Finanšu tirgi pašlaik uztraucas, vai nākamo sprādzienu eirozonā sagādās Itālija, kas uzkrājusi milzīgus parādus. Tikmēr paši itāļi uzstāj, ka sadzīvot ar parādu iemācījušies jau pirms vairākiem gadsimtiem un la vita bella nav apdraudēta
Vecās, slepenās durvis veras ar grūtībām. Tās paslēpušās aiz Itālijas silueta Florences Palazzo Vecchio Karšu zālē. «Eccolo,» saka muzeja uzraudze Frančeska. «Te nu tas ir.»
Tas viss sākās šeit kaut kad 14.gadsimta vidū. Šajā slepenajā kabinetā Florences pilsēta glabāja savas parādu grāmatas, kas kārtīgi iesietas ādas vākos. Toreiz kādam no pilsētas priekšniekiem iepatikās ideja aizņemties naudu no iedzīvotājiem, lai par to varētu apmaksāt kārtējo karagājienu. Tika solīts, ka pēc Florences uzvaras (kas esot gandrīz garantēta) pilsēta atmaksāšot savus parādus, pieskaitot tiem procentus.
Ādas vākos glabājas to bagāto florenciešu vārdi, kas nopirka pilsētas parādzīmes. Protams, aizdot naudu bija daudz vieglāk, nekā pašiem nomainīt glaunās drēbes pret bruņām un pievienoties pilsētas aizstāvju rindām. Pašiem liela finanšu riska nebija: ja ģimenei pēkšņi sāka aptrūkties naudas, parādzīmes bija iespējams pārdot tālāk kādam citam bagātniekam.
Tieši tā radās sistēma, kad valsts aizņemas naudu, izsniedzot parādzīmes. Pirmā sarosījās Venēcija. Ideju noskatījās arī Florence. Tad Sjēna, Piza un vēl citas pilsētas, un drīz vien tās visas bija iekļuvušas bezcerīgā parādu jūgā.
Tagad tas noticis jau ar veselām valstīm – visā pasaulē valdības ir 36 triljonus eiro (25 000 000 000 000 latu) lielos parādos, un dažas no tām ir burtiski nospiestas uz ceļiem.
Parādu mantojums
«Pašlaik parādu procentu maksājumos mēs katru gadu iztērējam vairāk naudas nekā skolu uzturēšanai,» stāsta Florences mērs Mateo Renci, kura darba kabinets atrodas vecajā Palazzo Vecchio pilī. 36 gadus veco politiķi, kuru dēvē par buldozeru, ievēlēja šajā amatā, jo viņš apsolīja ievest kārtību pilsētas grāmatvedībā. Viņš ir jauna seja arī savā centriski kreisajā Demokrātiskajā partijā, uz darbu nāk džinsos, bet pie viņa ozolkoka rak-stāmgalda pielīmētas Apple uzlīmes. «Mūsu senči labi uzdzīvoja un mantojumā atstāja nesamaksātus parādus,» nopūšas mērs.
Florences pilsētas (317 tūkstoši iedzīvotāju) parāds pašlaik ir 518 miljoni eiro. No malas daudzi Florenci uzskata par eirozonas piedzīvotā murga uzskatāmāko piemēru: tās vadība ir pārtērējusi iespaidīgas summas, ekonomikas izaugsme ir tuvu nullei, bet pats līderis agrāk ir bijis apsūdzēts par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.
Neviena cita Eiropas valsts, izņemot Grieķiju, nav tik dziļos parādos kā Itālija. Tās kopējais parādu līmenis ir sasniedzis 120,3% no iekšzemes kopprodukta. Tajā pašā laikā Itālijā ir viens no zemākajiem dzimstības līmeņiem Rietumu pasaulē, kas nozīmē, ka nākotnē parādu slogs būs jāuzņemas arvien mazākam cilvēku skaitam.
«Tās bija kā narkotikas»
Dažādu faktoru kombinācija noveda pie tā, ka 4.oktobrī aģentūra Moody’s pazemināja Itālijas valsts kredītreitingu. Drīz pēc tam līdzīgu lēmumu pieņēma reitingu aģentūra Fitch. Nākamgad Itālijai parādu procentos būs jāsamaksā 5,1% no kopējiem ekonomikas ienākumiem (šī procentu maksājumu summa būs 91 miljards eiro). Vēl sliktākā situācijā ir tikai Grieķija – tai būtu jāmaksā 7,5% (pēc pagājušajā nedēļā panāktās vienošanās par daļēju Grieķijas parādu norakstīšanu šī summa nedaudz samazināsies).
