piemēram, par «zaļā» Saeimas priekšsēdētāja Induļa Emša valdības mājas ēstuvē pazaudēto portfeli ar 10 tūkstošiem dolāru it kā «traktora iegādei». Un kurš gan nesaprot, ka Saeimas deputātu nemotivētie jeb «brīvie» balsojumi pret atsevišķu tiesnešu iecelšanu ir atriebība viņiem par lēmumiem kāda oligarha lietā un brīdinājums citiem.
Taču dažas lietas, kuras no tiem var uzzināt, viens otrs sirdsmiera labad varbūt arī negribētu zināt. Ir izskanējuši visādi čukstus minējumi par «Lemberga kasiera» Laimoņa Junkera pēkšņo nāvi 2009.gadā, līdzko viņš bija piekritis sniegt liecības prokuratūrai. Nu uzzinām, ka arī ģenerālprokuroram Maizītim bijušas aizdomas, ka jau trešā potenciālā liecinieka bojāeja šajā lietā varētu nebūt nejaušība.
Toties dažu citu savulaik nesaprotamu notikumu mašinērija nu ir saprotamāka. Izrādās, premjerministra Aigara Kalvīša apstulbinošais paziņojums 2007.gada rudenī, ka valsts drošību apdraudot kāda čekistu sazvērestība, bijis iecerēts kā pirmais solis Maizīša un SAB direktora Jāņa Kažociņa aizvākšanai no amatiem. Uzzinām, kāpēc tas neizdevās.
Amerikāņi rīkojās asi — bez diplomātiskiem aplinkiem pateica, ka jau pirms gada izanalizējuši, kā oligarhi iecerējuši graut tiesiskumu Latvijā, un tagad redz, ka valdība īsteno viņu «ceļa karti». Un brīdināja, ka Maizīša atlaišanai būs «nopietnas un negatīvas sekas» abu valstu attiecībām. Kalvītis «čekistu sazvērestību » vairs nepieminēja.
Kā būtu, ja kriminālnoziedznieku banda gribētu pārrakstīt likumus tā, lai pašu darītais vairs neskaitās noziegums, un salikt savu čomus par tiesnešiem? Vairākumam pilsoņu tas noteikti nebūtu pieņemami — ja to darītu noziedznieki. Toties politiķus var atkal un atkal ievēlēt.
Latvijas vēlētāju attieksme pret savu politiķu korumpētību kādā 2006.gada ziņojumā no Rīgas raksturota kā «apātiska». Kopš tam ir bijusi gan Lietussargu revolūcija, gan «bruģakmeņu nakts». Tomēr arī 10.Saeimas vairākums konsekventi īstenoja to pašu oligarhu programmu, ko iepriekšējā. Augstākās tiesas tiesnešus apstiprināja vai neapstiprināja pēc tiem pašiem kritērijiem, bet valsts uzņēmumu sagrābšana, kā to nupat redzam ar airBaltic, notiek pat rupjāk, nekā amerikāņi bija prognozējuši ekonomiskās krīzes sākumā. Un Saeimas balsojums pret «Šlesera kratīšanu» 26.maijā bija klasisks valsts «īsteno saimnieku» visatļautības demonstrējums un patvaļas apsolījums nākamajiem trīsarpus gadiem, ja arī nu jau kopā ar Saskaņas centru daļas Saeimā neievēlēto «latvisko» izpalīgu vietā.
Prezidents Zatlers, ierosinādams Saeimas atlaišanu, un pilsoņu vairākums, to pabeigdams tautas nobalsošanā, sarūpēja ārkārtas iespēju šos plānus apturēt. Diemžēl pats šā procesa sācējs, kaut arī nodibinājis partiju ar savu vārdu un «reformu» nosaukumā, jo tuvāk vēlēšanas, jo, šķiet, labprātāk runā, kā reformēs nodokļus un prezidenta ievēlēšanas kārtību, un mazāk — kāpēc bija jāatlaiž Saeima. Tikmēr tās atlaišanas tiešais iemesls Šlesers TV ekrānos ar skatienu uzplaucē ābeļdārzus, bet Lemberga rokaspuišu brigāde sola «zaļu» dzīvi šādā «plaukstošā Latvijā».
Pirms pieciem gadiem ASV diplomātu konfidenciāli uzdotais «lielais jautājums» paliek atvērts: vai Latvija izvēlēsies likuma varu un demokrātiju, vai būs dažiem izsaimniekojams īpašums?
Bezmiegs
Apātiskā tauta guĻ. Tā par latviešu apbrīnojamo spēju samierināties ar to, ka pašu vēlēti priekšstāvji visu acu priekšā izķidā valsti pēc savas patikas, cepas ASV diplomāti slepenajos ziņojumos, kas tagad pieejami WikiLeaks mājaslapā internetā. Es neguļu. Aust brīvdienas rīts un jau kuro stundu lasu šos ziņojumus, kas līdz ar politiķu rebēm atkal un atkal iebāž acīs sabiedrības vienaldzību.
Lai saprastu, vai esam beidzot atmodušies, nebūs vajadzīgas slepenas WikiLeaks noplūdes, pietiks ar rezultātiem vēlēšanu naktī.
Jau nākamnedēļ.
Priekšvēlešanu diskusiju ciklu šajā numurā noslēdzam ar simbolisku politiķu pāri.
Ārkārtas vēlēšanās nav niknāku pretinieku par oligarha Lemberga diriģēto ZZS un kara pieteicēju oligarhiem, eksprezidentu Zatleru.
Negaidīti ZZS apvienības šefs Raimonds Vējonis pavicina balto karogu jau pirms kaujas.
Uz jautājumu, vai Lembergs, kurš sevi jau trešo reizi piedāvā kā ZZS premjera kandidātu, drīkstētu tiešām vadīt valdību, Vējonis paziņo, ka no ētikas viedokļa tiesvedībās iesaistītā kandidāta izvirzīšana nav īsti laba un partiju nodaļās arī mazinoties atbalsts Lembergam. (Tiesa, uzreiz piebilst, ka Lembergs joprojām ir populārs tautā, taču Zatlers šo gājienu ironiski apcērt — arī Kaupēns bija populārs, bet tāpēc nav jāliek valdībā.)
Tātad, Vējonis neguļ, no hipnozes mostas ZZS biedri un, spriežot pēc reitingiem, arī vēlētāji. Varbūt šoruden dzims jauns tautas ticējums: ja visi vēlētāji pamostas līdz vēlešanu dienai, tad vēlēšanu naktī var gulēt mierīgi.
