Žurnāla rubrika: Svarīgi

Pat mēģinājums mainīt starptautiskā aizdevuma noteikumus var dārgi maksāt

Timeo Danaos et dona ferentes. «Es bīstos grieķus pat tad, kad viņi nes dāvanas,» Vergīlija eposā Eneīda saka trojiešu priesteris Lāokoonts, redzot pie savas pilsētas vārtiem atstātu milzīgu koka zirgu. Līdzpilsoņi gan viņā neieklausījās, dziedādami ievilka Trojas zirgu pilsētā un drīz vien dārgi samaksāja par muļķību. Lielajā māneklī paslēpušies naidnieki pa nakti izkāpa no slēptuves, atvēra pilsētas vārtus saviem biedriem un nodedzināja torņoto pilsētu, kura ilgus gadus bija sīksti noturējusies pret nelaimi. 

Latvijas vēlētājiem 11.Saeimas vēlēšanu priekšvakarā daži politiskie viltnieki arī atstājuši it kā pievilcīgu dāvanu, kurā patiesībā slēpjas lielas briesmas. Viņi cenšas novirzīt balsotāju uzmanību no galvenā jautājuma, kuru tautai uzdeva prezidents Zatlers, 28.maijā ierosinādams referendumu par Saeimas atlaišanu, – vai jūs esat par vai pret oligarhu varu Latvijas politikā? 

Jau drīz pēc tam gan ZZS «Ministru prezidenta kandidāts» oligarhs Aivars Lembergs, gan viņa partijas uzticīgais sabiedrotais Saeimas balsojumos pret tiesiskumu Saskaņas centrs sāka stāstīt, ka vēlēšanām faktiski ir jābūt par sociālajiem jautājumiem, pirmām kārtām par pensiju indeksāciju. Abi piepildīja reklāmas ēteru ar solījumiem palielināt valsts izdevumus, un Rīgas mēra Nila Ušakova partija vēl noklāja Rīgas satiksmes autobusus ar «Stop!» zīmēm, no kurām galvenā – «Stop!» budžeta deficīta griešanai. 

Lai to panāktu, abas partijas sola mēroties spēkiem ar Starptautisko Valūtas fondu. ZZS flagmanis Lembergs jau pagājušajā gadā pirms vēlēšanām skaļi runāja, ka jāpanāk starptautiskā aizdevuma atmaksas termiņa atlikšana, bet SC savā 4000 zīmju programmā raksta, ka «jāslēdz līgums ar SVF par kredīta atmaksas pārcelšanu un budžeta deficīta samazināšanu», ar ko viņi faktiski, kā atzīst Ušakovs, domā šā deficīta palielināšanu līdz četriem vai pieciem procentiem no iekšzemes kopprodukta. 

Tiesa, situācijās, kurās šo partiju pārstāvji saprot, ka netiks cauri ar plikiem lozungiem, viņi cenšas atstāt saprātīgāku iespaidu. Deficīta palielināšana un vienošanās par izmaiņām aizdevuma programmā tiek pasniegtas kā idejas, par kurām jārunā ar SVF, nesakot, kas notiks, ja neizdodas to pārliecināt. 

Taču pašreizējā draudīgajā starptautiskajā ekonomiskajā situācijā pat tikai mēģinājums mainīt aizdevuma programmas noteikumus var Latvijai dārgi maksāt. 

Pie Latvijas vēlētāju durvīm stāv bīstamas dāvanas

Pēdējā mēneša laikā finanšu tirgus raksturo augoša savstarpēja neuzticība, kas bīstami līdzinās stāvoklim pēc Lehman Brothers bankrota 2008. gada septembrī. Aizvien pieaug iespēja, ka Grieķija tomēr nespēs izpildīt savas starptautiskā aizdevuma programmas nosacījumus un tādējādi nespēs atmaksāt savus parādus. Tie nav vairs tikai tirgus analītiķu minējumi – pirmdien to atzina Vācijas ekonomikas ministrs Filips Rēslers. 

Eirozonas trešās lielākās ekonomikas Itālijas obligācijām procentu likmes turpina augt, un oligarha Silvio Berluskoni valdībai kļūst aizvien grūtāk pārliecināt aizdevējus, ka tai var uzticēt naudu. Ja šo valstu vērtspapīri strauji zaudēs savu vērtību, smagi cietīs arī daudzas Eiropas bankas, un pēdējās dienās Francijas lielākajām finanšu iestādēm ir kļuvis aizvien grūtāk saņemt īstermiņa aizņēmumus un tādējādi finansēt savu ikdienas darbību. 