Nobela prēmijas laureāts ekonomikā kanādietis Roberts Mandels, kas bija viens no eiro valūtas intelektuālajiem tēviem un kuram, starp citu, pieder neliela pils Toskānā, uzskata, ka tieši Itālijas parādi ir kļuvuši par lielāko draudu vienotās Eiropas valūtas pastāvēšanai.
Tam piekrīt mērs Renci: «Vecā politiķu kasta bez jebkādas apdomības ir uzaudzējusi milzīgus parādus. Tas viņiem bija kā narkotikas.»
Bella vita uz parāda visvairāk izpaudās 80.gados. Politiskās partijas iepludināja milzīgus naudas apjomus Itālijas nabadzīgajos dienvidos, ieskaitot valdības aģentūru un valsts pārvaldītu uzņēmumu uzturēšanu, – tādā veidā tās centās saglabāt sociālo mieru un noturēties pie varas. Draugu būšana, korupcija un izvairīšanās no nodokļiem, ko bieži vien dēvē par «itāliešu slimības» simptomiem, eksistē joprojām. Meklējot dažādus politiskos kompromisus, rēķini turpina augt. Lielākie parādi ir desmit provinču galvaspilsētām, kur pie varas ir plašas politiskās koalīcijas.
Uzpūstā ierēdniecība
Itāliešu uzvedība nav mainījusies arī pēc eiro ieviešanas. Vēl vairāk – izskatās, ka tā ieņēmusi pozīciju: ja reiz mēs paši vairs nevaram piedrukāt papildu naudu, tad labākais risinājums ir papildu finanšu aizņemšanās.
No 25 miljoniem ekonomiski aktīvo iedzīvotāju 3,5 miljoni jeb 14% ir valsts ierēdņi. Līdzīgs apjoms – 14% no visiem Itālijas valdības izdevumiem – tiek izmaksāts pensijās aizgājušajiem valsts darbiniekiem. Vēl vairāk tērē tikai Francija.
Ienesīgu vietu un titulu nodošana mantojumā īpaši izplatīta ir Itālijas dienvidu reģionos. Pilsētu mēri, provinču gubernatori un reģionu prefekti bez mazākajām kauna pazīmēm iedzīvojas arvien lielākos parādos, saviem draugiem piedāvājot dārgus infrastruktūras uzlabošanas līgumus, to skaitā ienesīgo atkritumu savākšanas un uzglabāšanas biznesu. Pie reizes klusi tiek papildinātas pašu kabatas.
«Mums ir gandrīz divreiz vairāk parlamenta deputātu nekā ASV,» piebilst Florences mērs Renci. Deputātu proporcija pret iedzīvotāju skaitu ir gandrīz divreiz lielāka nekā Vācijā.
Pats Renci ir apņēmies nepieļaut tās pašas kļūdas, ko viņa priekšgājēji, pie reizes arī netērējot vairāk naudas. Pašlaik viņš ir iesūdzējis tiesā trīs bankas – Merrill Lynch, UBS un Dexia – par it kā zemāka līmeņa atvasināto parādzīmju «iesmērēšanu» pilsētai par 50 miljoniem eiro. «Mēs paredzam, ka prāvā uzvarēsim,» saka Renci.
Parādu kalns
Vārdi «banka» un «bankrots» ir atvasināti no itāliešu valodas. Arī dubultā grāmatvedība viduslaikos radās Itālijā.
Pirmie banche jeb naudas mijēju kantori atradās Arno upes krastos, un tieši tas bija galvenais Mediči, Peruci un Ačaioli ģimeņu bizness. Viņi bija pirmie brokeri šķietami neierobežotajā naudas tirgū. Iespējams, vainas apziņas grauzti, šie paši baņķieri bija tie, kas pasūtīja dievbijīgas gleznas tādiem meistariem kā Botičelli un Mikelandželo. Pat Dante bija naudas mijēja dēls.
Valdības parādu mēdza dēvēt par monte (kalnu). Ja monte vairs nebija izturams, to pārfinansēja ar monte nuovo jeb jaunu kalnu. Pasaulē vecākā finanšu institūcija, kas darbojas joprojām, ir Banca Monte dei Paschi di Siena. Tā dibināta 1472.gadā.
