Kamēr valstu vairākums ANO Ģenerālajā asamblejā, visticamāk, saņemsies drīzumā atzīt Palestīnas suverenitāti, Izraēla aprij arvien vairāk tās teritorijas
Diplomāti, kā vienmēr, regulāri ceļo starp Vašingtonu, Briseli un Tuvo Austrumu galvaspilsētām. Pēc skarbiem Turcijas premjera paziņojumiem tiek sarautas Turcijas un Izraēlas diplomātiskās saites. Pūlis cenšas iebrukt Izraēlas vēstniecībā Kairā. Palestīniešu prezidents iesniedz ANO pieteikumu atzīt viņa valsts pastāvēšanu, kuru amerikāņi, izmantojot savas veto tiesības Drošības padomē, nobloķēs. Tādi ir pēdējo nedēļu virsraksti. Taču, lai ko darītu turki, ēģiptieši vai amerikāņi un lai vai kādu simbolisku gandarījumu palestīnieši saņemtu Apvienotajās Nācijās, fakts paliek fakts – viņu zemes okupācija turpinās. Jau 44 gadus. Kā cilvēks, kas nupat atgriezies no Rietumkrastā pavadītas vasaras, varu apgalvot, ka Izraēla steidz izmantot ikvienu iespēju, lai nākotnē jaunatzītā valsts Palestīna būtu pēc iespējas mazāka un pēc iespējas dzīvotnespējīgāka. Cīņa notiek par katru kvadrātmetru.
Kā likt zemei pazust
Savos daudzajos braucienos no vienas Rietumkrasta pilsētas uz citu – vai tas būtu ceļojums no Rāmallas uz Dženīnu, vai arī no Bētlemes uz Hebronu – parasti izmēģinu vienkāršu spēli: vai iespējams vismaz minūti neredzēt fiziskas okupācijas liecības? Jāsaka godīgi, reizēm tas ir iespējams, ja ceļš iegriežas kādā garākā ielejā. Taču tas nenotiek bieži. Gandrīz katrā panorāmā, katrā nākamajā ceļa pagriezienā parādās ebreju kolonistu apmetnes, Izraēlas armijas kontrolpunkti, militāri sargtorņi, masīvais betona mūris, dzeloņstieples ar norādi par aizliegto zonu vai armijas džipi, kas aptur citas mašīnas un pārbauda jaunu vīriešu dokumentus.
Sliktu galu ņēmušais Oslo «miera process», kas sākās ar Oslo līguma parakstīšanu 1993.gadā, nevis apturēja izraēliešu ekspansiju, bet realitātē panāca gluži pretējo – deva tai zaļo gaismu. Kopš tā laika ebreju kolonistu skaits Rietumkrastā ir trīskāršojies, sasniedzot gandrīz 300 000. Turklāt šis skaitlis neietver vairāk nekā 200 000 kolonistu, kas ievākušies Austrumjeruzālemē.
Oslo līgums, ko ratificēja gan palestīnieši, gan Izraēla, sadalīja Rietumkrastu trīs zonās – A, B un C. Tolaik Palestīniešu pašpārvalde iedomājās, ka tas būs pagaidu risinājums ceļā uz neatkarīgu valsti. Šis «pagaidu» risinājums aizvien ir spēkā. Faktiskā Izraēlas stratēģija ir ļaut palestīniešiem relatīvu brīvību A zonā, kas aptver lielākās palestīniešu pilsētas. Savukārt C zona ir pilnībā noslēgta un atdota kolonistu rīcībā, oficiāli to pasludinot par «militāro rajonu». C zona aizņem 60% no visa Rietumkrasta teritorijas. B ir sava veida pelēkā zona starp A un C. (Kopējā Rietumkrasta teritorija ir 5640 km2, tas ir nedaudz mazāk par Rīgas un Ogres rajonu kopējo teritoriju. A zonai atvēlēti 17% no Rietumkrasta – red.).
