Aija Stikāne
Ir «pareizi», ja rudenī ir auksti, jeb mazliet par latviešu salšanas kultūru
Ir oktobris, birst lapas, bet Lielbritāniju pārņēmis karstums un tveice. Nu jau piekto dienu ir par desmit grādiem karstāks nekā, piemēram, augustā. Es dodos uz pludmali vasaras tērpā ar ūdens pudeli rokās un vēroju birstošās lapas. Kad, sēžot uz saulē sakarsušajiem akmeņiem, vairs nevar izturēt tveici, nolemju mesties ūdenī, taču, kad tas apņem potītes un ceļus, es nespēju doties tālāk. Ne jau tāpēc, ka ūdens būtu vēss - mani satrauc kas cits. Tajā krīt lapas, un iet peldēties šajā laikā ir vienkārši nepareizi, jo rudenī ir auksti un lietaini un ir jāsalst, nevis jādodas atveldzēties.
To saprast un loģiski sakārtot pa plauktiņiem man palīdz dzīves laikā, sociālā ceļā iegūtās zināšanas (kuras reizēm gribētos izmest mēslainē, jo tās traucē dzīvot). Katram kārtīgam cilvēkam dzīve ir sadalīta posmos, un mums tie ir svarīgi. Cilvēks vienmēr grib saprast, kurā posmā atrodas, jo tā orientējamies laikā un telpā. Ir jaunība, briedums, vecums, kas pienāk reizi mūžā. Taču šo posmu ietvaros mūsu dzīvi diriģē cits cikls - gadalaiki. Grūti iedomāties zemi, kurā tas būtu izteiktāk nekā Latvijā. Šoreiz nevērsīšu uzmanību uz labdarīgo (Ziemassvētku ietekmē) vispārēji hipnotisko noskaņojumu ziemā, seksuālo uzplaukumu pavasarī un relaksēto pieeju dzīvei vasarā. Rudens ir Latvijas iedzīvotājiem īpašs laiks, jo viņiem ir jānoslēdzas sevī, jāsalst un jāgrimst tumsā. To var panākt vairākos veidos, un daba palīdz.