Bankas galvenais finanšu pārvaldnieks Marko Masačesi atzīstas, ka tagad naktīs esot problēmas aizmigt. Nav brīnums, jo zināms, ka pērnā gada nogalē veiktajā banku dzīvotspējas pārbaudē viņa iestāde uzrādīja no Itālijas valdības nopirktās parādzīmes par 32,5 miljardiem eiro. Ikviens vērtspapīru brokeris Londonā vai Frankfurtē bez minstināšanās secinātu, ka šīs parādzīmes ir īsta inde.
«Taču ne jau tāpēc es nevaru aizmigt,» saka Masačesi. «Es apzinos, ka šie vērtspapīri vairs nav tik vērtīgi kā pirms dažiem mēnešiem. Taču vairāk par to mani uztrauc kopējā situācija Eiropā.» Ar to viņš domā Grieķijas problēmas un politiķu vilcināšanos pieņemt drosmīgus lēmumus.
Līdzīgi kā citām Itālijas bankām, arī Banca Monte tika samazināts kredītreitings, jo šāds lēmums iet kopsolī ar visas valsts kredītreitinga samazināšanu. Tiesa, tajā pašā laikā jāatzīst, ka itāliešu bankas nebūt nav tikpat bēdīgā stāvoklī kā valdības kase. Kopumā lielās finanšu iestādes ir bijušas diezgan konservatīvas, aizdodot naudu, un gūst labumu arī no tā, ka itāliešiem patīk savus iekrājumus noguldīt depozītos. Bankas spēja pārciest pēdējo finanšu krīzi faktiski bez jebkādas valdības palīdzības. Tikai reta itāliešu banka līdz šim ir iepirkusi un glabā Grieķijas valsts parādzīmes. Pēc Masačesi teiktā, piemēram, viņa bankai nebūs nepieciešams meklēt jaunu kapitālu starptautiskajā tirgū vismaz līdz šāgada beigām. «Nākamgad gan skatīsimies, vai mums vajag jaunus naudas līdzekļus.»
Ar zināmu apbrīnu var secināt, ka reti kurai valstij ir tik gara parādu vēsture kā Itālijai. Augstais aizņēmumu līmenis un tajā pašā laikā pieticīga ekonomiskā izaugsme ir jau pasens status quo Itālijas budžeta veidošanā, tomēr līdz šim valsts spējusi pārdzīvot ne vienu vien krīzi.
Vienreiz jau bankrotējusi
Masačesi birojs atrodas renesanses laiku pilī. Blakus Sjēnas laukumā jau kopš viduslaikiem divreiz gadā tiek rīkotas jāšanas sacīkstes. Grūti iedomāties, ka personai, kas ikdienu pavada tik dižā vidē, nākas domāt par neizbēgamu problēmu tuvošanos. Masačesi uzstāj, ka Itālija nav salīdzināma ar Grieķiju. «Mēs esam turīga valsts. Itāliešu kopējais privātais kapitāls ir astoņi triljoni eiro. Taču turība ir slikti pārdalīta. Mums ir steidzami nepieciešama nodokļu reforma.» Masačesi, šķiet, neuztraucas, ka viņa izteikumi izklausās pēc komunistu ideoloģijas. «Vai zināt, cik reizes Itālijas valsts ir pasludinājusi bankrotu? Tikai vienreiz, pēc Pirmā pasaules kara.»
Tālab, pēc baņķiera domām, arī tagad nevajadzētu ļauties panikai. Viņš ir pārliecināts, ka zeme, kas izdomāja parāda principu, pati nekad vairs nebankrotēs. Lai gan citās Eiropas lielpilsētās arī Itāliju tagad sāk pieskaitīt pie tā dēvēta PIGS kluba (burtiski: cūkas), citiem vārdiem runājot – Portugāles, Īrijas, Grieķijas un Spānijas -, pašā Itālijā ir grūti atrast tādus, kas būtu īpaši nobažījušies par valdības finansēm.
Tipiskākā atbilde: Itālija salīdzinoši nesen jau bija nonākusi zem vienlīdz smaga parādu kalna, proti, 90.gadu vidū, kad tā gatavojās pievienoties eiro. Tomēr jāatzīst, ka toreiz budžets bija krietni veselīgākā situācijā nekā patlaban. Ekonomikā bija vērojama izaugsme, un valdībai bija mazāk jātērē vecu parādu atmaksāšanai. Tie laiki ir pagājuši.