Atsaucoties uz šo stratēģiju, Izraēla regulāri nojauc «nelikumīgas» celtnes un regulāri arestē ciemu iedzīvotājus, kas vienkārši cenšas uzlabot savus mājokļus. Ierobežojumi tiek uzraudzīti ar ērgļa modrumu, un pārkāpēji tiek nekavējoties sodīti. Piemēram, kad es 2009.gada beigās apmeklēju Dienvidhebronas kalnus, vietējā ciema iedzīvotājiem tika aizliegts aizlīdzināt bedres uz parasta grants ceļa, pa kuru viņu bērni četrus, piecus kilometrus iet kājām uz skolu. Savu sodu saņēma arī Naims al-Adarahs no Tuvani ciema – par nelegālu bērnu «transportēšanu» uz mācībām. Izraēlas karavīri viņu arestēja, atņēma sarkano Toyota pikapu un to iznīcināja. Pēc notikušā viņš pat nepasūdzējās Palestīniešu pašpārvaldei – jā, tai pašai, kas tagad ANO iesniegusi prasību atzīt Palestīnas suverenitāti. Naims labi zināja, kāda būs atbilde: palestīniešiem nav nekādas kontroles pār to, kas notiek C zonā.
Izraēlas kontroles stratēģija ietver arī šādas lietas: kontrolposteņu tīklu, masīvo mūri, kas atdala Rietumkrastu no Izraēlas un daudzviet arī vienus Rietumkrasta iedzīvotājus no citiem (izraēlieši to sauc par drošības žogu, bet palestīnieši – par aparteīda mūri), regulāru palestīniešu padzīšanu no viņu mājvietām Austumjeruzālemē, sistemātisku dzīvošanas atļauju anulēšanu tūkstošiem palestīniešu, kas ir dzimuši Svētajā pilsētā, kā arī galvu reibinošu pārvietošanās ierobežojumu labirintu, kas daudzus Rietumkrasta iedzīvotājus faktiski noslēdz īpašos anklāvos.
Lai gan Izraēla taisnojas, ka ierobežojumi ir nacionālās drošības jautājums, diezgan nepārprotami redzams, ka aiz tiem slēpjas lielāks mērķis – sagrābt pēc iespējas vairāk zemes. Piemēram, izraēliešu dēvētais «drošības žogs» ir nogriezis no Rietumkrasta 10% tā teritorijas, automātiski to pievienojot Izraēlai. Tas ir uzskatāms «aneksijas piemērs, aizbildinoties ar drošību» – tā to raksturo cienījama Izraēlas cilvēktiesību grupa B’tselem.
Izraēlas politiķi, kartogrāfi un militāristi pēdējā desmitgadē izveidojoši jaunas kartes, kurās skaidri redzams, ka Palestīna ir sadalīta izolētās salās (bieži vien tās salīdzina ar Dienvidāfrikas aparteīda ēras bantustānām jeb tumšādainajiem iedzīvotajiem atvēlētajām teritorijām). Parakstot Oslo līgumu, palestīniešu līderi cerēja, ka viņiem tiks nodoti 22% no kādreizējās vēsturiskās Palestīnas teritorijas – Rietumkrasts un niecīga Gazas josla. Tagad realitātē izrādās, ka viņiem palikuši 10%, turklāt bez jebkādas suverenitātes, pārvietošanās brīvības, kā arī iespējas kontrolēt savu zemi, gaisa telpu un ūdens rezerves. Piemēram, palestīniešiem ir aizliegts urbt artēziskās akas, lai iegūtu ūdeni no pazemes rezervuāra, kas atrodas viņiem zem kājām.
Nakts reidi
Esmu bijis Palestīnā vairāk nekā desmit reižu, taču tieši no pēdējā brauciena atgriezos ar vislielāko pārliecību, ka militārā okupācija arvien vairāk ietekmē cilvēku psihi.