Latvija šajā gadā ir demonstrējusi tieši pretējo – uzticības pieaugumu mūsu spējai atmaksāt mums aizdoto naudu. Tas redzams gan kredītreitinga pieaugumā, gan veiksmīgajā obligāciju laidienā jūnijā. 

Tomēr šī uzticība vēl ir trausla, un, ja pašreizējos starptautiskajos apstākļos radīsies šaubu ēna par Latvijas spēju un gatavību atmaksāt tai aizdoto naudu, tas var ātri vien beigties ar situāciju, kurā neviens vairs nav gatavs valstij aizdot ne centu. Notiktu Saskaņas centra solītais «Stop!», taču apstātos nevis budžeta griešana, bet gan Latvijas valsts piekļuve naudai, lai finansētu pat 0,1% no IKP lielu deficītu. Mēs tiktu atmesti atpakaļ 2008. un 2009.gada tumšākajās dienās, taču nevarētu vairs paļauties pat uz starptautisko institūciju labvēlību. 

Latvija 2008.gadā saņēma aizdevumus no SVF un Eiropas Komisijas ar ievērojami labākiem nosacījumiem nekā vēlāk Grieķija. Ja tagad, programmas beigu fāzē, kad mērķi ir jau gandrīz sasniegti, jauna valdība pēkšņi gļēvi censtos izvairīties no pēdējā programmas posma izpildes, varam būt droši, ka žēlastību pret mums neizrādītu ne Vašingtona, ne Brisele. 

Daudz ir runāts par bailēm, ka Saskaņas centra sarkanā zirga vēderā slēpjas Putins un Vienotā Krievija, bet ZZS zaļā ķēve ir grūsna ar roku dzelžos ieslēgtu premjerministru. Tās ir vērā ņemamas briesmas, tomēr daudzi vēlētāji jau ar tām ir apraduši. Taču briesmas, kuras rada abu partiju vēlētājiem izliktie Trojas zirgi, var būt daudz manāmākas nekā Kremļa ietekmes izplatīšanās un pienākt daudz ātrāk nekā Lemberga iespējamā notiesāšana. 

Ja SC vai ZZS varēs piejūgties pie nākamās valdības un sašūpot Latvijas grūti atgūto uzticību, viņi parādīs, ka ir ne tikai tikpat fiskāli bezatbildīgi kā modernie grieķi, bet arī tikpat postoši kā senie Trojas iekarotāji. Viņu dāvanām ticēt nedrīkst.

Vēlētājiem jāapstiprina tautas nobalsošanā paustais lēmums 

Jāsaka liels paldies Valdim Zatleram, ka ierosināja Saeimas atlaišanu, un arī liels, kaut gan pagaidām piesardzīgs paldies, ka nodibināja savu partiju. Tas ir mainījis ja ne uzreiz politisko kultūru, tad vismaz politisko diskusiju toni un virzību noteikti. Tādā ziņā, ka te nevienam vairs nav jātaisnojas, kāpēc neatbalsta zagļus. Nu ir drīzāk otrādi — būtu jāskaidrojas tiem, kuri viņus joprojām atbalsta. 

Saeimas atlaišana norādīja uz galveno ļaunumu un ļauj nosaukt to īstajā vārdā — par zagšanu, kas bīstami pāraugusi valsts īpašumu un naudas piesavināšanos un nu apdraud valsts varu. Bet vēl vienas pret šo ļaunumu cīnīties gatavas partijas parādīšanās ļauj uzrakstīt tādu rindkopu kā iepriekšējā, neriskējot izraisīt varas privatizētāju kora uzbrēcienu, ka tā ir vienas partijas angažēta propaganda un diskusija tādējādi ir izbeigta. 

Mainīt līdzšinējā vairākuma politiku vēlas divas partijas no četrām, tātad puse no tām, kuras reāli pretendē veidot valdību pēc vēlēšanām. Un arī otrajā pusē ir divas, turklāt pirmajā acu uzmetienā it kā ļoti dažādas, kuras to mainīt nesola, nevēlas un nevar. Valsts nozagšanas atbalstītājiem ir atņemta vairākuma pārsvara autoritāte. 

Spēku samērs pirms vēlēšanām 50:50

Saeimas atlaišana liek partijām definēt attieksmi pret tās atlaišanas iemeslu — valsts varas nonākšanu šaura naudīgu cilvēku loka privātās rokās. Bet ekonomiskās krīzes pieredze liek nopietnāk un precīzāk nekā citās reizēs pateikt savu ekonomiskās politikas piedāvājumu. Partiju vērtēšanas kritērijs šajās vēlēšanās ir to gatavība un spēja atbildēt uz šiem diviem jautājumiem, nevis ikdienā valkātie partijiskie atribūti. Ir mazinājušās iespējas ārišķīgu māžošanos uzdot par partiju politiku. 