Tagad itāliešiem kļūst arvien grūtāk un arī dārgāk pārfinansēt savu parādu starptautiskajā tirgū. Par desmitgadu parādzīmēm Itālijas valdībai pašlaik ir jāsola investoriem 5,73% peļņa, tas ir, piemēram, divreiz vairāk nekā Vācijas parādzīmēm ar 2,15% peļņu.
Investori arvien vairāk šaubās, vai vispār ir vērts pirkt itāliešu parādzīmes, tāpēc, lai viņus pievilinātu, jāapsola izdevīgāki procenti. Tādējādi Itālijas parādi kļūst vēl dārgāki, un līdz ar to tirgi kļūst arvien uzmanīgāki. Principā valsts ir iekļuvusi sāpīgā spirālē.
Uzspēlēts optimisms
«Nākamgad būs 20% liela pārklāšanās,» skaidro UniCredit bankas galvenais ekonomists Marko Valli no Milānas. Tas nozīmē, ka nākamajā gadā vienai piektdaļai Itālijas valdības parāda iestājas atmaksas termiņš. Labi zinot, ka visu summu tā atmaksāt nevar, atkal nāksies aizņemties, taču procentu noteikumi jau būs krietni vien neizdevīgāki.
Tajā pašā laikā neizskatās, ka Valli būtu ārkārtīgi nobažījies. «Vidējais Itālijas parāda ilgums ir septiņi gadi», tas nozīmē,ka jaunizdotās parādzīmes vidēji ir jāatmaksā pēc septiņiem gadiem. «Līdz ar to pašreizējās augstās aizdevumu likmes būs izjūtamas tikai parāda termiņa beigās. Tas mums dod iespēju rīkoties.»
Ziņojumā septembrī līdzīgu viedokli pauda arī Starptautiskais Valūtas fonds, secinot, ka Itālija vēl dažus gadus spēj «izturēt» valsts parādu, par kuru jāmaksā 3-5 procenti. Labā ziņa ir arī tā, ka aptuveni pusi valdības parāda ir seguši paši itāliešu investori.
«Viens no mūsu optimisma iemesliem ir tas, ka vismaz privātā sektora parādi ir zemā līmenī,» saka Valli. «Problēma ir lēna ekonomikas izaugsme. Skaidrs, ka būs jāķeras pie strukturālām reformām.» Pēc Valli teiktā, viena no lielākajām Itālijas galvassāpēm ir pārāk stingri regulētais un līdz ar to neelastīgais darbaspēka tirgus. Tas pats attiecas uz pakalpojumu industriju un infrastruktūru. «Mēs uzskatām, ka pašreizējais parādu līmenis ir dzīvotspējīgs, ja vien ekonomika gadā aug vismaz par 1%,» noslēgumā secina Valli.
No malas tas izklausās ārkārtīgi zems rādītājs. Taču jāņem vērā, ka Itālijā stagnācija valda visu pēdējo desmitgadi un šajā laikā vidējā izaugsme bijusi tikai 0,2% gadā. Septembra beigās SVF Eiropas nodaļas direktors Antonio Bordžess Itālijas ekonomiku raksturoja kā Eiropas vājās izaugsmes «vissatraucošāko piemēru». Pašlaik Itālijā ekonomikas attīstība principā ir nulle, un nav vērojama arī produktivitātes palielināšanās.
«Vācu aģents»
Situāciju vēl bēdīgāku rada apstāklis, ka stagnācija jūtama visā Itālijā «no ziemeļiem līdz pat dienvidiem», – tā izteicies jaunais Eiropas Centrālās bankas prezidents Mario Dragi. Pats Dragi līdz šim vadīja Itālijas Centrālo banku, un viņa atvadu runa pirms došanās pildīt jaunos pienākumus izklausījās tikpat skarba kā nelaiķa sekcijas protokols.
Itālijas ekonomikas struktūru bieži vien slavē par to, ka tā sastāv no tūkstošiem mazu privātu biznesu. Tajā pašā laikā tas ir arī trūkums – notāri un advokāti gluži kā ekskluzīvu brālību locekļi azartiski bloķē ikvienu mēģinājumu liberalizēt tirgu. Un pāri tam visam, Dragi ieskatā, stāv «valdības politika, kas neveicina attīstību, bieži vien pat liek šķēršļus».