«Karavīrs norādīja uz manu vijoles futrāli. Jautāja: «Kas tas?»,» stāsta 13 gadus vecā Ala Šelaldeha, kas dzīvo Rāmallā. Viņa mācās netālu no mājām Al Kamandjati (vijolnieki – arābu val.) skolā. Tas notika pirms trim gadiem, kad izraēliešu kontrolpostenī netālu no Nāblusas pilsētas tika apturēts mikroautobuss ar jaunajiem mūziķiem. Viņi brauca mājās no koncerta. «Es atbildēju: «Tā ir vijole.» Viņš man pavēlēja izkāpt.» Ala nostājās ceļmalā, atvēra futrāli un parādīja instrumentu. «Tagad spēlē!» viņš pieprasīja. Ala nospēlēja dziesmu Skaistā meitene.
Tas bija tipisks gadījums, kuru meitene aizvien nav aizmirsusi un, iespējams, nekad neaizmirsīs. Ir neiespējami izskaitļot kādu ilgtermiņa emocionālo kaitējumu tas nodara gan bērniem, gan pieaugušajiem, ieskaitot Izraēlas armijas kareivjus, kuriem, iespējams, nākas pildīt pavēles pret pašu sirdsapziņu.
Pazemošana kontrolpunktos ir Rietumkrasta palestīniešu ikdiena. Ikviens, arī bērni, var pastāstīt savu stāstu par bezpalīdzību, bailēm un niknumu, ko piedzīvojuši, kamēr izraēliešu kareivis, kas pats vēl nav sasniedzis 20 gadu vecumu, lemj – atļaut doties tālāk, vai ne. Tā ir kļuvusi par tik «normālu» lietu, ka daži bērni pat neiedomājas, ka citur pasaulē var dzīvot citādi. «Es agrāk domāju, ka visās valstīs ir tāpat kā pie mums – ka tur ir okupācija, kareivji,» atceras Alas vecākais brālis Šehāds (20). Kad viņam bija 15, puisi uzaicināja apmeklēt Itāliju. «Es biju šokā. Var doties tālu jo tālu, un nav nekādas kontroles. Var redzēt tālu jo tālu, un nav nekādu mūru. Es biju tik laimīgs, un tajā pašā laikā noskumis. Jo mūsu valstī tāda brīvība nepastāv.»
Kad Šehādam bija 12, viņš redzēja, kā kareivji nošauj brālēnu. Tas bija otrās intifadas jeb sacelšanās laiks, kas sākās 2001.gada nogalē pēc toreizējā Izraēlas opozīcijas līdera Ariela Šarona provokatīvās vizītes Jeruzālemes vecpilsētas svētvietās. Palestīniešu jaunieši regulāri ar akmeņiem apmētāja izraēliešu karavīrus, kuri savukārt atbildēja ar lodēm. Pirmajos divos intifadas mēnešos bojā gāja 250 palestīniešu un 29 izraēlieši. Pēc gada kareivīgākie Palestīnas grupējumi sāka pašnāvnieku sprādzienu vilni Izraēlā.
Kādā no 2002.gada dienām, stāsta Šehāds, kad Rāmallas pilsētu pilnībā bija okupējusi Izraēlas armija, viņa brālēns pārkāpa noteikto komandantstundu, lai aizietu pēc maizes. Jau pie tuvākā stūra atskanēja šāviens, un brālēns saļima. Šehāds man parāda foto, kas uzņemts drīz pēc tam, – no 12 gadu vecā puikas mutes un ausīm plūst asinis.
Tagad, pēc deviņiem gadiem, Rāmalla ir šķietami suverēns anklāvs, kuru bieži vien pielīdzina īpašai oāzei okupācijas tuksnesī. Ielas un tirgi ir pircēju pilni, tur atvērti daudzi stilīgi restorāni, kas var sacensties ar labākajām ēstuvēm Eiropā. Daudzu pilsētas daļu dzīvīgums rada sajūtu (kaut arī paši palestīnieši to atzīst ar nicinājumu), ka tieši šī ir nākotnes Palestīnas īstā galvaspilsēta, un nevis Austrumjeruzāleme.