Kritēriju skaidrība atvieglo izvēli vēlētājiem. Bet vēl vienas partijas ienākšana palielina izvēles brīvību. 

Var arī neuzskatīt Zatlera piedāvājumu par labāko. Nudien, partijas tapšanas brīdī uzdotais jautājums — kādēļ vajag vēl vienu Vienotību — kļūs vēl aktuālāks pēc vēlēšanām. Taktiskie ieguvumi — ka divām kopā būs vairāk vietu Saeimā un labākas izredzes veidot valdību — ir saprotami, taču nevar būt nopietnas partijas pastāvēšanas mērķis ilgtermiņā. Turklāt ir risks, ka Zatlers ievilks Saeimā pulciņu nejaušu cilvēku, par kuriem šobrīd var droši teikt tikai to, ka viņiem nav nekādas politiskās biogrāfijas. Tomēr, ja cerības vinnēt «balto zirgu» šķiet attaisnojam risku dabūt Saeimā melno zirdziņu vienību, var balsot par Zatlera partiju. Vismaz viņš pats laikam gan ir prognozējams.

Taču vēlētājiem, kuri atbalsta Zatlera ierosinātās Saeimas atlaišanas mērķus, ir arī iespēja nebalsot par viņa partiju un balsot par Vienotību. Pret tās rīcību atsevišķās reizēs šīs un iepriekšējās Saeimas laikā var būt iebildumi un arī atsevišķi deputātu kandidāti var nešķist tie labākie, toties zinām, ko no viņiem un viņu partijas varam sagaidīt. 

Tikpat labi prognozējama, turklāt pirms vēlēšanām skaidri apsolīta ir arī divu otru partiju — Zaļo un Zemnieku savienības un Saskaņas centra — rīcība, ja tās iegūs vairākumu un tiks veidot valdību. Abu pirmsvēlēšanu solījumu pildīšana nozīmētu līdzšinējās ekonomiskās politikas mainīšanu atkal aizņemšanās un tērēšanas jeb labi zināmajā «gāzi grīdā» virzienā, ja arī šoreiz aizbildinājumam piesaucot pensionāru glābšanu. Un valsts dotos atpakaļ krīzē. 

Vēl mazāk neskaidrību par šo abu partiju nostāju otrajā no pamatjautājumiem — par valsts varas un tiesiskuma privatizāciju. Zaļo zemnieku Aivars Lembergs vismaz vienu dienu nedēļā par to diskutē kā apsūdzētais tiesā Latvijā un, kazi, drīz var tikt uzaicināts darīt to pašu arī Londonā. Bet Saskaņas centram pat sadarbības līgums ar Krievijas oligarhisko «varas vertikāli ». Tās miljardieriem intereses Latvijā nav par pensionāriem, kas šajās vēlēšanās ir SC galvenais vaimanu temats, tieši tāpat kā ZZS. 

(Piektā partija, kurai ir labas izredzes būt arī nākamajā Saeimā, — VL-TB/LNNK — pēc sākotnējā prieka par šīs Saeimas atlaišanu kā iespēju pašai palielināt pārstāvniecību nākamajā nav skaidri formulējusi nostāju ne ekonomikas, ne tiesiskuma jautājumos. Jauniešiem arvien lāpas un saukļi, veterāniem — nogurums pēc darbiem privatizācijas druvā rokrokā ar oligarhiem.) 

Šīs vēlēšanas, kā jebkuras demokrātiskā valstī, nebūs par «lielāko labumu». Taču nebūs arī par «mazāko ļaunumu», kā daļa vēlētāju nu jau ierasti raksturo savu izvēli. Kā demokrātiskas sabiedrības evolūcijas «tehnoloģiju» raksturojis politikas zinātnes klasiķis Karls Popers — ir nevis jātiecas pēc nesasniedzamas lielākā labuma utopijas, bet gan jāidentificē un jānovērš lielākais un sabiedrībai šobrīd bīstamākais ļaunums. 

Latvijā pašlaik lielākais ļaunums ir nosaukts. Pilsoņu vairākums referendumā nupat paudis gribu to novērst. Galveno varas pretendentu nostāja par vai pret šā ļaunuma novēršanu ir zināma. Vēlētājiem atliek apstiprināt jau tautas nobalsošanā šovasar pateikto lēmumu. Izvēle nav sarežģīta. Turklāt — kā gan varētu pamatot balsošanu par iespēju zagļiem turpināt zagt?