Tieši šie faktori arī noveduši pie stagnācijas. Kā piemēru Dragi min civillietu izskatīšanas kārtību. Pēc viņa aplēsēm, ja strīdu izskatīšana nevilktos gadiem ilgi, Itālijas kopprodukts palēktos vismaz par 1% gadā.
Šādi izteikumi gan Itālijā nav lielā cieņā. Baņķieris Dragi ir publiski nosaukts par «vācu aģentu», un šāds pārmetums nācis no paša Itālijas finanšu un ekonomikas ministra Džūlio Tremonti mutes.
Interesanti: ja Itālijas valdībai nebūtu jāveic regulāra parādu atmaksa, tās budžets – ienākumu un izdevumu samērs – būtu pat labākā stāvoklī nekā, piemēram, Vācijai. Valdība cenšas iekasēt no iedzīvotājiem, cik vien iespējams. Piemēram, augsta ir maksa par ūdeni un elektrību. Augstāks nekā Vācijā ir arī pievienotās vērtības nodoklis (21%) un uzņēmumu ienākuma nodoklis (31,4%).
Pēc šovasar apstiprinātās taupības pro-grammas vieni no lielākajiem cietējiem būs pašvaldības – to budžets nākamajos divos gados tiks apcirpts par 54 miljardiem eiro. Tiks slēgtas bibliotēkas un palielināta maksa par publiskajiem pakalpojumiem.
Paredzēts, ka galvaspilsētai Romai savi budžeta ienākumi un izdevumi ir jālīdzsvaro līdz 2014.gadam – tomēr tas būs iespējams tikai tad, ja pašreizējā līmenī paliks un vairs nepieaugs procentu maksājumi par līdzšinējo parādu.
Pilnīgi iespējams, ka centrālās valdības amatpersonas savās parādu samazināšanas prognozēs ir pārāk optimistiskas. Piemēram, finanšu ministrs Tremonti uzskata, ka valdība var atbrīvoties no sava 1,9 triljonu eiro nacionālā parāda, pārdodot valsts daļas dažādos uzņēmumos.
Tieši vai pastarpināti valstij pieder akcijas vairāk nekā 13 000 uzņēmumu, kas ir liela daļa no kopējās valsts ekonomikas. Starp šiem uzņēmumiem ir Itālijas pasts, valsts dzelzceļš, daļa lidsabiedrības Alitalia, elektrības un ūdensapgādes uzņēmumi.
Tremonti labprāt privatizētu vismaz daļu no šiem uzņēmumiem. Tos pārdodot, valsts kasē ieplūstu prāvas summas. Taču tam ir arī savs mīnuss: vēlāk valsts zaudētu daļu no saviem ienākumiem, jo, piemēram, valdībai piederošā apdrošināšanas kompānija SACE katru gadu valsts kasē ienes labu peļņu.
Patlaban valdība stingri nolēmusi pārdot vismaz daļu no tai piederošajiem nekustamajiem īpašumiem, cerot par tiem iekasēt 25-30 miljardus eiro.
Virsotnes problēmas
Iespējams, Itālijai vēl veiksmīgāk izdotos uzlabot savu reputāciju un uzticamību pasaules acīs, ja tā tiktu vaļā no personas, kas visvairāk grāvusi valsts tēlu, – sava premjerministra.
Nav noslēpums, ka, analizējot valsts kredītspēju, reitingu aģentūras ņem vērā arī valdības stabilitāti un līderu personības. Šajā ziņā Itālijai nav paveicies. Pirms pāris nedēļām parlaments izbrāķēja Silvio Berluskoni valdības ziņojumu par viņa administrācijas tēriņiem 2010.gadā. Dažas dienas vēlāk Berluskoni tikai ar vienas balss pārsvaru izdzīvoja neuzticības balsojumā.
No malas izskatās, ka Berluskoni bauda dzīvi kā senas impērijas vadonis. Savukārt finanšu ministrs pašlaik ir iekūlies korupcijas skandālā. Tikmēr premjera svarīgākais koalīcijas partneris – Ziemeļu līga – atkal aizsapņojies par savas valūtas ieviešanu turīgajos Itālijas ziemeļu reģionos.
Līdz šim Berluskoni režīms nav veicis gandrīz nevienu nopietnu mēģinājumu īstenot reformas, ko ieteikuši baņķieri un rūpniecības lobisti, tajā skaitā nodokļu reformu un tieslietu sistēmas pārveidi. Toties Berluskoni publiski kašķējas ar savu finanšu ministru Tremonti. Pat Dragi pēcteča izvēle Itālijas Centrālās bankas vadītāja amatam izvērtās par apkaunojošu ķildošanos un ietekmes demonstrēšanu.