Rāmallas ielās rindojas pašpārvaldes ministriju ēkas un ārvalstu konsulāti (tikai nesauciet tās par vēstniecībām!). Tomēr šī brīvības un kvazisuverenitātes sajūta ir iluzora. Pārvietošanās Rietumkrastā bez grūti iegūstamajām atļaujām ir iespējama tikai šauros koridoros – tādos kā starp Rāmallu un Nāblusu, kurā Izraēlas armija vismaz pašlaik ir noņēmusi kontrolposteņus un aizsargbarjeras. Taču pat pašā Rāmallā, kas ir daļa no teorētiski suverēnās A zonas, naktīs bieži notiek Izraēlas armijas reidi.
«Tas bija 2009.gada decembrī, 16.datumā, pulksten 2.15 vai 2.30,» atceras Selīna Dagere, libāniešu izcelsmes Francijas pilsone. Viņas vīrs palestīnietis Ramzi Aburedvāns, Vijolnieku skolas dibinātājs, tobrīd atradās ārzemēs. «Es pamodos no trokšņa.» Viņa piegāja pie durvīm, kas bija pavērtas tik, cik to atļāva drošības ķēdīte. Pirmā doma, ka ieradušies zagļi, tāpēc viņa arābu valodā iekliedzās, lai nelūgtie viesi vācas prom. Paskatījās pa sprīdi plato durvju spraugu un kāpņu telpā ieraudzīja desmit Izraēlas kareivju. Viņi pavēlēja atkāpties un pēc pāris sekundēm izspēra durvis no eņģēm. Iegājuši dzīvoklī, viņi pacēla automātus pret sievieti. Klusu aiz kareivju mugurām stāvēja aiz sejas maskas paslēpies palestīniešu informators.
Komandieris sāka pratināt Selīnu. «Kā mani sauc, ar ko kopā dzīvoju, jautāja par kaimiņiem.» Sieviete parādīja savu Francijas pasi un lūdza nepamodināt blakusistabā gulošo sešus mēnešus veco dēliņu Huseinu. «Es savas dienas pavadu starp mājām un darbu, darbu un mājām,» skaidroja sieviete, kas arī strādā mūzikas skolā. Izrādījās, ka kareivji ieradušies nepareizajā dzīvoklī. Tonakt viņi izlauza vēl četras durvis, kamēr atrada aizdomās turēto – 17 gadus vecu puisi. «Pratināja kādas 20 minūtes, tad paņēma sev līdzi. Man liekas, viņš aizvien ir cietumā. Viņa tēvs jau pirms tam bija ielikts cietumā.»
Saskaņā ar Izraēlas cietumu pārvaldes statistiku, ko citē grupa B’tselem, šāgada jūlijā Izraēlas cietumos kopumā atradās 5300 palestīniešu. Bet kopš okupācijas sākuma 1967.gadā ieslodzījumā bijuši aptuveni 650 000-700 000 palestīniešu. Pēc kāda aprēķina, tie ir 40% no visiem pieaugušajiem palestīniešu vīriešiem. Principā neviena ģimene nav izvairījusies no Izraēlas cietumu sistēmas.
Šādu privātu stāstu kontekstā ir izprotams no Rāmallas netālu esošas Birzeitas Universitātes dekāna Saleha Abdela-Džavada teiktais: «Es neatceros nevienu laimīgu dienu kopš 1967.gada.» Šāds apgalvojums apstulbināja. Tiešam nevienu? «Tāpēc, ka es pat nevaru aiziet uz dievnamu Jeruzālemē, lai gan tā ir tikai 15 km attālumā. Kopš 17 gadu vecuma neesmu bijis pie jūras. Mums nav atļauts turp doties. Pirms pieciem gadiem apprecējās mana meita, bet mēs nevarējām sarīkot kāzas.» Izraēla atteica vīzu ēģiptiešu znotam, līdz ar to viņš nevarēja ierasties arī Rietumkrastā. «Kas tās par kāzām bez līgavaiņa?»
Muzikālā intifada
Mans bijušais skolasbiedrs un Tuvo Austrumu politikas pētnieks, kas dzīvo Parīzē, norāda, ka palestīnieši noteikti nav tikai upuri, bet arī pašu izvēlētas lugas aktieri, tas ir, paši daļēji līdzatbildīgi par izveidojušos situāciju.