Aģentūra Standard&Poor’s īpaši uzsvērusi, ka Itālijas kredītreitinga samazināšanu visvairāk ietekmējusi tieši svārstīgā politiskā situācija, nevis parāda apjoms. Tās analītiķi šaubās, vai Berluskoni būs pa spēkam pašreizējās koalīcijas sastāvā turpināt īstenot taupības programmu. Protams, speciālisti nepalaida garām faktu, ka premjers nekavējoties izrevidēja taupības pasākumu sarakstu, līdzko Eiropas Centrālā banka ar mērķi stabilizēt finanšu tirgus bija uzpirkusi lielu skaitu Itālijas parādzīmju.
Slēptās rezerves
Ar Itālijas kādreizējo galveno grāmatvedi tiekos viņa mīļākajā restorānā Venēcijas ielā Romā, kur viņš iesaka nobaudīt Vidusjūras buti. «Garda, vai ne?»
13 gadus – no 1989. līdz 2002.gadam – Andrea Monorčio pildīja Ragionere Generale dello Stato pienākumus, kas liek uzraudzīt valsts parādu un fiskālos grēkus. Kamēr viņš bija šajā amatā, nomainījās deviņi premjerministri.
Ja vispār kādam ir nojausma, cik nopietna ir situācija, tad tas varētu būt šis kungs. Monorčio teic, ka atturēsies komentēt «atsevišķus politiķus», jo nevēlas piešķilt vēl vairāk uguns jau tāpat pārkarsētajā situācijā. «Tomēr jūs jau droši vien esat pamanījis, ka mūsu valsts parāds tieši sakrīt ar skaitļiem, kas iegūti, lēšot nesamaksāto nodokļu apjomu»
Tajā pašā laikā Itālija tiešām nevar sūdzēties par bagātības trūkumu. «Itāliešu ģimenēm pieder nekustamie īpašumi, kuru kopējā vērtība ir 4,8 triljoni eiro, un no tiem tikai 7% ir apgrūtināti ar kredītu,» viņš skaidro. «Katrai ģimenei pieder viena, divas vai pat trīs mājas. Un mūs tiešām pieskaita pie PIGS valstīm?! Ja mēs paņemtu tikai 20% no šīs bagātības, mēs varētu atmaksāt visus 950 miljardus eiro, ar kuriem mēs patlaban pārsniedzam Māstrihtas kritērijus par pieļaujamo valdības parādu.»
Jā, šie skaitļi ir iespaidīgi. Taču problēma aizvien pastāv – ar kādām metodēm tikt klāt šai itāliešu bagātībai un panākt to, lai tiktu dzēsta vismaz daļa valsts parāda? Ja itālieši ieķīlātu savus īpašumus un paņemtu kredītu valsts parādzīmju pārpirkšanai, Itālija pilnībā spētu atbrīvoties no milzīgo procentu maksājumu problēmas. Tad valsts parāds būtu pašu itāliešu rokās, un viņiem nevajadzētu uztraukties par neparedzamām vētrām globālajos finanšu tirgos. Taču šis ir tikai scenārijs – kas būtu, ja būtu…
Monorčio bija viens no trim galvenajiem ekonomistiem, kas Itāliju ieveda eirozonā. Viņš ir augsta ranga valsts ierēdņa prototips, kas pats nekad nav bijis iesaistīts skandālos un kuram piemīt zināma pieklājība pret jaunpienācējiem politikā.
Viņš gan nekautrējas vainot pašlaik pie teikšanas esošos politiķus un baņķierus par pašreizējo situāciju. Kritika tiek arī Vācijas kanclerei Angelai Merkelei jeb valdonīgajai «Nē kundzei», kas pārāk ilgi vilcinājusies pieņemt izšķirīgus lēmumus.
«Mūsu pamatbudžeta bilance ir pozitīva,» atgādina vecais kungs, «pat labāka nekā daudzās citās Eiropas valstīs.» Valsts kases ienākumi ir lielāki par izdevumiem, bet visas nepatikšanas rada parāda procentu maksājumi. Un šīs nepatikšanas ir lielas un draudīgas.
Viņš pamāj oficiantam: «Il conto!» Rēķinu, lūdzu!