Kā piemēru viņš min morāli un stratēģiski bankrotējušo pašnāvnieku spridzinātāju taktiku, kuru otrās intifadas laikā no 2001. līdz 2004.gadam īstenoja dažas palestīniešu frakcijas. Šī stratēģija bija labs aizsegs Izraēlai, lai īstenotu atmaksu, tajā skaitā, sākot būvēt betona mūri apkārt Rietumkrastam.
Tātad arī palestīnieši ir bijuši «aktieri», taču Izraēla ir noteicošā kodolvalsts šajā reģionā, tai ir viena no spēcīgākajām armijām pasaulē, un tā ir stiprs okupācijas spēks, kas turpina diktēt dzīvi Rietumkrastā. Tagad, okupācijas 44.gadā, dažiem palestīniešiem morāla uzvara ir vienkārša izvēle palikt dzīvot savā zemē. Šovasar es sāku dzirdēt jaunu devīzi: «Eksistēšana ir pretošanās.» Kamēr vēl esat uz savas zemes, cīņa nav galā. Ja vēl iespējams tam pievērst uzmanību, jo labāk.
Tieši tāpēc jūnijā 13 gadus vecā vijolniece Ala Šelaldeha paņēma savu instrumentu un devās uz betona mūri Kalandijā, kas agrāk bija viens no daudziem kontrolposteņiem starp Rāmallu un Jeruzālemi, bet tagad pārvērtusies par starptautisku robežpāreju ar milzīgiem betona bluķiem, tērauda restēm un tornīšiem ar šaujamlūkām. Kalandijas garie, alām līdzīgie koridori ar vairākiem divus metrus augstiem vārtiem, pa kuriem līdz Jeruzālemei var nokļūt tikai atsevišķi laimīgie ar īpašām atļaujām, laikam ir visuzskatāmākais pierādījums Izraēlas apņēmībai nedalīt Svēto pilsētu ar citiem.
Ala un viņas draugi no Kamandjati jaunie-šu orķestra ieradās spēlēt Mocartu un Bizē izraēliešu kareivju acu priekšā, protams, otrpus tērauda vārtiem. Viņu mērķis bija izaicināt okupāciju ar mūziku un atgādināt: mēs aizvien esam šeit. Izkāpuši no autobusa, bērni un viņu skolotāji ātri izkārtoja nošu grāmatas un sāka spēlēt. Kontrolpunktu piepildīja Mocarta 6.simfonija Fa mažorā.
Palestīnieši apstājās, brīnījās, sāka smaidīt. Izvilka tālruņus un fotografēja. Daži vienkārši stāvēja, apstulbuši par šo muzikālo intifadu. Mocarta simfonija pieņēmās spēkā – allegro, andante, minuet. Daži kareivji žoga otrā pusē pacēla skatienus. Kad orķestris sāka spēlēt fragmentu no Bizē Karmenas, cauri barjerām vērās jau krietni vairāk acu.
Ja eksistēšana tik tiešām ir pretošanās un ja bērni var izaicināt okupantus ar savu muzikālo intifadu, tad vēl ir cerība, ka šajā gadā, kad pasaulē piedzīvo Arābu pavasari, nopietns pavērsiens notiks arī palestīniešu liktenī. Galu galā Dienvidāfrikas aparteīds sabruka bez asinsizliešanas. Berlīnes mūris tika sagrauts ātri un diezgan negaidīti. Un pašlaik, pieaugot Ķīnas, Indijas, Turcijas un Brazīlijas ietekmei pasaules politikā, sarūk līdzšinējā Izraēlas uzticamākā sabiedrotā ASV teikšana. Iespējams, pasaule drīz vien spēs vienoties, ka pašreizējais status quo ir nepieņemams. Galu galā tā taču ir okupācija, kuram tas vēl nav skaidrs?
* Sendijs Tolans ir žurnālistikas profesors Dienvidkalifornijas Universitātē un grāmatas The Lemon Tree: An Arab, A Jew, and the Heart of the Middle East autors. Raksta pirmpublicējums TomDispatch.com
